Filipo Brunelleski bija ne tikai izcils arhitekts un inženieris, bet aktīvi darbojās arī kā tēlnieks un bija pat atsevišķu gleznu autors, kurās pievērsies perspektīvas (plaknē tēloto objektu šķietamās lielumu, kontūru un krāsu izmaiņas atbilstoši attālumam no skatījuma punkta) studijām. Ap 1420. gadu, pētīdams seno romiešu celtņu arhitektoniskās īpatnības, Brunelleski iepazina antīkās arhitektūras proporciju sistēmu un konstruktīvos principus. Šī pieredze viņam palīdzēja īstenot tehniskas novitātes (jauninājumus), vienlaikus pilnveidojot kompozīcijas un proporciju harmoniju.

Šī Brunelleski apbrīnojamā harmonijas izjūta izpaužas arī Atradeņu nama arhitektoniskajā veidolā. Nama fasādi veido kolonnu arkāde (vienādu arku rinda), kas Brunelleski veidotajā konstruktīvajā vienkāršībā celtnei piešķir viesmīlīga, visiem pieejama patvēruma raksturu, ko vēl vairāk pastiprina meistarīgi izvēlētais celtnes koloristiskais efekts – balsinātas sienas pretstatā pelēkām kolonnām un antablementam (ordera vainagojošā, horizontālā daļa, ko balsta kolonnas vai pilastri). Pati ēka ir vienkārša, iegarena divstāvu celtne, ko rotā tikai arkādes stalto kolonnu rinda un virs tām vienmērīgi izvietotie, tēlnieka Andreas della Robiasa (1435-1525) darinātie medaljoni (medaljons – dekoratīvs cilnis, gleznojums vai teksts apaļā vai ovālā ietvarā). Tēlnieks, atbilstoši nama funkcijām, medaljonos terakotā (neglazēti, poraini, vienkrāsaini keramikas izstrādājumi) atveidojis dažādās kustību pozās esošus zīdainīšus. Medaljoni gan Atradeņu nama arkādē ievietoti jau pēc Brunelleski nāves, tā mazliet izjaucot arhitekta iecerēto atturīgo formu harmoniju.

Laikmetā, kad Ziemeļeiropā vēl joprojām par arhitektūras augstāko sasniegumu uzskatīja gotisko smaili, itāļu ģeniālais arhitekts tai pretī lika antīkā skaistuma etalonu – taisno horizontāli, un – nekļūdījās!