Lai kāpinātu valdnieka kapenes iespaidu, to ne tikai paplašināja horizontāli, bet pacēla arī vertikāli. Pirmās šādas milzīga apjoma faraonu kapenes bija piramīdas. Šie ēģiptiešu arhitektoniski grandiozo formu sākotnējie meklējumi saistījās ar faraona Džosera piramīdu, ko mēdz dēvēt arī par pakāpienveida piramīdu (celta ap 28. gs. p.m.ē. Sakarā, arhitekts – Imhoteps). Tā bija 60 m augsta celtne un sastāvēja it kā no septiņām mastabām, t.i., no septiņiem akmens blokiem, kas uzlikti cits virs cita, un uz augšu tie arvien sašaurinājās. Piramīda bija centrs sarežģītam ansamblim, kurš sastāvēja no lūgšanu telpām un pagalmiem un bija izvietots uz mākslīgās terases, ko apņēma akmens plātnēm apšūts mūris. Ar Džosera piramīdu sākās šā kapeņu veida tālākā attīstība un pilnveidošanās. Pēc tradīcijas piramīdas, tāpat kā iepriekšējās kapenes, sastāvēja no apakšzemes kameras, kas bija paredzēta sarkofāgam, un virskapa būves. Vēlāk kameras vietā piramīdas būvķermenī sāka būvēt veselu gaiteņu sistēmu, kas veda gan uz apbedījuma vietu, gan uz blakus telpām, kuras pildīja ar mirušajiem līdzi dotajām mantām.

Pirmajām divām ēģiptiešu dinastijām ap 2770. gadu p.m.ē. sekoja varenā Džosera valdīšanas laiks. Viņš bija trešās dinastijas pirmais valdnieks un senās Valsts iedibinātājs. Neraugoties uz to, ka nekad nebūs iespējams sīkumos izzināt, ar ko Agrās un Senās valsts pārvaldes sistēmas atšķīrās, skaidrs, ka Džosera valdīšana ievadīja periodu, kam bija raksturīga ievērojami spēcīgāka valsts un valdnieka vara. Par to vislabāk liecina fakts, ka Džosera vadībā notika pirmās piramīdas celtniecība. Džosera un viņa ievērojamāko pēcteču laikā faraonu vara Senajā valstī faktiski bija neierobežota. Faraons tika uzskatīts par Saules dieva dēlu, un saskaņā ar tradīciju viņš precēja vienu no savām māsām, lai dievišķās asinis pasargātu no aptraipīšanas. Reliģiskā un politiskā dzīve netika šķirtas. Priesteri bija faraona padotie, un viņš pats – virspriesteris.

Visslavenākie ēģiptiešu mākslas pieminekļi, protams, ir piramīdas – rakstītās vēstures rītausmā celtas grandiozas un reizē vienkāršas konstrukcijas, kas kalpoja kā faraonu kapenes. To absolūtais skaistums pārsteidz, turklāt, iedomājoties apstākļus, kādos tās radītas, mūs pārņem dziļa godbijība. Pirmā piramīda, un tā ir pakāpienu formas Džosera piramīda, tika uzcelta ap 2770. g. p.m.ē. Līdz tam cilvēce neko tik grandiozu radīt nebija pat mēģinājusi. Ja ēģiptiešu laikabiedri šumeri celtniecībā izmantoja tikai neapdedzinātus māla ķieģeļus un iepriekšējo paaudžu ēģiptieši nebija uzbūvējuši neko, kam būtu nepieciešams vairāk nekā dažas tonnas kaļķakmens, Džosera galvenā celtnieka Imhotepa vadībā akmens lauztuvēs izcirta miljoniem tonnu kaļķakmens, ko pēc tam bez riteņu transporta palīdzības nogādāja līdz paredzētajai vietai un iebūvēja piramīdā, kuras virsotne sniedzās apmēram 60 metru augstumā. Un tas bija tikai iesākums. No 2700 līdz apmēram 2600. gadam p.m.ē., kad tika uzcelta virkne pašu slavenāko un skaistāko piramīdu, ēģiptieši viena gadsimta laikā no klintīm izcirta ap 25 miljoniem tonnu kaļķakmens, ko vēlāk apstrādāja, pārvietoja un sakrāva.

Lai arī pašas piramīdas ir saglabājušās līdz mūsu dienām, rodas daudz jautājumu par to, kā un kāpēc tās ir celtas. Pat pieticīgi aprēķini liecina, ka celtniecības darbos bija vajadzīgs apmēram 70 000 strādnieku. Visticamāk, ka tie bija sezonas strādnieki. Vasaras mēnešu laikā, kad Nīla bija pārplūdusi, zemniekiem nebija, ko darīt, un tāpēc viņus varēja nodarbināt liela mēroga būvdarbos, nekaitējot Ēģiptes ekonomikai, kas pamatā balstījās uz zemkopību. Tomēr, lai uzceltu piramīdu, vienas vasaras ir par maz. Šobrīd speciālisti domā, ka vienīgais izskaidrojums faktam, kā viena gadsimta laikā 25 miljonu tonnu kaļķakmens tika pārvērsts vairākās milzīgās piramīdās, ir tas, ka piramīdu cēlāji ir strādājuši ik vasaru, sākot jaunu piramīdu, līdzko iepriekšējā bija gatava. Turklāt piramīdas tika celtas, neņemot vērā to, vai pie varas esošais faraons bija miris vai nē. Tādējādi kaļķakmens ciršana un transportēšana Ēģiptes vasaras neciešamajā svelmē vairākiem tūkstošiem cilvēku bija ikgadēja dzīves sastāvdaļa.

Kāpēc gan 70 000 cilvēku pacieta šādas mocības? Brutāla piespiešana nevarētu būt pareizais izskaidrojums, jo, ja neņemam vērā nelielu skaitu karagūstekņu, tālaika Ēģipte verdzību nepazina. Turklāt grūti iedomāties, kā, neiebiedējot pavalstniekus ar kādiem sevišķiem ieročiem, saujiņa valdnieku varētu piespiest desmitus tūkstošus cilvēku gadu no gada strādāt pret savu gribu. Labākais skaidrojums, liekas, rodams reliģijas psiholoģijā un grupu dinamikā. Ēģiptiešu strādnieki, kas cēla piramīdas, acīmredzot ticēja, ka viņu faraoni ir dzīvi dievi, kas mūžīgo dzīvi pēc aiziešanas no šīs pasaules var sasniegt tikai ar pienācīgas apbedīšanas palīdzību. Tādējādi Džosera pakāpienveidīgā piramīda bija “kāpnes uz debesīm” vārda pilnā nozīmē, un vēlākās piramīdas bija tās pašas debesbraukšanas koncepcijas iemiesojums – tikai jaunā, taisnu šķautņu piramīdas formā. Strādnieki, kuri mirka sviedros, lai karstajās smiltīs uzbūvētu šīs milzīgās celtnes, ticēja, ka dievišķo valdnieku labklājība un viņu pašu labklājība ir cieši saistītas: ja faraoni veiksmīgi sasniegs mūžīgās svētlaimes vietu, dzīve uz zemes uzplauks. Turklāt kolektīvs darbs varēja cilvēkā izraisīt biedriskuma jūtas un lepnumu par kopīgi sasniegto. Šo pieņēmumu, šķiet, apstiprina uzraksti, kas atrodami vairākās piramīdās un kuros tiek minēta “spēcīga komanda”, “pastāvīga komanda” un tamlīdzīgi. Gada lielāko daļu zemnieki dzīvoja relatīvi noslēgtu dzīvi, un kopīgajam darbam sava laika visprestižākajos un ievērojamākajos celtniecības objektos vajadzēja dot emocionālo gandarījumu, kas smago darbu un svīšanu padarīja gandrīz vai patīkamu.