Pirmās valdnieku kapenes bija mastabas (nosaukums ir nosacīts un cēlies no arābu valodas. Tulkojumā tas nozīmē – sols, jo pēc ārējās uzbūves šāda veida kapenes atgādina solu), kas tika celtas Pirmsdinastiju periodā (ap 3000. – 2800. g. p.m.ē.) un Senās valsts (ap 2800. – 2250. g. p.m.ē.) laikā. Mastaba sastāvēja no apakšzemes kameras, kur novietoja mirušā sarkofāgu, un virsbūves, kas sākumā bija tikai smilšu un akmens šķembu uzbērums, aplikts ar nededzinātiem ķieģeļiem. Uzbērumam blakus bija iežogots pagalms aizlūgumu rituālam. Vēlāk mastabas virszemes daļai tika veidota taisnstūrveida pamatne un sienas ar slīpumu centra virzienā, mūrētas no ķieģeļiem. Arī pagalma vietā ar laiku radās no ķieģeļiem būvēta slēgta lūgšanu telpa ar upuru altāri. Vēl vēlāk arī lūgšanu telpas paplašinājās, līdz beidzot tās aizņēma vairākas zāles, koridorus un noliktavas, kuru telpās atradās statujas un kuru sienas rotāja ciļņi un gleznojumi.

20. gadsimta vidū veiktajos arheoloģiskajos pētījumos Sakarā tika atklāta vesela virkne mastabu, kurām bija nošķeltas piramīdas forma. Piramīdu tiešās priekšteces mastabas bija priviliģēto šķiru apbedījumu vietas un tikai vēlāk mastabas cēla kalpotājiem. Protams, mastabas bija viegls ieguvums laupītājiem, no kuriem kapeņu pasūtītāji un to celtnieki baidījās ne mazāk kā no Dieviem. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mastabas pārauga piramīdās. Vēl jāņem vērā ekonomiskie, politiskie un reliģiskie apsvērumi. Ļoti ticams šķiet arī pieņēmums, ka šo pāreju uz piramīdām ietekmēja tīri cilvēcīgs viedoklis – demonstrēt savu varenību un bagātību.

Zinātnieki apgalvo, ka pirmā atklātā piramīda sākumā tikusi iecerēta kā mastaba, un tikai vēlāk celtniecības gaitā pāraugusi par pakāpienveidīgu piramīdu. Šie ēģiptiešu arhitektoniski grandiozo formu sākotnējie meklējumi saistās ar ap 2700. g. p.m.ē. pēc III dinastijas faraona Džosera pasūtījuma celto piramīdu, ko pēc tās uzbūves īpatnībām mēdz dēvēt arī par pakāpienveida piramīdu. Atbilstoši seno ēģiptiešu tradīcijai, piramīdas arhitekts bija faraona Džosera augstākais kalpotājs Imhoteps. Par viņu ir saglabājušās daudzas ziņas un pat viņa skulptūra. Imhoteps bijis prieteris, mags, arhitekts, zinātnieks, folklorā saglabājušās viņa parunas – senēģiptiešu literatūras pirmsākumi. Interesants ir mīts par viņu kā rakstnieku. Pēc nāves viņš it kā esot pārvērties par Dievu – rakstvežu aizgādni, kā arī senie grieķi viņu godāja par medicīnas dievu. Imhotepu atzina un godāja gan dzīves laikā, gan tūkstošiem gadu pēc viņa nāves, Memfisā uzceļot gudrajam vīram templi.

Domājams, ka faraona un Imhotepa ceļi krustojušies Džosera valdīšanas vidusposmā, jo zināms, ka Džosers aizgāja aizsaulē pēc 80 (!) valdīšanas gadiem. Kad notika šī tikšanās, Džosera mastaba bija jau gandrīz pabeigta. Tas varētu izskaidrot faktu, ka, neturpinot veco kapeņu celtniecību, faraons lika celt Imhotepa projektēto pirmo pakāpju veida piramīdu. Virs tradicionālās mastabas (tiesa gan – neparasti lielas) tika novietota nākamā, mazāka, tai sekoja pārējās, viena par otru mazākas, kas beigās izveidoja ap 60 m augstu pakāpju piramīdu. Piramīdas pamata malu garums bija 63 m, pirmās pakāpes augstums – 9 m, taču tas šķitis faraonam par maz, un tādēļ galu galā pamatne sasniedza 125 x 115 m, bet augstums – ap 61 m. Džosera piramīda bija centrs sarežģītam ansamblim, kurš sastāvēja no lūgšanu telpām un pagalmiem un bija izvietots uz mākslīgās terases, ko apņēma akmens plātnēm apšūts mūris. Apbedīšanas kamera šajā piramīdā, tāpat kā mastabās, atradās zem pašas piramīdas – 27,5 m dziļumā. Tā bija neliela telpa (3 x 1 x 1,7 m), kuras sienas apšūtas ar Asuanas granītu un kuru noslēdza 3,5 t smags granīta bloks. Jāpiebilst, ka Džosera piramīda vēl bija ģimenes kapene (līdzīgi mastabām), taču nākamās piramīdas paredzēja tikai faraonam vienam pašam.

Ar Džosera piramīdu sākās šā kapeņu veida tālākā attīstība un pilnveidošanās. Pēc tradīcijas piramīdas, tāpat kā iepriekšējās kapenes, sastāvēja no apakšzemes kameras, kas bija paredzēta sarkofāgam, un virskapa būves. Vēlāk kameras vietā piramīdas iekšienē sāka būvēt veselu gaiteņu sistēmu, kas veda gan uz apbedījuma vietu, gan uz blakus telpām, kuras pildīja ar mirušajiem līdzi dotajām mantām.