Semiramīdas gaisa dārzi ir jaunāki par piramīdām. Kaut gan tie būvēti "Odiseja" laikā, kad uzplauka grieķu pilsētu būvniecība, tie vairāk atbilst senajai ēģiptiešu nevis grieķu pasaulei. Šie dārzi simbolizē Ēģiptes laikabiedrus un konkurentes Asīrijas - Babilonijas norieta periodu. Ja piramīdas ir apskatāmas vēl tagad, tad gaisa dārzu mūžs bija īss - tie pazuda reizē ar Bābeli - majestātisku, bet neizturīgu māla gigantu.

Nepagāja pat desmit gadi, Austrumu iekarotājs Aleksandrs, pārguris no pēdējo astoņu gadu saspringuma un slodzes, pārpilns ar nākotnes plāniem un iecerēm atgriežas Bābelē. Viņš nolēma iekarot Ēģipti un virzīt karagājienu uz Rietumiem, lai pakļautu sev Kartāgu, Itāliju, Spāniju un nonāktu līdz Herkula stabiem - tā laika pasaules robežai rietumos. Taču karagājiena sagatavošanas periodā viņš saslima. Pilsētā bija karsts un putekļains, tie spiedās burtiski cauri pils biezajām sienām. Aleksandrs ilgojās pēc ēnainajām Maķedonijas ozolu birzīm, tādēļ viņš pavēlēja sevi aizvest uz Semiramīdas gaisa dārziem, kur urdzēja strautiņi un tīri maķedoniski koki un pļavas dvesa aromātisku smaržu...

Gaisa dārzu radītājs Nebukadnecars leģendās un vēstures hronikās tēlots kā liels despots. Taču despotam tāpat kā jebkuram citam cilvēkam mēdza būt untumi un cēli mērķi. Nebukadnecars mīlēja savu jauno sievu, nūdiešu princesi, kura tāpat kā Aleksandrs, putekļainajā Bābelē skuma un ilgojās pēc koku šalkoņas un pļavu smaržas. Babilonijas valdnieks nepārcēla galvaspilsētu uz Mīdijas zaļajiem pakalniem, bet izdarīja to, kas parastam mirstīgam nebija pa spēkam - viņš pārcēla šo pakalnu ilūziju karstās ielejas centrā.

Dārzi bija izvietoti četros stāvos. Stāvu arkas balstījās uz divdesmit piecus metrus augstām kolonām. Stāvu platformas bija veidotas no plakanām akmens plātnēm, kuras nosedza ar niedru kārtu, pārlietu ar asfaltu un pārsegtu ar svina loksnēm, lai ūdens netecētu uz zemākajiem stāviem. Platformas virsmai bija uzbērta zeme, lai tur varētu augt lieli koki. Terases, kas bija savienotas ar lēzenām trepēm, bija izklātas ar krāsainām flīzēm. No ziemeļiem piegādāja retu koku un zāļu sēklas. Ziemā, kad kļuva vēsāks, ar smagiem ratiem, kuros bija aizjūgti vērši, pilsētā nogādāja lielus kokus, kuri bija rūpīgi ietīti slapjās mašās.

Aleksandrs izmisīgi cīnījās ar slimību, jo karagājiens bija jāturpina, taču nāve pieveica karavadoni. Bet varbūt viņa dzīves pēdējos brīžos viņam šķita, ka ir atgriezies Maķedonijā.

Senatnē Asīrija bija milzīga valsts, kas iedvesa šausmas Priekšāzijas tautām. Tagad tās teritorijā atrodas Irāka. Pirmā Asīrijas galvaspilsēta bija Ašūra, no kuras vēlāk nosaukumu ieguva arī visa valsts. Ašūra atradās Tigras augštecē. Šeit krustojās senās pasaules tirdzniecības ceļi. No ziemeļiem uz dienvidiem, uz Starpupi, veda zeltu un sudrabu, varu, alvu un vergus, uz ziemeļu zemēm - labību, augu eļļu, juvelierizstrādājumus. Ašūras iedzīvotāji drīz vien saprata, ka, pērkot preces vienās valstis un tās pārdodot citās, var ātri tikt pie bagātības. Bet starpniecības tirdzniecība senatnē bija bīstama un grūta nodarbošanās. Tirgotājiem bija jāsargās no uzbrucējiem, jāprot valodas, jāpārzina dažādu valstu tautu paražas, jābūt laipniem pret valdniekiem un jāmāk uzturēt labas attiecības ar mežonīgo cilšu vadoņiem.

Reiz, kad Nīns bija ielencis Baktrijas galvaspilsētu Baktru, viņš uz šīs pilsētas mūriem pamanīja apbrīnojami skaistu sievieti un vēlējās tūdaļ ar viņu iepazīties. Sievietes vārds bija Semiramīda, bet viņas vīrs bija ielenktās pilsētas valdnieks. Vārds «Semiramīda» tolaik Āzijā lietotajā valodā nozīmēja «balodis». Asīrijas valdnieks nolēma apprecēt Semiramīdu, un liktenis viņam bija labvēlīgs. Pēc dažām dienām Baktra tika triecienā ieņemta un Semiramīdas vīrs, pilsētas valdnieks, kaujā krita. Nu vairs nebija šķēršļu Nīna precībām ar Semiramīdu.

Godkārīgā un augstprātīgā Semiramīda, redzēdama sevi varenas valsts tronī kopā ar savu vīru, iekāroja viena pati valdīt Asīrijā. Ar ieganstu, ka viņa gribētu iepazīt un novērtēt visu valdnieka varas jaukumu, viltīgā Semiramīda lūdza vīram atļauju pārvaldīt valsti piecas dienas. Nīns labprāt piekrita un tūdaļ pavēlēja sava galma augstmaņiem izpildīt jebkuru viņas vēlmi. Bet, izmantojot liktenīgo pavēli, nodevīgā valdniece deva rīkojumu viņa paša apsardzei ieslodzīt Nīnu cietumā, kur viņš nomira.

Sirdsapziņas pārmetumi un atmiņas par pastrādāto noziegumu netraucēja Semiramīdai savu valdīšanas laiku padarīt slavenu ar daudziem ievērojamiem darbiem. Semiramīda pabeidza būvēt mūri ap Babilonu, kuru bija iesākuši viņas priekšteči. Tas bija ne tikai neparasti augsts, bet arī apbrīnojami plats - pa to varēja brīvi pārvietoties divi vai trīs kaujas rati, kuros iejūgti vairāki zirgi.

Reiz Semiramīda uzzināja, ka pret viņu tiek gatavota sazvērestība. To bija iecerējuši galma augstmaņi kā atriebību par viņas vīra Nīna nāvi. Viņi gribēja sēdināt tronī jauno valdnieka dēlu Nīniju, kas par šo sazvērestību neko nezināja. Šī nepatīkamā ziņa tik ļoti apbēdināja Semiramīdu, ka viņa nolēma slepeni doties uz Nīna kapenēm, nožēlot tur savu rīcību un atlikušo mūža daļu pavadīt vientulībā. Pēc dažām dienām viņa pazuda, un ilgu laiku par viņu nebija nekādu ziņu.

«Daba man ir devusi sievietes ķermeni, bet darbi mani ierindojuši blakus visdrosmīgākajiem vīriem. Es pārvaldīju Nīna valsti, kas aptvēra gandrīz visu Āziju. Pirms manis asīrieši nezināja, kas ir jūra, es viņus iepazīstināju ar četrām tādām jūrām, kādas pirms tam nebija redzētas. Es mainīju upju gultni, lai apūdeņotu neauglīgas zemes un padarītu tās auglīgas, es uzcēlu nocietinājumus un izbūvēju ceļus cauri nepieejamām klintīm, mani kaujas rati brauca pa tādiem ceļiem, pa kuriem neklīda pat meža zvēri. Un, veicot tik daudz darbu, es atradu vēl laiku savām izpriecām.»