Kā stāsta leģenda, valdniekam Nebukadnecaram bijusi daiļa jo daiļa sieva – Semiramīda, ko valdnieks pārvedis no tālās Persijas. Diemžēl Nebukadnecars lielāko daļu laika pavadījis tālu projām karagājienos, bet daiļā Semiramīda skumusi mājās viena un, pieradusi pie savas dzimtenes zaļajām kalnu nogāzēm, Babilonas karstajā līdzenumā ilgojās pēc kalniem, mežu ēnas un vēsuma. Vēlēdamies remdēt savas sievas ilgas, Nebukadnecars nolēma uzdāvināt viņai veselu oāzi.

Gadu tūkstoši ir aizsteigušies un diemžēl tā arī palicis neatklāts šā pasaules brīnuma arhitekta vārds, tomēr nav šaubu, ka tas ir bijis ģeniāls cilvēks.

Ðie aptuveni 1000 m² lielie gaisa dārzi bija izveidoti uz septiņām terasēm un zinātnieki izsecinājuši, ka vispirms izbūvētas pazemes velves, uz kurām balstījušās terases, tālāk tās balstījās uz varenām, augstām kolonnām un katra nākamā terase pacēlās apmēram piecus metrus augstāk par iepriekšējo. Terases tika izklātas ar 5,45 m garām un 1,35 m platām sijām, tām pārklāja pāri ar asfaltu pārlietas niedres, bet virsū lika apdedzinātu ķieģeļu kārtu, spraugas aizlejot ar ģipsi. Pāri visam vēl pārklāja svina loksnes, lai ūdens cauri augsnei neizsūktos dārza apakšējos stāvos un tikai tad visai šai sarežģītajai konstrukcijai uzbēra virsū tik biezu auglīgas zemes kārtu, ka te varēja augt paši lielākie koki.

Zemākajās terasēs auga granātkoki, mirdzinot savus košos augļus, augstāk pacēlās dateļpalmas, biezlapainie vīģeskoki, vīnogulāji. Nebukadnecara valdīšanas laikā nebija nevienas karavānas vai kuģa, kas uz gaisa dārziem neatvestu arvien jaunus un jaunus augus un kokus, tā arvien no jauna papildinot jau tā neizmērojamo krāšņumu. No tālienes dārzs izskatījies kā milzīgi zaļš, kokiem, krūmiem un puķēm noaudzis kalns, kas patvēries starp debesīm un zemi.

Simtiem vergu caurām diennaktīm grieza milzīgo ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni un uznesa to līdz augšējai terasei, no kurienes ūdens pa mākslīgajiem kanāliem plūda lejup un apūdeņoja stādījumus visās terasēs, lai tie Mezopotāmijas 50° karstumā neizkalstu.

Dārzi bija celti vēsā vēja pusē, kas pūta no ziemeļrietumiem. Dārzu aromāts, ēnainums un vēsums šķita līdzenajā, karstajā Babilonā īsts brīnums.

Apskatīt šos dārzus nebija nemaz tik vienkārši, jo tie atradās aiz valdnieka pils augstajiem mūriem un ieeju dārzos apsargāja bargi kareivji. Vienkāršajiem ļaudīm vispār bija iespēja liegta kādreiz apskatīt šo brīnumu.

Taču ar laiku beidzās arī Babilonas politiskā un ekonomiskā varenība, un mākslas uzplaukums apsīka. 539. gadā p.m.ē. Babilonā iebruka Persijas valdnieks Kīrs. Šai nocietinātajā pilsētā viņu slepus ielaida toreizējā valdnieka Belzacara miesassargi, kas nebija apmierināti ar valdnieku. Leģenda stāsta, ka tajā naktī Belzacars rīkojis pilī greznas un izlaidīgas dzīres, kurās licis pasniegt vīnu zelta un sudraba traukos, kas bijuši atvesti no babiloniešu izlaupītā Jeruzalemes dievnama. Viņš pacēlis kausu un dižojies: “Jehova, priekš manis tu smiekls un nieks, es esmu Bābeles valdinieks!” (Latviskais tulkojums pēc vācu dzejnieka H. Heines balādes “Belzacars”.) Tajā brīdī uz sienas parādījusies ugunīga roka, kas rakstījusi: “Mene, mene, tekel, peres” (aramiešu valodā tas nozīmējot: skaitīts, skaitīts, svērts, par vieglu atrasts.). Babilonas gudrie visādi pūlējušies izskaidrot vārdu nozīmi, bet nevarējuši. Beidzot kāds no babiloniešu gūstā kritušajiem jūdu praviešiem izskaidrojis tā: Dievs esot Belzacara darbus saskaitījis, svēris un atradis par viegliem, tāpēc tagad viņa valstij pienācis gals. Tajā paša naktī Babilonas pilsētā iebrukuši persieši un Belzacars ticis nonāvēts.

Tomēr persiešu valdnieks Kīrs Babilonu tomēr nenopostīja, to nopostīja vēlāk (482. g. p.m.ē.) cits Persijas valdnieks – Kserkss I. Gaisa dārzi aizgāja bojā 2. gs. p.m.ē., partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrucējiem un plūdiem piepalīdzot. Ūdens pamazām atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, uz kuru pakāpēm kādreiz bija zaļojuši gaisa dārzi.

Terašu vairs nav. Nav pat to atlieku. Nekas daudz nav palicis pāri arī no Babilonas pilsētas un slavenā Bābeles torņa – vien leģendas dzīvo. Daudzi uzskata, ka gaisa dārzi nekad nav pastāvējuši, ka mīts par Semiramīdas gaisa dārziem radies seno grieķu ceļotāju aprakstīto piedzīvojumu tulkojumu rezultātā. Nemaz negribētos meklēt taisnību, jo šodien tomēr mēs par tiem runājam. Skaidrs, ka Gaisa dārzi ir pastāvējuši, un skaidrs, ka tos savām rokām cēluši senās Babilonas vienkāršie strādnieki.