Nozīmīgākais mākslas veids Ēģiptē bija arhitektūra. Ēģiptes celtnieki pirmie apzinājās mākslas formu likumības un apguva tādus formas elementus kā taisnas līnijas un plaknes, horizontāles un vertikāles, taisnus leņķus, simetriju. Tam pakļāvās arī tēlniecība un glezniecība – ciļņi, apaļskulptūras, sienu gleznojumi kāpināja celtņu izteiksmīgumu. Kopš šī laika cilvēku figūras tika veidotas stingri vertikālas, daudzfigūru kompozīcijas izkārtojās uz vienas horizontāles. Sāka attīstīties arī vienādu intervālu iedarbības izpratne (atstarpes starp figūrām), kā arī dažādu izmēru figūru atveidošanas princips (valdnieks liels, vergi mazi).

Ēģiptes arhitektūras raksturīgākie tipi ir kapenes un templis. Tieksmē pēc mūžīgā ēģiptieši šīs celtnes veidoja akmenī. Tāpēc arī tās daļēji saglabājušās līdz mūsu dienām, turpretim no niedrēm, koka un ķieģeļiem celto piļu, māju un agrīno tempļu formas pazīstamas tikai pēc izrakumu materiāliem, atveidiem un analoģijas ar sarkofāgiem. Akmens celtnēm arhitekti izmantoja granītu, diorītu, dzeltenīgo un sarkano cieto smilšakmeni, dažādus kaļķakmens paveidus, visbiežāk alabastru, jo Ēģipte bija akmeņiem bagāta zeme.

Raksturīgākais valdnieka kapeņu veids Senajā valstī bija piramīda. Pašreiz mums pazīstamas aptuveni 50 piramīdu atliekas un ap 10 samērā labi saglabājušās piramīdas Lībijas tuksneša malā. Grandiozākās no tām redzamas Gīzā, netālu no Kairas. Tās ir IV dinastijas valdnieku Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīdas (XXVII gs. p.m.ē.). To augstums un pamatnes kvadrāta malas garums ir attiecīgi 146,6 (mūsdienās 137) un 233,77 m; 143,5 un 215,25 m; 62 un 108,4 m. Heopsa piramīda (arhitekts – virspriesteris Hemiuns) ir unikāla sava augstuma, izvietojuma un konstrukcijas meistarības ziņā. Lielās piramīdas majestātiskumu nosaka formu vienkāršība un grandiozie izmēri. Piramīdu aizpilda akmens bluķi, un tās iekštelpas sastāv tikai no nedaudziem ieslīpiem, šauriem gaiteņiem un nelielas apbedīšanas kameras (10,4 x 5,20 m). Piramīdas cēla, akmens kārtas uzkraujot citu uz citas ar zemes uzbēruma palīdzību. Celtni pabeidzot, uzbērumu noraka. Tāda apjoma darbi varēja tikt veikti tāpēc, ka valdniekam bija iespējams nodarbināt lielu skaitu vergu un brīvo zemnieku. Piramīdas skaldnes sedza balta kaļķakmens plātnes. To līdz spīdumam noslīpētās virsmas atspoguļoja mūžīgi mainīgo atmosfēru, tādējādi lieliski iekļaujot celtni apkārtējā vidē. Arī tagad, kad slīpētais segums vairs neeksistē, piramīda tomēr daļēji atspoguļo debesu gaismas efektus.

Nākamajos gadsimtos (V – XII dinastija) piramīdu celtniecībai nevarēja atļauties tik plašus līdzekļus, tāpēc to izmēri saruka. Piramīdas cēla no neizturīgiem materiāliem, un līdz mūsu dienām tās nav saglabājušās. Jaunajā valstī valdniekus guldīja klinšu kapenēs. Un tikai Vēlīnās valsts laikā etiopiešu dinastijas pārstāvji atkal atgriezās pie piramīdu celtniecības. Laikā no 750. līdz 350. g. p.m.ē. Nūbijā (Kušā) tapa ap 180 piramīdu, kuru augstums bija no 6 līdz 50 m.

Pasaules slavu izpelnījušās piramīdas, kas celtas faraoniem Heopsam, Hefrenam un Mikerīnam Gīzā, Kairas tuvumā (ap 28. – 26. gs. p.m.ē.). Tās grieķu pasaules apceļotāji vēlāk nosaukuši par vienu no Septiņiem pasaules brīnumiem. Visgrandiozākā no visām trim ir Heopsa piramīda (arhitekts – Hemiuns). Tās augstums ir vairāk nekā 146 metri un pamatnes vienas malas garums sasniedz 233 m. Piramīda celta no gludiem, apskaldītiem, precīzi savienotiem kaļķakmens blokiem, katrs no tiem sver vairākas tonnas. Visas piramīdas celtniecībā izmantoti 2 300 000 tādu bloku. Pēc tam piramīdas virsma apšūta ar gludām, spoži baltām slīpētām kaļķakmens plāksnēm, kas piešķīra visam būvķermenim mirdzumu un formas skaidrību. Abas pārējās piramīdas gan savā ārējā, gan konstruktīvajā izveidē ir līdzīgas Heopsa piramīdai, tikai apmēros mazliet mazākas.

Piramīdas cilvēkos arvien izraisījušas apbrīnu ar saviem izmēriem, skarbo un stingro ārējo veidolu, jo šajā akmens masā ir iedzīvināts milzīgs cilvēka roku, saprāta un drosmīgas radošas domas spēks. Piramīdas it kā simbolizē mūžību, bet šo gigantisko būvķermeņu akmens plākšņu un to šķautņu samēri – Visuma dievišķo harmoniju. Ēģiptes spožajai, žilbinošajai saulei spīdot, asās, tumšās ēnas vēl kāpināja šo celtņu formu racionālo skaidrību. Plānojums, kā arī akmens plākšņu slīpņu samēri bija ēģiptiešu priesteru svēts noslēpums (jāpiebilst, ka ēģiptiešu izcilākie arhitekti ir piederējuši pie prieteru kārtas).

Katra piramīda un tai apkārtējās celtnes, pagalmi un lūgšanu telpas bija būvētas pēc vienota, stingri saskaņota plāna un veidoja sarežģītu ansambli. Taču piramīdas tika tā izceltas, ka tās nenomāca ne piebūvētās lūgšanu telpas, ne blakus izvietotās valdnieču mazās piramīdas un augstmaņu un faraona radinieku mastabas. Ieeju katrā šādā piramīdas kompleksā ievadīja vārti (līdz 12 m augsti).

No Hefrena piramīdas ved taisns ceļš uz viņa aizlūguma templi, kura priekšā paceļas milzīga sfinksas figūra (ap 2600. g. p.m.ē.) – īpašs faraona tēla skulpturāls iemiesojums, kas vistiešāk un iespaidīgāk spēja simbolizēt faraona neierobežoto varu. Hefrena piramīdas sfinksas ķermenis izcirsts no milzīgas kaļķakmens klints, ķermenim pievienoti pleci un galva. Skulptūras augstums ir 20 m, bet garums – 57 m. Par spīti kolosālajiem apmēriem, tēlam piešķirti Hefrenam raksturīgie sejas vaibsti, kas pauž pārdabisku spēku un nesatricināmību. Izteiksmi vēl kāpina krāsa: seja ir ķieģeļsarkana, galvā faraonam zilisarkani svītrots lakats – valdnieka varas zīme, uz pieres plastisks svētās čūskas simbols.

Jūs, iespējams, ne reizi vien esat dzirdējuši par Septiņiem pasaules brīnumiem. Ja tā, tad noteikti zināt arī Heopsa piramīdu Gīzā, vienu no šiem brīnumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Reizēm to mēdz dēvēt arī par Lielo piramīdu, jo Heopsa piramīda ir pati lielākā celtne, tūlīt pēc Ķīnas mūra, kas uzcelta visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Tās augstums ir vairāk nekā 146 metri. Lai apjaustu piramīdas lielumu, jāiedomājas 50 stāvus augsta celtne. Aptuveni tik augsta ir piramīda. Tās pamatnes laukums ir 230 reiz 230 metri. Tas ir laukums, kas veidotos, ja līdzās novietotu Florences un Milānas katedrāles, Romas Sv. Pētera un Londonas Sv. Pāvila katedrāles un Vestminsteras abatiju. Celtnes svars ir 6 400 000 tonnas.

Pēc visa redzams, ka jaunais faraons Heopss nav bijis nekāds pieticīgais, jo pēc tēva nāves, tikko kā nācis pie varas, tūlīt pavēlēja celt piramīdu, kurā atdusēties pēc nāves. Jaunais faraons vēlējās uzcelt tādu piramīdu, kādas nebija nevienam no viņa priekštečiem.

Pirms celtniecības sākums vajadzēja atrast piemērotu vietu, kas noturētu milzīgās piramīdas svaru. Tādu vietu atrada tuksnesī, uz dienvidiem no tagadējās Ēģiptes galvaspilsētas Kairas un septiņus kilometrus uz rietumiem no Gīzas ciema.

Pamatnes laukumu vajadzēja nolīdzināt. Kā? Ap to no akmeņiem un smiltīm uzbūvēja ūdensnecaurlaidīgu valni. Iekšpusē izraka vairākus taisnā leņķī krustojošos kanālus, kurus piepildīja ar ūdeni. Ūdens līmeni atzīmēja, bet ūdeni pēc tam noplūdināja. Tad visu, kas atradās virs atzīmētā līmeņa, nolīdzināja, bet kanālus atkal piepildīja ar akmeņiem. Tādējādi ieguva pilnīgi gludu virsmu.

Šie darbi ilga… Kā jums šķiet? Apmēram desmit gadus! Būvdarbos piedalījās vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku.

Ēģiptiešu zemnieki piramīdas celtniecības darbos nevarēja piedalīties visu gadu. Viņiem bija jāaudzē labība, saknes, augļi, jāapgādā ģimene, jāaudzina bērni. Gada laikā Ēģiptē varēja novākt pat trīs ražas.

Toties jūnija beigās Nīla izkāpa no krastiem, applūdinot apkārtējos laukus. Tad visi lauku darbi tika pārtraukti līdz novembrim, kad upe no jauna atgriezās savā gultnē. Šos piecus sešus mēnešus zemnieki piedalījās piramīdas celtniecībā. Gāja labprātīgi, jo par to viņi saņēma pajumti, ēdienu un nelielu samaksu par darbu. Kas to lai zina, varbūt, ceļot piramīdu, kurai bija jāapliecina faraona “nemirstība”, viņi paši kaut nedaudz tai pieskārās.

Celtnieki apvienojās astoņu cilvēku lielās grupās un devās uz akmeņlauztuvēm, kur izcirta akmens bluķus, pēc tam, tos apstrādājot ar veseriem, ķīļiem, zāģiem un svārpstiem, ieguva vajadzīgā izmēra blokus. Katra šāda bloka svars bija apmēram 7,5 tonnas. Tā kā tanī laikā mašīnu nebija, blokus līdz piramīdai nogādāja, velkot pa baļķiem noklātiem ceļiem.

Pēc tam pa slīpni, kas bija izbūvēta no Nīlas dūņu ķieģeļiem, uz sliecēm novietotos blokus ar virvju un sviru palīdzību uzvilka uz piramīdas augšējā laukuma. Uz tā atradās arhitekts, kas norādīja vietu, kur bloks novietojams. Viss bija aprēķināts ar milimetra precizitāti.

Jo augstāk cēlās piramīda, jo mazāks kļuva darba laukums, jo bīstamāk kļuva strādāt. Tomēr vissarežģītākais darbs vēl bija priekšā – deviņus metrus augstā virsējā bloka montāža. Varam tikai iedomāties, cik cilvēku aizgāja bojā, pirms bloks tika novietots paredzētajā vietā.

Pēc divdesmit darba gadiem piramīdas korpuss bija uzcelts. Pēc tam pakāpju vietas noklāja ar akmeņiem, lai neredzētu radzes. Kad to paveica, tad piramīdas ārējās skaldnes noklāja ar spoži baltām kaļķakmens plāksnēm. Plātņu salaiduma vietās nevarēja iedurt pat naža asmeni, tik cieši tās bija cita ar citu savienotas. Visbeidzot plāksnes nopulēja ar cietu slīpējamo akmeni.

Piramīdas iekšienē atradās ar granītu izklātā faraona apbedījumu kamera. No granīta izgatavoja arī lielu sarkofāgu, ko kapenēs nogādāja jau piramīdas celtniecības laikā, jo tas bija tik liels, ka to citādi iekšā dabūt vienkārši nebūtu bijis iespējams.

Daži zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka Heopss šeit tā arī nav apglabāts, jo apbedījumu kamerā nav nekādu uzrakstu un tā arī nav izdaiļota.

Kā zināms, Heopsa piramīda Senajā Ēģiptē nebija nedz pirmā, nedz vienīgā. Pirmsākumi šādai “modei” meklējami pakāpjveida piramīdā Sakārā, kas celta faraonam Džoseram apmēram 2600. g. p.m.ē. To cēla 29 gadus.

Kā jau tika minēts, šādi darbi bija saistīti ar lielu risku. Tā, piemēram, Medumā piramīdas būvdarbu laikā pārāk lielo slīpņu dēļ ārējie bloki nogruva, aprokot daudz strādnieku.

Neviena no visām mums zināmajām piramīdām darbu sarežģītības ziņā nelīdzinās Heopsa piramīdai, kas līdz pat šim laikam ir vislielākā un noslēpumainākā cilvēka roku radītā celtne.

Visslavenākie ēģiptiešu mākslas pieminekļi, protams, ir piramīdas – rakstītās vēstures rītausmā celtas grandiozas un reizē vienkāršas konstrukcijas, kas kalpoja kā faraonu kapenes. To absolūtais skaistums pārsteidz, turklāt, iedomājoties apstākļus, kādos tās radītas, mūs pārņem dziļa godbijība. Pirmā piramīda, un tā ir pakāpienu formas Džosera piramīda, tika uzcelta ap 2770. g. p.m.ē. Līdz tam cilvēce neko tik grandiozu radīt nebija pat mēģinājusi. Ja ēģiptiešu laikabiedri šumeri celtniecībā izmantoja tikai neapdedzinātus māla ķieģeļus un iepriekšējo paaudžu ēģiptieši nebija uzbūvējuši neko, kam būtu nepieciešams vairāk nekā dažas tonnas kaļķakmens, Džosera galvenā celtnieka Imhotepa vadībā akmens lauztuvēs izcirta miljoniem tonnu kaļķakmens, ko pēc tam bez riteņu transporta palīdzības nogādāja līdz paredzētajai vietai un iebūvēja piramīdā, kuras virsotne sniedzās apmēram 60 metru augstumā. Un tas bija tikai iesākums. No 2700. līdz apmēram 2600. gadam p.m.ē., kad tika uzcelta virkne pašu slavenāko un skaistāko piramīdu, ēģiptieši viena gadsimta laikā no klintīm izcirta ap 25 miljoniem tonnu kaļķakmens, ko vēlāk apstrādāja, pārvietoja un sakrāva. Visu piramīdu pērle, bez šaubām, ir Khufu (jeb Heopsa, kā šo faraonu dēvēja grieķi) piramīda, kas pacēlās 145 metru augstumā tieši 52 grādu leņķī tā, ka tās augstums un perimetrs veido to pašu attiecību “pi”. Kad grieķi nolēma uzskaitīt septiņus pasaules brīnumus, viņi kā pirmo sarakstā nevilcinoties iekļāva Heopsa piramīdu.

Lai arī pašas piramīdas ir saglabājušās līdz mūsu dienām, rodas daudz jautājumu par to, kā un kāpēc tās ir celtas. Pat pieticīgi aprēķini liecina, ka celtniecības darbos bija vajadzīgs apmēram 70 000 strādnieku. Visticamāk, ka tie bija sezonas strādnieki. Vasaras mēnešu laikā, kad Nīla bija pārplūdusi, zemniekiem nebija, ko darīt, un tāpēc viņus varēja nodarbināt liela mēroga būvdarbos, nekaitējot Ēģiptes ekonomikai, kas pamatā balstījās uz zemkopību. Tomēr, lai uzceltu piramīdu, vienas vasaras ir par maz. Šobrīd speciālisti domā, ka vienīgais izskaidrojums faktam, ka viena gadsimta laikā 25 miljonu tonnu kaļķakmens tika pārvērsts vairākās milzīgās piramīdās, ir tas, ka piramīdu cēlāji ir strādājuši ik vasaru, sākot jaunu piramīdu, līdzko iepriekšējā bija gatava. Turklāt piramīdas tika celtas, neņemot vērā to, vai pie varas esošais faraons bija miris, vai nē. Tādējādi kaļķakmens ciršana un transportēšana Ēģiptes vasaras neciešamajā svelmē vairākiem tūkstošu cilvēku bija ikgadēja dzīves sastāvdaļa.

Kāpēc gan 70 000 cilvēku pacieta šādas mocības? Brutāla piespiešana nevarētu būt pareizais izskaidrojums, jo, ja neņemam vērā nelielu skaitu karagūstekņu, tālaika Ēģipte verdzību nepazina. Turklāt grūti iedomāties, kā, neiebiedējot pavalstniekus ar kādiem sevišķiem ieročiem, saujiņa valdnieku varētu piespiest desmitus tūkstošus cilvēku gadu no gada strādāt pret savu gribu. Labākais skaidrojums, liekas, rodams reliģijas psiholoģijā un grupu dinamikā. Ēģiptiešu strādnieki, kas cēla piramīdas, acīmredzot ticēja, ka viņu faraoni ir dzīvi dievi, kas mūžīgo dzīvi pēc aiziešanas no šīs pasaules var sasniegt tikai ar pienācīgas apbedīšanas palīdzību. Tādējādi Džosera pakāpienveidīgā piramīda bija “kāpnes uz debesīm” vārda pilnā nozīmē, un vēlākās piramīdas bija tās pašas debesbraukšanas koncepcijas iemiesojums – tikai jaunā, taisnu šķautņu piramīdas formā. Strādnieki, kuri mirka sviedros, lai karstajās smiltīs uzbūvētu šīs milzīgās celtnes, ticēja, ka dievišķo valdnieku labklājība un viņu pašu labklājība ir cieši saistītas: ja faraoni veiksmīgi sasniegs mūžīgās svētlaimes vietu, dzīve uz zemes uzplauks. Turklāt kolektīvs darbs varēja cilvēkā izraisīt biedriskuma jūtas un lepnumu par kopīgi sasniegto. Šo pieņēmumu, šķiet, apstiprina uzraksti, kas atrodami vairākās piramīdās un kuros tiek minēta “spēcīga komanda”, “pastāvīga komanda” un tamlīdzīgi. Gada lielāko daļu zemnieki dzīvoja relatīvi noslēgtu dzīvi, un kopīgajam darbam sava laika visprestižākajos un ievērojamākajos celtniecības objektos vajadzēja dot emocionālo gandarījumu, kas smago darbu un svīšanu padarīja gandrīz vai patīkamu.

Visiem zināms, ka Ēģipte ir slavena ar savām piramīdām – šiem milzīgajiem akmens kalniem, kuri pie aizvēstures apvāršņa slejas kā laika zoba skartas robežzīmes. Lai cik svešādas un noslēpumainas, tās tomēr atklāj mums labu tiesu sava mūža gājuma. Piramīdas stāsta par valsti, kurā valdījusi tik stingra kārtība, ka šos akmens kalnus bijis iespējams uzcelt viena vienīga valdnieka jeb faraona dzīves laikā, kā arī par faraoniem, kas bijuši tik bagāti un vareni, ka spējuši piespiest daudzus tūkstošus strādnieku jeb, pareizāk, vergu gadiem ilgi nopūlēties smagā darbā, lauzt karjerā akmeņus, ar visprimitīvākajām ierīcēm vilkt tos uz būvlaukumu un būvēt faraonam kapenes. Neviens faraons un neviena tauta nebūtu uzņēmusies tādas pūles tikai pieminekļa labad. Mums ir zināma praktiskā nozīme, kāda faraonu un viņu pavalstnieku acīs bija piramīdām. Faraons tika uzskatīts par dievišķu būtni, kura valda pār vienkāršajiem ļaudīm un, atstājusi šīszemes dzīvi, dodas atpakaļ uz savām debesu mājām pie citiem dieviem. Piramīdas, kas ietiecas debesīs, droši vien atvieglos viņam ceļu. Katrā ziņā tās pasargās valdnieka mirstīgās atliekas no trūdēšanas. Jo senie ēģiptieši ticēja, ka aizgājēja ķermenis jāsaglabā, lai viņa dvēsele dzīvotu mūžīgi. Tāpēc viņi ar sarežģītas metodes palīdzību iebalzamēja mirušā augumu un ietina auduma strēmelēs. Piramīdas tika celtas, lai tajās apglabātu mirušos valdniekus, un faraonu mūmijas akmens zārkos tika novietotas pašā kapeņu centrā. Kapeņu sienās tika iekalti maģiski vārdi un formulas, lai palīdzētu mirušajam ceļā uz viņpasauli.

Arheologi uzskata, ka Sfinksa tika uzcelta aptuveni 2500. gadā p.m.ē., faraona Hefrena - 4. dinastijas faraona Heopsa dēla (vai brāļa) - valdīšanas laikā. Tomēr, kad 1990. gadā Sfinksas pētījumus veica ģeologs Roberts Šlohs un ēģiptologs Džons Entonijs Vests, Šlohs secināja, ka Sfinksa bijusi pakļauta lietusgāžu, nevis smilšu un vēja iedarbībai. Ja patiešām klinti ir deldējis lietusūdens, tad Sfinksas tapšanas laiks ir tuvāks 7000. gadam p.m.ē.

LIELĀ PIRAMĪDA GĪZĀ ir grandiozākā jebkad radītā būve pasaulē. Tā ir celta Senās valsts laikā (2575 - 2130 p.m.ē.). Grieķu vēsturnieks Hērodots, kurš Gīzu apmeklēja aptuveni 450. gadā p.m.ē., pārstāsta priesteru sacīto, ka Lielā piramīda tikusi uzcelta 4. dinastijas faraona Heopsa valdīšanas laikā. Priesteri arī stāstījuši, ka piramīda celta 20 gadus un darbos piedalījušies 400 tūkstoši vīru - pa 100 tūkstošiem trīs mēnešu gadā. Piramīda sver sešus miljonus tonnu - tikpat, cik visas Eiropas katedrāles kopā. Piramīdas pamatni veido klinšains pakalns. Saskaņā ar Hērodota teikto vispirms ticis izklāts pamats un pēcāk lielie bloki, katrs aptuveni septiņas tonnas smags, ar sviras palīdzību nolikti vietā - pa pakāpienam augšup, kopā veidojot 203 pakāpienus. Patiesībā tas nav iespējams - to pierādīja japāņi, kad 1980. gadā mēģināja uzcelt Lielās piramīdas dublikātu.

Sfinksa sākotnēji bija tikai augsta klints, kas cēlās pār apkārtējo kaļķakmens plakankalni. Kādā vēstures brīdī klintī tika iecirsta galva — iespējams, lauvas galva. Vēlāk tika nolemts izveidot arī lauvas ķermeni, un Sfinksas apkārtnē tika izcirsti 203 tonnas smagi bloki - mēs to zinām tāpēc, ka šādi bloki tika izmantoti tempļa celtniecībā iepretī Sfinksai. Bet mēs nezinām, kāpēc celtnieki izvēlējās tik smagus un milzīgus bluķus, ja viņi varēja tos izkalt arī mērenā lielumā. Mēs arī nezinām, kā viņi spēja tos izkustināt. Kad 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Gīzu apmeklēja ēģiptologs R. A. Švalers de Lubics, viņš nekavējoties paziņoja, ka Sfinksa bijusi pakļauta ūdens, nevis vēja iedarbībai. Švalers izteica domu, ka Sfinksu savulaik ir apņēmis jūras ūdens un tā sākotnēji ir atradusies okeānā. Viņš arī pieļāva varbūtību, ka Sfinksa ir veidota daudz senāk par 2500. gadu p.m.ē.

Šobrīd valdošais pieņēmums, ka Ēģiptes civilizācija sākusi veidoties ap 3000. gadu p.m.ē., liek domāt, ka ēģiptiešu komplicētā zinātne, matemātika un celtniecības prasme ir attīstījusies tikai nepilnu 500 gadu laikā, turpretim eiropiešiem bija nepieciešams trīsreiz ilgāks laiks, lai apgūtu katedrāļu celtniecības mākslu. Švalers izteica pieņēmumu, ka ēģiptiešu zināšanas bija nevis jaunas kultūras attīstības rezultāts, bet gan daudz senākas civilizācijas, iespējams, Platona Atlantīdas, mantojums.

Bovāls izvirzīja teoriju, ka Valdnieka zāles gaisa šahta tikusi celta kā kanāls, pa kuru mirušā faraona dvēselei vajadzēja nonākt tieši pie Oriona, kur faraons kļūtu par dievu. Citiem vārdiem sakot, rituālā ceremonija, kas atbrīvotu faraona dvēseli no miesas, notiktu brīdī, kad šahta būtu pavērsta Oriona virzienā līdzīgi šautenes stobram, un faraona dvēsele uzšautos debesīs līdzīgi ugunīgai lodei.

Ja piramīdas ir novietotas pret Oriona jostas zvaigznēm, tad tām ir jābūt projektētām vienā un tajā pašā laikā. Bet kad? Parādība, ko sauc par "ekvinokciju precesiju" un kas rodi nelielas Zemes ass "nobīdes" dēļ, liecina, ka daudzu tūkstošu (gandrīz 26 tūkstošu) laikā zvaigznes debesīs šķietami virzās augšup un pēc tam lejup. Tā kā zvaigznājs kustas līdzīgi pulksteņa stundu rādītājam (un līdz ar to tā leņķis mainās), var secināt, ka piramīdu izkārtojums parasti neatbilst Oriona jostas zvaigžņu izvietojumam. Vienīgais precīzas atbilstības laiks ir 10 500. g. p.m.ē. Bovāls izteica pieņēmumu, ka tieši tas ir piramīdu projektēšanas un arī Sfinksas celtniecības laiks.

Zinātnieki uzskata, ka pirmās piramīdas pamati ielikti gandrīz pirms pieciem tūkstošiem gadu. Atēnu veidošanās laikā Heopsa piramīdai jau bija tūkstoš gadu, tieši tāpēc pat sengrieķis Hērodots, pirmais, kas atstājis pierakstus par septiņiem pasaules brīnumiem, balstījies uz ēģiptiešu priesteru stāstiem. Pēc šiem nostāstiem Hērodots aprakstīja, kā tapušas piramīdas – 100 000 Heopsa pakļautībā esošu cilvēku līdz Nīlai pārvietojuši ar rokām akmeņu kaudzes, kas iegūtas akmeņlauztuvēs. Desmit gadi veltīti, lai izbūvētu ceļu, pa kuru akmeņi pārnesti, un divreiz vairāk laika patērēts, lai uzslietu piramīdu.

Apraksts par pirmo pasaules streiku atrodams vienā no senajiem papirusiem. Izrādās, kopā ar vergiem piramīdu celtniecībā piedalījušies arī brīvie cilvēki, kuriem par darbu maksāja, bet darbu vadītāji bija aizkavējuši samaksu.

Romas vēsturnieks Plīnijs vecākais pirmais mēģināja atbildēt uz šo jautājumu. Vēsturnieks uzskatīja, ka faraonu prātus, iespējams, vadīja vairāki motīvi – vai nu faraoni nevēlējās atstāt savus dārgumus saviem pēctečiem vai ienaidniekiem, vai arī faraons tā gribēja nodarbināt savā pakļautībā esošos cilvēkus.

Viduslaikos uzskatīja, ka Bībeles Jāzeps uzcēlis piramīdas, lai tur glabātu sēklas.

Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka piramīdas ir faraonu kapenes, mauzoleji. Un viss. Taču tā sauktie piramidologi ar šo apsvērumu nav apmierināti. Viņi uzskata: pētot Lielās piramīdas izmērus un izvietojumu, cilvēkiem ir iespēja uzzināt visu par pasaules uzbūvi, kas cilvēcei atklāta par piramīdu. Kā lai izskaidro, ka senie cilvēki precīzi zināja attālumu no Zemes līdz Saulei. Un piramīdas augstums (146,6 metri) ir precīza viena miljardā daļa no planētu attāluma, kas vēlāk nosaukta par astronomisko vienību. Viņi zināja arī Zemes masu, kuras viena kvadriljonā daļa atbilst piramīdas masai (5,92 miljoni tonnu).

Un no kurienes senā civilizācija uzzinājusi par skaitli, kas tikai aptuveni aprēķināts 18. gadsimta vidū. Sadaliet piramīdas augstumu ar laukumu vai sadaliet divkāršotu augstumu ar perimetru, un jūs iegūsiet skaitli – tieši 3,14159.

Ne viens vien noticēs šādiem piramidologu pārliecinošiem apgalvojumiem. Problēma tikai viena – šīs nepārbaudītās ziņas tiek pārrakstītas no grāmatas uz grāmatu.

Patiesībā astronomiskā vienība ir 149,6, arī planētas masa zināma diezgan precīzi, ko diemžēl nevar teikt par Lielās piramīdas masu. Zinātnieki vēl joprojām strīdas par precīzu bloku skaitu un to svaru. Nav arī zināms, vai iekšpuse pilnībā piepildīta ar blokiem.

Sakāmvārdā teikts: Kad iesmiesies sfinksa, nodzisīs zvaigznes. Varbūt nevajadzētu kārdināt akmens milzi.

No vairāk nekā simt līdz šim atraktajām Ēģiptes piramīdām visgrandiozākā ir Heopsa piramīda. Napoleons, sācis karagājienu uz Ēģipti, aprēķināja, ka no šīs milzīgās būves materiāliem varētu visu Franciju apjozt ar 3 metrus augstu mūri. Starp citu, viņš karagājienā bija paņēmis līdzi lielu grupu zinātnieku, kas snieguši pirmo izsmeļošo Lielās piramīdas aprakstu.

Vairāk nekā 40 gadu Heopsa piramīdas pētīšanai veltījis anglis Viljams Petri. No viņa uzzinājām, ka šīs celtnes perimetrs pie pamatnes, dalīts ar divkāršu tās augstumu, dod slaveno skaitli "pī"! Viljama Petri atklājums entuziastus mudināja meklēt citus matemātiskus samērus celtnes konstrukcijā. Atklājās, ka, piemēram, piramīdas augstums - 148 metri - izsaka Zemes attālumu no Saules miljonos kilometru! Turklāt kļūda ir mazāka par vienu procentu. Patieso attālumu - 149,5 miljoni kilometru - astronomi noteica tikai uz mūsu gadsimta robežas. Mērvienība "piramīdas elkonis", ko izmantoja celtnieki, vienlīdzīgs 635,66 milimetriem. Nejauši vai ne, bet tam atbilst Zemes rādiuss, kas ir 6356,64 kilometri! Starp citu, piramīdas pamatnes perimetrs, izteikts "piramīdas elkoņos", vienlīdzīgs 365,23, kas atbilst dienu skaitam gadā - 365,24, ko precizēja tikai jaunajos laikos.

Un tās nebūt nav visas dīvainās sakritības. Lielās piramīdas puse, kur ir galvenā ieeja, vērsta pret Ziemeļpolu, kļūdoties tikai par četrām minūtēm. Ar tādu pašu precizitāti meridiānā novietotas dažas mazākās - Hefrena un Menkaura piramīda. Vai tā patiesi ir nejaušība, ka Lielā piramīda atrodas uz 29. platuma grāda 59. minūtes? Vai nebūtu pareizāk uzskatīt, ka celtnieki nedaudz "kļūdījušies" un mērķējuši uz 30. platuma grādu?!

Viens no Heopsa piramīdas galvenajiem koridoriem ir ar 26 grādu 18 minūšu slīpumu pret apvārsni. Astronomi uzskata, ka tas vērsts pret noteiktu punktu debesjumā. Pret kādu konkrēti? Pēc astronomu aprēķiniem, šajā punktā kādreiz spīdējusi zvaigzne Drakona Alfa - zvaigzne, kas pildījusi tagadējās Polārzvaigznes lomu. Tātad celtnieki speciāli izbūvējuši tādu slīpu koridoru, lai no skatu laukuma varētu redzēt toreizējo "polāro" zvaigzni Drakona Alfu? Pilnīgi iespējams. Kur tajos tālajos laikos senie celtnieki smēlušies matemātikas un astronomijas zināšanas? Atbildes nav...

Zināmajām piramīdas mīklām arvien pievienojas jaunas. Atklājies, ka šai neticami milzīgajai celtnei, kas būvēta no 2,5 miljoniem bloku, kuri sver no 6 līdz 20 tonnām, ir milzums iekšējo telpu, no kurām vienā jābūt paslēptai faraona Heopsa mūmijai, kas līdz šim nav atrasta.

1954. gadā arheologi piramīdas pakājē atrada divas aizmūrētas nišas. Kad vienu atvēra, no bedres uzvēdīja ciedru dēļu smarža. Tur gulēja izjaukta faraona laiva! Simtiem lieliski saglabājušos laivas fragmentu sameklēšanai un kopā salikšanai vajadzēja 16 gadu. Tagad laiva savā sākotnējā izskatā atrodas stikla paviljonā blakus piramīdai.

Otrajā nišā izurba šauru spraugu, lai ievadītu ar televīzijas kameru savienotu gaismas vadu. Šo darbu, ievērojot visus piesardzības pasākumus, sāka 1987. gada oktobrī. Apmēram pēc 2 metriem instruments uzdūrās tukšumam! Spraugā ielaida stikla gaismasvadu un ieslēdza televīzijas kameru. Un tad uz ekrāna izgaismojās skaidri redzams laivas siluets. Otra faraona Heopsa laiva pie mums nonākusi no tālas senatnes! Tā bija milzīga dēļu konstrukcija, sastiprināta ar vara skavām. To izvilkt ārā arheologi nesteidzas - nopietni jāpadomā, kā atmosfēras ietekmes apstākļos saglabāt šo brīnumaino atradumu. Vai pēdējo?

Franču un japāņu zinātnieki izmantoja ļoti jutīgu aparatūru. Un kas noskaidrojās? Vismodernākais aparāts - mikrogravimetrs piramīdā atklāja trīs agrāk nezināmas telpas! Viena no tām - 30 metru gara, 5 metrus plata un 3 metrus augsta! Izurbuši spraugu, arheologi tur "ielūkojās" ar televīzijas zondi un atrada smiltis, taču ne tādas, kas ir visapkārt piramīdai, bet tādas, kas sastopamas tikai 6 kilometrus uz dienvidrietumiem! Kādēļ smiltis vajadzēja vest no tālienes? Turklāt pirms ielikšanas piramīdā tās tikušas rūpīgi izsijātas. Kādēļ? Kā uzskata daži speciālisti, tieši šā sastāva smiltis aiztur elektromagnētiskos viļņus, ar kuriem savulaik mēģināja "izgaismot" piramīdu. Tātad iznāk, ka senie ēģiptieši paredzējuši šādus mēģinājumus un veikuši pretpasākumus, lai pasaules vislielākā brīnuma galveno noslēpumu pasargātu? Neticami...

Starp citu, vienā no lielajiem tukšumiem televīzijas zonde atrada svešķermeņus! Taču televīzijas kameras bija par vājām, lai spētu tos identificēt. Bet Ēģiptes senatnes departamenta direktors doktors Ahmeds Kadri pateica skaidri: "Piramīdā ir vēl KAUT KAS, ko mēs pagaidām nezinām. Šajā celtnes daļā pirms mums neviens nav iekļuvis. Tur ir kaut kāda konstrukcija! Tas, kas tiks atrasts, neapšaubāmi mums dos jaunas zināšanas."

Pazīstamais Šveices senlietu pētnieks, populārās filmas "Atmiņas par nākotni" autors Ērihs fon Denikens, 1994. gadā demonstrēja filmu par neparastu "ekspedīciju" Lielajā piramīdā, ko veica miniatūrs robots. Robots bija ratiņi ar četrām kāpurķēdēm, vadības sistēmu, divām apgaismes spuldzēm un televīzijas kameru. Robots bija tik mazs, ka to viegli varēja novietot uz plaukstas! Tas tika radīts, lai izpētītu vienu no noslēpumainajiem tuneļiem, kura šķērsgriezums ir tikai 20x20 centimetru un kurš bija pārskatāms tikai līdz pirmajam pagriezienam četru metru attālumā. Kur tunelis ved tālāk un kādam nolūkam radīts - tas nebija skaidrs.

Un nu minirobots virzījās pa šahtu. Nogājis četrus metrus līdz pagriezienam, tas uz mirkli apstājās un tad enerģiski līda augšup! Cilvēkiem, kas robotam sekoja televizora ekrānā, radās iespaids, ka tas iegājis milzīgā akmens tunelī. Tas virzījās uz priekšu gandrīz netraucēti 65 metrus un atdūrās pret cieši aizvērtām durvīm. Spriežot pēc platās spraugas, kāds tās jau kādreiz atvēris. Kādēļ? Kādā nolūkā? Minirobots, pagrozījies pie durvīm un atvadām nofotografējis durvis un dīvainus, melnus putekļus, ko nelielais caurvējš izpūta no spraugas, bija spiests atkāpties... Pētnieki nolēma vēlreiz izmēģināt laimi ar citu robotu. Taču, kad viņi atkal ieradās, ieraudzīja, ka tunelis ir aizrestots. Ēģiptes varas iestādes ar vācu minirobota atklājumu izrīkojās pēc sava prāta. Varbūt viņi atvēra atrastās durvis un tur kaut ko atrada?

Un beidzot pati galvenā Heopsa piramīdas mīkla. Pazīstamais franču zinātnieks Žaks Beržē, kas pētī dažādu telpisku formu ietekmi uz bioloģiskām vielām, izgatavoja piramīdas modeli no kartona un ielika tajā vērša asinis. Pēc kāda laika tās sadalījās divās substancēs - gaišā, plūstošā un tumšā, ļoti biezā. Citi zinātnieki atklāja, ka modelī ievietotie papirosi vienas nakts laikā iegūst pirmklasīgas cigaretes garšu, šķīstošā kafija - dabiskās kafijas smaržu, bet asiņaini bifšteki un vistas olas ilgi nebojājas. Savukārt virs modeļa piekārts svārsts atvirzās sānis vai lēni griežas apkārt modeļa augšdaļai. Ne mazāk dīvaini "uzvedas" arī no stikla darinātas piramīdas modelī ievietotie augi. Sākumā tie noliecas uz austrumiem, pēc tam apvelk pusapli, virzoties no dienvidiem uz rietumiem. Čehu izgudrotājs Karels Drbals jau 1959. gadā līdzīgu modeli pielāgoja... skūšanās asmenīšu pašuzasināšanai! Un saņēma šā dīvainā izgudrojuma patentu! Kā izteicās Drbals, viņš ar vienu un to pašu asmenīti, kuru uz nakti ievietojot piramīdā, skuvies vairāk nekā 2000 reižu! Pastāv uzskats, ka piramidālā forma fokusē mums nezināmu enerģiju, varbūt kosmiskas izcelsmes enerģiju...

350 metru uz austrumiem no Heopsa piramīdas paceļas akmens celtne, kurai līdzīgas nav pasaulē. Tā ir milzīgā Sfinksa - senlaiku visslavenākā skulptūra. Akmens lauva ar cilvēka galvu izcirsta no veselas 60 metru garas un 20 metru augstas klints. Sfinksas seja vērsta uz austrumiem. Par spīti daudzajiem bojājumiem, ko tai nodarījuši ilgie gadsimti, tā arī mūsdienās glabā noslēpumainu, majestātisku izteiksmi. Kādreiz piecus metrus augsto Sfinksas galvu rotāja faraona galvassega, bet pieri piepacēlusies kobra - varas simbols. Tas viss neatgriežami pazudis. Pie Sfinksas milzīgajām ķepām pieglaudies mazs templis, kas tagad gandrīz pilnīgi sagrauts.

Gadu tūkstošos Sfinksu vairākkārt ieputināja smiltis, bet ik reizi faraoni deva rīkojumu to atrakt. Kas un kādā nolūkā Sfinksu radījis? Nezinām...

1978. gadā japāņi nolēma uzcelt tikai 11 metru augstu Heopsa piramīdas kopiju, izmantojot Herodota aprakstīto seno celtnieku metodes. Bet viņiem nekas neizdevās! Nācās izmantot celtņus, vinčas un buldozerus. Vai nav savādi, jo nekā tāda taču tajos tālajos laikos ēģiptiešiem nebija...

Arheologi, kas atrada šumeru plāksnītes, un zinātnieki, kas atšifrēja tekstus, senos nostāstus dēvē par "mītiem". Kas vēl viņiem atliek, ja noskaidrots, ka šumeriem unikālās zināšanas devuši "anunaki". Šis termins nozīmē - "tie, kas no debesīm atnākuši uz Zemi". To, tāpat kā pašu nostāstu par plūdiem, Bībele aizguvusi no šumeru avotiem, un ebreju valodā to tulko ar mums jau zināmo vārdu "nefīlim".

Atbilstoši tekstiem anunaki uz Zemes ieradušies daudzus gadu tūkstošus pirms grēku plūdiem pēc zelta, kas bijis nepieciešams viņu atmosfēras aizsardzībai. Šumeri atnācēju kuģus attēlojuši uz cilindriskiem zīmogiem.

Šumeru tekstos aprakstīti notikumi plūdu laikā. Lielie plūdi aizskalojuši kosmosa ostu, ko uzbūvējuši anunaki. Tas noticis, spriežot pēc avotiem, pirms 13 tūkstošiem gadu. Kad ūdens atkāpās, teritoriju starp Tigru un Eifratu klāja miljardiem tonnu dubļu. Šo vietu anunaki dēvēja par Edinu (Bībeles Ēdene).

Pagāja daudz gadu, pirms zeme izžuva. Anunaki nolēma ierīkot jaunu ostu. Viņi izvēlējās Sinaja pussalu. Tāpat kā agrākajā vietā, šai kosmoostai bija nolaišanās koridors. Tās augšējais kontrolpunkts bija ziemeļaustrumos - Ararata kalna dubultsmailē. Ass gāja caur punktu, kur vēlāk tika likti pamati Jeruzalemei. Šeit, spriežot pēc tekstiem, arī iekārtojās ostas vadības centrs. Apakšējā punktā projektētāji neatrada līdzvērtīgu dubultsmaili - te bija tikai plakans līdzenums, kas stiepās no Nīlas uz rietumiem. Ko varēja darīt? Pamatojoties uz liecībām, šajā punktā viņi uzcēla mākslīgus kalnus: piramīdas Gīzā.

Rodas likumsakarīgs jautājums - kur ņemti šie dati. Viss ir ļoti vienkārši: uz visām piramīdām, izņemot Gīzas piramīdas, hieroglifu uzraksti nosaukuši faraonu vārdus. Tātad Gīzas piramīdas "pieder" trim Ceturtās dinastijas faraoniem. Mazās piramīdas iekšpusē tika atrasts koka zārks, bet uz tā uzrakstīts faraona Men-ka-ra vārds. Dažās Lielās piramīdas telpās atrasts uzraksts "Hu-fu", rakstīts ar sarkanu krāsu. Ēģiptologi ar izslēgšanas metodi nolēma, ka otro piramīdu cēlis faraons, ka valdīja starp Heopsu un Mikerīnu, tas ir, - Hefrēns.

Šķiet, tieši te arī būtu jātiek skaidrībā. Šumeru teksti, par kuru senumu strīdu nav, stāsta ne tikai par visas pasaules plūdu notikumiem, bet arī par to, kas tiem sekoja. Tekstos fiksēti konflikti starp anunaku līderiem. Kādā tekstā stāstīts, kā Mezopotāmijas klana līderis uzvarējis Āfrikas pārstāvjus. Uzvarētāji iekļuvuši Lielajā piramīdā un izvazājuši tās pulsējošos kristālus un iznīcinājuši viņiem biedējoši nesaprotamos instrumentus. Viņi arī nometuši piramīdas pašu virsējo akmeni, kas, starp citu, nav atrasts līdz pat šim laikam. Un tas viss notika 6000 gadu pirms Hu-fu valdīšanas!

Ēģiptologi savos spriedumos balstās uz piramīdās atrasto uzrakstu identitāti. Patiesi, uzraksts uz Men-ka-ra zārka, kas atradās trešajā piramīdā, un Lielajā piramīdā ievilktās sarkanās zīmes, kas nozīmē Hu-fu, ir līdzīgas. Bet, salīdzinot agrīnos un vēlos tekstus, var konstatēt, ka sākotnējās atsauces uz zārka vāka vēlākos tekstos pamazām pazudušas. Kāpēc? Pētījumos noskaidrojies, ka zārka vāks ticis izgatavots jau vēlo dinastiju laikā, kur tāpat bija valdnieks, vārdā Men-ka-ra. Bet skeleta kauli ir par vairākām tūkstošgadēm jaunāki! Citiem vārdiem, kāds apzināti pieļāvis arheoloģisku krāpniecību.

Pētījumos noskaidrojās, ka Allena vecvectēvs bijis mūrnieks, ko pulkvedis Vaiss nolīdzis ejas izciršanai piramīdā. Kādunakt viņš arī kļuvis par liecinieku tam, kā Hills iegājis piramīdā ar sarkanu krāsu un otu, lai "piekrāsotu senās zīmes", bet patiesībā - uzrakstītu jaunas. Kad Allena sencis protestējis, viņu tūlīt atlaiduši un vairs neļāvuši strādāt.