Svelmaina saule, smiltis un Nīla, kas, lēni veldama savus ūdeņus, netraucēti plūst cauri saules izdedzinātajiem tuksneša klajumiem, pārplūstot veldzēdama tās krastā esošo faraonu un piramīdu zemi – Ēģipti. Gadu tūkstoši aiztecējuši, mainījušās varas un civilizācijas, bet Senās Ēģiptes valdnieku varenības simboli – piramīdas stāv tikpat majestātiski, it kā pat nebūtu pamanījušas nepielūdzamā laika ritējumu. Vienīgi miljoniem cilvēku, kārojot pieskarties nemirstībai, atstājuši savas pēdas uz grandiozajiem akmens monumentiem. Un, lai gan ēģiptiešiem ir teiciens “pasaule baidās no laika, bet laiks baidās no piramīdām”, Heopsa un Hefrena piramīdām zemestrīces laikā ir nodrupuši virsotnes akmeņi un abas kļuvušas tieši par deviņiem metriem zemākas. Tagad Heopsa piramīdas virsotnē ir izveidojies trijstūrveida laukums, un pārgalvīgie tūristi, neraugoties uz aizliegumiem, mēģina rāpties augšā pa akmeņainajām piramīdas sienām, kaut gan viņiem versmainajā saulē jārāpjas 137 metru augstumā, pārvarot mazliet vairāk par 200 pakāpieniem, kas ir pusotru metru augsti.

Kas gan cilvēkus piesaista varenajiem akmens monumentiem? To vecums? Apmēri? Varenums? Nenoliedzami, tomēr galvenais piramīdu valdzinājums ir noslēpums, kas tās apvij kā neredzams oreols. Kas, kad un kādā veidā ir uzbūvējis šos akmens milžus, ko jau senie grieķi nosaukuši par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem? Un kādā nolūkā tas tika darīts?

Uz pirmajiem diviem jautājumiem zinātne ir spējusi rast atbildi, bet uz pārējiem izvirzījusi tikai daudzmaz ticamas hipotēzes (pieņēmumus).

Grandiozo veidojumu apmēri cilvēku prātiem lika šaubīties, vai piramīdas vispār iespējams uzcelt cilvēciskām būtnēm. Viduslaikos valdīja uzskats, ka piramīdas Dieva uzdevumā cēlis Jāzeps, lai tur glabātu sēklas. Vēl joprojām turpina eksistēt versija, ka piramīdas varēja uzbūvēt citplanētieši, kas no citām planētām atlidojuši uz Zemi un uzbūvējuši piramīdas, taču šai versijai nav nekādu vērā ņemamu pierādījumu. Pragmātiski noskaņotie mūsdienu zinātnieki uzskata, ka piramīdas projektējis arhitekts no mūsu planētas, kura vārdu jau neskaitāmas paaudžu paaudzes ir spējušas saglabāt līdz pat mūsdienām – tas ir Imhoteps, kas bija arī gudrais, ārsts, rakstnieks, priesteris un faraona Džosera padomnieks un arhitekts, kas savam valdniekam par godu uzbūvējis pirmo no mums zināmajām piramīdām Memfisā.

Nīlas rietumu krastā, tur, kur vairs nesniedzas Nīlas valgme, sākas akmeņaina tuksneša smilts – Mirušo pilsēta, kur slejas pavisam deviņdesmit septiņas lielākas un mazākas piramīdas. Trīs zināmās ir vislielākās un tās cilvēce jau izsenis pazīst kā vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, pārējās ir pa gabaliņam tālāk, mazākas, būvētas par godu faraonu sievām un citiem augsti godātiem ļaudīm. Dzīvo pilsēta ir Nīlas austrumu krastā – senie ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēka dzīve līdzīga saules gaitai – austrumos viss dzimst, tā ir jaunības un spēka pilna puse, bet rietumos, kur riet saule, ir nāve.

Zinātnieki uzskata, ka pirmās piramīdas pamati ielikti gandrīz pirms pieciem tūkstošiem gadu. Atēnu veidošanās laikā Heopsa piramīdai jau bija tūkstoš gadu, tieši tāpēc pat sengrieķis Hērodots, pirmais, kas atstājis pierakstus par septiņiem pasaules brīnumiem, balstījies uz ēģiptiešu priesteru stāstiem, pēc kuriem mēs varam uzzināt, ka pēc Ziemeļēģiptes un Dienvidēģiptes apvienošanas, Ēģiptes vēsturē sākās jauns labklājības posms, kas nesa līdzi arī mākslas dzīves uzplaukumu. Par nozīmīgāko mākslas jomu izveidojās arhitektūra, kur galveno vietu ieņēma faraonu un augstākās aristokrātijas pārstāvju monumentālās kapeņu būves. Tas izskaidrojams ar Ēģiptē plaši izplatīto mirušo kultu, kas saistījās ar ticējumiem par nāvi un augšāmcelšanos. Mirušo kultu veicināja mitoloģiskie priekšstati, galvenokārt visām senajām lauksaimniecības zemēm raksturīgā dabas spēku godināšana. Kā dievs Ozīriss, simbolizēdams gadalaiku maiņu, mira un cēlās augšā, tāpat arī cilvēks, pēc ēģiptiešu ticējumiem, varēja atdzīvoties. Senie ēģiptieši pat nelietoja vārdu ‘nāve’, bet runāja par ‘norietu’, un tāpēc saviem mirušajiem cēla mūža mājokļus, ko sauca par ‘mūžīgajiem horizontiem’, un apgādāja ar visu dzīves turpināšanai nepieciešamo. Saprotams, ka faraoni un aristokrātija lielu uzmanību veltīja tam, lai nodrošinātu sev piedienīgu pēcnāves dzīvi. Toties vienkāršā tauta sev mūža mājokļus nav varējusi atļauties būvēt, tā savus mirušos apglabāja ovālās smilšu bedrēs, ietītus baltā drēbē.

Tā kā Ēģipte bija akmeņiem bagāta zeme, tad jau pirmie mūža mājokļi tika būvēti no akmeņiem, kam pateicoties tie ir arī saglabājušies līdz mūsdienām, turpretī no niedrēm, koka un māla ķieģelīšiem celto piļu, māju un agrīno tempļu formas pazīstamas tikai pēc izrakumu materiāliem, atveidiem un līdzības ar sarkofāgiem. Akmens celtnēm arhitekti izmantoja granītu, diorītu, dzeltenīgo un sarkano cieto smilšakmeni un dažādus kaļķakmens paveidus.

Pirmās ēģiptiešu kapenes tika nosauktas par mastabām, kas arābu valodā nozīmē sols, jo tās atgādina plakanu, smagnēju solu, ko arābi novieto savu māju priekšā. Sarkofāgs ar iebalzamētu mirušo atradās apakšzemes kamerā, ko ar virszemes telpu savienoja dziļa eja. Pēc apbedīšanas eju aizbēra. Mastabas virsbūve sākumā bija tikai smilšu un akmens šķembu uzbērums, aplikts ar nededzinātiem ķieģeļiem. Uzbērumam blakus austrumu pusē bija iežogots pagalms aizlūguma rituālam. Vēlāk mastaba izveidojās ļoti plaša, ar vairākām iekštelpām, kas bija domātas dāvanu novietošanai un reliģiskajām ceremonijām, arī lūgšanu telpas paplašinājās, līdz beidzot tās aizņēma vairākas zāles, koridorus un noliktavas. Virsbūve tika mūrēta no ķieģeļiem, arī pagalma vietā ar laiku radās no ķieģeļiem būvēta slēgta lūgšanu telpa ar upuru altāri. Ieeju pagalmā veidoja portiks ar masīviem taisnstūra stabiem, uz kuriem bilžu rakstā bija iecirsts mirušā vārds un arī viņa tēls cilnī. Uzraksts un tēls bija domāti kā pazīšanās zīmes aizgājēja dvēselei, kas pēc ēģiptiešu ticējumiem nāca un gāja.

Mastabās sākumā glabāja arī valdniekus, bet vēlāk tikai augstmaņus. Kad faraonu vara pieauga, viņu vajadzībām cēla iespaidīgākas būves, kuru izbūvē ieguldīja milzīgus līdzekļus, izmantoja labākos, jaunākos tehnikas paņēmienus un īstenoja visdrosmīgākās arhitektoniskās idejas. Faraonu kapenes bija ne tikai mirušo kulta objekts, bet kļuva arī par valdnieka varas un spēka simbolu.

Valdnieku kapeņu klasiskā forma – piramīda izveidojās pakāpeniski. Lai kāpinātu valdnieka kapenes vizuālo iespaidu, faraona Džosera arhitekts Imhoteps nolēma kapeni paplašināt ne tikai horizontāli, bet pacelt arī vertikāli. Pēc vairākām izmaiņām plānā un iecerēs viņš beidzot terases veidā novietoja citu virs citas it kā sešas mastabas – sešus akmens blokus, kas uzlikti cits virs cita, uz augšu arvien sašaurinājās, līdz beidzot izveidoja 60 m augstu piramīdu, kas iekļāvās lielā, no lūgšanu telpām un pagalmiem veidotā ansamblī, kas bija izvietots uz mākslīgās terases un ko apņēma akmens plātnēm apšūts mūris. Pagalmā blakus piramīdai atradās Imhotepa statujas, arī piramīdas iekšpusē arheologi atrada fragmentus no statujām.

Faraona Džosera piramīdu uzskata par visvecāko, bet vēl arvien nav atminēts kādas apraktas piramīdas noslēpums. Tad, kad pētīja Džosera piramīdas apkārtni, ēģiptiešu zinātnieks Mohameds Goneims pievērsa uzmanību kādai terasei no šīs piramīdas uz dienvidaustrumu pusi. Goneims atklāja mūru paliekas un apstrādātus kaļķakmeņus. Veicot tālākus izrakumus, tika atklātas milzīgu netēstu akmeņu krāvuma paliekas - tās bija masīva iežogojuma pamats, bet zem biezas smilšu un akmens šķembu kārtas atsedza labi saglabājušos baltām slīpētām kaļķakmens plāksnēm apšūtu, krāšņiem izciļņiem rotātu - iežogojuma daļu. Šis mūris neapšaubāmi ietvēra piramīdu. Tikai, kur ir palikusi pati piramīda? Sekoja kārtējie meklējumi. Laukuma centrā zem metriem biezas smilšu, akmens šķembu un būvgružu kārtas, atklājās senās piramīdas masīvā apakšējā pakāpe, kuras augstums bija 7 metri. Goneims aprēķināja, ka šai piramīdai vajadzēja būt ar septiņām pakāpēm un tas ir par vienu pakāpi vairāk nekā Džosera piramīdai. Tās augstumam bija jāsasniedz 70 metrus. Zem piramīdas pakāpes varenā masīva atklāja klintī izcirstu eju, kurā atrada dažādus priekšmetus. Tas liecina, ka laupītāji šo vietu vēl nebija skāruši, un faraona atdusas vietai arī bija jābūt neskartai. Pats vērtīgākais atradums bija zīmogi uz maziem, tumši sarkaniem metāla trauciņiem. Uz zīmogiem bija rakstīts kāda līdz šim nepazīstama faraona vārds, proti, - Sehemhets. Nepabeigtajā, uz ātru roku izcirstajā centrālajā zālē atradās lielisks alabastra sarkofāgs, bet tam nebija vāka. Goneims pārliecinājās, ka pēc sarkofāga novietošanas kapenēs, neviens tam nebija pieskāries, jo uz tā gulēja bēru vainaga atliekas, kas uz sarkofāga tika novietots pirms apmēram 4700 gadiem. Kad sarkofāgu atvēra, tur bija redzamas tikai instrumentu atstātās pēdas. Šajās kapenēs neviens netika apglabāts. Kas notika ar šo nepabeigto piramīdu?

Tomēr vislielāko apbrīnu izraisa grandiozais Gīzas piramīdu komplekss. Tās ir IV dinastijas valdnieku Heopsa, Hefrēna un Mikerīna piramīdas, kas būvētas aptuveni laikā starp 2700. un 2200. gadu pirms mūsu ēras un ko grieķu pasaules apceļotāji vēlāk nosauca par vienu par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem.

Vislielākā ir Heopsa, ceturtās dinastijas otrā faraona piramīda, ko būvējis arhitekts Hemiuns. Tā ir 147 metrus augsta un tās katra sānu mala sasniedz 230 metru garumu, bet pati piramīda aizņem 5,25 hektāru lielu platību. Lai Heopsa piramīdai apietu apkārt, jānosoļo gandrīz kilometrs. Telpu apjoms no visas piramīdas aizņem tikai 3 – 4%. Zinātnieki izrēķinājuši, ka piramīda sastāv no 2 300 000 milzīgiem, no visām pusēm gludi apslīpētiem kaļķakmens bluķiem. Pēc tam piramīdas virsma apšūta ar gludām spoži baltām slīpētām kaļķakmens plāksnēm, kas piešķīra visam būvķermenim mirdzumu un formas skaidrību. Turklāt aprēķināts, ka katrs bluķis, no kā celta piramīda, sver 2,5 tonnas, bet vissmagākais bluķis 15 tonnas, pie tam šie bluķi skaldīti Mukattam kalnā, kas atrodas 20 km no vietas, kur piramīdas celtas, pie tam Nīlas otrā krastā. Kopējais svars piramīdai ir apmēram 5,7 miljoni tonnu. Bluķi ir rūpīgi aptēsti un noslīpēti, kā arī prasmīgi pielaikoti viens otram, jo spraugas starp akmeņiem varētu būt 5 mm mazas.

Heopsa piramīda līdz pat mūsdienām ir lielākais arhitektoniskais veidojums, kas radīts ar cilvēka rokām. Grūti saprast, kā kaut ko tādu bija iespējams izdarīt bez tehnikas, tikai ar rokām, bet, kā saka paši ēģiptieši – lai uzceltu piramīdu, neder pletne. Faraona labā strādāts ticis cieņas dēļ, ne piespiedu kārtā, bet visa pamatā bijusi ticība – cilvēki ticēja, ka nāvi var uzvarēt.

Grieķu vēsturnieks Hērodots pārstāsta Senās Ēģiptes priesteru sacīto, ka Heopsa piramīda būvēta 20 gadus un būves darbos piedalījušies 400 tūkstoši vīru – pa 100 tūkstošiem trīs mēnešu gadā. Ir arī atrastas ēģiptiešu piezīmes par piramīdu celšanu, kur minēts, ka milzīgo akmens būvju celšanā viņi izmantojuši sev pieejamos līdzekļus – uzbērumus, pacēlājus, blokus un pat…streikus! Apraksts par pirmo pasaules streiku atrodams vienā no senajiem papirusiem, kurā rakstīts, ka kopā ar vergiem piramīdu celtniecībā piedalījušies arī brīvie cilvēki, kuriem par darbu maksāja, bet darbu vadītāji bija aizkavējuši samaksu.

Materiālu piramīdu celšanai tūkstošiem strādnieku ieguva no Nīlas labā krasta akmens lauztuvēm, netālu no Ēģiptes senās galvaspilsētas Memfisas. Pa līnijām, kas tika novilktas uz kaļķakmens klints, strādnieki izcirta dziļas vagas. Šis darbs prasīja daudz spēka. Izcirtuši vagā padziļinājumus, strādnieki iedzina tajos sausa koka ķīļus un aplēja tos ar ūdeni. Mitrais koks sāka briest, plaisa palielinājās un akmens gabals tika atskaldīts no klints. Atskaldīto akmens bluķi izvilka no akmenslauztuvju šahtas ar resnām tauvām, kas bija pītas no papirusa (septiņas šādas tauvas ir saglabājušās). Pēc tam kaļķakmens bluķus turpat uz vietas aptēsa speciāli akmeņkaļi. Viņi strādāja ar skaldni, kaltu un uzsitējveseri. Akmeņus bija vieglāk apstrādāt, nekā tos pārvietot, tas prasīja darbu no ausmas līdz rietam. Aptēstos akmeņus - bluķus ar laivām pārveda Nīlas otrā krastā. Lai akmens neslīktu, tam visapkārt apsēja papirusa kūlīšus. Uz būvlaukumu tos veda īpašās ragavās, kurās bija iejūgti vērši un vergi. Ceļu, pa kuru akmeņus nogādāja būvlaukumā, cēla apmēram desmit gadus - tas bija plats, klāts slīpētiem akmeņiem, kurus rotāja dažādi attēli. Pēc akmeņkaļiem katru bluķa pusi apstrādāja slīpētāji ar slīpēšanas akmeni, ūdeni un smiltīm. Pēc ilgstošas apstrādes plāksnes virsma kļuva gluda un spoža. No smiltīm attīrītā kaļķakmens klintī iecirta padziļinājumu pamatam. Lai bluķus uzvilktu augšā, tika ierīkots slīps uzbērums, kuru vēlāk noraka. Pa šo uzbērumu vergi ar tauvām vilka smagos akmeņus augšā, kurus pēc tam ar koka svirām aizvirzīja paredzētajā vietā. Kad piramīda tika uzcelta, to noklāja ar pulētām granīta plāksnēm, kuras veda no akmeņlauztuvēm, kas atradās Augšēģiptē pie Siēnas pilsētas. Pulētās plāksnes novietoja no augšas uz leju. Dienvidu saules staros šīs plāksnes mirdzēja uz Ēģiptes dzidrā debess fona. Neviens no valdniekiem, kas nāca pēc Heopsa, nespēja pārspēt viņa piramīdu ne lielumā, ne krāšņumā. Pie piramīdas būves, ko būvēja aptuveni 20 gadus, tika nodarbināti simtiem tūkstošu strādnieku. Ik pēc trīs darba mēnešiem strādnieks tika nomainīts, jo ilgāk cilvēks nebija spējīgs izturēt uzraugu pletnes, nogurdinošo svelmi un necilvēcīgi smago darbu. Cik gan daudz cilvēki gājuši bojā gāžoties smagajiem akmens bluķiem, cik tikuši sakropļoti laužot kopā akmeņus, cik miruši no pārcilvēciskā darba turpat pie vēl nepabeigtās piramīdas? Nekādu mašīnu bluķu celšanai nebija - viss tika veikts vienīgi ar cilvēka roku darbu.

Piramīdas iekšpusē tika izveidots labirints - ejas un maldu ceļi, lai laupītāji nespētu nokļūt pie faraona dārgumiem, tomēr tas daudz nav līdzējis, jo, kad zinātnieki sāka pētīt piramīdas, tās jau bija cietušas no dārgumu meklētāju nesaudzīgajām rokām. Uz faraona Heopsa kapeni piramīdas iekšpusē ved šaura eja, pa kuru tikai saliecoties var tikt līdz lielajai galerijai, kuras garums ir 46,6 metri. Nospiedošā tveice, gaisā valdošais smārds un pat neizprotamās bailes no noslēgtās telpas, kas pārņem gandrīz katru šeit iekļuvušo nav spējušas atturēt laupītāju mantkārību.

Pie fascinējošākajiem Heopsa piramīdas atklājumiem pieder četras ejas piramīdas Valdnieka zāles ziemeļu un dienvidu pusē un zem tās vēl divas ejas Valdnieces zālē. Beļģu inženieris Robērs Bovāls izskaitļoja, ka 2500. gadā p.m.ē. gaisa šahta Valdnieces zāles dienvidu pusē bijusi vērsta tieši pret Oriona zvaigznāju. Atklājums, ka šahta Valdnieces zāles dienvidu pusē bijusi vērsta tieši pret zvaigzni Sīriusu – dieva Ozīrisa sievas Izīdas svēto zvaigzni - , apstiprināja viņa uzskatu, ka piramīdu izvietojuma pamatā ir astronomiski aprēķini. Oriona zvaigznāju senie ēģiptieši uzskatīja par svētu, jo tā bija dieva Ozīrisa mājvieta; viņi pat domāja, ka Oriona zvaigznāja smilšu pulkstenim līdzīgā forma atgādina pašu dievu. Kad Robērs Bovāls ievēroja, ka Gīzas triju piramīdu savādais izkārtojums līdzinās Oriona triju zvaigžņu izvietojumam, viņš izvirzīja teoriju, ka Gīza tikusi iecerēta kā Ozīrisa mājvieta zemes virsū, bet Nīla atspoguļo Piena ceļu. Bovāls arī izvirzīja teoriju, ka Valdnieka zāles gaisa šahta tikusi celta kā kanāls, pa kuru mirušā faraona dvēselei vajadzēja nonākt tieši pie Oriona, kur faraons kļūtu par dievu.

Otra, mazliet mazāka – 136 m augsta un 215 m garām sānu šķautnēm, ir faraona Hefrena piramīda. Tā atrodas apmēram 160 metru attālumā no Heopsa piramīdas un tās augšgalā vēl saglabājusies daļa no lieliskā pulētā apšuvuma. Hefrēns bijis faraona Heopsa dēls, un tieši viņa, Hefrēna, seja esot iedota guļošajai lauvenei – Sfinksai, kas atrodas mazliet zemāk Hefrēna piramīdas pakājē.

Saistībā ar Gīzas piramīdām, protams, jāmin arī to sargātāja - varenā Sfinksa. No Hefrena piramīdas ved taisns ceļš uz viņa aizlūguma templi, kura priekšā paceļas milzīga sfinksas figūra - fantastiska būtne ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu, šajā gadījumā tā ir faraona Hefrena seja. Hefrena piramīdas sfinksas ķermenis ir cirsts no dabiskas klints, bet milzīgās ķepas no kaļķakmens plāksnēm. Skulptūras augstums ir 20 metri, t.i., vairāk nekā piecstāvu namam, bet garums - 80 metri un skulptūra novietota ar muguru pret tuksnesi un ar seju pret Nīlu. Tā raugās tālumā un it kā smīn. Sfinksas seja ir ieplaisājusi, deguns un zods nodauzīti, jo arābu iekarotāji domāja, ka seno ēģiptiešu dievos mājo ļaunie gari, un tāpēc viņi centās iznīcināt Lielo Sfinksu, taču tas viņiem nebija pa spēkam, kaut gan vareno akmens monumentu pamatīgi sakropļoja. Sfinksas galvu sedz kādreiz zilisarkani svītrotais lakats, kādu mēdza valkāt tikai faraoni; tās pierē redzama svētā čūska – kobra, kas reizē personificē valdnieka kroni un simbolizē saules dieva Ra ugunīgās acis. Sākumā Sfinksas virsējā kārta bijusi no ģipša, un tas, savukārt, apzīmēts, arī seja bijusi ķieģeļsarkana.

Mazāki sfinksas tēli tika novietoti arī pie tempļu ieejām, bet vēlākos laikos no tiem jau veidoja veselas alejas, kas veda uz tempļiem.

Katra Gīzas piramīdu kompleksa piramīda un tai piederošās apkārtējās celtnes, pagalmi un lūgšanu telpas bija būvētas pēc vienota, stingri saskaņota plāna un veidoja sarežģītu ansambli. Taču piramīdas tika tā izceltas, ka tās nenomāca ne piebūvētās lūgšanu telpas, ne blakus izvietotās valdnieču mazās piramīdas un augstmaņu un faraona radinieku mastabas. Ieeju katrā šādā piramīdas kompleksā ievadīja 12 metrus augsti vārti.

Visas Senās Ēģiptes kulta celtnes bija saistītas ar tēlotāju mākslu, kas šo arhitektūru papildināja. Taču ēģiptiešu tēlotājas mākslas dziļākā būtība nav saprotama, ja neizprotam viņu pēcnāves kulta jēgu. Dziļi iesakņojies bija ticējums aizkāpa dzīvei, kuru iedomājās gluži tādu pašu kā virs zemes. Lai mirušais varētu laimīgi dzīvot pēc nāves, viņš bija jāapgādā ar visu, kas tam bijis virs zemes. Galvenais - nedrīkstēja ļaut sairt ķermenim. Tāpēc tika izgudrota balzamēšana - mirušā speciāla apstrāde, kas novērš miesas audu sairšanu. Šādus balzamētus līķus sauca par mūmijām, un tām tad arī cēla dažādās kapenes. Pēc priesteru mācības, cilvēks sastāvēja no ķermeņa, dvēseles un vēl no kaut kāda īpaša dzīvības spēka, ko ēģiptieši dēvēja par Kā. Bija ļoti svarīgi, lai pēc nāves Kā vienmēr spētu atrast savu zemes čaulu - ķermeni un vajadzīgajā brīdī tajā iemiesoties. Līdz ar Kā spēja atgriezties arī dvēsele un justies labi. Lai Kā nekādā gadījumā neapmaldītos, mūmijām virs sejas lika portretiskas maskas, turklāt kapenē ievietoja arī mirušo portretiskas statujas un ciļņus. Taču faraonam un augstmaņiem vajadzēja arī nodrošināties, lai aizkapa dzīvē tiktu saglabāta viņu bagātība: vergi, lopi, manta, ģimene. Arī bagātības un labklājības nodrošināšanai pēc nāves kalpoja māksla, kas balstījās uz ticību par attēla maģisko saistību ar attēlojamo. Tāpēc tēlnieki novietošanai kapenēs izgatavoja simtiem dažāda materiāla statuetes, kurās atveidoja kalpus, vergus, zemniekus, amatniekus un tamlīdzīgi. Turklāt, lai vairotu mirušā labklājību, mākslinieki uz kapeņu sienām darināja ciļņus un gleznojumus, kuros attēloja dažādus darba procesus un tajos nodarbinātos cilvēkus. Arī skaistākie un greznākie trauki un mēbeles, tāpat dažādas rotaslietas bija domātas ievietošanai kapenēs nevis vispārējai lietošanai.

Viduslaikos uzskatīja, ka Bībeles Jāzeps uzcēlis piramīdas, lai tur glabātu sēklas, kas arī neizklausās īpaši ticami.

Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka piramīdas ir faraonu kapenes, piemiņas celtnes. Un viss. Taču piramidologi, zinātnieki, kas īpaši nodarbojas ar piramīdu noslēpumu minēšanu, uzskata, ka gan piramīdu augstumam, gan apjomam, gan to izvietojumam ir bijis noteikts mērķis un virziens. Viņi uzskata, ka lielās Heopsa piramīdas augstuma attiecība pret perimetru ir tāda pati kā Zemes rādiusa attiecība pret Zemes apkārtmēru; ka piramīdas augstums ir precīza viena miljardā daļa no planētu attāluma, kas vēlāk nosaukta par astronomisko vērtību; ka viena kvadriljonā daļa Zemes masas atbilst piramīdas masai utt.

No kurienes senās civilizācijas ieguvušas šādas zināšanas? Un vai tiešām tādas bijušas? To mēs iespējams nekad tā arī neuzzināsim, jo, piemēram, ja mūsu planētas masa ir zināma diezgan precīzi, tad par Heopsa piramīdas masu zinātnieki vēl joprojām strīdas; arī precīzu piramīdas akmens bluķu skaitu vēl nav izdevies uzzināt. Nav arī zināms, vai piramīdas iekšpuse pilnībā ir piepildīta ar bluķiem.

Senā ēģiptiešu parunā ir teikts: “Kad iesmiesies sfinksa, nodzisīs zvaigznes”. Varbūt nevajadzētu pārlieku aizrautīgi rakņāties vareno akmens milžu dvēselēs un tomēr vajadzētu ļaut tiem mierīgi dusēt vēl gadu tūkstošus?