No atsevišķām ēkām, kas celtas hellēnisma laikā, būtu minams Halikarnāsas mauzolejs (Mazāzijā). Īstenībā šī ēka celta īsi pirms hronoloģiski noteiktā hellēnisma posma (353. g. p.m.ē.), kad vēstures arēnā tikko bija uznācis jauns politisks spēks – Maķedonija. Taču šajā celtnē jau vērojamas tās iezīmes, kas vēlāk raksturīgas hellēnismam: tieksme pēc grandiozitātes, pēc plastiskā rotājuma bagātības un greznības.

Mauzolejs ir kapene, kas tika uzcelta Kārijas novada valdniekam Mausolam viņa valdījuma centrā – Halikarnāsā. Templim līdzīgās būves plānā bija četrstūris, un tā bija celta divos stāvos: pirmajā stāvā atradās sarkofāgs ar mirušo, bet otrais stāvs kalpoja kā aizlūguma templis. Ēkas apdarē bija izmantoti trīs ordera veidi: pirmā stāva ārpusē – doriskais, otrā stāva ārpusē – joniskais, bet aizlūguma tempļa iekšpusē- korintiskais. Otro stāvu no visām četrām pusēm apņēma stalta joniska stila kolonāde. Kapenei bija arī bagātīgs skulpturālais rotājums, kura radīšanā piedalījās četri slavenākie tā laika grieķu tēlnieki – Timotejs, Leohars, Briaksijs un Skops. Ēkas apakšējo stāvu greznoja lentveida ciļņu frīze – 150 m gara un 0,9 m plata (frīzes detaļas glabājas Londonā, Britu muzejā). Katrs no tēlniekiem darināja savu frīzes daļu, bet visi strādāja pēc kopīgas ieceres. Plastiskā veidojuma tēma bija grieķu cīņas ar amazonēm, risināta zemciļņa tehnikā. Ciļņu kompozīcija ļoti saskaņota. Figūras kārtotas pāros pa divi, stingrā ritmā. To plastiskās formas plūstošas, kustības atraisītas un brīvas. Mākslas zinātnē pastāv uzskats, ka Halikarnāsas mauzolejam pēc sava arhitektoniskā veidojuma un skulpturālā rotājuma rakstura 4. gs. p.m.ē. bija tāda pati nozīme kā Partenonam 5. gs. p.m.ē.

Protams, ka tautai nebija sevišķas mīlestības pret valdnieku, taču Karijā bija viens cilvēks, kurš mīlēja valdnieku. Tā bija viņa māsa un sieva Artemīsija. Un tad, kad pēc divdesmit četriem valdīšanas gadiem Mauzols nomira, Auls Hellijs rakstīja: “Runāja, ka Artemīsijai pret savu laulāto draugu bijusi neparasta mīlestība, kas nav vārdiem aprakstāma, mīlestība, kam nav līdzīgas pasaules vēsturē.. Kad viņš nomira, Artemīsija, apkopusi līķi, lēja rūgtas asaras. Pēc tam viņa pavēlēja ar neredzētu svinīgumu pārnest viņu uz kapenēm, kur līķi sadedzināja. Sēru brīdī Artemīsija lika sajaukt pelnus ar specijām un saberzt pulverī, bet iegūto pulveri, iejaukusi ūdenī, izdzēra. Bet ne tikai tā viņa izpauda savu mīlestību. Par piemiņu savam vīram viņa uzbūvēja brīnišķīgas kapenes, kas bija septiņu pasaules brīnumu skaitā.

Romiešu vēsturnieks nedaudz kļūdījās, jo Artemīsija nomira divus gadus pēc Mauzola nāves. Viņas pēdējie valdīšanas mēneši pagāja karojot. Raugoties uz ienaidnieku aplenktās Karijas sarežģīto stāvokli, Artemīsija sevi apliecināja kā lielisku karavadoni un mācēja saglabāt un nosargāt vīra valsti. Vēstures fakti liecina, ka divdesmit gadus pēc Mauzola nāves Karijā risinājās izmisīga cīņa par varu, galma apvērsumu un vispārēju haosu.

Maķedonijas Aleksandrs ieraudzīja mauzoleju jau gatavu un izgreznotu. Tādēļ jāpiekrīt versijai, ka Mauzoleju sācis būvēt Mauzols savas dzīves laikā, bet Artemīsija to tikai pabeidza.

Salīdzinot ar Artemīdas templi Efesā un citām, līdzīgām Mazāzijas celtnēm jāpiebilst, ka Halikarnāsas mauzolejs, saglabājot daudz ko no grieķu tradīcijas un celtniecības, ir sevī ietvēris austrumu arhitektūras stila elementus. Grieķu arhitektūrā mauzolejam nav līdzgaitnieku, toties sekotāju tā arhitektūras principiem bija daudz. Vēlāk līdzīga rakstura celtnes cēla dažādos Tuvo Austrumu rajonos.

Halikārnāsas despota kapenes arhitekti projektēja aptuveni kvadrātveida formā. Pirmajā stāvā bija Mauzola un Artemīsijas mūžīgās atdusas vieta. Kapeņu ārpuse bija apšūta ar baltā marmora plātnēm, aptēstām un nopulētām persiešu manierē. Mauzolejs aizņēma 5000 kvadrātmetrus un tā augstums sniedzās līdz 20 metriem. Virs pirmā stāva atradās frīze. Uz tās attēlota helleņu cīņa ar amazonēm – “Amazonomahija” – dižā Skopas darbs. Kā atzīmē Plīnijs, tad kopā ar Skopas vēl strādāja Leohars, Briaksids un Timotijs. Kolonnu apjoztajā otrajā stāvā glabājās upuru veltes. Mauzoleja jumts bija veidots kā piramīda, kuras virsotnē slējās marmora kvadriga: Četru zirgu aizjūgā stāvēja Mauzola un Artemīsijas statujas. Apkārt kapenēm bija novietotas lauvu un auļojošu jātnieku statujas.

Mauzoleja kopējais arhitektoniskais risinājums atgādināja Austrumu būvniecības stilu. Celtne bija tikpat svinīga, smagnēja un statiska kā persiešu kapenes. Jāpiebilst, ka vienā ēkā tika apvienoti veseli trīs slavenie orderi. Apakšējo stāvu balstīja piecpadsmit doriskas kolonnas, augšējā stāvā iekšējās kolonnas bija korintiskas, bet ārējās – joniskas.

Plīnijs apgalvoja, ka mauzoleja augstums bijis simts divdesmit pieci elkoņi (60 metri), bet citi autori norāda gan lielāku, gan mazāku augstumu.

Celtne bija tik slavena, ka romieši par mauzolejiem sāka dēvēt visas lielākās apbedījumu vietas. Piebildīsim, ka mauzolejs bija uzbūvēts tik pamatīgi, ka nostāvēja gandrīz divus tūkstošus gadu.

Mauzolejs sabruka jaonītu ordeņa pēdējo dienu laikā Rodas salā. 1522. gadā sultāns Sulemans uzbruka rodosiešiem. Mezīnā (tā tolaik sauca Halikarnāsu) bruņinieki pils nostiprināšanai pret turku uzbrukumu izmantoja senās, pussabrukušās celtnes marmora plātnes un bluķus. Mauzoleja iekštelpas “piepalīdzēja” izlaupīt jūras laupītāji.

Tikai XIX gs. vidū turku cietokšņa Budrunas sienās atklājās iemūrētie mauzoleja apšuvumu fragmenti. Britu muzeja galvenais glabātājs sers Ņūtons Budrunā pavadīja veselus deviņus mēnešus, tā rezultātā Britu muzejs ieguva Skopas frīzes, “Amazonomahija” detaļas, kā arī Mauzola un Artemīsijas statujas.