Svešzemniekus jau kopš seniem laikiem valdzināja aizvēsturiskā pilsēta Halikarnāsa, kas atradās netālu no pašreizējās Turcijas tūrisma pilsētas Bodrumas, Egejas jūras piekrastē. Ceļotāji vēlējās redzēt sengrieķu kara dievam Aresam veltīto milzīgo templi un dieva grandiozo statuju, veidotu no marmora un apzeltīta koka; tāpat apbrīnas vērta bija slavenā Salmanīda strūklaka, kas atradās netālu no mīlestības dievietes Artemīdas tempļa. Tomēr vislielāko apbrīnu Halikarnāsā izpelnījās viens no Septiņiem pasaules brīnumiem – t.s. Halikarnāsas mauzolejs, kas ar savu krāšņumu vēl joprojām neizgaist no cilvēces atmiņas. Šis arhitektūras brīnums atradās kādā gleznainā vietā - vienā no platākajām Halikarnāsas ielām, kas atradās augstāk par tirgus laukumu un kas sākās ieplakā pie pašas jūras. Augstākajā pakalnu terasē atradās Aresa templis, bet uz kalna pa labi - Afrodītes un Hermeja svētnīca.

Halikarnāsas mauzolejs ir kapene, ko 4. gadsimta sākumā p.m.ē. sāka būvēt Kārijas novada valdnieka Mausola uzdevumā. Diemžēl Mausolam viņa dzīves laikā neizdevās pabeigt iesākto un kapenes celtniecības pārraudzīšanu turpināja viņa uzticīgā atraitne Artemīzija. Valdnieks bija iecerējis uzbūvēt tik grandiozu kapeni, kas būtu gan kā atdusas vieta, gan reizē templis, kur viņu pēc nāves varētu godināt kā dievu. Pateicoties Mausola neparastās vēlmes tik veiksmīgam piepildījumam, vēlāk visas šādas arhitektoniski svinīgas, monumentālas, greznas, speciāli būvētas kapenes pēc Mausola vārda sāka dēvēt par mauzolejiem.

Kā tika uzbūvēta šī brīnumainā, templim līdzīgā pilsētas rota, kas aizņēma aptuveni 77 x 66 m lielu platību un kuras augstums sasniedza 46 metrus? Mauzolejs bija uzbūvēts divos stāvos: pirmajā stāvā atradās valdnieka sarkofāgs ar mirušo, bet otrais stāvs kalpoja kā aizlūguma templis. Ēkas apdarē bija izmantoti visi trīs grieķu ordera [orderis – nesošo un balstošo elementu (kolonnu) kārtojums noteiktā mākslinieciskā sistēmā] veidi: pirmā stāva ārpusē – doriskais [masīvākais un smagnējākais no visiem orderiem; kolonnu stāvā iegrieztas seklas kanelūras (vertikālas gropes), kapitelis sastāv no divām daļām – ehīna (no akmens cirsts apaļš spilvenveida elements) un abaka (četrstūra plāksne), arhitrāvs (antablementa apakšējā daļa, kas novietota virs kolonnu kapiteļiem) – gluds, antablementa frīzes joslā mijas rievoti triglifi ar metopām], otrā stāva ārpusē - joniskais [izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalcinātām detaļām; kolonnai ir bāze, kolonnas stāvā iedobtas dziļas kanelūras, kapiteli veido divgalu volūtas (dekoratīva detaļa spirālveida ievijuma formā. Arhitrāvs sadalīts horizontālās joslās], bet aizlūgumu tempļa iekšpusē - korintiskais [līdzīgs joniskajam orderim, bet atšķiras ar bagātīgāk dekorētu kapiteli, kas sastāv no vairākās pakāpēs kārtotām akanta lapām, kuras četros kapiteļa stūros pāraug lentveida volūtās]. Otro stāvu no visām četrām pusēm apņēma stalta joniskā stila kolonāde. Mauzoleja jumts bija celts pakāpju piramīdas veidā, ko veidoja 24 pakāpieni, bet visu celtni vainagoja marmora skulptūru grupa – četru zirgu vilkti kaujas rati, kuru grožus tur Mausols un Artemīzija.

Mauzolejam bija arī bagātīgs skulpturālais rotājums, kura radīšanā piedalījās četri slavenākie tā laika grieķu tēlnieki – Timotejs, Leohars, Briaksijs un Skops. Ap celtni atradās Leohara, Timoteja un Briaksija darinātās lauvu un zirgos auļojošu jātnieku marmora statujas. Ēkas apakšējo stāvu greznoja 150 m gara un 0,9 m plata lentveida ciļņu frīze [rotājuma josla], ko darinājuši visi četri tēlnieki – katrs no tēlniekiem darināja savu frīzes daļu, bet visi strādāja pēc kopīgas ieceres. Ciļņos atveidotas grieķu cīņas ar amazonēm, kur figūras bija kārtotas pāros pa divi, stingrā ritmā. To plastiskās formas plūstošas, kustības atraisītas un brīvas.

Kā visas pārējo brīnumaino celtņu, kas cauri gadsimtiem saglabājušas savu burvību, tā arī Halikarnāsas mauzoleja celtniecība prasīja neizsakāmi daudz pūļu un sviedru.

Sākumā, uz lieliem, īpaši izgatavotiem dēļiem tika uzskicēts celtnes plāns. Kad Mausols un Artemīzija apstiprināja kapenes projektu, celtnieki ķērās pie darba. Vispirms ap būvlaukumu tika uzcelta neapdedzinātu ķieģeļu sēta. No ausmas līdz tumsai strādāja daudzi strādnieki, no kuriem vairums bija vergi un notiesātie noziedznieki. Kamēr viena daļa raka būvbedri, citi veda un krāva kaudzēs dažādus materiālus. Visus zemes darbus veica ar lāpstām, klinšainā gruntī lietojot cērtes un laužņus. Akmeņi celtniecībai tika iegūti akmenslauztuvēs. Visus darbus veica garās apakšzemes galerijās - ejās, kas dažkārt kļuva par plašām telpām, kuru griestus balstīja neizlauztā marmora stabi. Eju sienās bija ierīkotas mazas nišas lampas. Akmens bluķus vergi izcirta ar dzelzs asmeņkapli, cirtni un lauzni. Akmeņiem vajadzīgo formu ieguva ar īpaša bezzobu zāģa palīdzību - iezāģējuma vietā nepārtraukti bēra no Etiopijas atvestās smiltis. Marmora bluķus ar īpašām kamanām cēla augšā, kur veica pirmo rupjo tēšanu ar tēšamo cirvi, kaltu un veseri. Celtnes milzīgie marmora akmeņi svēra tūkstošiem kilogramu. Tos tālāk nogādāja ar speciālām šļūcēm un ratiem, ko vilka desmitiem vēršu pāru.

Brīnišķīgo marmoru mauzoleja apšūšanai no ārpuses piegādāja kuģi Halikarnāsas ostā. Vergi aptēsa akmeņus, iecirta tajos padziļinājumus dzelzs sastiprinājumiem, lai celtne turētos kopā, jo akmeņus nesaistīja ar javu, un apstrādāja kolonnu cilindrus. Marmoru pulēja ar smiltīm un slīpējamo akmeni, tad iezieda ar vasku, lai mazinātu pārāk spilgto spīdumu.

Mauzoleja masīvā pamatne tika veidota izraktās tranšejās. Kad sākās sienu celtniecība, sākās vēl smagāks darbs. Bija jāuzstāda kolonnas un statujas otrajā stāvā, ko veica ar masīvu koka platformu palīdzību, pa kuru koka slīpnēm vilka smagos veltņus uz augšu. Tur uz vietas tos slīpēja un pulēja. Smags uzdevums bija arī marmora piramīdas izveidošana jumta vietā, un virs tās vēl unikālās skulptūras uzstādīšana.

Smagais darbs ritēja lēnām, arī Artemīzija nesagaidīja mauzoleja celtniecības pabeigšanu, un celtniecības darbi turpinājās Artemīzijas un Mausola dēla vadībā. Pilnīgi mauzoleja celtniecība tika pabeigta tikai Mausola mazdēla dzīves laikā, apmēram 353. gadā p.m.ē.

Maķedonijas valdnieka Aleksandra karagājiena laikā kareivji stipri izpostīja un izlaupīja Halikarnāsu, tomēr mauzolejs brīnumainā kārtā palika neskarts. Tas stāvēja visā savā diženumā līdz pat 16. gs., kad pilsēta Halikarnāsa jau sen vairs neeksistēja. Celtne palika neaizskarta apmēram 1800 gadus, taču laiks, kā arī ugunsgrēki, zemestrīces un ļaudis barbari izpostīja mauzoleju. Pamazām mauzoleja skulptūru fragmenti un milzīgie marmora bluķi tika izvazāti, izmantoti jaunu ēku celtniecībā.

Šodien vairs tikai kāda Bodrumas vecpilsētas sānieliņa liecina par kādreizējo mauzoleja atrašanās vietu, jo no mauzoleja nekas daudz nav palicis pāri, - tikai pamati, akmeņi, kāda kolonna.

Kādreizējās brīnišķīgās mauzoleja plāksnes (12 gabalas) ar antīkajiem ciļņiem, kas attēloja grieķu kauju ar amazonēm, tagad var aplūkot Bodrumas cietokšņa mūros bet labākie marmora mākslas darinājumu fragmenti glabājas Londonā, Britu muzejā. No veiksmīgi būvgružu kaudzē atrastajiem ļoti daudziem marmora gabaliem pēc ilga un rūpīga darba izdevās salikt Mausola un Artemīzijas ap 2m augstās statujas, persiešu apģērbā tērpta jātnieka torsu un sēdošas sievietes tēlu. Tika atrasti arī zirgu un marmora lauvu statuju fragmenti. Viena zirga galva saglabājusies pilnīgi, un ir apmēram 1 m gara. Uz tās palikuši apzeltīti bronzas iemaukti ar piekariņiem.

Būtu nepareizi sacīt, ka šis arhitektūras brīnums vairs neeksistē, jo pat atrastie mauzoleja fragmenti ir dārgums un rada kaut nelielu priekšstatu par celtnes kādreizējo varenumu un greznību.