Iðtara, Mezopotāmijā, ir mīlestības un kara dieviete, ko pielūguši babilonieši un asīrieši un kas personificēta kā mītiskā valdniece Semiramīda.

Bābelē saplūda milzu bagātības, un tā bija slavena ar savu neredzēto greznību. Valdniekam Nebukadnecaram (604.—562. g.) netrūka vergu roku, lai savu galvaspilsētu pārvērstu par brīnumu, kas apēnoja Nīnivi un Tēbas, un nepieejamu cietoksni, par kuru viņš ar lepnumu varētu teikt: «Es uzcēlu!» Bābeli, tāpat kā visas Mezopotāmijas pilsētas, apjoza mūris, tikai šeit tas bija trīskārtīgs un ļoti augsts. Mūri bija tik biezi, ka pa to augšējo malu varēja braukt četrjūga kaujas rati. Mūros cits aiz cita bija iebūvēti vairāki simti smagu kvadrātveida torņu. Nepārvaramos nocietinājumus vēl papildināja grāvis, kas stiepās gar ārējā mūra sienu. Zinātnieki uzskata, ka Bābeles nocietinājumi ir bijuši vieni no grandiozākajiem pilsētu nocietinājumiem pasaulē.

Pilsētā veda 8 svinīgas ieejas. Dziļo arku dobumos atradās vara plāksnēm kalti koka vārti. Ziemeļos pilsēta bija sevišķi nocietināta, jo tur atradās valdnieka pilis. Šeit pilsētā ienāca galvenais ceļš. Sākot no priekšnocietinājumiem, tas kļuva par t. s. «procesiju ceļu», pa kuru pilsētā plūda dievlūdzēji uz tempļiem. Ceļu no abām pusēm apņēma ķieģeļu mūri, tāpēc tas līdzinājās dziļai aizai. Plato «procesiju ceļu» (7,5 m) sedza baltas kaļķakmens plāksnes ar sārtām brekčijas malām, sienas abās pusēs greznoja gaišzila glazētu ķieģeļu josla ar cilnī veidotiem lauvu attēliem. Lauvas raudzījās uz nācējiem atņirgtām rīklēm, bet tas nevienu neuztrauca, jo visi domāja, ka lauvu dusmas vērstas pret ļauniem gariem.

Pie galvenajiem mūriem atradās auglības dievietei Ištarai par godu celtie vārti. Tos veidoja 4 kvadrātveida torņi un dziļa velvēta eja. Vārtu sienas no augšas līdz lejai klāja glazēti ķieģeļi. To zilums bija spilgts un košs. Ķieģeļu klājumu greznoja augstcilnī darināti balti un dzelteni svēto dzīvnieku attēli. Arheologi saskaitījuši pavisam 575 attēlus. Starp attēlotajiem dzīvniekiem ir arī Bābeles pūķis — dīvaina būtne ar garu, zvīņām klātu ķermeni. Pūķim pakaļkājas kā putnam, priekšķepas kā leopardam, kakls tievs un garš kā čūskai un galva veidota ar izstieptu dubultmēli un vienu ragu. Bija tur arī spēcīgie pērkona dieva Adada vērši ar spītīgi noliektām galvām un stingru gaitu.

Taču arī Asīrijas varenība ar laiku sabruka. 612. g. p.m.ē. Asīriju sagrāva Babilonija savienībā ar Mīdiju. Šo valstu karaspēks ielauzās Nīnivē, noārdīja pilis un mūrus, atstādams aiz sevis tikai drupu kaudzes un visapkārt izpostītu zemi. Hegemoniju atkal pārņēma Babilonija un nodibināja Jaunbabilonijas valsti. Šiem notikumiem sekoja jauns Babilonas pilsētas varenības un krāšņuma uzplaukums. Sevišķus mērogus tās celtniecībā sasniedza valdnieka Nebukadnecara II laikā (605. – 562. g. p.m.ē.). Notika grandiozu tempļu un mazāku svētnīcu, kā arī aizsardzības būvju un irigācijas sistēmu būvniecība. Šajā laikā Babilona kļuva par vienotu un krāšņu ansambli, kas bija pakļauts stingriem pilsētbūvniecības principiem, ar taisnām un platām ielām. Pilsētas apbūves pamatā bija klasisks četrstūris, kas aizņēma aptuveni 4 kvadrātkilometrus. Pilsētu apjoza milzīgs nocietinājumu mūris, lielākais, kādu jebkad pasaule redzējusi. Grieķu vēsturnieks Hērodots stāsta, ka Babilonas aizsargmūris bijis tik plats, ka pa tā augšējo malu varējuši viens otram garām pabraukt divi četrjūga kaujas rati. Kā rāda izrakumi, viņš nebija neko daudz pārspīlējis. Mūris ir bijis trīskāršs. Iekšējais mūris ir bijis visvecākais un visaugstākais un sasniedza 6,5 m platumu. Vēlāk uzcēla blakus otru, t.s. ārējo mūri (3,7 m platu). Starp mūriem bija 7,2 m plata atstarpe, pildīta ar zemi. Abos gar augšmalu robotajos mūros ik pēc 20 m bija ierīkoti masīvi sargtorņi un šaujamlūkas. Mūru augstums nav precīzi zināms, taču zinātnieki domā, ka ārējais bijis aptuveni 25 m augsts, bet iekšējais – vēl augstāks. 33,5 m attālumā no ārējā mūra atradās 12 m plats grāvis, kas bija savienots ar Eifratu un apjoza visu pilsētu. Grāvja priekšā pacēlās vēl trešais mūris, kas gan bija zemāks par abiem iepriekšējiem.

Mūros bija ierīkoti 8 vārti, nosaukti galveno dievu vārdos. Par parādes ieeju pilsētā kalpoja auglības dievietes Ištaras vārdā nosauktie vārti, kas bija visgreznākie un saskatāmi jau no tālienes. Tos veidoja četri augšdaļā roboti torņi, starp kuriem atradās arkveida ieeja. Šeit pilsētā ienāca galvenais ceļš. Sākot no priekšnocietinājumiem, to sauca par “procesiju ceļu”. Tā bija pilsētas svarīgākā maģistrāle, pa kuru plūda iekšā dievlūdzēji un virzījās uz lielo templi, tā saucamo Esagilu, kas bija uzcelts par godu Babilonas galvenajam dievam Mardukam. Platais procesiju ceļš bija noklāts ar baltām kaļķakmens plāksnēm, ko gar ceļa malām rotāja sārti brekčijas ielaidumi. Ceļu no abām pusēm apņēma 7 m augstas mūra sienas, tāpēc iešana bija it kā pa dziļu aizu. No dedzinātiem ķieģeļiem mūrētie vārtu torņi un procesiju ceļa sienas no augšas līdz lejai klāja gaišzili un tumšzili glazēti ķieģeļi, uz kuru fona lieliski izcēlās cilnī veidotās svēto dzīvnieku – lauvu, vēršu un dieva Marduka svētā dzīvnieka – sīriusa (t.s. fantastiskā Babilonas pūķa) – dzeltenās un baltās figūras.

Par jaunbabiloniešu posma Babilonu mums šodien zināms visvairāk – daļēji tālab, ka ar to tuvāk iepazīties ļāvuši divdesmitā gadsimta sākumā veiktie arheoloģiskie izrakumi, daļēji, pateicoties tām rakstiskajām liecībām, ko atstājuši grieķu ceļotāji, kas Babilonu tolaik skatījuši savām acīm. Pilsētas izmēri vien šai laikposmā bijuši varen iespaidīgi – tās platība tiek lēsta ap 850 ha (Senaheriba Ninīve aizņēma 749 ha, tipiska šumeru pilsēta – apmēram 55 ha, savukārt Parīze, viena no Rietumeiropas lielākajām pilsētām, vēl divdesmitā gadsimta sākumā, pirms “pilsētu izplešanās”, Babilonu platības ziņā pārsniedza tikai divas reizes). Vēl pārsteidzošāka bija pilsētas krāsa – jaunbabilonieši savus nozīmīgākos arhitektūras pieminekļus bija iemācījušies mūrēt no gaišiem, glazētiem ķieģeļiem. Slavenākā būve, ko senie grieķi pat tika iekļāvuši “septiņu pasaules brīnumu” skaitā, bija Nebukadnecara laikā celtais pilsētas mūris. Mirdzoši zilo mūri viscaur klāja baltos un dzeltenos toņos veidotas soļojošu lauvu, vēršu un pūķu figūras, kas uz Ištaras vārtiem (tā vārti nodēvēti par godu dievietei Ištarai) dižmanīgi izkārtojušās visā vārtu augstumā. Pirmie mūslaiku cilvēki, kas šo brīnumu skatīja savām acīm, bija vācu arheologi, kuri Babilonas drupas atraka 1902. gadā, un pētnieku satraukums droši vien nebija mazāks kā tad, ja viņiem būtu izdevies atklāt Kluso okeānu.

Šumeru pilsētās iespaidīgākās celtnes bija tempļi un zikurāti, bet asīriešu un babiloniešu centros par tādām kļuva arī nocietinājumi un pilis. Pati pilsēta ieguva pārsteidzoši varenu veidolu. Spilgts piemērs tam ir Babilona jeb Bābele (pareizāk – Jaunbābele) valdnieka Nebukadnecara II laikā (604. – 562. g. p.m.ē.). Kā zināms no izrakumiem, to apjoza trīs mūra loki. Pirmā siena (7 m bieza) bija celta no neapdedzinātiem ķieģeļiem, bet otrā (7,8 m) un trešā (3,3 m) – no apdedzinātiem ķieģeļiem. Sienu garums bija 18 km. Ik pēc katriem 50 m pacēlās sargtorņi. Pie ārējās sienas, pēc seno autoru ziņām, bija 250 torņu. Pilsētā veda 9 grandiozi vārti. Vislabāk izpētīti ir dievietei Ištarai veltītie 4,5 m platie un ap 9 m augstie dubultvārti ar velvētu eju (šodien to rekonstrukcija skatāma Berlīnes Valsts muzejā). Vārti (un sienas to tuvumā) bija rotāti ar ziliem glazētiem ķieģeļiem un 13 rindās izvietotiem 575 fantastisku dzīvnieku ciļņiem. Bargi, rēcoši lauvas, smagnēji, uzbrukumam gatavi, ietiepīgi vērši, pūķi ar vijīgiem kakliem šeit ir tikpat spilgti un izteiksmīgi kā dzīvnieku attēli no šumeru Elobeidas un citiem slaveniem Divupes senākajiem centriem.