Tomēr par galveno arhitektūras formu Jaunajā valstī kļuva dievam Amonam – Ra veltītie tempļi. Tiem pēc plāna bija izstiepta četrstūra forma un precīzs iedalījums trīs daļās: atklāts pagalms, ko apņēma kolonnas, tad sekoja daudzkolonnu jeb hipostilu zāle un beidzot svētnīca ar dievu statujām. Visas šīs daļas bija izvietotas pa horizontālo asi. Reizēm tempļos bija vairākas daudzkolonnu zāles un tām blakus vēl dažādas telpas, kas bija paredzētas bibliotēku un noliktavu vajadzībām. Kolonnas, kas balstīja zāles segumu, sānos bija zemākas, bet vidū augstākas. Augstākajā pacēluma vietā segumā atradās sprauga, pa kuru ieplūda gaisma. Šāds telpu kārtojums bija paredzēts tādēļ, lai grezno kulta procesiju dalībniekiem nepārtraukti sagādātu iespaidu maiņu. Pēc šāda plānojuma celti visi Amonam – Ra veltītie tempļi, no kuriem slavenākie bija Karnakas un Luksoras tempļi, izbūvēti Nīlas labajā krastā, netālu no Tēbām.

Karnakas templis bija galvenais Amona – Ra templis un valstī augstākā svētnīca. To sāka celt jau 16. gs. p.m.ē. un turpināja vairākus gadsimtus (arhitekts – Ineni). Viss te jau sākotnēji bija grandiozs un grezns. No Nīlas piekrastes uz templi veda plata, ar palmām apstādīta aleja, kuari abās pusēs kā sargājoši tēli bija novietotas no akmens kaltas lauvu figūras ar aunu galvām. Šīs alejas svinīgums attiecīgi sagatavoja kulta ceremonijas dalībniekus. Aleja izbeidzās pie tempļa vārtiem, ko veidoja milzīgs pilons, kura priekšā pacēlās tikpat varenas divas faraona statujas un obeliski. Izejot cauri pilonam, procesija vispirms nokļuva ar majestātiskām kolonnām apņemtā pagalmā, tad daudzkolonnu zālē, kur gandrīz cita pie citas slējās milzīgās kolonnas. To kapiteļi zāles centrā atgādināja uzplaukušu papirusa pumpuru, bet malās – neuzplaukušu. Zāles pārseguma smagās plāksnes bija apgleznotas ar zvaigznēm uz zila fona, tāpēc griesti atgādināja debess velvi.

Tā kā Karnakas templis bija valsts augstākā svētnīca, tad ikviens nākamais faraons centās to paplašināt un izdaiļot. Tempļa būve sākotnēji bija stingri plānota, ļoti harmoniska, bet vēlāk šo harmonisko ieceri izjauca turpmākajos gadu desmitos uzceltās piebūves – jaunas daudzkolonnu zāles, svētnīcas, daudzās vietās tempļa teritorijā izvietotie piloni, kuru skaits ar laiku sasniedza vairāk nekā desmit, pat atsevišķiem valdniekiem veltīti aizlūguma tempļi. Uz kolonnām nāca arvien klāt jauni ciļņi un uzraksti, kur tika atspoguļota visa valsts vēsture, izcilāko kauju ainas, kā arī faraonu vārdi. Lielas pārbūves notika faraona Amenhotepa III laikā, kad esošā tempļa priekšā uzbūvēja vēl vienu pilonu un dienvidu pusē piebūvēja jaunu, mazāku templi.

Galu galā ēģiptiešu vadoņi atzina, ka piramīdu celšana ir tīrā izšķērdība. Tā kā vidējās valsts laikā rūpes par katra cilvēka personīgo pestīšanu kļuva reliģijas būtiskākā sastāvdaļa, turpmāk piramīdu vietā par galveno arhitektonisko formu kļuva templis. Visievērojamākie ēģiptiešu tempļi ir Karnakas un Luksoras tempļi, kas celti Jaunās valsts laikā. Daudzas no ēku milzīgajām, ciļņiem klātajām kolonnām ir saglabājušās vēl šobaltdien un liecina par tālaika arhitektu talantu. Ēģiptiešu tempļiem bija raksturīgi lieli apmēri. Karnakas templis ir lielākā kulta celtne, kas jebkad ir radīta – tā garums bija apmēram 390 metri, un centrālajā zālē vien varētu novietot gandrīz vai jebkuru Eiropas katedrāli. Tempļu kolonnām bija vienkārši pārsteidzoši izmēri. Lielākās bija divdesmit vienu metru augstas ar vairāk nekā sešiem metriem diametrā. Aprēķini liecina, ka uz kapiteļa, kas atradās kolonnu galā, varētu nostāties simts cilvēku.