Knosas pils
CITĒTS NO: GOMBRIHS E. H. MĀKSLAS VĒSTURE. RĪGA: ZVAIGZNE ABC, 1997.
Grieķijas salā Krētā dzīvoja apdāvināti ļaudis, kuriem lieliski padevās strauju kustību atveidošana mākslas darbos. Kad 19. Gadsimta beigās arheologi atraka Krētas valdnieka pili Knosā, viņi tikai ar pūlēm spēja noticēt, ka 2. G.t. pr. Kr. jau pastāvējis tik izsmalcināts mākslas stils. Līdzīgā stilā darināti priekšmeti uzieti arī Grieķijas sauszemē, piemēram, Mikēnu izrakumos atrasts duncis ar lauvu medību attēlu, kura lokanās, viegli plūstošās līnijas droši vien būtu spējušas aizraut jebkuru ēģiptiešu mākslinieku, kas brīvs no askētiska stila iegrožojumiem.
* * *
Šajā nepilnīgajā uzskaitījumā ar nolūku esmu izlaidis ap 1900. Gadu veiktos sera Artura Evansa atklājumus Krētas salā. Uzmanīgs lasītājs varbūt ir pamanījis, ka 68. Lappusē, pieminēdams šos vērtīgos atradumus, es atkāpos no sava parastā principa ilustrēt visu, par ko tiek runāts. Tie, kuri bijuši Krētā, iespējams, nožēlos šo acīmredzamo trūkumu, jo Knosas pils ar saviem lieliskajiem sienu gleznojumiem noteikti atstāj milzīgu iespaidu uz salas viesiem. Arī es šai ziņā neesmu izņēmums un tomēr vilcinājos grāmatā rādīt šo darbu attēlus, jo nebiju pārliecināts, cik daudz no mums redzamā savulaik skatījuši arī senie krētieši. Taču Arturam Evansam nevajadzētu pārmest to, ka, vēlēdamies atjaunot pils zudušo krāšņumu, viņš uzaicināja šveiciešu gleznotāju Emīlu Žiljeronu, lai tas kopā ar dēlu no atlikušajiem fragmentiem veiktu gleznojumu rekonstrukciju. Savā pašreizējā veidolā šīs freskas vairumam skatītāju noteikti sniedz vairāk prieka nekā tajā stāvoklī, kādā reiz tika atrastas, un tomēr es nevaru atbrīvoties no šaubām par to autentiskumu.
Tāpēc bija sevišķi patīkami, ka izrakumos, ko 1967. Gadā Santorinas salā (senajā Tērā) uzsāka grieķu arheologs Spiross Marinatoss, izdevās atsegt līdzīgus, taču daudz labāk saglabājušos sienu gleznojumus. 406. Attēlā redzamā zvejnieka figūra labi sasaucas ar iepriekšējo atradumu radīto priekšstatu. Tā iespaidā es pieminēju krētiešu atraisīto un rotaļīgi pievilcīgo stilu, kuram trūkst ēģiptiešu mākslas stingrības. Šos māksliniekus daudz mazāk saistīja reliģiski ierobežojumi, un, kaut arī viņi nelika pamatus grieķu sistemātiskajiem pētījumiem kustības rakursu attēlošanā un nenodarbojās ar gaismēnu problēmām, viņu skaistie darbi ir godam pelnījuši vietu pasaules mākslas vēsturē.
CITĒTS NO: UNIVERSĀLS PALĪGLĪDZEKLIS SKOLĒNIEM – LITERATŪRA MĀKSLA. RĪGA: JUVENTA, 1997.
Runājot par Grieķiju, nevaram nerunāt par mākslu. Pieminot Grieķiju, mēs sajūtam sen pagājušo laiku elpu.
Jau ilgi pirms grieķu kultūras izveidošanās 3.-2. Gt. p.m.ē. Vidusjūras austrumdaļā eksistēja tās priekštece – Egejas jūras civilizācija ar leģendāro Troju un Krētas salu. Senās Krētas galvaspilsētas Knosas vietā zinātnieki atrada grandiozas pils drupas, kas sengrieķu mītos minēta kā Labirints. Tā celta apmēram 1600. G. p.m.ē. un aizņēma 120 x 120 m lielu laukumu. Pilij bijuši trīs stāvi, plašs iekšējais pagalms, kurā notikušas reliģiskas ceremonijas un rituālu spēles. No apakšas līdz augšai stiepās kāpnes ar laukumiņiem, kas kalpoja kā gaismas akas. Bijusi meistarīgi izveidota sarežģīta kanalizācijas sistēma. Knosas pils zālēs sienas klāja brīnišķīgi gleznojumi, kas attēloja krāšņas procesijas, teatralizētus uzvedumus, dzīres un dejas dabā.
Ja nebūtu notikusi pēkšņa katastrofa, mūsu priekšstati par Krētas mākslu noteikti būtu daudz pilnīgāki. Netālu no Krētas, Feras salā, notika liels milzīga vulkāna izvirdums. Uguns iznīcināja visu savā ceļā, briesmīga zemestrīce sagrāva pilsētas, to arhitektūras un mākslas pieminekļus.
Izmantojot brīdi, kad salas iedzīvotāji no pārdzīvotajām šausmām vēl nebija attapušies, Krētā 14. Gs. p.m.ē. iebruka ahajiešu ciltis. Salas ieņemšana lielas pūles neprasīja.
Krētas slava apdzisa, un turpmāk toni noteica Dienvidgrieķijas valstis, starp kurām tolaik varenākā bija Mikēnas.
Šo 17. – 13. Gs. p.m.ē. pastāvējušo valstu māksla bija tuva Krētai, tomēr tajā valdīja zināma savdabība.
CITĒTS NO: CIELAVA SK. VISPĀRĪGĀ MĀKSLAS VĒSTURE. RĪGA: ZVAIGZNE ABC, 1998.
Skaistā, bagātā Krēta
Teika vēstī, ka Krētas salā dzimis Zevs – grieķu mitoloģijas galvenais dievs. Bites nesušas viņam medu, kaza Amalteja dzirdījusi viņu ar pienu, bet nimfas dievzēnu pieskatījušas. Vēl teika stāsta, ka šai salā valdījis teiksmains valdnieks Mīnojs, Zeva un mirstīgas sievietes dēls.
Par Krētas vergturu demokrātijas lielvalsts ziedu laikiem tiek uzskatīts laikposms aptuveni no 1600. Līdz 1260. Gadam p.m.ē. Tad uzplauka Krētas ekonomiskie centri, tās lielās pilsētas – Knosa, Festa un Gurnija. Ap 2000. G. p.m.ē. tika radīti pirmie lielie dzīvojamo ēku kompleksi, pirmās pilis. Uz šo laiku attiecas arī Krētas lielākās un bagātākās pilsētas Knosas arhitektūras pieminekļu rašanās. Te pirmām kārtām jāmin Knosas pils, ko sāka celt ap 2000. G. p.m.ē., bet būvdarbi turpinājās vairākus gadsimtus un tika pabeigti aptuveni 16. Gs. p.m.ē. Šo būvobjektu tikai nosacīti var saukt par pili. Īstenībā tas bija milzīgs ēku komplekss, kas aizņēma apmēram 20 000 m2 lielu platību. Kompleksa plānojuma pamatā bija liels četrstūris, ap kuru visos virzienos un vairākos līmeņos grupējās dažādas celtnes, ko savā starpā savienoja kāpnes un gaiteņi. Te ietilpa ne vien ceremoniju zāles un dzīvojamās telpas, bet arī saimniecības ēkas – klētis, keramikas darbnīcas, darba telpas u. tml. Visu celtņu un telpu izejas bija vērstas uz pagalmu. Celtņu sienas bija būvētas no dobiem ķieģeļiem. Dažādās reprezentācijas un dzīvojamās telpas, halles, galerijas un gaiteņi pacēlās divos un dažviet pat trīs stāvos, kas bija izkārtoti ļoti brīvi, pēc visai sarežģīta plānojuma. Telpas izgaismoja no augšas ar t.s. gaismas akām. Interjera dekoratīvajā izveidē liela loma bija kolonnām, kas balstīja ēkas segumu, gaismas aku dzegas un kāpņu telpas. Kolonnas tika darinātas no koka, tās bija gludas un klātas ar krāsainu apmetumu. Kolonnu stāvi uz augšu paresninājās un beidzās akmens kapiteļiem, kas sastāvēja no apaļa veltnīša un virs tā novietotas četrstūra plāksnes. Pārsteidzoša bija pils labiekārtošanas pakāpe: tajā bija ūdensvads, mazgāšanās telpas, kanalizācija ar uzsūces bedrēm un netīrumu šahtām, kā arī ventilācijas iekārta.
Knosas pils vēsturē iegājusi ar nosaukumu Labirints. Pastāv uzskats, ka šis nosaukums sākotnēji radies no vārda labrys, kas apzīmē divasmeņu kaujas cirvi (āvu) un kas Knosā simbolizējis valdnieka varu. Emblēma ar šā cirvja attēlu rotājusi pils troņa zāli.
Vēlāk ar vārdu 'labirints' sāka apzīmēt sarežģīta plānojuma celtni, kuras telpu plānojumā grūti orientēties. Kā stāsta teika, arī Knosas pilī bijis grūti orientēties. Teiksma vēstī, ka Krētas valdniekam piederējusi apakšzemes pils – ar dažādām sarežģītām ejām. Tāpēc neviens, kas nonācis pilī, nespējis no tās izkļūt. Pilī dzīvojis briesmonis Mīnotaurs – pa pusei cilvēks, pa pusei vērsis. Atēnas bijušas spiestas maksāt Krētas valdniekam meslus – sūtīt katru gadu zināmu skaitu jaunekļu un jaunavu, kurus Mīnotaurs aprijis. Taču Atēnu varonim Tēsejam izdevies Mīnotauru nogalināt un pašam izkļūt no labirinta ar valdnieka meitas Ariadnes iedotā dzijas kamola palīdzību. Viņš piesējis dzijas galu pie ieejas un pēc tam, tinot atritināto pavedienu, nonācis atpakaļ pie ieejas.
Pilij trūkst jebkādu nocietinājumu. Tas izskaidrojams ar to, ka Krēta bija liels jūras tirdzniecības centrs, un tās aizsardzību nodrošināja flote, kas pārvaldīja jūru. No jūras puses Knosas pils izskatījās ļoti iespaidīga. Dienvidu saules staros tās baltie mūri ar daudzajām kolonnām un plastiskajiem dekoratīvajiem rotājumiem, kā teikts kādā aprakstā, "mirdzēja kā jūras sagšā iesprausts daudzšķautņains dārgums".
Mākslinieciski visapbrīnojamākie tomēr ir Knosas pils sienu gleznojumi – freskas, kas gan ne visai labi saglabājušās. Gleznojumi stiepās visapkārt telpām frīzes vai paneļa veidā. Visā telpu izveidē valdīja skaistuma kults. Dominē krāšņi, mažori krāsu salikumi, plūstoša, izsmalcināta līnija, izteiksmīgi silueti. Tematiskie gleznojumi pārsvarā atspoguļo pils galma dzīvi. Redzamas svinīgas kulta procesijas, rituālas dejas. Skaisti jaunekļi plūc puķes, un tādas pašas skaistas puskailas jaunavas klejo pa liliju laukiem. Sevišķi interesanti ir sieviešu tēli. Uz gaišzaļā fona labi izceļas viņu smalkās, tievās figūras ar lapseņu vidukļiem, krāsainie, dziļi dekoltētie tērpi un frizūras ar koķeto sprogu uz pieres. Viņām ir lielas acis un mazliet sastingušā pussmaidā savilktas lūpas. Daudzi šie gleznojumi iegājuši mākslas vēsturē ar mūsdienīgiem nosaukumiem, piemēram, "Dāma zilā", "Dāmas ar balodi", "Parīziete" u.tml.
Sienu gleznojumos visai iemīļota ir vērša tēma, t.s. spēles ar vērsi, kur attēlots raibs, saniknots vērsis, ar kuru it kā "spēlējas" slaidi, atlētiski jaunekļi. Šo kompozīciju īstā nozīme nav vēl pilnībā atšifrēta. Pastāv doma, ka tām varētu būt kāds sakars ar minēto teiksmu par vērsi Mīnotauru. Iespējams, ka vērsim bijusi nozīme krētiešu reliģiskajos rituālos. Ainas ar vērsi un atlētisko jaunekļu akrobātiskajiem, pārgalvīgajiem salto lēcieniem, ar sarežģīto kustību precīzu atveidojumu ir ļoti dinamiskas un dekoratīvi izteiksmīgas. Dekoratīvā efekta smalka izjūta izpaužas dažadu gan sarkanbrūnu, spilgti zilu un dzeltenu, gan gaišzilu un purpursarkanu toņu harmoniskos salikumos. Reizē šajos gleznojumos vērojama arī liela nosacītība. Cilvēku sejas, tāpat kā ēģiptiešu mākslā, tiek rādītas profilā, bet acis pretskatā, vīriešu figūrām miesas gleznojums ieturēts brūnā krāsā, sieviešu – gaiši dzeltenīgā. Īstenībā Krētas freskas atgādina izkrāsotus kontūrzīmējumus, kur nav gaismēnu, nav pustoņu, tomēr apbrīnojama ir meistaru krāsu izjūtas dekorativitāte.
Mīnoja vidējā periodā pils rietumu spārnā tika izveidota troņa zāle ar alabastra troni un vecajo krēsliem. Sienas te apgleznotas paneļu veidā, kas stiepjas visapkārt telpai. Abās pusēs tronim atrodas stilizētā manierē gleznots upes krasts ar dekoratīvi traktētiem ziediem un gulošu, fantastisku zvēru figūras, kas it kā sargā valdnieku.
CITĒTS NO: VILSONS K. PASAULES MISTISKĀS UN SVĒTĀS VIETAS. RĪGA: ZVAIGZNE, ABC.
Knosa un Mīnotaura labirints
1883. gadā angļu arheologs Arturs Evanss iegādājās zemes īpašumu Krētā, Iraklionas tuvumā. Evanss ticēja, ka šī vieta ir cieši saistīta ar leģendāro valdnieku Mīnoju. Viņa cerības pilnībā attaisnojās. 1900. Gadā jau pirmajās izrakumu nedēļās arheologu acīm pavērās milzīga ēka. Izrādījās, ka tās ir lielas pils drupas. Pati pils celta laika periodā no 2000. Līdz 1400. G. p.m.ē., un tā aizņēma divus hektārus lielu teritoriju. Bija skaidri redzams, ka pils rietumu spārnā savulaik notikušas reliģiskas, ar vērša kultu saistītas ceremonijas. Pils krāšņums liecināja par piederību lielai kultūrai, kas pastāvēja jau 1000 gadus pirms Atēnu uzplaukuma. Evanss bija pārliecināts, ka atraktā pils savulaik piederējusi valdniekam Mīnojam un bijusi Vidusjūras kultūras centrs.
Krētas labirints
Pirmajiem Knosas pils apmeklētājiem celtnes sarežģītā uzbūve lika atcerēties vārdu "labirints". Leģenda vēsta, ka valdnieka Mīnoja sieva Pāsifaja iemīlējusi skaistu vērsi un dzemdējusi briesmoni Mīnotauru, kas bijis pa pusei cilvēks, pa pusei vērsis. Mīnojs pavēlējis uzcelt labirintu, kurā ieslodzījis nezvēru.
Galvenās pils ēkas
Arheologiem šķita savādi, ka lielisko pili ar 800 istabām, ko savulaik pildīja neskaitāmi dārgumi, neaizsargāja nekādi ārēji nocietinājumi. Pakāpeniski viņi nonāca pie secinājuma, ka Krētas flote bijusi tik varena, ka ienaidnieki nav varējuši tuvoties zemei.
Krētas mīti
Mīts vēsta, ka ik pēc deviņiem gadiem valdnieks Mīnojs, atriebjoties Atēnu valdniekam Aigejam par sava dēla nogalināšanu, pieprasīja nodevas – septiņas jaunavas un septiņus jaunekļus, kurus upurēja Mīnotauram. Valdnieka Aigeja dēls Tēsejs brīvprātīgi pieteicās vienā no trim ķīlnieku grupām. Mīnoja meita Ariadne iemīlējās Tēsejā un iedeva viņam dzijas kamoliņu, kas ļāva Tēsējam izkļūt no labirinta. Tēsejs aizbēga kopā ar Ariadni, bet vēlāk pameta viņu Naksas salā. Kad Tēsejs iebrauca Atēnu ostā, viņš aizmirsa uzvilkt mastā baltu buru, kā bija apsolījis tēvam, par zīmi, ka viņš atgriežas dzīvs, un Aigejs izdarīja pašnāvību, metoties jūrā.
Zeva ala
Mīts vēsta, ka dievu vadonis Zevs piedzima Krētā. Viņa tēvs Krons tika brīdināts, ka viens no viņa bērniem gāzīs tēvu no troņa, tāpēc tūlīt pēc piedzimšanas viņš tos norija. Zevu māte paslēpa alā. Kad viņš pieauga, izcēlās liels karš, kurā Zevs laupīja tēvam dievu valdnieka godu. Par Zeva dzimšanas vietu Krētā tiek uzskatītas divas alas – viena atrodas Idas kalnā un otra – Dikti kalnā. Arheoloģiskie izrakumi atklāja, ka abas alas bija pilnas ar dievlūdzēju nestiem ziedojumiem. Idas ala (Jdaiōn antron) atrodas Nidas plakankalnē, un dievlūgšanas rituāli (iespējams, saistībā ar dievietes mātes kultu) te norisinājušies jau sen, pirms šī vieta sākusi asociēties ar Zeva vārdu.
Lēkšana pāri vēršiem
Vienā no galvenajām pils istabām arheologi atrada īpatnēju fresku, uz kuras bija attēlota cīņa ar vērsi, - jauneklis turēja vērsi aiz ragiem, it kā gatavodamies lēcienam. Cits jauneklis bija attēlots ar galvu lejup lecam pāri vērša mugurai, bet vēl cits – gaidām otrā galā, lai satvertu lēcējus. Skaidri redzams, ka tas bijis ļoti bīstams vingrinājums, par kura norisi nav saglabājušās nekādas liecības. Kad tika atrasti vēl citi vēršu zīmējumi, kļuva skaidrs, ka mīnojieši vērsi uzskatījuši par svētu dzīvnieku. Zinātnieki, gluži dabiski, izteica varbūtību, ka nostāstā par Tēseju un Mīnotauru ir sava daļa patiesības un ka Krētas valdnieks patiešām pavēlējis upurēt jaunekļus un jaunavas reliģiskos, ar vēršiem saistītos rituālos.
Mīnojiešu civilizācija glabā vēl daudzus noslēpumus; viens no tiem ir saistīts ar jautājumu, kāpēc ap 1400. Gadu p.m.ē., sava uzplaukuma kulminācijas brīdī, Krētas kultūra tik pēkšņi gāja bojā. Vai Krētu iznīcināja zemestrīce? Vai ir iespējams, ka tās bojāeju ap 1450. Gadu p.m.ē. veicinājis šausmīgs vulkāna izvirdums Tēras (senās Santorīnas) salā, kas atrodas 113 kilometrus uz ziemeļiem no Krētas? Aprēķināts, ka vulkāna izvirdums Tērā bijis trīs reizes spēcīgāks par Krakatau vulkāna izvirdumu Javas tuvumā, kas notika 1883. Gadā un bija sadzirdams pat Āfrikā un Eiropā. Tas radīja 40 metrus augstu paisuma vilni, kas ieskaloja karakuģi 800 metrus dziļi iekšzemē. Tātad ir iespējams, ka eksplozija Tērā varēja izpostīt Vidusjūras kultūru un Irakliona faktiski tika noslaucīta no Zemes virsas. Tomēr šī teorija ir apšaubāma, un karš šķiet daudz ticamāks mīnojiešu civilizācijas bojāejas cēlonis. Lai kāds arī būtu iemesls, ir skaidrs, ka mīnojieši zaudēja savu varenību un labklājību, kas bija augusi jau kopš 2800. Gada p.m.ē., un par Vidusjūras kultūras centru kļuva kontinentālā Grieķija.
Vērša laikmets
Vai mīnojieši pielūdza vēršus? Tas ir strīdīgs jautājums, jo ir zināms, ka viņi vēršus upurēja, bet to pašu darīja arī senie ēģiptieši. Atbildi, iespējams, sniedz astroloģija: Vērša laikmets ilga no 4000. Līdz 2000. Gadam p.m.ē., un tas ir arī mīnojiešu civilizācijas uzplaukuma laiks. Iespējams, ka vēršu pielūgšana liecina par seno cilvēku aizraušanos ar zvaigžņu pētīšanu.
Svētie ragi
Attēlā redzamie svētie ragi uz Mīnoja pils jumta ir pavērsti uz Krētas dienvidu pusi un ir acīmredzams valdnieka varas simbols – tie norāda, ka visas apkārtējās zemes ir valdnieka īpašums. Krētas lielākās varenības periodā (aptuveni 2000 – 1450 p.m.ē.) tai patiesi nebija sāncenšu.
Krētiešu rakstība
Knosas pilī un tās apkaimē Evanss atrada māla plāksnītes, no kurām dažas bija tapušas jau ap 3000. Gadu p.m.ē. Uz plāksnītēm attēlotās rakstu zīmes Evanss iedalīja četros veidos un vēlāko laiku zīmes nosauca par lineāro rakstību A un lineāro rakstību B. Evansa pārliecību, ka mīnojieši iekarojuši kontinentālo Grieķiju, apstiprināja Pilā un Mikēnās atrastie lineārās rakstības B paraugi. Savukārt Evansa oponenti uzskatīja, ka grieķi ir iekarojuši Knosu (tā bija vienīgā vieta Krētā, kur tika atrasti lineārās rakstības B paraugi).
Kāds zēns, vārdā Maikls Ventriss, 1936. Gadā noklausījās Evansa priekšlasījumu. Rakstības noslēpums viņu savaldzināja, un viņš apņēmās to atrisināt. Līdz 1952. Gadam atrastie lineārās rakstības B paraugi sniedza jaunus mīklas risinājuma pavedienus, un Ventriss secināja, ka lineārā rakstība B ir agrīna grieķu valodas forma. Viņa atklājums ļāva secināt, ka ahaji ap 1450. Gadu p.m.ē. ir iekarojuši Krētu un tātad Knosas bojāeju ir izraisījuši aizjūras ienaidnieki.