Par Eiropas literatūras un kultūras šūpuli var uzskatīt Seno Grieķiju, kurā dažādas mākslas nozares attīstījās jau vairākus gadsimtus p.m.ē. Senie grieķi, tāpat kā citas tautas, tālā senatnē ir mēģinājuši izprast un izskaidrot pasauli un dabu, domājuši par cilvēku dzīvi un likteni, centušies izteikt savas domas par labo un ļauno. Tā kā dabas varenuma un tās neizprotamo parādību priekšā cilvēks jutās sīks un neaizsargāts, viņš tajā saskatīja kādu dievišķīgu, pārcilvēcisku spēku, un, atzīdams šī spēka pārākumu, radīja pasaules kultūras vēsturē senāko literatūru – teiksmainos mītus un leģendas par dieviem. Sengrieķu mīti vēstī par pasaules rašanos, par dievu dzīvi Olimpā – dievu mājoklī Olimpa kalnā; tie stāsta par dievu savstarpējām attiecībām un par dievu lēmumu nozīmi cilvēku dzīvē. Daudzie tēli un notikumi no sengrieķu mītiem un leģendām izmantoti arī Senās Grieķijas tēlniecībā – marmorā cirsti dievu un varoņu tēli saglabājušies cauri gadu simtiem. Senie grieķi bijuši lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr tie paši grieķi parādījuši mākslā neaizmirstamas un satricinošas cilvēku likteņu traģēdijas, ir atseguši cilvēka dvēselē kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas.

Sengrieķu mītu un leģendu tēli atrodami gan romiešu literatūrā mūsu ēras sākumā, gan arī vēlāko gadsimtu Eiropas tautu literatūrā un mākslā. Līdz pat mūsdienām no sengrieķu mītiem saglabājušies tādi vārdu savienojumi kā, piemēram, Tantala mokas, Sīzifa darbs, Ahilleja papēdis. Pateicoties šo seno leģendu burvībai, 19. gadsimta beigās Krētas salā tika atklāts, iespējams, arhitektoniskajā grandiozitātē līdzvērtīgs brīnums Gīzas piramīdām, bet viss sākās tā…

Kāda sengrieķu teiksma vēstī, ka tieši Krētas salā ir dzimis Zevs – dievu saimes galvenais un varenākais dievs. Zeva tēvam Kronam tika pareģots, ka viens no viņa bērniem gāzīs tēvu no troņa, tādēļ tūlīt pēc to piedzimšanas Krons bērnus norija. Tikai jaunāko bērnu, Zevu, Krona sievai izdevās izglābt, noslēpjot to kādā Krētas salā, kur kaza Amalteja zēnu dzirdīja ar pienu, bites baroja ar medu, bet nimfas rotaļājās ar mazo puisēnu, lai Krons neizdzirdētu tā raudas. Kad Zevs pieauga, izcēlās liela cīņa, kurā Zevs laupīja tēvam dievu valdnieka godu. Vēl teiksma stāsta, ka šajā pašā Krētas salā valdījis teiksmains valdnieks Mīnojs, Zeva un mirstīgas sievietes dēls. Mīnojs dzīvojis neredzēti greznā pilī Knosā, ap kuru arī vijas leģendas par tās neizejamajiem apakšzemes labirintiem, kuros savukārt mitis Mīnoja dēls – nezvērs Mīnotaurs, kas pa pusei bijis cilvēks, pa pusei – vērsis.

Angļu arheologs Arturs Evanss bija pārliecināts, ka teiksmainajos mītos par valdnieku Mīnoju ir sava daļa patiesības un 1883. gadā iegādājās zemes īpašumu Krētā, Iraklionas tuvumā. Viņa cerības pilnībā attaisnojās, jo 1900. gadā, jau pirmajās izrakumu nedēļās arheologu acīm pavērās milzīgas ēkas fragments, kas izrādījās lielas pils drupas. Pils krāšņums, grandiozie apmēri un iespējamais celtniecības laiks (ap 2000. gadu p.m.ē.) liecināja par piederību lielai kultūrai, kas pastāvēja jau ilgi pirms Atēnu uzplaukuma. Evanss bija pārliecināts, ka atraktā pils savulaik piederējusi valdniekam Mīnojam, kura vārdā arheologi nosacīti iedalījuši visu Krētas kultūras vēsturi trīs periodos: agrais Mīnoja periods (3. – 2. gt. p.m.ē.), vidējais Mīnoja periods (aptuveni līdz 1600. g. p.m.ē.) un vēlais Mīnoja periods, kas beidzies ap 1260. gadu p.m.ē. ar pēkšņu Krētas mākslas kultūras bojāeju.

Laika posmā aptuveni no 1600. līdz 1260. gadam p.m.ē. Krētas salā uzplauka tās ekonomiskie centri un lielās pilsētas – Knosa, Festa, Gurnija. Ap 2000. gadu p.m.ē. tika radīti pirmie lielie dzīvojamo ēku kompleksi, pirmās pilis. Uz šo laiku attiecas arī Krētas lielākās un bagātākās pilsētas Knosas arhitektūras pieminekļu rašanās, no kuriem visievērojamākais ir grandiozā, arheologa Artura Evansa atklātā, Knosas pils, ko sāka būvēt ap 2000. gadu p.m.ē., bet būvdarbi turpinājās vairākus gadsimtus un tika pabeigti tikai ap 1400. gadu p.m.ē. Knosas pils patiesībā bija milzīgs ēku komplekss, kas aizņēma gandrīz divus hektārus (1,74 ha) lielu platību. Kompleksa plānojuma pamatā bija liels četrstūris, ap kuru visos virzienos un vairākos līmeņos grupējās dažādas celtnes, ko savā starpā savienoja kāpnes un gaiteņi. Pils, kurā kopā bija apmēram 1500 istabu ar daudziem logiem, spēja sevī uzņemt visu, kas valdniekam un valsts pārvaldei varētu būt nepieciešams. Te bija ceremoniju zāles un dzīvojamās telpas, telpas apkalpojošam personālam, lielas pagrabtelpas, kurās glabājās graudi, eļļa, vīns, dārglietas (Krētā, iespējams, naudas nebija), saimniecības ēkas – keramikas darbnīcas, darba telpas, dažādas pieņemamās telpas un pat baseins! Pils sienas bija būvētas no dobiem ķieģeļiem un visu celtņu un telpu izejas vērsās uz iekšējo pagalmu. Dažādās ceremoniju zāles un dzīvojamās telpas, halles, galerijas [ 1) īpašas, pagarinātas zāles ar logu rindu vienā garensienā; 2) segti gaiteņi ēkas ārpusē, viena no sienām parasti ir arkāde vai kolonāde] un gaiteņi pacēlās divos un dažviet pat trīs stāvos, kas bija izkārtoti pēc visai sarežģīta plānojuma. Telpas tika izgaismotas no augšas ar t.s. gaismas akām – atverēm telpas griestos. Pils interjers tika lieliski papildināts ar daudzām kolonnām, kas balstīja ēkas segumu, gaismas aku dzegas [dzega - sienu vainagojošā josla, kas atdala sienu no jumta un pasargā sienu no nokrišņiem; arī sienu sadalošā josla (starp diviem stāviem, virs logiem un durvīm)] un kāpņu telpas. Kolonnas bija darinātas no koka, tās bija pilnīgi gludas un klātas ar koši sarkanu apmetumu. Kolonnu stāvi uz augšu paresninājās un beidzās ar melnā krāsā klātiem akmens kapiteļiem [kolonnu noslēdzošā daļa, uz kuras balstās pārsegums], kas savukārt sastāvēja no apaļa veltnīša un virs tā novietotas četrstūra plāksnes. Pārsteidzoša bija pils labiekārtotības pakāpe: tajā bija ūdensvads, kas piegādāja dzeramo ūdeni, ventilācijas iekārta, speciālas vannas telpas. Knosas valdnieks savos apartamentos pa ūdensvadu varēja saņemt auksto un pat karsto ūdeni; pilī bija pavisam mūsdienīgas tualetes ar terakotas [apdedzināts māls] klozetpodiem un skalojamām kastēm. Līdz ar to, saprotams, attīstīta bija arī kanalizācijas sistēma ar uzsūces bedrēm un netīrumu šahtām. Tīrais ūdens un notekūdeņi tecēja pa standarta terakotas caurulēm ar līdzenām savienojuma vietām; to diametrs bija 15 cm, garums – 75 cm (vēl mūsdienās pils kanalizācijas sistēma nav aizsērējusi un var darboties!).

Pilij trūkst jebkādu nocietinājumu. Arheologiem šķita savādi, ka lielisko pili ar tās daudzajām telpām, ko savulaik pildīja neskaitāmi dārgumi, neaizsargāja nekādi ārēji nocietinājumi. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka Krēta bija liels jūras tirdzniecības centrs un tās flote bijusi tik varena, ka ienaidnieks vienkārši nav varējis tuvoties salai.

Tomēr visapbrīnojamākie tomēr ir Knosas pils sienu gleznojumi – freskas, kas gan ne visai labi saglabājušās, un tādēļ var tikai iztēloties, kādas tās izskatījās sava krāšņuma plaukumā. Arheologs Arturs Evanss gan, vēlēdamies atjaunot pils zudušo krāšņumu, bija uzaicinājis šveiciešu gleznotāju Emīlu Žiljeronu, lai tas kopā ar savu dēlu no atraktajiem atlikušajiem fresku fragmentiem veiktu gleznojumu rekonstrukciju atbilstoši tā laika iespējām. Un, lai šaubas par antīko mākslas darbu rekonstrukcijas autentiskumu ar to oriģināliem galīgi kliedētu, var tikai pateikties grieķu arheologam Spirosam Marinatosam par viņa 1967. gadā Santorinas salā (senajā Tērā) uzsāktajiem izrakumiem, kuros izdevās atsegt līdzīgus, taču daudz labāk saglabājušos sienu gleznojumus, kas deva precīzu informāciju par sengrieķu mākslas īpatnībām.

Knosas gleznojumi stiepās visapkārt telpām frīzes [ornamentāli dekoratīva josla, parasti sienas augšdaļā] vai paneļa [pēc apdares atšķirīga telpas sienas apakšējā daļa] veidā. Krētiešu māksliniekus, atšķirībā no Senās Ēģiptes mākslas stingrības, daudz mazāk saistīja reliģiski ierobežojumi, tādēļ Krētas mākslas stilam raksturīgas atraisītas, plūstošas līnijas, rotaļīgi krāšņi krāsu salikumi un izteiksmīgi silueti. Knosas brīnišķīgie gleznojumi pārsvarā attēlo pils galma dzīvi ar krāšņām kulta procesijām, teatralizētiem uzvedumiem, dzīrēm un dejām brīvā dabā. Skaisti jaunekļi plūc dārzos ziedus, ko pasniegt tikpat daiļām puskailām jaunavām, klejojošām pa burvīgi plaukstošiem liliju laukiem. Gleznojumos īpaša uzmanība pievērsta sieviešu grācijas attēlošanai – uz gaišzaļā fona lieliski izceļas viņu smalkās, tievās figūras ar lapseņu vidukļiem, krāsainie, dziļi dekoltētie tērpi un frizūras ar koķeto sprogu uz pieres. Aizplīvurotas noslēpumainības oreolu rada daiļavu pavedinošās lielās acis un mazliet sastingušā pussmaidā savilktās lūpas. Daudzi no šiem fantastiskajiem gleznojumiem iegājuši mākslas vēsturē ar mūsdienīgiem nosaukumiem, piemēram, "Dāma zilā", "Dāmas ar balodi", "Parīziete" u.c.

Knosas fresku dziļo izteiksmību pastiprina smalki izjustie dažādie gan sarkanbrūnu, spilgti zilu un dzeltenu, gan gaišzilu un purpursarkanu toņu harmoniskie salikumi. Reizē šajos gleznojumos vērojama arī liela nosacītība – cilvēku sejas, tāpat kā ēģiptiešu mākslā, tiek rādītas profilā, bet acis pretskatā; vīriešu figūrām miesas gleznojums ieturēts brūnā krāsā, sieviešu – gaiši dzeltenīgā. Kopumā ņemot freskas atgādina izkrāsotus kontūrzīmējumus, kur nav ne gaismēnu, ne arī krāsu pustoņu.

Vienā no galvenajām pils istabām arheologi atklāja īpatnēju fresku, kurā attēlota cīņa ar vērsi, - jauneklis tur vērsi aiz ragiem, it kā gatavodamies lēcienam. Cits jauneklis attēlots ar galvu lejup lecam pāri vērša mugurai, bet vēl cits – gaidām otrā galā, lai satvertu lēcējus. Ainas ar vērsi un atlētisko jaunekļu akrobātiskajiem, pārgalvīgajiem salto lēcieniem, ar sarežģīto kustību precīzu atveidojumu ir ļoti dinamiskas un dekoratīvi izteiksmīgas. Skaidri redzams, ka šie ir bijuši ļoti bīstami vingrinājumi, par kuru norisi diemžēl nav saglabājušās nekādas liecības. Kad tika atklāti vēl citi vēršu zīmējumi, kļuva skaidrs, ka vērsim bijusi nozīme krētiešu reliģiskajos rituālos. Pastāv arī doma, ka nostāstā par varoni Tēseju un Knosas briesmoni Mīnotauru ir sava daļa patiesības.

Mīts vēsta, ka ik pēc deviņiem gadiem Knosas valdnieks Mīnojs, atriebjoties Atēnu valdniekam Aigejam par sava dēla nogalināšanu, pieprasīja nodevas – septiņas jaunavas un septiņus jaunekļus, kurus upurēja pusvērsim puscilvēkam Mīnotauram, kas dzīvoja Knosas pils apakšzemes labirintos. Kad pienāca kārtējais upurēšanas gads, valdnieka Aigeja dēls stiprinieks Tēsejs brīvprātīgi pieteicās upurējamo jauniešu sarakstā, jo bija pārliecināts, ka ar savu milzīgo spēku uzveiks briesmoni. Kad upurējamie jaunieši nokļuva Knosas pilī, notika tā, ka valdnieka Mīnoja meita Ariadne iemīlējās Tēsejā un, lai izglābtu mīļoto no drošas nāves, slepus iedeva viņam burvju zobenu un kamolu. Pavediena vienu galu vajagot piesiet pie ieejas durvīm, tad kamols pats ritināšoties un aizvedīšot līdz dziļākajai telpai, kur mitinoties Mīnotaurs, bet, lai izkļūtu ārā, pavediens atkal jāsaritina kamolā. Tēsejs uzveica briesmoni ar burvju zobena palīdzību un sveiks un vesels izkļuva ārā no labirinta, bet tūlīt arī viņam kopā ar Ariadni bija jābēg projām, jo valdnieks Mīnojs jau bija nojautis, ka Tēsejs uzvarējis Mīnotauru ar viņa meitas palīdzību. Tēsejs aizbēga kopā ar Ariadni, bet vēlāk pameta viņu Naksas salā, kur kuģis bija piestājis, lai paņemtu dzeramo ūdeni. Kad Tēsejs iebrauca Atēnu ostā, viņš aizmirsa uzvilkt mastā baltu buru, kā bija apsolījis tēvam, par zīmi, ka viņš atgriežas dzīvs. Tēseja tēvs Aigejs, ieraudzījis, ka krastā nāk kuģis ar melnām burām mastā, aiz lielām bēdām izdarīja pašnāvību, metoties no klints jūrā.

Vai krētieši pielūdza vēršus, - tas ir strīdīgs jautājums, jo ir zināms, ka viņi vēršus upurēja, bet tai pat laikā uz Knosas pils jumta atradās atveidoti vērša svētie ragi, pavērsti uz Krētas dienvidu pusi, kas acīmredzami bija valdnieka varas simbols un norādīja, ka visas apkārtējās zemes ir valdnieka īpašums. Vēl vienu versiju par vēršu saistību ar krētiešu kulta rituāliem sniedz astroloģija: Vērša laikmets ilga no 4000. līdz 2000. gadam p.m.ē., un tas ir arī krētiešu civilizācijas uzplaukuma laiks. Iespējams, ka vēršu pielūgšana liecina par seno cilvēku aizraušanos ar zvaigžņu pētīšanu.

Mīnoja vidējā periodā pils rietumu spārnā tika izveidota troņa zāle ar alabastra troni un valdnieka padomnieku krēsliem. Sienas te apgleznotas paneļu veidā, kas stiepjas visapkārt telpai. Abās pusēs tronim atrodas stilizētā manierē gleznots upes krasts ar dekoratīvi veidotiem ziediem un gulošu, fantastisku zvēru figūras, kas it kā sargā valdnieku.

Ar Knosas pili saistās vēl kāds interesants atklājums, kas izraisījis ne mazumu dedzīgu diskusiju arheologu un vēsturnieku rindās. Knosas pilī un tās apkaimē arheoloģisko izrakumu laikā tika atrastas jau pat 3000. gadā p.m.ē. tapušas māla plāksnītes ar tajās attēlotām rakstu zīmēm. Arheologs Evanss uz plāksnītēm attēlotās rakstu zīmes iedalīja četros veidos un vēlāko laiku zīmes nosauca par lineāro rakstību A un lineāro rakstību B. Evansa pārliecību, ka krētieši iekarojuši kontinentālo Grieķiju, apstiprināja Pilā un Mikēnās atrastie lineārās rakstības B paraugi. Savukārt Evansa oponenti uzskatīja, ka grieķi ir iekarojuši Knosu (tā bija vienīgā vieta Krētā, kur tika atrasti lineārās rakstības B paraugi).

Krētiešu civilizācija glabā vēl daudzus noslēpumus; viens no tiem saistīts ar jautājumu, kādēļ ap 1400. gadu p.m.ē., sava uzplaukuma laikā, Krētas kultūra tik pēkšņi gāja bojā. Vai iespējams, ka Krētas bojāeju ap 1450. gadu p.m.ē. veicinājis milzīgs vulkāna izvirdums Tēras (senās Santorīnas) salā, kas atrodas 113 km uz ziemeļiem no Krētas? Zinātnieki aprēķinājuši, ka vulkāna izvirdums Tērā bijis trīs reizes spēcīgāks par Krakatau vulkāna izvirdumu Javas tuvumā, kas notika 1883. gadā un bija sadzirdams pat Āfrikā un Eiropā. Tātad teorētiski ir iespējams, ka eksplozija Tērā varēja noslaucīt visu Iraklionu no zemes virsas. Tomēr šī teorija rada šaubas, jo, vai tiešām dabas katastrofa bija spējīga iznīcināt veselu Krētas salas kultūru, - tad jau karš šķiet daudz ticamāks krētiešu civilizācijas bojāejas cēlonis.

Noslēpuma atrisinājums tika rasts 20. gadsimta vidū, kad tika atrisināts lineārās rakstības B šifrējums, secinot, ka lineārā rakstība B ir agrīna grieķu valodas forma. Līdz ar senās rakstu valodas atšifrējumu tika pierādīts, ka Tēras salas vulkāna izvirdums un zemestrīce sagrāva pilsētas, to arhitektūras un mākslas pieminekļus, bet no nesenajām šausmām vēl neattapušos Krētas salas iedzīvotājus un pašu salu pakļāva ap 1450. gadu salā iebrukušie ahajieši. Tātad varenās Knosas bojāeju izraisīja aizjūras ienaidnieki.

Krētas slava apdzisa, un turpmāk toni noteica Dienvidgrieķijas valstis, starp kurām tolaik varenākā bija Mikēnas. Šo 17. – 13. gs. p.m.ē. pastāvējušo valstu māksla bija tuva Krētai, tomēr tajā valdīja zināma savdabība.