Mūsu ēras 1. gadsimta beigās Roma kļuva par sava laika pasaules lielvalsts galvaspilsētu cik vareni skan šis vārds! Reizē ar milzīgās impērijas teritoriju paplašināšanos un vispārējās labklājības uzplaukumu pakāpeniski tika attīstīta arī celtniecības māksla tika būvēti grandiozi akvedukti (tiltveida būve ūdensvada cauruļu pārvadāšanai pāri aizām, upēm, ceļiem) un tilti, veidoti pamatīgi ceļi un celti iespaidīgi amfiteātri (Romas arhitektūrā zem klajas debess uzcelta apaļa vai ovāla celtne izrādēm ar skatītāju vietām pakāpjveidīgi apkārt arēnai); visa šī laika celtniecība liecināja par impērijas bagātību un varenību, kaut būvju pamatā bija vērojami racionāli un mērķtiecīgi apsvērumi.
Viens no Senās Romas impērijas laika griežos izgaisušā varenības grandiozākajiem arhitektūras pieminekļiem, kas krietni vien cietis no laika zoba, bet tomēr vēl spītīgi slejas zem Itālijas debesīm ir, -
Kolizejs vislielākais Senās Romas valsts amfiteātris, kas spēja uzņemt ap 50 000 skatītājiem!
Mūsu ēras 75. 80. gadā pēc elipsveida plāna (156 x 187 m) celtā Kolizeja (lat.
colossaeus milzīgs) augstums sasniedza 48,5 metrus. Amfiteātra centrālo daļu aizņēma arēna, kuras grīda bija paceļama un nolaižama, tāpēc arēnu varēja piepildīt ar ūdeni kā baseinu, lai inscenētu jūras kaujas. Apkārt arēnai stiepās 7 koncentriski (tādi, kam ir kopīgs centrs) loki, kuros atradās ar marmoru apšūtas skatītāju sēdvietas un kas bija sadalītas ar 80 no celtnes centra starveidīgi uz visām pusēm izejošām sienām.
Amfiteātra trīs apakšējos fasādes stāvus veidojušas vaļējas arkādes (pēc formas un lieluma vienādu, uz kolonnām vai stabiem balstītu arku rinda), 80 arku katrā stāvā. Pirmā stāva arku ailas kalpoja par ieejām skatītāju zālē, bet otrajā un trešajā stāvā aiz arkām bija izbūvētas plašas galerijas, ko izmantoja starpbrīžu pastaigām. Kolizeja sienas un arkas bija celtas no betona un ķieģeļiem, bet to ārpuse apšūta ar pelēku travertīnu.
Celtnes ārējo māksliniecisko veidolu nosacīja ārsienu dalījums horizontāļu un vertikāļu ritmos, jo ārsiena bija horizontāli iedalīta četros stāvos, kur katru stāvu rotāja dažādu orderu (nesošo un balstošo elementu kārtojums noteiktā mākslinieciskā sistēmā) puskolonnas. Pirmajā stāvā bija izvietotas doriskās un toskāniskās kolonnas; otrajā stāvā joniskās, bet trešajā un ceturtajā stāvā korintiskās kolonnas.
- Doriskā ordera kolonnas masīvākais un smagnējākais no visiem orderiem. Kolonnas stāvā iegrieztas seklas kanelūras, kapitelim divas daļas ehīns un abaks. Arhitrāvs gluds, antablementa frīzes joslā mijas rievoti triglifi ar metopām.
- Toskāniskā ordera kolonnas orderis līdzīgs doriskajam orderim, tikai kolonnai ir bāze, kolonnas stāvs gluds, bez kanelūrām, divdaļīgs profilēts kapitelis.
- Joniskā ordera kolonnas
kolonnai ir bāze, kolonnas stāvā iedobtas dziļas kanelūras, kapiteli veido divgalu volūtas, arhitrāvs sadalīts horizontālās joslās. Orderis izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalcinātām detaļām.
Korintiskā ordera kolonnas orderis līdzīgs joniskajam orderim un atšķiras ar bagātīgāk dekorētu kapiteli, kas sastāv no vairākās pakāpēs kārtotām akanta lapām, kuras četros kapiteļa stūros pāraug lentveida volūtās.
Otrā un trešā stāva arku ailēs, kas tagad tukšas, agrāk bija atradušās statujas.