Sarežģītāks, bet ne mazāk meistarīgs Brunelleski veidojums ir Paci kapela – neliela centriska celtne. Diemžēl arhitekts to nepabeidza, un šodien tā skatāma ar citu tālaika celtnieku iestarpinājumiem (kapelas augšējā daļā virs portika). Lai iepazītos ar kapelu, jāšķērso senatnīgs pagalms. Savā priekšā nācējs redz gaišu ēku ar sešām vieglām korintiskā ordera kolonnām un pusloka arku starp vidējām kolonnām. Tālāk apmeklētājs iekļūst priekštelpā, kas arī atstāj gaišu, bet greznāku iespaidu (arī vēlāko gadu arhitektu darbs). Iegājis kapelā, atnācējs atrodas nelielā, vienmērīgi apgaismotā telpā ar baltām sienām, kuras, tāpat kā velves, ietver un sadala tumšas – gandrīz melnas – vertikāles (pilastri). Telpu vainago neliels ribu kupols ar apaļiem lodziņiem. Un skatītājs redz, ka arhitektoniskais karkass nav melns – arkas un pilastri ir tumši violeta kristāliska smilšakmens inkrustācijas uz pērļu krāsas pamata. Tā ir it kā sēru simfonija, bet tajā skan arī daudz gaiša prieka. Tumšās loka līnijas pauž līdz augstākai iespējai kāpināta spēka izteiksmi, bet taisno līniju plūdums izlīdzina spraigumu, pārvērš to klusā, cēlā noskaņā. Un atkal itāļu arhitekts, liekas, polemizē ar ziemeļniekiem: vai ir nepieciešamas lauztas līnijas, lai izteiktu gara varenību? Vai to vēl labāk nevar paust taisnes un divu krāsu kontrasti?

Lielo formu vienkāršību papildina sīko formu bagātība. Pilastru starpā izvietoti medaljoni ar Donatello laikabiedra – terakotas monumentālās skulptūras tradīciju izveidotāja Lukas della Robias (1399 vai 1400-1482) glazētā mālā veidotajiem apustuļiem.