Renesanses laikmeta ģeniālā arhitekta Filipo Brunelleski (1377-1446) talants izpaudās ne tikai grandiozu projektu, kā piemēram, Florences katedrāles kupola izveidē, bet arī nelielu laicīgu un sakrālu ēku celtniecībā. Ja laicīgajā arhitektūrā kā viens no Brunelleski meistardarbiem minams Atradeņu nams Florencē, tad šai pat pilsētā atrodams arī viens no renesanses sakrālās arhitektūras pieminekļiem – Paci kapela (1430-1443).

Ap 1420. gadu, pētīdams seno romiešu celtņu arhitektoniskās īpatnības, Brunelleski iepazina antīkās arhitektūras proporciju sistēmu un konstruktīvos principus. Šī pieredze viņam palīdzēja īstenot tehniskas novitātes (jauninājumus), vienlaikus pilnveidojot kompozīcijas un proporciju harmoniju. Šī Brunelleski apbrīnojamā harmonijas izjūta teicami izpaužas arī Paci kapelas arhitektoniskajā risinājumā. Kapelas fasādi, tāpat kā Atradeņu nama fasādi, veido staltu kolonnu arkāde (vienādu arku rinda), tikai, atšķirībā no Atradeņu nama plānojuma, Paci kapela ir neliela centriska celtne. Diemžēl, Brunelleski savas dzīves laikā nepaguva pabeigt kapelas celtniecību, un šodien tā skatāma ar citu tālaika arhitektu darba papildinājumiem (kapelas augšējā daļā virs portika (portiks – no kolonnām vai stabiem veidota atklāta galerija, kuras pārsegumu noslēdz frontons vai atika. Parasti portiks tiek novietots ēkas galvenās ieejas priekšā) ).

Paci kapelu ieskauj neliels, senatnīgs pagalms, kas tikai izceļ kapelas gaišo siluetu ar sešām vieglām korintiskā ordera (nesoðo un balstoðo arhitektonisko elementu kārtojums, kurš izceļas ar slaidām, vieglām kolonnām un kolonnu kapiteļiem (kolonnu vainagojošā daļa), kas izrotāti ar akanta lapām, vijumiem, kuri atbalsta abaka (kapiteļa augšējā daļa, parasti četrstūraina plāksne) stūrus) kolonnām un pusloka arku (lokveida pārsedze starp balstiem) starp vidējām kolonnām. Virzoties uz celtnes iekšieni, kapelas priekštelpa turpina atstāt gaišu, tikai jau greznāku iespaidu (arī vēlāko gadu arhitektu darbs). Iegājis kapelā iekšā, atnācējs atrodas nelielā, gaišā telpā ar baltām sienām, kuras, tāpat kā velves, ietver un sadala tumši – gandrīz melni – pilastri (vertikāls dekoratīvs izvirzījums ar taisnstūrveida šķērsgriezumu sienas virsmā, kas atgādina ordera kolonnas daļu). Pavēršot skatienu augšup atklājas, ka telpu nosedz neliels kupols ar apaļiem maziem lodziņiem. Un tad arī tiek apjausts, ka arhitektoniskais karkass nav vis melns, bet kā arkas (lokveida pārsedze virs balstiem) un pilastri (vertikāls dekoratīvs izvirzījums ar taisnstūrveida šķērsgriezumu sienas virsmā, kas atgādina ordera kolonnas daļu) tumši violeta kristāliska smilšakmens inkrustācijas (inkrustācija – priekšmetu izrotāšana ar kaula, metāla, koka, perlamutra vai cita materiāla plāksnītēm, ko iestrādā pamatmateriāla virsmā vienādā līmenī ar to) uz pērļu krāsas pamata.

Tumšās loka līnijas it kā izceļ un pasvītro sērīgumu un traģiskas skumjas, bet savukārt taisno līniju mierīgais plūdums izlīdzina spraigumu, pārvērš to klusā, cēlā noskaņā. Taisnes, divu krāsu kontrasti un arhitekta māksla to visu savienot – un radīts arhitektūras šedevrs, kas tiek apjūsmots vēl vairākus gadsimtus pēc tā radīšanas.