Viena no izcilākajām agrās gotikas celtnēm Francijā ir Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris). Tā sākta celt 1163. g., bet visumā pabeigta ap 13. gs. vidu. Pēc plāna šī katedrāle ir milzīga piecjomu bazilika ar kori, prezbitēriju, galerijām un divām kora apejam. Tās transepta spārni nemaz neparādās celtnes ārpusē, toties skaidri iezīmējas jaunā uzbūves sistēma (kontrforsi un arkbutāni).

Ēkas galveno kopiespaidu nosaka rietumu fasādes veidojums ar trim skulpturāli rotātiem portāliem. Fasādes tektoniskajā struktūrā vēl jūtami romānikai raksturīgie vertikāļu un horizontāļu līdzsvarojuma meklējumi. Abās pusēs fasādei atrodas divi vareni it kā nošķelti (patiesībā nepabeigti) torņi, bet vidējā joma un transepta krustošanās vietā paceļas vēl viens slaids, 90 m augsts zvanu tornis. Saglabājas fasādes dalījums stāvos. Pirmais, t. i., portāla stāvs ir gluds, bez dekora; tā augšdaļa noslēdzas ar skulpturālu frīzveida "ķēniņu galeriju", kas stiepjas visā fasādes platumā. Tā ir daudzfigūru kompozīcija, kur skulpturāli atveidoti jūdu ķēniņi un Kristus senči. Skulpturālās frīzes ritmus atkārto virs tās novietotā balustrāde. Otrā stāva centrā, virs vidējā portāla, novietots liels, gotikai raksturīgs apaļš logs, t. s. rozete, kuras diametrs līdzinās centrālā joma platumam, bet augstums - velves augstumam. Virs sānu portāliem turpretim atrodas parasti lieli logi, kuri katrs beidzas ar pārī savienotām smailloka arkām. Fasādes trešo stāvu veido augsta, ažūra galerija, kura sastāv no vieglām smailloka arkām, ko balsta tievas, slaidas kolonniņas. Horizontālās joslas kopā ar fasādes vertikālajiem elementiem rada vienotu, līdzsvarotu, harmonisku ansambli. Transepta abu spārnu fasādes izbūvētas vēlāk (1250.-1270. g.), dižgotikas laikā, tāpēc tām vizuāli gandrīz izzudusi sienas plakne, dominējošās ir vertikālās augšuptiecošās formas.

Fasāžu mākslinieciskajā izveidē liela loma ir skulpturālajam dekoram - statujām, ciļņiem, kas redzami ne vien frīzveida joslā, bet arī portālu timpanonos un starp portāliem. Plastiskajos rotājumos izmantotas ne vien cilvēka auguma formas, bet arī augu un ģeometriskais ornaments un fantastisku būtņu atveidi. Piemēram, ūdens notekas veidotas kā rīkles atpletuši pūķi, uz balustrādes tup briesmīgas akmens himeras.

Iekštelpās 35 m augstais vidējais joms dominē pār maz izgaismotajiem sānjomiem. Arī centrālā joma sienas dalās trīs horizontālās joslās. Apakšējo aizņem masīvas, pazemas kolonnas, kas tur arkas, kuras atdala galveno jomu no sānjomiem. Vidējo joslu veido galeriju plašās arkas, kuras kopā pa trim aptver arhivoltas. Virs emporām ir trešā josla, kur izvietoti augsti, ar vitrāžām rotāti logi. Iekštelpu plastiskais dekors - atturīgs. Te galvenais ir kolonnu kapiteļu reljefie griezumi.

Dievnamos galvenais rotājuma centrs joprojām palika portāls, taču atsevišķas skulptūras tika izvietotas arī pa visu fasādi. Timpanona laukumu parasti aizpildīja ciļņa kompozīcijas, bet skulpturālās figūras tika novietotas uz dzegām un portāla sānos. Figurālās formas ieguva pat ūdensnoteku caurules, kuras novietoja virs arkbutānu slīpnēm. Šādas figūras (t. s. gargujas) redzamas, piemēram, Parīzes Dievmātes katedrālē. Tur uz dzegām sēž arī briesmoņi – himeras.

Pie gotikas posma 13. gs. šedevriem pieder Parīzes Dievmātes katedrāles rietumu fasādē esošais kreisā portāla timpanons, kur attēlota “Sv. Marijas kronēšana”. Izcils gotikas tēlniecības piemineklis ir arī 13. gs. pēdējā ceturksnī darinātais otrs Parīzes Dievmātes katedrāles timpanons, kur atveidots Sv. Stefana dzīvesstāsts. Svētā dzīves izklāstam izmantota interesanta sižetika, kas smelta no 13. gs. sastādītā krājuma “Zelta leģenda”. Tieksme pēc reālas dzīves tēlojuma vērojama arī daudzos mazāka izmēra ciļņos, kas redzami šās pašas katedrāles fasādē. Akmenī tiek cirsti alegoriski gada mēnešu attēlojumi. Šeit redzami zemnieki, kas strādā uz lauka. Viņu tērpi, darba paņēmieni un rīki attēloti ļoti dabiski un patiesi. Sevišķi mākslinieciski ir ciļņi, kas atrodas katedrāle rietumu fasādē uz portāla aplodām: zemnieks, kas asina izkapti, mednieks ar suni u.c.

Filipa Augusta laikā, 1163. gadā, tajā vietā, kur agrāk Lutēcijā (tā romieši dēvēja Parīzi) bija pacēlies Jupitera templis un vēlāk kāda bazilika, sāka celt katedrāli, kurai bija lemts kļūt ne tikai par vienu no lielākajiem, bet arī slavenākajiem kristiešu dievnamiem. Ja jau vēl mūsdienās baroka un klasicisma pilsētā piecjomu Parīzes Dievmātes katedrāle (1163 - ap 1250, Notre-Dame-de-Paris) dominē pār citām celtnēm, tad kāda gan bija šī dominante tālajā gotikas laikmetā, kad visapkārt esošās mazās, šķībās ieliņas un nelielie nami Sēnas krastos nekādi nevarēja sacensties ar vareno celtni.

Parīzes Dievmātes katedrālē esot 8 tūkstoši sēdvietu un 20 tūkstoši stāvvietu. Bet, protams, ne jau sēdvietu un stāvvietu skaits nosaka šī dievnama diženumu un popularitāti vēl mūsdienās. Tā ir kāda sevišķa aura, kas varbūt nepiemīt nevienai citai tālaika celtnei, un viena no šīs skaistās noslēpumainības atslēgām laikam ir lieliskā harmoniskā līdzsvarotība starp arku un logu vertikālēm un karnīžu horizontālēm.

Ēkas pirmo pamatakmeni ielika Ludviķis VII un pāvests Aleksandrs III. Katedrāles celtnieku vārdi, protams, nav zināmi, 13. gadsimta 50.-70. gados celtniecības darbus vadīja tēlnieks Žans Šels un Pjērs de Montro, bet laikā no 1280. līdz 1330. gadam - Pjērs de Šels un Žans Ravi.

Parīzes lielākais dievnams vispilnīgāk atbilst viduslaiku priekšstatam par pasaules modeli.

Viktors Igo 19. gadsimtā veiksmīgi apvienoja katedrāles makrokosmu ar katra cilvēka mikropasauli: "Katedrāle ir kā milzīga akmens simfonija, cilvēka un tautas kopīga daiļrade, apvienoto laikmeta spēku brīnišķais rezultāts. "

Parīzes Dievmātes katedrāle ir organiski noslēgta piecjomu būve ar dubulto kora apeju un skaidri nolasāmu gotiskā karkasa sistēmu eksterjerā.

Parīzes Dievmātes katedrāle spilgtāk nekā jebkurš cits viduslaiku dievnams apvieno sevī divus laikmetus. Fasādes torni un centrālās daļas stabi ir masīvi, ēkā dominē romānikas arhitektūrai raksturīgais horizontālais dalījums. Baznīcas galveno - rietumu fasādi vainago divi samērā masīvi torņi, kuru smailes vēl mūsdienās nav pabeigtas. Savukārt pārējo fasādi vertikālā virzienā dala kontrforsi, bet horizontālā - galerijas. Šāda kompozīcija kopumā veido trīs stāvus, un apakšējais balsta abus augšējos.

Virs centrālā portāla attēlota Pastarās tiesas aina ar pirmajiem augšāmcelšanās un elles motīvos izmantotajiem kailtēliem kulta tēlniecībā, bet virs sānu portāliem - notikumi no Dievmātes un Sv. Annas dzīves. Rietumu fasādes ziemeļu portāls - t.s. Marijas vārti ir patiess gotiskās tēlniecības meistardarbs. Apakšējā joslā redzami sēdošu praviešu un ķēniņu tēli, vidū - Marijas augšāmcelšanās un loka smailē - Marijas kronēšana, vēl augstāk - nišas ar Bībeles valdnieku un svēto tēliem, tā dēvētā "jūdu ķēniņu galerija". No augšējā stāva balustrādes domīgi noraudzījās himeras, bet virs notekcaurulēm novietojušies fantastiski putni.

Krusta velves, kas jau samērā viegli un eleganti balstās uz krusta jeb nervīru arkām, kā arī arkbutānu - atbalsta loku pielietojums visai pārliecinoši izsaka jaunā laikmeta vēsmas sakrālajā arhitektūrā. Visu vēl pārliecinošāk akcentē gaismas pārbagātība un arku un logu smailās formas, ar kurām nevarēja lepoties romānikas arhitektūra. Lielais logu skaits jau nepārprotami liecina, ka Parīzes Dievmātes katedrāle ir gotiska celtne. Šo izteikti gotisko koptēlu katedrāle ieguva 14. gadsimta sākumā, kad, ievērojot laikmeta pārmaiņas, tika veikti ievērojami pārbūves darbi - starp kontrforsiem tika izveidotas divas kapelas, ievērojami tika palielināts logu skaits un to izmēri, paplašināti transepti, bet ēkas dienvidu fasāde papildināta ar vieglu ornamentu.

Ar Parīzes Dievmātes katedrāli saistās viens no retajiem mums zināmajiem tēlnieku vārdiem. Žans Šels veidojis vairākas portālu skulptūras, piemēram, Sv. Stefana reljefu un stāvošās Madonnas tēlu.

Agrīnās gotikas izcilā pieminekļa - Parīzes Dievmātes katedrāles eksterjerā (1163 - 1245) vēl skaidri jūtama celtnes struktūra ar vertikāļu un horizontāļu ritmiem. Tāpat kā Kānas dievnamā, te izcelti četri kontrforsi. Maksimāli izmantojot plakni, apakšējo stāvu kvadrātos iekomponēti trīs portāli, divas dubultlogu arkas un roze. Ar to uzsvērta miera un kārtības izjūta. Romānikas formu skopumam pretstatīta augšējā lielā, vieglā, ažūrā arkāde un kompaktā, gaismēnām bagātā 28 karaļu galerija virs pirmā stāva. Panākts pilnīgs līdzsvars starp stingrības un līksmības izjūtām un tādējādi radīts karaliska majestātiskuma iespaids kā šīs fasādes neatkārtojama īpatnība. (Šodien katedrāles fasādē redzamais skulpturālais dekors ir vecās tematikas atdzīvinājums XVII un XIX gs. restauratoru tulkojumā.)

Akmens veidojumi visos gotikas attīstības periodos visbiežāk tika izmantoti kā ietvars stikliem, bet reizēm arī kā pastāvīgs dekoratīvs elements, piemēram, augsto, smalko kolonnu arkāde Parīzes Dievmātes katedrāles fasādes trešajā stāvā un zemā balustrāde virs tās, dekoratīvās arkas Amjēnas katedrāles fasādē u.c. Vācu gotikā šie ažūrie smalkās akmens tehnikas veidojumi reizēm sedz visu fasādi. Tāda ir Strasbūras katedrāles fasāde, kuras siena pārklāta ar vertikāliem, smalkiem akmens režģiem, kas augšā beidzas ar bagātīgi dekorētām arkām.

Par šī dekora īpašām formām top asie zelmiņi virs arkām un portāliem, tā saucamie vimpergi. Tos parasti aizpilda ar ažūriem ornamentiem, reizēm ar apaļskulptūrām, piemēram, Reimsā. Šie ornamenti sākumā ir samērā vienkārši, piemēram, Parīzes katedrāles dienvidu transepta fasādē XIII gadsimtā; ar laiku tie top arvien sarežģītāki, piemēram, Ruānas katedrālē XIV gadsimtā. Vimpergu un fiaļu slīpnes ir dekorētas ar sīku mēlīšu - «krabju» rindām. Tie atgādina plaukstošus papardes lapu pumpurus, bet augšā smailēs tiek novietotas «krusta puķes». Daudzveidīgo augu pasauli papildina dabā novērotu putnu un zvēru, retāk - fantastisku dzīvnieku figūras. Parīzes Dievmātes katedrālē šie spārnotie zvēri himeras - pēdējās romānikas atskaņas - izvietoti uz fasādes trešā stāva balustrādes un it kā apsargā celtni.

Ar smalkajiem ažūrajiem veidojumiem beidzās akmeņkaļu dekoratīvie uzdevumi katedrālē un sākās tēlnieku un vitrāžistu darbs.

Šīs brīnumainās celtnes pat pa gabalu šķiet slavinām debesu godību. Pati apbrīnojamākā no tām visām varbūt ir Parīzes Dievmātes katedrāles fasāde. Portāla un logu kompozīcija ir tik skaidra un dabiska, galerijas māsverks tik graciozs un vijīgs, ka mēs vairs nedomājam par šīs akmeņu masas milzu svaru un mums šķiet, ka šī masīvā celtne mūsu priekšā paceļas kā mirāža.

Tā nu ir gadījies, ka arī pēdējais no jaunatklājumiem, kuru es vēlētos atzīmēt, ir saistīts ar to visaptverošo ticību tēla spēkam, par kuru es runāju grāmatas pirmajā nodaļā “Neskaidrie sākumi”. Te es domāju iracionālo naidu, kādu var modināt tēli, kurus ļaudis pieņem par ļaunuma iemiesojumu. Par upuri šādam naidam franču revolūcijas laikā krita lielākā daļa no Parīzes Dievmātes katedrāles skulpturālā rotājuma. Aplūkojot dievnama fasādes attēlu, mēs varam saskatīt virs portāliem novietotu statuju rindu. Šīm figūrām vajadzēja attēlot Vecās Derības ķēniņus, tāpēc tām bija valdnieku kroņi. Vēlāk izplatījās uzskats, ka šie tēli ir Francijas karaļi, tāpēc tie neizbēgami iekvēlināja revolucionāru atriebes alkas un statujas zaudēja savas galvas tieši tāpat kā Ludviķis XVI. To, ko mēs redzam šodien, ir radījis 19. gs. restaurators Violē le Diks, kurš veltīja savu mūžu, lai Francijas viduslaiku arhitektūra atgūtu savu sākotnējo veidolu, tāpat kā sers Arturs Evanss rūpējās par Knosas pils fresku atjaunoðanu.

Šo ap 1230. gadu tapušo Parīzes katedrāles skulptūru zaudējums ir radījis jūtamu robu mūsu zināšanās, un tāpēc mākslas vēsturnieki varēja no sirds priecāties, kad 1977. gada aprīlī Parīzes centrā strādnieku grupa, rokot pamatus kādai bankas ēkai, uzdūrās zemē ieraktai statuju atlieku kaudzei, kurā atrastie 364 fragmenti tur acīmredzot bija sagāzti pēc skulptūru nopostīšanas 18. gadsimtā. Lai gan šo figūru galvas ir smagi cietušas, tajās vērojamās meistarības pēdas un cildenuma gars, kas radniecīgs senākajiem Šartras tēliem un Parīzes statuju aptuvenajām laikabiedrēm Strasbūras katedrālē, joprojām pelna ievērību un pētnieku uzmanību. Savdabīgā kārtā tieši bēdīgais liktenis ir palīdzējis saglabāt tādu īpatnību, kas tika pieminēta abu pārējo pieminekļu sakarā: atklāšanas brīdī arī uz Parīzes skulptūru fragmentiem varēja redzēt krāsojuma un zeltījuma pēdas, kas droši vien pazustu pēc ilgākas atrašanās apgaismotā vietā. Tāpēc patiešām ir iespējams, ka arī citi viduslaiku tēlniecības pieminekļi, tāpat kā daudzi no tālaika arhitektūras veidojumiem, sākumā bijuši krāsoti un mūsu priekšstatus par viduslaiku mākslas darbu ārējo veidolu nepieciešams koriģēt tāpat kā domas par grieķu tēlniecību. Bet vai gan vajadzība nemitīgi pārskatīt it kā zināmo nav viens no aizraujošākajiem elementiem mūsu pagātnes studijās?