12. gadsimta otrajā pusē romānikas stilu arhitektūrā un mākslā nomainīja gotika. Šis laiks raksturīgs ar plaukstošu pilsētu, zinātnes un celtniecības attīstību. Pilsētas veidojās par reliģiskās, kultūras, politiskās un ekonomiskās dzīves centru. Tās vilināja tirgotājus, amatniekus, studentus (jo pilsētās veidojās pirmās universitātes); uz pilsētām pat tika pārcelti daudzi klosteri. Baznīca gan pilsētu uzskatīja par vietu, kurā plaukst netikumīgs dzīvesveids, jo pilsētā varēja nodarboties ne tikai ar amatniecību, tirgošanos un zinātni, bet tā bija arī zagļu, kropļu un ubagu mājvieta.

Lai kā, visraksturīgākā gotiskā stila izpausme veidojās arhitektūrā, kur to pieņemts iedalīt trijos galvenajos attīstības posmos:

• agrajā gotikā,
• dižgotikā,
• vēlajā jeb liesmojošajā gotikā.

Gotiskā arhitektūra ar tās tipiskāko celtniecības būves tipu – katedrāli - aizsākās Francijā, vēlāk to pārņēma Anglija, Vācija, Itālija. Katedrāle viduslaikos kalpoja kā sabiedriskās dzīves centrs, jo tajā ne tikai noturēja dievkalpojumus, bet arī lasīja lekcijas, un iestudēja mistērijas (vēlo viduslaiku teātra žanrs ar reliģisku tematiku). Bieži vien katedrālēs sēdes noturēja pilsētas padome un pat parlaments.

Viena no pirmajām un, neapšaubāmi, ievērojamākajām agrās gotikas celtnēm ir Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris) Francijā. Tās celtniecības darbi noritēja no 1163. līdz ap 1250. gadam un tā spilgtāk nekā jebkurš cits viduslaiku dievnams apvieno sevī divus laikmetus. Pēc plāna dievnams ir milzīga piecjomu bazilika (celtne, kas ir garena plānā, ar kolonnu vai stabu rindām gareniski sadalīta vairākās daļās – jomos, no kuriem vidējais ir augstāks un divreiz platāks) ar kori, prezbitēriju (apsīdas paaugstinātā centrālā – altārdaļa ar bīskapa krēslu un garīdznieku sēdekļiem malās), galerijām un divām kora apejām. Tās transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, veido krustveida plānu) spārni nemaz neparādās celtnes ārpusē, toties skaidri iezīmējas jaunās gotiskās celtniecības principi – ārējie arhitektoniskie atbalsta elementi (kontrforsi un arkbutāni). Katedrāles fasādē vēl dominē romānikas arhitektūrai raksturīgais horizontālais dalījums, abās pusēs fasādei slejas masīvi, smagnēji it kā nošķelti (patiesībā nepabeigti) torņi. Savukārt pārējo fasādi vertikālā virzienā izceļ kontrforsi (vertikāls balsts, kas uztver velves horizontālo spiedienu) un vidējā joma (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa) un transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, veido krustveida plānu) krustpunktā izveidotais slaidais, 90 m augstais zvanu tornis, bet horizontālā – galerijas (gara, šaura telpa, kas savieno celtnes atsevišķas daļas). Šāda kompozīcija kopumā veido trīs stāvus, un apakšējais balsta abus augšējos.

Apakšējais stāvs ir gluds, bez dekora; tā augšdaļa noslēdzas ar skulpturālu joslu (frīzi), t.s. “Ķēniņu galeriju”, kas stiepjas visā fasādes platumā. Tā ir daudzfigūru kompozīcija, kur skulpturāli atveidoti Vecās Derības ķēniņi, tāpēc figūrām bija valdnieku kroņi. Diemžēl, lielākā daļa no šī Parīzes Dievmātes katedrāles skulpturālā rotājuma krita par upuri revolucionāru atriebes alkām franču revolūcijas laikā, jo bija izplatījies uzskats, ka figūras ar kroņiem galvās ir Francijas karaļu tēli un tiem bija “jāzaudē galvas” tieši tāpat kā karalim Ludviķim XVI. Tas, kas katedrāles fasādes frīzes joslas skulpturālajā risinājumā ir redzams mūsdienās, ir 19. gs. restauratora Violē le Dika mūža darbs, ko viņš veltījis franču tēlniecības šedevru restaurēšanā un saglabāšanā.

Tā kā pasaulē vēl arvien notiek brīnumi, tad viens tāds tika piedzīvots arī 1977. gada aprīlī, kad Parīzes centrā strādnieku grupa, rokot pamatus kādai bankas ēkai, uzdūrās zemē ieraktai statuju atlieku kaudzei. Pēc šo atlieku izpētīšanas atklājās, ka tie ir 364 fragmenti no 18. gadsimtā nopostītajām Parīzes Dievmātes katedrāles fasādes skulptūrām! Lai gan šo figūru galvas bija smagi cietušas, tieši to savdabīgais liktenis bija palīdzējis saglabāt kādu īpatnību: atlieku atklāšanas brīdī uz skulptūru fragmentiem varēja redzēt krāsojuma un zeltījuma pēdas, kas droši vien būtu izgaisušas pēc ilgākas atrašanās dabas un laika apstākļu iedarbības sfērā.

Skulpturālās frīzes (“Ķēniņu galerijas”) ritmus atkārto virs tās novietotā balustrāde (terases nožogojums, kas sastāv no balustriem (neliela apaļa kolonna) un horizontālas margas), no kuras domīgi, it kā apsargājot celtni, noraugās himeras – fantastiski spārnoti zvēri un virs notekcaurulēm izveidotie fantastiskie putni.

Otrā stāva centrā, virs vidējā portāla (arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā), izveidots milzīgs, gotikai raksturīgs rozetes logs (liels, apaļš logs ar radiālu akmens stiegru karkasu). Virs sānu portāliem turpretim atrodas parasti lieli logi, kuri katrs beidzas ar pārī savienotām smailloka arkām.

Fasādes trešo stāvu veido augsta, ažūra galerija, ko veido vieglas smailloka arkas, kuras balsta tievas, slaidas kolonniņas.

Transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, veido krustveida plānu) abu spārnu fasādes izbūvētas vēlāk (1250. – 1270. g.), dižgotikas laikā, tāpēc liekas, ka tām gandrīz nemaz nav sienu, jo dominē tikai vertikālie gotiskās arhitektūras elementi.

Parīzes Dievmātes katedrāles rietumu fasādē ir trijās arkās esoši grezni portāli. Virs centrālā portāla attēlota Pastarās tiesas aina ar pirmajiem augšāmcelšanās un elles motīvos izmantotajiem kailtēliem kulta tēlniecībā, bet virs sānu portāliem – notikumi no Dievmātes un Sv. Annas dzīves. Rietumu fasādes ziemeļu portāla apakšējā joslā redzami sēdošu praviešu un ķēniņu tēli, vidū – Marijas augšāmcelšanās un portāla timpanonā (segments starp portāla durvju apmali un arkas loku) – Marijas kronēšana. Izcils gotikas tēlniecības paraugs ir arī 13. gs. beigās darinātais otrs katedrāles timpanons, kurā atveidots Sv. Stefana dzīvesstāsts. Tieksme pēc reālas dzīves tēlojuma vērojama arī daudzos mazāka izmēra ciļņos (viens no tēlniecības pamatveidiem, kur skulpturālais tēls veidots saistībā ar plakni), kas rotā katedrāles fasādi, piemēram, alegoriski attēloti mēnešu cikli vai zemnieki, kas strādā uz lauka – viņu tērpi, darba paņēmieni un rīki attēloti ļoti dabiski un patiesi.

Parīzes Dievmātes katedrāles iekštelpās 35 m augstais vidējais joms (ar stabu vai kolonnu rindu atdalīta gareniska telpas daļa) dominē pār maz izgaismotajiem sānjomiem. Arī centrālā joma sienas dalās trīs horizontālās joslās: apakšējo aizņem masīvas, pazemas kolonnas, kas tur arkas, kuras atdala galveno jomu no sānjomiem. Vidējo joslu veido galeriju plašās arkas, kuras kopā pa trim aptver arhivoltas (arkas posma ārējā apmale). Trešajā, augstākajā joslā izvietoti augsti, ar vitrāžām klāti logi. Kopumā iekštelpu plastiskais dekors ir atturīgs, izņemot kolonnu kapiteļu (kolonnu vainagojošā rotātā daļa, kas balsta pārsegumu) reljefos griezumus.