PERSEPOLES PILS

 

CITĒTS NO: CIELAVA SK. VISPĀRĪGĀ MĀKSLAS VĒSTURE. RĪGA: ZVAIGZNE ABC, 1998.

Izcilākie Persijas arhitektūras pieminekļi ir milzīgās, dekoratīvās apdares ziņā krāšņās pilis. Persiešu pilsētas (Pasargadi, Sūzas, Persepole) būtībā bija lieli piļu ansambļi. It īpaši to var teikt par Persijas valdnieka rezidenci – Persepoli, kas tika celta ļoti ilgi (6. – 4. gs. p.m.ē.), vairāku valdnieku valdīšanas laikā. Tā pacēlās uz mākslīgās platformas tuksnešainā vidē, starp kalniem un akmeņainām ielejām. Tā bija kā mākslīga oāze, dārzs un reizē kolosāls pils ansamblis, kurā ietilpa ceremoniju zāle jeb apadana, troņa zāle, dārgumu glabātavas un greznas dzīvojamās telpas. Uz pils augšējo platformu, kur atradās ieeja, veda panduss un divkāršas kāpnes. Ieeju ievadīja propileji – kvadrātveida celtne ar segumu, ko balstīja četras 17 m augstas kolonnas. Pie ieejas kāpņu pusē, it kā sargājot prpoilejus, bija novietoti divi spārnoti vērši, bet pie izejas pagalmā – tādi paši spārnoti vērši, tikai ar cilvēku galvām. Tie lielā mērā atgādināja asīriešu “šedu”, vienīgi nebija tik monumentāli, jo netika cirsti no monolīta akmens bluķa, bet salikti no vairākiem gabaliem. Vērsis persiešiem bija gaismas un visa labā simbols, kas kontrastēja ar lauvas tēlu – tumsas simbolu. Propilejus no ceremoniju zāles un citām telpām atdalīja plašs pagalms.

Visgreznākā telpa Persijas arhitektūrā bija apadana. Persepolē valdnieka Kserksa I celtā apadana pēc plānojuma bija kvadrāts un aizņēma aptuveni 10 000 m2. Tajā varēja sapulcēties 10 000 cilvēku, tas ir, visa Persijas lielvalsts gvarde – valdnieka varas reālais balsts. Zāli no trim pusēm ietvēra divkāršu kolonnu rinda. Šīs 36 kolonnas balstīja lēzenu segumu. Kolonnas bija slaidas, vieglas, vairāk nekā 18 m augstas. Tās bija it kā gaismas un dzīvības simboli, kas sniedzās uz augšu kā tievi, bet spēcīgi koku stumbri. Novietotas cita no citas gandrīz 9 m atstatumā, tās radīja plašuma iespaidu, tāpēc apadana bija gaismas piestrāvota. Ar to Persijas apadanas atšķīrās no Ēģiptes tempļu hipostilu zālēm, kur kolonnu tuvais izvietojums radīja mūžīgas noslēpumainas krēslas iespaidu. Persiešu pilis netika celtas, lai tās būtu cietokšņi, kā, piemēram, Mezopotāmijā. Persijā pilis cēla par godu daudzajām uzvarām karā, un tajās atspoguļojās persiešu pasaules uzskats par mūžīgo labā un ļaunā, gaismas un tumsas cīņu, kas beidzas ar labo un gaišo spēku uzvaru.

Apadanas svinīgumu pastiprināja tas, ka kolonnas bija darinātas no dažādu nokrāsu akmens, bet to pamatnes un kapiteļi – apzeltīti; turklāt kapiteļi bija plastiski veidoti kā dubultas vēršu pusfigūras. Lai visi sapulcējušies varētu valdnieku redzēt, no zelta darinātais tronis bija pārnēsājams. Tā zelta un dārgakmeņu mirdzumā ietvertais valdnieks, kalpotāju nests, lēnām slīdēja cauri kolonnu mežam.

Ap 480. g. p.m.ē. Persepolē uzcēla arī grandiozu troņa zāli, kuras iekšpusē bija izvietotas simts 20 metru augstas kolonnas (10 kolonnas 10 rindās), tāpēc to sauca arī par Simtkolonnu zāli. Zāles vidū uz pakāpjveida paaugstinājuma atradās zelta tronis. Troņa zālē bija divas ar vara plāksnēm apsistas durvis, ko ietvēra akmens portāli, uz kuriem bija cilnī darināti valdnieku attēli. Persijas valdnieki nedēvēja sevi par dievu vietniekiem zemes virsū, kā to darīja ēģiptieši. Par savas varas spēka avotu viņi uzskatīja personisko drosmi, prasmi karamākslā, augstas morālas īpašības. Tāpēc troņa zāles portālos iecirstajos ciļņos valdnieki redzami vai nu sēžam tronī, vai pastaigājamies, bet visbiežāk cīņā ar lauvu – tumsas un ļaunuma simbolu. Iespaidu kāpina tumšo akmens šķirņu apvienojums ar zeltītām detaļām un zelta inkrustācijām.

Arī pārējās ciļņu kompozīcijās, kas greznoja Persepoles pils sienas un kāpnes, bija attēlotas nevis medību un kauju ainas, kā to redzam Ēģiptes un Mezopotāmijas mākslā, bet svinīgi gājieni, meslu nesēju rindas. Persieši Jaungada atnākšanu svinēja ziemas saulgriežos. Tie bija lieli svētki. Tad Persepolē notika svinīga ceremonija, kurā piedalījās visu iekaroto zemju pārstāvji, nesot Persijas valdniekam dāvanas. Persepoles ceremoniju zāles un kāpņu ciļņu joslās, kas daļēji saglabājušās, atveidots tieši šāds svinīgs gājiens. To ievada valdnieka zirgu un kaujas ratu tēlojums. Aiz ratiem, goda sardzes ietverti, soļo augstmaņi, svinīgās pozās stāv karavīri. Mākslinieks nekur netiecas pēc atsevišķu tēlu individualizācijas. Tas ir monolīts, uzticīgs spēks, kas godīgi kalpo valdniekam. Visi šie tēli ir vienādi – ar ērgļa deguniem, kopā saaugušām uzacīm, sprogainām bārdām. Tālāk seko etniski precīzi atveidotie iekaroto zemju pārstāvji ar katram novadam raksturīgām dāvanām. Tur soļo mīdieši, vedot pie rokas zirgus; līdieši nes metālā kaldinātus traukus; elamieši ved pieradinātu lauvu; ēģiptieši – vērsi; babilonieši nes rakstainus audumus utt. Ciļņi cirsti kaļķakmenī un apgleznoti. Melnās bārdas, sarkanās lūpas, rakstainie krāsainie tērpi piešķir tiem īpašu gleznumu. Ciļņu figūras izvietotas gar zāles un kāpņu apakšējo malu, grīdas līmenī. Līdz ar to rodas ilūzija, it kā šīs figūras kustētos. Šis iespaids jo spilgti izpaužas kāpņu ciļņos – liekas, ka karavadoņi tiešām kāpj augšā pa kāpnēm.

* * *

Persijas lielvalsts sabruka 4. gs. p.m.ē., kad 331. g. Maķedonijas Aleksandrs nopostīja Persepoli. Taču arī pēc tam gadsimtiem ilgi saglabājās persiešu radītā kultūra, reliģija, valoda, ķīļu raksts. Tikai mūsu ēras 7. gadsimtā, kad Persijas zemes iekaroja arābi, tika aizmirsta gan tās reliģija, gan valoda. Arābi uzspieda islāma ticību. Sākās gluži jauns vēstures periods, kas uzslāņojās uz iepriekšējā.

 

 

Citēts no: Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. – R.: Karogs, 1995.

Jaunās Babilonijas mūžs bija īss: Nebukadnecara pēcteči neprata valdīt, valdošo personu vidū bija ļaudis, kas domāja, ka dinastijas maiņa viņu interesēm kalpos labāk nekā ilgstoša Kīra Lielā cīņa ar persiešiem. Tas dod iespēju vieglāk izskaidrot liktenīgo nakti, kad princis Baltazars ieraudzīja uz sienas rakstu: mene, mene tekel, upharsin. Ebreju trimdinieks pravietis Daniēls šo rakstu iztulkoja šādi: Tas Kungs ir skatījis tavu valsti un paredzējis tās beigas; Tas Kungs ir svēris tevi un atradis par vieglu; tava valsts tiks sadalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.

Patiesībā Kīra armija iesoļoja pilsētā bez kaujas: kvislings gubernators lika atvērt pilsētas vārtus ienaidniekam. Ar šo “uzvaru” sākas jauna ēra Vidējos Austrumos. Tiek dibināta jauna impērija, kas ir lielāka nekā iepriekšējās, proti – Persijas impērija.

Kīrs prata apvienot ne tikai persiešus, bet arī pārējās Vidējo Austrumu zemes un tautas. Kur asīrieši lietoja rupju varu, tur Kīrs – politisku veiklību. Viņš necentās iznīcināt vietējās tautas, bet gan inkorporēt tās persiešu sistēmā: ja tautas bija lojālas, tās varēja baudīt visas politiskās priekšrocības, kādas bija pašiem persiešiem. Savā ziņā tā bija federāla sistēma, kas centrālai valdībai izmaksāja lētāk kā tiešā pārvalde. Kīra impērija bija milzīga: tā pletās no Indijas līdz Balkāniem, ieskaitot Ziemeļāfriku ar Ēģipti.

Ahemenīdu impērija (saukta valdošās dinastijas vārdā) bija lielākā impērija tālaika vēsturē. Tā aptvēra 2500 gadu laikā attīstījušās zemes, tautas, kultūras un civilizācijas. Persiešu impērija bija pirmā transreģionālā impērija vēsturē, turklāt tā bija arī transkulturāla. Rezultātā visos Vidējos Austrumos attīstījās vienota kultūra un civilizācija, kuras centrs sākotnēji atradās Sūzās, vēlāk – Persepolē.

* * *

Aleksandra armija soļoja gar Vidusjūras krastu, 333. g. p.m.ē. maķedonieši sakāva persiešus pie Issas, ieņēma Tīru, iekaroja Ēģipti un 331. g. p.m.ē. iebruka Mezopotāmijā, pie Gaugamielas sakāva persiešus vēlreiz, iebruka Babilonā un 330. g. p.m.ē. ieņēma Persijas galvaspilsētu Persepoli ar visām tās bagātībām un valsts kasi, - tas bija pēdējais brīdis, jo Aleksandra naudas krājumi bija izsīkuši. Nodedzinājis Persepoli kā atriebībā par persiešu iebrukumiem Grieķijā, Aleksandrs ar savu armiju devās uz Kaspijas jūru. Ceļā tie atrada persiešu valdnieka Dārija līķi, Dāriju bija nogalinājuši viņa paša augstmaņi. Sasniedzis Samarkandu, Aleksandrs apņēma par sievu Baktrijas princesi Roksānu, iesauca savā armijā apmēram 30 000 baktriešu, jo maķedoniešu rindas bija kļuvušas retākas.

 

 

Citēts no: Pāvulāne V. Hrestomātija Tuvie Austrumi 2. un 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. 4. nodaļa. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.

Saimniecisks dokuments no Persepoles.

357,7 bari1 labības izlietoti pēc valdnieka rīkojuma Hadarānā2.

278 bari labības izsniegti saskaņā ar dokumentu, uz kura ir Iršenas zīmogs, strādniekiem, kuri saņem pārtikas devas Hadarānā. (..) Uz 4 mēnešiem 5 zēni saņēma katrs pa 2 bariem, 7 zēni – pa 1,5, 4 zēni – pa 1, 1 sieviete – pa 3, 18 sievietes – pa 2, 3 meitenes – pa 1,2, 3 meitenes – pa 0,5 bariem, pavisam 41 strādnieks.

7 bari labības izsniegti saskaņā ar Iršenas dokumentu dzemdētājām Hadarānā. (..) 2 sievietes, kas dzemdēja zēnus, [saņēma] pa 2 bariem katra, 3 sievietes, kas dzemdēja meitenes, saņēma pa 1 baram katra.

6 barus labības (..) saņēma jātnieks Masana vienam zirgam Hadarānā uz vienu mēnesi, dienā pa 2 ka3.

63 barus labības (..) saņēma jātnieks Kunsušs (..) vienam zirgam Hadarānā uz 7 mēnešiem (..), dienā pa 3 ka.

100 barus labības saņēma Bakulama, maizes cepējs Hadarānā, kurš to izlietoja priekš valdnieka krājumiem. (..)

124 barus labības saņēma Napijapišs, maizes cepējs Hadarānā, [kurš] izbrūvēja alu priekš valdnieka krājumiem. (..)

30 barus labības saņēma Ramakara, kas to nogādāja uz valdnieka Persepoles noliktavām. (..)

882 barus labības saņēma Jaudaka, vistu kopējs Hadarānā, priekš putniem uz 7 mēnešiem, (..) 10 pīles – katra apēda dienā pa 1 ka miežu, 2 zosis – pa 1 ka, 30 šudabu4. (..) Pavisam 332 putni.

288 barus labības saņēma Jamaka, lopkopējs Hadarānā. 4 galvas liellopu apēda to visu 8 mēnešos, katra pa 3 ka dienā.

180 barus labības saņēma Numa, gans Hadarānā, 30 aitām, kas tiek turētas Hadarānā. 4 mēnešos (..) katra apēda pa 1/20 baram dienā.

300 barus labības saņēma Kampirija sēklai Hadarānā. (..)

Pavisam 2615,7 bari labības izlietoti Hadarānā 19. gadā saskaņā ar šo dokumentu.

1 Bars – 10 litri.

2 Hadarāna – pilsēta un apgabals senajā Irānā.

3 Ka – 0,84 litri.

4 Nav zināms, kas tie par putniem; seko vēl citu putnu uzskaite.

* * *

Valdnieku valdnieks un galms mūsdienu vēsturnieku attēlojumā.

Dižciltīgās persiešu un mēdiešu dzimtas bija cieši saistītas ar galmu; īpaši tas attiecas uz priviliģētajām persiešu dzimtām, kas veidoja augstāko dižciltīgo slāni, kam piederēja lieli zemes īpašumi. Šī zemes īpašnieku aristokrātija vienlaikus bija arī galma aristokrātija. (..) Dižciltīgo jaunekļu audzināšana bija virzīta uz galma un valsts dienestu. Viņi uzauga galmā, kur tie apguva galma etiķeti, kā arī mācījās tiesas un pārvaldes praksi. Karaspēkā dižciltīgie kalpoja kā jātnieki. Arī desmit tūkstošu korpusa karavīri, kurus sauca par “nemirstīgajiem”, jo viņu skaits vienmēr tika aizpildīts (..), virsnieki bija jaunie dižciltīgie ļaudis.

Ja kāds gribēja tikties ar valdnieku, viņš bija jāpiesaka. Ja kāds neaicināts iegāja pilī pie valdnieka, tam bija jāmirst, ja vien valdnieks kā apžēlošanas zīmi nepastiepa pret viņu zizli. Vienīgi lielo persiešu dzimtu galvas drīkstēja brīvi ierasties pie valdnieka. (..) Audiences gribētājiem bija valdnieka priekšā jāmetas zemē putekļos. (..) Ja valdnieks vēlējās iet pa pils pagalmu, tad tika izklāts sardiešu tepiķis, uz kura neviens cits nedrīkstēja uzkāpt. Ārpus pils viņš nekad negāja kājām, bet, kad viņš, purpurā tērpts, izbrauca ratos, ielas tika norobežotas ar barjerām un ar pletnēm bruņoti policisti gādāja par to, lai ziņkārīgo pūlī valdītu kārtība. Valdniece izbraukumos sēdēja savos ratos aiz aizkara, kas to paslēpa no pūļa acīm.

Valdnieks parasti ieturēja maltīti viens. Bet, kad bija ielūgti augstmaņi, viņš sēdēja atgultnē ar zeltītām kājām un dzēra citu vīnu nekā viesi un bija no tiem nošķirts ar aizkaru tā, kā viņš viesus varēja redzēt, bet viesi viņu nevarēja redzēt.

* * *

Hērodots par Seno Austrumu tautu paražām.

No visām dienām persiešiem pati ievērojamākā ir tā, kurā tie dzimuši. Šajā dienā galdā jāliek bagātīgāks mielasts nekā citās [dienās]. Pamatēdienu nav daudz, bet daudz ir dažādu uzkodu. (..) Vīnu persieši dzer daudz. Kad viņi ir dzēruši, tie apspriež pašas svarīgākās lietas. Nākamajā dienā tās pašas mājas saimnieks, kurā tie apspriedušies, uzaicina vēlreiz visu pārlemt. (..)

Par krietniem vīriem viņi vispirms atzīst drošsirdīgus kareivjus, pēc tam tos, kuriem daudz dēlu. Kam visvairāk dēlu, tam valdnieks katru gadu sūta dāvanas. (..)

Sākot ar piekto dzīvības gadu līdz divdesmitajam, viņi zēniem māca tikai trīs lietas – jāt, šaut ar loku un runāt patiesību. Līdz piektajam gadam tēvs dēlu nemaz nedabū redzēt, jo tas dzīvo kopā ar sievietēm.(..)

Lielākais negods viņiem ir melot, parādu taisīšana ir otrā vietā. (..) Upēs viņi nespļauj un nemazgā arī rokas, jo upes viņi ļoti godā. (..)

* * *

Dārijs I Persijas tronī.

Viens no izcilākajiem Persijas valdniekiem bija Dārijs I (521 – 486 p.m.ē.), kurš cēlies no Kīra II (559 – 530 p.m.ē.) nodibinātās Ahemenīdu dinastijas sānzara. Lai nostiprinātos tronī, Dārijam I nācās pārvarēt lielas grūtības. Fragments no uzraksta, kas iecirsts Behistunas klintī pie sena ceļa no Irānas uz Divupi, stāsta par jukām valstī pirms un pēc Dārija I priekšteča Kīra II dēla Kambīza II (530 – 522 p.m.ē.) nāves un par to, kā Dārijs I pēc kāpšanas tronī viena gada laikā ieveda kārtību valstī.

Behistunas uzraksts par Dārija I valdīšanas sākumu.

Es, Dārijs I, dižais valdnieks, valdnieku valdnieks, Persijas valdnieks (..), Ahemenīds. (..)

Es ieguvu šādas zemes, pēc Ahumarazdas gribas es kļuvu valdnieks pār tām: Persiju, Elamu, Babiloniju, Asīriju, Arābiju, Ēģipti, [zemes pie] jūras, Līdiju, Joniju, Mēdiju, Armēniju, Kapadokiju, Partiju, Drangiānu, Areiju, Horezmu, Sogdiānu, Baktriju, Gandaru, Saku, Satagidiju, Arahoziju, Maku – pavisam 23 zemes. (..)

Tā runā valdnieks Dārijs: “Lūk, ko es paveicu pēc tam, kad kļuvu par valdnieku.

Kambīzs, Kīra dēls no mūsu [Ahemenīdu] dzimtas, bija šeit valdnieks. Kambīzam bija brālis, vārdā Bardijs. (..) Kambīzs nogalināja Bardiju (..), tauta nezināja, ka Bardijs nogalināts. (..) Kad Kambīzs devās uz Ēģipti (525 p.m.ē.), tauta sadumpojās un zemē valdīja liels ļaunums. (..)

Pēc tam parādījās cilvēks – mags, vārdā Gaumata. (..) Viņš apmānīja tautu, runājot tā: “Es esmu Bardijs, Kīra dēls, Kambīza brālis.” Tad visa tauta sadumpojās un pārgāja no Kambīza pie viņa. (..) Drīz Kambīzs nomira dabiskā nāvē. (..) Neviens neuzdrošinājās neko iebilst pret Gaumatu, kamēr neierados es (..), [kopā] ar dažiem cilvēkiem es nogalināju magu Gaumatu un viņa redzamākos piekritējus. (..) Atņēmu viņam valdīšanu. (..) Ahuramazda deva man valdīšanu. (..) Es atjaunoju zemi iepriekšējā stāvoklī.” (..)

Tā runā valdnieks Dārijs: “Raugi, ko es paveicu pēc Ahuramazdas gribas viena gada laikā.

Tajā gadā, kad es kļuvu valdnieks, es izcīnīju 19 kaujas. Pēc Ahuramazdas gribas es sakāvu [pretiniekus] un sagūstīju 9 valdniekus:

Viens bija mags Gaumata; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Bardijs, Kīra dēls.” Viņš sakūdīja dumpi Persijā.

Viens bija Asina, elamietis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Elamas valdnieks.” Viņš sakūdīja dumpi Elamā.

Viens – Nadintabaira, babilonietis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Nebukadnecars, Nabonida dēls.” Viņš sakūdīja dumpi Babilonijā.

Viens – Martija, persietis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Imanišs, Elamas valdnieks.” Viņš sakūdīja dumpi Elamā.

Travartišs, mēdietis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Hšatrita no Kiaksara dzimtas.” Viņš sakūdīja dumpi Mēdijā.

Viens – Čisatahma, sagartietis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Sagartijas valdnieks no Kiaksara dzimtas.” Viņš sakūdīja dumpi Sagartijā.

Viens – Frada, marginietis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Margiānas valdnieks.” Viņš sakūdīja dumpi Margiānā.

Viens – Vahjazdata, persietis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Bardijs, Kīra dēls.” Viņš sakūdīja dumpi Persijā.

Viens – Araka, armēnis; viņš meloja, teikdams tā: “Es esmu Nebukadnecars, Nabonida dēls.” Viņš sakūdīja dumpi Babilonijā.

Šos deviņus valdniekus es sagūstīju šajās kaujās.

Šīs provinces, kuras bija kļuvušas dumpīgas, - meļi tās padarīja dumpīgas, tāpēc ka viņi [uzurpatori] apmānīja tautu, - Ahuramazda viņus nodeva manās rokās. Es rīkojos ar viņiem tā, kā tas man patika. Un tu, kas ar lauku būsi valdnieks, stingri sargi sevi no meļiem. Ja gribi, lai tava zeme neciestu, sodi bargi tos, kas melo.”

* * *

Ksenofonts par persieðu armiju.

Mēs noteikti uzskatām, ka Persijas valdnieks [Dārijs I] ļoti rūpējas par kara lietām: viņš noteica, cik daudz katras nodokļu maksātājas tautas pārvaldītājam [satrapam] ir jāuztur jātnieku, loka šāvēju, lingotāju un ar vairogiem bruņotu vīru, cik to nepieciešams pakļauto zemju pārvaldīšanai un cik zemes aizsardzībai ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Bez tam viņam [valdniekam] ir garnizoni akropolēs. Tos uztur pārvaldītājs [komendants], kam tas uzdots, bet valdnieks katru gadu rīko skates algotņiem un pārējam karaspēkam, kam jābūt pilnā apbruņojumā. Visus, izņemot garnizonus, viņš sapulcina vienviet, ko sauc par pulcēšanās vietu. Tās daļas, kas novietotas viņa rezidences tuvumā, viņš apskata pats, bet to daļu apskatei, kas atrodas tālu, viņš nosūta uzticamus cilvēkus. Tie komendanti vai hiliarhi, vai satrapi, kam ir pilns [karavīru] komplekts un karaspēks ar labiem zirgiem un ieročiem, saņem paaugstinājumus un kļūst bagāti ar vērtīgām dāvanām. Bet tos, kuri izrādījušies nolaidīgi vai savtīguma dēļ negodīgi, viņš smagi soda un atstādina no amata, nomainot ar citiem. Tāda attieksme pret kara lietām neapšaubāmi pierāda viņa rūpes.

(..) Priekšnieki, ko viņš nozīmē diviem pienākumiem, nav vieni un tie paši, bet vien [no tiem] ir priekšnieks pār iedzīvotājiem un strādājošiem, un viņš ievāc nodokļus; cits – komandē bruņotus garnizonus. Ja komandieris pietiekami labi neaizsargā zemi, tad tas, kurš pārvalda iedzīvotājus un pārzina zemes apstrādāšanu, ziņo [valdniekam], ka nevarot strādāt tāpēc, ka trūkst aizsardzības; ja komandieris nodrošina mieru, bet (otram) priekšniekam pārvaldāmā zeme vāji apdzīvota un neapstrādāta, tad par pēdējo savukārt ziņo komendants.

Citēts no: Pāvulāne V. Tuvie Austrumi 2. un 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. 4. nodaļa. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.

Mēdija un Persija.

6. gs. vidū p.m.ē. persieši Kīra vadībā sacēlās pret mēdiešu valdnieku Astjāgu un Kīrs II kļuva par jaunas valsts – Persijas valdnieku, nodibinot Ahemenīdu dinastiju. Kīrs II un viņa dēls Kambīzs II neparasti ātri radīja milzīgu pasaules valsti, pakļaujot Mazāziju, Babiloniju, Feniķiju un Palestīnu, Ēģipti un tās kaimiņus lībiešus, daļu Nūbijas. Austrumos Persija bija pakļāvusi Vidusāziju līdz Arāla jūrai un zemes līdz Indai. Tā kā tautas bija pieredzējušas asīriešu nežēlīgo cietsirdību, Kīrs II ieguva mīkstsirdīga un pieļāvīga valdnieka slavu. Viņš ar cieņu izturējās pret citu tautu kultūru u reliģiju, bija iecietīgs pret pakļautajām tautām.

Jukās, kas izcēlās sakarā ar kāda viltvārža Gaumatas (Smerdija) pretenzijām uz troni un pakļauto zemju centieniem atbrīvoties no Persijas, sazvērestības rezultātā par valdnieku kļuva Dārijs I no Ahemenīdu dzimtas sānzara. Tas bija otrs dižākais persiešu valdnieks. Kīra II slava saistīta ar lielvalsts teritoriālu izveidošanu, bet Dārijs I ir pazīstams kā plašu reformu realizētājs, kas radījis augsti attīstītu birokrātisku valsti.

Dārija I laikā Persija sasniedza vislielāko varenību. Dārijs I pirmo reizi Seno Austrumu civilizāciju vēsturē pakļāva dažas zemes Eiropas kontinentā – Balkānu pussalā un sāka lielo pusgadsimtu ilgo (ar pārtraukumiem) karu ar senajiem grieķiem.

Pirmā seno laiku pasaules impērija beidza pastāvēt 4. gs. pēdējā trešdaļā p.m.ē., un to sagrāva viens no senatnes izcilākajiem karavadoņiem – Maķedonijas valdnieks Aleksandrs Lielais. Pēc tam sākās jauns posms Seno Austrumu vēsturē – hellēnisma laikmets.

* * *

Maksāšanas līdzekļi.

Un tomēr monētu naudu sāka kalt tikai 7. gs. p.m.ē., kad Mazāzijas valstī Līdijā parādījās elektrona monētas. Persijā Dārijs I sāka kalt tīra zelta monētas – dārikus. Tie svēra 8,4 gramus, tās nebija precīzi apaļas ripiņas, un uz tām bija attēlots valdnieks kā loka šāvējs. Līdz 4. gs. otrai pusei p.m.ē. dāriki bija vienīgās zelta monētas, un tās kala vienīgi valdnieks. Tomēr nauda apgrozījās galvenokārt pilī, tempļos, tirgotāju un augļotāju aprindās.

* * *

Iekaroto zemju pārvalde.

Visaugstāk attīstītu un pilnveidotu pārvaldes un nodokļu sistēmu radīja Persijas valsts valdnieks Dārijs I. Persijas valdnieka vara balstījās uz armiju un etniskajiem persiešiem, kuri veidoja valsts aparātu un priviliģētās karaspēka daļas. Ar to bija par maz, lai nodrošinātu ilgstošu kundzību šajā milzīgajā pasaules valstī, kurā dzīvoja simtiem tautu, kas atšķīrās kultūras, saimniecības, politiskās attīstības līmeņa ziņā, runāja dažādās valodās un ticēja dažādiem dieviem. Dārija I izcilās valstsvīra spējas un veikumi valsts centralizācijā un saliedēšanā nodrošināja Persijai divus gadsimtus ilgstošu kundzību gandrīz visā Tuvo Austrumu pasaulē.

Dārijs I Persijas lielvalsti sadalīja 20 provincēs – satrapijās, kuras pārvaldīja valdnieka iecelti vietvalži – satrapi. Tiem bija jāgādā, lai valdnieka kasē ienāktu satrapijām uzliktie nodokļi, jārūpējas par mieru un kārtību savās teritorijās. Satrapijās esošās karaspēka vienības nebija pakļautas satrapam, bet tās komandēja īpaši pavēlnieki, kas bija padoti tieši valdniekam. Satrapus un pavēlniekus kontrolēja īpašs dienests – “valdnieka acis un ausis”, tā ka valdnieks bija ļoti labi informēts par stāvokli visā zemē. Katrai satrapijai bija uzlikti stingri noteikti nodokļi. Augstākos nodokļus maksāja Babilonija – 1000 talantu un Ēģipte – 700 talantu sudraba. Pēc zinātnieku aprēķiniem, Persijas valdnieka kasē nodokļu veidā gadā ienāca pāri par 250 tonnām sudraba un ap 9,5 tonnām zelta. Visu zeltu ieņēma no Indijas satrapijas. Satrapijām bija jāpilda arī celtniecības un transporta darbu klaušas, jāuztur kārtībā valsts ceļi.

Valsts vienotību veicināja kopīgas pārvaldes un savstarpējās sazināšanās valodas ieviešana – tā bija aramiešu valoda. Līdzīga nozīme bija arī vienotas naudas sistēmas – dāriku ieviešanai.

Svarīga nozīme pārvaldes, karaspēka pārvietošanas un tirdzniecības nodrošināšanai bija Dārija I gādībai par ceļiem. Viens no visizcilākajiem Seno Austrumu tehniskajiem sasniegumiem bija apmēram 2400 kilometru garā “Valdnieka ceļa” ierīkošana, kas savienoja Mazāzijas rietumus (Sardas) ar vienu no valdnieka rezidencēm Sūzām Elamā. Svarīgs jaunums, ko ieviesa Dārijs I, bija regulārs pasta dienests ar jātnieku kurjeriem, kas darbojās pēc stafetes principa: pie ceļiem aptuveni ik pēc katriem 25 kilometriem atradās pasta stacija ar nomaināmiem zirgiem. Šāds pasta dienests garantēja valdnieka pavēļu precīzu un ātru nogādāšanu adresātam. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots raksta, ka mirstīgo vidū neviens nespēj sasniegt mērķi ātrāk par persiešu vēstnešiem.

Dārijs I pievērsa uzmanību arī ūdensceļiem. Viņš pabeidza faraona Neho II sākto kanāla būvi no Nīlas attekas uz Sarkano jūru. Kādam jūrasbraucējam Skilakam tika uzdots noskaidrot, vai nav iespējams no Indas grīvas pa jūru nokļūt līdz Persijas pasaules valsts rietumu daļai. Skilaks pēc 30 mēnešu klejojumiem pa Indijas okeānu piestāja Sarkanās jūras ziemeļrietumu krastā, kas Seno Austrumu jūrasbraucējiem bija jau labi pazīstama vieta.

 

 

Citēts no: Universāls palīgs skolēniem – Vēsture. Reliģija / Red. L. Kainaize, I. Vaitmane; māksl. red. V. Lapiņš; korekt. I. Sakse; tehn. red. V. Vasiļjeva. – R.: Juventa, 1998.

Senā Irāna (Persija)

Par irāņu agrīno vēsturi maz kas ir zināms. Viņu senči Irānas kalnienē apmetās II gadu tūkstoša p.m.ē. otrajā pusē, kad Ēģiptes un Mezopotāmijas seno valstu ziedu laiki jau bija beigušies. Sākās asīriešu iekarojumu laiks, un senie irāņi pakļāvās asīriešu valdniekiem. Irāņu kaimiņvalsts Mēdija VII gadsimtā p.m.ē. kopā ar Babiloniju sakāva Asīriju, un irāņus pakļāva sev jauni iekarotāji mēdieši - viņu kaimiņi un savieši.

Senajā Irānā nebija lielu upju un plašu ieleju, kur varētu nodarboties ar apūdeņojamo zemkopību. Pār irāņiem valdīja ne tik daudz Ahemenīdu dinastijas valdnieki, cik cilšu vadoņi. Ikviens vīrietis bija brīvs un pilntiesīgs cilvēks. Irāņiem nebija pieņemts celt dieviem tempļus, statujas un altārus. Tos, kas to darīja, viņi uzskatīja par muļķiem, bet piedalīšanos valdnieku piļu celtniecībā - par pazemojošu. Tauta savus valdniekus apgādāja «natūrā», laiku pa laikam sūtot viņiem produktus. Valdnieki bija ļoti atkarīgi no karaspēka, jo tieši valdnieku nomaiņas gadījumā karavīri parasti pasludināja nākamo valdnieka vārdu.

Jaunais Kīrs II no Ahemenīdu dinastijas 558. gadā p.m.ē. pasludināja sevi par visu irāņu valdnieku. Viņš bija nodomājis paplašināt savas valsts robežas, pakļaujot kaimiņus. Izmantodams radniecības saites ar Mēdijas valdnieku un mēdiešu augstmaņu vidū valdošās nesaskaņas, viņš pieteica tiesības uz Mēdijas troni. Mēdijas augstmaņu spiediena ietekmē valdnieks Astiags bija spiests atzīt Kīru par savu mantinieku. Tā Kīrs kļuva par divu valstu - Irānas (Persijas) un Mēdijas valdnieku.

Kīrs bija izmanīgs politiķis. Vispirms viņš satrieca savu tuvāko nopietno sāncensi - Mazāzijas valsti Līdiju. Pēc tam pakļāva irāņiem radniecīgās ciltis Vidusāzijā, tad devās karagājienā pret Babilonu. Lielo pilsētu pilnīgi ielenca persiešu karaspēks, un pēc diviem mēnešiem tā padevās. Pret iekarotajām tautām Kīrs izturējās žēlsirdīgi: viņš respektēja vietējās paražas, godināja vietējos dievus un iedzīvotājus neapgrūtināja ar pārlieku smagām nodevām.

Kīrs 20 gadu laikā izveidoja milzīgu valsti, kas aptvēra Mazāziju, Aizkaukāzu, Sīriju, Palestīnu, Starpupi, Vidusāziju. Kīra II dēla Kambīza laikā valstij tika pievienota Ēģipte, bet viņa pēcteča Dārija laikā - Indijas ziemeļrietumu apgabali. Kīrs gāja bojā 530. gadā p.m.ē. kaujā pret masagetu ciltīm Amudarjas krastā Vidusāzijā. Bet vēl pēc astoņiem gadiem šī lielvalsts bija uz sabrukuma robežas. Šajā laikā tronī bija viltvārdis Bardijs, kas uzdevās par Kambīza brāli. Pēc Dārija pavēles atstātajā Behistunas uzrakstā minēts viņa īstais vārds - Gaumata, bet pastāv arī citas versijas. Dižciltīgie irāņi viņu neatzina un rīkoja sazvērestību, kuras organizētājs bija Dārijs, kas 522. gadā p.m.ē. kļuva par Persijas valdnieku.

Dārijs uzsāka reformas, kurām vajadzēja nostiprināt valsti. Tas viņam arī izdevās, un valsts pastāvēja aptuveni 200 gadu. Vispirms viņš to sadalīja provincēs, kuras sauca par satrapijām, bet provinču vietvalžus - par satrapiem. Lai satrapi nekļūtu neatkarīgi un neatbrīvotos no valdnieka varas, Dārijs viņiem liedza iespēju izrīkot karaspēku. Savukārt karavadoņiem viņš atņēma jebkuru varu pār iedzīvotājiem. Satrapu un karavadoņu pienākums bija izsekot citam citu un pienest ziņas valdniekam.

Dārijs ieviesa stingru kārtību valsts nodokļu iekasēšanā. Jebkuras provinces iedzīvotājs, lai tas būtu feniķietis, sīrietis vai ēģiptietis, zināja, cik lieli nodokļi viņam jāmaksā, lai neizputētu, un vienmēr varēja sūdzēties valdniekam par ierēdņu patvaļu.

Dārijs visā valstī ierīkoja tiem laikiem lieliskus ceļus, nodibināja labus sakarus visā savā zemē un sāka kalt zelta monētas - darikus.

Dārija pēctečiem neizdevās turpināt viņa gudro politiku. Galvenā viņu kļūda bija konflikts ar grieķu pilsētvalstīm, kurš ilga vairāk nekā 100 gadu. Persija nespēja izturēt ilgo karu ar Grieķiju, un 334. gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs sagrāva šo vareno lielvalsti.

 

 

Kā senie persieši kļuva par īstiem vīriešiem?

Seno persiešu paražas ir labi aprakstījis sengrieķu vēsturnieks Hērodots.

Senie persieši par lielākajiem svētkiem uzskatīja katra cilvēka dzimšanas dienu. Šajā dienā viņi parasti gatavoja bagātīgu cienastu. Turīgākie cēla galdā veselu krāsnī ceptu vērsi, zirgu, kamieli vai pat ēzeli. Trūcīgie parasti iztika ar sīklopa galvu. Persieši bija ļoti iecienījuši vīnu. Parasti pie vīna kausa vīri apsprieda vissvarīgākos jautājumus.

Kad divi persieši satikās uz ielas, pēc tā, kā viņi sasveicinājās, varēja viegli pateikt, vai viņi ieņem vienādu sabiedrisko stāvokli. Ja viņi viens otru skūpstīja uz lūpām, tas nozīmēja, ka abu vīriešu stāvoklis ir vienāds. Ja viens atradās uz nedaudz zemākas pakāpes, skūpstījās uz vaigiem. Ja vienam bija daudz augstāks stāvoklis nekā otram, tad otrais klanījās pirmajam, krītot pie zemes.

Par galveno persiešu varonības izpausmi tika uzskatīta drosme. Pēc drosmes kā liels nopelns tika vērtēts liels skaits dēlu. Tam, kuram bija visvairāk dēlu, valdnieks katru gadu sūtīja dāvanas. Vislielākais apkaunojums persiešiem bija melot un taisīt parādus.

Bērnus no 5 līdz 20 gadu vecumam mācīja publiskajās skolās. Par skolotājiem ņēma visgudrākos cilvēkus. Dienas kārtība skolā bija šāda. Rītausmā jaunekļus modināja ar vara tauru skaņām un sapulcināja vienkopus. Skolotāji viņus sadalīja vienībās pa 50 cilvēkiem, katrai par vadītāju ieceļot kādu no valdnieka vai satrapa dēliem, bet pēc tam pavēlēja skriet aiz vadītājiem. Pēc fiziskajiem vingrojumiem viņiem brokastīs deva maizi, miežu plāceņus un ceptu vai vārītu gaļu, kam uzdzēra ūdeni. Vakaros jaunekļi vingrinājās koku stādīšanā, vāca ārstniecības augu saknes, izgatavoja ieročus, pina cilpas. Katram jauneklim bija jāiemācās medīt jāšus uz zirga, izmantojot metamos šķēpus, kā arī loku un lingu. Skolotāji katrā mācību stundā prasīja no skolniekiem pārskatu un lika skaļi runāt, izdarīt elpošanas vingrinājumus, kā arī radināja paciest karstumu, aukstumu un lietu, mācīja pārcelties pāri straujām upēm, apģērbu un ieročus saglabājot sausus. Persiešu jaunekļiem vēl mācīja ganīt lopus, nakšņot zem klajas debess, pārtikt no savvaļas augiem un augļiem.

Zēni greznojās ar zelta rotām, jo persiešiem ļoti patika šā metāla ugunīgais spīdums.