539. gadā p.m.ē. Babilonas pilsētā iebruka persieši Kīra vadībā un Kīrs II kļuva par jaunas valsts – Persijas valdnieku, nodibinot Ahemenīdu dinastiju. Kā persiešu valdnieks Kīrs spēja tik viegli pakļaut vareno Babilonu? Babilonas valdnieka Nebukadnecara pēcteči neprata valdīt, valdošo personu vidū bija ļaudis, kas domāja, ka dinastijas maiņa viņu interesēm kalpos labāk nekā ilgstoša cīņa ar persiešiem. Tas dod iespēju vieglāk izskaidrot liktenīgo nakti, kad princis Baltazars kārtējo svinību laikā uz pils sienas ieraudzīja uzrakstu: mene, mene tekel, upharsin, ko ebreju trimdinieks pravietis Daniēls iztulkoja tā, ka Tas Kungs ir skatījis Babilonas valsti un paredzējis tās beigas; Tas Kungs ir svēris Babilonas valdnieku un atradis to par vieglu; ka valsts tiks sadalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem. Tādēļ arī valdnieka Kīra armija iesoļoja Babilonas pilsētā patiesībā bez kaujas – prinča Baltazara nodevējs lika atvērt vārtus ienaidniekam. Kīrs II un viņa dēls Kambīzs II neparasti ātri radīja milzīgu pasaules valsti, pakļaujot Mazāziju, Babiloniju, Feniķiju un Palestīnu, Ēģipti un tās kaimiņus lībiešus, daļu Nūbijas. Austrumos Persija bija pakļāvusi Vidusāziju līdz Arāla jūrai un zemes līdz Indai. Tā kā tautas bija pieredzējušas asīriešu nežēlīgo cietsirdību, Kīrs II ieguva mīkstsirdīga un pieļāvīga valdnieka slavu. Viņš ar cieņu izturējās pret citu tautu kultūru un reliģiju – kur asīrieši lietoja rupju varu, tur Kīrs – politisku veiklību. Viņš necentās iznīcināt vietējās tautas, bet gan iekļaut tās persiešu sistēmā: ja tautas bija lojālas, tās varēja baudīt visas politiskās priekšrocības, kādas bija pašiem persiešiem. Persieši no iekarotajām zemēm centās paņemt sev lietderīgo, izmantojot savā labā to sasniegumus ekonomikā, mākslā (no Mezopotāmijas tika pārņemts ķīļu raksts), arhitektūrā. Iespējams, varbūt arī tādēļ Persijas mākslā, tāpat kā Ēģiptē un Mezopotāmijā, galvenā nozīme tika pievērsta arhitektūras attīstībai. Un, lai gan Persija bija pārbagāta ar akmens būvmateriālu, tomēr tās arhitektūrai nepiemita akmens būvju raksturs, bet gan Ēģiptes un Mezopotāmijas māla un koka konstrukciju veids, kas visvairāk izpaudās lielu, grandiozu piļu celtniecībā. Persiešu pilis izcēlās ar krāšņiem dekoratīvajiem elementiem - zeltītām detaļām, glazētām, krāsainām keramikas plāksnēm, zelta inkrustācijām [inkrustācija – priekšmetu rotāšana ar dažāda materiāla, piem., kaula, metāla, koka, perlamutra, dārgakmeņu u.c. plāksnītēm, ko iestrādā pamatmateriāla virsmā vienādā līmenī ar virsmu] un skulpturālajiem veidojumiem, kuru uzdevums bija cildināt valsts un valdnieka varenību.

Viens no izcilākajiem Persijas arhitektūras pieminekļiem ir Persijas valsts galvaspilsēta un valdnieka rezidence reizē - grandiozā Persepoles pils, kas tika būvēta ļoti ilgi (6. – 4. gs. p.m.ē.), vairāku valdnieku valdīšanas laikā un beigās izveidojās par grandiozu pils ansambli. Ar to arī Persepole atšķiras no citām seno laiku pilsētām, ka tā bija izbūvēta kā pilsēta-pils. Persepole, būvēta uz mākslīgi radītas terases, kuru aizsargāja divkāršs aizsargmūris, izskatījās kā varena, nesatricināma un reizē grezna miera osta, kas slējās pāri tuksnešainajam un akmeņainajam klajumam. Tā bija kā veldzējoša oāze, kā ēnains dārzs un kā pasakaini grezns pils ansamblis vienlaicīgi, kurā ietilpa apadana jeb ceremoniju zāle, troņa zāle, vairākas dārgumu glabātavas un greznas dzīvojamās telpas. Uz pils augšējo terasi - apadanu veda milzīgas kāpnes no ziemeļiem un austrumiem, ko rotāja ciļņi. Ieeju apadanā ievadīja propileji – kvadrātveida celtne ar segumu, ko balstīja četras 17 m augstas kolonnas. Tas viss radīja majestātisku iespaidu, ko vēl vairāk pastiprināja pie ieejas abās pusēs novietotās milzīgās spārnoto vēršu figūras. Vērši atgādināja asīriešu "šedu", taču izmēru ziņā bija vēl grandiozāki, jo bija veidoti nevis no viena monolīta akmens bluķa kā asīriešiem, bet vairākiem milzīgiem akmens gabaliem. Pie izejas pagalmā slējās tādi paši spārnoti vērši, tikai ar cilvēku galvām. Vērsis persiešiem simbolizēja gaismu un visu labo, atšķirībā no lauvas – tumsas simbola. Propilejus no apadanas un citām telpām atdalīja plašs pagalms.

521. gadā p.m.ē. Persijas valsts tronī sēdās Dārijs I no Ahemenīdu dzimtas sānzara. Tas bija otrs dižākais persiešu valdnieks. Kīra II slava saistīta ar lielvalsts teritoriālu izveidošanu, savukārt Dārijs I ir pazīstams kā plašu reformu realizētājs, kas radījis augsti attīstītu birokrātisku valsti. Dārija I valdīšanas laikā (521. – 486. g. p.m.ē.) Persija sasniedza vislielāko varenību. Dārijs I pirmo reizi Seno Austrumu civilizāciju vēsturē pakļāva dažas zemes Eiropas kontinentā – Balkānu pussalā un sāka lielo pusgadsimtu ilgo (ar pārtraukumiem) karu ar senajiem grieķiem. Fragments no uzraksta, kas iecirsts Behistundas klintī pie sena ceļa no Irānas uz Divupi, stāsta par Dārija I valdīšanas sākumu:

Dārijs I Persijas lielvalsti sadalīja 20 provincēs – satrapijās, kuras pārvaldīja valdnieka iecelti vietvalži – satrapi. Tiem bija jāgādā, lai valdnieka kasē ienāktu satrapijām uzliktie nodokļi, jārūpējas par mieru un kārtību savās teritorijās. Satrapijās esošās karaspēka vienības nebija pakļautas satrapam, bet tās komandēja īpaši pavēlnieki, kas bija padoti tieši valdniekam. Satrapus un pavēlniekus kontrolēja īpašs dienests, tā ka valdnieks bija ļoti labi informēts par stāvokli visā zemē. Katrai satrapijai bija uzlikti stingri noteikti nodokļi. Augstākos nodokļus maksāja Babilonija – 1000 talantu un Ēģipte – 700 talantu sudraba. Pēc zinātnieku aprēķiniem, Persijas valdnieka kasē nodokļu veidā gadā ienāca pāri par 250 tonnām(!) sudraba un ap 9,5 tonnām zelta! Visu zeltu ieņēma no Indijas satrapijas.

Ciļņu kompozīcijās, kas rotāja Persepoles pils sienas un kāpnes, bija attēlotas nevis medību un kauju ainas, kā Ēģiptes un Mezopotāmijas mākslā, bet gan tieši šie svinīgie satrapiju nodokļu nesēju gājieni. Persieši Jaungada atnākšanu, kas bija lieli svētki, svinēja ziemas saulgriežos. Tad Persepolē notika svinīga ceremonija, kurā piedalījās visu iekaroto zemju pārstāvji, nesot Persijas valdniekam dāvanas. Persepoles ceremoniju zāles un kāpņu ciļņu joslās, kas daļēji saglabājušās, atveidots tieši šāds svinīgs gājiens. Gājienu ievada valdnieka zirgu un kaujas ratu tēlojums; aiz ratiem, goda sardzes iekļauti, soļo augstmaņi, svinīgās pozās stāv karavīri. Šajos ciļņos personas nekur nav attēlotas individualizētas, visi tēli ir vienādi – ar ērgļa deguniem, kopā saaugušām uzacīm un sprogainām bārdām. Tas ir pazemīgs, vienots un uzticīgs spēks, kas kalpo valdniekam. Ciļņos aiz augstmaņiem tālāk seko etniski precīzi atveidotie iekaroto zemju pārstāvji ar katram novadam raksturīgām dāvanām – tur soļo mīdieši, vedot pie rokas zirgus; līdieši nes metālā kaldinātus traukus; elamieši ved pieradinātu lauvu; ēģiptieši – vērsi; babilonieši – rakstainus audumus utt. Ciļņi cirsti kaļķakmenī un pēc tam apgleznoti – melnās bārdas, sarkanās lūpas un krāsainie rakstainie tērpi piešķir tiem īpašu gleznumu. Ciļņu figūras izvietotas gar zāles un kāpņu apakšējo malu, grīdas līmenī, līdz ar to radot ilūziju, it kā šīs figūras kustētos. Tāds iespaids it īpaši spilgti izpaužas kāpņu ciļņos – liekas, ka karavadoņi patiešām kāpj augšā pa kāpnēm.

Valdnieka Kserksa I valdīšanas laikā (486. – 465. g. p.m.ē.) tika uzbūvēta Persepoles pils greznākā telpa – apadana, kas pēc plānojuma bija kvadrāts un aizņēma aptuveni 10 000 m². Tajā varēja sapulcēties 10 000 cilvēku, tas ir, visa Persijas valdnieka miesassargu gvarde! Apadanas zāli no trim pusēm ietvēra divkāršu kolonnu rinda (36 kolonnas), kas balstīja lēzenu segumu. Kolonnas bija slaidas, vieglas, vairāk nekā 18 m augstas un izskatījās kā smuidri koki, kas tiecas uz debesīm. Novietotas cita no citas 8,7 m atstatumā, kolonnas radīja plašuma un brīvības iespaidu, tādēļ apadana bija gaismas piestrāvota. Ar to Persijas apadanas atšķīrās no Ēģiptes tempļu hipostilu zālēm [plaša segta tempļa telpa, kuras griestus balsta daudzas cita pie citas novietotas kolonnas], kur kolonnu tuvais izvietojums radīja mūžīgas noslēpumainas krēslas iespaidu. Persiešu pilis netika celtas, lai tās būtu cietokšņi, kā, piemēram, Mezopotāmijā, - Persijā pilis cēla par godu daudzajām uzvarām karos.

Persepoles apadanas greznumu vēl iespaidoja kolonnas, kas tika darinātas no dažādu krāsu akmens, bet to pamatnes un kapiteļi – apzeltīti; turklāt kapiteļi bija plastiski veidoti kā dubultas vēršu pusfigūras. Lai visi sapulcējušies varētu valdnieku redzēt, no zelta darinātais tronis bija pārnēsājams.

Ap 480. gadu p.m.ē. Persepolē tika uzcelta grandioza troņa zāle, saukta arī par Simtkolonnu zāli, jo tās iekšpusi greznoja simts 20 metru augstas kolonnas, izvietotas pa desmit kolonnām desmit rindās. Zāles vidū uz pakāpjveida paaugstinājuma atradās zelta tronis. Troņa zālē bija divas ar vara plāksnēm apsistas durvis, ko ietvēra akmens portāli [skulpturāli akcentēta akmens ieeja ēkā], uz kuriem bija cilnī darināti valdnieku attēli. Persijas valdnieki nedēvēja sevi par dievu vietniekiem zemes virsū, kā to darīja ēģiptieši – par savas varas spēka avotu viņi uzskatīja personisko drosmi, prasmi karamākslā un augstas morāles īpašības. Tāpēc troņa zāles portālos iecirstajos ciļņos valdnieki redzami vai nu sēžam tronī, vai pastaigājamies, bet visbiežāk cīņā ar lauvu – tumsas un ļaunuma simbolu. Iespaidu kāpina tumšo akmens šķirņu apvienojums ar zeltītām detaļām un zelta inkrustācijām.

Persepolē valdīja arī savi galma likumi, kuri bija stingri jāievēro, ja nevēlējās nonākt valdnieka nežēlastībā, un lūk kā tas skan mūsdienu vēsturnieku attēlojumā:

Nekas daudz vairs nav palicis pāri arī no varenās Persepoles, tikvien kā vieta ar nedaudzām laika zobam un cilvēces vandālismam spītējošām gigantiskajām kolonnām, Visu zemju vārtiem ar kāpņu fragmentu un masīviem, no saviem kādreizējiem augstumiem nokritušiem kolonnu kapiteļiem, kuru vērša galvas formas kā stingi, mēmi kareivji vēl arvien sargā…