Viens no lielākajiem 16. gs. arhitektūras projektiem bija 1100 gadus vecās Sv. Pētera bazilikas pārbūve (1506-1626), ko ierosināja pāvests Jūlijs II. Šajā darbā piedalījušies sava laika izcilākie arhitekti - D. Bramante, Rafaels, Mikelandželo un Dž. L. Bernīni. Celtniecība turpinājās ilgi, ar pārtraukumiem, un tās gaita atspoguļoja dižrenesanses pārstāvju atkāpšanos no stingras sekošanas antīkajiem paraugiem un pakāpenisku pāreju uz brīvi eklektiskajām manierisma un baroka formām. Sv. Pētera katedrāle, kuras arhitektoniskā risinājuma pirmavots meklējams mazajā Tempietto, no jauna apliecināja Romas vadošo lomu kristīgajā pasaulē. D. Bramantes sākotnējā iecere (ap 1506) noteica kupola dominanti, pie kuras, neraugoties uz nākamo arhitektu veiktajiem pārveidojumiem, galīgajā variantā (ap 1546) atgriezās arī Mikelandželo. Jaunā katedrāle - centriska baznīca ar monumentālu kupolu - kļuva par grandiozu noslēgumu iespaidīgākajam pilsētas laukuma ansamblim sava laika arhitektūrā.

Katedrāles netradicionālā rietumu - austrurm. orientācija (galvenā fasāde nav vērsta pret rietumiem, bet pret austrumiem) pārmantota no šajā vietā atradušās romiešu bazilikas.

KUPOLA UZBŪVE

Kupols balstās uz četrām burām un spēcīgiem 18 m bieziem kontrforsiem. Pastiprinot slodzi nesošās konstrukcijas, Mikelandželo saglabāja Bramantes projekta centrisko vienotību.

Stabilitātes labad Mikelandželo iecerētā puslodes kupola vietā tika radīts olveida apjoms ar 16 ribām un divām čaulām. Iekšējā čaula ir saglabājusi puslodes formu. Lai samazinātu perimetrālo spiedienu, kupolu satur desmit dzelzs ķēdes. Katedrāles kupols, kura diametrs ir 42 m, apkārtmēra ziņā tikai nedaudz atpaliek no Panteona kupola, turklāt sasniedzot daudz lielāku augstumu.

Mikelandželo di Lodoviko Buonarroti (1475-1564) radošais veikums, kas bagātināja dižrenesanses mākslu un arhitektūru ar strukturālu un skulpturālu skaidrību, pieder pie 16. gs. kultūras augstākajiem sasniegumiem. 1546. gadā pēc pāvesta Pāvila III lūguma Mikelandželo 71 gada vecumā kļuva par Sv. Pētera katedrāles galveno arhitektu. Viņš atteicās no atlīdzības, sacīdams, ka piekrišanu noteikusi "mīlestība uz svēto", taču pieprasīja pilnīgu radošu brīvību. Katedrālē atrodas viņa slavenākā skulpturālā kompozīcija Piet?.

Lielu savas darbīgās dzīves daļu viņš veltīja Sv. Pētera katedrāles ansambļa izveidei, kā arī daudz strādāja pie tās iekštelpu dekora.

Sv. Pētera katedrāles celtniecību pabeidza XVII gs. sākumā. 1617. gadā jau minētais arhitekts Maderna izveidoja tai jaunu gigantisku fasādi (45 m augstu un 115 m garu) - izstieptu taisnstūri ar t.s. lielā ordera kolonnām (kolonnas ietvēra divus stāvus), varenu dzegu un skulpturāliem veidojumiem uz atikas balustrātes. Bet šai fasādei trūka celtnes uzdevumiem atbilstošas izteiksmības. Tikpat labi tā varēja būt tiesu pils vai valdnieka rezidences fasāde. Taču visneizdevīgākais bija tas, ka katedrāles ārskata vērotājam fasāde aizsedza grandiozo 141 m augsto kupolu, ko bija cēlis Mikelandželo. Šo trūkumu novērst uzņēmās 1655. gadā par pāvesta arhitektu ieceltais Bernīni. Viņš iecerēja ansambli, kam vajadzēja atbilst vairākiem mērķiem: 1) aizvest skatītāju tik tālu prom no katedrāles, lai aiz fasādes balustrādes parādītos kupols; 2) izcelt katedrāles fasādi kā iespaidīgā ansambļa centrālo daļu; 3) ieslīpi veidojot katedrāles laukumu, radīt ilūziju, ka katedrāle atrodas uz relatīvi augstas pamatnes; 4) iekļaut katedrāles fasādes vertikāļu ritmiku visa ansambļa ritmos. Šai nolūkā Bernīni pie katedrāles izveidoja divus laukumus: vienu trapecveida, otru ovālu; abu laukumu kodējā centrālā ass ir katedrāles centrālās ass turpinājums. Šī ass šķērso pamatni augstam, jau agrāk uzceltam obeliskam, kas iezīmē ovālā laukuma centru. Laukumu ietver divas pusloka galerijas ar gigantisku dubultu kolonādi. Tā katedrāle tiek iekļauta grandiozā ansamblī kā svarīgākā sastāvdaļa.

Bernīni noformētais ansamblis pieder pie skaistākajiem laukumu ansambļiem pasaulē. Skatītāju ietekmē gan laukuma plašums, gan kolonādes loku diženums, gan strūklaku dzirkstošie ūdeņi. Nācējs nokļūst lielajā laukumā no Sv. Eņģeļa tilta puses. Jau no tālienes viņš redz katedrāles fasādi, ko vainago varenais kupols ar laternu. Te vēl katedrāle neliekas liela, taču tā izceļas kā majestātiskās kolonādes galvenais vertikālais akcents. Kad gājējs tuvojas celtnei, pamazām zūd kupola tambura logi, tad kupola dzega un beidzot pats kupols, bet fasāde aug lielumā, līdz sāk nomākt ar akmens masas varenību.

Taču aiz dievnama sliekšņa atnācēja noskaņojums mainās: nospiestība pārvēršas izbrīnā, sajūsmas pilnā neizpratnē par to, kā cilvēka rokas varējušas radīt tik grandiozas un lepnas interjera dekoram iecerētās formas. Viens no katedrāles greznākajiem veidojumiem ir 1633. gadā Bernīni darinātais 29 m augstais baldahīns virs katedrāles galvenā altāra. To nes četras varenas vītas, tipiski barokālas kolonnas. Kolonnu virsma bagātīgi rotāta ar puķu atveidiem kaluma tehnikā. Uz antablementa stūriem novietotas spārnotu eņģeļu bronzas figūras, kuru augstums gandrīz pusotras reizes pārsniedz cilvēka augumu. Starp kolonnām un izliektajām dzegām nokarājas robota apmale ar 24 bronzas zobeniem.

Baznīcas autoritāti pastiprina arī Bernīni veidotā apustuļa Pētera katedra apsīdā (1656). Katedra ir vairāk nekā 30 m augsta, to rotā ap 30 bronzas tēlu. Apakšā uz melna marmora un sarkanas jašmas postamentiem novietotas ietekmīgas baznīctēvu figūras bīskapa tērpos. Augstāk - kolonnu vidū - atrodas bronzas ietvars ap leģendāro Pētera krēslu, tad apzeltīti mākoņi, eņģeļu un amoriņu bari, dievišķi stari un vidū uz reāla loga fona žilbinošā gaismā lidojošs balodis.

Iekštelpā meistarīgi izvietotas arī citas statujas, kapu pieminekļi, visur spīd marmors un zelts, pārsteidz patētiskie žesti, ekstāzes izpausmju apliecinājums, un visu šo darbu ir tik daudz, ka tie skatītāju nomāc. Jāatzīst arī, ka tie nepieder pie Bernīni labākajiem sniegumiem. Taču tie rāda, ka Bernīni ir spilgts jaunā laika tēlniecības prasību realizētājs, kas apliecina, ka baroka mākslai, tāpat kā renesansei, raksturīgs varoņa kults.