Oriģinālās formās ieturēts un iespaidīgs ir Toskānas novada pilsētā Pizā uzceltais ansamblis, ko veido katedrāle, zvanu tornis, baptistērijs un kapsēta (Campo Santo). Tas sākts celt 11. gs. vidū un pabeigts tikai 14. gs. Lai gan katru ansambļa objektu cēluši citi meistari, taču ansambļa kopiecere saglabāta un vispārējais iespaids ir saskanīgs un monolīts. Pēc apjoma grandioza, ieturēta līdzsvarotā būvmasu kārtojumā, ir ansambļa pati pirmā celtne – piecjomu bazilika. To 1063. g. sācis celt meistars Busketo, pēc 1118. g. pabeidzis Rainaldo. Tās vidusjomu sedz lēzens jumts, bet sānjomus - krusta velves. Galvenā joma segumu iekšpusē balsta varenas kolonnas, kuru kapiteļos izmantotas korintiešu ordera un kompozītordera formas. Visus piecus garenjomus šķērso plats šķērsjoms. Krustojuma centrā paceļas eliptiska plāna kupols. No ārpuses bazilikas ēka apšūta ar baltām kaļķakmens plātnēm. No iekšpuses bazilikas sienas noklātas ar balta marmora plāksnēm, kurās inkrustēti sarkani un zaļi marmora ielaidumi. Tādā pašā stingrā formu kārtojumā un monumentalitātē ieturēts arī slavenais šķībais 54,5 m augstais zvanu tornis (1174.-1372. g.) un katedrāles priekšā esošais baptistērijs (1153. g.-14. gs.). Arī šīs celtnes apšūtas ar balta kaļķakmens plātnēm. Visas trīs tās vieno arī kopīga fasāžu apdare -vairākās rindās cita virs citas izvietotas arkāžu joslas, kas balstās uz graciozām kolonniņām. Bazilikas fasādē šīs arkādes kārtotas četrās joslās, bet zvanu torni no visām pusēm apjož pat sešas arkāžu joslas. Līdz ar to šajās celtnēs zudusi romānikas stilam raksturīgā smagnējība. Grandiozā apjoma būvmasas rada vieglu un svētsvinīgu noskaņu.

Pizas (Pisa) katedrāles laukuma ansamblis atrodas Pizas pilsētā, Itālijas centrālajā daļā, Arno krastos, Toskānā. Ansamblī iekļaujas katedrāle (1063 – 1160), kampanile jeb t.s. Pizas tornis (1174 – 1372, augstums 54,5 m), baptistērijs (celtniecība sākta 1153; tēlnieks N. Pizāno).

Par romānikas laikmeta kristietības centru bagātību un slavu liecināja arvien pieaugošā dievnamu celtniecība. Tās vērienīgums atspoguļojās arī pasaulslavenajā Pizas katedrāles ansamblī. Akmens velvju attīstība un arkāžu izmantojums ārsienu biezuma samazināšanai palīdzēja iepazīt tās dekoratīvās izteiksmes iespējas un gaismas efektus, kas vēlāk tika pilnveidoti gotikas arhitektūrā. Senās Romas celtņu drupas Itālijā bija ne tikai būvmateriālu, bet arī stilistisku ierosmju avots. Kopā ar bizantiskajām ietekmēm šīs ierosmes viduslaiku pasaulē nodrošināja antīkās kultūras pēctecību. Seno kristiešu 4. gs. celtās vienkāršās taisnstūra plānojuma bazilikas ar vidusjomu un sānjomiem vēlāk tika piemērotas liturģiskai darbībai, kas prasīja šķērsjomu izbūvi, radot krustveida konstrukciju.

Akmens velvju konstrukciju attīstība bagātināja dievnamu telpisko struktūru, ļaujot atteikties no bazilikālo celtņu četrstūra plānojuma lineārās stingrības. Vidusjoms Pizas katedrālei ir samērā šaurs, jo pusloka arkas konstrukcija vēl neļāva sasniegt vēlāko smailloka ribu velvju daudzveidību un vērienu. Vidusjoma un šķērsjoma krustojums savu dominējošo nozīmi ieguva tikai renesanses laika centriskajās celtnēs.

Torņa ievērojamā augstuma dēļ tā pamatiem vajadzēja būt apjomīgākiem, tāpēc tiem jāuzņem lielāka slodze, nekā būvniecības praksē tas pieļaujams. Torņa rotējošo nosēšanos izraisījusi nevienmērīgā grunts struktūra.