Iespaidīgais Pizas katedrāles ansamblis Pizas pilsētā, Itālijas centrālajā daļā, Toskānā, sākts būvēt jau 11. gs. vidū, bet pabeigts tikai pēc trīs gadsimtiem – 14. gadsimtā. Ansamblī iekļaujas katedrāle, kampanile jeb t.s. Pizas tornis, baptistērijs (speciāla telpa kristīšanai agrās kristietības celtnēs) un kapsēta (Campo Santo).

Lai gan katrs ansambļa objekts būvēts savā laikā un tos cēluši dažādi meistari, ansambļa kopējā arhitektoniskā iecere ir saglabāta un veido saskanīgu harmoniju. Pašu pirmo ansambļa celtni – katedrāli – 1063. gadā sācis celt arhitekts Busketo, savukārt arhitekts Rainaldo to 1160. gadā pabeidzis. Tā ir pēc apjoma grandioza piecjomu (joms – ar stabu vai kolonnu rindām nodalīta gareniska telpas daļa) bazilika (liela izmēra celtne, kas ir garena plānā, ar kolonnu vai stabu rindām gareniski sadalīta 3 vai 5 daļās – jomos, no kuriem vidējais ir augstāks un divreiz platāks), kuras vidusjomu sedz lēzens jumts, bet sānjomus – krusta velves (pārseguma forma, kas rodas, sakrustojot divas pusaploces velves). Vidusjoms Pizas katedrālei ir samērā šaurs, jo pusloka arkas konstrukcija vēl neļāva sasniegt vēlāko smailloka ribu velvju daudzveidību un vērienu. Vidusjoma segumu iekšpusē balsta varenas kolonnas, kuru kapiteļos (kolonnu vainagojošā, rotātā daļa, kas balsta pārsegumu) izmantotas korintiskā ordera (orderis – nesošo un balstošo arhitektonisko elementu kārtojums noteiktā mākslinieciskā sistēmā; korintiskais o. – orderis, kurā kolonnu kapitelis izrotāts ar akanta lapām un vijumiem, kuri atbalsta abaka stūrus) un citu orderu formas, kuru elementu lietojumā vērojama nevērība pret detaļu precizitāti, kā arī tieksme pēc greznības. Visus piecus garenjomus šķērso plats šķērsjoms – transepts. Centrālā joma un transepta krustošanās vietā, kur tagad slejas ķieģeļu un akmens mūra kupols (1090-1383), sākotnēji, iespējams, pacēlās slēgts tornis, kas vēlāk tika nojaukts, lai radītu tobrīd arhitektūras vēsturē populāro kupola konstrukciju. No ārpuses katedrāles fasādes rotājumu veido daudzkrāsainu marmora plāksnīšu apšuvums, kas kopā ar smalkajām arkādēm katedrāles tēlam piešķir neatkārtojamu savdabību. Savukārt iekšpusē katedrāles sienas noklātas ar balta marmora plāksnēm, kurās inkrustēti (iestrādāti pamatmateriālā) sarkani un zaļi marmora ielaidumi. Katedrāles iekšienē abās pusēs vidusjomam stiepjas sānjomi, kuros izvietoti svēto tēli un izveidotas svētajiem veltītas kapelas.

Pizas baptistēriju (telpa kristīšanai; 1153-1265) projektējis Djoti Salvi, bet kā celtnes tēlnieks darbojies N. Pizāno. Baptistērijs, tāpat kā slavenais šķībais zvanu tornis arī apšūti ar balta kaļķakmens plātnēm, kas rada vienotu visu Pizas ansambļa celtņu noformējumu. Baptistērija neparastās formas ārējais kupols (tāds izveidojies uzbūves īpatnību dēļ) sedz visu apaļās celtnes telpu, savukārt tās vidū uz īpašas kolonādes (kolonnu rinda) paceļas arī augsts iekšējais kupols.

Slavenā šķībā 54,5 m augstā zvanu torņa (1174. – 1372. g.) nobīde no vertikālās ass (ko izraisījusi nevienmērīgā grunts struktūra) jau sasniedz 4,2 m un celtne vēl joprojām turpina svērties uz sānu, tā radot reālas sagrūšanas briesmas. Mūsdienās tiek aplūkoti visi iespējamie rekonstrukcijas un celtnes saglabāšanas varianti, lai tomēr slavenais Pizas tornis nepārvērstos par gruvešu kaudzi.

Tornis, tāpat kā katedrāle un baptistērijs, arī apšūts ar balta kaļķakmens plātnēm. Visām trim celtnēm raksturīga arī vienota fasāžu apdare – vairākās rindās cita virs citas izvietotas arkāžu (vienādu arku rinda) joslas, kas balstās uz graciozām kolonniņām. Katedrāles fasādē šīs arkādes kārtotas četrās joslās, bet zvanu torni no visām pusēm apņem veselas sešas arkāžu joslas. Līdz ar to šajās celtnēs zudusi romānikas stilam raksturīgā smagnējība.