Viena no interesantākajām un skaistākajām gotiskajām katedrālēm ir Ðartras katedrāle (1194 - ap 1260), kas iezīmē arī pāreju no agrās gotikas uz dižgotiku. Katedrāles celtniecībā piedalījās liels cilvēku skaits ne tikai tāpēc, ka tā bija sarežģīta un grandioza celtne, kas pat gotikas laikmetam bija tik tikko pa spēkam, bet arī tāpēc, ka piedalīties katedrāles būvniecībā bija svēts darbs, kuru paveicot pat varēja izpirkt grēkus. Šīs pasaules varenie "piedalījās" celtniecībā ar ziedojumiem. Savdabīgi, ka cilvēki neziedoja katedrālei vispār, bet gan kādai konkrētai tās detaļai. Viduslaikos teica, ka karalis Ludviķis IX ir ziedojis baznīcai lielo, gotisko rozi, bet pilsētas amatnieku cunftes - vitrāžas.

Par Šartru Rodēns ir teicis, ka tikai nākamās paaudzes to spēs pilnībā saprast un novērtēt, bet M. Cielēna-Eliase piebilst: "Te saaudzis "romanis" un gotika kā māte ar meitu."

Ikviens, kurš pirmo reizi ierauga Šartru, pamana, ka katedrāles torņi nav vienādi. 106 m augstumā paceļas vecais tornis, kurš neaizgāja bojā 1194. gada ugunsgrēkā, un tam līdzās atrodas jaunais tornis, kurš ir stilistiski atšķirīgs. Tomēr viskrāšņākie Šartrā ir sānu portāli - tā ir īsta bareljefu un skulptūru pārbagātība. Šartras ārējās fasādes grezno vairāki tūkstoši statuju un ciļņu, bet iekštelpas - 1800 lielo statuju. Šartras sienas ir tik blīvi klātas ar daudzveidīgām skulptūrām - tās mijas ar kontrforsiem, arkām, divkāršiem arkbutāniem, milzu logiem, ka rodas sajūta, ka katedrālei vispār nav sienu.

Šartrā strādāja Francijas tālaika izcilākie tēlnieki, bet diemžēl to vārdi nav zināmi. Ziemeļfrancijas cietais akmens viņu meistardarbiem piešķir sevišķu līniju izteiksmīgumu. Nekur citur celtnes tēlniecība nav tik izteiksmīga kā Šartrā, lai gan vienlaikus tā tik precīzi pakļaujas arhitektūras vienotajai idejai.

Šartras rietumu fasādē atrodas viens no slavenākajiem gotikas tēlniecības paraugiem - t.s. Ķēniņu portāls (1145 - 1155). Portālā attēlota romānikai raksturīgā Pastarās tiesas aina, tikai bez agro viduslaiku baisā spēka - te nav vairs paradīzes un elles ainu, bet ir tikai Kristus - tiesnesis, kurš atrodas dažādu simbolisku tēlu ielenkumā. Ciļņi Šartrā ir ļoti reljefi, tie liecina, ka līdz apaļskulptūrai atlicis tikai viens solis. Tēlu kustības ir ļoti nemierīgas, tās atgādina izliektu latīņu burtu S, kas ir sava veida gotikas vizītkarte.

Vienas no vecākajām un interesantākajām ir Šartras katedrāles vitrāžas, kas gandrīz neskartā veidā ir saglabājušās līdz mūsdienām. To tematika ir visai plaša - apmēram 1350 sižetu. Šartras vitrāžas tapušas 13. gadsimtā, tās ir košas krāsās un savos ornamentālajos motīvos ļoti interesantas. Vienas no krāšņākajām ir vitrāžas, kurās attēlotas leģendas par Eistahiju. Tajās redzams, kā izšķiras ģimene, kā bērnus grib aiznest plēsīgi zvēri, kurus tomēr izglābj gani. Ainas ir strikti nodalītas ar košiem augu vijumiem.

Šartras katedrāles vitrāžu tematika (ap 1350 sižetu) rāda, ka šo mākslu ietekmēja un materiāli atbalstīja pilsētu amatnieki un tirgotāji. Viduslaikos bija pieņemts materiālo līdzekļu ziedotāja attēlu ievietot mākslas darbā, par kuru tas samaksājis. Tādi pasūtītāji redzami arī vitrāžās. Tā, piemēram, Šartras vitrāžā, kur centrālā medaljonā atainota Marijas nāve, zem tā izvietotajā trīslapā redzams kurpnieks, citā parādīti mūrnieki, akmeņkaļi, tēlnieki, kas pievienojušies ziedotāju pulkam.

Šartras katedrāle ir vienīgā Francijā, kur gandrīz visos logos saglabājušās senās vitrāžas, īpatnēja sajūta pārņem skatītāju, kas, iegājis katedrāles telpās, vēro tās 186 logus. Saulainos rītos tie spīd un zaigo kā dārgakmeņi. Vakarā, saulei norietot, kļūst patumši, krāsās piesātināti, noslēpumaini. Lēnām, tikko manāmi tie dziest un pārvēršas par ēnām melno sienu ietvaros. Rītos tie tikpat lēni pielīst ar gaismu, iedegas un pilda telpu ar neredzētu krāsainību. Mēdz teikt, ka Šartras katedrāles stiklu zilums ir neatkārtojams. Jau kopš XII gs. Šartras skolā izmantoja zilo kā fonu figūrām un pamatkrāsu ornamentam, jo zilais organizē visus krāsainos laukumus. Sarkanās krāsas intensitāte Šartras katedrāles vitrāžās bija tik liela, ka sarkano stiklu bija nepieciešams dublēt ar bezkrāsainu. Bez zilā, sarkanā un baltā stikla no XII līdz XIII gs. vēl izmantoja zaļo, dzelteno un violeto stiklu. Stiklus savienojošie metālstiegrojumi logu aili sadalīja atsevišķos skaidri konturētos laukumos. (Stiegrojumiem bija arī vēl cita funkcija - nepieļaut vienas krāsas optisko iedarbību uz otru.)

Unikāls gotikas tēlniecības muzejs ir Šartras katedrāle, ko uzcēla ap III gs. un vēlāk izveidoja romāņu stilā. Šī baznīca kļuva par gotikas šedevru pēc pārbūves (pēc 1194. g. ugunsgrēka). Uguns bija saudzējusi tās romāņu fasādes portālu, ko iekļāva jaunajā celtnē. Tāpēc par katedrāles interesantākajām daļām no gotikas tēlniecības viedokļa kļuva transepta ieejas ar portikiem līdzīgām priekštelpām ziemeļos un dienvidos. Tieši tur koncentrēts ļoti daudz XIII gs. skulptūru - ap pusotra tūkstoša statuju.

No Šartras transepta trīsdaļīgajiem portāliem īpaši meistarīgi veidots dienvidu portāls (1200-1230), kura triju durvju un velvētās priekštelpas dekors uztverams kā Kristus mācības sumināšana. Tēlnieki izmantojuši 783 figūras. Centrālajā arkā uzmanību saista stāvoša Kristus figūra. Kristus šeit tēlots nevis kā bargs valdnieks, bet gan kā maigs, domīgs, mazliet skumjš dvēseļu gans. Portāla sāndaļās izvietotas kristietības sludinātāju figūras. Tie ir nevis bezkaislīgu svēto, bet reāli domājošu cilvēku atveidi. Varbūt tieši to cilvēku, kas īstenoja jaunās arhitektūras un mākslas formas. Tie ir dziļas inteliģences caurstrāvoti, viņu skatiens urbjas dabas noslēpumos, smalkais žests it kā brīdina neapdomīgos no kādas kļūdas. Enerģiska ir sv. Martina seja, domīgs - sv. Hieronims, iedvesma apskaidro sv. Gregora vaibstus.

Šartras katedrāles rietumu fasādes portāli. Apm. 1140. g. Katedrāles vadība bija iecerējusi krāšņu skulpturālu kompozīciju (jūdu ķēniņi un ķēniņienes, Kristus dzīves ainas, debesīs uzņemšana, Kristus ar četru evaņģēlistu simboliem, Dievmāte ar bērnu). Kritiķi kurnēja, ka baznīcai vajadzētu atgriezties pie vienkāršības un nabadzības slavināšanas.

[..] turpretī gotiskās Šartras katedrāles ziemeļu portāla autors ir centies atdzīvināt katru no saviem tēliem. Iespaids ir tāds, it kā tie atrastos kustībā un nopietnu skatienu uzlūkotu cits citu, un apģērba kroku kritums liek nojaust ķermeņa apveidus. Mākslinieks katram tēlam piešķīris savas individuālas iezīmes, un tiem, kuri lasījuši Veco Derību, vajadzētu tos pazīt. Mēs redzam viņu vidū Abraāmu, veco vīru ar savu vienīgo dēlu Izaāku, kuru gatavs upurēt Dievam. Pazīstam arī Mozu, tāpēc ka viņam rokās ir baušļu galdiņi un stabs ar čūsku, kuru viņš izmantoja Izraēla dēlu dziedināšanā. Abraāmam blakus stāv Melhisedeks, Salemas ķēniņš, par kuru mēs lasām Bībelē (1. Mozus 14:18), ka viņš bijis “Visaugstā Dieva priesteris” un iznesis vīnu un maizi, lai sagaidītu Abraāmu pēc veiksmīgas cīņas. Tāpēc viduslaiku teoloģijā Melhisedeks tika uzskatīts par paraugu priesterim, kurš izpilda sakramentu, un tāpēc arī viņš attēlots ar biķeri un kvēpināmo trauku – priestera amata simboliem. Līdzīgā kārtā kāda atšķirības zīme ir dota gandrīz katram dižo gotisko katedrāļu portāla tēlam, lai ticīgie uztvertu un pārdomātu tā jēgu. Visi kopā viņi veido tik absolūtu baznīcas mācības iemiesojumu kā iepriekšējā nodaļā aplūkotie darbi. Un tomēr mēs nojaušam, ka gotiskās katedrāles tēlnieka attieksme pret savu darbu ir pavisam citāda. Viņa uztverē šīs statujas ir ne tikai svēti simboli, morālas patiesības atgādinātāji, bet arī pilntiesīgas, ar individuālu skaistumu un cienīgu stāju apveltītas personības.

12. gs. vidū tēlniecība uzplauka Francijas ziemeļaustrumos – Ildefransas provincē. Šeit radās vietējā būvtēlniecības skola, kur sublimējās viss labākais, ko franču tēlnieki romānikas posmā bija radījuši. Viņu pirmais lielākais sasniegums saistījās ar Šartras Sv. Dievmātes katedrāles rietumu fasādes plastisko apdari (1145. – 1170. g.), ar šās fasādes skulpturālajiem tēliem, kas Rietumeiropas viduslaiku tēlniecībā ievadīja apaļskulptūras atdzimšanu. Fasādi bagātina trīs lieli portāli. Lai gan to timpanonos risinātas tās pašas romānikai raksturīgās tēmas (vidējā atveidota Kristus sumināšana, labajā pusē – Sv. Dievmāte ar Jēzusbērnu, bet kreisajā – Sv. Marijas debesbraukšanas aina), tomēr te redzama jau liela plastiska atraisītība, tēlu apgarotība un harmonija.

Īpašu ievērību saista Vecās Derības personāža – jūdu ķēniņu un praviešu skulpturālās figūras, kas izvietotas starp portāliem uz konsolēm.¹

Šīs figūras joprojām šķiet nedabiski izstieptas, statiskas, to ķermeņu formas maz modelētas. Piekļāvušās fasādē esošajām puskolonnām, tās sasaucas ar šo puskolonnu slaido vertikālo uzbūvi. Tomēr šajos tēlos jau ir jaušams zināms izteiksmīgums, iezīmējas žesti, sejām piešķirti individuāli vaibsti, ienesta konkrēta atribūtika. Kādu jaunas sievietes tēlu mākslinieks, piemēram, ietērpis pat 12. gs. tērpā, rāda to ar garām bizēm pār pleciem. Ar Šartras katedrāles Ķēniņu portāla skulptūrām beidzas franču romānikas attīstības gaita un tiek ievadīts jaunais – gotiskais stils. Jau dažus gadu desmitus vēlāk (sākot ar 1194. g.), kad Šartras katedrāle tiek pārbūvēta un tās ziemeļu un dienvidu fasādē ierīkoti jauni portāli, to plastiskajā izveidē tiek sperts vēl viens solis uz priekšu.

Pāreju no agrās gotikas uz dižgotiku raksturo Šartras katedrāle, kas tika pārbūvēta no romānikas stila dievnama (pārbūves darbi sākti 1194. g., visumā pabeigti ap 1260. g.). No vecās baznīcas pēc pārbūves maz kas saglabājies, izņemot rietumu fasādes divus torņus, kas ieguvuši smailas gotikas teltsveida nobeiguma formas, un fasādes veidojumu ar slaveno "Ķēniņu portālu", klāt nākusi ziemeļu un dienvidu fasādes izbūve ar figurālām skulptūrām bagātajiem transeptu portāliem. Šartras katedrāle atstāj uz dievlūdzēju spēcīgu emocionālu iespaidu. Tās stingrajās, monumentālajās būvformās un to kārtojumu ritmos šķiet it kā iedzīvināta 13. gs. nemierīgā, nežēlīgā un reizē varonības gara pilnā elpa. Iekštelpu arhitektoniskās formas te saliedētas ar krāsās mirdzošajām vitrāžām, kas aizpilda katedrāles dubultlogus un atkarībā no laika apstākļiem piešķir telpai mainīgu noskaņu.

Izcili gotikas posma skulpturālo grupu paraugi, kas darināti 13. gs. 20. – 30. gados, sastopami Šartras katedrāles portālos. Vienā no dienvidu fasādes portāliem attēlots Sv. Mārtiņš, Sv. Hieronīms un Sv. Juris. Visas trīs figūras izceļas ar plastisko formu spēcīgu modelējumu un pareizām proporcijām. Katrai no tām sniegts individuāls raksturojums: ar tikko manāmām kustībām, vieglu galvas pagriezienu, atturīgu žestu, sejas vaibstu veidojumu. Sv. Mārtiņš, piemēram, bijis nenogurdināms kristīgās ticības izplatītājs Gallijā, tāpēc viņa plastiskajā atveidā spēcīgi izpaužas gribasspēks un enerģija. Tas ir valdonīgs un bargs tēls. Turpretim Sv. Hieronīms ir kluss un domīgs, bet Sv. Juris – pilns sirsnības. Šīm dienvidu un ziemeļu fasāžu figūrām pilnīgi zudis romānikai piemītošais shematisms. Figūru kājas vairs bezspēcīgi nekarājas pie konsolēm, bet stingri balstās uz horizontālās virsmas. Skaidri iezīmējas individuālais raksturojums. Ziemeļu fasādes transepta portāla skulpturālajā grupā jau var skaidri uztvert šo tēlu individuālo raksturojumu. Te redzam jūdu ciltstēvu Abraāmu, kas gatavs upurēt Dievam savu vienīgo dēlu Izaāku, turpat blakus stāv jūdaisma pamatlicējs Mozus ar Sinaja kalnā saņemtajiem bauslības galdiņiem. Ievērību saista arī citas ziemeļu un dienvidu fasādēs esošās skulptūras, piemēram, Jānis Kristītājs (1200. – 1210. g.), Sv. Teodors (1235. – 1240. g.) un citi.

* * *

Lielākie vitrāžas mākslas centri 13. gs. bija Francijā – Šartrā un Parīzē. Tomēr no šā laika virāžām prāvākā daļa gājusi bojā. Relatīvi lielākais gotikas vitrāžu komplekss (darināts ap 1210. – 1250. g.) saglabājies Šartras katedrālē. Tajā attēlotas gan evaņģēlija tēmas (Dievmāte ar Jēzusbērnu), gan no sadzīves tvertas ainiņas (piemēram, cunftu amatnieku darba tēlojumi). Vienā no populārākajām Šartras katedrāles kompozīcijām ir attēlota Sv. Dievmāte, kas tur klēpī Jēzusbērnu. Šajā darbā saskatāmas tipiskas gotiskās vitrāžas iezīmes: izsvarota kompozicionālā uzbūve un intensīvas, košas krāsas. Uz tumšsarkanā fona viegli izceļas Dievmātes gaišzilos, viegli violetos un tumšzilos toņos ieturētais tērps. Šo skanīgo krāsu akordu papildina Dievmātei uz pleciem krītošais zeltaini oranžais lakats.

ŠARTRA IR LIELĀKĀ gotiskā katedrāle Francijā un viens no izcilākajiem pasaules arhitektūras šedevriem. Katedrāles celtniecība tika uzsākta ap 1100. gadu un liecināja par milzīgiem reliģiskās enerģijas uzplūdiem. Tas bija plaša mēroga grēku nožēlošanas akts, un visi, kas piedalījās katedrāles celšanā, varēja justies droši, ka ir izpelnījušies grēku piedošanu. Ja cilvēks sirdī glabāja rūgtumu vai atteicās piedot saviem ienaidniekiem, viņš zaudēja tiesības piedalīties katedrāles celtniecībā, jo viņa uzdevums bija ne tikai būvēt akmens ēku, bet arī cilvēka gara šķīstīšanās vietu. Katedrāle tika veltīta Dievmātei Marijai, un apkārtnes zemnieki, viņai kalpojot, vilka ratos akmeņus, lai no tiem izkaltu tūkstošiem figūru, kas rotā ēkas sienas.

Šartra sevī glabā daudz noslēpumu. Tas ir ģēnija radīts mākslas darbs, tomēr mēs neko nezinām par cilvēkiem, kas katedrāli cēla un veidoja tās neparastās skulptūras. Pie Šartras meistardarbiem pieder frīzes, uz kurām attēlotas Bībeles ainas, piemēram, Pēdējā maltīte, kā arī dēmonu groteskas, svēto portreti un brīnišķīgas logu mozaīkas, kas katedrāli padara par viduslaiku teoloģiskās tēlainības paraugu.

Tomēr katedrāles tēlainība nav tikai reliģiska. 1100. gadā, sākoties katedrāles celtniecībai, steidzami bija vajadzīgi arhitekti, amatnieki un mūrnieki. Mūrnieki apvienojās ģildēs un darba meklējumos ceļoja pa visu Eiropu. Laikā, kad dzimtcilvēki bija piesaistīti zemei, kuru tie apstrādāja, mūrnieki ieguva nosaukumu "brīvmūrnieki".

Katedrālēs tika izmantoti daudzi abstrakti motīvi - sākot ar alķīmijas idejām un mūzikas toņiem un beidzot ar teoloģiskiem un filosofiskiem priekšstatiem par harmoniju.

Mākslas kritiķis Kenets Klārks ir teicis, ka par jaunu posmu Rietumu kultūras attīstībā ir uzskatāmas Šartras akmenī kaltās sejas - to garīgums ir "mākslā kaut kas pilnīgi jauns".

Katedrāles vēstures pētnieks Sušē norāda, ka kalna virsotnē, kur tagad paceļas Šartra, savulaik atradies svētais mežs. Pirms daudziem gadsimtiem šī vieta tikusi dēvēta par Carnute, un tur - saskaņā ar Jūlija Cēzara teikto — savas ceremonijas noturējuši druīdi. Ceturtajā gadsimtā šai vietā bijusi kristiešu baznīca. Aiz katedrāles atrodas sena aka, ko druīdi esot izmantojuši viedēšanas nolūkos. Druīdi ar ozola rīksti spēcīgi maisījuši ūdeni un tad vērojuši tā burbuļošanu. Acīmredzot Šartra, līdzīgi daudzām citām pasaules svētnīcām, ir celta gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem senā svētvietā.

Melnās Jaunavas kults strauji izplatījās 12. gadsimtā, iespējams, pateicoties krustnešiem, kuri no Svētās zemes atveda melnu Jaunavas statuju. Dažādi avoti liecina, ka sākotnēji Melnā Jaunava ir bijusi pagānu dieviete.

Šartras pilsēta atrodas pie Ēras upes auglīgā līdzenumā apmēram 90 km (56 jūdzes) uz dienvidrietumiem no Parīzes. Pret Šartras katedrāli izturamies ar godbijību, un tā glabā daudz mīklu, kas lielā mērā saistās ar tās atrašanās vietu. Jau pirms gallu un ķeltu ienākšanas šajā Eiropas daļā šeit darbojās tie celtnieki, kuri uzcēla tādus megalītu apļus kā Stounhendžu, izveidojot paugurā dolmeni un aku.

Dolmenis, divi vai trīs masīvi, neaptēsti akmeņi kā balsts lielam plakanam bluķim, veidoja nojumes telpu pietiekamā augstumā, lai pa to izietu cilvēks. Domājams, ka šajā telpā atrodas spēka punkts, svarīgs auglīgas enerģijas avots, kas izstrāvo no zemes. Šādas zemes strāvas pieņēmās spēkā un noplaka saskaņā ar gadalaikiem, dzīvīgi uzlādējot ikvienu, kurš saskārās ar tām. Tā cilvēki sāka godāt pauguru, aku un dolmeni kā svētu vietu.

Vēlāk druīdi, Gallijas un Britānijas ķeltu priesteri, nodibināja Šartrā kulta mītni, un šī vieta kļuva par druīdisma centru. Paugurs un dolmenis ieguva jaunu nozīmi. Pēc tam kad pravietiska vīzija pavēstīja druīdiem, ka jaunava dzemdēs bērnu, viņi no bumbierkoka izgrieza šīs jaunavas tēlu ar bērnu klēpī. Druīdi novietoja šo statuju pie akas un spēka punkta dolmeņa iekšienē un nosauca par Jaunavu zem Zemes jumta. Nosaukumu vēlāk pārdēvēja par Virgini pariturae, Jaunava, kas dzemdēs bērnu.

Kad 3. gs. Šartrā ieradās pirmie kristieši un redzēja Jaunavas tēlu, kas laika gaitā jau bija nomelnējis, viņi novietoja to grotā un pielūdza kā Melno Jaunavu. Šajā vietā uzceltā baznīca tika veltīta Svētajai Dievmātei tāpat kā visas nākamās baznīcas un katedrāles. Viņas statujas vietu nodēvēja par "Druīdu grotu" un izvietoja to baznīcas kapenēs. Bez kāda pamatota iemesla aka pie Dievmātes tēla tika nosaukta par Stiprinieku aku.

Pavisam tur ir bijušas sešas baznīcas; pirmās piecas gāja bojā ugunsgrēkos, bet ikreiz nodegušās vietā tika uzcelta jauna, lai slavinātu ticību Dievam un neizsīkstošo svētceļnieku, pilsētnieku, celtnieku un arhitektu enerģiju. Sestās un pēdējās Šartras katedrāles uzcelšana, kas būvēta gotiskajā stilā, ir noslēpuma plīvurā tīta. Trūkst konkrētu ziņu par to, kā tika plānota un celta šī baznīca - viena no pasaules arhitektūras dižākajiem meistardarbiem.

No dažādiem informācijas fragmentiem veidojas dīvains stāsts. Tas aizsākas ar Bernāru no Klervo, cisterciešu mūku ordeņa dibinātāju, kurš iedvesmoja deviņus franču bruņiniekus atteikties no pasaulīgajām lietām un doties noslēpumu meklējumos, kas aprakti Visu Svētumu Svētumā zem Zālamana tempļa Jeruzalemē. Viņi tika nosaukti par templiešu bruņiniekiem un pavadīja desmit gadus Svētajā Zemē, un viņu atgriešanās Francijā 1128. gadā bija tikpat noslēpumaina kā aizbraukšana.

Šartras katedrāle ir viens no 80 gotikas pieminekļiem, ko 100 gadu laikā Francijā uzcēla templiešu bruņinieki pēc atgriešanās no Svētās zemes 1128. gadā. Tā ir arī viena no vairākām tālaika katedrālēm, kas veltītas Jaunavai Marijai un nosauktas Svētās Dievmātes vārdā. Pārējās ir Ruānas, Amjēnas, Reimsas, Bejē, Evrē un Laonas katedrāle.

Ir izteikti polemiski apgalvojumi "par" un "pret", bet patiesību nav izdevies noskaidrot. Vai ir iespējams, ka templieši atraka Mozus Derības šķirstu vai tajā ieliktos noslēpumus - proti, Dievišķo likumu, kas valda pār skaitļiem, svariem un mēriem? Cisterciešu gudrākajiem prātiem būtu jāpavada gari gadi, lai izprastu šos noslēpumus un formulētu tajos šifrētos svētās ģeometrijas principus. Lai kāds arī būtu viņu atklājums, liekas droši pieņemt, ka cistercieši bija pietiekami zinoši, lai praksē realizētu svētās celtniecības zinības, kad 1194. gadā ugunsgrēks iznīcināja pirmās Šartras katedrāles lielāko daļu (izņemot Dievmātes tuniku). Trīsdesmit gadu laikā mūrnieki, stiklinieki, tēlnieki, ģeometri, astronomi un citi radīja tik neticami lielisku svētnīcu, ka gandrīz ikviens, iegājis tajā, izjuta dziļu saviļņojumu. Tās proporcijas, orientācija, novietojums un simbolisms ir paredzēts, lai būtu modra psihe un tiktu atsvaidzināts gars. Līdz 16. gs. katedrāles svētais centrs atrodas starp otro un trešo kora telpas nišu sākotnējā altāra vietā. Apmēram 37 m (131 pēdu) zem šī punkta ir akas ūdens līmenis. Tādā paðā augstumā virs tā ir gotiskā jumola virsotne, kur gotikas arhitektūrai raksturīgajām izliektajām velvēm un smailajām arkām ir ar tik pilnīgas proporcijas, ka šķiet - tām vispār nav jānes nekāds svars.

Šartras katedrālei ir daudz mazu noslēpumu, to vidū arī lielās kvadrātveida plāksnes, kas novietota ieslīpi citiem akmeņiem dienvidu spārna rietumu ailē. Dienas vidū vasaras saulgriežos saules stars iespīd pa dzidrā stikla rūti Svētajam Apolinēram veltītajā vitrāžu logā un izgaismo izvirzīto tapu šajā plāksnē. Šis izkārtojums acīmredzami ir radies mērķtiecīgā sadarbībā starp astronomu, ģeometru, stiklinieku un akmeņu licēju.

Iespējams, ka katedrāles plāns ir izstrādāts saskaņā ar proporcijām, kas atbilst Zelta skaitļa - 1,618 - likumam. Atstatumi starp pīlāriem, kā arī joma, spārnu un kora telpas garumi visi ir Zelta skaitļa mazākie kopīgie dalāmie.

Katedrāle ir garīgu procesu vieta. Tiek apgalvots, ka tai ir spēja pārveidot cilvēkus, pārcelt viņus augstākā garīgā līmenī tieši tāpat, kā alķīmiķi pārveido vienkāršus metālus zeltā. Svētceļnieki, ierodoties pie Lielajām rietumu durvīm - katedrāles sliekšņa, pēkšņi aptvēra, ka stāv staltāk, ar augšup pavērstu galvu. Katedrāles iekšējā apdare rada iespaidu, ka ķermenis nebeidzami ceļas augšup, it kā sagatavojot to maģiskajiem strāvojumiem no apakšas un dievišķajai iedvesmai no augšas. Kā apgalvo Luijs Šarpantjē, Šartras noslēpumu pētnieks: "...zemes maģiskās un citas strāvas var iespiesties cilvēka psihē tikai caur mugurkaulu, kas ir iztaisnots un atrodas vertikālā stāvoklī. Cilvēks spēj pāriet augstākā līmenī, tikai stāvot stalti."

Svētceļniekiem bija jādodas basām kājām pa jomu līdz labirintam 13 m (42,5 pēdu) garumā pa diagonāli, kas izlikts grīdas akmens plāksnēs. Ejot līkločiem pa šo ornamentu līdz centram (šāds rituāls parasti redzams katrā no četriem Dievmātes gadatirgiem), svētceļnieks aizvien stiprāk uztvēra milzīgajā katedrāles telpā uzkrāto spēku.

Tika uzskatīts, ka, virzoties uz viduspunktu, kur baznīcas spārni saskaras ar jomu, svētceļnieks saņem visu maģisko spēku no mirdzošās gaismas, kas plūst no trim rozes formas vitrāžas logiem. Ja viņš pilnībā izjuta katedrāles estētisko iespaidu, tas notika tādēļ, ka ķermeņa jutekļi bija uztvēruši visas telpas iekšienē izteiktās muzikālās un ģeometriskās proporcijas, skaitļus un līnijas. Jo svētceļnieks bija nācis ne tikai, lai pielūgtu Dievmāti Mariju un padevībā nokristu ceļos, bet arī lai ar viņas palīdzību nonāktu pie apjēgsmes, vairotu savu gara enerģiju un spirdzinātu dvēseli.

Šartras katedrāle ir slavena ar saviem vitrāžu logiem un Jaunavas Marijas godināšanu. Šie abi faktori apvienoti lieliskā 12. gs. figūru vitrāžā Svētā Dievmāte uz Daiļā stikla (Notre-Dame-de-la-Belle-Verrieere). Plaðā loga centrālajā daļā redzamā Jaunava Marija, attēlota lielāka, nekā ir dabiski, sēž tronī ar Jēzus bērnu klēpī. Kopā ar tuniku, kurā Marija bija tērpusies Kristus dzimšanas laikā un kuru Kārļa Lielā mazdēls uzdāvināja baznīcai 876. gadā, šis logs brīnumainā kārtā palika neskarts ugunsgrēkā 1194. gadā, kas nopostīja pirmo katedrāli.

Templieši bija reliģisks ordenis, kura locekļi pieņēma zvērestu par šķīstību, paklausību un nabadzību un kurš sastāvēja no dižciltīgajiem lielmestra vadībā. Dibināts 1118. gadā, ordenis noturēja masu sprediķus un dievkalpojumus baznīcās un klosteru slimnīcās visā Eiropā. Bet templiešu galvenā loma bija aizstāvēt Jēzus karalisti, it sevišķi Jeruzalemi. Viņi drīz vien kļuva par vienu no Eiropas visietekmīgākajām slepenajām apvienībām, un tādēļ apmēram 200 gadus pēc ordeņa dibināšanas Francijas karalis Filips Skaistais lika iznīcināt templiešus.

Svētais Bernārs no Klervo (1090 - 1153), kurš attēlots lasām sprediķi saviem cisterciešu brāļiem Žana Fukē 15. gs. gleznā, raksturo kristīgās Eiropas reliģisko klimatu 12. gs. pirmajā pusē. Viņš, ir cisterciešu mūku ordeņa, kurā Bernārs bija iestājies 1113. gadā, dibinātājs kopā ar Stīvenu Hārdingu, Sito klostera abatu no Anglijas. Bernārs apbrīnoja Jaunavu Mariju par tās pazemību un padevību. Tradīcija vēsta, ka lūgšanas laikā pie Dievmātes statujas viņš esot saņēmis trīs pilienus piena no Jaunavas Marijas krūtīm.