Šartras katedrāle ir viens no apbrīnojamākajiem gotiskās arhitektūras šedevriem un pie tās meistardarbiem pieder frīzes (ornamentāli dekoratīva josla), uz kurām attēlotas Bībeles ainas, kā arī dēmonu skulptūras, svēto portreti un, neapšaubāmi, brīnišķīgās logu vitrāžas (monumentālās glezniecības tehnikā izgatavots darbs, kur par glezniecisko materiālu tiek izmantoti krāsaini vai bezkrāsaini stikla gabaliņi, ko sastiprina ar metāla (svina, misiņa) stiegrojumu un ievieto logailās). Tomēr ar Šartras katedrāli saistās daudz noslēpumu, piemēram, mēs neko nezinām un droši vien vairs arī neuzzināsim par tiem māksliniekiem un arhitektiem, kas katedrāli cēla un veidoja tās neparastās skulptūras.

Šartras pilsēta atrodas pie Ēras upes apmēram 90 km uz dienvidrietumiem no Parīzes. Katedrāles vēstures pētnieks Sušē norāda, ka kalna virsotnē, kur tagad paceļas Šartra, savulaik atradies svētais mežs. Rokoties atpakaļ pagātnē un izlasot Jūlija Cēzara atstāto rakstisko mantojumu tika atklāts, ka šajā vietā savas ceremonijas ir noturējuši senie druīdi. Acīmredzot Šartra, līdzīgi daudzām citām pasaules svētnīcām, ir celta gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem senā svētvietā un ir zināms, ka Šartras katedrāle, kas būvēta 12. – 13. gadsimtā, pēc skaita jau ir sestais kristīgo dievnams šajā vietā. 1500 gadu garumā uz Šartras pakalna vienmēr ir pacēlusies kāda baznīca vai katedrāle. Pirmie pieci dievnami gāja bojā ugunsgrēkos, bet ikreiz nodegušo vietā tika uzbūvēti jauni. Akvitānijas hercogs nodedzināja pirmo baznīcu 743. gadā, dāņi nopostīja otro 858. gadā, arī trešo un ceturto baznīcu iznīcināja uguns liesmas attiecīgi 962. un 1020. gadā. Šajā vietā uzcelto pirmo katedrāli ugunsgrēks gandrīz līdz pamatiem nopostīja 1194. gadā, aiz sevis atstājot tikai rietumu fasādes torni un fasādes plastisko apdari (1145. – 1170. g.) ar slaveno “Ķēniņu portālu” (portāls – arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā).

Šartras katedrāles rietumu fasādes skulpturālie tēli radīti pārejas laikā no romānikas uz gotiskā stila arhitektūru un Rietumeiropas viduslaiku tēlniecībā ievadīja apaļskulptūras atdzimšanu. Fasādi rotā trīs lieli portāli, kuru timpanonos (segments starp portāla durvju apmali un arkas loku) risinātas vēl romānikai raksturīgās tēmas – vidējā, “Ķēniņu portālā” attēlota Pastarās tiesas aina, tikai bez agro viduslaiku baisā spēka – te vairs nav paradīzes un elles ainu, bet ir tikai dažādu simbolisku tēlu ieskauts Kristus – kā tiesnesis. Labās puses portāla timpanonā atveidota Sv. Dievmāte ar Jēzusbērnu, bet kreisajā – Sv. Marijas debesbraukšanas aina. Īpašu ievērību saista Vecās Derības personāžu – jūdu ķēniņu un praviešu skulpturālās figūras, kas izvietotas starp portāliem uz konsolēm (no sienas virsmas izvirzīts, ar vienu galu sienā iespīlēts konstruktīvs balstelements) – pēc šīm skulptūrām portāls arī iedēvēts par “Ķēniņu portālu”. Statuju – kolonnu rindas, kas izvietotas abās pusēs ieejai, ir “apdzīvotas” ar evaņģēlistiem, apustuļiem, praviešiem un dievmātēm. Šīs figūras ir izcilas agrīnās gotikas stila liecinieces – nedabiski izstieptas, slaidas un stīvas. Piekļāvušās fasādē esošajām kolonnām, tās tik cieši sasaucas ar arhitektūru un dievnama mēmo svinīgumu. Lai gan statujās jaušama plastiska atraisītība, tēlu apgarotība un harmonija, attēloto svēto skatieni šķiet tāli no jebkādas cilvēciskās saskares. Ir sejās jaušams zināms izteiksmīgums, iezīmējas žesti, individuālie vaibsti, tomēr tās vēl ir tik tālas no vienkārša cilvēka sirsnīguma! Ar Šartras katedrāles “Ķēniņu portāla” skulptūrām beidzas franču romānikas attīstības gaita un tiek ievadīts jaunais – gotiskais stils.

Pēc tam, kad 1194. gadā ugunsgrēks bija nopostījis pirmās Šartras katedrāles lielāko daļu, - trīsdesmit gadu laikā ar arhitektu, mūrnieku, tēlnieku, stiklinieku, ģeometru, astronomu, vēl citu speciālistu, kā arī ar vienkāršu cilvēku palīdzību tika radīta tik neticami lieliska svētnīca, ka gandrīz ikviens, iegājis tajā, izjuta reibinošu saviļņojumu. Katedrāles celtniecībā piedalījās liels cilvēku skaits ne tikai tāpēc, ka tā bija sarežģīta un grandioza celtne, bet arī tāpēc, ka piedalīties katedrāles celtniecībā bija svēts darbs, kuru paveicot varēja justies droši, ka notiks grēku piedošana. Bagātie Francijas iedzīvotāji palīdzēja celtniecībā ar ziedojumiem un savdabīgi, ka netika ziedots katedrālei kopumā, bet gan kādai konkrētai tās daļai, piemēram, karalis Ludviķis IX ziedojis katedrālei lielo rozetes logu fasādē, bet pilsētas amatnieku cunftes – vitrāžas.

Katedrāle tika veltīta Jaunavai Marijai un nosaukta Svētās Dievmātes vārdā.

Ikviens, kurš pirmo reizi nokļūst pie Šartras katedrāles, pamana, ka katedrāles torņi nav vienādi. 106 m augstumā paceļas vecais, romānikas stilā veidotais tornis, kurš neaizgāja bojā 1194. gada ugunsgrēkā, un tam līdzās atrodas jaunais tornis, kurš ir stilistiski atšķirīgs.

Šartras katedrāles gotikas arhitektūrai raksturīgajām izliektajām velvēm (vienkāršais pusaploces telpas pārsegums) un smailajām arkām (smailloka pārsegums starp balstiem) ir tik pilnīgas proporcijas, ka šķiet – tām vispār nav jānes nekāds svars! Tomēr viskrāšņākais Šartrā ir fasāžu un to portālu (arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā) skulpturālais rotājums – vairāku tūkstošu statuju un ciļņu pārbagātība. Šartras katedrāles sienas ir tik blīvi noklātas ar daudzveidīgām skulptūrām, ka šķiet, katedrālei vispār nav nesošo sienu!

Izcili gotikas posma skulpturālo grupu paraugi, kas darināti 13. gs. 20. – 30. gados, aplūkojami katedrāles portālos. Šīm dienvidu un ziemeļu fasāžu figūrām pilnīgi zudis romānikai raksturīgais plakanums, figūru kājas vairs bezspēcīgi nekarājas pie konsolēm (no sienas virsmas izvirzīts, ar vienu galu sienā iespīlēts konstruktīvs balstelements), bet stingri balstās uz horizontālās virsmas. Skaidri iezīmējas tēlu individuālais raksturojums.

No Šartras katedrāles transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidus jomu un sānjomus, veido krustveida plānu) trīsdaļīgajiem portāliem (arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā) īpašu ievērību saista dienvidu portāls (1200. – 1230. g.), kura triju ieejas durvju un velvētās priekštelpas dekors ar 783 (!) figūrām uztverams kā Kristus mācības sumināšana. Centrālajā arkā stāvošais Kristus tēls šeit attēlots nevis kā bargs valdnieks, bet gan kā maigs, domīgs, mazliet skumjš dvēseļu gans. Portāla sāndaļās izvietotas kristietības sludinātāju figūras, no kurām ievērību saista Sv. Mārtiņa, Sv. Hieronima un Sv. Jura tēli. Visas trīs figūras izceļas ar plastisko formu spēcīgu modelējumu un pareizām proporcijām. Katrai no tām sniegts individuāls raksturojums – tie ir nevis bezkaislīgu svēto, bet reālu cilvēku atveidi. Piemēram, Sv. Mārtiņš bijis nenogurdināms kristīgās ticības izplatītājs, tādēļ arī viņa plastiskais atveids pauž stipru gribasspēku un enerģiju. Tā smalkais žests it kā brīdina neapdomīgos no kādas kļūdas – valdonīgs un bargs tēls. Savukārt Sv. Hieronims attēlots kluss un domīgs, dziļas inteliģences caurstrāvots, bet Sv. Juris – pilns dabiskas sirsnības.

Arī katedrāles transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, rada krustveida plānu) ziemeļu portāla skulptūrām tēlnieks piedevis individuālu raksturojumu un tādu plastisko risinājumu, ka šķiet, tēli atrodas kustībā un nopietnu skatienu uzlūko cits citu. Šo portālu apdzīvo Vecās Derības tēli – vecais vīrs Abraāms ar savu vienīgo dēlu Izaāku, kuru gatavs upurēt Dievam; Mozus ar Sinaja kalnā saņemtajiem baušļu galdiņiem rokās un stabu ar čūsku, kuru viņš izmantoja Izraēla dēlu dziedināšanā. Abraāmam blakus stāv Melhisedeks, Salemas ķēniņš ar priestera amata simboliem – biķeri un kvēpināmo trauku. Par Melhisedeku Bībelē (1. Mozus 14:18) lasāms, ka viņš bijis “Visaugstā Dieva priesteris” un iznesis vīnu un maizi, lai sagaidītu Abraāmu pēc veiksmīgas cīņas; tāpēc viduslaiku teoloģijā Melhisedeks tika uzskatīts par paraugu priesterim, kurš izpilda sakramentu (sakramenti – žēlastības dāvanas, Kristus iedibinātas svētas darbības; svarīgākie – kristība, grēku piedošana un Svētais Vakarēdiens).

Līdzīgi kā daudzos citos šajā laikā būvētajos dievnamos, arī Šartras katedrālē uz grīdas attēlots labirints (13 metrus plats). Kolins Vilsons savā grāmatā “Pasaules mistiskās un svētās vietas” raksta, ka labirinta centrā attēlota roze, bet savulaik tur bijusi novietota misiņa plāksne ar grieķu mitoloģiskajiem tēliem – Tēseja, Mīnotaura un Ariadnes figūrām.

Dievnams ir garīgās attīrīšanās vieta un tiek apgalvots, ka tam piemīt spēja pārveidot cilvēkus, pārcelt viņus augstākā garīgā līmenī. Šartras katedrālē svētceļniekiem bija jādodas basām kājām pa jomu (ar balstu (stabu , kolonnu) rindu nošķirta gareniska telpas daļa) līdz labirinta centram. Ejot līkločiem pa šo ornamentu, svētceļnieks aizvien stiprāk uztvēra milzīgajā katedrāles telpā uzkrāto garīgo spēku, vairoja savu gara enerģiju un spirdzināja dvēseli.

Viduslaiki. Padrūmo romānikas stilu pamazām pārņem dzīvespriecīgais gotikas stils, kas varbūt savā būtībā nav nemaz tik dzīvespriecīgs, bet tomēr trauksmains, degošs un debesīs ietiekties alkstošs. Arī mazliet iesnaudusies tēlniecība raisās no miega skavām un savu atmodas gājienu uzsāk ar Šartras Sv. Dievmātes katedrāles rietumu fasādes plastisko apdari, ar fasādes skulpturālajiem tēliem, kas Rietumeiropas viduslaiku tēlniecībā ievadīja apaļskulptūras atdzimšanu. Diemžēl, te jau saskatāma pirmā skaudrā atšķirība starp viduslaiku un XX gadsimta mākslas darbiem — nav zināms autors! Lai cik sāpīgi tas arī nebūtu, mēs vairs nespējam uzzināt tos meistarus, kas darinājuši Šartras, Strasburgas vai Naumburgas katedrāļu skulptūras. Tie, bez šaubām, bijuši atzīti mākslinieki, taču pelnīto slavu atdevuši varenajām katedrālēm, paši paliekot aizmirstībā.

Graciozo, smalko Šartras katedrāles fasādi bagātina trīs lieli portāli (arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā), to timpanonos (portālu augšējā – plastiski rotātā daļa) risinātas viduslaikiem tik raksturīgās un XX gadsimtam tik svešās ticības, svētuma ideālu tēmas — vidējā atveidota Kristus sumināšana, labajā pusē Sv. Dievmāte ar Jēzus bērnu, bet kreisajā Sv. Marijas debesbraukšanas aina. Viduslaiku valdniece Baznīca savu vareno zīmogu uzspiedusi it visam, arī skulptūrām. Statuju — kolonnu rindas, kas izvietotas abās pusēs ieejai, ir "apdzīvotas" ar evaņģēlistiem, apustuļiem, praviešiem un dievmātēm. Šīs figūras ir izcilas agrīnās gotikas stila liecinieces — garas, slaidas un stīvas. Piekļāvušās fasādē esošajām kolonnām, tās tik cieši sasaucas ar arhitektūru un baznīcas mēmo svinīgumu. Lai gan statujās jaušama plastiska atraisītība, tēlu apgarotība un harmonija, attēloto svēto skatieni šķiet tāli no jebkādas cilvēciskas saskares. Ir sejās jaušams zināms izteiksmīgums, iezīmējas žesti, individuālie vaibsti, tomēr tās ir tik tālas no vienkārša cilvēka sirsnīguma! Tik dižas, tik cēlas un apgarotas, bet . . . aukstas! Vai tiešām viduslaiku tēlniekam nerūpēja cilvēka iekšējā pasaule? Vai to vienkārši neuzskatīja par svarīgu tēlniecības sastāvdaļu? Var jau saprast, ka pār visu valdīja baznīcas varenība, un tai īpaši daudz nerūpēja cilvēka iekšējā pasaule. Bet vai tas tomēr nav paradokss, - kristietība un tās sludinātāji, kam taču būtu jārūpējas par cilvēka gara apskaidrotību, atstāj dvēseli novārtā!

Droši vien arī viduslaiku mākslinieks redzēja modeļa noskaņojumu, tā cilvēciskās izjūtas, tikai tā laika mākslinieciskā gaume neprasīja to atainot. Un tā ir vēl viena atšķirība starp viduslaikiem un mūsdienām, ka mūsdienu mākslinieks drīkst izvēlēties kā attēlot — nepastāv vairs nekādi stingri kanoni attiecībā uz skulptūru atveidi. Tomēr arī mūsdienās nav nemaz tik viegli atrast dziļi izjustas jūtas skulptūrā, jo mēs esam iemācījušies slēpt gan no sevis, gan citiem mūsu patiesās izjūtas, jo, tik viegli var ievainot, samīt, sabradāt. Tas nav vājums, tā ir mūsu gadsimta izdzīvošanas māka - pašaizsardzība, kas izpaužas arī tēlotājā mākslā.

Šartras katedrāle ir vienīgā Francijā, kur gandrīz visos logos (186 logos) saglabājušās senās vitrāžas (tapušas 13. gadsimtā) – monumentālās glezniecības tehnikā izgatavoti darbi, kur par glezniecisko materiālu tiek izmantoti krāsaini stikla gabaliņi, ko sastiprina ar metāla (svina, misiņa) stiegrojumu un ievieto logailās. Katedrāles logi rītos lēnām pielīst ar gaismu, iedegas un piepilda telpu ar neatkārtojamu krāsainību, tie spīd un zaigo kā dārgakmeņi visās iespējamās varavīksnes nokrāsās!

Mēdz teikt, ka Šartras katedrāles logu zilums ir neatkārtojams. Zilā krāsa tika izmantota kā fons figūrām un pamatkrāsa ornamentam, jo zilā krāsa savā starpā organizē visus krāsainos laukumus. Sarkanās krāsas intensitāte Šartras katedrāles vitrāžās ir tik spēcīga, ka sarkano stiklu bija nepieciešams dublēt ar bezkrāsainu. Bez zilā, sarkanā un baltā stikla tika izmantots vēl zaļais, dzeltenais, oranžais, violetais stikls.

Šartras katedrāles vitrāžās (ap 1350 sižetu) attēlotas gan evaņģēlija tēmas (Dievmāte ar Jēzusbērnu), gan no sadzīves tvertas ainas, kas rāda, ka šo mākslu ietekmēja un materiāli atbalstīja pilsētu amatnieki un tirgotāji. Viduslaikos bija pieņemts materiālo līdzekļu ziedotāja attēlu ievietot mākslas darbā, par kuru tas samaksājis. Tādi pasūtījumi redzami arī vitrāžās, tā, piemēram, Šartras vitrāžā, kur centrālajā medaljonā (medaljons – dekoratīvs cilnis, gleznojums vai teksts apaļā vai ovālā ietvarā) atainota Marijas nāve, zem tā izvietotajā trīslapā redzams kurpnieks, citā parādīti mūrnieki, akmeņkaļi, tēlnieki, kas pievienojušies ziedotāju pulkam.

Vienas no krāšņākajām Šartras katedrāles vitrāžām ir tās, kurās attēlotas leģendas par Eistahiju. Tajās redzams, kā izšķiras ģimene, kā bērnus grib aiznes plēsīgi meža zvēri, no kuru nagiem tos tomēr izglābj gani. Īpatnēji, ka ainas strikti nodalītas ar košiem augu vijumiem.

Kompozīcijā, kurā attēlota Sv. Dievmāte ar Jēzusbērnu klēpī, saskatāmas tipiskas gotiskā stila iezīmes: izsvarota kompozicionālā uzbūve un intensīvas, košas krāsas. Uz tumšsarkanā fona īpaši izceļas Dievmātes gaišzilos, maigi violetos un tumšzilos toņos ieturētais tērps, kura krāsu dzidrumu vēl vairāk pastiprina Dievmātei uz pleciem krītošais zeltaini oranžais lakats.