Visiespaidīgākais un visgrandiozākais Bizantijas dievnams ir Sofijas katedrāle Konstantinopolē, celta imperatora Justiniāna I valdīšanas un slavas kulminācijas laikā VI gs. 30. gados (532 - 537). Katedrāle atradās Konstantinopoles galvenajā laukumā blakus imperatora pilij, kur saplūda ielas no dažādiem pilsētas vārtiem. Dievnama celtniecības laikā sāka veidoties grieķu kristīgās baznīcas hierarhisko dievkalpojumu tradīcijas, kas arī bija pārņemtas no Mazāzijas un Sīrijas. Ceremonijas norisinājās galvenokārt dievnama vidū uz paaugstinājuma (katedras), tās raksturoja svinīgums un zināma teatralitāte. Lai kāpinātu dievkalpojuma efektu, celtnieki virs katedras izveidoja kupolu, tādējādi radot kupola baziliku.

Taču šāda rakstura celtnes Mazāzijā bija samērā nelielas. Tāpēc impērijas galvenās baznīcas kupola bazilikas celtniekiem Mīlētas Isidoram un Trallu Antēmijam (abi – VI gs. pirmajā pusē) nācās risināt visai novatorisku uzdevumu. Šim nolūkam viņi pētījuši slavenākās Romas celtnes - IV gadsimtā celto Maksentija baziliku (kas bija viscaur velvēta) un Panteonu. Tomēr viņu radītā Sofijas katedrāle ir pilnīgs pretstats Panteonam. Tur apmeklētājs jūtas kā ieslodzīts: no visām pusēm viņu apņem tikai mūri, bez logiem. Turpretim Sofijas katedrāles iekštelpa izraisa apmeklētājā dzīvi apliecinošas, trauksmainas izjūtas un, liekas, paver ceļu uz Visumu.

Sofijas katedrāles konstruktīvais risinājums, tāpat kā Romas termās, dibināts uz atsevišķu daļu savstarpējas līdzsvarošanas (t.i., cikloīdas statikas) principa. Līdzsvaru panāca, kupola spiedienu sadalot starp dažāda augstuma velvēm. Tomēr Sofijas katedrāles celtniecībā tas veikts ar plašāku vērienu nekā termās. Celtnes velvēto daļu savstarpējais līdzsvars te īstenots ar neparastu mērķtiecību. Galvenā kupola sānspiedienu austrumu un rietumu virzienā uztver divi puskupoli altāra un priekštelpas virzienā. Ziemeļu un dienvidu pusē šis sānspiediens ar četru varenu balstu palīdzību virzīts uz sānjomu velvēm un sienām. Pēc tam kad 588. gadā galvenais kupols zemestrīcē bija sagāzies un tika atjaunots, šīs sānsienas ārpusi nostiprināja ar četriem kontrforsiem. Divi lielie puskupoli tika savukārt atbalstīti - pirmais ar trim mazākiem puskupoliem, no kuriem vidējais vainagoja altāra apsīdu, otrais (priekštelpas virzienā) ar diviem puskupoliem, kuru starpā tika izveidota velve virs ieejas durvīm. Šī astoņu puskupolu sistēma (skaitlis 8 pēc austrumnieku ticējumiem simbolizēja Sofiju kā augstāko gudrību), kas ārpusē gandrīz nav pamanāma, ir ārkārtīgi iespaidīga iekštelpā, kura uztverama kā nedalāma vienība. Kupola loku un dažādu izmēru cikloīdu ritmi savā pretskaņā un saskaņā izraisa nepārtrauktas kustības, līdzsvarotas dinamikas sajūtu. Panteona vienīgās atveres vietā Sofijas katedrāles kupolu (31,5 m) apņem 40 logu vainags. Arī apsīdā un sānjomos ir daudz logu.

Izcilākais Bizantijas sakrālās arhitektūras piemineklis ir Sv. Sofijas baznīca Konstantinopolē (Hagia Sophia), kas celta 532. - 537. gadā. Tā bija lielākā un iespaidīgākā kristiešu baznīca visā Austrumu pasaulē. Baznīcu cēluši Mazāzijas celtnieki - Milētas Isidors un Trallu Antēmijs, izmantojot pieredzi, kas pirms tam bija gūta Romas Panteona un Romas Maksencija bazilikas¹ celtniecībā.

Sv. Sofijas baznīca ir trīsjomu bazilika ar kupola segumu. Šaurākie sānu jomi sadalīti divos stāvos, bet vidējais jeb centrālais joms ir plašs un augsts. Virs 77 m garā centrālā joma vidusdaļas paceļas milzīgs kupols, kura diametrs ir 31,5 m, bet augstums - 55 m. Ceļot Sv. Sofijas baznīcu, arhitektiem bija jādomā, kā četrstūra plānojuma telpu pārsegt ar apaļu kupolu. Šis uzdevums risināts novatoriski: kupolu balsta četri stabi kopā ar buru velvju² konstrukciju.

No rietumu un austrumu puses kupolu vēl balsta arī divi puskupoli. Ārēji baznīcas ēka ar savām biezajām, gludajām sienām izskatās masīva, varena un reizē harmoniska.³

Laikabiedri par Sv. Sofijas baznīcu teikuši, ka tā paceļas pār Konstantinopoles pilsētu kā kuģis virs ūdeņiem.

Viss Sv. Sofijas baznīcas ārējais un iekšējais veidojums kopumā simbolizēja priekšstatu par Dieva radītās pasaules neaptveramo plašumu un harmoniju. Šis efekts panākts ar ēkas spēcīgā būvķermeņa ārējo stabilo vienkāršību un kupola īpatnējo izvietojumu un izveidi. Saulei spīdot, baznīcas iekštelpās izskatās tā, it kā kupols saplūstu ar ārējo mirdzošo gaisu un peldētu debesu sfērā. Šāds iespaids rodas tādēļ, ka kupolu pie tā pamatnes šķeļ 40 logailas, kas rada ap to spēcīgu gaismas loku, savukārt no ārpuses ieplūstošā gaisma vizuāli dzēš spraišļu un balstu konstrukcijas esamību.

Baznīcas iekštelpu sienas klāj pulētas sārta un zilganzaļa marmora plāksnes. To viļņveidā grieztais dekoratīvais rotājums piešķir visai telpas arhitektoniskajai uzbūvei īpašu vieglumu. Tāpat ar mozaīkveidā izliktām krāsainām plāksnēm segta arī grīda. Zaļā malahīta un sārtā porfīra kolonnas bija atvestas no Mazāzijas, Grieķijas un Ēģiptes, un to kapiteļus rotāja filigrāns, no krāsaina marmora izlikts ornaments. Iespaidu vēl kāpināja mozaīkas un freskas.

9. – 13. gs. tika pabeigti arī Konstantinopoles Sv. Sofijas baznīcas iekštelpu gleznojumi. Sākotnēji (6. gs.) baznīcas velves greznoja tikai dažādi mozaīkas tehnikā darināti krusti, bet sienu virsmas virs arkādēm, kā arī kolonnu kapiteļus klāja smalks, filigrāns ornaments. Laikā no 9. līdz 13. gs. baznīcas iekšpusi izgreznoja ar mozaīkām, kurās bija attēloti skati no Bībeles, kā arī imperatoru un viņu ģimenes locekļu portreti.¹

1 Kad 1453. g. Konstantinopoli ieņēma turki, visas Sv. Sofijas baznīcas mozaīkas aizkrāsoja. Sākot ar mūsu gadsimta 30. gadiem, tās tiek atsegtas un restaurētas.

Stilistiski un izteiksmes ziņā mozaīkas nav vienveidīgas: 9. gadsimtā darinātajās, kas atrodas altāra daļā (erceņģelis Gabriels, Dievmāte ar Kristusbērnu), saglabātas hellēnisma tradīcijas, un tās atgādina Nīkajas baznīcas mozaīkas.

9. – 11. gs. Konstantinopoles skolas monumentālās glezniecības darbi kļuva vairāk abstrahēti un eksaltēta garīguma piesātināti, ieguva uzsvērtu svinīgumu un skarbumu. Sv. Sofijas baznīcas narteksu grezno mozaīka (ap 886. – 912. g.), kurā attēlots Kristus sēžam savā tronī, bet viņam labajā pusē pie kājām zemē nometies imperators Leons VI Gudrais. Kristus figūra novietota kompozīcijas centrā pilnīgi frontāli, nekustīgi. Viņam abās pusēs medaljonos abstrahēti iekomponēti Sv. Dievmātes un erceņģeļa tēli. Kompozīcijā valda kāpināts svinīgums, figūras it kā sastingušas. Skarbie sejas vaibsti iezīmēti lineāriem vilcieniem. Ikvienu figūru ietver no smaltas gabaliņiem izliktas kontūrlīnijas. Te nav nekādu emociju. Mozaīka ir kļuvusi vienīgi par imperatora varas dievišķā spēka simbolu.

Viena no apgarotākajām Sv. Sofijas baznīcas 12. gs. mozaīkām ir Kristus, Sv. Marijas un Jāņa Kristītāja deīses tipa kompozīcija, kas atrodas dievnama dienvidu puses galerijā. Mozaīkas izpildījums virtuozs, smaltas gabaliņu salikums tik smalks, ka atgādina otas triepienus. Šis paņēmiens ļauj brīvi traktēt formas, atsakoties no asām līnijām. Valda mierīgas pozas. Zaļgano un sārto toņu pārejas rūpīgi izstrādātas, niansētas, kas palīdz darbam izstarot cildenu garīgumu.

Labāk mums pazīstami bizantiešu sasniegumi arhitektūras un mākslas jomā. Lieliskākais bizantiešu arhitektūras paraugs bija Svētās Sofijas (Svētās Gudrības) katedrāle, kura uzbūvēta sestajā gadsimtā. Līdzekļi celtniecībai netika žēloti. Neraugoties uz to, ka katedrāles būvdarbi tika pabeigti vēl pirms laika, ko esam pieņēmuši par Bizantijas vēstures aizsākumu, tā uzskatāma par specifiski bizantisku gan stila, gan vēlākās ietekmes ziņā. Celtnes projekta autori bija izglītojušies hellēniskās tradīcijas ietvaros, tomēr no grieķu tempļa katedrāle krasi atšķīrās. Tai pienācās nevis slavināt ar lepnību pārņemta indivīda varenību, bet gan simbolizēt kristīgās ticības garīgo raksturu un vērstību uz iekšējo pasauli. Tieši tālab ēkas ārējais izskats projektētājiem rūpēja maz. Vienkāršās mūra ārsienas klāja tikai apmetuma kārta, nebija ne marmora apšuvuma, ne graciozu kolonnu, ne skulptūrām rotātu antablementu. Toties iekštelpas greznoja daudzkrāsainas mozaīkas, zeltījums, krāsaina marmora kolonnas un krāsaina stikla gabaliņi, kuri atstaroja saules gaismu līdzīgi slīpētiem dārgakmeņiem. Lai vairotu brīnuma klātbūtnes izjūtu, ēka projektēta tā, ka gaisma, šķiet, plūst nevis no ārpuses, bet rodas turpat baznīcā.

Arī Svētās Sofijas katedrāles strukturālais plānojums bija pavisam kas jauns. Tā raksturīgākā iezīme bija kupola principa piemērošana kvadrātveida ēkai. Sākotnēji katedrāle bija iecerēta kā krustveida ēka un ar kupolu bija paredzēts pārjumt tās centru, tādējādi vainagojot visu celtni. Visgrūtāk bija izplānot, kā ar apaļu kupolu iespējams pārklāt kvadrātveida pamatu. Problēmas risinājums izrādījās četras grandiozas arkas, kas izaug no pīlāriem centrālā laukuma četros stūros. Tādējādi kupola apmale balstās uz arku virsotnēm, bet izliekto trijstūrveida plakni starp arkām aizpilda mūris. Gala rezultāts bija brīnum masīva arhitektoniska forma, kura vienlaikus radīja majestātiskas grandiozitātes iespaidu un ļāva likt lietā arī smalkākas apdares paņēmienus. Svētās Sofijas katedrāles lielā kupola diametrs ir 32 m, un tā centrs virs grīdas paceļas teju 54 m augstumā. Kupola apmalē ierīkoti tik daudzi logi, ka tas, šķiet, nebalstās ne uz ko un karājas gaisā.

Konstantinopole - tā ir visu grieķu zemju galvaspilsēta. Tās apkārtmērs vienāds ar 18 jūdzēm. Pusi pilsētas ieskauj jūra, otru pusi - sauszeme. Tur atrodas Sv. Sofijas templis un tur dzīvo grieķu pāvests tāpēc, ka viņš nepakļaujas Romas pāvestam. Šajā baznīcā tik altāru, cik gadā dienu. Tās bagātības ir neskaitāmas. Tempļa iekšienē kolonas un lampas no zelta un sudraba tādā daudzumā, ka ne saskaitīt.

"Mināms Pauls Silenciārijs, augsts ierēdnis Justiniāna galmā. Zināma viņa dzeja Sofijas baznīcas iesvētīšanā, lasīta Bizantijas ķeizara, patriarhu un visas augstās aristokrātijas auditorijai:
"Negribu dziedāt par vairogu skaņu, kas dziesmām dod spārnus,
ne ar par uzvarām Rietumos, Lībijas tuksnešu klajā,
ne ar par mantām, kas gūtas, kad tirāni zemē bij' gāzti,
arī par meiešiem, kurus mēs satriecām, šodien nav vēstāms.
Svētības atnesējs, miers tu un pasaules pilsētu glābējs,
Vairāk tu kārots un ilgots kā uzvaras spožajās bruņās -
tevi lai sveicam, tu vienīgais laimi un labklāji nesi!
Šodien lai dziedam tam jaunajam nama, kas uguņos staro
līdzīgi saulei pār debesu plašajiem zvaigznājiem pāri,
ēnā kur pamests tiek, cilvēka roka ko līdz šim te cēla.
Krāšņajā Roma, sniedz vaiņagu glābējam varenam savam,
himnas un slava kam ķeizara godu steidz pasaulei izpaust.
Tikai ne tāpēc, ka tautām visapkārt viņš zemoties licis,
robežas valstij ka pletis viņš plašajai pasaulei pāri,
meži kur drūmi šalc, okeāns krastus kur bezgalē stiepis -
tāpēc, ka templi viņš milzīgu Bizantē uzbūvēt licis,
apēnot nolemts tam visus, kas celti, kur Tibra sen pludo.
Kapitol Romā, pie malas tu virzies ar savējo slavu!
Tici, mans ķeizars ir pārkāpis tevi un visus tik tālu,
pagānu dieviem cik pāri Dievs vienīgais kristītiem stādāms.
Tāpēc es vēlētos šodien, lai velves kur zeltotas slejas,
atbalso slavu, kas vareni izpausta manējā dziesmā."

Protams, gan Justiniāns, gan viņa priekšteči un pēcteči labi zināja, ko dara, kad pieļāva un pat veicināja poēziju, kas bija sveša kristīgajiem ideāliem, spēlējās ar grāmatu mitoloģiju un grāmatu erotiku. Nav jāaizmirst, ka agrīnās Bizantijas imperators pretendēja ne vien uz "dievu mīlošā" un "Kristu mīlošā" baznīcas aizbildņa, tās "ārlietu bīskapa" titulu, bet arī uz seno pagānisko cēzaru likumīgā mantinieka rangu. Attiecīgi arī viņa galma dzejniekam vajadzēja būt ne tikai paklausīgam baznīcas dēlam (sadzīvē), bet arī seno pagānisko dzejnieku likumīgam mantiniekam (pie savas rakstāmpults). Visam atvēlēja savu vietu: kristīgajām autoritātēm - baznīcas dzīvi, grāmatu pagānismam - skolu un literatūras pasaulīti. Ne velti Justiniāns lika apdziedāt tikko uzcelto Sv. Sofijas katedrāli nevis kādam no baznīcas "dzejdariem" un "salddziežiem" kā Romanam vai Anastasijam, ne klēriķim un ne mūkam, bet gan galma augstmanim un erotisku epigrammu autoram Paulam Silenciārijam, kurš gandrīz vai vislabāko savas heksametriskās poēmas daļu - kupola nakts iluminācijas aprakstu - sāk ar mitoloģisko Hēlija - Saules dēla Faetonta tēlu:

Ir visa elpā rozes zieds, tu brīnīsies ne mazums;
Te vārds ir bezspēcīgs, tas nespēj teikt, ar kādu mirdzu
Ir naktī dieva templis gaisi apstarots. Tu sacīsi:
Te būs kāds pusnakts Faetonts pār svētumu šo spozmi lējis!..."

Kontrasts šaurajām ielām bija publiskās celtnes, ko uzturēja pilsēta, it īpaši Lielā pils, Patriarha pils, kā arī baznīcas - Hagia Sophia [Sv. Sofijas katedrāle], Svēto Apustuļu Bazilika, jaunā Bazilika, kurām līdzās bija ap simts mazāku svētnīcu. Daudz bija klosteru, slimnīcu, bāreņu patvertņu. Jāmin vēl universitātes celtne, bibliotēka, akvedukti, publiskās pirtis un lielais hipodroms. Afrodītes statuja apzīmēja vienīgo publisko namu pilsētā, kas atradās pie Zelta Raga. Galvenā iela, laukumi, hipodroms bija kā muzeji, kur izstādīja mākslas paraugus ( vienīgais īstais muzejs nodega 476.g.). Statujas uz ielām stāvēja gadsimtiem, līdz tās iznīcināja krusta karu dalībnieki.

XV gadsimta vidū Bizantija bija sadrumstalota valsts ar vāju imperatora varu. Notika nemitīgi iekšējie kari un cīņa par troni, tauta grima nabadzībā, centrālā vara kļuva vājāka. Tas viss iedragāja savulaik spēcīgās impērijas iekšējo stāvokli.

Bet Bizantijai vairs nebija līdzekļu, lai varētu uzturēt lielu algotņu armiju. Pilsētas aizstāvēšanai valdība spēja norīkot ne vairāk kā 10 tūkstošus cilvēku.

Viens no ievērojamākajiem bizantiešu vēsturniekiem Nikota Honiatess cēlies no bagātas ģimenes un bija augsts valsts ierēdnis. Viņa nozīmīgākajā darbā "Vēsture" ir stāstīts par notikumiem no 1180. gada līdz 1206. gadam, kurus autors pieredzēja kā laikabiedrs. Būdams augstā amatā, Nikota Honiatess bija labi informēts par politiskajām norisēm Bizantijā. Viņš bija arī Konstantinopoles izlaupīšanas aculiecinieks.

Viņi alkatīgi metās laupīt (..) ne tikai pilsētnieku mantu, bet arī to, kas bija veltīts Dievam. Tai nekaunībai, ko viņi pieļāva Lielajā Baznīcā, ir grūti noticēt. Neparasti skaisto altāri, kas bija veidots no dārgiem materiāliem (..) un izraisīja visu tautu apbrīnu, laupītāji sadauzīja un sadalīja vairākās daļās. Tas pats notika ar visām daudzajām un neaprakstāmi skaistajām baznīcas dārglietām. Lai izvestu svētītos traukus un neparasti smalkos, no retiem materiāliem izgatavotos baznīcas piederumus un altāra režģi, kas bija izgatavots no apzeltīta tīra sudraba, (..) viņi svētajā templī ieveda mūļus un jūga lopus. Tā kā daži dzīvnieki slīdēja un nevarēja noturēties kājās uz spīdīgi nopulētajiem akmeņiem, latīņi tos nodūra ar zobeniem, kā rezultātā dievišķā grīda tika apgānīta ne tikai ar izkārnījumiem , bet arī ar dzīvnieku asinīm (..).