Mūsdienās bijušajā Sv. Sofijas baznīcā iekārtots muzejs, arī celtnes ārējais izskats ir izkropļots, jo turki pēc Konstantinopoles ieņemšanas 1453. gadā tur ierīkoja savu galveno mošeju (musulmaņu kulta celtne) un uzcēla ap to minaretus (augsts tornis, no kura musulmaņi tiek aicināti uz lūgšanu) un dažādus paviljonus (neliela vieglas konstrukcijas ēka); baznīcas visas brīnišķīgās mozaīkas tika aizkrāsotas. Bet laikabiedri par Sv. Sofijas baznīcu ir teikuši, ka tā paceļas pār Konstantinopoles pilsētu kā saules gaismas pieliets kuģis virs ūdeņiem. Imperatora Justiniāna laikabiedrs vēsturnieks Prokopijs no Kesarijas rakstīja: “Visa celtne pilna gaismas un saules. Varētu pat teikt, ka nevis saule to apgaismo, bet tajā dzimst pats spožums.”

Bizantijas visiespaidīgākais un grandiozākais kristiešu dievnams – Sv. Sofijas baznīca (Hagia Sophia) – celta imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā VI gadsimtā (532 – 537) un atradās Konstantinopoles galvenajā laukumā līdzās imperatora pilij. Līdzekļi celtniecībai netika žēloti. Dievnama projekta autori – Milētas Isidors un Trallu Antēmijs – bija izglītojušies hellēnistiskās tradīcijas ietvaros, tomēr no grieķu tempļa baznīca krasi atšķīrās. Tai pienācās slavināt nevis kāda indivīda garīgo un fizisko varu, bet gan simbolizēt kristīgās ticības garīgo raksturu un vērst uzmanību uz dziļu pašapceri un savu iekšējo pasauli. Tieši tālab celtnes ārējais izskats projektētājiem rūpēja maz. Vienkāršās mūra ārsienas klāja tikai apmetuma kārta, nebija ne marmora apšuvuma, ne graciozu kolonnu, ne skulptūrām rotātu nišu. Toties iekštelpas greznoja daudzkrāsainas mozaīkas, zeltījums, krāsaina marmora kolonnas un krāsaina stikla (smaltas) gabaliņi, kuri atstaroja saules gaismu līdzīgi slīpētiem dārgakmeņiem. Viss Sv. Sofijas baznīcas ārējais un iekšējais veidojums kopumā simbolizēja priekšstatu par Dieva radītās pasaules neaptveramo plašumu un harmoniju. Šis efekts panākts ar ēkas spēcīgā būvķermeņa ārējo stabilo vienkāršību un kupola īpatnējo izvietojumu un izveidi. Saulei spīdot, baznīcas iekštelpās izskatās tā, it kā kupols saplūstu ar ārējo mirdzošo gaisu un peldētu debesu sfērā. Šāds iespaids rodas tādēļ, ka kupola pamatnē izveidoti 40 logi, kas rada ap to spēcīgu gaismas loku, savukārt no ārpuses ieplūstošā gaisma vizuāli dzēš spraišļu un balstu konstrukcijas esamību.

Sv. Sofijas baznīca ir trīsjomu bazilika (trīsjomu baznīca, kuras vidusjoms paaugstināts attiecībā pret sānjomiem), tās sānu jomi (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa bazilikās) sadalīti divos stāvos, bet vidējais jeb centrālais joms ir plašs un augsts. Virs 77 m garā centrālā joma vidusdaļas paceļas milzīgais kupols (diametrs 31,5 m; augstums – 55 m), kura uzbūvē piemērotas visai novatoriskas idejas, jo celtniekiem bija jādomā, kā četrstūra plānojuma telpu pārsegt ar apaļu kupolu. Dievnama celtnieki Milētas Isidors un Trallu Antēmijs speciāli šim nolūkam pētījuši Romas slavenās celtnes – IV gadsimtā būvēto Maksentija baziliku (kas bija viscaur velvēta) un Panteonu, tomēr viņu radītā Sofijas baznīca ir pilnīgs pretstats Panteonam. Panteonā tā apmeklētājs jūtas kā ieslodzīts: no visām pusēm viņu apņem tikai mūri, jo celtne ir bez logiem. Turpretim Sofijas baznīcas iekštelpa izraisa apmeklētājā saviļņojošas, trauksmainas izjūtas un, liekas, apstaro ar kādu dievišķā garīguma dvesmu.

Sv. Sofijas baznīcas konstruktīvais risinājums dibināts uz atsevišķu daļu savstarpējas līdzsvarošanas principa, kur līdzsvars panākts, kupola spiedienu sadalot starp dažāda augstuma velvēm (izliekts arhitektonisks telpas pārsegums). Galvenā kupola sānspiedienu austrumu un rietumu virzienā uztver divi puskupoli altāra un priekštelpas virzienā. Ziemeļu un dienvidu pusē šis sānspiediens ar četru varenu balstu palīdzību virzīts uz sānjomu velvēm un sienām. Pēc tam, kas 588. gadā galvenais kupols zemestrīcē bija sagāzies un tika atjaunots, šīs sānsienas ārpusi nostiprināja ar četriem kontrforsiem (vertikāls izvirzījums ēkas ārsienā, kurš ar arkbutānu palīdzību uztver velves sānspiedienu). Divi lielie puskupoli tika savukārt atbalstīti – pirmais ar trim mazākiem puskupoliem, no kuriem vidējais vainagoja altāra apsīdu (altāra daļas noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījuma veidā), otrais (priekštelpas virzienā) ar diviem puskupoliem, kuru starpā tika izveidota velve virs ieejas durvīm. Šī astoņu puskupolu sistēma (skaitlis 8 pēc austrumnieku ticējumiem simbolizēja Sofiju kā augstāko gudrību, tādēļ Sv. Sofijas baznīca tika dēvēta arī par Svētās Gudrības baznīcu), kas ārpusē gandrīz nav pamanāma, ir ārkārtīgi iespaidīga iekštelpā.

Sv. Sofijas baznīcas iekštelpu greznojumi tika veidoti no IX līdz pat XIII gadsimtam. Sākotnēji (VI gs.) baznīcas velves rotāja tikai dažādi mozaīkas tehnikā darināti krusti, bet sienu virsmas virs arkādēm (pēc formas un lieluma vienādu, uz kolonnām vai stabiem balstītu arku rinda), kā arī kolonnu kapiteļus (kolonnas vai staba vainagojošā, rotātā daļa, uz kuras balstās pārsegums) klāja smalks ornaments. Laikā no IX līdz XIII gadsimtam baznīcas iekšpusi izgreznoja ar mozaīkām, kurās bija atainoti skati no Bībeles, kā arī imperatoru un viņa ģimenes locekļu portreti. Stilistiski un izteiksmes ziņā mozaīkas gan nav vienveidīgas: IX gadsimtā darinātajās, kas atrodas altāra daļā (erceņģelis Gabriels, Dievmāte ar Kristusbērnu), saglabātas hellēnisma tradīcijas, un tās atgādina Nīkajas baznīcas mozaīkas.

9. – 11. gs. Konstantinopoles skolas monumentālās glezniecības darbi kļuva vairāk abstrahēti un eksaltēta garīguma piesātināti, ieguva uzsvērtu svinīgumu un skarbumu. Sv. Sofijas baznīcas narteksu (priekštelpa dievnama ziemeļu pusē) grezno mozaīka (ap 886. – 912. g.), kurā attēlots Kristus sēžam savā tronī, bet viņam labajā pusē pie kājām zemē nometies imperators Leons VI Gudrais. Kristus figūra novietota kompozīcijas centrā pilnīgi frontāli, nekustīgi, viņam abās pusēs medaljonos (ornamentāla vai figurāla kompozīcija – cilnis, gleznojums, kas kārtots ovālā vai apaļā formā) abstrahēti iekomponēti Sv. Dievmātes un erceņģeļa tēli. Kompozīcijā valda kāpināts svinīgums, figūras it kā sastingušas, skarbie sejas vaibsti iezīmēti lineāriem vilcieniem. Ikvienu figūru ietver no smaltas (krāsainas, necaurspīdīgas stikla masas kubveida gabaliņi, ko lieto mozaīkas tehnikas darbiem) gabaliņiem izliktas kontūrlīnijas. Te nav nekādu emociju. Mozaīka ir kļuvusi vienīgi par imperatora varas dievišķā spēka simbolu.

Viena no apgarotākajām Sv. Sofijas baznīcas XII gs. mozaīkām ir Kristus, Sv. Marijas un Jāņa Kristītāja deīses tipa (lūgšanas aina, kurā Dievmāte un Jānis Kristītājs pielūdz Kristu) kompozīcija, kas atrodas dievnama dienvidu puses galerijā. Mozaīkas izpildījums virtuozs, smaltas gabaliņu salikums tik smalks, ka atgādina otas triepienus. Šis paņēmiens ļauj brīvi traktēt formas, atsakoties no asām līnijām. Valda mierīgas pozas. Zaļgano un sārto toņu pārejas rūpīgi izstrādātas, niansētas, kas palīdz darbam izstarot cildenu garīgumu.

Baznīcas dienvidu pusē atsegta arī vesela jau minētā XI – XII gs. darinātā Bizantijas imperatora portretu galerija. Portretos tēlu tvērums nosacīts, kaut gan tiek saglabāts zināms portretiskums. Liela uzmanība veltīta grezno, daudzkrāsaino tērpu atveidojumam.

Te būs kāds pusnakts Faetonts pār svētumu šo spozmi lējis!…”