STOUNHENDŽAS KROMLEHS

CITĒTS NO: ALKSNE Z. STOUNHENDŽAS ZILOS AKMEŅUS ATNESIS ŠĻŪDONIS // ZVAIGŽŅOTĀ DEBESS. – 1993. GADA VASARA.

Akmens laikmeta arhitektūras piemineklī Stounhendžā, ko pētnieki uzskata par tālaika observatoriju, būvmateriāliem izmantoti arī tā sauktie zilie akmeņi. Kopš 1923. gada valdīja uzskats, ka šos akmeņus no vistuvākās, 210 km attālās, atradnes Dienvidvelsā uz Stounhendžu atveduši senie cilvēki.

1985. gadā britu ģeoķīmiķu un arheologu grupa ķērusies pie šīs hipotēzes pārbaudes (sk. grupas dalībnieku O. Viljamsa-Torpa un R. S. Torpa rakstu žurnāla “Priroda” 1992. g. 2. numurā). 1987. gadā pētnieki dabūjuši atļauju izurbt 15 tā sauktos zilos akmeņus (plankumainos dolomītus un reolītus), lai iegūtu paraugus rentgenfluorescences analīzei vairāku universitāšu laboratorijās. Līdzīgā veidā viņi analizēja paraugus no iežiem, kas atrodami Dienvidvelsā. 1989. gadā iegūtie provizoriskie rezultāti rādīja, ka plankumainie dolerīti ķīmiskā ziņā ir identiski iežiem no trim atsegumiem Preselli kalnu austrumdaļā, bet reolīti nāk no vismaz četriem atsegumiem. Tātad kopumā zilie akmeņi ir cēlušies vismaz no septiņām vietām, kuras cita no citas ir līdz 30 km tālu. Tāpēc nav iespējams, ka akmeņi iegūti vienā atradnē.

Šis secinājums stipri samazina varbūtību, ka zilos akmeņus uz Stounhendžu transportējuši cilvēki. Taču ticamāks kļūst variants, ka akmeņus no Dienvidvelsas uz austrumiem pārnesis šļūdonis.

Arī hipotēze par šļūdoni kā Stounhendžas zilo akmeņu piegādātāju nav tik vienkārši pierādāma: kāpēc apkārtnē nav citu zilo laukakmeņu, izņemot Stounhendžā savāktos? Arheologi gan atgādina, ka zilo akmeņu fragmenti esot atrodami daudzos arheoloģijas pieminekļos Solsberijas līdzenumā, kurā atrodas Stounhendža. Tomēr izšķirošo liecību, šķiet, sniedz mazpazīstams 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta sākuma ceļojuma apraksts, ko atstājis ģeologs Jans de Laks. Viņš stāsta, ka 1809. gadā apgabals ap Stounhendžu bijis pilns ar leduslaikmeta laukakmeņiem, gan granītiem, gan bazaltiem un dolerītiem. Acīmredzot vēlāk zemnieki, iekopjot tīrumus, šos akmeņus novākuši un nevajadzīgos aprakuši bedrēs.

Raksta beigās britu pētnieki secina, ka tagad ir neapstrīdami apstiprinājumi tam, ka Stounhendžas zilie akmeņi cēlušies no dažādām vairākās vietās esošu iežu grupām. Tie atceļojuši nevis ar seno cilvēku taisītiem plostiem, bet gan Solsberijas līdzenumā atnesti no Dienvidvelsas uz leduslaikmeta šļūdoņa vairoga.

 

 

CITĒTS NO: HĀRDIJS T. TESA NO D’ERBERVILU CILTS. RĪGA, 1968.

…viņš atklāja, ka apstājies pie milzu taisnstūrainas kolonnas; pastiepis kreiso roku, viņš sataustīja tādu pašu līdzās. Nenosakāmā augstumā virs viņu galvām tumšajās debesīs kaut kas melnoja, līdzīgs platam arhitrāvam, kas savienoja kolonnas horizontāli. .. viņi atdūrās pret citu torņveidīgu kolonnu, tikpat stūrainu un noslēpumainu; aiz tās bija vēl trešā un ceturtā. .. vēl citas bija nogāzušās un to sāni bija tik palti, ka pa tiem varētu braukt ar karieti, .. izrādījās, ka te ir vesels monolītu mežs, kas izslējies šai zālainajā klajumā.

 

 

CITĒTS NO: CITTAUTU MĀKSLAS VĒSTURE, I SĒJUMS. R.: LIESMA, 1965.

No celtnēm visplašāk izplatītās bija megalītu celtnes. Tās celtas no milzīgiem akmeņiem un bija saistītas ar reliģiskiem un maģiskiem ticējumiem.

Megalītu celtnēm bija trīs tipi: dolmeni, menhiri, kromlehi.

Dolmens ir pēc četrstūra plāna veidota celtne ar lielām, reizēm labi apskaldītām akmens plāksnēm, kas novietotas uz sāniem un pārklātas ar tādu pašu lielu četrstūra akmens plāksni. Dolmeni biežāk kalpoja kā ģints kapenes, retāk kā mājokļi.

Menhiri ir vertikāli novietoti akmens stabi, kuru augstums reizēm sasniedz 20 m (piemēram, Francijā). Menhirus bieži rotā ciļņi, reizēm tie izveidoti kā cilvēka figūras (Francijā, Krievijas dienvidos), reizēm dzīvnieka (Sibīrijā) vai zivs (Armēnijā) veidā. Viens no menhiru daudzajiem veidiem, tā saucamās “akmens sievas”, bija plaši izplatītas PSRS dienvidos. Menhiri reti kalpoja kā kapu pieminekļi, biežāk tie, iespējams, bija pielūgšanas priekšmeti. Reizēm menhiri aizņem plašas teritorijas un stiepjas paralēlās rindās vairākus kilometrus (piemēram, Bretaņā).

Kromlehi ir komplicētākas celtnes nekā menhiri un dolmeni. Klasisks kromleha paraugs ir Stounhendža Anglijā. Diezgan prāvā laukumā izvietoti menhiri. Tie izvietoti koncentriskos lokos apkārt lielam, plakanam (laikam upuru) akmenim. Daži menhiru pāri augšpusē pārklāti ar akmens sijām.

Megalītu celtnes, sevišķi kromlehus, var uzskatīt par pirmajiem arhitektūras pieminekļiem, kur ievēroti ne tikai utilitāri mērķi, bet neapšaubāmi ņemta vērā arī mākslinieciskā iedarbība uz cilvēku. Tās ir kulta ēku celtniecības sākums.

 

 

CITĒTS NO: NOSLĒPUMAINĀS VIETAS PASAULĒ. R.: ZVAIGZNE ABC, 1999.

Arhitekts, kurš kļuva par arheologu

Tieši karalis aizsāka pirmos nopietnos Stounhendžas pētījumus. 1620. gadā, kad Džeimss I viesojās Pembrokas grāfa namā, viņa interesi ierosināja tuvumā esošu akmeņu grupa. Karalis lika izsaukt arhitektu Inigo Džonsu (Inigo Jones) un uzdeva viņam uzzināt par tiem visu iespējamo. Džonss bija studējis arhitektūru un vēlāk projektēja vairākas nozīmīgas celtnes Londonā, to vidū Svētā Paula katedrāli Koventgārdenā un Banketu namu Vaitholā. Viņš pamatīgi izpētīja Stounhendžu un kā pirmais veica tur mērījumus. Džonss nāca pie secinājuma, ka Stounhendža ir romiešu tempļa, kas veltīts Kēlam (Coelus), drupas un tas uzcelts pēc 79. gada.

Slepeni apmeklētāji

Karaļa interese par Stounhendžu pamudināja vairākus ievērojamus cilvēkus apskatīt to. Slavenais hronists Samjuels Pepiss (Samuel Pepys) bija viens no pirmajiem. 1668. gada jūnijā viņš rakstīja: “Brauciet jel šurpu un ieraugiet, ka tie ir tikpat diženi kā stāsti, ko esmu par tiem dzirdējis, un šāda ceļojuma vērti. Dievs vien zina, kāds bija to nolūks. Tos ir grūti aprakstīt, un tomēr par tiem daudz ko varētu pavēstīt.”

Stounhendžas druīdi

Sabiedrības viedoklis cieši saista Stounhendžu ar druīdiem, jo līdz 1985. gadam vasaras saulgriežos tur notika oficiāli atļauta ceremonija. Rituālu izpildīja baltās drānās tērptie Apvienotā senā druīdu ordeņa pēcteči, kuru 1833. gadā Londonā dibināja brīvmūrnieki. Tomēr viņiem nav nekādas reālas saiknes ar senatnes druīdiem. Vasaras saulgriežu rītausmā šie mūslaiku “druīdi” spēlēja arfas un taures, sveicināja Papēža akmeni un smilšakmens megalītus, murminot skandēja dziesmas un kvēpināja ozollapas un vīraku.

Radikālais astronomijas profesors

60. gados Stounhendžas skaidrojumā radās jauns pavērsiens, kad Bostonas Universitātes astronomijas profesors Džeralds Hokinss pieteica uzskatu, ka šos akmeņus varot izmantot kā observatoriju un datoru. Lietojot modernu datoru, lai atšifrētu saules, mēness un zvaigžņu stāvokli, kāds tas bija 1500. g. pr. Kr., viņš atklāja sakarības starp akmeņu izkārtojumu un svarīgiem notikumiem Saules un Mēness kalendārā, tādiem kā ziemas saulgriežu saullēkts un vecs mēness vistālāk uz ziemeļiem. Viņš parādīja arī to, kā Stounhendžu var izmantot kā datoru, lai paredzētu saules un mēness aptumsumus.

* * *

Stounhendţas uzcelđana

Līdzenie Viltšīras lauki ap Stounhendžu Dienvidanglijas vidū ir bagāti ar pirmsvēsturiskām drupām. Vudhendža, Daringtonas mūri, Kērsuss (Cursus) un vairāk nekā 350 kapkalnu liecina par pusnomadisko ganu aktīvo garīgo darbību. Viņi ganīja lopus, audzēja kviešus un pielūdza savus dievus Solsberijas līdzenumā. Ap 3500. g. pr. Kr. viņi sāka celt Stounhendžu.

Britu arheologi, it sevišķi Ričards Atkinsons (Richard Atkinson), 50. gados konstatēja, ka pirmā Stounhendža bija apļveida uzbērums un grāvis ar 56 bedrēm, ko sauc arī par Obrijas bedrēm, izvietotām aplī ap perimetru. Pirmais vertikālais akmens bija Papēža akmens, uzstādīts pie vienīgās ieejas uzbērumā. Otrās Stounhendžas uzcelšana tika uzsākta pēc 200 gadiem vai vēl vēlāk. Šie celtnieki izveidoja ceļu starp paralēliem vaļņiem, savienojot Stounhendžu ar 3,2 km (2 jūdzes) attālo Eivonas upi. Viņi atveda 80 zilos (vara vitriola) akmens bluķus no 320 km (200 jūdžu) tālajiem Preseliju (Prescelly) kalniem Dienvidvelsā. Iespējams, ka šos lielos akmeņus veda ar kuģiem gar Velsas krastu un pa citu Eivonas upi pie Bristoles. Tos veda pa vietējām upēm un pa sauszemi, visbeidzot uzlika uz ripojošiem baļķiem un atvilka pa ceļu līdz Stounhendžai, kur tos uzstādīja, izveidojot divus apļus.

Zilos (vara vitriola) bluķus drīz vien novāca, aizstājot ar milzīgajiem akmeņiem, kas valdonīgi slejas šajā vietā vēl tagad. Tā kā daži no šiem megalītiem sver ap 26 tonnām, to atvešana no Viltšīras noteikti bija grūts pasākums ar daudzu darbaroku iesaistīšanu. Tie, kuri bija atbildīgi par akmeņu uzstādīšanu, nenoliedzami bija prasmīgi amatnieki: viņi izveidoja un rūpīgi ielika vietā pārsedzes, kas pārklāja abus vertikālos akmeņus, lietojot lodes un šarnīrsavienojumus. Tos sauca par trilitoniem jo trīs akmeņi tika sastiprināti kopā. Akmeņi tika uzslieti aplī un pakava formā, kā redzams arī mūsdienās.

Novāktie zilie (vara vitriola) akmeņi vēlāk tika nolikti megalītu apļa vidū un salīdzinājumā ar trilitoniem izskatās kā nelieli pīlāri. Ārpus galvenā apļa tika izraktas bedres, lai uzstādītu vēl vienu zilo akmeņu apli, bet nezināma iemesla dēļ šis darbs netika sākts. Apmēram 1500 gadus pēc Stounhendžas veidošanas sākuma notika pēdējās izmaiņas: vara vitriola bluķus vēlreiz noņēma un izkārtoja tagadējā stāvoklī apļa iekšienē. Tad arī priekšā vienam no trilitoniem novietoja akmeni, dēvētu par Altāra akmeni, lielu iezaļa smilšakmens bluķi no Dienvidvelsas.

* * *

Ja šo megalītu pieminekli no gaisa būtu varējuši skatīt cilvēki aptuveni pirms 4000 gadiem, "Milžu Deja" būtu pabeigta trijos posmos pēc 1500 gadiem. Virzienā no ārmalas uz centru ir četras galvenās sastāvdaļas: smilšakmeņu bluķi, ko saista nepārtrauktas pārsedzes un kas paceļas apmēram 5 m (16 pēdu) augstumā; zilo (vara vitrola) akmeņu aploks; pieci smilšakmens trilitoni pakava izkārtojumā un vara vitriola megalīti pakava izkārtojumā, kuru vidū atradās lielais Altāra akmens. Uz ziemeļaustrumiem un ārpus valni aptverošā grāvja stāvēja iespaidīgais Pakava akmens, kas sargāja ceļu uz šo svētvietu.

* * * Stounhendža atrodas Solsberijas līdzenuma nolaidenajos krītakmens pacēlumos Viltšīras grāfistē Dienvidanglijas pašā vidū. Iespējams, ka lielos vara vitriolu saturošos akmeņus, izcirstus no Dienvidvelsas klintīm, līdz Stounhendžai atveda pa jūru un tad pa abām Eivonas upēm.

* * *

Pieminekļa izmēri, akmeņu izcelsme, "celtnes" orientācija (no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem), celtniecība cilvēkstundu skaits, gadsimti, kuru laikā piemineklis tika uzcelts - tas viss norāda, ka Stounhendža bija kas vairāk par neolīta zemkopju satikšanā vietu. Ir ļoti daudz skaidrojumi un arheologu vairākums uzskata, ka tai bija reliģiskas funkcijas. Taču ikviens, kurš savām acīm redzējis saullēktu virs lielajiem smilšakmens megalītiem ziemas saulgriežos, diez vai apšaubīs, ka Stounhendžai tomēr bijis pielietojums astronomijā.

* * *

Populāra teorija, kas cenšas izskaidrot Stounhendžas nolūku iesaista salīdzinoši jauno zinātni "astroarheoloģiju", ko Stounhendžas izpētei radīja amerikāņu astronoms Džeralds Hokinss. Pēc viņa teorijas Stounhendža ir milzīga pirmsvēsturiska observatorija, kuras akmeņu izkārtojums dod precīzu skatpunktu saules un mēness lēktam un rietam svarīgākajos datumos - vasaras un ziemas saulgriežos. Bija iespējams izsekot saules, mēness un zvaigžņu kustībai, paredzēt aptumsumus un pareizā laikā pielūgt zodiaka dievus.

* * *

Kāds bija Stounhendžas nolūks?Rūpīgā plānošana un darbu izpildes līmenis, kā arī celtniecībā ieguldīto cilvēkstundu tūkstoši liecina, cik svarīga bija Stounhendža. Un fakts, ka celtniekiem bija vajadzīgi Velsas zilie (vara vitriola) akmeņi un zaļganais smilšakmens, liek domāt, ka šie megalīti bija būtiska daļa vietas pareizai darbībai. Skaidrs, ka Stounhendža nebija iecerēta vienkārši kā satikšanās vieta tuvās apkaimes ļaudīm. Bet kādam mērķim tā bija paredzēta? Dažas ļoti neskaidras norādes vedina domāt par tās varbūtējām funkcijām. Vasaras saulgriežos saules lēkts notiek starp Papēža akmeni un vienu citu bluķi, kas vairs tur neatrodas - vai vissenākā Stounhendža tika izmantota, lai ļautu dzīvību nesošajai saulei apspīdēt senču mirstīgās atliekas šajā nozīmīgajā gada dienā? Sadedzināto mirušo apbedījumi, kas atrasti 56 Obrijas bedrēs, rāda, ka tur notikuši bēru rituāli, un šīs bedres varētu simbolizēt ieeju Mirušo valstībā.

* * *

Stounhendžas celtnieki nebija primitīvo tautu pārstāvji ar laukkopju dzīvesveidu. Lai arī viņi neatstāja rakstiskus pieminekļus, tomēr grūti noliegt, ka viņiem bija ievērojamas zināšanas un prasmes. Iespējams, ka neviens pieņēmums vēl nav pat pietuvojies patiesajam Stounhendžas mērķim. Nav izslēgts, ka britu autoram un ezotērikas pētniekam Džonam Mičelam (John Michell) bija taisnība, apgalvojot, ka Stounhendža "bija kosmosa templis, veltīts visiem divpadsmit zodiaka dieviem. Tas attēlo ideālo kosmoloģiju, pilnestīgo un pabeigto Visuma veidolu."

 

 

CITĒTS NO: HĀRPENTERS DŽ., VESTVUDA DŽ. LEĢENDĀRĀS VIETAS PASAULĒ. R.: ZVAIGZNE ABC.

"Tiešām, apbrīnojams piemineklis."

Angļu rakstnieks Džons Ivlins, apskatījis

Stounhendžu 1654. gadā.

* * *

Stounhendža ir valdzinājusi arheologus, rakstniekus, māksliniekus un mistiķus, un katru gadu tā pievelk tūkstošiem ziņkārīgo tūristu. Tās masīvie, rūpīgi apkaltie un apstrādātie trilitoni efektīgi izceļas teritorijā, kas nosēta ar seniem kapu kalniņiem un lauku sētām. Britiem šie akmeņi ir daļa no viņu nacionālās apziņas un senās astronomijas, tie iztēlē uzbur ainas, kurās vasaras saulgriežu rītā baltā tērpti druīdi sapulcējušies, lai novērotu saullēktu.

* * *

Dramatisku akcentu Stounhendžas godbijību iedvesmojošai varenībai piešķir negaisa mākoņi un varavīksne. Šis laikazoba saēstais un Solsberijas līdzenuma vienmuļajā ainavā vientuļi stāvošais senais akmeņu aplis, kas vecāks par Ēģiptes lielajām piramīdām, kādreiz neatradās nomaļus, bet bija plaukstošas kopienas centrā.

* * *

Džefrijs piemin arī teiku, ka šos akmeņus ar "mašīnu" palīdzību esot atnesis burvis Merlins no Īrijas, lai ar tiem iezīmētu britu masu apbedījumus. Tajā var būt zināms patiesības grauds, jo divus no pieminekļa akmeņu veidiem - zilgano vara vitriolu un smilšakmeni - agrāk piegādāja no Preslijas pakalniem (Preseli Hills) Velsas dienvidrietumos. Visi 80 akmeņi, no kuriem katrs sver apmēram 4 tonnas, uz Velsas krastu tika atvilkti ar ragavām un veltnīšiem. Sakrautus uz plostiem, tos pārvietoja Severnas upes grīvas virzienā un tad pa iekšzemes upēm, pēc tam pa sauszemi pārvilka uz to pastāvīgo atrašanās vietu. Šo maršrutu tāpat izmantoja tirgotāji, kas devās uz Īriju un atpakaļ, un tas labi izskaidro akmeņu izcelsmi no Īrijas.

* * *

Kā norāda viduslaiku rakstnieks Monmotas Džefrijs (Geoffrey of Monmouth), Stounhendžu uz Solsberijas līdzenumu pārvietojis burvis Merlins. 14. gadsimta manuskriptā redzams, kā viņš bez piepūles novieto masīvu akmens pārsedzi. Viņu novēro divi pārsteigti apbrīnotāji.

Pēc cita izplatīta tautas ticējuma apli veidojot pārakmeņojušies milži. Šis ticējums būs devis iedvesmu gravīrai, kurā attēloti akmeņi, kam ir daļēja līdzība ar cilvēkiem. Tā redzama 1660. gadā izdotajā Viljama Kemdena (William Camden) grāmatā Britannia.

* * *

Tagad pastāv viedoklis, ka Stounhendža bijusi centrs plašai vesela novada kapsētai ar kapu uzkalniņiem. Pieminekļa attīstība notika trīs posmos. Apmēram 3100. gadā pr. Kr. ierīkoja grāvi un valni, kas aptvēra apli ar nelielām bedrēm - Obreja bedrēm (Aubrey holes), kuru funkcija nav zināma. Pēc 500 gadiem šī vieta bija pamesta apmēram līdz 2100. g. pr. Kr., kad ap svētvietas centru divos nenoslēgtos apļos tika uzstādīti zilganie (vara vitriola krāsas) akmeņi (bluestones). Beidzot, apmēram pēc 100 gadiem, zilganie akmeņi tika izvietoti citādā kārtībā. No Mārlboro kāpām (Marlborough Downs), kas atrodas 32 km (20 jūdzes) uz ziemeļiem, atveda smilšakmeņus.

Stounhendžas būves pēdējā posmā Solsberijas līdzenumu droši vien apdzīvoja bronzas laikmeta ļaudis, kas eksportēja bronzas darbarīkus un zelta rotaslietas uz Eiropu. Savus mirušos viņi apbedīja apaļos uzkalniņos, un iespējams, ka viņi finansēja Stounhendžas celtniecību.

Jādomā, ka šī senā tauta runāja valodā, kas radniecīga ķeltu valodai, taču trūkst konkrētu faktu, kas to ļautu saistīt ar vēlāko ķeltu priesteru kārtu, kuru romiešu autori sauca par druīdiem. Šos noslēpumainos vīrus, kas dieviem ziedoja dzīvniekus un, kā runā, arī cilvēkus, saistīja ar Stounhendžu tikai, kad antikvārs Džons Obrijs (John Aubrey) 17. gs. vidū pirmo reizi izteica domu, ka Lielbritānijas akmeņu apļi esot druīdu tempļi. Šī ideja dominēja romantisma laikmetā, kad Stounhendžu gleznoja uz negaisa mākoņiem klātu debesu fona un dzeja atspoguļoja cilvēku ziedošanas ainas: "Druīdi ilgojas pēc tevis / Purpura krāsā ir tavi apļi no grēcīgi izlietām asinīm... ."

Lai gan monumenta vēsture aizsākusies apmēram 2000 gadu pirms laika, kad dzīvoja druīdi, viņu hipotētiskais sakars ar Stounhendžas akmeņiem joprojām turpināja pastāvēt. Piemēram, 1799. gadā izplatījās uzskats, ka tā sauktais "Bendes akmens" ("Slaughte Stone") esot paredzēts upuru sagatavošanai vai nogalināšanai, bet tagad domā, ka tas ir tikai atsevišķs, zemē nogāzies akmens.

"Druīdu birzis ir pagātnē - vēl jo labāk. Stounhendžas nav - bet kas gan tā ir? " rakstīja lords Bairons. Bairona jautājums joprojām ir aktuāls. Pēdējā laikā Stounhendžu raksturo kā sarežģītu astronomisku observatoriju. Skaidrs, ka savas attīstības augstākajā fāzē tā tika izvietota tā, lai saullēktu vasaras saulgriežos un mēness lēktu ziemas saulgriežos varētu novērot, stāvot pakavveida laukumā, ko norobežoja smilšakmeņi, taču tā astronomiskā funkcija kalpoja plašākam mērķim.

Līdzīgi lielajām viduslaiku katedrālēm, Stounhendža tika celta kā vieta rituāliem, lai godinātu Dievu, un kā kopienas prestiža un valdnieka simbols. Tā varēja kalpot par templi, kapenēm, sapulcēšanās vietu rituāliem vai svētku gadījumos. Visādā ziņā tas ir lielākais no 900 vai vairāk akmeņu apļiem Lielbritānijā un savā laikā bija Rietumeiropas arhitektūras brīnums.

* * *

17. gadsimta vidū Džons Obrijs pirmo reizi izteica domu, ka Lielbritānijas akmeņu apļi esot druīdu tempļi. Lai gan laikabiedri viņu raksturoja kā "laisku cilvēku, klaidoni ar bezastaina pērtiķa galvu un dažreiz nedaudz jukušu", Obrija idejas vēlāk iepatikās romantiskā laikmeta dzejniekiem un māksliniekiem. Šai laikā radās glezna, kuras autors ir Džons Konstebls (John Constable), un citas līdzīgas. Lai pastiprinātu akmeņu radīto efektu, bieži vien gleznās izmantoja negaisa motīvu.

 

 

CITĒTS NO: ALKSNE Z. STOUNHENDŽA – AKMENS LAIKMETA OBSERVATORIJA? // ZVAIGŽŅOTĀ DEBESS. – 1984. GADA PAVASARIS

Pārsteidzoša ir Britu salu iedzīvotāju noturīgā interese par Stounhendžu turpat 1000 gadu. Neapšaubāmi, ka Stounhendža jebkurā pastāvēšanas posmā iespaidīgi izcēlās uz zaļā līdzenuma fona un varēja radīt bijību pirmatnējos cilvēkos. Bet kāda bija tās funkcionālā nozīme? Doma par tās saistību ar astronomiskajiem novērojumiem radās 18. gs. vidū, kad pamanīja, ka kompleksa un Alejas centrālā ass norāda Saules lēkta virzienu vasaras saulgriežos. 19. gs. vidū atklāja, ka minētie četri atbalsta akmeņi rāda Saules stāvokli vasaras un ziemas saulgriežos.

* * *

Ko var teikt par Stounhendžu šo pētījumu gaismā? Domājams, ka Stounhendža visu pastāvēšanas laiku bijusi Saules observatorija, kurā varēts pietiekami precīzi noteikt vasaras un ziemas saulstāvjus, izmantojot gan Aleju un Papēžakmeni, gan minēto četru atbalsta akmeņu veidotā taisnstūra īsās malas. Iezīmīgi, ka, uzstādot smilšakmens monolītu riņķi un trilītus, vecās vizēšanas līnijas no atbalsta akmeņiem saglabāja brīvas. Saules gada fiksēšana un sadalīšana divās daļās uzskatāma par visvienkāršākā kalendāra pamatu, kas bija nepieciešams seno zemkopju dzīvē. Nav līdz galam noskaidrots, vai pastāvēja papildu akmens vizieri gada sadalīšanai vairākās daļās. Ņemot vērā kapeņu orientāciju pēc Saules, jāsecina, ka šis spīdeklis tika pielūgts. Stounhendžā varēja būt apvienotas Saules novērošanas un kulta funkcijas.

Iespējams, ka Stounhendžā novēroti arī noteiktu Mēness stāvokļu momenti. Proti, skatoties gar atbalsta akmeņu veidotā taisnstūra garajām malām, var fiksēt augstā Mēness vistālāk uz dienvidiem novirzītos lēktus un rietus. Stabu A un B rindas jau Stounhendžā I varēja kalpot augstā Mēness lēkta novērošanai vistālāk uz ziemeļiem novirzītā stāvoklī. Nav izslēgts, ka novēroja arī zemo Mēnesi. Šai rakstā lietotie jēdzieni «augstais» un «zemais» Mēness saistīti ar Mēness šķietamā ceļa slīpuma maiņu pret debess ekvatoru. To izraisa Mēness mezglu (spīdekļa ceļa krustpunkti ar ekliptiku) slīdēšana pa ekliptiku. Pilnu apli mezgli veic 18,6 gados, no kuriem 9,3 gadus Mēness orbīta atrodas ārpus leņķa starp debess ekvatoru un ekliptiku, bet otrus deviņus - iekšpus šī leņķa. Pirmajā gadījumā Mēness deklinācija viena mēneša laikā maksimāli var mainīties no 28°36' līdz pat +28°36', un tad Mēnesi saucam par augsto. Otrajā gadījumā, kad deklinācija mainās minimāli tikai no -18°18' līdz +18°18', Mēnesi saucam par zemo. Spīdekļa lēkta un rieta galējie punkti augstā un zemā Mēness laikā stipri atšķiras. Starp citu, augstais Mēness būs 1987. gadā.

Un tā, Mēness stāvokļa ikmēneša izmaiņas sevišķi iespaidīgas ir augstā Mēness laikā - ik pēc divām nedēļām tas redzams te augstu debesīs, te pavisam zemu pie horizonta. Tik izteiktas Mēness kustības īpatnības varēja pievērst seno cilvēku uzmanību jau pašas par sevi. Ja ņemam vērā viegli pamanāmo Mēness fāžu sakaru ar paisuma un bēguma parādībām, kuras Atlantijas okeāna apskalotajos Britu salu krastos ir īpaši izteiktas, tad var iedomāties vietējo cilšu bijības un pielūgsmes pilno attieksmi pret spožo nakts spīdekli. Tā kā Stounhendža atrodas tālu no piekrastes, tad jāšaubās par tās izmantošanu paisumu pareģošanai. Tik attālam dienestam nebūtu praktiskas nozīmes. Stounhendžā kā Mēness observatorija drīzāk kalpojusi kulta vajadzībām.

Interesanti, ka tieši Stounhendžas ģeogrāfiskā platuma grādos veidojas taisnstūris, kas iezīmē svarīgus Saules un Mēness virzienus. Katrā citā platumā tas būtu paralelograms. Jāšaubās, vai Stounhendžas vieta jau pašā sākumā būtu izvēlēta, vadoties no šiem apsvērumiem. Pēc arheologu vērtējuma, krīta valnis, Obri bedres un Papēžakmens pastāvējuši sen pirms atbalsta akmeņu uzstādīšanas. Varbūt tieši taisnstūra atklāšana pamudinājusi pilnveidot Stounhendžu un pārvērst to par galveno observatoriju?

Jauni meklējumi rāda, ka ārpus Stounhendžas vaļņa atradušies vizieri (domājams, augsti koka stabi) Saules un Mēness novērojumu precizēšanai. Novērojumu precizitāti var vēl paaugstināt, ja mākslīgos vizierus izvieto tālos pakalnos. Bez tam smilšakmeņu riņķa seguma akmeņos atrastas bedrītes, kas varēja kalpot vizēšanas iekārtu nostiprināšanai (atcerēsimies, ka riņķa virsma bija horizontāla, kā jau novērošanas laukumam).

Ļoti iespējams, ka vēl viens svarīgs novērotāju uzdevums Stounhendžā bijis Mēness aptumsumu paredzēšana. Mēness aptumsumi notiek tikai tad, ja pilnmēness laikā Saule, Mēness un Zeme atrodas uz vienas taisnes. Mēness aptumsums ir pietiekami iespaidīga parādība, lai satrauktu seno cilvēku prātus. Tā kā Mēness aptumsumi redzami samērā bieži, tad jau tajos laikos varēja ievērot dažas likumsakarības, kas deva iespēju paredzēt aptumsumus. Neiedziļinoties Mēness aptumsumu likumsakarībās, norādīsim, ka Obri bedres uzskata par akmens laikmeta «skaitļošanas mašīnu» aptumsumu pareģošanai. Izstrādāti vairāki varbūtēji šīs «mašīnas» darbības varianti. Principā visos šajos variantos ar pārcilājamu marķēšanas akmeņu palīdzību vairāk vai mazāk precīzi modelē spīdekļu kustību un nosaka momentus, kad aptumsumi iespējami. Vienā no variantiem izmanto arī bedres Y un Z. Tad var pareģot kā Mēness, tā Saules aptumsumus.

 

 

CITĒTS NO: VILSONS KOLINSS. PASAULES MISTISKĀS UN SVĒTĀS VIETAS. R.: ZVAIGZNE ABC.

Senie akmeņu loki un megalīti (burtiskā tulkojumā “lielie akmeņi”) ir atrodami visā pasaulē. Tomēr zināms par tiem ir ļoti maz. Mēs tikai aptuveni nojaušam, kas un kad uzcēla Britānijas svētvietas Stounhendžu, Eivberiju un Silberijas pakalnu, bet nezinām, kāpēc. Daži autori uzskata, ka akmeņu uzdevums bija atbrīvot koncentrēto zemes enerģiju, līdzīgi kā adatu terapiju izmanto medicīnā. Citi autori min iespējamo saistību starp auglības rituāliem un Zemes mātes kultu, kura ietvaros, iespējams, veiktas pat cilvēku upurēšanas. Mēs varam būt pārliecināti vienīgi par to, ka pastāv saistība starp megalītu lokiem un gadskārtu miju.

* * *

Eivberija un Silberija

Lielais megalītiskais komplekss Eivberijas ciemā Viltšīrā savulaik bija vēl iespaidīgāks nekā Stounhendža; tā senākā daļa jeb “Svētnīca” celta aptuveni tajā pašā laikā (ap 3000. gadu p.m.ē.). Milzīgas kaļķakmens kores iekšienē kādreiz stāvēja lielākais jebkad zināmais akmeņu loks. Tas sastāvēja no galvenā apļa, ko veidoja 90 akmens bloki (katrs aptuveni 5 tonnas smags), un diviem mazākiem apļiem – katru no tiem veidoja 30 akmeņi. Statenisku akmeņu avēnija kādreiz savienoja Eivberiju ar tuvumā esošo templi Overtona pakalnā. Viduslaikos daudzi no šiem akmeņiem tika aizvilkti projām; ļaudis tos izmantoja citu būvju celtniecībā vai vienkārši apraka, lai neitralizētu pagānisko rituālu iedarbību. Ja Eivberija tiktu rekonstruēta, tā kļūtu par vienu no iespaidīgākajiem tempļiem pasaulē.

Uz dienvidiem no Eivberijas atrodas Silberijas pakalns. Tas celts ap 2500. gadu p.m.ē. un ir lielākais mākslīgi veidotais kalns Britānijā – tā pamatnes apkārtmērs sasniedz 183 metru garumu, bet augstums ir 55 metri. Tradicionāli šo kalnu mēdz uzskatīt par karaļa Sila atdusas vietu; vietējā leģenda vēsta, ka kalna iekšienē glabājas zelta dārgumi un zelta zirgs. Tomēr arheoloģiskajos izrakumos, kas tika veikti 20. gadsimta 90. gados, nekādus dārgumus neatklāja.

* * *

Sakrālās līnijas

Taisnlīnijas savieno Silberiju un Eivberiju. Rakstnieks Pols Deverē ir izteicis pieņēmumu, ka senie šamaņi iegāja transa stāvoklī, lai sasniegtu “paradīzes apziņu”, kas tiem ļāva redzēt dīvainas ainavas. Mūsu neolīta laikmeta senči galvenās svētvietas cēla uz vienas līnijas, šādi radot simbolisku ainavu.

* * *

Glāstonberijas klints virsotne

Saskaņā ar leģendu Glāstonberijas pilsētu ir dibinājis Jāzeps no Arimatijas, kurš palīdzēja apbedīt Jēzu Kristu, kaut arī iespējams, ka jau pirms tam klints virsotnē atradies ķeltu cietoksnis un norisinājušies senie mistēriju kulta rituāli. Jāzeps esot turp nogādājis Svēto Grālu un nodibinājis pasaulē pirmo kristīgo baznīcu. 1190. gadā veiktajos izrakumos pie abatijas pamatiem tika atrasts svina krusts ar vārdiem: “Še dus slavenais karalis Arturs.” Stāsta, ka plašajās kapenēs zem abatijas mūki esot atraduši karaļa Artura un karalienes Giniveras mirstīgās atliekas.

* * *

Stounhendţa

Stounhendžas – visslavenākā senās Britānijas akmens pieminekļa – celtniecība bija ļoti grūts uzdevums vai pat inženiertehnisks varoņdarbs. 1500 vīru divus mēnešus vilka katru no stateniskajiem laukakmeņiem 39 kilometrus pa Mārlboro pakalniem. Stounhendža atrodas uz vienas līnijas ar Seno Sārumu, Solsberijas katedrāli un Klearberijas loku. Ziemeļu virzienā tā robežojas ar vēl senāku cursus – garu zemes strēli, kas savieno garus kapkalnus. Agrāk pastāvēja uzskats, ka šī vieta bijusi templis, kur ķeltu dabas reliģijas priesteri – druīdi vadījuši cilvēku upurēšanas ceremonijas. 20. gadsimtā astronoms sers Normens Lokjers izteica pieņēmumu, ka Stounhendža ir pildījusi kalendāra funkciju – tā ļāvusi senajiem priesteriem aprēķināt Saules, Mēness un planētu stāvokli dažādos gada laikos. Atstarpes starp trilitoniem precīzi atbilda Saules un Mēness lēktam, bet 56 Obrijas bedres ļāva veikt sarežģītus Mēness aptumsumu aprēķinus. Tādējādi Stounhendža pildīja divas funkcijas – tā bija ceremoniju norises vieta un astroloģisks kalendārs, kas liecina par senajā kultūrā pastāvošo ciešo saikni starp gadskārtu miju un reliģiskajām ceremonijām.

* * *

Lokjers atklāja, ka vasaras saulgriežos saule lec gar Stounhendžas galveno avēniju. Tieši tāpēc tā ir tradicionālā vasaras saulgriežu rituālu norises vieta. Ziemeļaustrumu ass, kas atbilst saullēktam vasaras saulgriežos, savieno Stounhendžu ar Silberijas pakalnu. Ziemas saulgriežos saule riet pretējā virzienā.

* * *

Trīs būves Stounhendžā

Ap 3300. gadu p.m.ē. Stounhendžā tika uzcelta koka būve. Ap 2200. gadu p.m.ē. tika uzcelta pirmā akmens būve [angl. Stone henge], kuru apņēma apļveida grāvis un kuras diametrs bija 98 metri. Tās iekšpusē atradās 56 Obrijas bedres. Ap 2000. gadu p.m.ē. tika uzcelta Stounhendža II – divi pakavveida loki, ko veidoja zila akmens pīlāri. Daudzi zilie akmeņi tika izmantoti Stounhendžas III celtniecībā. Tā tika uzcelta ap 1900. gadu p.m.ē., un tajā ietilpa lielais loks, kas sastāvēja no 30 megalītiem ar pārsegumiem, un pieci pakavveidā izkārtoti trilitoni.

 

 

CITĒTS NO: CIELAVA SK. VISPĀRĪGĀ MĀKSLAS VĒSTURE I. R.: ZVAIGZNE ABC, 1998.

Bronzas laikmeta māksla 3. – 2. gt. p.m.ē.

Bronzas laikmeta vispārīgā iezīme bija – monumentālās arhitektūras parādīšanās, kas saistīta ar reliģiskā kulta pilnveidošanos. Kā liecina atradumi, šai laikā pastāvējušas t.s. megalītu celtnes, kuru būvei bija izmantoti milzīgi akmens bluķi. Pie tādām megalītu celtnēm pieder menhīri, dolmeni un kromlehi, kas sastopami dažādās Eiropas zemēs.

Menhīri ir dažāda izmēra atsevišķi stāvoši monolīti akmens stabi, kas dažās vietās sasniedz pat 20 m augstumu, kā, piemēram, Bretaņā (Francijā). Menhīriem piemīt arī skulpturālas iezīmes. Reizēm uz tiem ir iecirsti ciļņi, bet reizēm pašas to formas atgādina vai nu cilvēku (kā, piemēram, Francijā vai Krievijā Melnās jūras ziemeļos sastopamās t.s. “akmens sievas”), vai zvēra ķermeni (Sibīrijā), vai zivi (Armēnijā). Iespējams, ka tie bijuši kulta pielūgsmes objekti vai arī kāda lielāka apbedījuma zīme. Varenu iespaidu atstāj menhīru alejas, kur šie akmens stabi (skaitā pat līdz 1000) izvietoti vienkopus plašā teritorijā un kārtoti ritmiski vienmērīgās, paralēlās rindās. Zinātnieki uzskata, ka menhīru alejas kalpojušas reliģsikām ceremonijām. Šādas alejas sastopamas Vidusjūras un Atlantijas okeāna piekrastē (piemēram, slavenā Bretaņas menhīru aleja), kā arī Aizkaukāzā.

Vairāk arhitektoniski bija dolmēni. Tie sastāvēja no diviem vai četriem aptēstiem slīpi novietotiem akmens bluķiem, ko pārsedza horizontāla akmens plāksne. Domājams, ka ar bluķiem iežogotā telpa kalpojusi dzimtas apbedījumiem. Visai izplatīti dolmēni bija Rietumeiropā un Ziemeļāfrikā; tie sastopami arī Krimā un Kaukāzā.

Vissarežģītākās megalītu būves ir kromlehi. Grandiozākā no tām atrodas Stounhendžā (Dienvidanglijā) un attiecas uz 2. gt. sākumu p.m.ē. Šās būves pamatā ir apaļš laukums (30 m diametrā), kuru apņem vairākos lokos vertikāli novietoti masīvi zilgana akmens četršķautņu stabi. Ārējā lokā šādu stabu bija trīsdesmit, un tos savienoja akmens plākšņu pārsedze. Loka vidū atradās kaut kas līdzīgs altārim, ko no abām pusēm ietvēra divi 7 m augsti bluķi ar pārsedzi. Domājams, ka tā bijusi saules svētnīca. Menhīru būvēs jau iezīmējas kolonādes un arkas pirmmeti.

 

 

CITĒTS NO: BLŪMA D. KULTŪRAS VĒSTURE VĀRDOS, JĒDZIENOS UN NOSAUKUMOS. R.: RAKA, 2000

Stonhendţa (Stonehenge) – viena no lielākajām megalītu celtnēm. Atrodas Lielbritānijā, netālu no Solsberi pilsētas. Stonhendžas konstrukcijas veidotas 3 dažādos periodos. Senākā daļa (1900 – 1700 p.m.ē.) – lokveida grāvis un zemes valnis; tā iekšpusē atsegti apbedījumi (daļa no tiem ir ugunskapi). 1700 – 1550 p.m.ē. vaļņa iekšpusē no lieliem akmeņiem izveidoti 2 koncentriski riņķi. 1500 – 1400 p.m.ē. zemē vertikāli ierakti saskaldīti akmens bluķi (augstums līdz 8,5 metri), uz tiem horizontāli novietotas akmens plātnes. Šīs konstrukcijas veido noslēgtu loku; tā iekšpusē 2 vertikāli akmens bluķi, virs kuriem uzlikta akmens plātne, kas ietver t.s. altāra akmeni. Daļa zinātnieku uzskata, ka tā bijusi arī sena observatorija.

* * *

Menhirs (bretoņu men – akmens+hir – garš) – vertikāli zemē ierakts vai nostatīts akmens stabs. Viens no megalītu veidiem. Izplatīts neolīta beigās un bronzas laikmetā. Visvairāk sastopami Lielbritānijā un Ziemeļfrancijā. Domājams, ka menhiriem bijusi sakrāla nozīme.

* * *

Dolmens (fr. dolmen < bretoņu tol – galds + men – akmens) – neolīta un bronzas laikmeta būve apbedīšanai, viens no megalītu veidiem. Milzīgie, vertikāli novietotie akmeņi tika pārsegti ar akmens plātnēm un apbērti ar zemi.

* * *

Kromlehs (ķeltu crom – aplis + lech – akmens) – viens no megalītiskās celtnes veidiem, monolīta, milzīga akmens stabu grupa, dažviet pārklāti ar horizontālām akmens plāksnēm. Parasti izvietoti vienā vai vairākos apļos. Iespējams, ka kromlehs ir Saules rituāla tempļa daļa, kuras centrā atradās dolmens vai menhirs. Kromlehi sastopami Eiropā, Āzijā, Amerikā. Vispazīstamākais ir Stonhendţas kromlehs Anglijā (2. g. tūkst. p.m.ē.).

 

 

CITĒTS NO: KONTS E. STOUNHENDŽĀ ATKLĀTA AKMENS SEJA // JAUNĀ AVĪZE. – 18.10.99.

Stounhendžā atklāta akmens seja

Vai Stounhendžas veidotāja seja nepamanīta vērojusi mūs vairāk kā 4000 gadus? Britu arheologs, iespējams, pirmais ir redzējis seju, kas izkalta kādā no varenajiem akmens bluķiem Stounhendžā.

Tā ir vecākā seja, kāda jebkad redzēta uz neolīta akmens, un viens no senākajiem mākslas darbiem Anglijā. Tās atklājējs ir Terenss Mīdens, arheologs, kuru valdzina Britu salu senie akmeņu krāvumi. «Man vienkārši palaimējās atrasties tur pareizajā dienas laikā, jo saskatīt to kā nākas var tikai tad, kad gaisma krīt pareizā leņķī. Vasaras laikā to var novērot apmēram stundas garumā ap diviem dienā.»

Tas ir pārsteidzoši, ka seja netika atklāta agrāk. Mīdens uzskata, ka iepriekšējie pētnieki vairāk pievērsa uzmanību akmens bluķu priekšpusei, nevis sāniem. «Bet, ja jūs to pamanāt, jūs nesaprotat, kā to varēja neieraudzīt,» viņš piebilst.

Akmens sejai ir nopietna izteiksme – liekas, tās piere ir drūmi saraukta, veroties pāri Salsburijas līdzenumam.

Stounhendža celta apmēram 2450 gadus pirms mūsu ēras, un arheologs uzskata, ka seja ir veidota tajā pašā laika periodā. «Kāpēc kādam to vajadzēja darīt?» viņš vaicā, «šis akmens veids ir viscietākais, kādu cilvēks jebkad ir pazinis. Lai ko tādu paveiktu, tas varētu aizņemt simtiem stundu darba. Kādēļ?»

Mīdena fotogrāfijas ir augstu novērtējuši arī citi arheologi. Viņš arī ir paziņojis, ka netālu no Stounhendžas, Eivburijā, ir skaidri redzamas līdzīgas sejas.

 

 

CITĒTS NO: PASAULES LIELĀKAIS BRĪNUMS // RĪGAS BALSS. – 25. 04. 1996.

Noslēpumi turpinās

Trīs visvecākās Ēģiptes Gīzas piramīdas nekad nav bijušas faraonu kapenes. Patiesībā tās bija kosmisko lidojumu vadības centrs.

Arheoloģija, Bībele mūs iepazīstina ar Zemes vissenākās civilizācijas - šumeru kultūru mūsdienu Irākas teritorijā. Šeit pirms 6000 gadu pēkšņi uzplauka augsta kultūra. Mūsdienās jau ir skaidrs, ka Bībeles stāsti par Bābeles torni un plūdiem ir tikai šumeru tekstu saīsinātas versijas.

Atnācēji no Kosmosa

Arheologi, kas atrada šumeru plāksnītes, un zinātnieki, kas atšifrēja tekstus, senos nostāstus dēvē par "mītiem". Kas vēl viņiem atliek, ja noskaidrots, ka šumeriem unikālās zināšanas devuši "anunaki". Šis termins nozīmē - "tie, kas no debesīm atnākuši uz Zemi". To, tāpat kā pašu nostāstu par plūdiem, Bībele aizguvusi no šumeru avotiem, un ebreju valodā to tulko ar mums jau zināmo vārdu "nefīlim".

Atbilstoði tekstiem anunaki uz Zemes ieraduðies daudzus gadu tūkstošus pirms grēku plūdiem pēc zelta, kas bijis nepieciešams viņu atmosfēras aizsardzībai. Šumeri atnācēju kuģus attēlojuši uz cilindriskiem zīmogiem.

Šumeru tekstos aprakstīti notikumi plūdu laikā. Lielie plūdi aizskalojuši kosmosa ostu, ko uzbūvējuši anunaki. Tas noticis, spriežot pēc avotiem, pirms 13 tūkstošiem gadu. Kad ūdens atkāpās, teritoriju starp Tigru un Eifratu klāja miljardiem tonnu dubļu. Šo vietu anunaki dēvēja par Edinu (Bībeles Ēdene).

Kāpēc vajadzēja piramīdas?

Pagāja daudz gadu, pirms zeme izžuva. Anunaki nolēma ierīkot jaunu ostu. Viņi izvēlējās Sinaja pussalu. Tāpat kā agrākajā vietā, šai kosmoostai bija nolaišanās koridors. Tās augšējais kontrolpunkts bija ziemeļaustrumos - Ararata kalna dubultsmailē. Ass gāja caur punktu, kur vēlāk tika likti pamati Jeruzalemei. Šeit, spriežot pēc tekstiem, arī iekārtojās ostas vadības centrs. Apakšējā punktā projektētāji neatrada līdzvērtīgu dubultsmaili - te bija tikai plakans līdzenums, kas stiepās no Nīlas uz rietumiem. Ko varēja darīt? Pamatojoties uz liecībām, šajā punktā viņi uzcēla mākslīgus kalnus: piramīdas Gīzā.

Ēģiptologu versijas

Tomēr jebkurā ēģiptologu grāmatā jūs izlasīsiet, ka Ēģiptes piramīdas, bet to ir apmēram 20, uzbūvētas tieši faraonu laikos. Hu-fu (grieķiski Heopss) uzcēla Lielo piramīdu. Ha-fra (Hefrēns) - otro, bet viņu sekotājs Men-ka-ra (Mikerīns) - trešo. Un tas viss vienā gadsimtā...

Rodas likumsakarīgs jautājums - kur ņemti šie dati. Viss ir ļoti vienkārši: uz visām piramīdām, izņemot Gīzas piramīdas, hieroglifu uzraksti nosaukuši faraonu vārdus. Tātad Gīzas piramīdas "pieder" trim Ceturtās dinastijas faraoniem. Mazās piramīdas iekšpusē tika atrasts koka zārks, bet uz tā uzrakstīts faraona Men-ka-ra vārds. Dažās Lielās piramīdas telpās atrasts uzraksts "Hu-fu", rakstīts ar sarkanu krāsu. Ēģiptologi ar izslēgšanas metodi nolēma, ka otro piramīdu cēlis faraons, kas valdīja starp Heopsu un Mikerīnu, tas ir, - Hefrēns.

Šumeru liecības ir senākas

Šķiet, tieši te arī būtu jātiek skaidrībā. Šumeru teksti, par kuru senumu strīdu nav, stāsta ne tikai par visas pasaules plūdu notikumiem, bet arī par to, kas tiem sekoja. Tekstos fiksēti konflikti starp anunaku līderiem. Kādā tekstā stāstīts, kā Mezopotāmijas klana līderis uzvarējis Āfrikas pārstāvjus. Uzvarētāji iekļuvuši Lielajā piramīdā un izvazājuši tās pulsējošos kristālus un iznīcinājuši viņiem biedējoši nesaprotamos instrumentus. Viņi arī nometuši piramīdas pašu virsējo akmeni, kas, starp citu, nav atrasts līdz pat šim laikam. Un tas viss notika 6000 gadu pirms Hu-fu valdīšanas!

Sfinksa būvēta agrāk

Bet ko stāsta senie Ēģiptes avoti? Paša Heopsa izdarītie uzraksti uz stēlas stāsta, ka pabeigta dievietes Izīdas tempļa celtniecība. Izīda tiek dēvēta par "piramīdas saimnieci" un vēstīts, ka templis uzcelts pie Sfinksas mājas.

Ēģiptologi apgalvo, ka pēc Heopsa valdījis Hefrēns, un viņš no veselas klints izgatavojis Sfinksu ar seju, kas līdzīga viņa paša sejai. Kā tādā gadījumā viņa priekštecis varēja uzcelt Izīdas templi blakus jau uzbūvētajai Sfinksas mājai, kuras patiesībā vēl nebija? Tātad ne tikai Sfinksa, bet arī Lielā piramīda jau bijušas Heopsa laikā.

Faraoni ar vienādiem vārdiem

Ēģiptologi savos spriedumos balstās uz piramīdās atrasto uzrakstu identitāti. Patiesi, uzraksts uz Men-ka-ra zārka, kas atradās trešajā piramīdā, un Lielajā piramīdā ievilktās sarkanās zīmes, kas nozīmē Hu-fu, ir līdzīgas. Bet, salīdzinot agrīnos un vēlos tekstus, var konstatēt, ka sākotnējās atsauces uz zārka vāka vēlākos tekstos pamazām pazudušas. Kāpēc? Pētījumos noskaidrojies, ka zārka vāks ticis izgatavots jau vēlo dinastiju laikā, kur tāpat bija valdnieks, vārdā Men-ka-ra. Bet skeleta kauli ir par vairākām tūkstošgadēm jaunāki! Citiem vārdiem, kāds apzināti pieļāvis arheoloģisku krāpniecību.

Krāpnieks ir zināms

Tas bija britu pulkvedis Hovards Vaiss. Bija 1835. gads, laiks, kad atradumi Ēģiptē pirmatklājējus padarīja slavenus. To arī izmantoja pulkvedis kopā ar kādu Hillu. Viņu meklējumi trešajā (mazajā) piramīdā bija otršķirīgi. Galvenais Vaisa darbs, ko viņš paveica, notika Lielajā piramīdā.

Kad noskaidrojās, ka atrast kaut ko nozīmīgu neizdosies, Vaiss nolēma, izmantojot pulveri, izlauzt sev ceļu uz piramīdas nezināmajām vietām virs tā dēvētās valdnieka kameras. Ielauzies viņš atrada vairākus tukšumus. Tomēr tukšajās vietās nekā nebija. Tikai izejā uz akmeņiem atrada ar sarkanu krāsu uzrakstītas akmeņlauztuves zīmes, kā arī kartūzes ar valdnieku vārdiem.

Heopsa vārds ir viltots

Hills uzmeta kartūzu skices uz papīra. Dokuments tika nosūtīts uz Londonu. Šis notikums kļuva par sensāciju - uz kartūzēm bija atveidots Hufu (Heopsa) vārds. Tā pasaulei tika sagādāts hieroglifisks "apliecinājums", ka tieši Hu-fu bijis Lielās piramīdas celtnieks.

Bet pat pirmajos ziņojumos (150 gadu vecos) speciālisti jau šaubījās par šīm kartūzēm. Zīmju uzrakstīšana nav bijusi pareiza. Tā vietā, lai rakstītu "Kh-u-fu", nezināmais rakstītājs bija izmantojis simbolus "Ra-u-fu".

Ra - tas ir Senās Ēģiptes visvarenākais dievs. Viņa vārda nepareiza lietošana tajos laikos būtu Dieva zaimošana. Uzrakstu varēja izdarīt tikai tāds, kas pietiekami nepārvaldīja Senās Ēģiptes rakstības noteikumus.

Pēc tam, kad 1983. gada maijā tika publicēta zinātnieka Zaharija Sitčina grāmata "Kāpnes uz Debesīm", kur bija runa par "pārpratumiem", autors saņēma vēstuli no Valtera M. Allena Pitsburgā. "Es izlasīju jūsu grāmatu," viņš rakstīja. "Tas, ko jūs stāstāt par krāpniecību Heopsa piramīdā, man nebija nekas jauns."

Pētījumos noskaidrojās, ka Allena vecvectēvs bijis mūrnieks, ko pulkvedis Vaiss nolīdzis ejas izciršanai piramīdā. Kādunakt viņš arī kļuvis par liecinieku tam, kā Hills iegājis piramīdā ar sarkanu krāsu un otu, lai "piekrāsotu senās zīmes", bet patiesībā - uzrakstītu jaunas. Kad Allena sencis protestējis, viņu tūlīt atlaiduši un vairs neļāvuši strādāt.