Dienvidanglijas pašā vidū, Solsberijas līdzenumā, aplī vertikāli novietoti, skarbu vēju apdrupināti un laikazoba saēsti, stāv grandiozi pelēkzili akmeņi, ko senie sakši nosauca par Stounhendžu jeb “akmeņiem, kas karājas”. Stounhendžas masīvie, rūpīgi apkaltie un apstrādātie akmens bluķi efektīgi izceļas līdzenumā, kas nosēts ar seniem kapu uzkalniņiem un lauku sētām. Britiem šie akmeņi ir daļa no viņu nacionālās apziņas un senās astronomijas, kaut gan tas, kas šodien palicis pāri no senās Stounhendžas, ir tikai ēna no senā diženuma. Laikam ritot, vairāk nekā puse akmeņu ir nogāzti, iznīcināti vai aprakti zemē. Mums atliek vienīgi mēģināt iztēloties, kāds varēja izskatīties šis milzīgo akmeņu grupējums, kad tas nebija vēl nepielūdzamā laika skrējiena un cilvēku apzinātās postīšanas skarts.

Stounhendžai piemīt brīnumains pievilkšanas spēks. Tās milzīgo seno akmeņu aura pievelk tūkstošiem interesentu, sākot no arheologiem ar speciālām zināšanām, kuri cenšas atklāt Stounhendžas noslēpumus, turpinot ar rakstniekiem, māksliniekiem, mistiķiem un beidzot ar parastiem ziņkārīgajiem, kuri vienkārši vēlas apmeklēt šo maģisko vietu. Daudzi izcili speciālisti ir centušies atminēt Stounhendžas mīklu, tomēr vēl arvien grandiozo akmeņu noslēpums paliek līdz galam neatklāts. Jau lords Bairons savā dzejolī “Dons Žuans” uzdeva jautājumu, uz ko daudzi vēl arvien mēģina rast atbildi: “Druīdu birzis ir zudušas – un jo labāk. Stounhendža vēl aizvien stāv, bet kas tad, pie velna, tā ir?”

Pirmās rakstītās ziņas par Stounhendžu atrodamas Monmotas Džefrija [Geoffrey of Monmouth, ap 1100. – 1154. g. m.ē.] darbos. Viņš akmeņus dēvē par “Milžu deju”, kas var nozīmēt vai nu apli, ko cēluši milži, vai arī apli no milžiem. Folklorā tradicionāli akmeņu apļus uzskata par pārakmeņotiem dejotājiem, un arī Stounhendžas milzīgie akmens bluķi varētu simbolizēt dejojošus milžus, kas uz pleciem salikuši rokas. Šis ticējums būs devis iedvesmu 1660. gadā izdotajā Viljama Kemdena [William Camden] grāmatā Britannia ievietotajai gravīrai, kurā attēloti akmeņi, kam ir daļēja līdzība ar cilvēkiem. Džefrijs piemin arī teiku, kura stāsta, ka šos akmeņus esot atnesis burvis Merlins no Īrijas, lai ar tiem iezīmētu britu masu apbedījumus. XIV gadsimta manuskriptā redzams, kā burvis bez piepūles novieto masīvu akmens pārsedzi, bet viņu novēro divi pārsteigti apbrīnotāji.

Inigo Džonss [Inigo Jones], pazīstams XII gadsimta arhitekts, kurš pirmais nopietni pētīja Stounhendžu, uzskatīja to par romiešu templi. Viljams Stjūklijs [William Stukeley], XVIII gadsimta senatnes pētnieks un brīvmākslinieks, pārliecināja daudzus par to, ka Stounhendža kādreiz bijusi britu druīdu templis. Tikai XX gadsimta arheologi ir noteikuši pieminekļa patieso vecumu un nonākuši pie pamatotākiem secinājumiem par tā izveidošanas nolūku.

Dažādas arheoloģiskas un astronomiskas vecuma noteikšanas metodes apliecina, ka Stounhendža būvēta un pārbūvēta laika posmā apmēram no 3100. līdz 1100. gadam p.m.ē. Atbilstoši celtniecības etapiem Stounhendžas vēsturē izdala četrus periodus.

Pati senākā Stounhendžas kromleha daļa, kas būvēta laikā apmēram no 3100. – 2300. g. p.m.ē., sastāvēja no vairākus metrus plata un ap 2 m augsta krīta vaļņa, kas veidoja riņķi ar 100 m diametru un ko ziemeļaustrumu pusē pārtrauca 10 m plata ieeja. Vaļņa iekšpusē atradās 56 riņķveidā izvietotas bedres, kas nosauktas to atklājēja Džona Obrija [John Aubrey] vārdā. Katra bedre ir aptuveni 1 m dziļa un plata, katra bijusi vairākkārt pildīta un tukšota. Pēdējā pildījumā sastopamas kremētas cilvēka atliekas. Uz šo laika periodu attiecināmi arī tagad nokritušais Altāra akmens, novietots spraugā starp uzbērumu un grāvi, kā arī ap 30 m ārpus vaļņa ieejas dienvidaustrumu malā stāvošais 6 m augstais un 2 m platais Papēžakmens, lai gan nekādas akmens pazīmes nerosina uz šādu nosaukumu. Papēžakmens, kas tagad stāv slīpi, iespējams, kādreiz ir stāvējis taisni un tā atrašanās vieta varētu arī būt viens no pierādījumiem, ka senie ļaudis pazinuši astronomiju – vasaras saulgriežu vidū, stāvot akmens loka centrā, var redzēt saules lēktu tieši virs Papēžakmens.

Spriežot pēc atrastajām bedrēm, Stounhendžas ieejā bijušas arī divas koka stabu sistēmas. Nav izdevies noteikt, vai Stounhendžas celtniecības pirmā posma beigās, vai otrā posma sākumā novietoti vēl četri akmens bluķi, tā sauktie atbalsta jeb novērošanas akmeņi, no kuriem tikai divi ir saglabājušies.

Stounhendžas būvētāji varēja piederēt pie vēlā akmens laikmeta jeb neolīta laika ciltīm, kas ieradās Britu salās ap 4000. gadu p.m.ē. un atnesa līdzi māku apstrādāt zemi, audzēt mājlopus, gatavot māla traukus. Šīs ciltis vairs nebija klejotājciltis un apmetās uz dzīvi vienā noteiktā vietā. Šajā laikā sāka būvēt garus zemes dambjus, kuru nozīme vēl arvien nav noskaidrota, un varenas zemes vai akmens kapenes. Vēlāk tika veidoti ar valni apjozti laukumi, kuru iekšpusē atradās koncentriski stabu vai akmeņu riņķi, kurus jau var uzskatīt par Stounhendžas pirmajiem priekštečiem. Zīmīgi, ka trīs lielākās šāda veida būves atrodas tieši Stounhendžas apkaimē.

Trešā gadu tūkstoša p.m.ē. vidū Britu salās uz dzīvi apmetās ciltis ar jaunām kultūras īpatnībām, kā arī māku apstrādāt metālu. Saplūstot atnācēju kultūrai ar vietējo, celtniecība ieguva citādu raksturu. Tika būvēti simtiem lielu un mazu akmens riņķu, kā arī dažādi izkārtotu rindu, kas liecina, ka tika veikti plaši celtniecības darbi, kuru veidošanā jau ievēroja plānu un lietoja masīvus celtniecības materiālus.

Attīstoties jaunajiem celtniecības paņēmieniem, acīmredzot Stounhendža vairs neatbilda jaunajām prasībām un tā tika pārveidota.

Stounhendžas celtniecības otrajā posmā kompleksa vidū tika izveidoti divi koncentriski akmens riņķi. Iekšējā riņķa diametrs bija 21 m, un abus riņķus šķīra tikai 1,8 m plata atstarpe. Akmeņus izvietoja tā, ka tie veidoja it kā starus. Būvei izmantoja ap 1 t smagus dolerīta un liparīta (kristāliski lavas paveidi), kā arī vulkāniskā tufa akmeņus, kuriem ir iezilgana krāsa, it sevišķi, kad tie ir mitri, tādēļ arī šie akmeņi tiek dēvēti par zilajiem akmeņiem. Tuvākā šādu akmeņu atradne zināma Velsā, Preselli [Prescelly] kalnos, kas ir 210 km no Stounhendžas. Par to, kā neolīta laikmeta cilvēki spējuši atdabūt zilos akmeņus uz Stounhendžu no tāda attāluma, ir radušies vairāki minējumi. Viena no agrākajām versijām bija, ka lielos akmeņus veda ar kuģiem pa jūru gar Velsas krastu un tad pa abām Eivonas upēm, līdz visbeidzot, sauszemē, uzlika uz ripojošiem baļķiem un atvilka pa ceļu līdz Stounhendžai. Jaunākie pētījumi rāda, ka akmeņus no Dienvidvelsas uz austrumiem pārnesis šļūdonis, tikai, kāpēc gan apkārtnē nav citu zilo laukakmeņu, izņemot Stounhendžā savāktos? Tomēr pēc arheoloģiskajām izpētēm atklājies, ka zilo akmeņu fragmenti ir atrodami daudzos arheoloģijas pieminekļos Stounhendžas kromleha apkaimē; un XIX gadsimta sākuma ģeologa Jana de Laka ceļojumu aprakstā var izlasīt, ka 1809. gadā apgabals ap Stounhendžu bijis pilns ar leduslaikmeta laukakmeņiem, gan granītiem, gan bazaltiem un dolerītiem. Acīmredzot vēlāk zemnieki, iekopjot tīrumus, šos akmeņus novākuši un nevajadzīgos aprakuši.

Katrā ziņā akmeņu piegāde un uzstādīšana bija apjomīgs pasākums, kas, būdams jau gandrīz pabeigts, pēkšņi ticis pārtraukts. Zilo akmeņu riņķi palika līdz galam neizbūvēti, bet ieeju kompleksā paguva ievērojami paplašināt un pārveidot. Ieejas centrālo asi pavērsa par 5° uz austrumiem, tā ka Papēžakmens nokļuva gandrīz uz ass. Speciāli rakti grāvji un vaļņi skaidri iezīmēja ieeju kompleksā, kas tagad nodēvēta par Aleju.

Stounhendžas trešajā celtniecības posmā zilos akmeņus novāca un izveidoja varenu smilšakmens riņķi ar pieciem trilītiem centrā. Šie trilīti ir 10 akmens bluķi, kas sakārtoti piecos stāvošos pāros katrs ar atsevišķu horizontālu pārsegumu. Trilīti tika uzslieti smilšakmens riņķa iekšpusē zirga pakava formā ar atvērto pusi pret galveno Stounhendžas monumenta ieeju. Tie bija simetriski izkārtoti un pakāpeniski augstumā pārejoši akmens pāri, kur augtākais pāris (trilīts) atradās pašā centrā. Tikai trīs no pieciem trilītiem saglabājuši līdz mūsdienām savu pirmatnējo izskatu, - abi pārējie ir vienkārši stāvoši akmens bluķi, kuru pārsegumi guļ zemē.

Lielo riņķi, kura diametrs ir 33 metri, veidoja 30 kārtīgi novietoti smilšakmens bluķi, no kuriem saglabājušies ir tikai 17. Akmens bluķi bija vienmērīgi izkārtoti ar apmēram 1 – 1,4 m platām atstarpēm un stāvēja vidēji 4 m augstumā virs zemes; to platums sasniedza 2 m, bet biezums 1 m. Akmens pārsegums vertikālos akmeņus savienoja slēgtā gredzenā, turklāt gredzena virsma bija nolīmeņota horizontāli, kaut gan viss komplekss atrodas lēzenā nogāzē. Zilie akmeņi tika ievietoti atpakaļ kompleksa centrā. Ap smilšakmeņu riņķi izveidoja divus jaunus bedru riņķus, katrā pa 30 bedrēm, kuras tagad tiek sauktas attiecīgi par Z un Y bedrēm.

Stounhendžas būves ceturtajā, pēdējā būves posmā Aleja tika pagarināta par 2 km uz Eivonas upes pusi.

1620. gadā, kad karalis Džeimss I viesojās Pembrokas grāfa namā, viņa interesi piesaistīja tuvumā esošais grandiozo akmeņu grupējums. Karalis lika izsaukt savu arhitektu Inigo Džonsu [Inigo Jones] un uzdeva viņam uzzināt visu iespējamo par noslēpumainajiem akmeņiem. Arhitekts Džonss pamatīgi izpētīja Stounhendžu un nāca pie secinājuma, ka Stounhendža ir romiešu tempļa, kas veltīts Kēlam, drupas un tas uzcelts pēc 79. gada.

Karaļa interese par Stounhendžu pamudināja vairākus ievērojamus cilvēkus doties apskatīt to, un kā viens no pirmajiem bija slavenais tā laika hronists Samjuels Pepiss [Samuel Pepys], kas ar saviem aizraujošajiem iespaidiem par Stounhendžas apmeklējumu vēl vairāk pavairoja sabiedrības interesi par to.

XVIII gadsimta vidū radās doma par Stounhendžas saistību ar astronomiskajiem novērojumiem, jo tika atklāts, ka kompleksa un Alejas centrālā ass norāda Saules lēkta virzienu vasaras saulgriežos. XIX gadsimta vidū atklāja, ka minētie četri atbalsta akmeņi rāda Saules stāvokli vasaras un ziemas saulgriežos. Atklājumu meklējumos iesaistījās ne tikvien profesionāli arheologi, bet arī astronomi un inženieri. Tika veikti visvisādi pētījumi, izmantojot gan precīzus uzmērījumu datus un elektroniskos skaitļotājus, gan analizējot dažādu spīdekļu novērošanas iespējas dažādos virzienos un laika momentos, gan izvēršot pētījumus arī citos Britu salu megalītiskajos pieminekļos, kur daļā no tiem atrada astronomiski nozīmīgos virzienos orientētus varbūtējos vizierus [skatu meklētāji – ģeodēziska instrumenta daļa, ar kuru vizē (noregulē ģeodēzijas instrumentu) uz kādu noteiktu punktu].

Šo pētījumu rezultātā tika secināts, ka Stounhendža bijusi Saules observatorija, kurā varēts pietiekami precīzi noteikt vasaras un ziemas saulstāvjus, izmantojot gan Aleju un Papēžakmeni, gan minēto četru atbalsta akmeņu veidotā taisnstūra īsās malas. Saules gada fiksēšana un sadalīšana divās daļās uzskatāma par visvienkāršākā kalendāra pamatu, kas bija nepieciešams seno zemkopju dzīvē, tikai nav līdz galam noskaidrots, vai pastāvēja papildu akmens vizieri gada sadalīšanai vairākās daļās.

Iespējams, ka Stounhendžā novēroti arī noteiktu Mēness stāvokļu momenti, proti, skatoties gar atbalsta akmeņu veidotā taisnstūra garajām malām, var fiksēt augstā Mēness vistālāk uz dienvidiem novirzītos lēktus un rietus. Nav izslēgts, ka novēroja arī zemo Mēnesi. Jēdzieni “augstais” un “zemais” Mēness saistīti ar Mēness šķietamā ceļa slīpuma maiņu pret debess ekvatoru, to izraisa Mēness mezglu [spīdekļa ceļa krustpunkti ar ekliptiku] slīdēšana pa ekliptiku. Pilnu apli mezgli veic 18,6 gados, no kuriem 9,3 gadus Mēness orbīta atrodas ārpus leņķa starp debesīm un ekliptiku, bet otrus deviņus – iekšpus šī leņķa. Pirmajā gadījumā Mēness deklinācija [ekvatoriālās koordinātu sistēmas koordināta, ko skaita pa spīdekļa deklināciju riņķi no debess ekvatora līdz spīdeklim] viena mēneša laikā maksimāli var mainīties no -28°36´ līdz pat +28°36´, un tad Mēness tiek saukts par augsto. Otrajā gadījumā, kad deklinācija mainās minimāli tikai no -18°18´ līdz +18°18´, Mēness tiek saukts par zemo. Mēness lēkta un rieta galējie punkti augstā un zemā Mēness laikā stipri atšķiras.

Tā kā Mēness stāvokļa ikmēneša izmaiņas sevišķi iespaidīgas ir augstā Mēness laikā, kad ik pēc divām nedēļām tas redzams te augstu debesīs, te pavisam zemu pie horizonta, tad tik izteiktas Mēness kustības īpatnības varēja pievērst seno cilvēku uzmanību jau pašas par sevi.

Iespējams, ka vēl viens svarīgs novērotāju uzdevums Stounhendžā bijis Mēness aptumsumu paredzēšana, jo Mēness aptumsums ir pietiekami iespaidīga parādība, lai satrauktu seno cilvēku prātus. Tā kā Mēness aptumsumi redzami samērā bieži, tad jau tajos laikos varēja ievērot dažas likumsakarības, kas deva iespēju paredzēt tos. Šajā sakarā Obrija bedres var uzskatīt par akmens laikmeta “skaitļošanas mašīnu” aptumsumu pareģošanai, kur ar pārcilājamu marķēšanas akmeņu palīdzību vairāk vai mazāk precīzi varēja modelēt spīdekļu kustību un noteikt momentus, kad aptumsumi iespējami.

Pētījumi rāda, ka ārpus Stounhendžas vaļņa atradušies vizieri (domājams, augsti koka stabi) Saules un Mēness novērojumu precizēšanai. Novērojumu precizitāti var vēl paaugstināt, ja mākslīgos vizierus izvieto tālos pakalnos. Bez tam smilšakmeņu riņķa horizontālās virsmas (kā jau novērošanas laukumam) akmeņos atrastas bedrītes, kas varēja kalpot vizēšanas iekārtu nostiprināšanai.

Interesanti, ka tieši Stounhendžas ģeogrāfiskā platuma grādos veidojas taisnstūris, kas iezīmē svarīgus Saules un Mēness virzienus – katrā citā vietā tas būtu paralelograms. Tomēr jāšaubās, vai Stounhendžas vieta jau pašā sākumā būtu izvēlēta, vadoties no šiem apsvērumiem, jo krīta valnis, Obrija bedres un Papēžakmens pastāvējuši sen pirms atbalsta akmeņu uzstādīšanas. Varbūt tieši taisnstūra atklāšana pamudinājusi pilnveidot Stounhendžu un pārvērst to par galveno observatoriju?

Iespējams, Stounhendžas būves pēdējā posmā Solsberijas līdzenumu apdzīvoja bronzas laikmeta ļaudis, kas eksportēja bronzas darbarīkus un zelta rotaslietas uz Eiropu. Savus mirušos viņi apbedīja apaļos uzkalniņos, un varbūt arī finansēja Stounhendžas celtniecību. Iespējams, ka šī senā tauta runāja valodā, kas radniecīga ķeltu valodai, taču trūkst konkrētu faktu, kas to ļautu saistīt ar vēlāko kultu priesteru kārtu, kuru romiešu autori nosauca par druīdiem. Šos noslēpumainos vīrus, kas dieviem ziedoja dzīvniekus un pēc dažiem nostāstiem - arī cilvēkus, pirmais ar Stounhendžu saistīja Džons Obrijs, kas XVII gadsimta vidū pirmo reizi izteica domu, ka Stounhendžas akmens loki esot seno druīdu tempļi. Šī ideja vēlāk ļoti saistīja romantisma māksliniekus un dzejniekus, kuri iespaida kāpināšanai bieži Stounhendžu gleznoja uz negaisa mākoņiem klātu debesu fona, bet dzeja atspoguļoja cilvēku ziedošanas ainas.

Lai gan monumenta vēsture aizsākusies apmēram 2000 gadu pirms laika, kad dzīvoja druīdi, mīts par viņu saistību ar Stounhendžu vēl joprojām turpina pastāvēt. Piemēram, 1799. gadā izplatījās doma, ka tā sauktais Altāra akmens esot paredzēts upuru sagatavošanai vai nogalināšanai, bet mūsdienās valda uzskats, ka tas ir tikai atsevišķs, zemē nogāzies akmens.

Gadsimtu gaitā šajā vietā notikušas gan zemniekus sanākšanas, gan pēdējos 80 gados mūsdienu druīdi, kam gan nav nekādas saistības ar sākotnējiem druīdu priesteriem, Stounhendžā svinēja vasaras saulgriežus. Divdesmit gadus jūnijā uz svētku svinēšanu šeit pulcējās tūkstošiem cilvēku, bet 1985. gadā varas iestādes aizliedza druīdu apvienību un arī svētku svinēšanu Stounhendžā, baidoties, ka tie varētu radīt kaitējumu akmeņiem un apkārtējai ainavai.