Renesanses arhitekti sevišķi bija iecienījuši centrisko plānojumu. Viņi to uzskatīja par antīko tempļu pamatformu, kas asociējas ar dievišķumu, pilnību un vienotību. Taču formas tīrības ideāls bija pretrunā ar kulta prasībām un nepieciešamību dievnama telpā nošķirt altāra, garīdzniecības un draudzes zonu. Toties kristīgo mocekļu piemiņas svētnīcām bija citi funkcionāli uzdevumi, un tās varēja kļūt par antīkās pasaules pagānisko tempļu īstajām mantiniecēm. Tempietto paceļas Sv. Pētera mocīšanas vietā. Kapelas pieticīgajās formās iemiesojusies vēlās renesanses tieksme pēc klasiskas harmonijas un kārtības. Vienkārša kupola vainagoto centrālo cilindru jeb celli, kurā atrodas pati svētnīca, apņem kolonnu vainags - peristils. Celles augstums ir vienāds ar peristila rādiusu. Peristilu veido 16 toskāniešu kolonnas, kuru risinājumā stingri ievērotas klasiskās proporcijas. Harmoniskā proporciju sistēma, kurā katrs atsevišķs elements ir saskaņots ar veselumu, celtnei piešķir lakonisku viengabalainību.

Pieredze perspektīvisku kompozīciju gleznošanā un rūpīgās antīkā mantojuma studijas D. Bramantem ļāva nodoties eksperimentiem ar proporcijām un ordera formām, ienesot dižrenesanses arhitektūrā jaunu ideju vēsmas. Vienkāršas un harmoniskas kompozīcijas meklējumi iezīmēja atteikšanos no klasisko elementu kopēšanas, kas vēl bija raksturīga agrajai renesansei.

Dižrenesanses spilgtākais pārstāvis arhitektūrā ir Urbīno spožās kultūras dzīves ietekmētais arhitekts un gleznotājs Donato Andželo Bramante (1444-1514), kas Brunelleski iezīmēto programmu realizēja visā pilnībā. Vēl dzīvodams Milānā (1482-1493), viņš Santa Maria delle Grazie klostera baznīcas pārbūvētajā korī atrada Paci kapelai līdzvērtīgu, bet grandiozāku un vēl svinīgāku telpas risinājumu. Taču visizcilākais, vistipiskākais Bramantes sniegums, visu renesanses arhitektūras centienu spilgtākais iemiesojums ir jau Romā veidotais mazais dievnams – tā saucamais Tempietto (1502) Sv. Pētera klostera nelielajā kvadrātiskajā pagalmā. Bija plānots šo celtni pārvērst par apaļa, kolonnām apņemta pagalma centru, t.i., iekļaut ansamblī, kur pagalms būtu templis zem klajas debess, bet Tempietto – tā altāris. Taču tas netika realizēts, un par nodomu var spriest tikai pēc XVI gs. arhitekta un teorētiķa S. Serlio gravīrām. No tām kļūst skaidrs, kāpēc Tempietto autors šeit aprobežojas tikai ar ārskata problēmām. Dievnams iecerēts līdzīgi romiešu apaļajiem tempļiem, bet īstenībā ir apaļš tornis ar puslodei līdzīgu kupolu. Pusaugstumā to apņem balkons ar balustrādi, ko nes sešpadsmit toskāņu ordera kolonnas. Antablementā redzami triglifi un metopas gandrīz klasiski skaidrā interpretējumā. Paša torņa sienas virsmu bagātina nišas gan apakšējā stāvā zem balkona, gan augšējā – virs balkona, radot smalku gaismēnu rotaļu. Tādējādi šī nelielā celtne veido plastiski iespaidīgu formu kopumu un uzrunā skatītāju skaidrā proporciju un ritmu valodā. Laikabiedru acīs Tempietto kļuva par renesanses manifestu.