“Tempietto” atrodas vietā, kur pēc leģendas, krustā sists Sv. Pēteris – viens no Kristus divpadsmit apustuļiem. Savukārt zem celtnes slēpjas kripta (apakðzemes eja), kurā iezīmēts Pētera krusta bedres dziļums. Var ticēt leģendām vai neticēt, bet pastāv arī uzskats, ka Ferdinands II (1452-1516) un Spānijas Izabella (1451-1504) bijuši Sv. Pētera klostera aizgādņi, un viņus uzskata arī par “Tempietto” pasūtītājiem.

Klostera pagalma vidū uzceltais “Tempietto” ir veidots tā, lai perspektīvā (plaknē tēloto objektu šķietamās lielumu, kontūru un krāsu izmaiņas atbilstoši attālumam no skatījuma punkta) radītu savam nelielajam apjomam neatbilstoši monumentālu iespaidu. Tāpat kā antīkie tempļi, tas jāaplūko no noteiktiem skatpunktiem.

“Tempietto” atrodas Sv. Pētera klostera iekšpagalmā. Klosteris plešas Jānikula pakalna nogāzē, no kuras paveras skats uz pilsētu. Bramante bija iecerējis saskaņot visa pagalma veidojumu ar mazās svētnīcas ģeometriski skaidrajām proporcijām - pārvērst šo celtni par apaļa, kolonnām apņemta pagalma centru, t.i., iekļaut ansamblī, kur pagalms būtu templis zem klajas debess, bet “Tempietto” – tā altāris. Taču nodoms netika īstenots un par tā ideju var spriest tikai pēc 16. gadsimta arhitekta un teorētiķa S. Serlio gravīrām (augstspieduma un dobspieduma grafika).

Dievnams izveidots par rotondas tipa (apaļu) celtni ar puslodei līdzīgu kupolu, kas kļuva par prototipu Romas Sv. Pētera katedrāles vainagojumam. Vienkāršā kupola vainagoto centrālo cilindru jeb celli, kurā atrodas pati svētnīca, apņem balkons ar balustrādi (balkona malas nožogojums, kas sastāv no balustriem un horizontālas margas), ko nes sešpadsmit toskāniskā ordera (nesošo un balstošo elementu kārtojums noteiktā mākslinieciskā sistēmā; toskāniskais orderis – senajā Romā radies klasiskais orderis, kam raksturīga bāze, gluds kolonnas stāvs un divdaļīgs profilēts kapitelis kolonnu vainagojošā daļa) kolonnu vainags – peristils. Celles augstums ir vienāds ar peristila rādiusu (kolonnu augstums ir puse no visas celtnes augstuma), bet iekšējais diametrs ir tikai 4,5 m. Toskāniešu ordera kolonnu granīta stāvi, kas atvesti no kāda antīka tempļa drupām, tika papildināti ar marmora bāzēm (kolonnas apakšējā daļa) un kapiteļiem (kolonnu vainagojošā, rotātā daļa, kas balsta pārsegumu).

Savukārt dievnama antablementa (ordera vainagojošā horizontālā daļa, ko balsta kolonnas vai pilastri) frīze (ornamentāli dekoratīva josla, klasiskā ordera antablementā atrodas vidusdaļā) veidota klasiskās doriešu ordera formās, saskaņojot triglifu (taisnstūrveida akmens plātne ar vertikāliem iegriezumiem; mijoties ar metopām, triglifi veido doriešu ordera frīzi) un metopu (doriskajā orderī – vieta, kas mijas ar triglifiem, parasti aizpildīta ar skulpturāliem veidojumiem) ritmu ar kolonnu izvietojumu. Veidojot frīzes skulpturālo rotājumu, kurā attēlotas Sv. Pētera ciešanas, kā arī dažādi kristīgās liturģijas (dievkalpojuma rituāls kristīgajā baznīcā) elementi, Bramante ir ietekmējies no antīko tempļu dekoru heroiskajiem (heroisks – varonīgs) tēliem. Svētnīcas cilindra sienas virsmu bagātina nišas gan apakšējā stāvā zem balkona, gan augšējā – virs balkona, radot smalku gaismēnu rotaļu. Cilindra augšdaļā izveidotās nišas ir saistītas ar klasisko tradīciju papildināt būvdarbu dekoru ar skulpturāliem darbiem.

Kaut “Tempietto” ir samērā maza celtne, tā tomēr veido plastiski iespaidīgu formu kopumu un uzrunā tās aplūkotāju ar savu izsmalcināto proporciju un ritmu skanējumu. Laikabiedru acīs “Tempietto” kļuva par renesanses ideālu visaugstāko piepildījumu.