Mūsu ēras 2. gadsimta sākums bija Romas valsts lielākais uzplaukuma laiks un reizē vispārējās krīzes aizsākums. Lai mazinātu krīzi, valdnieki turpināja iekarošanas karus, kas paplašināja impērijas teritoriju. 2. gs. sākumā imperatoru Trajāna un Adriāna laikā Romā turpinājās grandiozu ēku celtniecība. Trajāna laikā Romā darbojās slavens arhitekts – Damaskas Apolladors. Viņš uzcēla jaunas termas, Ulpija baziliku un vislielāko Senās Romas arhitektūras ansambli – Trajāna forumu (ap m.ē. 109. – 114. g.), kas bija greznākais un bagātīgākais no visiem Romas forumiem. Tā kompozīcija bija pakļauta vienai idejai – slavināt bagātās Dakijas iekarošanu, jo no tās tika izvests daudz kara trofeju un vergu. Foruma ieeju veidoja triumfa arka, aiz tās pletās plašais foruma laukums, uz kura galvenās ass pacēlās Ulpija milzīgā piecjomu bazilika, lielākā bazilika Senās Romas arhitektūrā. Aiz bazilikas atradās peristilu pagalms, kura centrā bija novietota Trajāna memoriālā kolonna (ap 114. g.). Aiz kolonnas pletās vēl otrs pagalms, ko noslēdza Trajāna templis.

Trajāna forums laika gaitā sagrauts. Saglabājies tikai viens piemineklis – valdnieka memoriālā kolonna. Tas bija 38 m augsts marmora stabs, veidots no vairākiem cilindriem un novietots uz kubveida pamatnes, kurā atradās Trajāna pīšļi. Kolonna beidzās ar doriskā stilā darinātu kapiteli, virs kura pacēlās bronzas ērglis, bet pēc Trajāna nāves – imperatora apzeltīta bronzas statuja (uz augšējo platformu veda kolonnas iekšpusē ierīkotas vītņu kāpnes).

Vislielāko interesi izraisa ciļņi, kas kārtoti spirālveida joslā un viscaur klāj kolonnu. Ciļņu joslas garums – 200 m. Tajos attēlots Trajāna karagājiens un cīņas ar trāķiešu cilti – dakiem. Te secīgi, kā hronikā, parādīts pats leģionu gājiens ar Trajānu priekšgalā, tālāk seko karaspēka apmetnes ainas, pilsētu aplenkšanas, emocionāli saspringti kauju skati. Plastiskais risinājums ļoti reāls, notikumi vēstīti ar dokumentālu precizitāti. Precīzi attēloti apģērbi, ieroči, krūšu bruņas, bruņucepures. Izteiksmīgi atveidots romiešu leģionāru mežonīgais azarts, ievainoto sāpēs izķēmotās sejas un sagūstītie daki, kas nometušies ceļos uzvarētāju priekšā. Visas norises notiek uz nedaudz ieskicēta ainavas vai arhitektūras celtņu fona. Vietumis ienests alegorisks spārnotās romiešu uzvaras dievietes Viktorijas tēls, kas kronē ar uzvaras vainagu imperatoru.

Vēl viens romiešu māksliniekiem dots jauns uzdevums atdzīvināja kādu Seno Austrumu mākslai raksturīgu tradīciju. Arī romieši vēlējās darīt zināmas savas uzvaras un visa karagājiena norisi. Tā, peimēram, imperators Trajāns lika uzcelt milzīgu kolonnu, kas atspoguļotu viņa karagaitas un uzvaras Dakijā (tagadējā Rumānijā). 78. attēlā mēs redzam romiešu leģionārus sagādājam furāžu, cīnāmies un gūstam uzvaras. Šo kauju ainu atveidē likta lietā visa grieķu mākslas gadsimtiem ilgā pieredze un sasniegumi. Taču izcilā nozīme, kādu romieši piešķīra detaļu precīzam atainojumam un labi saprotamam notikumu norises fiksējumam, kas atstātu iespaidu uz varoņu tuviniekiem un draugiem, diezgan pamatīgi pārvērta viņu mākslas raksturu. Mākslas galvenais mērķis vairs nebija harmonija, skaistums vai dramatisks iespaids. Romieši bija lietišķi cilvēki, un modes preces viņiem daudz nerūpēja. Tomēr izteiksmes līdzekļi, ar kādiem viņi atklāja savu varoņu veikumu kaujas laukā, izrādījās ļoti noderīgi tām reliģijām, kas nonāca saskarē ar viņu plašo impēriju