Atsevišķs atzarojums franču romānikas arhitektūrā ir Francijas ziemeļos – Normandijā celtās kulta ēkas. Normandija savu nosaukumu ieguva no tā, ka šajā teritorijā 10. gs. sākumā iebruka, apmetās uz dzīvi un nodibināja šeit savu hercogisti no Skandināvijas nākušie normaņi.¹

Normaņi pārņēma toreiz Francijā pastāvošo arhitektūras stilu un līdzīgā garā sāka celt savas baznīcas un klosterus. Normandijā celtajām romānikas laika baznīcām ir vienkāršas, lakoniskas, pat askētiskas būvformas. Tās ir pēc plāna izstieptas trīsjomu bazilikas tipa celtnes. Normandijas baznīcām parasti kora daļā nav deambulatorija. Līdz pat 12. gs. virs galvenā joma saglabājās lēzenais koka segums; tikai sānjomus sedz krusta velves. Tikai 12. gs. arī vidusjomu sāka segt ar krusta velvēm. Šīs velves mūrēja no skaldītiem akmeņiem, kuru salaidumu vietas akcentēja un izcēla. Sākumā šim paņēmienam bija tikai mākslinieciska nozīme, bet vēlāk tas deva sākotnējas ierosmes gotikā plaši lietotajai nervīru sistēmai. Raksturīgs Normandijas romānikas celtniecības paraugs ir Kānas sieviešu klostera Sv. Trīsvienības baznīca (1059-1066. g., pārbūvēta 12. gs.). Arī tā ir trīsjomu bazilika ar šauriem sānjomiem, kas sasniedz tikai pusi no vidusjoma augstuma. Kā jau visām Normandijas baznīcām, ārējās būvformas ir smagnējas un skarbas, skulpturālā apdare izmantota minimāli, tikai portālā. Toties šīs formas ir proporcionāli ļoti izsvarotas. It īpaši izteiksmīgi ir galvenajā fasādē izvietotie torņi, kas it kā izdveš lielu mieru un reizē saspringtu spēku. Jau Sv. Trīsvienības baznīcas būvformu kārtojumā iezīmējas zināmas vertikālisma tendences, kas vēl jaušamāk izpaužas turpat Kānā uzceltās Sv. Stefana (Saint Etienne) baznīcas fasādē (celta 11. gs., tornis 12. gs.). Tāpēc šās baznīcas fasāde ar savām būvformām un to trīsdaļīgo dalījumu tiek uzskatīta par vēlākās gotiskās fasādes prototipu.