Zikurāts (< akadiešu) – sakrālā celtne Mezopotāmijā. Pakāpjveida tornis no neapdedzinātiem ķieģeļiem (3 – 7 paralēlas vai nošķeltas piramīdas, kas novietotas cita uz citas). Augšējā apjomā atradās svētnīca, dažādu krāsu terases (melnas, sarkanas, baltas) savienoja kāpnes vai pandusi. 2. – 1. g. tūkst. p.m.ē. celtie zikurāti saglabājušies Irākā un Irānā.

3. gt. p.m.ē. radās samērā sarežģīta torņveida kulta celtnes forma – zikurāts, kas pilsētas ēku kompleksā pamazām ieņēma galveno vietu un sāka dominēt pār citām celtnēm. To parasti novietoja blakus galvenās dievības templim. Vislabāk saglabājies milzīgais, valdnieka Ūrnamma celtais zikurāts Ūrā (3. gt. beigas p.m.ē.), kura augstums sasniedzis vairāk nekā 20 m. Tas sastāv it kā no trim masīviem torņiem, kas novietoti cits virs cita, to apjomiem uz augšu samazinoties. Lielā, ar nededzinātiem ķieģeļiem un blietētiem māliem piepildītā celtne, kurā nebija paredzētas nekādas telpas vai ejas, augšā noslēdzās ar nelielu svētnīcu. Augšējā terasē, kur atradās svētnīca, notika reliģiskas mistērijas. Svētnīca, domājams, izmantota arī kā observatorija, kur darbojušies priesteri – zvaigžņu skaitītāji. Zikurāta terases savā starpā savienoja milzīgas, ārpusē ierīkotas kāpnes, kas akcentēja visas ēkas strukturālo uzbūvi. Terases bija krāsotas dažādās krāsās: apakšējā – melnā, vidējā – sarkanbrūnā un augšējā – baltā. Ar savām monumentālajām un masīvajām formām zikurāts atgādināja ēģiptiešu piramīdas.

Senajā Divupē garīgā kultūra bija cieši saistīta ar reliģisko pasaules uztveri, kas ietekmēja arī arhitektūras un mākslas attīstību. Šumerā šī ietekme bija īpaši spēcīga.

Ūrā 21. gs. p.m.ē. uz desmit metrus augstas platformas uzcēla mēness dievam Nannam veltītu celtni – pakāpjveida torni zikurātu (zikurāts – kalna māja). Augšējā apjomā atradās svētnīca. Tūkstošiem skatītāju svētku laikā sekoja priesteru procesijai, kas mūzikas pavadībā devās augšup pa kāpnēm, lai templī pielūgtu Ūras pilsētas aizbildni dievu Nannu. Pēc tam mēness dievs ziedojumiem piekrautā kuģī devās uz seno šumeru cilšu savienības centru Nipūru pie sava un visu “dievu tēva” Enlila, lai izlūgtos svētību Ūras upēm, mežiem un laukiem. Valdīja uzskats, ka naktīs Nanna ceļo pa debess jumu, bet dienās – pa pazemes valstību. Nanna šumeriem asociējās ar vērsi, kura ragi veido pusmēnesi. Ūras I dinastijas valdnieku kapenēs (25. gs. p.m.ē.) atrada arfas, kuru rezonatorus rotāja no zelta izgatavota vērša galva ar lazurīta bārdu un ragiem.

Mezopotāmijas arhitektūras īpatnības lielā mērā noteica dabas apstākļi: akmeņu trūkums un lielās māla nogulas. Neapdedzināti ķieģeļi bija Mezopotāmijas celtnieku pamatmateriāls. Par Mezopotāmijas arhitektūras attīstības sākumu var uzskatīt laiku, kad ciemata nelielo, no niedrēm celto dzīvojamo ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla ķieģeļu celtni – templi. Tam bija balsinātas sienas, nišas un inkrustācijas no spilgti krāsainām māla naglām. 3. gadu tūkstoša beigās templim blakus sāka celt milzu izmēra pakāpju torni – zikurātu, veltītu pilsētas sargātājiem dieviem. Par tā klasiskās formas raksturīgāko un hronoloģiski agrāko no pazīstamākajiem piemēriem tiek uzskatīts Šumeras un Akadas galvaspilsētas Ūras zikurāts, ko sāka celt ap 2000. gadu p.m.ē. III šumeru dinastijas valdnieka Ūrnammu valdīšanas laikā un pabeidza VI gadsimtā p.m.ē. Tā drupas un apraksti sengrieķu literatūrā ļāva zinātniekiem veikt rekonstrukciju. Nesalīdzināmi sliktāk saglabājušies zikurāti, kas arī celti Ūrnammu laikā Ūras kaimiņu pilsētās Eridu, Elobeidā un Nipūrā, - to rekonstrukcija nav iespējama. Tāpat kā Ēģiptes piramīda, zikurāts, it īpaši šīsdienas izskatā, kad nav vairs tā krāsainā ietērpa, iespaido galvenokārt ar savu masu. Zikurāta pamatne ir kvadrātam tuvs taisnstūris. Ūrā tā dimensijas ir 56 x 52 m. Salīdzinājumā ar šādu varenu pamatni zikurāta augstums, liekas, bijis liels, piemēram, Ūrā tas pašreiz ir 21,33 metri.

Ūras zikurāta pirmās terases sienas sedza 2,5 m bieza apdedzinātu ķieģeļu kārta. Mazliet ieslīpā, 15 m augstā terases siena bija ar nišām. Zikurāts ir pilnīgi blīva celtne, iekštelpu vai eju tajā nav bijis. Tā raksturīgākā īpatnība ir arhitektoniski labi pārdomātā ārējo kāpņu sistēma, kas savienoja trīs terases ar zemi.

Divupes monumentālās celtniecības materiāls akmens trūkuma dēļ bija māla ķieģeļi, sākumā saulē izkaltēti, bet Ūras III dinastijas laikā tika atklāta ķieģeļu apdedzināšanas tehnika. Galvenā monumentālā celtne Divupē bija vairākpakāpju torņi – zikurāti ar svētnīcu uz augšējās platformas. Speciālisti aprēķinājuši – lai uzceltu Urukas zikurāta vienu platformu (terasi), 1500 strādniekiem nāktos strādāt pa 10 stundām dienā veselus piecus gadus.

Ūras III dinastija. Pēc īslaicīgas gutiešu kundzības sākās šumeru pilsētu atdzimšana un Ūras III dinastijas valdnieku hegemonija. Dinastijas pamatlicējs Ūrnammu un viņa dēls Šulgi apvienoja teritoriju, kas gandrīz aptvēra bijušās Sargonīdu lielvalsts robežas. Tas bija spožs laikmets, kas pastāvēja tikai nedaudz ilgāk par 150 gadiem.

SASKAŅĀ AR BĪBELĒ TEIKTO "haldiešu Ūra" ir Abraāma dzimtā pilsēta. Ūra atrodas Eifratas austrumu krastā, un savus ziedu laikus tā pieredzēja ap 2100. gadu p.m.ē., Ūrnammu valdīšanas laikā. Iespaidīgākā celtne mūru ieskautajā pilsētā bija liels zikurāts, un lielākā daļa pilsētas tempļu bija veltīti Mēness dievam Nannam un viņa sievai Ningalai. 20. gadsimta divdesmitajos gados arheologs sers Lenards Vulijs, atrokot Ūru, atklāja iespaidīgu valdnieku kapsētu (2600 - 2300 p.m.ē.) ar aptuveni 1500 kapenēm, kas bija bagātīgi piepildītas ar dārgām mantām un liecināja par šumeru civilizācijas sasniegumiem. Pieņēmumam, ka tieši šajā vietā ap 3200. gadu notikuši Bībelē minētie plūdi, nekad nav bijis būtisku pretargumentu.

Mezopotāmija, divu upju — Tigras un Eifratas - zeme, bieži tiek dēvēta par "cilvēces šūpuli”. Aptuveni 10. gt. p.m.ē. cilvēki te sāka iekopt zemi, apgūt aušanas prasmi un turēt mājlopus. Apmetnes tika celtas no māla ķieģeļiem; vēlāk bijušo māju vietās līdzenumā pacēlās pakalni, zem kuriem saglabājušās tūkstošiem gadu senas vēstures liecības.

Pirmās apmetnes pie Ūras parādījās ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē., bet 25. gadsimtā p.m.ē. Ūra kļuva par Šumeras galvaspilsētu. Daudzajās apbedījumu vietās atrastie priekšmeti ļauj nešaubīgi apgalvot, ka Ūra bija ļoti bagāta pilsēta. Acīmredzot te tikuši upurēti arī cilvēki; uz sieviešu ķermeņiem ir atrastas zelta galvassegas un lazurīts. Uz upuru ķermeņiem nav atrastas nekādas pretošanās pazīmes; tas ļauj domāt, ka viņi pirms nogalināšanas tikuši sazāļoti. Upuriem bija lemts kalpot valdniekiem pēcnāves dzīvē.

Kaut arī šumeriem bija ļoti plašs dievu panteons, katrai pilsētai bija sava galvenā dievība; Ūras patrons bija Mēness dievs Nanna. Enunmaha templis bija veltīts Nannam un viņa sievai Ningalai, kurai bija arī pašai savi tempļi un priesterienes. Valdnieki tika dievišķoti, un arī Ūrnammu nebija izņēmums - tieši viņš uzcēla lielāko daļu tempļu un rādija milzīgu impēriju. Ūrnammu pēcteči nespēja turpināt viņa vērienīgos darbus, un 2006. gadā p.m.ē. Ūru iekaroja elamieši, kuri pilsētai ļāva sagrūt.

Katras pilsētas galvenā tempļa sastāvdaļa ir tornis – zikurats, kas pacēlās 4 – 6 terrasu veidīgiem kāpieniem. Viņa virsotnē kā 7. pakāpe atradās templis. Zikurats plānā ir vai nu kvadrāts vai četrstūris ar malu attiecību 3:2. Visaugstākais bijis t.s. “Bābeles tornis” (91 m). Uzeju torņa virsotnē taisīja dažādi. Rampas vai kāpnes novietoja torņa vienā malā, gan spirālveidīgas uzejas formā, gan arī kombinētā paņēmienā. Zikurati noderējuši zvaigžņu novērošanai. Izcilus nozīme zikuratu celtniecībā bijusi skaitlim 7, jo tas atgādina 7 planētas, 7 varavīksnes krāsas un 7 nedēļas dienas. Zikurats savā veidojumā nav bijis mazāk impozants kā Ēģiptes piramidas, turpretīm kapenes tālu nav sasniegušas to monumentālitāti, kādu atstāj ēģiptes mastabas vai piramīdas.

Neatkarīgi no tā, kā dievi tika uztverti, šumeru tempļi laikā no 3200. līdz 2000. g. p.m.ē. sabiedrībā baudīja milzīgu autoritāti. Tempļi kā vareni milži slējās pāri pilsētām un aizklāja Šumeras līdzeno apvārsni pavisam tiešā nozīmē, jo bija būvēti uz masīvām platformām, kuru vienīgais mērķis bija darīt tos iespējami augstākus. Kā būvmateriāls tika izmantoti saulē kaltēti māla ķieģeļi un plāksnes, jo akmens un kokmateriālu nebija, un vairums tempļu tika būvēti zikurāta veidā – kā terasveidīgs (pakāpienveidīgs) tornis, kura virsotnē slejas svētnīca. Šumeru templis bija tik masīvs un darbs pie tā celtniecības tik smags, ka, pēc mūsdienu aplēsēm, 1500 strādniekiem piecus gadus no vietas ik dienas vajadzēja pūlēties desmit stundas, lai vienu tādu uzbūvētu. (Vēl vairāk, māla ķieģeļu celtnēm ik pēc laika bija nepieciešams darbietilpīgs remonts, tā ka būvdarbiem patiesībā nebija paredzams gals.) Tomēr darbu acīmredzot uzņēmās brīvprātīgie, strādādami maiņās un tādējādi apliecinādami savu uzticību dieviem, no kuriem, viņuprāt, bija atkarīga cilvēku dzīve.

Šumeru prieteri paši dzīvoja nevis tempļos, bet tādās kā piebūvēs, kas atradās turpat tempļa teritorijā. Tempļa apkaimē mita arī svētnīcas pārvaldnieki, amatnieki un vergi. Tā kā priesteriem un pārvaldniekiem (abi jēdzieni brīžiem, šķiet, bijuši sinonīmi) bija jāapgūst ķīļraksts, tempļa teritorijā atradās arī skolas, kurās varēja apgūt gan rakstu mākslu, gan citas priesteru kastai nepieciešamās zinības, un šumeru skolas ir senākās mums zināmās mācību iestādes cilvēces vēsturē.

Tempļiem vienmēr piederēja arī lieli zemes gabali ārpus pilsētas, jo tie nebūtu varējuši pastāvēt bez ienākumiem, ko tādi īpašumi nodrošināja. Tempļu komplekss iesaistījās arī tirdznieciskos darījumos – tempļi ražotās vai uzglabātās preces tika pārdotas pircējiem no pašu pilsētas vai aizgādātas pārdošanai uz tālīnākām vietām. Tādējādi tempļi patiesībā bija “valstis valstī”.