Citēts no: Universāls palīgs skolēniem Valoda. Literatūra. Māksla/Red. Dz. Dāvidsone; māksl. red. V. Lapiņš; tehn. red. V. Vasiļjeva; korekt. B. Jēgere. Rīga: Juventa, 1997.
Sv. Vitāles baznīca Itālijas pilsētā Ravennā, kas tolaik atradās Bizantijas impērijas sastāvā, slavena galvenokārt ar savām mozaīkām, kurās attēlots imperators Justiniāns I un viņa sieva valdniece Teodora ar svītu.
Citēts no: Cielava Sk. Vispārīgā mākslas vēsture, II daļa. R.: Zvaigzne ABC, 1999.
Ievērojamākā tālaika Ravennas sakrālā celtne ir Sv. Vitālija baznīca
(San Vitale; 547. g.). Tā ir ārēji vienkārša, ar kupolu segta centrāltipa būve, kuras plānojuma pamatā ir astoņstūris. Lielais kupols, kura diametrs sasniedz 15 m, balstās uz astoņiem stabiem. Ievērību pelna baznīcas interjers. Stabi, kas balsta kupolu, ēkas centrā veido rotondu, kurai apkārt stiepjas apeja ar luktām otrā stāva līmenī. Šo apeju pārtrauc ieeja prezbitērijā paaugstinātajā altāra daļā, kas domāta garīdzniecībai. Visu pārējo telpu starp rotondas stabiem aizpilda divstāvu arkādes. Šis paņēmiens ļāvis panākt apbrīnojamu telpiskā iespaida efektu.
* * *
Bizantijas monumentālās glezniecības paraugi vislabāk (it īpaši mozaīkā) saglabājušies Ravennas Sv. Vitālija baznīcā. Mozaīkas šeit klāj apsīdas un prezbitērija sienas, veidojot mākslinieciski nobeigtu kārtojumu. Apsīdas konhā attēlots Kristus sēžam uz zemeslodes, bet viņam abās pusēs stāv erceņģeļi, kā arī reālas vēsturiskas personas baznīcas patrons Sv. Vitālijs, kas saņem no Kristus ciešanu vainagu, un arhibīskaps Eklēzijs, kurš pasniedz Kristum uzceltās baznīcas modeli.
Pasaulslavenas ir divas laicīga satura kompozīcijas, kas novietotas uz Sv. Vitālija baznīcas apsīdas sānsienām. Vienā no tām attēlots imperators Justiniāns I ar svītu, bet otrā valdniece Teodora, Justiniāna I tuvākais palīgs un uzticamais sabiedrotais.
1
1
Kā stāsta leģenda, Justiniāns I savu mūža draudzeni atvedis no Aleksandrijas, kur viņa bijusi pazīstama vēderdejotāja. Pēc pārcelšanās uz Konstantinopoli Teodora kļuvusi ne tikai par vīra laika kavētāju, bet arī par impērijas pirmo dāmu, kas spējsi atbalstīt valdnieku visos svarīgākajos valsts jautājumos.
Mozaīkās attēlotās ainas cildina imperatoru pāra varenumu un dižumu. Cilvēki grupēti pēc etiķetes un ceremoniju protokola. Vienas kompozīcijas centrā redzams pats valdnieks, viņam blakus abās pusēs grupējas augstākie garīdznieki, galminieki, miesassargi. Figūras izvietotas uz zeltīta fona frontāli, nekustīgās pozās, to proporcijas stieptas. Taču tēl
i ir garīgas ekspresijas piesātināti, viņu lielās, eksaltēti ieplestās acis liecina par gremdēšanos pašapcerē. Personāžu sejas askētiskas, kaut arī tām nevar noliegt zināmu individuālu raksturojumu, kas saskatāms gan valdnieka vaibstos, gan blakusstāvošā arhibīskapa svinīgajā sejā, gan miesassarga mazliet viltīgajā skatienā. Figūras ietinušās purpurīgos, sarkanīgos, oranžos un violetos tērpos, kas kopā ar zeltīto fonu piešķir visai kompozīcijai krāšņu un dekoratīvu raksturu. Stilistiski pilnīgi līdzīga ir arī otra kompozīcija, kur attēlota Teodora ar svītu, tikai tā risināta mazliet brīvākās formās un ar vēl lielāku krāstoņu bagātību.
Citēts no: Universāls palīgs skolēniem Vēsture. Reliģija / Red. L. Kainaize, I. Vaitmane; māksl. red. V. Lapiņš; korekt. I. Sakse; tehn. red. V. Vasiļjeva. R.: Juventa, 1998.
Bizantijas imperators Justiniāns (482.-565.g.)
Imperatora Justiniāna valdīšanas laikā Bizantija sasniedza vislielāko uzplaukumu. Justiniāns mēģināja atjaunot Romas impēriju iepriekšējās robežās un nostiprināt verdzības iekārtu. Izmantodams nesaskaņas barbaru karalistēs, viņš sūtīja pret tām vairākas karaspēka ekspedīcijas.
Sīvos karos, kas turpinājās vairāk nekā 20 gadu, viņam izdevās iekarot vandaļu karalisti Ziemeļāfrikā un ostgotus - Itālijā, bet no vestgotiem tika atkarota Spānijas dienviddaļa. Zemes, kas pirms tam šajās valstīs bija atņemtas vergturiem, kā arī vergi un koloni tika atdoti iepriekšējiem kungiem.
Bet par impērijas robežu paplašināšanu bija jāsamaksā augsta cena. Pārmērīgie nodokļi Bizantijas iedzīvotājus izputināja. Kā liecina kāds laikabiedrs, «ļaudis bariem bēga pie barbariem, lai tikai tiktu prom no dzimtās zemes». Nemitīgi uzliesmoja sacelšanās, kuras Justiniāns nežēlīgi apspieda. Impērija ar lielām grūtībām spēja nosargāt savas robežas. Austrumos pēc ilgiem kariem daļu teritorijas nācās atdot Irānai.
Tuvākie, bīstamākie Bizantijas kaimiņi bija slāvi. VI gadsimta sākumā viņi aizvien biežāk izdarīja uzbrukumus impērijai. Karos novājinātā Bizantija ar lielām grūtībām tos atvairīja. Lai aizsargātu impēriju, tika atjaunoti vecie un uzbūvēti jauni nocietinājumi. Tomēr VII gadsimta vidū slāvu apmetnes bija izveidojušās gandrīz visā Balkānu pussalas teritorijā. Justiniāna iekšpolitika bija vērsta uz to, lai nostiprinātu valsts centralizāciju un tās ekonomiku, attīstītu tirdzniecību un meklētu jaunus tirdzniecības ceļus. Viens no svarīgākajiem imperatora pasākumiem bija romiešu tiesību reforma. Justiniāna laikā tika izstrādāts romiešu tiesību kopojums - kodifikācija. Šajā likumu kopojumā bija atspoguļotas verdzības iekārtā pastāvošās attiecības, kā arī VI gadsimtā Bizantijas sabiedriskajā dzīvē notikušās pārmaiņas. Justiniāna kodifikācijā skaidri iezīmējās ideja par stipru imperatora varu un valsts savienību ar kristīgo baznīcu. Liela vieta bija ierādīta privātīpašuma aizsardzībai. Tieši šīs Justiniāna kodeksa tēzes vēlāk viduslaikos pārņēma Rietumeiropa.
Justiniāna laikā panāktais Bizantijas varenības uzplaukums nebija ilgs. Jau viņa tuvāko pēcteču valdīšanas periodā sākās tās pagrimums.