Sv. Vitālija baznīca (547. g.) ir ārēji vienkārša, ar lielu kupolu (15 m diametrā) segta centrāltipa būve, kuras plānojuma pamatā ir astoņstūris. Baznīcas kupols balstās uz astoņiem masīviem stabiem, kas celtnes iekšienē veido rotondu (plānā apaļa celtne, kas parasti pārsegta ar kupolu un ko nereti ietver kolonāde), kurai apkārt stiepjas apeja ar luktām (kristīgo baznīcā galerijas virs sānjomiem vai arī virs priekštelpas) otrā stāva līmenī. Baznīcas apeju pārtrauc vienīgi ieeja prezbitērijā – paaugstinātajā altāra daļā ar bīskapa krēslu un pārējo garīdznieku sēdekļiem malās. Visu pārējo telpu starp rotondas stabiem aizpilda divstāvu arkādes (pēc formas un lieluma vienādu, uz kolonnām vai stabiem balstītu arku rinda).

Apbrīnojami labi saglabājušās Sv. Vitālija baznīcas mozaīkas klāj apsīdas (altāra daļas noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījuma veidā) un prezbitērija (paaugstinātā altāra daļa ar bīskapa krēslu un pārējo garīdznieku sēdekļiem malās) sienas, veidojot mākslinieciski saistītu kārtojumu. Apsīdas konhā (puskupols, kas pārsedz apsīdu) attēlots Kristus sēžam uz zemeslodes, bet viņam abās pusēs stāv erceņģeļi, kā arī reālas vēsturiskas personas – baznīcas patrons Sv. Vitālijs, kas saņem no Kristus ciešanu vainagu, un arhibīskaps Eklēzijs, kurš pasniedz Kristum uzceltās baznīcas modeli.

Tomēr pasaules vislielākās simpātijas ir iemantojušas divas laicīga satura kompozīcijas, kas klāj Sv. Vitālija baznīcas apsīdas (altāra daļas noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījuma veidā) sānsienas. Vienā no tām attēlots imperators Justiniāns I ar svītu, bet otrā – valdniece Teodora, Justiniāna I dzīvesbiedre un uzticamākais palīgs, jo, kā stāsta leģenda, imperators savu mūža draudzeni atvedis no Aleksandrijas, kur viņa bijusi pazīstama vēderdejotāja. Pēc pārcelšanās uz Konstantinopoli Teodora kļuvusi ne tikai par sava pavēlnieka laika kavētāju, bet arī par impērijas pirmo dāmu, kas spējusi atbalstīt valdnieku visos svarīgākajos valsts jautājumos.

Mozaīkās cilvēki grupēti pēc etiķetes un ceremoniju protokola, kompozīcijas centrā novietojot pašu imperatoru, bet viņam blakus abās pusēs grupējot augstākos garīdzniekus, galminiekus un visbeidzot miesassargus. Figūras izvietotas frontāli (tādas, kas vērstas ar priekšpusi pret skatītāju), to proporcijas stieptas un pozas nekustīgas, taču tēli ar savām milzīgajām, apcerīgā jūsmā ieplestajām acīm izstaro dziļu garīgumu un dievišķu apgarotību. Kaut gan atbilstoši tā laika mākslas principiem personāžu sejas veidotas askētiski, tomēr tām nevar noliegt arī zināmas individuālistiskas iezīmes, kas saskatāmas gan valdnieka vaibstos, gan blakusstāvošā arhibīskapa svinīgas jūsmas pārņemtajā sejā, gan miesassarga mazliet augstprātīgajā skatienā. Figūras attēlotas ieskautas purpurīgos, sarkanos, oranžos un violetos tērpos, kas sevišķi izceļas uz zeltītā mozaīkas fona, tā radot īpaši krāšņu un iespaidīgu efektu.

Kompozīcija, kurā attēlota valdniece Teodora ar savu svītu stilistiski ir pilnīgi līdzīga otrai kompozīcijai, kurā attēlots imperators, tikai tā risināta mazliet brīvākās formās un ar vēl lielāku krāsu noskaņu bagātību.