Otonu renesanse. Pēc Verdenas līguma (843. g.) Franku valsts sadalījās 3 daļās, un vienā no tām - Austrumfranku karalistē - izveidojās Vācijas valsts. Tajā strauji nostiprinājās feodālā iekārta, un līdz ar to sākās jaunās valsts saskaldīšanās, jo atsevišķo apgabalu pārvaldnieki - grāfi, markgrāfi un hercogi tiecās pēc patstāvības. Tāpēc jau 9. gs. Vācijā izveidojās četras spēcīgas hercogistes - Saksija, Frankonija, Švabija un Bavārija. Taču saglabājās arī karaļa vara. Starp 10. gs. Vācijas karaļiem ievērojamākais bija Otons I Lielais (valdīja no 936. līdz 973. g.), kurš daudz darīja, lai stiprinātu valsts vienotību un celtu tās prestižu. Savas valdīšanas laikā viņš atkal oficiāli atjaunoja Romas impēriju (962. g.). Vāciju tagad sāka saukt - Vācu nācijas Svētās Romas ķeizarvalsts. Nodibinot ciešus sakarus ar Itāliju un arī Bizantiju, tika radīti labvēlīgi apstākli mākslas uzplaukumam. Tāpēc Otona I un viņa pēcteču valdīšanas periods Vācijas vēsturē tiek dēvēts par "Otonu renesansi".

Vācijas arhitektūrā romānikas stila celtnes parādījās agri. Šeit tika izstrādāti vairāki jauni bazilikas tipi. Saksija, piemēram, izplatīta bija stieptas formas celtne ar trim jomiem, kurai rietumu galā bija otra apsīda un otrs transepts. Līdz ar to ieeja atradās nevis gala fasādē, bet sānos.

Šis bazilikas tips vēlāk izplatījās arī citos novados. Vācijas bazilikas tipam nebija kora jeb altāra telpas apejas (deambulatorija). Izplatītas bija arī halles tipa baznīcas, kurām visi jomi atradās vienādā augstumā. Ļoti lielu nozīmi vācu baznīcu celtniecībā ieguva daudzie torņi, kas kļuva par celtnes būvmasu neatņemamu sastāvdaļu.

Vācijas romānikas stila ziedu laiki bija 12. gadsimts. Celtniecības darbība šajā laikā koncentrējās Vidusreinas apgabalā, kur agri attīstījās pilsētas. Šajās bagātajās Vidusreinas pilsētās - Vormsa, Mainca un Špeierē tika uzceltas ievērojamākās vācu romānikas stila katedrāles (sāktas celt 11.-12. gadsimtā). Visas katedrāles ir cita citai līdzīgas. Tām raksturīgi grandiozi, masīvi kubveida būvapjomi, daudzu smagnēju torņu izbūves, iespaidīgi silueti. Vislabāk savu senatnīgo veidolu saglabājusi Vormsas katedrāle. Tā mūrēta no pelēcīga smilšakmens monolīti veidotās formās. Katedrālei ir seši apaļas formas torņi ar mūrētiem konusveida augšgala noslēgumiem: divi paceļas virs galvenā joma un transeptu krustojumiem, pārējie pa divi novietoti rietumu un austrumu fasādē. Ar savām skarbajām arhitektoniskajām formām tie piešķir sakrālajai celtnei mazliet cietokšņa izskatu. Fasāžu apdarē dominē gludas plaknes ar šauriem dažādas formas logiem, bez jebkādiem plastiskiem rotājumiem. Kā dekors izmantotas arkatūru un dekoratīvu arku galeriju joslas, kas stiepjas ap apsīdām un apaļajiem torņiem. Atsevišķi plastiski akmens veidojumi izkaisīti šur tur pie palodzēm un abu apsīdu dekoratīvajām arku galerijām bez saistības ar celtnes arhitektoniskajām formām. Tie ir fantāzijas tēli - himeras, sumpurņi, dažādi plēsīgi zvēri u.tml. Visas šīs Reinas novada katedrāles ar savām monumentālajām formām ir Vācijas agro viduslaiku celtniecības augstākais sasniegums.

Romāņu stils pārdzīvo uzplaukumu XII gadsimtā un izplatās visās Eiropas zemēs. Tipiskākās no XII – XIII gs. romāņu celtnēm ir Vormsas un Špeieres katedrāles Vācijā, kam vajadzēja paust laicīgās varas neatkarību no pāvesta. Tāpēc šeit dievnamam izvēlējās grandiozus un svinīgus risinājumus, kas, tāpat kā Klinī celtnes, romāņu stilā uzskatāmi par klasiskiem.

Liela nozīme romānikas attīstībā ir arī citām zemēm, īpaši Vācijai. Arhitektūras jomā šeit nav vienotības, jo liela vācu zemju daļa, kuru draudzes bija pakļautas Klinī abatijai, turpināja tās pašas tradīcijas, kādas bija iedibinājušās šajā laikā Francijā. Nedaudz atšķirīgai izskatās lielās t. s. impērijas jeb pilsētu baznīcas, īpaši Reinzemē. Sājā kontekstā jāatzīmē trīs lielās Vācijas katedrāles Reinos krastos - Špeierē, Maincā un Vormsā. Šeit galvenā īpatnība ir tā, ka jau pilnībā tiek realizēta iepriekš pieminēto moduļu sistēma, - tas nozīmē, ka centrālā joma pārsegums tiek veidots no milzīgām krusta velvēm. Katra šīs velves atsevišķā traveja ir kā modulis sānu joma travejām un atbilst matemātiskai attiecībai l : 2.

Špeieres Domam, kas ir veltīts Sv. Marijai un Sv. Stefanam, ir ilga un ļoti sarežģīta vēsture. Kaut arī Doma celtniecības sākums tiek datēts ar 1030. gadu, būvniecībā nozīmīgākais posms ir laiks no 1081. līdz 1106. gadam, kad pēc karaļa Henrija IV iniciatīvas tiek uzsāktas ievērojamas pārbūves. Pēc pārbūvēm celtnes centrālais joms iegūst krusta velvju pārsegumu, kuru traveju izmērs ir apmēram 15x15 m, bet augstums pieaug ļoti ievērojami un pārsniedz 30 metrus. Izmēru ziņā Špeieres katedrāle sāk līdzināties Klinī trešajai baznīcai (kuras centrālais joms gan bija pārsegts tikai ar puscilindrisko velvi). Pēc šīs pārbūves Špeieres katedrāle kļūst par pirmo sakrālo celtni Eiropā, kuras pārsegumi pilnībā sastāv no krusta velvēm. Celtnes ārējais veidols ir diezgan askētisks un līdzsvarots, īpaši Vācijai raksturīgs akcents ir katedrāles vairāki simetriskie torni tās rietumu un austrumu fasādē. Savukārt horizontāles akcentējošās arku galerijas, kas gan savdabīgi apspēlē logu rindas, gan padara vieglāku augšējo sienu daļu, parasti saista ar Ziemeļitālijas arhitektūras ietekmi (kopumā Itālijas romānikas arhitektūra stabili balstās agrīnās kristietības laika tradīcijās). Līdzvērtīgus sasniegumus var redzēt arī Vormsas Sv. Pētera Domā un Maincas Domā, kas ir veltīts trijiem svētajiem - Sv. Martinam, Sv. Marijai un Sv. Stefanam. Vēlākajos laikos sasniegumi tiek atkārtoti arī citās celtnēs, jo romānika Vācijas arhitektūrā ieņem stabilu vietu un valda ilgāk nekā, piemēram, Francijā, kur jau 12. gs. sākas jauns periods Eiropas kultūrā.