Visas katedrāles ir cita citai līdzīgas, tām raksturīgi grandiozi, masīvi kubveida būvapjomi, daudzi smagnēji torņi un iespaidīgi silueti, bet galvenā īpatnība, atšķirībā no agrākā laika celtnēm, ir tā, ka centrālā joma (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa) pārsegums tiek veidots no milzīgām krusta velvēm (pārseguma forma, kas rodas, sakrustojot divas pusaploces velves; plāna konfigurācija ir kvadrāts).

Vislabāk savas senatnīgās arhitektoniskās īpatnības saglabājusi Vormsas katedrāle, kuras skarbās arhitektoniskās formas vairāk atgādina viduslaiku cietoksni, kā dievnamu. Katedrāle mūrēta no veseliem akmens bluķiem un tās fasādē dominē gludas plaknes ar šauriem, dažādas formas lodziņiem – celtnei nav gandrīz nekādu plastisko rotājumu! Padrūmo katedrāles eksterjeru kliedē tikai horizontāles akcentējošās arku galerijas, kas gan savdabīgi apspēlē logu rindas, gan padara vizuāli vieglāku augšējo sienu daļu, un kas stiepjas ap abām apsīdām (altārdaļas noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījuma veidā) un seðiem apaļas formas torņiem ar mūrētiem konusveida augšdaļas noslēgumiem. Katedrāles torņi novietoti celtnes rietumu un austrumu fasāžu abās pusēs, kā arī virs centrālā joma (ar stabu vai kolonnu rindu nošķirta gareniska telpas daļa) un transeptu (šķērsjoms, kas, krustojot celtnes vidusjomu un sānjomus, rada krustveida plānu) krustpunktiem. Kā īpatnējs katedrāles rotājums izmantoti atsevišķi plastiski akmens dekori, fantāzijas tēli – himēras, sumpurņi, dažādi teiksmaini nezvēri, kas izkaisīti šur tur pie palodzēm un apsīdu (altārdaļas noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījuma veidā) dekoratīvajām arku galerijām bez saistības ar celtnes arhitektoniskajām formām.