KULTŪRA 17. GADSIMTĀ

Citēts no: Kūle M., Kūlis R., Filosofija. - R., Burtnieks, 1996

10. Jaunlaiku filosofija

10.1. Dabaszinātņu attīstība un Jaunlaiku filosofijas rašanās

Kristietībai paliks tikai morāles sfēra, jo tā neizprot fizikālos procesus.
Dž. Bruno

Pārmaiņas garīgajā dzīvē, ko dēvē par Jaunajiem laikiem, sākās 17. gadsimtā. Tas bija gadsimts, kas būtiski izmainīja Filosofiju un pasaules ainu. Tika teiktas ardievas viduslaiku pārliecībai par filosofisko un kristīgo principu nesaraujamo saistību. Šis process pirmām kārtām norisinājās dabaszinātņu sfērā.
Visstraujāk Jaunajos laikos uzplauka astronomija un fizika. Tās neattīstījās kā izolētas teorētiskas zinātnes, bet balstījās uz filosofiskām pārdomām un centās risināt praktiskus jautājumus. Viens no praktisko uzdevumu piemēriem: Eiropā bija nobriedusi nepieciešamība pēc labāka kalendāra. To vēlējās Baznīca, kurai kā tā laika garīgās dzīves noteicējai vajadzēja precizēt administratīvo un liturģisko darbību. Lai iegūtu precīzāku kalendāru, vajadzēja pilnveidot astronomiju. Bet ne jau tikai kalendārs bija iegansts, lai sāktu attīstīties dabaszinātnes. Pašā astronomijā bija atklājušās neizskaidrojamas parādības, kas jau gadsimtiem ilgi nodarbināja pētnieku prātus.
Tā laika astronomija balstījās uz sengrieķu astronoma, matemātiķa un ģeogrāfa Ptolemaja (ap 90.- ap 168. g. pēc Kr.) mācību par pasaules sistēmu. Viņš uzskatīja, ka Zeme ir nekustīgs centrs, ap kuru griežas Saule un planētas. Šāda veida mācību sauc par ģeocentrisko modeli. Aristoteļa filosofijas iespaidā Ptolemajs ticēja, ka griešanās notiek vienmērīgi un pa riņķi. Tad, kad novērojumi rādīja, ka griešanās nav pilnīgi vienmērīga un arī planētu orbītas neveido precīzu riņķi, astronomi mēģināja glābt situāciju, ieviešot arvien sarežģītākus skaidrojumus, lielāku un mazāku savstarpēji saistītu riņķu teorijas, kamēr padarīja astronomiju par vienu no grūtāk saprotamajām zinātnēm.
17. gadsimta sākumā tāda situācija astronomijā vairs nebija pieņemama. Viens no galvenajiem neapmierinātības cēloņiem bija pretruna ar kultūras dziļāko - paradigmātisko līmeni. Paradigmātiskajā līmenī pastāvēja pārliecība par to, ka patiesam skaidrojumam jābūt vienkāršam, elegantam un matemātiski precīzam. Tam principā jābūt skaistam, jo kosmoss savā harmoniskajā uzbūvē ir skaists. Astronomija ar visiem papildinājumiem, precizējumiem un grozījumiem, kas radās pēc novērojumiem uz Zemes, vairs nelikās ne precīza, ne skaista. Kādreiz Ptolemaja ģeofiziskais modelis patiešām šķita vienkāršs un pareizs. Bet, gadsimtu gaitā "aplipināts" ar papildu skaidrojumiem un labojumiem, tas bija zaudējis eleganci. Tas nozīmēja, ka astronomijas teorijā bija jāmeklē kļūdas.
Aizdomas par kļūdām dabas skaidrojumā uzplauka jau 16. gadsimtā. Franču filosofs Mišels de Monteņs (1533-1592) rakstīja: "Vai gan mēs nerīkojamies smieklīgi, piedēvēdami lietām, kuras, pēc mūsu atzinuma, zinātne nespēj izprast, citu ķermeni un pašu izdomātu, neīstu formu: mēs rīkojamies šādi, skaidrodami debess ķermeņu kustību; tā kā mūsu prāts nespēj nedz izprast, nedz iedomāties to dabiskos procesus, mēs tiem aizdodam savas materiālos, rupjos un fiziskos procesus. /.../
Izskatās, it kā mums būtu savi kučieri, namdari un krāsotāji, kurus mēs būtu nosūtījuši uz debesīm, lai viņi tur uzbūvētu dažādus mehānismus, kas kustas katrs citādi un izraisa debesu ķermeņu krāsainu spīdēšanu un rotēšanu ap Platona noteikto nepieciešamības asi.
Tie ir sapņi un neprātīgas iedomas. Ja dabai kādu dienu labpatiktu mums atklāt savus noslēpumus un likt mums pašu acīm redzēt, ar kādiem līdzekļiem tā izraisa un vada šīs kustības, - ak, dievs! - kādas aplamības un kļūdas mēs tad atklātu mūsu nabaga zinātnē! Esmu pārliecināts, ka neatrastos nevienas lietas, kuras ziņā tā nebūtu kļūdījusies; tādēļ es varu droši teikt tikai to, ka esmu nepraša itin visās lietās.
Vai gan Platons nav teicis šos dievišķos vārdus, ka daba nav nekas cits kā noslēpumaina dzeja? Tā līdzinās aizsegtai un neredzamai gleznai, kas mirgo bezgalīgā neīstu krāsu dažādībā, bet mēs tās priekšā nopūlamies ar minējumiem. " (Monteņs de M. Esejas. 3.sēj. - R., 1984. - 110.-111.lpp.)
Minējumi radīja jaunus minējumus. Ļoti grūti bija pieņemt, ka kļūda varētu būt pašā pamatnostādnē par Zemi kā nekustīgu centru. Tāpat neiespējami likās noraidīt teoriju par riņķi, jo riņķis jau kopš sengrieķu filosofijas laikiem tika atzīts par ideālu figūru. Ja planētām jau kopš sengrieķu kosmoloģijas cauri Viduslaikiem tika piedēvētas ideālas īpašības (tās savā ziņā bija dievišķas), tad kā gan citādi tām kustēties kā pa riņķi? Citādi kustēties būtu planētu necienīgi. Tāpat nebija pieņemams, ka planētas varētu kustēties nevienmērīgi. Tas taču atkal neatbilstu priekšstatam, kā "jāuzvedas" ideālam debesu ķermenim, kas pārstāv Dievišķo pasauli! Nevienmērīgi var kustēties tikai tie, kam nav nekāda sakara ar Dievišķo!
To laiku astronomija pilnībā ticēja, ka debesu ķermeņi pārstāv Dievišķo pasauli, kas atšķiras no Zemes pasaules. Kā teikts Vecajā Derībā: "Dievs lika tos debess izplatījumā, lai tie spīdētu pār Zemi un valdītu pār dienu un nakti, un lai šķirtu gaismu no tumsas." ( 1. Moz. 1,17.-18.) Tātad arī spīdekļiem bija kāds uzdevums attiecībā pret Zemi, un tie "piedalījās" Zemes dzīvē ar savu jēgu, šķirot gaismu no tumsas vai, citiem vārdiem runājot šķirot labo no ļaunā, patieso no meliem, būtisko no šķietamā utt. Šī pārliecība sakņojās kristietībā (kā arī tajā sengrieķu filosofijas daļā, no kuras izauga kristietība). Palūkosimies, ar kādu domu sākas Bībele. Pirmajā Mozus grāmatā rakstīts: "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." (l.Moz. 1, 1.) Šis vēstījums jau pašos pamatos ir paradigmātisks. Tas nozīmē, ka principā tiek šķirta Debesu un Zemes pasaule. Tām abām ir atšķirīgas likumsakarības: tas, kas raksturīgs Dievišķajai pasaulei, nav raksturīgs Zemes pasaulei, jo radīts nav viens vienots pasaules kopums, bet gan divējādība - Debess un Zeme. Dievišķā pasaule salīdzinājumā ar Zemes pasauli ir ideāla un harmoniska. Astronomiskā teorija atspoguļoja šo nostādni, piedēvējot debesu ķermeņus Dievišķajai pasaulei un prasot atzīt to kustību par ideālu.
Lai izmainītu zinātnes pašus dziļākos pamatus un kultūras paradigmu, ir jārodas kādam patiešām ģeniālam cilvēkam. Tāds arī radās Polijā 16. gadsimtā. Viņa vārds ir Nikolajs Koperniks (1473-1543). Šis zinātnieks ieviesa radikālas pārmaiņas domāšanas ievirzē un sagrāva agrāko pasaules ainu, radot heliocentrisko sistēmu (latīņu val. helio - saule). Kā bieži mēdz būt, viņa pamatatziņa sava ģenialitātē bija pavisam vienkārša: Zeme nav nekustīgs Visuma centrs, bet gan griežas ap Sauli.
Doma, ka Zeme nav centrs un turklāt vēl kustas, izrādījās satriecoša. Pamazām cilvēki sāka aptvert, ka jaunās atziņas, ko sludina dabaszinātnes, nekādi nesaskan ar kristietības mācību, kurā Zeme ir jēgpilns centrs. Tieši Zeme kristietiskajā pasaules ainā veido attiecības ar Debesīm, no Zemes cilvēks tiecas uz Dievišķo pasauli. Visuma aina, kurā Zemei vairs nebija noteicošā vieta, šķita baiga. Mišels de Monteņs saka, ka "nekas nevar mūs tā pazemot un dot tik jūtamu triecienu cilvēka prāta lepnumam kā bezkaislīgs skats uz visumu. Lai cilvēks ar prāta palīdzību pierāda, kur slēpjas tās milzīgās priekšrocības, kuras viņš pats sev piedēvē." Kas cilvēkam licis domāt, ka tā apbrīnojamā debesu kustība, mūžīgā gaisma, kas lejas no debesu spīdekļiem, spīd tikai viņam? Monteņs raksta, ka cilvēki nav prātīgāki par zoslēniem. Kādēļ lai zoslēns neteiktu par sevi, ka visas Visuma daļas noraugās uz viņu, Zeme noder staigāšanai, Saule dod gaismu, bet zvaigznes pastāv, lai iedarbotos uz mums? No vējiem ir viens labums, no ūdeņiem - cits. Zoslēnam var likties, ka Debesu velve nevienu neuzlūko ar tādu labvēlību kā viņu. Es esmu dabas mīlulis, domā zoslēns. Vai gan cilvēks mani nekopj, nedod man mitekli un nepakalpo man? Manis dēļ viņš sēj un maļ graudus. Ja viņš mani - zoslēnu - apēd, tad to pašu viņš dara arī ar sev līdzīgiem. Turklāt es, zoslēns, ēdu tārpus, kas savukārt ēd viņu - cilvēku.
Zoslēna filosofija nav jāuztver kā joks. Tajā ir dzija filosofiska doma, kas brieda vairākus gadsimtus, līdz tika apzināta un izteikta. Ja Zeme zaudē savu jēgpilno vietu Visumā, tad arī cilvēka vieta pasaulē mainās. Tad cilvēks, kas uztver sevi kā Visuma centru, līdzinās muļķa zoslēnam. Bet mēs taču tādi esam, saka Monteņs: "Tieši tādā pašā veidā mēs apgalvojam, ka viss darināts mums, ka visa pasaule pastāv mūsu dēļ; ka mūsu dēļ pastāv gaisma, ka mūsu dēļ dārdina pērkons; un pat radītājs un visas radības pastāv mūsu dēļ. Mēs esam visu lietu atskaites punkts. Palūkojieties hronikās, kurās vairāk nekā divus tūkstošus gadu filozofi aprakstījuši debesu lietas: dievi rīkojušies un runājuši, domādami vienīgi par cilvēkiem: viņiem nav bijis citu nodomu un rūpju." (Monteņs de M. Esejas. 3. sēj. - R., 1984. - 107.lpp.)
Līdz ar Kopernika heliocentriskās sistēmas atzīšanu satraukums radās ne tik daudz par to, kā mainīsies Visuma fiziskā aina, bet gan par tām vērtību un pasaules izpratnes izmaiņām, kuras nāktos pieredzēt, ja Zeme zaudētu savu jēgpilno vietu Visumā.
Cilvēki jau galu galā daudz mazāk satraucas par dabaszinātnisko teoriju maiņām (vairākums savā mūžā tās nekad pilnībā nesaprot un neapgūst) nekā par sevi, savām pašizjūtām un sekām, kuras pasaules izpratnes ainā rada šādu dabaszinātnisku koncepciju pieņemšana paradigmātiskā (t.i., kultūras ievirzes) dziļākajā līmenī.
Kultūras un filosofiskās domāšanas ievirze 17. gadsimtā likās nobriedusi, lai pamazām sāktu ticēt Kopernikam. Bet kas notiks, ja viņam būs taisnība? Kā dzīvot tālāk? Ko teiks kristietība, kas pilnībā valdīja pār vairākuma prātiem?
Kopernika iztēlotajā pasaules ainā cilvēkam neapšaubāmi bija jāsāk justies citādi. Zaudēt centra ideju nozīmē nonākt pretrunā ar kristīgi kosmoloģisko pasaules izpratni. Taču jāatzīst, ka Kopernika pasaules sistēmā centra ideja pavisam nezuda, jo Koperniks savā dziļākajā būtībā bija patiess kristietis. Pasaules jēgpilnais centrs tikai pārvietojās tālāk no Zemes - uz Sauli. Koperniks palika pitagoriešu mācības iespaidā, atzīstot, ka griešanās ideālā forma ir riņķis un tās ideālais veids - vienmērība. Viņā dziji bija iespiedusies pārliecība par pasaules skaistumu, tātad par tās estētisko, ideālo formu pastāvēšanu.
Kopernika zinātnieka drosme uzsākt pārveidojumus izpaudās vēl kādā nozīmīgā aspektā: veidojot heliocentrisko sistēmu, viņš darīja zināmu, ka atziņas, kurām ticēja kopš seniem laikiem, var būt aplamas. Principā nostāties pret senču gudrību tolaik bija vēl lielāka varonība nekā astronomijā atklāt to, ka Zeme griežas ap Sauli. Iespēja noliegt senču gudrību nozīmēja paradigmātiskas izmaiņas laikmeta domāšanā. Raksturīgi, ka Jaunie laiki kultūras vēsturē ienāca tieši ar kritisko skatījumu, uzdrošināšanos pārvērtēt uzskatus daudzās dzīves jomās un atteikties no aizspriedumiem.
Tomēr filosofija, kas virzīja Kopernika domu, lielā mērā bija saistīta ar atgriešanos pie pagātnes domāšanas tradīcijām. Koperniku aizrāva neoplatoniķu idejas par Saules nozīmīgumu pasaules ainā. Neoplatoniķu filosofijas vērienīgums, dziļums, estētiskais skaistums likās pievilcīgs. Koperniks vērīgi ieklausījās arī argumentos, kad Eiropas universitāšu profesori kritizēja Aristoteli. Bet uz Aristoteli taču balstījās Ptolemaja sistēma par Zemi kā pasaules centru (ģeocentriskā sistēma). Tātad, ja vairs neder Aristotelis; tad jāpievēršas kādai citai filosofiskajai skolai. Tie izrādījās neoplatoniķi, kas sākotnēji palīdzēja mainīt astronomijas nostādnes un deva iespēju rasties Jaunlaiku domāšanas paradigmai.
Jaunlaiku kultūrā valdīja bezgalīga cieņa pret matemātisko pieeju. Tieši pret pieeju, ne tikai pret pašu matemātiku kā labāko, precīzāko un drošticamāko zinātni. Matemātiskās atziņas tika uztvertas ar vislielāko godbijību. Mēdza teikt, ka pat Dievs neko nespēj izdarīt, lai divreiz desmit nebūtu divdesmit. Cieņa pret matemātiku pastāvēja jau no sengrieķu filosofijas laikiem. Pitagoru un viņa mācību, kā redzams, neaizmirsa. Pitagorieši uzskatīja, ka dabu var izprast vienkāršos un harmoniskos matemātiskos terminos.
Ja Dievs ir radījis šo Visumu, tad tam ir jābūt matemātiski skaistam, vienkāršam un elegantam. Skaitļu, matemātisko vienādojumu un simbolu kārtībai jāizsaka Visuma kārtība.
Kopernika heliocentriskajai sistēmai patiešām izdevās labāk izskaidrot dažas astronomiskās parādības un Visuma kārtību: zvaigžņu kustību, to spilgtuma izmaiņas. Kā raksta angļu fīlosofs Bertrans Rasels, no mūsdienu fizikas viedokļa, kas atzīst kustības relativitāti, Kopernika un Ptolemaja koncepciju attiecībām nav būtiskas nozīmes. Ja kustība ir relatīva - kā to 20. gs. atzīst Einšteina relativitātes teorija - un ārpus tās nepastāv nekāds atskaites punkts, pret kuru to samērot (piemēram, Dievs, nekustīga Visuma velve utt.), tad plašā nozīmē nav iespējams pateikt, kas attiecībā pret ko kustas.
Tomēr jāatzīst, ka Einšteina relativitātes teorija nav iegājusi 20. gadsimta kultūras paradigmas dziļākajā līmenī. Tā tiek pieņemta un atzīta teorētiskās zinātnes līmenī, taču cilvēciskās izpratnes un pasaulizjūtas līmenī mēs dzīvojam galvenokārt heliocentriskās sistēmas ietvaros, tajā pasaules ainā, kura tika iedibināta Jaunajos laikos. Kurš gan kā cilvēciska būtne spēj savā pasaulizjūtā pieņemt un saprast Einšteina teorijas skaidrojumu, piemēram, izmantojot dvīņu paradoksu? Dzīvo dvīņi. Viens no tiem ar raketi aizlido Kosmosā. Raķetes ātrums tuvojas gaismas ātrumam (mūsdienu tehnikai tas nav sasniedzams lielums, tāpēc teoriju nevar pārbaudīt ar eksperimentu). Saskaņā ar Einšteina relativitātes teoriju, ja kustības ātrums palielinās, laiks sāk ritēt lēnāk. Otrs dvīnis paliek uz Zemes un dzīvo parastajā ritmā. Laiks viņam rit ātrāk, jo kustības ātrums ir lēnāks. Kad abi dvīņi atkal satiekas, lidotājs ir daudz jaunāks, jo viņam viss notikušais ir bijis tikai viens mirklis. Teorētiskā pasaules aina to pieļauj, praktiskā dzīves izjūta - mulst, jo pārkāptas tiek cilvēka izpratnes robežas. Modernā zinātne arvien vairāk atraujas no cilvēka iespējām to saprast, balstoties uz savu dzīves pieredzi.
Kāpēc mūsdienās priekšroka tiek dota Kopernika modelim attiecībā pret Ptolemaju, ja pastāv atziņas par kustības relativitāti? Te jāņem vērā kāds īpatnējs zinātnisko teoriju un hipotēžu vērtēšanas princips, kas vēl arvien ir spēkā. Šis princips lielā mērā sakņojas sengrieķu pasaules estētiskajā uztverē, kas mācīja dot priekšroku skaidrākajam, vienkāršākajam, skaistākajam. Kad nākas izšķirties starp diviem vai vairākiem skaidrojumiem, bieži vien priekšroka tiek dota tam, kurš ir īsāks, precīzāks, "ekonomiskāks" (prasa mazāku spēku un līdzekļu patēriņu, lai tiktu līdz būtībai).
Kopernika modelis par Zemes apgriešanos diennaktī ap savu asi nepārprotami ir "ekonomiskāks" (t.i., īsāks, skaidrāks, racionālāks) nekā Ptolemaja modelis par visu debess sfēru riņķveida griešanos. Koperniks sakārtoja pasaules astronomisko ainu un parādīja, kā planētas izkārtotas attiecībā pret Sauli. Planētu kārtība ir šāda: Merkurs, Venēra, Zeme un Mēness, Marss, Jupiters, Saturns. Ar šā sakārtojuma palīdzību izdevās no astronomijas viedokļa saprast dažas planētu atrašanās un griešanās īpatnības. Heliocentriskā sistēma patiešām kalpoja labāk nekā Ptolemaja ģeocentriskā sistēma, tāpēc astronomu aprindās tā tika pieņemta.
Interesanti, ka sākotnēji katoļu baznīca nevērsās pret Kopernika nostādnēm. Kad 16.gadsimta sākumā Koperniks iesniedza Romas pāvestam savu traktātu, kurā tika izskaidrota heliocentriskā sistēma, pāvests to atzinīgi pieņēma. Kopernika atziņas piedāvāja publicēt, taču viņš vilcinājās. Kādēļ? Vai tās bija bailes no reakcijas pret šo atklājumu? Iespējams, ka bailes no nokļūšanas aizliegto darbu sarakstā patiešām pastāvēja. Tomēr, ja iedziļināmies to laiku garīgajā situācijā, tad jāatzīst, ka diezin vai bailes bija noteicošais faktors, jo Koperniks pats nemaz līdz galam neapjauta, cik lielā mērā viņa nostādne maina laikmeta domāšanas pamatnostādnes. Iespējams, ka viņu no savu atziņu publicēšanas un popularizēšanas (kas liktos tik svarīga mūsdienās!) atturēja uzticība pitagoriešu pieejai, ka dabas noslēpumi ir tik mistiski, ka tos nevar un nevajag darīt zināmus visiem.
Kā redzams, publiskuma, masu kultūras un vispārējo atziņu pavairošanas laikmets vēl nebija sācies. Tomēr tas strauji tuvojās. Sāka attīstīties grāmatu iespiešanas tehnika. Kopernika māceklis saņēma atļauju aizvest viņa pamatdarba "De Revolutionibus" manuskriptu no Polijas uz Vāciju un tur publicēt. Sava mūža pēdējās dienās ( 1543) Koperniks saņēma grāmatas autoreksemplāru. Līdz ar to viņa atziņas tika darītas zināmas visiem, kas par to interesējās.
Kāds bija Kopernika atklājuma liktenis, kad to darīja publiski zināmu?
Liktenis bija ļoti sarežģīts, jo astronomija bija nonākusi tādā sfērā, kur tās kompetence beidzās: sākās laikmeta paradigmās izmaiņas, kas vienmēr ir mokošas un grūti saprotamas tiem, kuri dzīvo šo paradigmu ietvaros.
Kā jau teikts, sākotnēji katoļu baznīca neko neiebilda pret astronomijas atklājumiem un sāka mācīt Kopernika sistēmu savās universitātēs. Tas kultūras vēsturē ir interesants fakts, jo būtībā laikmeta paradigmu sadursmi veidoja kristietība ar tai atbilstošajiem filosofiskajiem uzskatiem un dabaszinātņu attīstība ar tās radīto fīlosofiju. Šī sadursme principā bija neizbēgama. Taču tā nāca mazliet vēlāk.
Iespējams, ka katolicisms sākotnēji nereaģēja asā un uzbrūkošā formā tādēļ, ka ņēma virsroku tam piemītošā tieksme uz intelektuālām pārdomām (Kopernika atklājumus tieši par tādiem uzskatīja!). Katoļu baznīca vēl nesaskatīja briesmas, kas draudēja teoloģiskajām dogmām un kristietības tradicionālajām vērtībām. Protestantisms, kas tajā laikā nostiprinājās garīgajā dzīvē, reaģēja asāk. Luters saukāja Koperniku par "iznireli astrologu". Kurš spēj uzdrošināties nostādīt Koperniku kā autoritāti augstāk par Svēto garu, jautāja Luters. Parādiet tādu! Protestantisms uzsvēra Svētos Rakstus kā neapšaubāmu patiesības avotu. Bija redzams, ka Kopernika mācība neglābjami saduras ar Svēto Rakstu burtu un garu.
Attieksme pret Kopernika heliocentrisko sistēmu pamazām pasliktinājās. Lielu lomu tajā spēlēja Džordāno Bruno (1548-1600) liktenis. Mēdz uzskatīt, ka katoļu inkvizīcija Dž. Bruno sadedzināja sārtā par viņa heliocentriskajiem uzskatiem. Taču tas nav īsti precīzi. Dž.Bruno pieņēma Kopernika astronomisko mācību, tomēr tā veidoja tikai nelielu daļu no viņa ķecerībām un mistiskās filosofijas. Dž.Bruno, tāpat kā Koperniks, atzina neoplatonismu un centās attīstīt šo mācību. Taču no neopiatoniķu mācības viņš attīstīja nevis Saules ideju, bet gan domu par bezgalību.
Doma par bezgalību bija vēl graujošāka nekā ideja par Sauli kā centru. Kopernika mācības gadījumā ideja par centru vēl bija spēkā. Tas nozīmēja, ka pasaules aina principā saglabāja savu harmoniju un hierarhiju. (sengrieķu val. hieros - svēts, archē - vara). Hierarhija ir svētā vara. Tā nozīmē secīgu dažāda līmeņa pakāpju izvietojumu padotības kārtībā no zemākā līdz augstākajam. Jāsaprot, ka Dievs kristīgajā pasaules ainā ir iespējams tikai tad, jā tiek atzīts hierarhijas princips. Dievs ir visaugstākais. Ja tā nav un Dievs "nolaižas" savā pastāvēšanā līdz viszemākajiem līmeņiem, identificējas ar tiem, būtiski mainās visa pasaules izpratnes aina. Tad Dievs ir daba, Dievs ir visā, kas pastāv, utt. No kristietības viedokļa tās ir panteistiskas (sengrieķu val. pan - viss, theos - dievs) ķecerības, kas grauj Baznīcas autoritāti.
Tieši ar šāda veida panteistisku ķecerību Eiropas gara dzīvē sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimta robežā ienāca Džordāno Bruno. Jāpiebilst, ka panteistisko pasaules ainu jau tika kopusi Renesanses kultūra un filosofija (skat. nodaļu "Renesanse"). Uz to virzījās Jaunlaiku zinātnes. Dž.Bruno apgalvoja, ka Bībelē vairāk ir jāmeklē morālā mācība nekā astronomiskā, kura viņam izraisīja dziļas šaubas. Inkvizīcija ar lielu uzmanību ieklausījās šajās runās un gatavojās pasākumiem, kas pārtrauktu šīs ķecerības. Bet Dž.Bruno bija negants raksturs, un viņš neapklusa.
Teorētiskā ziņā liela nozīme bija tam, ka dabaszinātnieki pievērsās bezgalības izpratnei. Tieši Dž.Bruno filosofijā būtiski tika izmainīta bezgalības izpratne. Ja sengrieķu filosofija bezgalību saprata galvenokārt kā negatīvu jēdzienu, tad Dž.Bruno mācībā tā vairs nenozīmēja noliegumu vai ierobežojumu, bet gan pozitīvu raksturojumu.
Ko nozīmē bezgalību uztvert kā negatīvu vai pozitīvu jēdzienu?
Jēdziens negatīvā ziņā tiek raksturots ar to, kā tam trūkst: ar noliegumu, ar īpašību trūkumu. Pēc sengrieķu filosofu domām, bezgalībai trūkst formas un robežu (bet forma sengrieķu izpratnē ir viens no svarīgākajiem rādītājiem, lai esamībai būtu būtība), tā ir nenoteikta un nepieejama cilvēka prātam, jo prāts apjēdz tikai formas, noformēto būtību. Tātad bezgalība vispār nav svarīgs jēdziens pasaules ainas skaidrojumā.
Dž.Bruno uz bezgalību paskatījās citādi. Pasaule, pēc viņa domām, principā ir bezgalīga. Bezgalība ir pasaules svarīgākais raksturojums. Tāpat kā pasaule, cilvēka prāts ir bezgalīgs tieksmē to izzināt. Cilvēks nedzīvo noslēgta Visuma ietvaros, bet gan ir brīvs izziņā un rīcībā. Cilvēka prāts apzinās bezgalību, sevi samērojot ar Visumu.
Padomāsim, kādas pārmaiņas kultūras paradigmā ienes jaunais bezgalības raksturojums. Vispirms - tas ir pats svarīgākais - tiek zaudēta ideja par centru. Ja Visums ir bezga1īgs, tad arī telpa no filosofiskā viedokļa ir bezgalīga. Kā bezgalīgā telpā atrast centru? Kā šo telpu sakārtot hierarhiski? Kur bezgalīgajā telpā būs vieta Dievam kā hierarhijas virsotnei un jēgpilnajam centram?
Centru, vadoties no domāšanas jaunās nostādnes, vairs nevar atrast. Ja nevar atrast centru, tad ir grūti pamatot hierarhiju. Arī šis princips sāk zaudēt -savu nozīmīgumu. Bet, ja zūd hierarhija, tad jau pavisam apdraudētas kļūst Dieva pozīcijas, viņa nozīmīgums pasaulē.
Līdz ar bezgalības ideju noslēgtās Debesu pasaules velves tiek atrautas vaļā. Bezgalīgajā pasaulē ir jāmeklē citas likumsakarības. Kādas tās būs? Kur tagad ir cilvēka vieta pasaulē? Kristietiskā paradigma brūk ar neredzētu spēku. To sāk aizstāt modernais pasaules redzējums, kas balstās uz dabaszinātniskām teorijām. Inkvizīcija pūlas šo procesu apturēt, taču filosofiskās un dabaszinātniskās domas attīstība jau ir aizgājusi citā virzienā.
N.Kopernika un Dž.Bruno mācības tālāk attīsta daži ievērojami 17. gadsimta dabaszinātnieki. No viņiem jāmin J. Keplers (1571-1630). Keplers atzina Kopernika heliocentrisko sistēmu un centās izskaidrot planētu kustības likumsakarības: Astronomijā pazīstami trīs Keplera likumi. Pirmais likums: planētas griežas pa elipsēm, kuru vienā fokusā atrodas Saule. Otrais likums: līnija, kas savieno planētu ar Sauli, apraksta vienādā laika sprīdī vienādus laukumus. Trešais likums: planētu griešanās laika kvadrāti ir proporcionāli to vidējā attāluma no Saules kubiem.
Keplers izstrādā sarežģītu matemātisko aparātu, lai pierādītu savus likumus. Pirmos divus likumus viņam vislabāk izdodas pierādīt, aprakstot Marsa kustību. Taču izskaidrot, kā viņš savus likumus pierāda matemātiskā un astronomiskā ziņā, ir dabaszinātņu uzdevums. Filosofiskā aspektā Keplera mācībā svarīgi saskatīt ko citu: planētas kustas pa elipsi. Šī atziņa nozīmē, ka astronomiski filosofiskajā teorijā ir noticis lūzums. Zinātnieki ir atteikušies no pārliecības, ka riņķis ir vienīgā ideālā figūra, lai attēlotu debesu ķermeņu kustību. Keplers pierāda, ka planētu kustību apraksta figūra, kas netika uzskatīta par ideālu. Līdz ar to filosofiskā ziņā rodas aizdomas: bet varbūt planētas pašas par sevi nemaz nav Debesu pasaules daļa, bet gan parasti fiziski objekti? Savā būtībā tādi paši, kāda ir Zemes pasaule. Bet tad taču tiek sagrauta vēl viena kristīgās paradigmas tēze, ka Debesu un Zemes pasaules atšķiras!
Keplers ir dabaszinātnieks daudz lielākā mērā nekā filosofs. Taču viņa likumi dod būtisku impulsu filosofiskajām pārdomām. Otrais Keplera likums māca par planētu kustības ātrumiem dažādos to orbītu punktos. Ātrumi ir nevienādi! Jo planēta ir tuvāk Saulei, jo tā kustas ātrāk. Jo vairāk planēta attālinās no Saules, jo tā kustas lēnāk.
Līdz ar Keplera mācību sabrūk viena no pēdējām pārliecībām par planētu ideālo dabu - pārliecība par debesu ķermeņu vienmērīgu kustību. Keplers pierāda, ka planētas nekustas vienmērīgi. Tātad tās patiešām nav ideālas un nepārstāv Dievišķo pasauli. Bet ko gan tad tās pārstāv? Acīmredzot fizisko pasauli, kuras likumi ir vienlīdzīgi tiem, kas vērojami uz Zemes.
Trešais Keplera likums attīsta mācību, ka pievilkšanās spēks ir apgriezti proporcionāls attāluma kvadrātam starp ķermeņiem. Šo domu vēlāk pamatīgi izstrādā Ņūtons. Arī šī teorija kristietiskajā paradigmā liek ieskanēties "aizdomīgām" notīm. Kā debesu ķermeņi var savstarpēji pievilkties ar kaut kādu fizikālu spēku, ja pēc savas būtības tiem vajag griezties saskaņā ar savu iekšējo dievišķo mērķi un formu?
Kopernika, Džordāno Bruno un Keplera dabaszinātniskās atziņas tālāk izvērš Galileo Galilejs (1564-1642).
No filosofiskā viedokļa viena no svarīgākajām viņa atziņām ir mācība par paātrinājumu. Galilejs pierāda, ka tad, kad ķermenis krīt brīvi, tā krišanas paātrinājums ir vienmērīgs, neņemot vērā gaisa pretestību. Paātrinājums ir viens un tas pats gan smagiem, gan viegliem, gan lieliem, gan maziem ķermeņiem. Spalviņa krīt ar tādu pašu paātrinājumu kā liels svina gabals. Eksperimentējot viņš atrod paātrinājuma konstanti - 9,8 m/s2, kas vienāda visiem ķermeņiem, kuri brīvi krīt vakuumā. No fizikas viedokļa svarīga viga matemātiski aprēķinātā konstante un mācība par kustības paātrinājumu, taču no filosofijas viedokļa uzmanību vajadzētu pievērst citam aspektam. Galilejs saka: visi ķermeņi brīvā krišanā iegūst vienādu paātrinājumu. Pievērsīsim uzmanību vārdam "visi". Tātad tas var attiekties arī uz tiem ķermeņiem, kuri iekļāvās Dievišķajā pasaulē. Līdz ar to arī uz planētām. Pasaule ar šādu domāšanu tiek vienādota un visa kopā pakļauta fizikālajām likumsakarībām.
Bet kur tad paliek hierarhijas princips, ja brīvās krišanas likumam Galilejs grib pakļaut visu pasauli? Kur ir Dievišķās un Zemes pasaules likumsakarību atšķirības? Šie jautājumi ir atskaņas no kristietiskās paradigmas, kas ir nonākusi galīgā pretrunā ar moderno pasaules ainu.
Kā redzams, planētu kustības izskaidrojums arvien vairāk tuvojas to procesu analīzei, kuri vērojami uz Zemes. Ne velti Dž.Bruno teicis, ka kristietībai paliks tikai morāles sfēra, jo fizikālos procesus tā neizprot.
Galilejs izstrādā vēl vienu svarīgu pasaules fiziskās ainas principu. Ja vairāki spēki darbojas vienlaikus, tad kustība ir tāda, it kā katrs spēks darbotos pēc kārtas un tie tiktu summēti, piemēram, kad mēs atrodamies uz kuģa klāja un pa to staigājam, bet kuģis tajā laikā brauc uz priekšu, mūsu kustības ātrums attiecībā pret Zemi veidojas, summējot kuģa kustības ātrumu un mūsu pārvietošanās ātrumu. Šie ātrumi ir saskaitāmi. Pasaulē daudzas kustības veidojas saliktu spēku iedarbības rezultātā. Galileja metode paver plašas iespējas dinamikas attīstībai. Taču no kristietiskās paradigmas viedokļa iedarbības spēku saskaitīšana nebūt nav tik pieņemama, kā tas šķiet pašam Galilejam. Dievu un viņa darbību taču nevar saskaitīt ne ar ko citu!
Dinamika ir perspektīva kā dabaszinātniska teorija, taču tā, tāpat kā mācība par paātrinājumu, vienādo pasaulē esošos spēkus un kustības, atjauj tās summēt. Atkal ir zudusi hierarhija, kas uzsver, ka pastāv dievišķie, ideālie spēki, ķermeņu iekšējie mērķtiecības spēki. Pasaules aina kļūst arvien mehāniskāka, fizikālāka, matemātiskāka. Arvien vairāk zūd Aristoteļa principi par dvēseliski dzīvo pasauli, kurā mehāniskie likumi nebūt nav noteicošie.
Galilejs skatās uz Visumu ar teleskopu. Tagad viņš pavisam skaidri redz, ka zvaigznes nav dievišķās gaismas punkti, bet gan konkrētas fizikālas parādības. Galilejs redz vēl neaptveramākas lietas: Mēness virspuse līdzinās Zemei, Saulei ir plankumi. Iedomājieties vien, ko tas nozīmēja 17. gadsimta sākumā: atzīt, ka Saule nav absolūta pilnība! Pat Koperniks, kas ticēja Saules vienreizējībai un krāšņumam, nepieļāva tik "neglītus" secinājumus.
Inkvizīcija uzmanīja Galileju. Pirmoreiz viņa mācību slepeni nosodīja 1616. gadā. Taču tas nelīdzēja. Publisks nosodījums notika 1633. gadā. Galilejs, kā zināms, atteicās no savām teorijām un apsolīja nekad mūžā vairs neteikt, ka Zeme griežas ap Sauli vai ap savu asi.
Īzaks Ņūtons (1642-1727) apkopoja visus pirms viņa veiktos sasniegumus astronomijā un fizikā. Viņa mācībā tika attīstīti Kopernika, Keplera un Galileja uzskati. Viņš parādīja, kā uz planētu kustību attiecas paātrinājuma likums. Tas tikai vēlreiz apstiprināja jau izteikto domu, ka Debesu pasaule nav atšķirīga no Zemes pasaules, ka abās darbojas vienādi fizikālie likumi. Planētas virza mehāniski spēki, nevis ģeometriska kustība, kā tas tika atzīts saskaņā ar Aristoteļa un Ptolemaja mācību. Līdz ar Ņūtona fizikas attīstību nostiprinājās matemātiskā pieeja dabas parādībām un mehāniskā pasaules aina. Jau Galilejs atzina, ka zinātniekiem ir jābalstās uz kvantitatīviem (skaitliski nosakāmiem), objektīviem (no cilvēka sajūtām neatkarīgiem) raksturotājlielumiem - tādiem kā lielums, skaits, svars, kustība u.c. Tie jāatšķir no raksturotājlielumiem, kas saistīti ar cilvēka sajūtām - tādiem kā krāsa, skaņa, smarža u.c. Dabaszinātnes uz precīzu pasaules aprakstu var cerēt tikai tad, kad tās ņems vērā kvantitatīvos rādītājus. Cilvēks ar viņa sajūtu pasauli un iekšējo pieredzi tika "atbīdīts nost" no dabaszinātniskiem secinājumiem. Triumfēja matemātiskā pieeja. Mēdza teikt, ka dabas grāmata ir uzrakstīta ar matemātiskiem burtiem. At1iek tikai šo valodu iemācīties un to izlasīt. Jaunlaiku dabaszinātnes centās to izdarīt. Tāpēc Ņūtons uzsvēra, ka viņš nevis sacer hipotēzes, bet gan cenšas pašā dabā rast tās skaidrojumu teorijas.
Līdz ar dabaszinātņu jaunajām teorijām izmainījās arī priekšstati par pasaulē valdošajiem spēkiem. Ņūtons atklāja, kā darbojas gravitācijas spēks. Tas principā ir vienāds attiecībā uz planētu kustībām un uz Zemi krītošiem ķermeņiem. Tātad nav šaubu, ka dalījums Dievišķajā un Zemes pasaulē ir zaudējis sākotnējo jēgu. Ņūtons savā mācībā saistīja divas nozīmīgas 17. gadsimta tēmas: mehānisko pasaules ainu un pitagoriešu tradīciju. Ņūtona mācība par Visumu nostiprināja jauna - moderna, uz dabaszinātnēm balstīta pasauluzskata pamatus. 18. gadsimta sākumā cilvēki jau bija pieņēmuši galvenās iepriekšējā gadsimta pamatpatiesības. Atlika tās tikai pilnveidot un nostiprināt pastāvošajā vērtību sistēmā, cilvēku dzīves izjūtā un zinātniskajās teorijās.
17. gadsimts astronomijā un fizikā bija radījis atziņas, kas pārveidoja pasaules izpratnes ainu. To tagad raksturoja pārliecība, ka Dievs ir radījis Visumu kā sarežģītu mehānisku sistēmu, kas sastāv no materiālām daļiņām, kuras kustas bezgalīgā telpā saskaņā ar gravitācijas un inerces likumu. Šos likumus un dabas parādības var matemātiski izprast. Zeme kustas ap Sauli, kas ir tikai viena zvaigzne starp miljoniem citu. Tāpat Zeme ir tikai viena planēta starp citām un tai nav nekāda izcila vieta Visumā. Ne Zeme, ne Saule nav Visuma centrs. Iespējams, ka centru nemaz nevar atrast. Nepastāv nekādas hierarhijas attiecības starp Dievišķo pasauli; kurai, pēc agrāko laiku domām, piederēja planētas, un Zemes pasauli. Abās valda vienādas fizikālas likumsakarības.
Dieva loma šādā pasaules ainā samazinājās. Pēc pasaules radīšanas viņš to lika mierā un neiesaistījās dabā notiekošajos procesos, kās paši noritēja saskaņā ar stingriem likumiem. Dievs līdzinājās pasaules arhitektam, gudram matemātiķim. Cilvēka loma savukārt bija pēc iespējas precīzāk un labāk izzināt dabas likumus un gūt no tiem praktisku labumu savai darbībai. Cilvēks vairs nelīdzinājās radības kronim. Viņam ar paša spēkiem un uzņēmību bija jāpanāk savas nozīmes atjaunošana pasaules ainā.

REZUMĒJUMS

Jaunlaiku pasaules ainas pamatus 17. gadsimtā izveidoja dabaszinātnieki ar filosofīsku ievirzi: Koperniks, Dž.Bruno, Keplers, Galilejs un Ņūtons. Viņu teorijas pamatos izmainīja kristietisko paradigmu, kas dibinājās uz pārliecību, ka pastāv divas atšķirīgas pasaules: Dievišķā un Zemes pasaule. Saskaņā ar šo paradigmu debesu ķermeņi pieder pie Dievišķās pasaules; tie kustas pa riņķi un vienmērīgi, jo ideāliem ķermeņiem (dievišķās gaismas punktiem) atbilst ideālas kustības figūras.
Kristietiskās paradigmas izmaiņā pirmo soli spēra Koperniks, paziņojot, ka Zeme kustas ap Sauli un līdz ar to apstrīdot Aristoteļa un Ptolemaja ģeocentrisko pasaules modeli, kurš par pasaules centru atzina Zemi. Nākamo soli spēra Keplers, izstrādājot mācību par to, ka planētas nekustas pa riņķi, bet gan pa elipsi. Keplers pierādīja, ka planētu kustība nav vienmērīga. Tas nozīmēja, ka planētas nepieder Dievišķajai pasaulei, kas savukārt bija pretrunā ar Svētajiem Rakstiem un kristīgo pasaules izpratni. Dž.Bruno attīstīja bezgalības jēdzienu, kas ieguva svarīgu nozīmi vēlākajās matemātiskajās, fizikālajās un filosofiskajās teorijās. Ja Visumu atzina par bezgalīgu, tad vairs nevarēja runāt par tā centru. Bet, ja nebija centra, zuda kristīgā pārliecība par hierarhiju un Dievu kā hierarhijas virsotni.
Galilejs parādīja, ka fizikālie likumi par brīvo krišanu, paātrinājumu vienādi attiecas uz visiem fizikālajiem ķermeņiem. Ņūtons vēl vairāk nostiprināja mehānisko pasaules ainu, kurā pasaule tiek izskaidrota saskaņā ar fizikas likumiem. Cilvēka vieta šādā pasaules ainā būtiski mainījās. Viņš vairs netika atzīts par radības kroni tāpēc vien, ka viņu ir radījis Dievs. Pašam cilvēkam bija jāattīsta savs prāts un jāiegūst zināšanas par pasauli, lai varētu realizēt savus mērķus.