KULTŪRA 17. GADSIMTĀ

17. gadsimts bija liels pārmaiņu laiks. Tas nesa pārmaiņas ne tikai zinātnē un kultūrā, bet arī cilvēka izpratnē par dzīvi, reliģiju, notikumiem, kas norisinās tajā. Viduslaiku valsts pakļāvās baznīcas ietekmei, tomēr, nākot jaunajiem laikiem, tās ietekmes sfēra zūd. Valsts sāk pārvaldīt baznīcu, ko uzskata par vienu no saviem resoriem. 17. gadsimts būtiski izmainīja filozofiju un pasaules ainu. Zuda pārliecība, ka filozofija un kristietība ir nesaraujami saistīta. Dabas zinātņu sfēras bija pirmās, kurās notika domāšanas "apvērsums".

Dabaszinātņu attīstība un jaunlaiku filozofija

17. gadsimta pasaules ainu veidoja dabaszinātnieki ar filozofisku ievirzi. Jauno zinātnieku (Kopernika, Bruno, Keplera, Galileja, Ņūtona) teorijas pamatos izmainīja kristīgo paradigmu, jaunās teorijas sašķobīja un mainīja vecos, kristīgos priekšstatus par pasaules uzbūvi, jo līdz šim valdīja uzskats, ka pastāv divas pilnīgi dažādas pasaules: Dievišķā un Zemes pasaule. Saskaņā ar šo teoriju debesu ķermeņi pieder pie augstākās tātad Dievišķās pasaules, kas kustas pa riņķi vienmērīgi, tādējādi apstiprinot teoriju, ka ideāliem ķermeņiem atbilst ideālas kustību formas. Tomēr laika gaitā zinātniekiem nepietika tikai ar tādu izskaidrojumu. Astronomijā atklājās arvien vairāk un vairāk neizskaidrojamu parādību, kas nodarbināja pētnieku prātus.
Visi tā laika uzskati balstījās un sengrieķu zinātnieka Ptolemaja skaidrojumiem par pasaules sistēmu. Viņaprāt, zeme ir nekustīgs centrs, ap kuru riņķo gan Saule, gan arī planētas. Tātad veidojas ģeocentriskais modelis. Ptolemajs ietekmējās no Aristoteļa mācības, ka griešanās notiek vienmērīgi un pa apli. Vēlāk atklājās, ka griešanās nav pilnīgi vienmērīgi, ko mēģināja dažādi izskaidrot, kā rezultātā astronomija kļuva par vienu no neizprotamākajām zinātnēm.
17. gadsimts pieprasīja vienkāršus un saprotamus, bet galvenais matemātiski precīzus skaidrojumus. Radās daudz visādu teoriju un izskaidrojumu, bet joprojām tās nevarēja droši izklāstīt sabiedrībai, jo reliģiskajai varai bija liela ietekme.
Nikolajs Koperniks (1473 - 1543) ieviesa radikālas pārmaiņas domāšanas ievirzē, sagraujot agrāko pasaules ainu un radot heliocentrisko (Mācība, ka pasaules centrs ir Saule) pasaules ainu. Kopernika atziņa ir vienkārša, bet ģeniāla: Zeme nav nekustīgs Visuma centrs, bet gan griežas ap Sauli. Jaunā apziņa bija lielā mērā šokējoša tā laika cilvēkiem, jo nesaskanēja ar reliģisko mācību, ka Zeme ir visa centrs. Un ja Zeme zaudēs savu ievērojamo nozīmi Visumā, tad arī cilvēka vieta pasaulē mainās.
Kopernika atklājums neradīja satraukumu par to, ka mainīsies Visuma modelis, bet gan par to, ka mainīsies vērtību un pasaules izpratne, arī izpratne par pašu cilvēku. Cilvēkus nesatrauca jaunais uzbūves modelis, jo vairums no tiem nespēja līdz galam to izprast. Satraukumu radīja doma, ka tas, kam tik ilgi bija ticēts, nav patiess. Tātad varbūt arī viss pārējais tikai maldina?
17. gadsimtā jau cilvēki bija nobrieduši tiktāl, ka vairāk sāka ticēt Kopernikam nekā baznīcai, kaut gan baznīcas pārstāvji ļoti asi vērsās pret zinātnieku. Kas notiks ar kristietību, ja Kopernikam izrādīsies taisnība?
Pats zinātnieks dziļākajā būtībā ir reliģiozs cilvēks. Centra ideja ir svarīga, tomēr Kopernika mācībā tā neizzūd, tā tikai transformējas no Zemes uz Sauli. Griešanās saglabā ideālo riņķa formu ar ideālo veidu - vienmērību.
Pašā sākumā baznīca nevērsās pret Kopernika jaunatklājumu, ko var izskaidrot dažādi: varbūt, ka tās bija bailes no cilvēku reakcijas, kaut gan tagad nav iespējams precīzi noteikt, kas vadīja pāvestu pat akceptēt jaunatklājumu. Koperniks savu traktātu iesniedza pāvestam un tikai tad pāvests izlēma vai to nodot atklātībai. Traktāts nonāca atklātībā, jauno teoriju sāka arī mācīt universitātēs, tomēr laika paradigmas sadursme ar kristīgo mācību bija nenovēršama. Vēlākajā laikā attieksme pret Koperniku arvien pasliktinājās, kam par iemeslu bija arī citu zinātnieku atklājumi. Džordano Bruno (1548 - 1600) atklājums par bezgalību bija graujošs kristietībai. Ja Luters Koperniku saukāja par "iznireli astrologu", tad Bruno inkvizīcija sadedzināja uz sārta, jo doma par bezgalīgu absolūti neiederējās kristīgajā teorijā. Kopernika atklājums joprojām bija spēkā un tātad centra ideja tika saglabāta, kas nozīmēja, ka pasaules ainā valda hierarhija un harmonija. Hierarhija tolaik bija svarīgākais pasaules uztverē, jo Dievs ir iespējams tikai tad, ja tiek atzīts hierarhijas princips. Ideja par bezgalību jau no sengrieķu domātāju laikiem bija vairāk negatīva, bet Bruno laikā tika krasi izmainīta attieksme par to, kas vairs nenozīmēja noliegumu vai ierobežojumu. Pati doma par bezgalību bija pozitīva, tomēr tā izjauca centra ideju, jo bez centra nav hierarhijas, bet bez hierarhijas nav Dieva un to nevarēja pieļaut. Tādējādi mainās ideja par noslēgtību, bet kur tādā gadījumā būs cilvēka vieta un kādas būs jaunās likumsakarības? Pasaules kārtība un strikta, ko nedrīkst izjaukt, bet jaunie zinātniskie atklājumi radīja draudus ierastajai pasaules kārtībai. Inkvizīcija pūlas apturēt jauno procesu un domāšanu, tomēr zinātne attīstās tālāk.
Iepriekšminētās mācības attīsta jaunas teorijas. Viens no zinātniekiem ir J. Keplers (1571 - 1630). Balstoties uz Kopernika mācību, viņš centās izskaidrot planētu kustības likumsakarības. Astronomijā pazīst trīs Keplera Saules sistēmas planētu kustības likumus. Pirmais likums: planētas griežas pa elipsēm, kuru vienā fokusā atrodas Saule. Otrais likums: līnija, kas savieno planētu ar Sauli, apraksta vienādā laika sprīdī vienādus laukumus. Trešais likums: planētu griešanās laika kvadrāti ir proporcionāli to vidējā attāluma no Saules kubiem. Radās atziņa, ka planētas kustas pa elipsi, tātad riņķis ir vienīgā ideālā figūra, ar kuru attēlot debesu ķermeņu kustību, kaut gan agrāk pastāvēja uzskats, ka riņķis nav ideāla figūra. Likums to pierādīja kā figūru, ar kuru ir iespējams aprakstīt likumu. Keplers ar saviem jaunatklājumiem sagrauj pēdējo pārliecību par planētu ideālo dabu, pārliecību par debesu ķermeņu vienmērīgo kustību, kas valdīja kristīgajos uzskatos.
Galileo Galilejs (1564 - 1642) ir nākamais zinātnieks, kas turpina iepriekšējos atklājumus. Viņš bija fiziķis, astronoms, mehāniķis, kā arī viens no dabaszinātņu pamatlicējiem, eksperimentālās fizikas un modernās mehānikas aizsācējiem. Zinātnieks izgudroja daudzus priekšmetus, kurus mēs vēl lietojam mūsdienās, piemēram, termometru (1597), svārsta pulksteni (1592), kā arī uzbūvēja pirmo teleskopu (1609), ar kura palīdzību veica virkni atklājumu (zvaigznes vairs nav dievišķās gaismas punkti, bet konkrētas fizikālās parādības; saulei ir plankumi, bet Mēness virsma līdzinās Zemei), ko publicēja savā traktātā "Zvaigžņu vēstnesis" (1610). Tā bija liela uzdrošināšanās atzīt, ka Saule nav pati pilnība.
Svarīgākais viņa atklājums ir par paātrinājumu, kas attiecas uz visiem ķermeņiem. Paātrinājums ir viens un tas pats gan viegliem, gan smagiem, gan lieliem, gan maziem priekšmetiem. Jebkurš priekšmets krīt vienādā ātrumā, bet šis apgalvojums izjauc kristīgajā ticībā valdošo uzskatu hierarhiju. Tādā veidā pasaule tiek vienādota, un tas izjauc hierarhiju. Kristīgā paradigma nonāk galīgā pretrunā ar moderno pasaules redzējumu. Vēl vairāk Galilejs ne tikai pierāda brīvās krišanas likumu,. bet arī skaidro pasauli ar fizikas likumiem, ar kuru palīdzību paver plašas iespējas dinamikas attīstībai.
1633. gadā inkvizīcija zinātnieku piespieda atteikties no viņa radītās mācības, taču Galilejs savu darbību nepārtrauca, izdodot 1638. gadā savu pētījumu apkopojumu "Sarunas un matemātiskie pierādījumi, kas attiecas uz divām jaunām zinātnēm".
Kembridžas profesors Īzaks Ņūtons (1642 - 1727) apkopoja visus iepriekš veiktos sasniegumus astronomijā un fizikā, viens no fizikas pamatlicējiem. Ņūtons pierādīja, ka fizikālie likumi darbojas gan uz Zemes, gan arī uz planētām, apstiprinot domu, ka Debesu pasaule neatšķiras no Zemes pasaules.
Ņūtona t.s. mehānikas likumi: likums par inerci, likums par kustības paātrinājuma atbilstību iedarbības spēkam, likums par darbību un pretdarbību. Ņūtons arī atklāja gaismas dispersiju, t.s. Ņūtona gredzenus (gredzenveida interferences joslas), kā arī uzkonstruēja pirmo spoguļteleskopu un atklāja gravitācijas likumu. Ievērojami atklājumi tika veikti arī matemātikā: Ņūtona binoms, Nūtona metode.
Tika izdarīti vēl citi atklājumi, kas nostiprināja fiziku un astronomiju kā zinātnes. Tika veikti atklājumi arī mikroskopijā, izgatavojot lēcas, kas ļāva iegūt apmēram 300 reižu lielāku palielinājumu un ar kuru palīdzību tika novērotas dažāda veida šūnas; arī ķīmija nostiprinājās kā nopietna zinātne, nevis tikai kā alķīmija viduslaikos.
17. gadsimta otrajā pusē tika atklātas elektrības parādības, ko gan tikai pilnveidoja līdz galam nākamajā gadsimtā.
Visi šie atklājumi mainīja arī priekšstatus par pasauli. Ne visu vada Dievs un kristīgās pasaules noteiktie likumi, bet gan visu var skaidrot ar zinātnes palīdzību, reliģiju nodalot no zinātnes sfēras.