ARTURS LIELAIS
KONKISTADORI
ACTEKU VĒSTURES UN KULTŪRAS LAPPUSES
Citēts no: Arturs Lielais, Konkistadori. Rīga: Liesma, 1969.
Cilvēku ienākšana Amerikā. - Senās kultūrtautas. Klejotāju cilšu uzbrukums. - Acteki. - Ģints iekārtas sairšana. - Karagājieni pret kaimiņu ciltīm. Zemkopība. - Amatu prasme. - Māksla. - Vergi un nodevas. - Dievi un priesteri. - ārstniecība. Rakstu māksla. - Skolas. - Sporta spēles. Kalendārs.
Pie kādas zemes tad bija nonākuši konkistadori, kādas tautas te mita, kādu
kultūru tās bija izveidojušas?
Pirms kādiem divdesmit vai trīsdesmit tūkstošiem gadu - ledus laikmeta beigās daļu
ziemeļu puslodes vēl klāja ledāja vairogs. Okeāna līmenis tolaik bija par desmitiem
metru zemāks nekā tagad un Ameriku no Āzijas vēl nešķīra platais Beringa jūras
šaurums. Tā vietā atradās sauszeme vai arī daudzas salas. Pa šo salu tiltu no
Āzijas uz Ameriku atnāca zvēru ādās tērptu cilvēku ciltis un apmetās šeit uz
dzīvi. Senie cilvēki no Aļaskas devās pa kontinentu aizvien tālāk uz dienvidiem -
līdz pat Patagonijai. Meksikā un Centrālajā Amerikā cilvēki bija apmetušies pašās
ledus laikmeta beigās - pirms divdesmit vai piecpadsmit tūkstošiem gadu. Sākumā
pirmiedzīvotāju ciltis klejoja kalnos, plašajās plakankalnēs un ielejās, vāca
ēdamus augus, medīja un zvejoja. Par to liecina bultu smailes un citu ieroču paliekas,
kas atrastas kopā ar sen izmirušu dzīvnieku - mamutu, bizoņu, Amerikas savvaļas
zirgu, kamieļu, mastodontu u.c. kauliem. Šie dzīvnieki bija seno cilvēku ierasts
medījums.
Pirms pāris tūkstošiem gadu vēsajā, sausajā Meksikas plakankalnē un ielejās pie
ezeriem (Čalko, Ksočimilko, Tekskoko, Ksaltokānas, Sumpangas u. c.) jau mita zemkopju
ciltis. Tās galvenokārt audzēja kukurūzu (vēl nav noskaidrots, vai šī kultūrauga
dzimtene bijusi Andos Dienvidamerikā vai Gvatemalā), Jaunās Pasaules svarīgāko
kultūraugu, kā arī dažādus dārzeņus, kokvilnu un citus augus. Zemi šīs ciltis
apstrādāja ar asu nūju vai kapli, jo mājdzīvniekus - arkla vilcējus, kā arī pašu
arklu Amerika nepazina (audzēja vienīgi suņus Meksika un lamas Peru, Dienvidamerikā).
Tomēr mākslīgi apūdeņotajās zemēs - nelielajos tīrumiņos, īstenībā dārzos
izauga bagātas ražas, gluži kā senajos upju civilizācijas centros Ēģiptē vai
Tigras un Eifratas krastos. Gaļu uzturam šīs ciltis ieguva, medījot putnus, dažādus
sīkus dzīvniekus un briežus vai zvejojot. Darba rīkus tās izgatavoja no akmens un
koka, kā arī no kaula, ragiem, vulkāniskā stikla obsidiāna, darināja māla traukus.
Arī pie Meksikas līča, karstajos, nokrišņiem bagātajos tropu mežu apgabalos,
piekrastes zemienēs izveidojās veci indiāņu kultūras centri - sevišķi Verahrusas un
Tavasko provincēs. Te ciltis līda līdumus mūžamežos, no šejienes uz Meksikas
centrālo plakankalni veda tropu produktus - kakao, tabaku, kokvilnu, kaučuku, jaguāru
ādas un kolibriju krāšņās spalvas.
Senās kultūrtautas Meksikas teritorijā būvēja milzīgas celtnes un darināja
lieliskus mākslas darbus.
Viena no šādām senām tautām bija olmeki - «kaučuka zemes ļaudis», kas devuši
«mātes kultūru» -- izveidojuši jau toreiz precīzu kalendāru un hieroglifu
rakstību, izstrādājuši galvenos arhitektūras principus, cirtuši akmenī
monumentālas skulptūras, kā arī devuši astronomijas un matemātikas aizsākumus.
Visplašāk pazīstami olmeku darinājumi ir bazaltā cirstas galvas. Tās attēlo senus
karavīrus vai virsaišus ar bargām sejām, plaši atplestām acīm, sarauktām uz acīm,
platiem, saplacinātiem deguniem, biezām lūpām, grumbām vaigos un bedrīti zodā.
Galvu sedz cepure, kas aizklāj pieri un ausis. Senie skulptori pratuši atveidot akmenī
cilvēka skaistumu, vīrišķību, drosmi, gribasspēku. Pati lielākā galva (ap 30 tonnu
smaga) nogādāta no akmeņlauztuvēm pat piecdesmit kilometru attālumā. Tādu milzīgu
darbu spēja veikt tikai ļaužu tūkstoši, un šāda apjoma būvdarbus varēja
organizēt vienīgi ar valsts palīdzību.
Šīs senās kultūrtautas pazudušas jau sen, un pat atmiņas par tām gandrīz pavisam
izgaisušas.
«Mātes kultūra» gāja bojā pirms kādiem divtūkstoš gadiem, un no tās izveidojās
jaunas civilizācijas: Meksikas rietumos - sapoteku, austrumos - totonaku, ziemeļos,
Meksikas ielejā, - Teotivakānas un tolteku kultūra, dienvidos - maiju kultūra, pati
augstākā civilizācija senajā Amerikā.
Ar olmeku kultūru cieši saistīta tā saucamā Laventas kultūra (800.-400. g. pirms
mūsu ēras), par ko liecina Meksikas līča piekrastē Laventā atrastās monumentālās
bazalta skulptūras - altāri, milzu galvas, akmenī iecirsti skaitļi un rakstu zīmes,
bareljefi ar daudziem jaguāru attēliem.
Verakrusas provincē atrasta sagruvusī Tahinas pilsēta ar milzīgu septiņstāvu
piramīdu, kura veltīta lietus dievam un kurai izveidotas 260 nišas atbilstoši katrai
gada dienai pēc senā Mēness kalendāra. Šo pilsētu cēluši totonaki.
Turpretim acteki, kuru valsti devās iekarot Kortess, Meksikā bija ienākuši ne visai
tālā senatnē.
Acteku leģendas stāstīja arī par tolteku tautu, kas senos laikos pēc sīvām kaujām
ar klejotāju barbaru ciltīm atnākusi uz šejieni un pēc tam mitusi un valdījusi
Meksikas ielejā. To svētā pilsēta atradusies Tolanā (tagad to sauc par Tulu) ar
plašiem, pilīm līdzīgiem tempļiem, ko rotāja bareljefi - jaguāri, ērgļi, čūskas
un citi svētie dzīvnieki. Te atrasti akmenī cirsti piecus metrus augsti karavīru
tēli, kas turējuši tempļa jumtu. Tolteki bijuši zemkopji, taču atklājuši arī
metālu lietošanas noslēpumu un iemācījuši citām. ciltīm audzēt derīgus augus,
celt izturīgas akmens mājas un milzu piramīdas, aust lieliskus audumus un darināt
brīnišķīgus traukus, izcirst statujas (lietus dieva Tlaloka tēls viens pats svēris
167 tonnas) un apgleznot tempļu sienas. Pats vārds «tolteks» acteku valodā nozīmēja
«celtnieks».
Leģendas vēstīja, ka toltekiem bijis bārdains valdnieks Kesalkoatls, ko viņi
godinājuši kā dievu. Tas mācījis ļaudīm celtnieku mākslu un amatus. Tolteki
pratuši arī apstrādāt dārgus akmeņus un kausēt sudrabu. Valdniekam bijušas greznas
mājas, kas celtas no zaļā čalčivitla akmens, saragda, zelta, sudraba, baltiem un
sarkaniem gliemežvākiem. Viņš bijis neizsakāmi bagāts, un viņa zemē nav trūcis ne
ēdamā, ne dzeramā, kukurūza izaugusi tik ražena, ka cilvēks tikko varējis panest
vienu pašu vālīti. Mazās kukurūzas vālītes tolteki nemaz neesot lietojuši uzturā,
ar tām viņi kurinājuši pirtis. Šajā Zem audzēta arī kokvilna, kas jau uz lauka
izaugusi Visvisādās dabiskās krāsās gan balta, gan sarkana un oranža, gan dzeltena,
zaļa un brūna. Tur netrūcis arī kakao koku milzīgā skaitā. Tollanā audzēti arī
visvisādi putni, un to krāšņās spalvas izlietotas telpu rotāšanai un apmetņu
izgatavošanai. Leģendas jo sevišķi slavināja izveicīgos celtniekus.
Par seno cilšu arhitekt prasmi liecina arī milzu pilsēta Teotivakāna (acteku valodā -
«Dievu mājoklis») austrumos no Tekskoko ezera. Tā pārvērtusies plašā drupu laukā.
Saglabājušās divas grandiozas piramīdas, kas veltītas Saules, dievam un viņa sievai
Mēness dievietei (65 un 42 metrus augstas). Tās ir milzīgas daudzpakāpju pamatnes, uz
kurām pacēlās tempļi, ko greznoja freskas un statujas. Saules piramīdas apkārtmērs
sasniedza apmēram 240 metrus, apjoms apmēram viens miljons kubikmetru. Šīs
gigantiskās celtnes pēc pilsētas bojā ejas pārklājušās ar biezu zemes kārtu, tā
ka šķiet tās paslēptas ar nolūku un atklātas gluži nejauši. Bez tam tolteki
uzcēla grandiozu tempļu pilsētu arī Čolulā. Pati lielākā Čolulas piramīda bijusi
72 metrus augsta, tātad malas garums 440 metru, tātad vēl grandiozāka par Heopa un
Hefrena piramīdām senajā faraonu zemē Ēģiptē.
Ēģiptes piramīdās apglabāja mirušos faraonus, tās pārcēlās pāri kapa vietai un
iedvesa bijību mirušā valdnieka pēctečiem. Piramīda - faraona varenības piemineklis
liecināja, ka viņš arī nāves valstī valda pār bagātībām un kalpiem, kas tikuši
iemūrēti kapenēs kopā ar viņu. Turpretim Meksikas piramīdas pacēla pret debesīm
tempļus un stiprināja dzīvo valdnieku un priesteru varu un cieņu, cildināja viņu
slavu. Daudzās kāpnes aicināja pacelties tās virsotnē, un šeit, kā arī uz terasēm
visas tautas acu priekšā varēja sarīkot krāšņus svētkus un procesijas. Bez tam
kara laikā vai sacelšanās gadījumā piramīdu varēja pārvērst gandrīz neieņemamā
cietoksnī. Tuvcīņā uz stāvajām kāpnēm ar kaujas vālēm un šķēpiem bruņotajiem
piramīdas aizstāvjiem bija lielas priekšrocības. Tos varēja pieveikt vienīgi
milzīgs pārspēks.
Visā Teotivakānas ielejā, kas bija kādi pieci kilometri gara un trīs kilometri plata,
pacēlās lieli tempļi, bet laukumus starp tiem klāja ģipša plātnes. Šī pilsēta
bija nevis parasta apdzīvota vieta, bet gan liels reliģisks centrs, kur tolteki
godināja Sauli, Mēnesi, lietus dievus u. c. Kesalkoatlu - spārnoto čūsku viņi
pielūdza kā kultūras dibinātāju un šajā vārdā sauca arī galveno priesteri.
Vēlāk vecajiem dieviem pievienojās jauni - lielais debesu dievs Teskatlipoka un kara
dievs Uicilopočtli. Teikas vēstīja, ka starp vecajiem un jaunajiem dieviem
risinājušās sīvas cīņas, acīm redzot, mitoloģija atspoguļoja nemitīgos cilšu
karus.
Svētā pilsēta, uz kurieni gadsimtiem ilgi no tāliem apgabaliem nāca svētceļnieki un
tirgotāji, vairākkārt pārbūvēta, vēlāk gājusi bojā, pavisam pamesta (apmēram ap
9. vai 10. gadsimtu) un pārvērtusies grandiozā drupu laukā - vai nu pēc postošiem
kariem, epidēmijām un bada, vai pēc tautas sacelšanās. Leģendas vēstī, ka tolteku
valdnieks Kesalkoatls atstājis zemi un devies uz austrumiem kopā ar saviem
piekritējiem. Tolteku izceļotāju ietekme sevišķi manāma maiju zemē Jukatānas
ziemeļos - Čičenicā, kur viru valdnieks godināts kā kultūras nesējs un
reformators.
Gandrīz visas piramīdas Meksikā ilgu laiku likās pazudušas. Gan ciematos, gan mežos
pacēlās ar zāli vai kokiem apauguši pauguri, un neviens no seno cilšu pēctečiem
indiāņiem pat nenojauta, ka tur slēpjas senču svētumi. Iekarotāji bija sagrāvuši
tempļus, pūlējušies noārdīt piramīdas vai arī pavēlējuši tās apbērt ar zemi
un aplikt ar velēnām. Uz jaunizveidotajiem pauguriem viņi uzbūvēja lielas katoļu
baznīcas vai klosterus (piemēram, Čolulā seno tempļu vietā uzceltas 365 baznīcas -
katrai dienai sava). Citur paši indiāņi paslēpa no inkvizīcijas acīm pagāniskos
tempļus un dievu tēlus. Taču pienācis laiks, kad pakāpeniski atklāj un atrok daudzus
Teotivakāna bija viens no lielākajiem reliģiskajiem centriem visā Meksikas
plakankalnē.
Par sapoteku kultūras uzplaukumu 800.-1000. g. mūsu ērā) liecina Monte Albānas drupas
Oaksakas provinces dienvidrietumos, kur manāmas ciešas saites ar Teotivakānu un maiju
novadiem. Sapoteki, tāpat kā maiji, ik pēc zināma laika posma uzstādīja ar
hieroglifiem izrotātas stelas - kalendāra akmeņus. Monte Albānā atrastas
brīnišķīgas zelta un dārgakmeņu rotas lietas. Kāda kakla rota izveidota no
astoņsimt piecdesmit četriem pilnīgi vienādiem posmiem. Auskari, rokas sprādzes ar
reljefiem ornamentiem, nefrīta, smaragda, koraļļu, obsidiāna rotas un zelta maskas
stāsta par sapoteku meistaru smalko prasmi.
Meksikas ielejā nākamajos trijos vai četros gadsimtos no ziemeļiem, sausajiem,
pustuksnešainajiem apgabaliem, iebruka pusmežonīgas klejotāju ciltis, izlaupīja
zemkopju ciematus un pakļāva gan toltekus (ap 11. gs.), gan citas ciltis. Pēc tam
atnāca vēl spēcīgāki karotāji čičimeki («mežonīgie»), mednieku cilšu ļaudis,
tērpušies zvēru ādās, kuri vāca ēdamas saknes, augļus un medu. Pamazām čičimeki
iemācījās kopt zemi un apmetās Tekskoko ezera austrumu krastā. Tur viņi satikās ar
daudz kulturālākām ciltīm, kas bija atnākušas no dienvidiem. Saplūstot šīm
ciltīm un čičimekiem, izveidojās Tekskoko tauta, kas uzcēla Tekskoko pilsētu ezera
austrumu krastā.
14. gadsimtā kādai citai tautai - tepanekiem sīvās cīņās izdevās pakļaut visu
Meksikas ieleju. Viņiem cīņās palīdzēja neliela cilts - tenoči (virsaiša Tenoča
ļaudis), kas mita Tekskoko ezera rietumu krastā Čapultepekas apkaimē. Citas ciltis
šos ļaudis dēvēja par actekiem. Viņi bija atnākuši uz Meksikas ieleju no
ziemeļiem, meklēdami auglīgākas zemes. Leģenda stāsta, ka acteki ilgi klejojuši,
līdz Tekskoko ezera krastā ieraudzījuši ērgli, kas sēdējis uz kaktusa un plosījis
čūsku. Tā bijusi zīme, ka cilts sasniegusi apsolīto zemi un ka šeit jāapmetas uz
dzīvi. Acteki bija drošsirdīgi, nežēlīgi karotāji, kas pastāvīgi uzbruka
kaimiņiem. Reižu reizēm acteki tika sakauti un paglābās Tekskoko ezera salās, kur
1325, gadā (gandrīz divsimt gadu pirms konkistadoru iebrukuma Meksikā) nodibināja
jaunu apmetni Tenočtitlānu, ko nosauca leģendārā virsaiša Tenoča vārdā.
Tepaneki savukārt pakļāva arī actekus un uzlika viņiem lielas nodevas. Taču acteki
noslēdza savienību ar Tekskoko un Tlakopānas (Takubas) iedzīvotājiem un 1429. gadā
galīgi sakāva tepanekus. Tenočtitlāna kļuva par patstāvīgu pilsētu - valsti, kas
ietilpa cilšu trejsavienībā.
Cilšu savienībā, ko noslēdza Tenočtitlāna, Tekskoko un Tlakopāna, katrai ciltij
sākumā bija vienādas tiesības. Šīs ciltis rīkojās pēc triju valdnieku kopējas
padomes lēmuma un kopēji dalīja kara laupījumu.
Pirms atnākšanas uz Meksikas ieleju acteku sabiedriskā iekārta bija tāda pati kā
visām citām Centrālās Amerikas indiāņu ciltīm. Ģimeņu grupa izveidoja ģinti
(visiem ģints locekļiem bija viens kopējs sencis), ko vadīja vēlētas amatpersonas,
kas pārzināja visas ģints lietas, gādāja par kārtību un izrīkoja ģints locekļus
karā. Divdesmit ģintis apvienojās ciltī, ko pārvaldīja cilts padome - visu ģinšu
pārstāvji un izlēma ciltij kopējos jautājumus, kā arī sprieda tiesu.
Cilts priekšgalā atradās divi virsaiši (kasiki). Viens no tiem vadīja cilts
militārās operācijas, otrs pārzināja cilts iekšējos jautājumus un reliģiskos
rituālus. Abus virsaišus ievēlēja cilts padome. Tā varēja viņus atbrīvot no amata
jebkurā laikā un ievēlēt viņu vietā citas personas.
Taču pēc atnākšanas Meksikas plakankalnē un ielejā pie ezeriem acteku sociālā
iekārta piedzīvoja lielas pārmaiņas.
Pēc uzvaras pār tepanekiem acteki sagrāba plašu rajonu ezera krastos un uzvarētos
padarīja par vergiem, bet iekarotās zemes sadalīja karavīriem. Tā acteku ciltī
radās diezgan liels bagātnieku un dižciltīgo slānis, radās šķiras - vergi un
vergturi. Turīgie alka pēc jauniem iekarojumiem un jaunām bagātībām.
Līdz ar šķirām radās valsts un valsts varas orgāni, ar kuru palīdzību valdošā
šķira uzkundzējās tautai un turēja to paklausībā. Cilts pārvaldes orgāni kļuva
par valsts varas orgāniem, bet padome uzklausīja vienīgi bagātos un dižciltīgos,
nevis visus cilts locekļus kā agrāk. Karavadonis kļuva par faktisko cilts
priekšnieku, lielvirsaiti, bet padome vairs neizlēma jautājumus - tā deva tikai
padomus. Turklāt padomes locekļu skaits samazinājās līdz četriem, un tie nāca no
valdnieka - lielvirsaiša tuvākajiem radiniekiem. Virsaišus izraudzījās no
ietekmīgākās ģimenes locekļiem un to varu nodeva tālāk mantošanas ceļā, Viņu
ievēlēšanās kļuva gluži formāla. Otrs virsaitis, kas pārzināja civillietas, tika
atbīdīts otrajā plānā un uzraudzīja tikai reliģiskos rituālus.
Verdzības rašanās, mantiskā nevienlīdzība, privātīpašuma un maiņas
tirdzniecības attīstība izraisīja ģints iekārtas sairšanu un vergturu iekārtas
izveidošanos.
Spānieši kļūdaini nosprieda, ka acteku sabiedriskā iekārta esot līdzīga
feodālismam Spānijā, tāpēc dēvēja acteku valsti par impēriju un Montesumu - par
feodālu monarhu.
15. gadsimta sākumā acteku vergturi lielvirsaiša Ickoatla vadībā uzsāka karu pret
dienvidu kaimiņiem - Ksočimilko un Čalko ciltīm un tās pakļāva. Jaunās grābtās
bagātības deva iespēju paplašināt Tenočtitlānu, uzsākt tempļu būvi un ierīkot
ezerā dambjus, kas salu pilsētu savienoja ar piekrasti.
Pēc Ickoatla nāves 1440. gadā par tenoču valdnieku kļuva Montesuma I. Tas nemitīgi
karoja. Acteku karapulki viņa valdīšanas laikā devās ārpus Meksikas augstienes
robežām, pārgāja pāri austrumu kalnu grēdām un iebruka Meksikas līča piekrastē,
kā arī devās karagājienos uz dienvidiem.
Tenočtitlāna pletās plašumā. Vergi uzcēla milzīgu akveduktu, kas pievadīja
pilsētai dzeramo ūdeni no Čapultepekas kalnu avotiem (Tekskoko ezerā bija sāļš
ūdens), kā arī ierīkoja lielu uzbērumu, kas sargāja galvaspilsētu no plūdiem
ziemas lietus periodā.
Ap 15. gadsimta vidu vairākus gadus (1451.-1456. g.) Meksikas ielejā dabas katastrofas -
vētras, plūdi un aukstums vairākkārt iznīcināja ražu. Plosījās bads, un
nabadzīgie ļaudis; posta mākti, nokļuva verdzībā. Vergu skaitu papildināja arī
noziedznieki - zagļi un citi. Pretrunas starp vergturiem un tautu kļuva vēl dziļākas.
Acteku militārā demokrātija pamazām saira, mantiskās atšķirības izraisīja
antagonismu starp ģints locekļiem, kurus agrāk vienoja kopējas intereses.
Montesumas I dēls Aksajakatls, kurš nāca pie varas 1469. gadā, vēl vairāk
nostiprināja acteku kundzību pār citām Meksikas pilsētām un ciltīm, kā arī
mēģināja paplašināt acteku īpašumus rietumos un dienvidos Oaksakā un Tevantepekas
zemes šaurumā. Acteki uzbruka arī taraskiem rietumu novadā Mičoakānā pie Olmeku
Mēness dievs Klusā okeāna krastiem. Te pirmo reizi pēc vairākiem gadu desmitiem
actekus smagi sakāva. Taraski nosargāja savu neatkarību līdz pat konkistadoru
iebrukumam.
Pēc Aksajakatla valdīja divi viņa brāļi (pēc acteku valdnieka nāves troni parasti
mantoja nevis dēls, bet gan brālis vai brāļadēls) - Tisoks (1479.-1486. g.) un
Auicotls (1486.-1503. gē). Viņi enerģiski turpināja iekarošanas politiku, un acteku
valsts robežas vēl vairāk pavirzījās uz ziemeļiem un dienvidaustrumiem. Uzvaras deva
jaunus vergu barus un jaunas bagātības. Savos karagājienos acteki aizgāja līdz pat
Gvatemalai dienvidos un līdz vašteku zemei ziemeļos. Divu gadu ilgā uzbrukumā
Oaksakai nežēlīgie karotāji sagrāba neskaitāmus gūstekņus, kurus pēc tam upurēja
kara dievam. Šie asiņainie upuri, pēc acteku domām, bija vajadzīgi, lai dievi būtu
labvēlīgi un novērstu postu un nelaimes no acteku zemes. Bez tam actekiem nemitīgi
vajadzēja rīkot karagājienus, lai apspiestu nemierus un sacelšanās pakļautajos
apgabalos. Tlakskala un Čolula nevēlējās pakļauties actekiem un sekmīgi atsita viņu
uzbrukumus.
Šajā laikā acteki Tenočtitlānā pabeidza pārbūvēt lielo kara dieva Uicilopočtli
templi un uzcēla otru akveduktu. Pilsētai augot, palielinājās vajadzība pēc dzeramā
ūdens.
1503. gadā sāka valdīt Aksajakatla dēls Montesuma II, bargs, augstprātīgs valdnieks,
kas prasīja verdzisku paklausību un dievišķīgu godināšanu. Viņš nežēloja
līdzekļus ēku un kanālu būvdarbiem, organizēja nemitīgus laupīšanas karus un
tālas iekarošanas ekspedīcijas -- pat uz Hondurasu un Nikaragvu. Montesuma veltīgi
pūlējās pakļaut Tlakskalu, daudz reižu sūtīdams pret šo nelielo cilti soda
ekspedīcijas. Kādā kaujā pret drošsirdīgajiem kalniešiem krita Montesumas dēls.
Actekiem nebija viegli noturēt paklausībā pakļautās tautas un ciltis, piespiest tās
maksāt meslus un piegādāt vergus. Visu plašo acteku valsti jeb «impēriju», kā to
dēvēja spānieši, plosīja iekšējas nesaskaņas, to turēja kopā vienīgi bailes un
bruņots spēks. Tāpēc šī valsts - tautu konglomerāts nemaz nebija tik spēcīga.
Acteku saimniecības pamats bija zemkopība. Zemi viņi apstrādāja ar asu lāpstai
līdzīgu koka nūju un ieguva bagātas ražas, lietodami mākslīgo apūdeņošanu un
mēslojumus. Ezeros un lagūnās acteki, zemes trūkuma spiesti, ierīkoja peldošus
dārzus činampas. Uz viegliem koka un niedru plostiem viņi noklāja auglīgu dūņu
kārtu un plostus piesēja pie pāļiem ezerā. Peldošajos dārzos acteki galvenokārt
audzēja tomātus, pupas, ķirbjus, kabačus, zaļos un sarkanos piparus, saldos
kartupeļus - batātes un daudz dažādu puķu. Par činampām sauca arī mākslīgi
uzbērtas saliņas ezera purvainajos krastos. Ap Tenočtitlānu, kas atradās uz nelielas
salas, pletās ļoti daudz činampu.
Galvenā lauksaimniecības kultūra actekiem, tāpat kā citām Centrālās Amerikas
indiāņu ciltīm, bija kukurūza. No šejienes šis vērtīgais kultūraugs pēc
konkistadoru iebrukuma aizceļoja arī uz Eiropu un Āziju. No actekiem un citām Amerikas
indiāņu ciltīm eiropieši iepazina arī kakao, tabaku, tomātus, saulespuķes, pupas,
kartupeļus, ķirbjus, ananasus, vaniļu, zemesriekstus, kaučuka koku, dekoratīvus augus
- dālijas, begonijas, fuksijas, opuncijas, orhidejas.
Acteku zemkopji audzēja arī graudaugu čiju, no kuras graudiem spieda eļļu un
izgatavoja atspirdzinošu dzērienu, un jamsu ar ēdamiem bumbuļiem. No kukurūzas
miltiem cepa plāceņus un vārīja viru. Gaļu vārīja un cepa, kā piedevu lietojot
ļoti daudz zaļo un sarkano piparu. Ēdienu gatavošanai lietoja medu un cukuru, ko
ieguva no agavju sulas. Sevišķi iecienīts dzēriens bija čokolatl (šokolāde, kakao),
ko gatavoja no kakao un vaniļas un dzēra aukstu.
No agavēm acteki tecināja sulu, ko raudzēja, lai iegūtu reibinošu dzērienu oktli. No
agaves šķiedrām viņi izgatavoja virves un rupju audumu maisiem un nabadzīgu ļaužu
apģērbam, kā arī papīru. Turīgākie tērpās kokvilnas apģērbos (acteki audzēja
vairākas kokvilnas šķirnes) vai smalkos trušu vilnas tērpos.
Uz īpašas kaktusa šķirnes lapām acteki audzēja košenilu - laputis, no kurām ieguva
tumšsarkanu krāsu audumu krāsošanai.
Zemi apstrādāja galvenokārt vīrieši, sievietes piedalījās vieglākos darbos, vērpa
ar vārpstiņu un auda.
Acteki audzēja suņus - galvenokārt gaļai, turēja tītarus, ko eiropieši toreiz vēl
nepazina, un, iespējams, arī zosis un pīles, tāpat bites, gāja medībās un zvejoja.
Medībās acteki lietoja loku un bultas, sviežamos šķēpus, ko meta ļoti tālu un
visai precīzi ar īpaša dēlīša atlatla palīdzību, kā arī izlika zvēriem un
putniem cilpas un slazdus. Sīkākus dzīvniekus acteki nogalināja ar māla lodītēm, ko
raidīja ar pūšamām caurulēm. Zvejnieki lielāko tiesu zvejoja naktīs lāpu gaismā
ar tīkliem, ko darināja no agaves henekena šķiedrām.
Katra acteku ģimene izgatavoja sev visu nepieciešamo -- māla traukus, audumus, apavus,
darba rīkus. Taču, attīstoties maiņas tirdzniecībai, no zemkopjiem nošķīrās
izveicīgi amatnieki - podnieki, juvelieri, audēji, tāpat arī mākslinieki - skulptori,
akmeņkaļi, gleznotāji, mozaīkas meistari, kokgriezēji.
Acteki galvenokārt lietoja rūpīgi darinātus akmens un koka darba rīkus, kā arī
sāka izmantot metālu bronzai līdzīgu kausējumu (varu ar alvas piejaukumu) un
izgatavoja no tā cirvjus, nažus, bultu un šķēpu uzgaļus. Dzelzi viņi nepazina.
Ar akmens rīkiem acteku tēlnieki radīja brīnišķīgas skulptūras, slīpēja
nefrītu, obsidiānu, kalnu kristālu, opālu, ametistu, veidoja krāšņas mozaīkas.
Viņu meistari sasniedza lieliskus rezultātus zelta un sudraba apstrādē. Pat Kortess
vēlāk bija spiests atzīt, ka acteku juvelieru izstrādājumi ir smalkāki par
spāniešu meistaru darbiem. Zeltu acteki nevērtēja sevišķi augstu, par daudz
vērtīgākiem viņi turēja nefrītu un tirkīzus, par ko spānieši nevarēja vien
nobrīnīties.
Viens no acteku skulptoru meistardarbiem bija tā saucamais kalendāra akmens trīsarpus
metru diametrā. Tajā attēlota pasaules vēsture un Visuma uzbūve atbilstoši acteku
priekšstatiem. Reljefa centrā atradās Saules dieva Tonatiu seja, bet tās četrās
pusēs četri ornamentāli vijumi, kas attēloja četras ēras, ko, pēc acteku domām,
piedzīvojusi pasaule pēc tās radīšanas (katra ēra ilgusi apmēram četrtūkstoš
līdz piectūkstoš gadu un aizvien beigusies ar kādu šausmīgu katastrofu - plūdiem,
viesuļvētrām, postošiem kariem un ugunsgrēkiem). Arī piektajai ērai, kurā
dzīvojuši acteki, bija jānoslēdzas ar šausmīgu zemestrīci. Kalendāra akmens
centrālo daļu ietvēra koncentrisks aplis ar acteku kalendāra divdesmit dienu
nosaukumiem, ap to aplis ar hieroglifiem, kas apzīmēja nefrītu un tirkīzu, kuri
simbolizēja debesis un to krāsu. Aiz šīs joslas nāca zvaigžņu zīmes ar Saules
stariem, bet akmens ārējo apmali veidoja divas milzīgas ugunīgas čūskas, kas
simbolizēja gadu un laiku.
Šo grandiozo, vairāk nekā divdesmit tonnu smago akmeni izkala tālās akmeņlauztuvēs,
pēc tam pa dambjiem atvilka galvaspilsētā un uzcēla trīsdesmit piecu metru augstā
kara dieva tempļa virsotnē. Pēc iekarošanas spānieši nogāza kalendāra akmeni, kas
palika zem drupām. Šo kultūras dārgumu nejauši atrada tikai pēc divarpus gadsimtiem.
Acteki gan nepazina podnieka ripu, tomēr darināja bagātīgi izrotātus traukus ar
cilvēku, dievu, dzīvnieku un augu attēliem vai ar ģeometriskiem ornamentiem. Acteki
prata izgatavot lieliskus, spilgti krāsotus kokvilnas un agaves šķiedru audumus ar
skaistiem rakstiem, kā arī ar zeltu izšūtus apmetņus un galvas rotas no
visdažādākām krāsainām putnu spalvām, ko valkāja lielāko tiesu bagāti ļaudis.
Tie izgreznojās ar dārgām zelta, opāla, nefrīta rotas lietām, kā arī ar
krāšņām spalvu galvassegām. Apģērbs visai izteiksmīgi norādīja uz valkātāja
sabiedrisko stāvokli. Nabadzīgāku vīriešu apģērbs sastāvēja no gurnu apsēja un
rupja auduma īsa apmetņa, bet sievietes valkāja šaurus svārkus un garus, baltus
kreklus bez piedurknēm, ar bagātīgiem izšuvumiem, kājās āva ādas vai agaves
šķiedru sandales. Kā vīrieši, tā sievietes izrotāja ķermeni un seju ar melnu,
sarkanu, dzeltenu un zilu krāsu un nēsāja auskarus.
Katram ciematam, kurā ietilpa vairākas ģintis, bija pašam sava zeme. Uz kopējās
zemes ikviens kopienas loceklis varēja medīt, cirst malku, ievākt zāli, ūdeņos
zvejot utt. Pirms šķiru rašanās kopienas zemi sadalīja ģintīm un ģintī savukārt
ģimenēm proporcionāli ēdēju skaitam. Zemi apstrādāja vīrieši, un to nodeva
mantojumā no tēva vecākajam dēlam. Jaunākie dēli pēc iestāšanās laulībā
saņēma zemes gabalus no kopienas zemes, kas bija obligāti jāapstrādā.
Jaunekļi varēja ņemt sievu, kad bija sasnieguši divdesmit gadu vecumu, meitenes iziet
pie vīra sešpadsmit gadu vecumā. Laulības tika atļautas tikai starp dažādu ģinšu
locekļiem.
Vēlāk valdnieku, aristokrātu un priesteru uzturēšanai, kā arī nodevu ievākšanai
un karavīru apgādei nodalīja īpašus zemes gabalus, ko apstrādāja vienkāršie
ļaudis un vergi. Bagātie un dižciltīgie sagrāba auglīgākos un lielākos zemes
gabalus, jo sevišķi pats acteku valdnieks. Tā radās privātīpašums uz zemi.
Pastāvēja pat īpašas zemes kartes, kurās ar atšķirīgu krāsu bija apzīmētas
kopienas, valdnieka un dižciltīgo zemes.
Privātīpašuma rašanos veicināja arī maiņas tirdzniecība. Tirgus Tenočtitlānā
bija viens no lielākajiem visā Meksikā. Ar tirdzniecību sāka nodarboties īpaši
cilvēki - počteki, kas devās tālos ceļojumos uz okeāna piekrastēm, Jukatānu un pat
uz Gvatemalu. Lielāko tiesu notika maiņas tirdzniecība, taču zoss spalvas resgaļus,
ko piepildīja ar zelta smiltīm, vara gabalus un kakao pupas lietoja kā maksāšanas
līdzekli ļoti plašā teritorijā.
Privātīpašuma izcelšanos un sociālo noslāņošanos veicināja arī biežie
karagājieni, kuru laikā acteki sagrāba daudz gūstekņu. Sākumā tos visus upurēja
dieviem, bet vēlāk padarīja par vergiem, jo vergu darbs bija kļuvis ekonomiski
izdevīgs. Sākās arī vergu tirdzniecība.
Acteku militārās ekspedīcijas deva arī citus prāvus ienākumus: pakļautajām ciltīm
vajadzēja dot lielas nodevas (pēc dažām ziņām - piekto daļu ražas un desmito daļu
no medījumiem) - kukurūzu, augļus, kokvilnu, pupas, kakao, piparus, medu, sāli,
kaučuku, smaragdus, tirkīzus un citus dārgus akmeņus, zelta smiltis, zelta rotas
lietas, jūras gliemežnīcas, audumus, apmetņus, košenilu, vara cirvjus, vairogus un
šķēpus, smaržīgas zāles un sveķus, putnu spalvas, zvēru ādas, dārgus lietkokus
u. c. Nodevu ievākšanu pārzināja īpaši acteku ierēdņi. Nelieli garnizoni gādāja
par pakļauto cilšu padevību - tātad īstenībā jau eksistēja pastāvīgi acteku
bruņoti spēki.
Acteku likumi deva lielas priekšrocības dižciltīgajiem un valdniekiem. Par viņu
apvainošanu bija paredzēts nāves sods. Tāds pats sods draudēja par varas zīmju
nelikumīgu nēsāšanu. Vergi bija pilnīgi beztiesīgi. Likumi paredzēja ārkārtīgi
lielu atšķirību starp brīvajiem un vergiem. Par brīva cilvēka nogalināšanu sodīja
ar nāvi, bet par verga nogalināšanu vajadzēja atlīdzināt verga īpašniekam -
vainīgajam pašam bija jākļūst par vergu.
Zagļus tirgū, tīrumu robežakmeņu patvaļīgums pārcēlājus, lielceļa laupītājus
un slepkavas sodīja ar nāvi vai arī zagli pārvērta vergu, bet neieslodzīja cietumā.
Apmelotājiem nogrieza lūpas vai arī ausis. Dzērājiem, kas pārmērīgi lietoja
reibinošo dzērienu kotli, draudēja nāves sods. Tādus cilvēkus nomētāja ar
akmeņiem vai nosita ar nūjām. Vienīgi vecumdienās ļaudis varēja sodīti nodoties
dzeršanas netikumam.
Acteku reliģija centās piesaistīt labvēlīgos dabas spēkus palīgā cilvēkiem un
atvairīt postošos spēkus, tāpēc viņiem bija bezgalīgi daudz dievu - labu un ļaunu,
augstsirdīgu un atriebīgu. Tie mitinājās visur un uzraudzīja ikvienu cilvēka soli,
visas gaitas, debesis, zemi un pazemi. Daudzus dievus acteki bija aizguvuši no citām
tautām (Kesalokoatlu - no toltekiem, Teskatlipolu - no mištekiem). Dieviem vajadzēja
pielabināties ar lūgšanām, dāvanām, rituāliem, upuriem, smaržīgu zāļu
kvēpināšanu. Actekiem tāds dievs aizgādnis bija Uicilopočtli - kara un medību dievs
aizgādnis bija Uicilopočtli - kara un medību dievs, acteku Marss. Tas, kā vēstīja
senas leģendas, vadījis tenoču cilts pārcelšanos uz Meksikas ieleju no ziemeļu
apgabaliem. Šim dievam Tenočtitlānā un citās pilsētās bija veltīts galvenais
templis.
Uicilopočtli māte bija zemes dieviete, «valdniece čūsku tērpā» ar divām čūskām
galvas vietā. Dzīvības un nāves dievietei četrrocei galvas vietā bija tikai
galvaskauss un apģērba vietā - savijušos čūsku kamols. Šī dieviete simbolizēja
dzīvības un nāves vienotību un līdzsvaru - visas pasaules pamatu.
Kesalkoatls («spalvainā čūska») bija kultūras dievs, taču leģendas vēstīja arī
par Kesalkoatlu - lielu valdnieku, kas atnesis kultūru toltekiem un aizgājis uz
austrumiem.
Augstākais acteku dievs bija Teskatlipoka («kūpošais spogulis») - visu cilšu kara un
medību dievu pavēlnieks. Tas bija ļoti nežēlīgs dievs, kas sodīja cilvēkus ar
badu, mēri un citām sērgām un prasīja neskaitāmus cilvēku upurus, Teskatlipoku
parasti attēloja ar maģisku pulēta obsidiāna spoguli rokās, kurā atspoguļojoties
viss, kas notiekot pasaulē. Cilvēku upurēšana Meksikā patiešām sasniedza plašus
apmērus, taču dažu spāniešu hronistu ziņojumi par upuru skaitu liekas visai
pārspīlēti (daži apgalvo, ka ik gadu upurēti kādi divdesmit tūkstoši cilvēku,
citi, ka tāds milzīgs skaits upurēts vienā reizē). Cilvēku upurēšana, lai cik
nežēlīga tā bija, nepazemoja upuri - tas tika ziedots dieviem un to pielīdzināja
kaujā kritušajiem. Dažs acteks izvēlējās šādu nāvi pat brīvprātīgi - kā
cieņas pilnu.
Actekiem bija ļoti liels skaits kulta kalpu. Galvaspilsētas lielajā templī vien
kalpojuši pieci tūkstoši dažāda ranga priesteru. Daži vadīja korus un dejotājus,
citi rūpējās par dažādu svētku rīkošanu saskaņā ar kalendāru, citi - par
jauniešu audzināšanu, citi - par upurēšanu, citi pieņēma grēku sūdzētājus.
Svētki svinēti visai bieži ar krāšņām procesijām. Sievietes un bērni,
izrotājušies ar ziedu vainagiem, nesa uz altāriem augļus, kukurūzas vālītes un
smaržīgus sveķus.
Priesterus apmācīja īpašās skolās no aristokrātu un priesteru bērniem. Nākamie
priesteri iepazinās ne vien ar reliģiskajiem rituāliem un astroloģiju, bet arī ar
astronomiju, meteoroloģiju, matemātiku, medicīnu, cilšu vēsturi tin mitoloģiju.
Lielā cieņā bija medicīna. Acteku ārsti līdzās buršanai un apvārdošanai lietoja
dažādus ārstniecības augus. Eiropiešu mediķi tikai pēc dažiem gadsimtiem
pārņēma no indiāņiem dažus preparātus, kā hinīnu drudža dziedināšanai,
kokaīnu, strihnīnu, uzpirkstītes sirds slimību ārstēšanai, kā arī dažādas citas
ārstēšanas un diagnostikas metodes. Acteki pazina vispārēju narkozi un vietējo
anestēziju ar īpaša auga jautli (indiāņu kaņepes) palīdzību, masāžu, ūdens
dziedniecības procedūras, tvaika pirtis un vispār varēja lepoties ar tīrību.
Acteku ārsti visai labi pazina cilvēka ķermeņa uzbūvi un orgānu funkcijas un
izdarīja sarežģītas ķirurģiskas operācijas.
Saglabājušies diezgan daudzi acteku rokraksti. Acteki vēl nebija izgudrojuši alfabētu
un rakstības attīstīšanā netika tālāk par piktogrāfiju - bilžu rakstiem, domas
izteikšanu ar zīmējumiem.
Amerikas senās civilizētās tautas (maiji, sapoteki, olmeki, kečua un aimara) lietoja
hieroglifu rakstību, kas atšķirībā no piktogrāfiskās rakstības atveidoja valodas
skaņas.
Centrālās Amerikas hieroglifu rakstības sistēma lielā mērā ietekmēja arī acteku
piktogrāfiju. Pagaidām nav skaidrs, kādu rakstību lietojuši tolteki. Senās tolteku
pilsētas Tollanas drupās pie attēliem ir atrastas atsevišķas zīmes, kas līdzīgas
maiju un sapoteku hieroglifiem. Toltekiem bijušas grāmatas ar vēsturisku notikumu
aprakstiem un pravietojumiem. Tās diemžēl nav saglabājušās, bet, iespējams, to
tradīcijas turpināja acteku rokraksti.
Tie ir piktogrāfiski, tajos parasti attēlotas kādas ainas, kas atbilst veselam stāstam
vai - retākos gadījumos - frāzei. Galvenais piktogrāfiskais teksts bieži papildināts
ar atsevišķiem vārdiem, kas pierakstīti ar fonētiskām zīmēm - ar hieroglifu
palīdzību. Tomēr acteki hieroglifus nekad nav lietojuši veselu frāžu
pierakstīšanai, vienīgi īpašvārdu, ģeogrāfisku nosaukumu un datumu apzīmēšanai.
Tātad actekiem, tāpat kā toltekiem, bijuši tikai hieroglifu rakstības aizsākumi, ko
papildinājusi piktogrāfija.
Acteki rakstīja uz kokvilnas drānas vai ādām, taču lielāko tiesu uz agaves lapu
šķiedrām, no kurām izveidoja ēģiptiešu papirusam līdzīgu papīru. Ar bilžu
rakstu palīdzību viņi pierakstīja, cik lielas nodevas saņēmuši no pakļautajām
ciltīm, uzrakstīja savu kalendāru, atzīmēja svētkus, sastādīja vēsturiskas
hronikas. Saglabājies arī apcerējums par bērnu audzināšanu.
Acteki savus bērnus audzināja ļoti stingri, pieradināja pie paklausības, mācīja
čakli strādāt no agras bērnības, bez kurnēšanas panest jebkuras grūtības,
izsalkumu un slāpes. Liela uzmanība tika veltīta tieši fiziskajai audzināšanai, lai
sagatavotu karavīrus (kā senajā Spartā). Par ikvienu pārkāpumu bērnus no astoņu
gadu vecuma stingri sodīja par melošanu durstīja lūpas ar kaktusu dzeloņiem, par
zagšanu durstīja rokas, par patvaļīgu aiziešanu no mājas vainīgos bērnus ieslēdza
važās, par slinkumu un nepaklausību - turēja virs ugunskura, kurā iemeta piparu
pākstis, lai kodīgie dūmi radītu acīs sāpes.
Tenočtitlānā pastāvēja īpašas skolas nākamajiem karavīriem, tāpat arī
tirgotājiem un priesteriem. Sevišķi stingrs režīms bija priesteru skolās, kur
badošanās, bargi miesas sodi un pašmocības bija galvenās audzināšanas metodes.
Tirgotāju skolās mācījās bagātu ļaužu un augstmaņu bērni. Tur viņi iepazinās
ar matemātiku, tirdzniecību, astronomiju, meteoroloģiju, mācījās reliģiskos
rituālus, citu cilšu valodas, kā arī kara mākslu. Tirgotāji savās gaitās bieži
vien darbojās arī kā izlūki un diplomāti.
Kara skolās jeb jaunatnes namos, kur zēnus iepazīstināja ar vīriešu pienākumiem,
viņus apmācīja rīkoties ar ieročiem - loku un bultām, šķēpiem un kaujas cirvjiem,
rāpties kokos un klintīs, peldēt un airēt, skriet tālus gabalus - pat vairāk par
simt kilometriem vienā dienā. Ne velti īpaši ziņneši četrsimt piecdesmit kilometru
attālumu no Tenočtitlānas līdz Meksikas līcim veica ļoti īsā laikā, nogādājot
turklāt vēl nastas. Pie lielajiem ceļiem bija ierīkotas īpašas stacijas, kur
ziņneši nomainīja cits citu. Visai bieži Montesuma saņēma svaigas zivis, kas
iepriekšējā dienā tika nozvejotas Meksikas jūras līcī.
Šī spartāniskā audzināšanas sistēma un regulārie treniņi izveidoja acteku
karavīrus un medniekus par pašiem veiklākajiem, izturīgākajiem, drosmīgākajiem
starp visām citām indiāņu ciltīm.
Karavīru galvenais uzbrukuma ierocis bija koka vāles ar asām obsidiāna šķautnēm un
sviežamie šķēpi, tāpat loki un bultas, lingas un pusi. Aizsardzībai lietoja ar ādu
pārvilktus, spalvām izrotātus un izkrāsotus pītus vairogus, kā arī vatētus
kokvilnas vamžus, bet bagātie virsaiši nēsāja plānas zelta vai sudraba krūšu
bruņas. Daži karavīri lika galvā koka bruņu cepuri ar zvēra masku un kupliem spalvu
pušķiem. Ikviens karavīrs varēja izgreznoties atbilstoši kaujās parādītajai
drošsirdībai. Virsaiši uz muguras piestiprināja milzīgu spalvu rotu. Ikvienā
pilsētas kvartālā bija īpaša šķēpu māja arsenāls.
Karaspēku sadalīja lielās vienībās pa astoņiem tūkstošiem vīru katrā, bet tos
savukārt mazākās pa četrsimt vīriem, kuri pulcējās ap savu kaujas karogu. Ar kaujas
saucieniem karavīri drosmīgi metās virsū ienaidniekam, pūlēdamies izjaukt tā rindas
un piespiest to bēgt, kā arī sagrābt pēc iespējas vairāk gūstekņu pēc to skaita
vērtēja karavīru drošsirdību. Kaujās gūto slavu acteki vērtēja augstāk par
dzīvību un ticēja, ka kritušie karavīri tūliņ nokļūst mirdzošajos saules
mājokļos.
Disciplīna bija visai barga - par pavēles neizpildīšanu, karoga pamešanu un uzbrukumu
pirms kaujas signāla vainīgos sodīja ar nāvi.
Kara un miera jautājumus apsprieda padome un pirms kara pieteikšanas nosūtīja pie
ienaidnieka vēstnešus, kas bija neaizskarami, ar uzaicinājumu atzīt acteku dievus un
maksāt nodevas. Nepaklausības gadījumā sekoja formāls kara pieteikums un
karagājiens, kas aizvien bija saistīts ar lielām grūtībām, jo karavīriem pašiem
vajadzēja nest ne vien ieročus, bet arī pārtikas krājumus.
Visai izplatītas actekiem bija dejas, rotaļas un sporta spēles. Acteki izmantoja tā
saucamos «milzu soļus». Piesējušies virvēs, viņi griezās ap augstu koka mastu un
pat divdesmit metru augstumā taisīja akrobātiskus trikus. Bez tam acteki pazina
spēles, kurās lietoja smagas, cietas, masīvas kaučuka bumbas. Savulaik maiji bija
iemācījušies savākt kaučuku un izgatavot bumbas spēlēm, kā arī lietoja kaučuku
darba rīku kātu izgatavošanai. Vēlāk bumbu spēles pārņēma arī tolteku, sapoteku
un acteku ciltis. Cīnījās divas komandas ar sešiem līdz divpadsmit spēlētājiem
katrā. Bumbu ar elkoņu, krūšu un gurnu palīdzību vajadzēja iedzīt vai nu šaurā
akmens spraugā akmens plāksnēm izklāta laukuma galos, vai arī nelielā akmens aplī
(tā saucamā tlačtli spēle - kaut kas līdzīgs basketbolam). Tlačtli bija ļoti
populāra, un to spēlēja pat valdnieki. Pēc viņu pavēles dažas pakļautās ciltis ik
gadu piegādāja Tenočtitlānai sešpadsmit tūkstošus kaučuka bumbu. Ir ziņas, ka
acteki spēlējuši arī kaut ko līdzīgu futbolam, lietodami smagas pulēta obsidiāna -
vulkāniskā stikla lodes. Galvaspilsētā bija daudz peldbaseinu, un acteki prata
lieliski peldēt un nirt. Viņi sacentās arī soļošanā un skriešanā un bija veikli
dejotāji.
Acteku kalendārs, ko sastādīja priesteri pēc daudziem komplicētiem noteikumiem, bija
visai sarežģīts, un juceklīgs. Tajā bija divi nodalījumi: Saules kalendārs, kas
sastāvēja no 18 mēnešiem ar 20 dienām katrā (pieskaitot vēl 5 «nelaimīgās
dienas»). Katrā mēnesī bija četras nedēļas ar piecām dienām katrā, pie kam katra
pēdējā bija tirgus diena. Svētajā kalendārā ar 260 dienu garu periodu ietilpa 20
nedēļas ar 13 dienām katrā. Priesteri noteica gada garāmu ar lielāku precizitāti
nekā tajos laikos Eiropā un zināja, ka ik gadu virs 365 dienām vēl uzkrājas gandrīz
sešas stundas. Uzkrājušos laiku viņi izlīdzināja ik pēc piecdesmit diviem gadiem,
pieskaitot divpadsmit vai trīspadsmit dienas.
Acteki neskaitīja gadus no kāda noteikta datuma. Pēc katriem piecdesmit diviem gadiem -
viena cikla beigām - gadu skaitīšana sākās no jauna. Cikla beigās viņi sarīkoja
grandiozu ceremoniju. Pēdējā cikla gada piecās «nelaimīgajās dienās» ļaudis
izdzēsa pavardus un tempļu ugunis, sasita traukus un dievu tēlus, saplēsa drānas un
gavēdami un vaimanādami gaidīja kādu šausmīgu katastrofu. Priesteri naktī novēroja
zvaigznes, lai uzzinātu, vai pasaule pastāvēs arī turpmāk. Kad attiecīgais
zvaigznājs (Plejādes) bija sasniedzis zenītu, priesteri ar koka svārpstu ieguva jaunu
uguni un skrējēji ar lāpām iznēsāja to pa tempļiem, bet ļaudis līksmodami no
turienes nesa uguni uz saviem pavardiem, uzkopa mājas, sagādāja jaunus traukus un
sarīkoja lielas dzīres, kas ilga trīspadsmit dienas. Priesteri rūpīgi novēroja
planētu kustību, zināja Saules un Mēness aptumsuma cēloņus, laika noteikšanai
lietoja Saules pulksteņus.
Acteku lietotās skaitīšanas pamatā bija skaitlis divdesmit. Skaitļus līdz
deviņpadsmit viņi apzīmēja ar attiecīgu skaitu punktu, skaitli 20 - ar karodziņu.
Divdesmit kvadrātā (400) viņi attēloja ar zīmi, kas atgādināja eglīti vai spalvu
(tik daudz, cik matu uz galvas), divdesmit kubā (8000) attēloja kā maisu ar kakao
pupām (tik daudz, ka nav iespējams izskaitīt). Acteku arhitektūra atradās uz augsta
attīstības 'I līmeņa, viņi darināja grandiozas skulptūras, tāpat arī sienu
gleznojumus. No nededzinātiem ķieģeļiem un akmens tika celtas plašās kopienas
mājas, kas līdzinājās īstiem cietokšņiem, kā arī grandiozi tempļi, ierīkoti
kanāli un aizsprosti.
Milzīgās piramīdas ar stingrajām līnijām lepni slējās pret debesīm un lieliski
iekļāvās skarbajās, akmeņainajās kalnu zemes ainavās - gluži tāpat kā bargie,
milzīgie akmenī cirstie dievu tēli. Tos acteki uzstādīja zem klajām debesīm, nevis
drūmos, tumšos tempļos, tie nebijās ne svilinošās saules, ne vētru, ne lietus
gāžu. Tie bija spēcīgi vīrišķīgas tautas dievi. Tādus dievu tēlus spēja izcirst
vienīgi dzīvespriecīga tauta, kura dziļi izprata skaistumu.
Var tikai apbrīnot ļaudis, kas darināja šīs skulptūras, izcirta akmens bluķus un
bez pajūgiem spēja tos pārvadāt lielos attālumos un pacelt ievērojamā augstumā.
Jāņem vērā, ka Jaunajā Pasaulē apstrādāt metālus zeltu, sudrabu, varu un bronzu
iemācījās tikai samērā nesenā pagātnē, turklāt metālu lietošana šeit
neievadīja dzelzs laikmetu kā Eiropā. Dzelzi Amerikā nemaz nepazina - Jaunā Pasaule
joprojām palika akmens laikmetā. Metālus lietoja lielāko tiesu rotas lietu
izgatavošanai.
Jaunās Pasaules apbrīnojamā civilizācija sasniedza savus ziedu laikus bez
svarīgākajiem senās pasaules sasniegumiem, kas raksturīgi Vecajai Pasaulei, - bez
metālu kausēšanas, bez ratu riteņa, bez aizjūga dzīvniekiem, arkla un podnieka
ripas. Un tomēr tā bija spoža, savdabīga civilizācija, kas varēja lepoties ar
lieliskiem sasniegumiem.
Kortess par visiem šiem sasniegumiem nekā nezināja un, acīm redzot, arī nevēlējās
zināt, nevēlējās tos saskatīt un izprast. Viņš bija cieši pārliecināts, ka
nonācis mežoņu, barbaru, pagānu zemē un ka iekarotāju svēts pienākums dot šai
zemei citu iekārtu, ticību, dzīves veidu, ko turēja visādā ziņā par labāku un
pārāku.
Eiropietis pirmo reizi savām acīm skatīja nevis kādas senas civilizācijas paliekas,
kā Ēģiptē, Asīrijā vai Indijā, bet gan civilizāciju pašā plaukumā.
Vai varētu iedomāties cildenāku uzdevumu par šīs civilizācijas un kultūras
pētīšanu, lai visa pasaule uzzina, ko sasniegušas svešās tautas aiz okeāna, kā
tās dzīvo un strādā, kāda ir viņu valsts iekārta un reliģija, zinātne un māksla?
Tomēr Kortess bija iekarotājs, nevis zinātnieks. Viņš 5 interesējās tikai par to,
kas varēja dot labumu vai nu pašam, vai karalim vai vismaz baznīcai, nevis zinātnei.
ARTURS LIELAIS
INKU ZELTS
PERU VĒSTURES AIZSĀKUMI
Citēts no: Arturs Lielais, Inku zelts. Rīga: Liesma, 1970.
Dabas apbrīnojamā daudzveidība. - Zemkopības un senās kultūras centri. - Inku valsts izveidošanās. Saules dēls un Mēness meita - inku senči. - Tavantinsuiju - četru savienoto zemju valsts.
Kas tā bija par zemi - šī Peru, pie kuras vārtiem jau klauvēja dzelzīs kaltie
iekarotāji?
Te varēja vērot vislielāko dabas apstākļu dažādību. Gar okeānu stiepās gara,
šaura piekrastes josla, kur gan kuploja krāšņi, mitri tropu meži, gan pletās sausi
tuksnešaini apgabali. Aiz tās pacēlās grandiozie Andu kalni. Trīstūkstoš līdz
piectūkstoš metru augstumā šajos kalnos atradās dzestrs stepei līdzīgs plato,
augstkalnāju līdzenums, kam pāri pacēlās mūžīgos sniegos un ledos tērptās kalnu
grēdas un virsotnes, un milzīgi vulkāni, ko ilgu laiku turēja par augstākajiem
kalniem pasaulē. Augstkalnu līdzenumus un grēdas sašķēla un izvagoja dziļas upju
ielejas un aizas, veidojat nelielus, citu no cita izolētus novadus.
Nevarētu apgalvot, ka šeit būtu paši labvēlīgākie apstākļi lielas ekonomiski
plaukstošas un politiski apvienotas sabiedrības attīstībai kā, piemēram, senajā
Mezopotāmijā, Ēģiptē, Indijā un Ķīnā, kur civilizācija sāka attīstīties lielu
upju auglīgajās ielejās, kur cilvēkiem vajadzēja apvienoties, lai organizētu lauku
apūdeņošanu.
Šajā Dienvidamerikas kontinenta daļā tik labvēlīgu apstākļu civilizācijas
attīstībai nebija. Kāds vēsturnieks pat apgalvojis, ka te viss bijis slikts, atskaitot
cilvēkus.
Un tomēr šajos ne visai labvēlīgajos apstākļos Andu vidusdaļā trešajā vai pat
ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras izveidojās viens no senās apūdeņošanas
zemkopības centriem. Šeit cilvēks sāka pieradināt dzīvniekus, iemācījās kausēt
metālu rūdas un izgatavot bronzu, nodibināja valstis. Otrs tāds pats senas zemkopības
centrs izveidojās Čīles vidienē un dienvidos, kur mitinājās araukāņu un citas
ciltis, bet trešo kultūras apgabalu veidoja čibčas (muiskas) ciltis tagadējā
Kolumbijā. Visā šajā milzīgajā teritorijā - okeāna piekrastes un kalnu apgabalos -
attīstījās senas kultūras, kas nomainīja cita citu. Tātad Peru - inku valsts
vēsture sakņojās dziļā senatnē un inkas - Saules bērni daudz ko pārņēma no
agrākajām augstu attīstītajām civilizācijām.
Senie peruāņi bija čakli zemkopji. Viņi atkaroja zemi tuksnešiem un klinšainajiem
kalniem, ierīkoja apūdeņošanas kanālus tuksnešainajos piekrastes līdzenumos un
izveidoja terases kalnu nogāzēs. Viņi audzēja kukurūzu, kartupeļus, pupas, manioku,
zemesriekstus, batātes, ķirbjus, kokvilnu, pieradināja suņus, lamas un alpakas, cēla
pilsētas un tempļus, darināja bronzas darba rīkus un ieročus.
Šajos novados atrastas mūmijas pat no 10. gadsimta pirms mūsu ēras, un tas liecina, ka
šejienes tautas toreiz atradušās uz augstāka attīstības līmeņa nekā
Ziemeļeiropas tautas tajā laikmetā.
Senās Romas laikos - mūsu ēras pirmajos gadsimtos pakāpeniski attīstījās Tiavanaku
kultūra, kas ietvēra daļu tagadējās Bolīvijas un gandrīz visu Peru. Klasiski šīs
kultūras pieminekļi atradās Titikakas ezera apkaimē, kur jau tajos laikos, tāpat kā
mūsu dienās, mita aimaras ciltis.
Viens no lieliskākajiem Tiavanaku pieminekļiem ir tā saucamie «Saules vārti» -
gigantisks viengabala portāls, ko rotā cilvēkam līdzīgas figūras - Virakočas vai
Saules bareljefs staru ietvarā -, trīs metrus augsts un gandrīz četrus metrus plats.
Turpat netā1u saglabājušās citas celtnes, kas būvētas no milzīgiem tēstiem simts
un vairāk tonnu smagiem akmens bluķiem. Tie nogādāti būvvietā no vairāku kilometru
attāluma. Tādu darbu varēja paveikt tikai labi organizētas cilvēku masas.
Viena no spilgtākajām agrīnajām kultūrām bija tā saucamā močikas kultūra, kas
attīstījās Peru ziemeļos, okeāna piekrastē. Tur bija nodibinājusies Čimu valsts ar
galvaspilsētu Čančanu, ko iedēvēja par «Jaunās Pasaules Venēciju» (netālu no
tagadējās Truhiljo). Kanāli sadalīja šo pilsētu regulāros četrstūros, namus
rotāja bareljefi un R` freskas; darbnīcās izveicīgi amatnieki darināja vara, bronzas,
zelta un sudraba priekšmetus. Močikas ci1tis iekārtoja plašu apūdeņošanas kanālu
tīklu un audzēja daudzus kultūraugus. Čimu valstī bija labi ceļi un krāšņi
izrotāti tempļi.
Tajā laikā, kad Čimu valsts piedzīvoja uzplaukumu, Peru centrālā kalniene, kur
dzīvoja kečuas ciltis, bija tāla, mežonīga nomale. Tomēr 14. gadsimtā šeit, augstu
kalnos, plašā ielejā, kas atradās trīsarpus tūkstoši metru augstumā, izveidojās
spēcīgā inku valsts. Pēc simt gadiem tai bija lemts iekarot visas Andu zemēs.
Šīs valsts kodols bija inku cilts (viena no kečuas ciltīm) teritorija, bet centrs -
Kusko pilsēta (kečuas valodā šis vārds nozīmē naba), kas, acīm redzot, nodibināta
14. gadsimta pirmajā pusē.
Par inku izcelšanos, turklāt dievišķīgā ceļā, stāsta daudzas leģendas.
Tālā pagātnē Peru zemē mitušas mežonīgas ciltis, kas nemitīgi karojušas savā
starpā un dzīvojušas tumsībā un nabadzībā. Šīs cīņas ilgušas garus gadu
simtus, līdz Tikikakas ezera krastā parādījušies vīrietis un sieviete, skaisti
ļaudis, kas sevi dēvējuši par Saules bērniem. Tie bijuši Saules dēls inka Manko
Kapaks un Mēness meita Mama Oiljo, brālis un māsa un tai pašā reizē vīrs un sieva,
pirmie inku valsts valdnieki.
Saules dievs devis viņiem līdzi ceļā zelta zizli un sūtījis viņus uz ziemeļiem -
uz ganu zemi. Zizlis rādīšot viņiem vietu, kur apmesties un dibināt savu valsti.
Katrā ielejā inka Manko spraudis zizli zemē, un katru reizi tas uzdūries klintij.
Viņš ilgi gājis uz ziemeļiem, kamēr sasniedzis Kusko ieleju. Tikko inka šeit
piedūries zemei ar zizli, tas dziļi iegrimis auglīgā augsnē. Inka Manko Kapaks
sasaucis no ziemeļiem ganu ciltis, Māma Oiljo ataicinājusi citas ciltis no dienvidiem,
un viņi kopā apvienojuši karojošās ciltis, nodibinājuši galvaspilsētu Kusko un
tās centrā uzcēluši Saules dieva templi.
Manko Kapaks iemācījis vīriešiem zemes kopšanu, ūdeņošanu, māju būvi, metālu
apstrādāšanu un dažādus amatus, Mama Oiljo - sievietēm vērpšanu un aušanu. Šie
Saules bērni devuši mežonīgajām ciltīm likumus un reliģiju un pirms atgriešanās
debesu augstumos pie sava tēva noteikuši, ka Peru valdīšot viņu pēcteči - inkas
(inka - valdnieks, ķēniņš, kungs), kas mantojuši dievišķīgās asinis. Viņu
pēcteči turpinājuši aizsākto un paplašinājuši valsts robežas uz ziemeļiem,
dienvidiem un austrumiem. Inkas visur izskauduši cilvēku upurēšanu un ieviesuši
Saules kultu - godinājuši Sauli, Mēnesi un dažus citus debess spīdekļus. Valdnieki
mācījuši pavalstniekiem labākos zemkopības un apūdeņošanas paņēmienus un
sevišķi izciliem ļaudīm dāvinājuši inku nosaukumu.
Šīs leģendas jāsaprot tā, ka inkas - spēcīga cilts, kas piederējusi pie kečuas
valodu saimes, uzvarējusi pārējās ciltis un izveidojusi lielu valsti. Paši
uzvarētāji pārvērtušies par valdošo šķiru, kas, rūpēdamās par savu asiņu
tīrību, nav saplūdusi ar uzvarētajiem, bet izveidojusi īpašu valdošo kastu,
noslēgtu kārtu. Tās priekšgalā atradās inku cilts augstākais virsaitis, kurš
pieņēma sapa inkas titulu un valdīja pār visām iekarotajām zemēm un tautām.
Inkas runāja kečuas valodā un sauca to par runasimi (cilvēku valodu). Ir ziņas, ka
inkas dažos gadījumos sarunājušies savā īpašā slepenā valodā, ko citu cilšu
locekļi nav sapratuši. Katrā ziņā inku cilts bija tuvos radnieciskos sakaros ar
citām kečuas valodu grupas ciltīm, jo visas šīs ciltis salīdzinājumā ar citām
atradās privileģētā stāvoklī. To locekļi, gluži tāpat kā paši inkas, nemaksāja
nodevas, un tiem nebija jāpiedalās piespiedu darbos klaušās.
Teikas piemin vairāk nekā desmit valdiekus - sapa inkas. Mītiskajam Manko Kapakam
(«lielajam, varenajam») sekojis Sinči Roka (šis nosaukums nozīmē - kara vešanai
izraudzītais vadonis). Pēc tā valdījis Ljoke Jupanki («ar visiem tikumiem
apveltītais»), Maīta Kapaks, Inka Roka un Jaguārs Vakaks. Visvairāk ticamu ziņu
saglabājies par pēdējiem valdniekiem pirms spāniešu iebrukuma. Virakoča valdījis
15. gadsimta sākumā, viņam sekojis Pačakuti Jupanki (1438-1431), Tupaks Jupanki
(14I-I493), Vaina Kapaks (1493-1525), Vaskars (1525-1532) un Atavalpa (1525-1533).
Kopš Pačakuti Jupanki («apvērsuma izdarītājs, reformators») laikiem sākās plaši
iekarošanas karagājieni, jo kečuas un inku ciltis, acīm redzot, bija noslēgušas
savienību.
15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā mazā valsts augstu kalnos jau bija
aptvērusi milzu teritoriju un kļuvusi par četru savienoto zemju valsti. Nosaukumu
«Peru» inku valstij devuši spānieši. Pirms balto svešinieku iebrukuma paši
peruāņi to sauca par Tavantinsuiju. Šis nosaukums nozīmēja - četri apvienotie
apgabali.
Šīs četras apvienotās zemes 16. gadsimta sākumā aizņēma Andu kalnu grēdas un visu
Klusā okeāna piekrasti no tagadējās Kolumbijas ziemeļos pāri Ekvadorai, Peru un
Bolīvijai līdz Čīles centrālajai daļai dienvidos gandrīz piectūkstoš kilometru
garā joslā, no Klusā okeāna piekrastes līdz Amazones baseina mežiem kontinenta
dziļumā, dienvidaustrumos līdz Argentīnas līdzenumiem, aptuveni līdz tagadējai
Tukumanas pilsētai.
Šajās zemēs dzīvoja daudzas ciltis, kuru skaits pārsniedza simtu un kuras piederēja
pie dažādām valodu grupām. Galvenās no tām bija kečua, aimara, močika un pukina.
Aimaras ciltis aizņēma gandrīz trešdaļu no inku valsts un mitinājās tās dienvidu
daļā, plakankalnēs plašā rajonā ap Titikakas ezeru. Kečuas ciltis dzīvoja samērā
nelielā apgabalā ap Kusko ieleju. Okeāna piekrastes ziemeļu daļu apdzīvoja močikas
ciltis, ka jau agrāk bija nodibinājušas cilšu savienību Čimu valsti. Pukinas ciltis,
šķiet, mitušas Titikakas ezera rajonā. Inkām bija grūti saturēt vienkop visu šo
tautu konglomerātu, kaut gan Tupaks Jupanki un Vaina Kapaks veica milzīgu darbu valsts
apvienošanā un nostiprināšanā.
Inkām nekad neizdevās īsti nostiprināties Andu austrumu nogāzēs vai arī pakļaut
ciltis, kas mitinājās līdzenumos uz austrumiem no Andiem. Pēdējais sapa inka Vaina
Kapaks, kurš pārvaldīja visu valsti kā vienotu veselu, sadūrās ar lielām
grūtībām tik plašas teritorijas pārvaldīšanā. Viņš pabeidza Čīles centrālās
daļas iekarošanu un pavadīja daudz laika tikko iekarotajos ziemeļu novados, lai
apspiestu pakļauto cilšu dumpjus. Viņš padarīja Kito par savu otro galvaspilsētu.
Īsi pirms nāves viņš pārdalīja valsti ziemeļu un dienvidu provincēs, kuru
pārva1dīšanu uzticēja diviem saviem dēliem - Vaskaram un Atavalpam. Starp viņiem
sākās brāļu karš tieši pirms spāniešu ierašanās Peru 1531. gadā.
INKU VALSTS IEKĀRTA
Pirmatnējās kopienas sairšana. - Sapa inka - Saules dieva iemiesojums. - Valsts pamatšūniņa - ģimene. - Ierēdņu hierarhija. - Zemes īpašums. - Sabiedrība, kas rūpējas par ikvienu tās locekli. Iekaroto cilšu ekspluatācija. - Kuraku un inku privilēģijas. - Vergturu iekārta. - Iekarošanas politika. - Karaspēka organizācija un ieroči. - Kopēja valoda. - Tikumi un sodi.
Jautājums par inku valsts uzbūvi ir visai neskaidrs un sarežģīts. Spāniešu
iekarotāji, saskārušies ar peruāņu sabiedrisko iekārtu un nekā tajā nesapratuši,
nosprieda, ka inku zemē valdot tāds pats feodālisms kā Spānijā, un iedēvēja
peruāņu valsti par «impēriju», Peru valdnieku par «imperatoru», virsaišus - par
«vasaļiem», «feodāļiem», «aristokrātiem», zemniekus - par «dzimtcilvēkiem»
utt., tātad izdomāja peruāņiem absolūto monarhiju ar augstu attīstīta feodālisma
iezīmēm.
Īstenībā peruāņu sabiedrības pamats bija patriarhāla ģints kopiena, ko dēvēja
par ailju.
Tajos tālajos laikos, kad peruāņiem vēl nebija augstākā virsaiša, kopienas vadīja
visus sabiedriskos pasākumus. Kopienai piederēja zeme, ar ko rīkojās visas kopienas
vai cilts locekļi. Šīs kopienas pārvaldīja vecāko padome ar demokrātiskām
metodēm. Tāda bija inku valsts uzbūve tās pirmajā pastāvēšanas posmā. Ar laiku
centrālā vara kļuva spēcīgāka, bet kopienas joprojām pastāvēja kā visas
sabiedriskās iekārtas pamats.
Ap spāniešu iebrukuma laiku ģints iekārta jau sāka sairt, no patriarhālās ģints
izdalījās ģimene, ģints kopiena pārvērtās ciema lauku kopienā. Sāka attīstīties
privātīpašums uz zemi, vara un lielākā daļa zemes koncentrējās atsevišķu
ģimeņu vai ģinšu rokās, un darbaļaudis aizvien vairāk pakļāva ekspluatācijai.
Šā procesa rezultātā veidojās šķiras - valdošā šķira un ražotāju šķira ar
visām šķiru pretrunām.
Tavantinsuiju valsts priekšgalā atradās sapa inka («augstākais inka, vienpersoniski
valdošais inka»), Saules dēls, ko godināja kā dzīvu Saules dieva Inti iemiesojumu.
Valdnieks balstījās uz inku - savu asinsradinieku kastu, nelielu valdošo virsotni. Šie
Saules bērni, «dievu mīluļi», ieņēma visus augstākos amatus un turēja savās
rokās prasmīgi organizēto valsts pārvaldi. Pie šīs kastas piederēja arī
augstākais priesteris viljaks umu, parasti valdnieka brālis, viņa tuvākais palīgs, un
visa augstākā garīdzniecība. Kā dzīvais Saules dievs sapa inka ar augstākā
priestera starpniecību vadīja visu plašo priesteru kārtu. Inka komandēja karaspēku
un vadīja valsts pārvaldi, viņa rokās bija tiesa un likumu došana. Daži vēsturnieki
apgalvo, ka sapa inkas nozīme un cieņa bijusi daudz lielāka nekā pāvesta vai kāda
Eiropas karaļa cieņa. Inkas vara bijusi neierobežota. Pēc spāniešu vēsturnieku
apgalvojuma, nekur pasaulē neesot citas tādas zemes, kur pavalstnieki būtu tik
paklausīgi un padevīgi savam valdniekam.
Tomēr tas nebija nekāds brīnums - par to gādāja vesela armija pārvaldnieku, uzraugu,
ierēdņu un priesteru, bet karavadoņi ar spēcīgiem karapulkiem apspieda ikvienu dumpja
vai nepaklausības mēģinājumu.
Bailes no inkas bijušas tik lielas, ka viņam vajadzējis tikai dot mājienu, lai ikviens
peruānis bez kurnēšanas un vilcināšanās mestos bezdibenī, pakārtos vai padarītu
sev galu vēl kādā citādā veidā. Pat dižci1tīgie valdnieka radinieki pie viņa
ieradušies basām kājām, ar vieglu nastu plecos, lai rādītu savu pazemību.
Valdniekam pieticis iedot kādam cilvēkam kā pilnvaras zīmi tikai vienu pavedienu no
sava galvas apsēja, lai ē piešķirtu tam milzīgu varu un cieņu, un tas varējis pat
bez karaspēka iedvest bijāšanu veseliem apgabaliem.
Tomēr nav iespējams pilnīgi noteikti apgalvot, ka sapa inka bijis tāds absolūts,
neierobežots valdnieks, kādu to tēlo daži vēsturnieki. Iespējams, ka viņš
valdījis kopā ar cilšu padomi, par kuras pilnvarām trūkst drošu ziņu, un
apspriedies ar to visos svarīgākajos jautājumos, un viņa vara izpaudusies lielā
ietekmē uz šo padomi. Ir ziņas, ka inka katrai no četrām provincēm nodibinājis
trīs padomes: kara padomi, padomi tiesas jautājumos un īpašuma drošības padomi.
Dižciltīgie inkas - valdošā kasta - no vienkāršajiem mirstīgajiem atšķīrās ar
īpašu apģērbu. Viņi valkāja greznas, krāsainas smalkas vilnas drānas, ko rotāja
zelts un dārgakmeņi. Inkas īpašā veidā sakārtoja matus un rotājās ar smagiem
zelta auskariem, kas nostiepa viņu ausis līdz pat pleciem. Tāpēc spānieši viņus
vēlāk iedēvēja par garausainajiem. Raibo galva segu izgreznoja krāšņi spalvu
pušķi - varas un cieņas simbols. Sapa inkas apģērbā bija vēl īpašas atšķirības
zīmes. Valdnieka galvu rotāja salocīts krāsains apsējs ljautu ar sarkanu tīklu un
divām korekenkes putna melnbaltajām spalvām. Šie reti sastopamie putni mitinājušies
tuksnesīgos kalnos, un neviens nav drīkstējis tos ķert vai nogalināt. Ikviens
valdnieks, uzkāpjot tronī, saņēmis galvas apsēja rotāšanai jaunu spalvu pāri - pa
vienai no putna labā un kreisā spārna. Putns pēc tam palaists brīvībā. Korekenkes
putnu pāris uzskatīts par pirmā inkas Manko Kapaka un viņa sievas simbolu. Neviens
cits, atskaitot sapa inku, ar šā putna spalvām nedrīkstēja greznoties.
Inku kastas pārstāvjus valdnieks iecēla par vietvalžiem - kapaku apu visās četrās
provincēs. Tās sadalīja apgabalos - unu, ko pārzināja valdnieka iecelti ierēdņi
tukujrikoki («visu redzošie»). Sīkākas teritoriālās vienības pārvaldīja kurakas
- iekaroto cilšu vecākie. Sapa inka un augstākās amatpersonas Kusko stingri
kontrolēja zemākos ierēdņus.
Inkas uzskatīja, ka viņu valsts vismazākā pamatšūniņa ir ģimene, nevis atsevišķs
cilvēks. Indivīds eksistēja tikai kā ģimenes loceklis, bet ģimene pastāvēja
vienīgi tāpēc, lai kalpotu valstij. Inku izveidotās militarizētās pārvaldes
sistēmas galvenais uzdevums bija nodrošināt nepieciešamo pārtikas produktu ražošanu
un pārpalikumu sadali.
Lai to labāk izdarītu un organizētu ļaužu darbu, visus pavalstniekus sistemātiski
sadalīja aptuveni vienāda lieluma grupās. Ģimeņu grupas apvienoja kopienās pa
desmit, piecdesmit, simt, piecsimt, tūkstoš, desmittūkstoš un pat vairāk ģimeņu
katrā - gluži kā mūsdienu armija sadalīta rotās, pulkos, divīzijās. Grupas
pūlējās saglabāt aptuveni vienādā lielumā, pārvietojot jaunās liekās ģimenes uz
jauniem novadiem.
Ikvienu iedzīvotāju grupu vadīja iecelts ierēdnis priekšnieks, kas bija atbildīgs
savam tuvākajam priekšniekam un valdniekam inkam par kopienas locekļu darbu un
labklājību.
Priekšnieks pirmām kārtām pildīja aizbildņa pienākumus, rūpējās par saviem
apakšniekiem, palīdzēja viņiem nelaimē - uzcelt māju pēc ugunsgrēka vai
zemestrīces, sagādāt materiālu apģērba un apavu izgatavošanai, sēklu tīrumu
apsēšanai, uzraudzīja apūdeņošanas ierīces un tīrumu apstrādāšanu. Viņš
ziņoja arī par apakšnieku pārkāpumiem un uzlika sodus. Visi pavalstnieki dzīvoja
stingrā uzraudzībā, tiem nebija tiesību bez atļaujas atstāt savu dzīves vietu vai
arī izvēlēties pēc patikas kādu amatu.
Inku valsts iedzīvotāju skaitu ir ārkārtīgi grūti novērtēt. Daži vēsturnieki
domā, ka tas bijis seši miljoni, pēc V. Fostera domām, - aptuveni desmit miljoni, bet
kāds cits vēsturnieks raksta, ka tas sniedzies pat no 16 miljoniem līdz 32 miljoniem,
tātad, iespējams, bijis pat lielāks nekā mūsu dienās attiecīgajā teritorijā. Tik
liels iedzīvotāju skaits kalnainajā, sausajā, skarbajā zemē varēja sagādāt sev
pārtiku, tikai ļoti prasmīgi organizējot zemkopju darbu.
Visu zemi Peru valstī uzskatīja par sapa inkas īpašumu, bet faktiski ar to rīkojās
ciema kopiena. Apstrādāto zemi dalīja trīs daļās - Saules tīrumos, inkas tīrumos
un kopienas tīrumos. Zemi apstrādāja visi kopienas locekļi kolektīvi, lai gan
ikvienai ģimenei bija iedalīts savs zemes gabals. Zemnieku darba diena sākās un
beidzās pēc kopēja signāla. Vispirms apkopa vienu gabalu no Saules tīrumiem, tad
pārgāja uz inkas tīrumu un pēc tam uz kopienas locekļu tīrumiem. No tiem daļu
paredzēja nespēcīgo, slimo, veco, atraitņu un bāreņu uzturēšanai un visas kopienas
vajadzību apmierināšanai. Bez tam ikviens ciemats daļu zemes atstāja papuvē un
neauglīgākās zemes paturēja ganībām. Kopienas īpašumā atradās arī lamu un
alpaku ganāmpulki.
Kalnu rajonos, kur galvenā nodarbošanās bija lopkopība, arī ganības un ganāmpulkus,
tāpat kā tīrumus, dalīja trīs daļās.
Kopienas tīrumu zemi dalīja nelielos gabaliņos tupu, kas deva pārtiku ģimenei -
vienam vīrietim un viņa sievai. Kad ģimenē piedzima bērni, zēnam piešķīra vienu
tupu zemes, meitenei - pusi tupu. Laiku pa laikam vienlīdzības nodrošināšanai notika
zemes pārdalīšana. Bez tupu ikvienā kopienā vēl bija tā saucamā muija - pagalms,
māja, klēts un sakņu dārzs, ko dēls mantoja no tēva. Muija jau pārgāja
privātīpašumā.
Tieši uz muijas zemes kopienās locekļi varēja izaudzēt dārzeņu vai augļu
pārpalikumus maiņai, savā saimniecībā viņi varēja miecēt ādas, vērpt vilnu un
aust audumus, taisīt apavus, māla traukus un bronzas darba rīkus un visu šo produkciju
mainīt pret citiem ražojumiem kā personisku īpašumu. Mājokli ar visu, kas tur
atradās, tāpat zemes gabalu, uz kura bija uzceltas ēkas, arī uzskatīja par ģimenes
īpašumu.
Ikvienas kopienas ievākto ražu un produktus sadalīja trīs daļās. Vienu daļu
saņēma Saules priesteri, otru izmantoja sapa inkas, viņa ģimenes, galma, ierēdņu,
karavīru un ce1tnieku uzturēšanai, bet trešo atstāja kopienas locekļu vajadzību
apmierināšanai. Inkas daļa parasti pārsniedza viņa kārtējās vajadzības. Pārtikas
produktu pārpalikumus glabāja īpašās inkas vai Saules noliktavās - un tos varēja
sadalīt jebkuru citu rajonu iedzīvotājiem, ja tos piemeklēja karš, neraža,
zemestrīce, plūdi vai sausums. Noliktavās aizvien glabājās lieli labības krājumi,
vilnas un kokvilnas drānas, zelta, sudraba un vara trauki.
Ikviens vīrietis, kurš bija piedalījies sējā un tīrumu kopšanā, saņēma savu
daļu no kopienas krājumiem. Ja viņš bija atradies inkas dienestā vai klaušās
(piemēram, karagājienā, būvdarbos), tad viņš saņēma savu daļu no inkas krājumiem
vai arī no priesteriem (ja strādāja tempļa darbos).
Peruāņi nepazina ne šausmīgu nabadzību, ne badu un postu vecumdienās, ne bērnu
darbu, ne citas nelaimes, kas sastopamas pat mūsu dienās vairāk civilizētajās
kapitālistiskajās valstīs. Vēsturnieks Krovs par Peru sacījis: «Vidējā indiāņa
dzīves līmenis, bez šaubām, bija visai primitīvs. Un tomēr ikviens, kurš spēja
strādāt, darīja darbu; neviens slimnieks nepalika bez kopšanas, noziegumi atgadījās
reti, vecie ļaudis un kropļi saņēma visu , dzīvei nepieciešamo, un inku ekonomikas
virzošais spēks bija sadarbība kopēja labuma dēļ, nevis cīņa iedzīvošanās
dēļ.»
Protams, apgādāt ar pārtiku visus iedzīvotājus nenācās viegli, jo zemi apstrādāja
ar primitīviem līdzekļiem; iedzīvotāju skaits nemitīgi auga, un tālab ar katru gadu
samazinājās kopienas locekļiem iedalītās zemes platība. Aizvien grūtāk nācās
atdot priesteriem un valdniekam divas trešdaļas no ražas.
Ikviena atsevišķa cilvēka dzīve Peru valstī aizritēja sīkumainā aizbildniecībā.
Ikvienam pavalstniekam bija ierādīta noteikta vieta: zemnieki bija saistīti pie zemes,
amatnieki - pie savas profesijas. Nevajadzēja ne fantāzijas, ne godkāres, ne
iniciatīvas, nevajadzēja ne soli atkāpties no ierastās dzīves kārtības un tajā
pašā laikā nevajadzēja baidīties no nabadzības un bada.
Izdodot likumus, tika ievērotas darbaļaužu intereses. Šie likumi bija tā pārdomāti,
ka pat visgrūtākais, nogurdinošākais un nepatīkamākais darbs, kā, piemēram,
raktuvēs, nenodarīja ļaunumu veselībai. Cilvēkus norīkoja darbā atbilstoši viņu
vecumam; jaunieši 16-20 gadu vecumā vāca un žāvēja kokas krūma lapas un darīja
citus vieglākus darbus; pašus grūtākos darbus veica spēcīgākie cilvēki 25-50 gadu
vecumā; pēc 50 gadu sasniegšanas cilvēkus atkal norīkoja vieglākos darbos.
Iedzīvotāji, kuru blīvums, iespējams, bija pat lielāks nekā mūsu dienās, varēja
izmantot visus inku valsts dabas resursus, zemi un ūdeņus. Tos neekspluatēja, lai kāds
personiski gūtu peļņu vai kādu citu labumu, un tie no paaudzes paaudzē nevis
samazinājās, bet gan palielinājās. Neviens necieta trūkumu un badu tur, kur mūsu
dienās badojas miljoni, kur stiepjas viena no kapitālistiskās pasaules lielākajām
bada joslām.
Peruāņu sabiedrība bija organizēta kā cilšu konfederācija, ko pārvaldīja šo
cilšu pārstāvju padome. Inku cilšu konfederācija balstījās galvenokārt uz divām
cilšu -kečuas un aimaras - grupām, bet vēlāk inkas iesaistīja konfederācijā arī
pakļautās ciltis, piešķirot tām ierobežotas tiesības.
Tomēr iekarotās ciltis, kas nepiederēja pie kečuas un aimaras grupas, bija pakļautas
ekspluatācijai. Šo cilšu kopienu locekļi deva nodevas - zemkopības produktus, vilnas
un kokvilnas audumus, apavus, ieročus, žāvētas kokas krūma lapas, resnas virves, ko
lietoja lielu akmens bluķu vilkšanai un tiltu būvei. Vīriešiem vajadzēja vēl
pildīt klaušas (tā saucamo mitu) - uzturēt kārtībā irigācijas sistēmas, būvēt
un labot ceļus un tiltus, cietokšņus, pilis un tempļus, rakt rūdu un kausēt
metālus, piegādāt galmam medījumus un zivis. Sievietēm bija citi pienākumi - viņām
vajadzēja aust audumus tiklab kopienas, kā arī inkas vajadzībām. Īpaši ierēdņi
sadalīja šim nolūkam kokvilnu, kā arī vilnu. Skaistākās un izveicīgākās meitenes
nosūtīja uz va1dnieka un viņa tuvinieku harēmiem, tāpat arī uz tempļiem. Šīs
meitenes dēvēja par Saules jaunavām, «baltajām izredzētajām». Tās piedalījās
reliģiskajās ceremonijās, vērpa, auda un sagatavoja reibinošu dzērienu čiču
priesteriem, un cepa īpašu maizi svētku mielastiem, dzīvoja stingri apsargātos
klosteros - Saules jaunavu mājās, jo bija devušas šķīstības solījumu.
Pakļautajām ciltīm jau pašām sen bija izveidojusies ģints aristokrātija. Inkas
atstāja tai dažādas privilēģijas un uzticēja cilšu pārvaldīšanu, piešķirot
kurakas titulu. Kura kas uzraudzīja kopienas locekļu darbu un nodevu vākšanu, bet
viņu tīrumus apstrādāja kopiena, un viņi nestrādādami saņēma savu daļu no ražas
un kopienas ganāmpulkiem. Kurakām piederēja arī pašiem savas lamas un alpakas, kā
arī zeme, un viņu saimniecībās verdzenes vērpa un auda vilnu un kokvilnu. Tomēr arī
kurakas kā iekaroto cilšu locekļi bija pakļauti inku kastai.
Inku valdošās kastas locekļi nestrādāja, nemaksāja nekādas nodevas, vienīgi
ieņēma augstākos militāros un administratīvos amatus un savu privileģēto stāvokli
saņēma mantošanas ceļā. Valdnieks piešķīra viņiem zemi, ko apstrādāja kopienas
locekļi, kā arī īpašus strādniekus - janakunas no pakļauto cilšu locekļiem.
Arī priesteriem bija privileģēts stāvoklis - viņi saņēma ražu no Saules tīrumiem
un pakļāvās nevis vietējiem pārvaldniekiem, bet gan augstākajiem priesteriem Kusko.
Janakunas, acīm redzot, bija vergi. Tie kalpoja kā amatnieki, zemkopji, melnstrādnieki,
kalnrači un kalpi. Tāpat janakunas sievietes - vērpējas, audējas, izšuvējas,
kalpones - jau bērna gados atšķīra no viņu ģimenēm un kopienām un piespieda
strādāt dižciltīgo labā. Arī vergu bērnus neatlaida brīvībā.
Tātad Peru valstī jau bija nostiprinājusies vergturu iekārta agrīnā stadijā ar
ievērojamām ģints iekārtas paliekām.
Daži vēsturnieki dēvē Peru valsts iekārtu par humānu, patriarhālu despotismu, bet
daži mēģinājuši to pat iztēlot kā «vispilnīgāko valsts sociālisma piemēru»
(amerikāņu vēsfiurnieks Fiske), «sociālistisku», «komunistisku» sabiedrību. Kā
pierādījumu viņi minējuši pārtikas izsniegšanu kritušo karavīru atraitnēm un
bāreņiem, kā arī bada laikā, audumu izsniegšanu visiem pilsoņiem, visas
saimniecības «plānveidīgu» organizēšanu. Tomēr šie fakti liecina vai nu par
ģints iekārtas paliekām (palīdzības sniegšana sabiedrības locekļiem), vai par
despotiju (par to liecina centralizēta pārvalde, valsts organizēta irigācija,
satiksmes ceļi, pasta sakari). Inku zemē no sociālisma nebija ne vēsts - tur
pastāvēja ekspluatācija, šķiru nevienlīdzība.
Par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem inkas uzskatīja jaunu cilšu iekarošanu un
valsts robežu paplašināšanu. Daži vēsturnieki pat piedēvējuši šai iekarošanas
politikai galvenokārt reliģisku raksturu - karagājieni, pēc viņu domām, rīkoti
tāpēc, lai izplatītu Saules kultu. Inku iekarošanas politika bija visai veiksmīga, un
tāpēc par militārajiem panākumiem peruāņus dažreiz dēvē par «Jaunās Pasaules
romiešiem», gluži tāpat kā maijus reizēm sauc par «Jaunās Pasaules grieķiem»,
uzsverot viņu lielisks sasniegumus zinātnē.
Inkas bija izveidojuši spēcīgu, labi organizētu armiju, kurā, pēc dažām ziņām,
bijuši simtiem tūkstošu vīru. Peru karotāju priekšpulkus veidoja lingotāji, kas
svieda apaļus oļus vistas olas lielumā. Viņiem bija arī plāni, ļoti izturīgi koka
vairogi un ar kokvilnu vatēti vamži, kas sargāja karotājus no bultām un akmeņiem -
gluži tāpat kā acteku un maiju karotājus Meksikā.
Priekšpulkam sekoja citi karavīri ar vara kaujas vālēm un bronzas cirvjiem - čampi.
Vāle bija deviņas pēdas gara ar vara uzgali dūres resnumā un pieciem vai sešiem
asiem dzelkšņiem īkšķa garumā. Kaujas cirvji bija tikpat gari, cik vāle, ar metāla
asmeni rokas platumā. Daži virsaiši lietoja zelta un sudraba kaujas cirvjus un vāles.
Šai vienībai sekoja cits ar īsiem sviežamiem šķēpiem apbruņots pulks. Arjergards
bija apbruņots ar trīsdesmit pēdu gariem pīķiem. Uz kreisās rokas pīķu nesēji
uzlika biezu vilnas polsteri, pret ko balstīja pīķa galu. Šķēpu, pīķu un bultu
smailes peruāņi izgatavoja no vara.
Karotāji valkāja arī lielas ar kokvilnu polstētas koka bruņu cepures, kas sedza galvu
līdz pat acīm, bet lielais vairums aptina galvu ar drānas gabalu. Dižciltīgie
ķiveres izrotāja ar zeltu, sudrabu, dārgiem akmeņiem un krāšņu spalvu pušķiem.
Karaspēks bija sadalīts vienībās ar karogiem un komandieriem un devās kaujā stingrā
kārtībā. Bieži vien karapulkus vadīja pats valdnieks. Karavīri, spēcīgi, stalti
jaunekļi, bieži piedalījās ilgstošos karagājienos un bija visai norūdīti, labi
apmācīti, disciplinēti, un, šķērsojot savu zemi, nedrīkstēja aizskart
iedzīvotājus un viņu īpašumu. Pārtiku viņi saņēma no inkas noliktavām.
Pēc kādas cilts pakļaušanas inkas vispirms nometināja iekarotajā apgabalā
spēcīgus garnizonus, lai novērstu sacelšanās mēģinājumus, organizēja
centralizētu pārvaldi, iecēla savus pārvaldniekus, būvēja kara ceļus, iekārtoja
ieroču un pārtikas noliktavas. Pēc tam viņi ieviesa savus svētkus un Saules
pielūgšanu, bet cilts dievu tēlus pārvietoja uz Kusko un uzstādīja kādā templī
kā mazāk nozīmīgus dievus, kuri bija uzskatāmi kā ķīlnieki.
Agrākie likumi un paražas palika spēkā, tāpat arī cilšu vecākie saglabāja varu.
Viņiem kopā ar ģimenēm vajadzēja ierasties Kusko, padzīvot tur kādu laiku,
iemācīties kečuas valodu, iepazīties ar inku dzīvi un atstāt ķīlām pie galma
vecāko dēlu. Tikai tad iekarotās cilts kasiks varēja atgriezties un kā inkas iecelts
kuraka pārvaldīt savu zemi, kas bija zaudējusi neatkarību. Kečuas valodu pakāpeniski
vajadzēja iemācīties visiem pakļauto cilšu locekļiem. Šajā nolūkā valdnieks
nosūtīja uz iekaroto novadu īpašus skolotājus, lai valsts pārvaldīšanā varētu
iztikt bez neskaitāmiem tulkiem.
Ja pretestības gars vēl nelikās salauzts, sapa inka pavēlēja zināmu daļu iekarotās
cilts pārvietot uz attālākiem novadiem un to vietā nometināja citas cilts locekļus.
Ikvienam pakļautās cilts loceklim vajadzēja valkāt savas dzimtās vietas drānas, lai
ierēdņi jau pēc ārējā izskata vien varētu pateikt, no kura novada cēlies ikviens
pava1stnieks.
Dažreiz uz citiem novadiem pārsūtītie mēģināja bēgt. Bēgļus sodīja, tos padarot
par nebrīviem cilvēkiem, nosūtīja smagos darbos uz raktuvēm augstajos kalnos, kanālu
būvdarbos tuksnešainajā piekrastes joslā.
Valdnieki izdeva stingrus likumus, kuru galvenais mēris bija saglabāt inku kundzību un
novērst pakļauto cilšu pretestību. Pats smagākais noziegums bija sacelšanās.
Sadumpojušos pilsētu vai apgabalu parasti izpostīja līdz pamatiem un iedzīvotājus
iznīcināja vai izsūtīja uz tāliem novadiem.
Par zādzībām, laulības pārkāpšanu, slepkavību, Saules un valdnieka zaimošanu un
apvainošanu, par ielaušanos klosteros pie Saules jaunavām, tiltu postīšanu, ēku
dedzināšanu, robežakmeņu pārcelšanu, ūdens nelikumīgu aizvadīšanu no tīrumiem,
malu medībām draudēja bargi sodi - lielāko tiesu nāves sods, ko izpildīja bez
jebkādām mocībām, vainīgo pakarot vai iegrūžot bezdibenī. Par vieglākiem
pārkāpumiem vainīgajam piesprieda mazāku sodu - pērienu ar pātagu, pavēlēja viņam
zināmu laiku nēsāt uz muguras smagu akmeni, izteica publisku rājienu, bet nevienu
nesodīja ar mantas atņemšanu. Slinkošanu uzskatīja par noziegumu, bet dzērājus
nosūtīja smagos darbos uz raktuvēm.
Tiesneši stingri raudzījās, lai ikviens noziedznieks tiktu saukts pie atbildības. Ja
tas nenotika tiesneša nolaidības dēļ, tiesāja pašu likuma sargu un viņam pašam
piesprieda tādu sodu, kāds būtu jāizcieš īstajam noziedzniekam. Šā iemesla dēļ
tiesneši bijuši ļoti modri. Ja tiesnesis bija pasludinājis spriedumu, viņš to vairs
nevarēja atcelt vai sodu mīkstināt.
Pretēji iekarotāju ļaunprātīgajiem apmelojumiem peruāņiem piemita augsti
attīstītas goda un taisnīguma jūtas tiklab savstarpējās attiecībās, kā arī
attiecībās ar citu cilšu piederīgajiem, tāpēc noziegumi atgadījušies visai reti.
ZEMKOPĪBA UN AMATU PRASME
Galvenie kultūraugi. - Terases un irigācija. - Mājdzīvnieku pieradināšana. - Amatniecības izveidošanās. - Maiņa, tirdzniecība, sakari ar citām tautām. - Metālu apstrādāšana. - Krāšņie audumi. Grandiozās pilis, tempļi un cietokšņi. - Lieliskie inkas ceļi.
Zemkopība inku zemē bija sasniegusi augstu attīstības līmeni - katrā ziņā ne
zemāku kā tālaika Eiropā. Peruāņi kultivēja kādus četrdesmit kultūraugus.
Galvenie no tiem bija kukurūza un kartupeļi atšķirībā no kviešiem, miežiem un
rīsa, kas veidoja Āzijas un Āfrikas seno civilizāciju pārtikas pamatu.
Kukurūzu peruāņi bija audzējuši jau ļoti ilgi, turklāt izveidojuši lieliskas
šķirnes, kaut gan savvaļā šis augs Peru nav sastopams - tāpat kā kokvilna, ko
šajā zemē audzēja siltajās ielejās.
Savvaļas kartupeļus peruāņi gadsimtu gaitā bija padarījuši par kultūraugu ar
lieliem bumbuļiem un izaudzējuši daudzas šķirnes - sarkanus, baltus, dzeltenus un
melnus kartupeļus.
Bez tam viņi audzēja arī vairākus citus kultūraugus, kā dažādus piparus, pupas,
tomātus, manioku, zemesriekstus, batātes - saldos kartupeļus, ķirbjus, agaves,
dažādus bumbuaugus un augļus.
Lielā augstumā ievērojama nozīme bija pieticīgajai kinojai, peruāņu rīsam,
balandām līdzīgam viengadīgam labības augam, no kura sēklām mala miltus. No kinojas
miltiem, pieliekot piparus, vārīja viru. No kartupeļiem gatavoja tā saucamo čunju -
kartupeļu miltus, kas vēl mūsu dienās ir viens no ga1venajiem Andu indiāņu pārtikas
produktiem.
Biezajos mežos, kur auga visdažādākie koki un krūmi, varēja cirst būvkokus un
atrast augus gan krāsvielu iegūšanai, gan slimību dziedināšanai.
Zemkopība bija attīstījusies šaurās, dziļās ielejās, pa kuru stāvajām nogāzēm
lietus laikā lejup plūda ūdens, izskalojot augsni, turpretim sausajā gadalaikā tur
trūka mitruma. Tāpēc peruāņi bija spiesti izveidot nogāzēs terases, lai aizkavētu
augsnes izskalošanu un varētu pievadīt ūdeni no upēm un avotiem. Dažviet terases
iecirta klintī un uz kailā akmens uzbēra auglīgu augsnes kārtiņu, ko sanesa no
ielejas. Visu šo titānisko darbu peruāņu zemkopis paveica bez dzelzs darba rīkiem,
strādādams ar apbrīnojamu pacietību. Grandiozās apūdeņošanas ietaises -
aizsprosti, dambji, ar akmens plāksnēm izlikti kanāli, reizēm pat simtiem kilometru
gari, - tāpat arī rūpīgi veidotās un uzturētās terases pieskaitāmas pie
lielākajiem cilvēku veikumiem, un to atliekas vēl mūsu dienās liecina par senās
tautas sīkstumu, neatlaidību un meistarību. Visas šīs sistēmas uzraudzīja īpašas
amatpersonas, kas pārzināja arī ūdens sadali. To regulēja stingri likumi, un par to
pārkāpšanu draudēja nāves sods, Visai grūtos un sarežģītos apstākļos prasmīgie
zemkopji ievāca lieliskas ražas.
Sevišķi svarīga nozīme apūdeņošanai bija okeāna piekrastes sausajā joslā, kur
lietus tikpat kā nelija un upju ūdens nepietika. Zeme šeit vietām bija visai auglīga,
un tāpēc peruāņi pievadīja ūdeni uz šejieni no ļoti tāliem apvidiem, ņemot
dzīvinošo valgmi no kalnu avotiem, ezeriem un strautiem. Vietām ūdensvadu veidoja
lielas smilšakmens plāksnes, vietām tas gāja pāri purviem pa uzbērumiem un cauri
klintīm pa izcirstiem tuneļiem.
Zemi inku valstī apstrādāja ar rokām, jo peruāņiem nebija jūga dzīvnieku.
Galvenais darba rīks bija taklja aptuveni divus metrus garš koka miets ar cietu bronzas
uzgali un izliektu bronzas rokturi augšējā galā. Ap trīsdesmit centimetrus virs
uzgaļa pie mieta taisnā leņķī bija piestiprināts izcilnis, kāpslis. Uz tā
strādnieks lika kāju un, spiezdams ar spēku, irdināja zemi. Taklja bija vīriešu
darba rīks, ar to uzraka zemi, ierīkoja bedrītes dēstīšanai, raka kartupeļus.
Ir ziņas, ka taklju virvē vilkuši kopējiem spēkiem seši vai astoņi stipri vīri,
soļodami vienā ritmā un dziedādami dziesmu, kamēr arājs pūlējies iespiest šā
primitīvā darba rīka uzgali dziļāk augsnē. Tomēr takljai piemita tikai attāla
līdzība ar ark1u, kaut arī zemi ar to apstrādāja pietiekami labi.
Sievietes sasmalcināja kankaļus ar resniem mietiem, kuru galā bija piestiprināts
akmens disks, tāpat ar kapļiem, kam bija plats kaltam līdzīgs bronzas asmens īsā
rokturī. Kapli lietoja arī nezāļu iznīcināšanai un rušināšanai. Lauka darbos
lietoja arī bronzas sirpjus, bet labību kūla ar spriguļiem.
Zemes mēslošanai peruāņi okeāna piekrastē lietoja putnu mēslus - gvano, bet kalnu
apgabalos - lamu un alpaku, kā arī cilvēku mēslus. Gvano krājās mazajās saliņās
netālu no krasta, kur mitinājās milzīgi jūras putnu bari. Ierēdņi ierādīja
saliņas atsevišķiem piekrastes rajoniem vai arī sadalīja tās iecirkņos, kuru
robežas tika stingri noteiktas. Putnu perēšanas laikā neviens nedrīkstēja doties uz
salām pēc mēslojuma. Par šādu pārkāpumu, tāpat par putnu medīšanu draudēja
nāves sods.
Lauksaimniecība bija lielā godā un cieņā, un pats sapa inka dižciltīgo augstmaņu
pavadībā izgāja tīrumā Kusko apkaimē, lai ievadītu lauka darbus. Valdnieks ar zelta
taklju uzraka pirmo vagu, un galms sekoja viņa piemēram. Tā sapa inka apliecināja, ka
zemes apstrādāšana ir Saules bērnu cienīgs darbs.
Inku zemes indiāņi nepazina ne mājputnus, ne zirgus, ne liellopus, ne aitas, ne cūkas,
ne kaķus; suņus izmantoja laika kavēklim un tikai retumis medībās. Tomēr Peru
indiāņi, vienīgie no Jaunās Pasaules pirmiedzīvotājiem, bija pratuši pieradināt
divus radniecīgus dzīvniekus lamu un alpaku. Tas uzskatāms par ļoti svarīgu
sasniegumu.
Apūdeņojamās ganībās mitinājās lieli lamu bari, kas deva gaļu un vilnu. No rupjās
lamu vilnas izgatavoja maisus un virves, no ādas - paklājus un apmetņus, no kauliem -
mājturības priekšmetus, bet izkaltušos mēslus izmantoja arī kurināšanai. Lamas
piena pietika vienīgi teļam, tāpēc slaukšanai šis dzīvnieks nederēja.
Alpaka bija mazāka auguma nekā lamas, un to lielāko tiesu audzēja smalkās, mīkstās
vilnas dēļ, no kuras auda audumus.
Saskaņā ar likumu lamu un alpaku ganāmpulki piederēja valdniekam un dieviem, un bez
atļaujas šos dzīvniekus neviens nedrīkstēja nogalināt.
Lama noderēja arī nastu nešanai un pat mūsu dienās vēl joprojām ir viens no
svarīgākajiem nastu nesējiem dzīvniekiem Peru un Bolīvijas kalnos; kaut arī nes
daudz mazākas nastas (līdz četrdesmit kilogramiem) nekā mūlis, taču ir ļoti
pieticīgs dzīvnieks, spēj sameklēt barību kailās kalnu nogāzēs un ilgi iztikt bez
ūdens, nakšņo zem - klajas debess un droši soļo pat pa gludu ledu, - šis nastu
nesējs nav jāapkaļ kā zirgi.
Peruāņi jau tik ilgi audzēja lamas, ka tās bija kļuvušas tādi paši mājdzīvnieki
kā govis vai aitas, un arī alpaka vairs nespēja iztikt bez cilvēka gādības. Tomēr
lama nebija pieradināta vilkt arklu. Pēc Peru iekarošanas indiāņi ļoti brīnījās,
ieraudzījuši, ka spānieši jūdz arklā vēršus, un sacīja, ka baltie cilvēki esot
pārāk slinki, tāpēc viņi piespiežot strādāt savā vietā šos lielos dzīvniekus.
Savvaļā kalnu ganībās mitinājās vikunjas un gvanako - lamām un alpakām radniecīgi
dzīvnieki. No tiem droši vien bija cēlušies mājdzīvnieki.
Laiku pa laikam peruāņi sarīkoja plašas vikunju un gvanako medības. Medības vienā
un tajā pašā apgabalā rīkoja ne biežāk kā reizi četros gados, lai dzīvniekus
neizskaustu. Noteiktā laikā medību apgabalu ielenca dzinēji - reizēm līdz piecdesmit
tūkstoši cilvēku, vesela apgabala iedzīvotāji, kas bija apbruņojušies ar garām
nūjām un šķēpiem. Visus lielos plēsīgos zvērus, kas bija -nokļuvuši ielenkumā,
mednieki nogalināja bez žēlastības, bet briežus, stirnas, vikunjas un gvanako sadzina
ielejās iežogojumos. Tur vikunjas un gvanako nocirpa un daļu no šiem dzīvniekiem, kā
arī no briežiem - pirmām kārtām mātītes - palaida brīvībā, bet tēviņus un
vecākus dzīvniekus nokāva gaļai.
Gaļu sagrieza plānās strēmelēs un izkaltēja. Vienkāršā tauta saņēma tikai
šādu kaltētu gaļu - čarki; svaigu gaļu lietot uzturā drīkstēja vienīgi
dižciltīgie. Gaļai Peru īpaši audzēja jūras cūciņas un vietējo pīļu sugu.
Medības stingri regulēja īpaši ierēdņi, un arī savvaļas dzīvniekus neviens
nedrīkstēja nogalināt bez atļaujas.
No vikunju un gvanako vilnas auda sevišķi smalkus audumus, ko drīkstēja valkāt
vienīgi dižciltīgie, tāpat segas inkas pilīm un priekškarus tempļiem.
Vienkāršie ļaudis reizēm drīkstēja pamieloties ar alkoholisku dzērienu čiču, alum
līdzīgu dziru, ko pagatavoja no kukurūzas un agaves sulas. Bez tam peruāņi zelēja ar
smalku mālu sajauktas kokas krūma lapas. Tās remdēja izsalkumu un aizdzina nogurumu,
jo saturēja uzbudinošu narkotisku vielu kokaīnu. Tabaku viņi uzskatīja par
ārstniecības līdzekli un šņauca, nevis smēķēja kā Meksikā un Karību jūras
salās. Inkas, kurakas un priesteri retos gadījumos esot dzēruši stipri reibinošu
dzērienu - soru, kas vienkāršajiem ļaudīm bija aizliegta.
Darba dalīšana inku valstī vēl bija visai vāji attīstīta. Ikviens iemācījās
pagatavot visu nepieciešamo. Visi kopienas locekļi prata vērpt, aust un šūt, taisīt
apavus savām un savas ģimenes vajadzībām, izgatavot darba rīkus un ieročus,
apstrādāt zemi un būvēt mājas. Nepieciešamos materiālus - vilnu, kokvilnu,
metālus, darba rīkus - viņi saņēma no valsts noliktavām.
Tomēr amatniecība pamazām atdalījās no zemkopības un lopkopības. Dažos rajonos
amatu pratēji guva sevišķi labus panākumus. Ierēdņi izraudzījās labākos no tiem
un nosūtīja uz galvaspilsētu Kusko. Tur amatnieki dzīvoja atsevišķā kvartālā un
strādāja valdnieka un viņa galma vajadzībām, un par to saņēma pārtiku. Ja meistari
izgatavoja vairāk par noteikto normu, viņi šos izstrādājumus varēja nest uz tirgu un
apmainīt pret citām mantām. No kopienas atrautie meistari nokļuva pilnīgā atkarībā
no galma. Līdzīgā stāvoklī atradās arī celtnieki, skulptori un kalnrači, kas
strādāja ierēdņu uzraudzībā.
Pakļauto cilšu meitenēm vajadzēja četrus gadus mācīties vērpšanu, aušanu un
citus rokdarbus un pēc tam līdz trīsdesmit trīs gadu vecumam strādāt, lai izgatavotu
drānas inkām un karavīriem. Arī atraitnēm uzlika par pienākumu naaust zināmu
daudzumu auduma.
Ap spāniešu iebrukuma laiku jau bija izveidojusies amatnieku kasta - vecāku profesiju
mantoja viņu bērni. Maiņa un tirdzniecība Peru bija visai vāji attīstīta un metāla
nauda neeksistēja. Pēc nodevu nomaksāšanas un kopienas vajadzību apmierināšanas
produktus un amatnieku ražojumus varēja apmainīt ar citām ģimenēm un kopienām.
Katru mēnesi trīs dienas bija paredzētas tirgiem. Nepastāvēja nekādas stingri
noteiktas cenas - produktus apmainīja citu pret citu pēc personiskas vienošanās.
Visrosīgākā maiņa norisinājās starp piekrastes un kalnienes iedzīvotājiem. Tie
parasti sastapās pēc ražas novākšanas noteiktās vietās. No kalnienes maiņai nesa
vilnu, gaļu, ādas, zelta un sudraba lietas, no piekrastes kukurūzu, saknes, augļus,
kokvilnu, kā arī gvano. Naudas vietā dažādos rajonos izmantoja sā1i, piparus, ādas,
vilnu, rūdu un metāla priekšmetus.
Tirdzniecība un maiņa ar citām zemēm, šķiet, tikko sāka veidoties. Ir ziņas, ka
inka Tupaks Jupanki kādreiz sapulcinājis karavīrus un ar plostiem devies tālā jūras
braucienā. Pēc dažiem mēnešiem valdnieks atgriezies, pārvezdams daudz zelta, un
stāstījis par tālām salām, ko viņam izdevies sasniegt. Iespējams, ka peruāņi
apmeklējuši Galapagu salas, bet nav izslēgts, ka viņi pabijuši Meksikā vai pat
kādās tālās Okeānijas salās.
Daži fakti liecina, ka jau senos laikos pastāvējuši kādi sakari starp Dienvidameriku
un Okeāniju, kā arī ar Dienvidaustrumu Āziju. Batātes Polinēzijā sauc kečuas
valodas vārdā par kumaru, un tāpēc var domāt, ka šis kultūraugs aizceļojis uz
tālajām salām no Andiem. Bultu pūšamā caurule un īpatnējais mezglu raksts kipu,
par ko būs runa vēlāk, pazīstams tiklab Dienvidamerikā, kā arī Okeānijā un
Dienvidaustrumu Āzijā. Arhitektūras pieminekļiem - galvenokārt kulta skulptūrām -
Lieldienu salā un Klusā okeāna Andu piekrastē ir daudz kopēju iezīmju. Daudzi
pētnieki spriež, ka pirms spāniešu iebrukuma notikuši ceļojumi - lielāko tiesu
nejauši - tiklab no Polinēzijas uz Peru krastiem, kā arī pretējā virzienā.
Iespējams, ka peruāņi pa sauszemi uzturējuši sakarus par actekiem, Meksikas
plakankalnes iedzīvotājiem, jo -starp abām šīm lielajām indiāņu tautām
tagadējās Venecuēlas un Kolumbijas teritorijā mita augsti attīstītas indiāņu
ciltis.
Peruāņi bija lieli meistari zelta, sudraba, vara, svina un citu metālu
apstrādāšanā, bet dze1zi viņi, tāpat kā acteki, nepazina.
Rūdas ieguva šahtās, kur strādāja tikai siltajā gadalaikā. Sevišķi svarīga
nozīme bija vara un alvas ieguvei, jo, sakausējot šos metālus, peruāņi ieguva
bronzu. Viņi, šķiet, zinājuši, kā norūdīt bronzu tikpat cietu kā tēraudu, tomēr
šis noslēpums vēl līdz šim laikam nav atminēts.
Darba rīkus Peru indiāņi taisīja no bronzas, vara vai akmens. Ar liešanas Andu
indiāņu metālu kausēšanas palīdzību darināja cirvjus, sirpjus, nažus, laužņus,
kaujas vāļu uzgaļus, bolas (laso) bumbas, knaibles, adatas, saspraudes, zvaniņus. Vara
un bronzas liešanā amatnieki izmantoja māla modeli, ko nosedza ar vaska kārtu, bet
vasku savukārt pārklāja ar mālu. Modeļa augšā iztaisīja caurumu, pa kuru modelī
lēja izkausēto metālu. Vasks kusa un iztecēja pa caurumu modeļa apakšējā daļā,
un metāls stājās vaska vietā. Kad metāls atdzisa, māla modeli sadauzīja un lējumu
vēl īpaši apstrādāja. Nažu, cirvju un sirpju asmeņus rūdīja un kala, lai tie
būtu cietāki un izturīgāki.
Zeltu un sudrabu peruāņi uzskatīja par svētiem metāliem - Saules un Mēness dievu
dāvanu vai Saules asarām - un vērtēja augstu, tāpēc ka tie bija ļoti skaisti,
spoži spīdēja, nerūsēja un bija viegli kausējami un apstrādājami.
Zeltu ieguva diezgan viegli lielos daudzumos, skalojot smiltis dažu upju ielejās.
Sudrabu kausēja kalēju krāsnīs no rūdas. No zelta un sudraba, ko izkala plānās
plāksnēs, darināja rotas lietas dižciltīgajiem, skulptūras, greznus traukus un
dažādus kulta priekšmetus tempļiem. Juvelieru mākslas augstākais sasniegums bija
lielais zelta disks Saules templī Kusko - metālā kaldināta cilvēka seja staru
vainagā.
Ar zeltu un sudrabu rotāja ne vien tempļus, bet arī inkas pilis. Kāds spāniešu
vēsturnieks Fransisko Lopess apraksta valdnieka Vainas Kapaka pils greznību šādiem
vārdiem:
Viņa namā visi trauki - galda un virtuves - bija no zelta un sudraba, bet
visvienkāršākie - no sudraba un vara sakausējuma, lai būtu stiprāki. Viņa
priekšnamā stāvēja dobas zelta statujas, kas šķita milzīgas, un visi zvēri, putni,
koki un zāles, kādas vien ir uz zemes, un visas zivis, kas mīt jūrā vai viņa
karalistes ūdeņos, atveidotas zeltā dabiskā lielumā. Viņam bija arī tauvas, somas,
šķirsti un siles no zelta un sudraba, zelta pagaļu kaudzes. Beidzot, viņam bija zeltā
atveidoti visi priekšmeti, kādi vien sastopami viņa zemē.»
Vēl hronists piebilst, ka inkas pavēlējuši iekārtot Titikakas ezera salā neredzēti
krāšņu dārzu, kur visi koki, augļi un ziedi bijuši izliedināti no tīra zelta un
sudraba. Bez tam Kusko bijis milzum daudz neapstrādāta zelta un sudraba.
Peru patiešām bija zelta zeme, ko tik ilgi meklēja konkistadori, un Andus, kuru
nosaukums nozīmē vara kalni, īstenībā varēja dēvēt par zelta kalniem.
Iekarotājiem - šķita, ka zelts un sudrabs šeit ir tikpat parasti kā dzelzs un svins
Eiropā, bet, kā par brīnumu, peruāņu dzīvē šiem dārgmetāliem nebija nekādas
sevišķas nozīmes: zelts šeit nebija maiņas vai maksāšanas līdzeklis, ar zeltu
nevienu neatalgoja, zelts nevienu nevilināja un nemocīja kā alkatīgos konkistadorus,
zeltam Peru nepiemita velnišķīgā vara.
Pie lielākajiem audēju mākslas sasniegumiem visā pasaulē jāpieskaita audumu aušana
no alpakas vilnas un kokvilnas. Peruāņi auda visai dažādus audumus - gan pavisam
smalkus, caurspīdīgus, gan gludus, spožus kā zīds, gan smagus, samtam līdzīgus -,
izgatavoja arī paklājus, kas līdzinājās eiropiešu gobelēniem. Drānas bija lieliski
krāsotas, tās rotāja izšuvumi vai arī krāšņas tropu putnu spalvas.
Vīrieši valkāja īsus svārkus, sievietes - platus, garus, kreklam līdzīgus svārkus
līdz pat zemei - katrā provincē noteiktā krāsā ar cilšu atšķirības zīmēm.
Kalnieši valkāja siltus vilnas apmetņus, kas labi sargāja no sala un aukstajiem
vējiem. Kājās peruāņi āva biezas, rupjas sandales.
Viņi darināja teicamus māla traukus, kaut arī nepazina podnieka ripu, un tos
izgreznoja ar krāsainiem rakstiem. Traukus bieži vien veidoja kā cilvēku vai
dzīvnieku figūras.
Inku zemē netrūka arī talantīgu kokgriezēju, skulptoru un gleznotāju.
Peruāņi bija prasmīgi celtnieki. Brīnišķīgais Saules templis Kusko bija pati
lieliskākā celtne Jaunajā Pasaulē un apdares ziņā varēja sacensties ar Vecās
Pasaules labākajām celtnēm. Tikpat grandiozas un greznas bija arī valdniekiem celtās
pilis, kas atradās visā zemē, No ārienes tās likās pavisam vienkāršas - ciešām,
izturīgām akmens bluķu sienām, viegliem salmu, niedru vai koka jumtiem.
Turpretim telpu iekšpuse bija ļoti grezna, sienas rotāja zelts, sudrabs, dzīvnieku un
augu attēli, aizkari un segas, dārgi trauki, uz grīdas tika izklātas zvēru ādas.
Pilīs glabājās ļoti daudz jaunu drānu, jo valdnieks ikvienu tērpu uzvilka tikai
vienu pašu reizi un pēc tam to atdāvināja kādam radiniekam. Pēc inkas nāves, kad
viņš pēc ticējuma atgriezās sava tēva Saules mājokļos, viņa pilis pameta ar
visiem dārgumiem un drānām, un jaunais valdnieks ierīkoja sev citus mitekļus,
sagādāja citus traukus un rotas.
Vismīļāk valdnieks uzturējies Jukajas ielejā netālu no Kusko krāšņā pilī pie
dziedniecības avotiem ēnainos dārzos. Te inka peldējies zelta baseinā, kurā no
avotiem pa sudraba caurulēm plūduši karsti un auksti ūdeņi. Te bijis arī dārzs ar
zelta un sudraba augiem, ziediem un dzīvniekiem.
Visā inku zemē pacēlās daudzi stipri cietokšņi un sargtorņi. Viens no
grandiozākajiem bija Saksavamanas cietoksnis pie Kusko. Pa slepenu pazemes ūdensvadu
cietoksnim no kalnu avota, ko zināja tikai inkas kara padome, pievadīja lielisku dzeramo
ūdeni. Tā nocietinājumus veidoja trīs sienas, katra astoņpadsmit metru augsta un
vairāk nekā puskilometru gara, paceldamās kalna nogāzē cita virs citas. Sienas, ko
šķīra trīsdesmit pēdu plata atstarpe, ietvēra trīs torņus ar daudzām telpām
karavīriem, ieroču un pārtikas noliktavām. Torņus savienoja apakšzemes ejas, un arī
pazemē bija vesels labirints telpu. Sienas bija būvētas no bluķiem, kuri svēra ap
divsimt tonnu katrs un kuru izmēri bija 8 m x 4,2 m x 3,6 m.
Saksavamanas cietoksni, ko esot cēluši divdesmit tūkstoši cilvēku piecdesmit gadus,
vēsturnieki pilnīgi pamatoti salīdzinājuši ar slavenākajiem senās civilizācijas
monumentiem - Ēģiptes piramīdām un Romas Kolizeju, bet Peruāru keramika viens otrs
tumsonīgs spāniešu misionārs spriedis, ka cilvēks nemaz nespējot uzbūvēt tādas
celtnes un te roku pielicis pats sātans, elles ķēniņš.
Patiešām var likties neticami, ka šādas grandiozas būves uzcēluši cilvēki, kas nav
pazinuši ne dzelzi, ne tēraudu, ne mehānismus, ne spridzināmās vielas, kam nav bijis
pajūgu un mājdzīvnieku, kuri tos vilktu. Tomēr peruāņi izcirta no klintīm
kaļķakmens, bazalta, andezīta, diorīta bluķus un pa kalnu takām transportēja tos uz
būvlietām no daudzu kilometru attāluma.
Par kādu milzīgu monolītu, kas pazīstams ar «nogurušā akmens» nosaukumu (tas nav
nogādāts līdz paredzētajai vietai), ir zināms, ka to vilkuši ar resnām tauvām
vairāk nekā divdesmit tūkstoši indiāņu. Garajā ceļā akmens, kā stāsta leģenda,
tā noguris, ka raudājis asiņainas asaras, juzdams, ka to nevarēs iebūvēt cietokšņa
sienās. Stāvā nogāzē daļa strādnieku balstījusi akmeni no aizmugures. Vilcēji nav
varējuši noturēt milzīgo smagumu, akmens gāzies atpakaļ lejā no kalna, nositis
kādus trīs vai četrus tūkstošus indiāņu un līdz pusei iegrimis zemē.
Milzīgie bluķi apstrādāti tik precīzi un nolikti tik cieši, cits uz cita, ka, pēc
vēsturnieku liecības, starp tiem nav varējuši iebāzt pat naža asmeni. Turklāt
celtnieki nelietoja nekādu javu.
Vienkāršo ļaužu mitekļus būvēja atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem: sausajā
piekrastē no saulē kaltētiem ķieģeļiem, ko apmeta ar mālu, bet kalnu apgabalos no
rupjiem, neaptēstiem akmeņiem, ko nostiprināja ar māla javu. Ēkas visur apjuma ar
viegliem salmu vai niedru jumtiem. Piekrastē bija plakani, kalnu rajonos, kur lija ietus,
- stāvi divslīpņu jumti. Krāšņu mājās nebija, un dūmi no pavarda aizplūda cauri
jumtam. Arī logu nebija, un durvis peruāņi aizklāja ar mašām. Vairākas mājas,
katrā pa vienai telpai, grupējās ap kopēju pagalmu.
Lielākos ciematus un pilsētas iejoza mūri vairākām kārtām ar noslēdzamiem
vārtiem.
Tomēr pats lielākais peruāņu sasniegums būvniecībā bija lieliskie ceļi, daudz
labāki nekā tie, ko tajos laikos prata ierīkot eiropieši. Inku valsts ceļus
iespējams salīdzināt vienīgi ar senās Romas impērijas slavenajām maģistrālēm.
Pāri visai Peru valstij - apmēram 2400 līdz 3200 kilometru garumā - veda divi
grandiozi ceļi - viens gar okeāna piekrasti, otrs pa augstajiem, grūti pārejamiem
Andiem no ziemeļiem uz dienvidiem. No ga1venajām maģistrālēm atzarojās daudzi
mazāki ceļi un takas, kas saistīja galvaspilsētu ar vistālākajiem valsts novadiem.
Ceļi gāja pāri arī augstajām Andu grēdām - uz Rietumiem līdz okeānam un uz
austrumiem līdz Tukumanai tagadējā Argentīnā, bet no turienes uz Čīli.
No Kusko uz Kito veda līdz četrarpus metra plats ar četrstūrainām plāksnēm
noklāts, daļēji augļu kokiem apstādīts ceļš. Daudzās vietās ceļu būvētāji
aizbēra aizas un noskaldīja klintis, izcirta tuneļus. Pāri purviem ceļš veda pa
augstiem dambjiem, smilšu tuksnesī maģistrāli iezīmēja divas akmens stabu rindas.
Stāvās nogāzēs peruāņi ierīkoja kāpnes. Tā kā Peru nepazina ratus un kravu
transportēšanai izmantoja nastu nesējus dzīvniekus lamas un cilvēkus, šādas kāpnes
neradīja nekādas sevišķas grūtības, turpretim spāniešu jātniekiem tās bija
grūti pārvaramas.
Iekarotāji, atnākuši Saules bērnu zemē, negribot apbrīnoja grandiozas ceļus. Tā,
piemēram, spāniešu vēsturnieks Sjesa de Leons stāsta:
«Es domāju - kopš cilvēces rakstītās vēstures sākuma vēl nav gadījies dzirdēt
stāstām par tādu lielisku ceļu, kāds bija šis ceļš, kas gāja pa zemiem
līdzenumiem un augstiem kalniem, pāri sniegotām virsotnēm un ūdenskritumiem, pa
klintīm un gar strauju upju krastiem. Visās tādās vietās šis ceļš bija gluds un
izbruģēts; kalnos ierīkotas līdzenas terases; klintīs visur izcirsts; gar upju
krastiem nostiprināts ar sienām; sniegotajās virsotnēs ierīkoti pakāpieni un
laukumiņi; ceļš visur tīri noslaucīts un attīrīts no akmeņiem; visur uzbūvētas
stacijas un noliktavas, un Saules dieva tempļi... Ceļi, ko Spānijā uzbūvējuši
romieši, nemaz nav salīdzināmi ar šo ceļu.»
Pat visuvarenais Spānijas karalis Kārlis nebija spējis uzbūvēt kaut ko līdzīgu. Par
lieliskajiem ceļiem jūsmoja gan konkistadori, apgalvodami, ka tādu neesot visā
kristīgajā pasaulē, gan vēlāku laiku ceļotāji un ģeogrāfi, kā Aleksandrs
Humbolts, vācu ģeogrāfs: «Tie lieliskie romiešu ceļi, ko es redzēju Itālijā,
Dienvidfrancijā un Spānijā, nebija impozantāki par šo veco peruāņu darbu.»
Tomēr peruāņi neprata izveidot arkas, tāpēc pāri upēm nebūvēja akmens tiltus,
tāpat viņi nebūvēja arī tādus koka tiltus kā Eiropā, jo neprata izgatavot naglas.
Pāri šaurām upēm un aizām pārsvieda koku stumbrus, kam pārlika šķērskokus. Pāri
platākām upēm un bezdibeņiem peruāņi ierīkoja vieglus iekārtus tiltus. Katrā
krastā tilta balstīšanai uzcēla pa diviem akmens pīlāriem. Pie šiem pīlāriem
nostiprināja piecas resnas tauvas ap četrdesmit centimetru diametrā, ko savija no
lokaniem zariem vai liānām. Trīs tauvas veidoja pašu tiltu, bet divas augstākās
veidoja margas. Apakšējās tauvas savija kopā ar lokanām klūgām un noklāja ar
dēļiem. Arī augšējās tauvas savienoja ar tilta klāju. Apakšā zem klājuma virvēs
piekāra lielus akmeņus, lai tie ar savu smagumu noturētu ļodzīgo tiltu līdzsvarā.
Tilts aiz smaguma ieliecās un stipri šūpojās, kad gāja pāri cilvēki, vezdami sev
līdzi ar saiņiem apkrautās lamas.
Pāri upēm cēlās arī uz plostiem, ko sasēja no viegla koka stumbriem, vai arī no
lieliem niedru kūļiem savija kaut ko līdzīgu laivai, ko pakaļgalā sēdošais
pārcēlājs stūrēja ar rokām un kājām. Dažviet pāri upēm cilvēkus cēla lielā
no meldriem pītā kurvī, ko iekāra tauvā un pa gaisu vilka pāri straumei.
Peruāņi neprata būvēt kuģus, tomēr brauca jūrā ar lieliem plostiem, ko spānieši
sauca par balsām. Tos būvēja no ļoti viegla koka, kas auga Peru ziemeļos, sasaistot
kopā piecus, septiņus vai deviņus baļķus. Vidējais baļķis priekšgalā bija
visgarākais, pārējie cits par citu īsāki, bet pakaļgalā visi baļķu gali atradās
vienā līnijā. Plostu nostiprināja divi šķērsbaļķi. Visus baļķus sasaistīja
kopā ar liānām vai agaves šķiedras virvēm. Plosta priekšgalā uzslēja mastu, kas
turēja kokvilnas buru vai agaves šķiedru mašu. Ar pakaļgalā nostiprinātu kārti
plostu stūrēja, bet uz priekšu to dzina vējš, straume vai arī vairāki pāri
airētāju. Uz tādiem plostiem varēja braukt piecdesmit cilvēki un pārvadāt smagas
kravas.
Tur, kur trūka kokmateriālu, kā, piemēram, Titikakas ezerā, plostus un laivas
darināja no niedrēm un arī šiem vieglajiem braucamajiem rīkiem uzvilka buras.
Ceļus un tiltus ik gadu rūpīgi laboja, un tos uzraudzīja īpaši ierēdņi un
apsargāja sargposteņi. Visgarām galvenajiem ceļiem dažu kilometru attālumā cita no
citas bija ierīkotas pasta stacijas, kur mitinājās īpaši ātrskrējēji kurjeri -
časki, kuri jau kopš bērnības bija vingrinājušies šim amatam. Viņi straujā
skrējienā nesa no stacijas uz staciju steidzamus ziņojumus un pavēles, kas bija
stingri jāiegaumē un ziņojums precīzi jānodod nākamajam kurjeram, kā arī vieglas
kravas, piemēram, svaigus augļus, zivis, bruņurupučus vai citas delikateses inkas un
viņa tuvinieku pamielošanai.
Ik pēc 20 - 25 kilometriem pie ceļiem atradās arī viesnīcas - tambo, kas deva
patvērumu ceļotājiem.
Lieliski izveidotais ceļu tīkls un sakari deva iespēju īsā laikā iznēsāt inkas
pavēles, ātri pārvietot karaspēku lielā attālumā, kā arī sekmēja maiņas
tirdzniecību. Ir ziņas, ka ar dūmu signālu palīdzību peruāņi pārraidījuši
ziņas trīstūkstoš kilometru attālumā četru stundu laikā.
Pēc senas paražas pats valdnieks laiku pa laikam apceļoja visu valsti, lai parādītos
tautai. Šajā ceļojumā, kas norisinājās ar lielu greznību, viņu pavadīja milzīga
svīta. Dižciltīgos nesa ar zeltu un smaragdiem izrotātās nestuvēs divdesmit pieci
īpaši izraudzīti vīri. Nesējiem vajadzēja būt uzmanīgiem - par paklupšanu un sapa
inkas nestuvju apgāšanu nesējiem, pēc dažām ziņām, draudējis pat nāves sods.
Visiem šiem daudzajiem ļaudīm vajadzēja sagādāt mitekļus un uzturu arī augstajos
kalnos, kur neviens nedzīvoja un nenodarbojās ar zemkopību, kur neganījās pat lamu
bari. Arī šeit uzcēla mītnes, ierīkoja noliktavas, kur sabēra labi izkaltētus
graudus, ko piegādāja no auglīgajām ielejām. Bieži vien turpat uzbūvēja arī
cietokšņus, kur uzturējās garnizons, kas apsargāja noliktavas. Tur varēja atpūsties
karaspēks, dodamies tālos karagājienos.
RELIĢIJA UN ZINĀTNE
Totēmisma paliekas. - Apbedīšanas kults. - Saules un zemes dievi. - Mīti. - Krāšņie tempļi. - Korikanča - «zelta mājvieta». - Priesteri un mūki. Svētki. - Upurēšana. - Saules jaunavu klosteri. Laulības. - Dižciltīgo audzināšana. - Kipu - mezglu raksts. - Astronomi ja. - Slimību dziedināšana. - Gudrie vīri un dzejnieki - vēstures notikumu glabātāji.
Reliģijai inku zemē bija ievērojama nozīme. Ikvienā apgabalā ikviena cilts
turējās pie saviem ticējumiem. Daudzas ciltis godināja dažādus svētus dzīvniekus
(totēmus) - pumas, kondorus, vanagus, pērtiķus, tāpat arī augus, kam bija sevišķa
nozīme peruāņu dzīvē, - īpaši kartupeļus un kukurūzu. Šīs totēmisma paliekas
atspoguļojās keramikā (traukus veidoja bumbuļu un kukurūzas vālīšu izskatā vai
arī kā būtnes ar cilvēka ķermeni un zvēra galvu), tāpat arī folklorā un
rituālajās dejās.
Pie senajiem ticējumiem piederēja arī vakas kults (vaka - tas, no kā esmu cēlies),
kas cieši saistīts ar senču godināšanu. Alas, kalni, klintis, upes, ezeri, avoti,
akmens krāvumi, skulptūras - tādas bija vakas, svētās vietas, ap kurām vijās
teiksmainas leģendas.
Ar senču kultu bija saistīta arī mirušo mumificēšanas paraža. Mirušos par
mūmijām pārvērta dzestrais, ārkārtīgi sausais un retinātais kalnu gaiss, kaut gan
daži hronisti pieminējuši, ka balzamēšanai lietoti arī dažādi sveķi. Mūmijas
greznos tērpos ar rotas lietām, mājturības priekšmetiem, darba rīkiem un pārtikas
krājumu apglabāja kapenēs, ko bieži vien izcirta klintīs.
Apbedīšanas kultā sevišķi spilgti izpaudās šķiru atšķirības. Visu mirušo
valdnieku mūmijas saglabāja ar sevišķu rūpību; tās, zeltā tērptas, nosēdināja
zelta troņos Saules templī Kusko. Priesteri nesa mūmijas svinīgajās procesijās
lielajos svētkos, kā arī ņēma tās līdzi lielos karagājienos, jo mirušajiem
valdniekiem piedēvēja pārdabisku spēku.
Saskaņā ar peruāņu ticējumiem mirušie pēc nāves turpināja aizsāktos darbus,
tāpēc inkam līdzi kapenēs deva viņa dārgumus un valdniekam kapā sekoja viņa
daudzās sievas un kalpi, lai piebiedrotos valdniekam aizsaulē un joprojām kalpotu
viņam.
Inkas bēres bija ļoti svinīgas. Pirmo mēnesi visa zeme sēroja par aizgājēju un
apraudāja viņu katru dienu, pēc tam ik pēc četrpadsmit dienām Mēness griežos, bet
beidzamās sēru svinības notika pēc gada, kad īpaši raudātāji un dziedātāji ar
skaļām vaimanām vēlreiz slavināja mirušā darbus un tikumus.
Visas Peru ciltis pielūdza dabas spēkus, bet pats svarīgākais bija Saules kults. Inku
valsts uzplaukuma laikā šis debesu spīdeklis tika godināts kā varenais Saules dievs
Inti, valdošās inku dinastijas sencis un aizgādnis. Saule valdīja pār ļaužu
likteņiem, deva gaismu, siltumu un dzīvību visam, kas mitinājās, auga un zaļoja
šajā pasaulē. Saules tempļos ikvienā pilsētā un gandrīz katrā ciematā šai
dievībai upurēja dzīvniekus un augļus. Valdnieku uzskatīja kā Saules dieva
iemiesojumu zemes virsū un tāpēc apveltīja ar neaprobežotu varu. Pati Saule
mitinājās zemes virsū, nevis debesīs.
Līdz ar zemkopības un lopkopības attīstību izveidojās Pačamamas - Zemes mātes
(kečuas valodā pača - zeme, mama - māte) kults. Zemes māti godināja kā dabas
saimnieci, no kuras atkarīga tautas labklājība, raža tīrumos un lamu ganāmpulki
kalnos. Tikpat svarīgs godināšanas objekts bija arī kukurūza - Saramama un kartupeļi
Azomama, tāpat arī Mēness - Kiljamama; Saules māsa un sieva, zvaigznes, planēta
Venēra, kuru peruāņi dēvēja par Časku (sprogaino, cirtaino) - jaunekli ar gariem,
sprogainiem matiem, Saules pavadoni, kas pavadīja lielo spīdekli ap ausmas un rieta
laiku. Peruāņi godināja arī Jūras māti - Kočamamu un cēla tempļus varavīksnei,
brīnišķīgajam Saules atspulgam, tāpat pērkonam un zibenim.
Zibeni un pērkonu viņi uzskatīja nevis par dieviem, bet par Saules bargajiem kalpiem.
Tie iedvesa bailes un šausmas. Ja zibens iespēra ēkā, neviens tur vairs
neuzdrošinājās ieiet un durvis tika aizmūrētas, ja iespēra tīrumā, tam apkārt
uzcēla žogu, lai neviens cilvēks vairs nepieskartos šai zemei. Pie zemākām
dievībām peruāņi vēl pieskaitīja lietu, vējus, gaisu, lielas upes un kalnus, kas
dažādi ietekmēja cilvēku dzīvi.
Peruāņi, tāpat kā daudzas citas indiāņu ciltis, atzina arī kādu augstāku būtni,
Visuma radītāju un valdītāju, ko tie pielūdza, dēvēdami gan par Pačakamaku
(«pasaules radītājs, tas, kurš dod dzīvību visai pasaulei un to uztur»), gan par
Virakoču vai Kon Tiksi Virakoču. Par godu šai dievībai necēla nekādas svētnīcas.
Pastāvēja tikai viens vienīgs templis Pačakamakas ielejā, kas tur bija uzcelts jau
sen pirms inku atnākšanas šajā novadā. Uz šo templi plūda svētceļotāji no visas
plašās valsts malām. Laikam gan inkas, iekarojuši šo zemi, bija nosaukuši svešo
dievu kečuas valodā (pača - zeme, kamak - valdīt, apsargāt) un pieskaitījuši
Pačakamaku pie saviem dieviem.
Mīti vēstīja, ka dievs Virakoča radījis pasauli, izšķīlis no akmens cilvēkus pie
Titikakas ezera, devis viņiem dzīvību, bet pēc tam aizgājis pāri jūrai, atstājot
šajā zemē savu dēlu Pačakamaku. Vairākos mītos Virakočam piedēvēta balta āda un
gara, melna bārda. Priesteri himnās vēstīja, ka Virakoča radījis ne vien zemi, bet
arī Sauli un Mēnesi. Tie iznākuši no Titikakas ezera ūdeņiem un kopš tā laika
riņķojot debesīs. Saule kā nastu nesējs dzīvnieks pēc Virakočas gribas soļojot pa
savu nemainīgo ceļu.
Virakoča vēlāk uzsūtījis ļaudīm grēku plūdus, bet tie visi neesot gājuši bojā
- viens pāris paglābies šķirstā. Cita teika stāstīja, ka Virakoča pēc grēku
plūdiem no māla izveidojis jaunus cilvēkus.
Visiem šiem mītiem bija noteikts mērķis - pierādīt, ka Peru valdošā inku dinastija
cēlusies no dieviem. Inku leģendārie senči Manko Kapaks un Mama Oiljo cēlušies vai
nu no Virakočas, vai arī no Saules un Mēness un devuši dzīvību brālim Inkam
(valdniekam, ķēniņam) un viņa māsai Kojai (valdniecei, ķēniņienei). Par Peru
valsts reliģiju kļuva inku - Saules bērnu godināšana.
Inkas jo sevišķi rūpējās par Saules tempļu uzturēšanu un šim nolūkam nežēloja
līdzekļus. Vecākais no Saules tempļiem atradās uz salas Titikakas ezerā. Šo svēto
vietu, kur pirmo reizi parādījušies inkas senči, turēja lielā godā. Pat kukurūzas
lauku tempļa tuvumā uzskatīja par svētu; un tā ražu pa vālītei nosūtīja uz
labības noliktavām visā zemē, jo ticēja, ka tā visur nesīs laimi un svētību.
Pats slavenākais Peru templis, galvaspilsētas lepnums un īsts brīnums, atradās Kusko.
Šo krāšņi izrotāto Saules templi dēvēja par Korikanču - «zelta mājvietu. To
veidoja galvenā ēka un vairākas mazākas svētnīcas, un blakus telpas liela, augsta
akmens mūra ietvarā. Šajā mūrī bijusi olekti plata zelta dzega. Saules templis bijis
tik skaists un lielisks, ka viens no spāniešiem apga1vojis Kastīlijā esot tikai divas
pilis Kordovā un Toledo, kas bijušas tikpat veiksmīgi būvētas.
Tempļa lielajā «zelta» zālē, kuras sienas bija izliktas zelta plāksnēm, atradās
trīs dievu tēli - Virakoča centrā, Saule un Mēness - pa labi un pa kreisi no tā.
Saules dieva tēls - zelta disks ar vīrieša sejas attēlu staru ietvarā - atradās uz
rietumu sienas. Saule, ik rītu uzlēkdama, pa tempļa lielajiem zeltā rotātajiem
austrumu vārtiem ieraudzījās svētnīcā un meta starus uz šo tēlu. Tie
atspoguļojās no daudzajām zelta lietām un dārgajiem akmeņiem, kas rotāja sienas un
griestus, zelta plāksnēm un pīlāriem. Viss templis staroja noslēpumainā spožumā
tik daudz te bija zelta, «Saules asaru», kā šo dārgo cēlmetālu dēvēja peruāņi.
Mēness tēls bija liela, ovāla zelta plāksne ar iegravētu cilvēka seju. Virakočas
tēls, pēc dažu hronistu ziņām, bijis atveidots kā zelta cilvēks desmit gadu veca
bērna lielumā.
Galvenajai zālei piekļāvās vairākas citas telpas, kur atradās zvaigžņu - Saules
māsu attēli, pērkons un zibens, varavīksnes un citu dievu tēli.
Galvenajā zālē zelta krēslos sēdēja valdnieku inku mūmijas; un turpat līdzās
atradās brīnišķīgs zelta tronis, kurā reliģisko ceremoniju laikā apsēdās
dzīvais sapa inka.
Saules templī darbojās piecas strūklakas. Pa zelta caurulēm ūdens plūda akmens,
zelta un sudraba baseinos, kuros mazgāja upurējamos dzīvniekus un augļus.
Visus reliģiskajām ceremonijām paredzētos daudzos traukus un priekšmetus darināja no
zelta un sudraba. Lielās zāles priekštelpā, pēc dažu hronistu ziņām, stāvējuši
divpadsmit milzīgi sudraba trauki, piebērti ar kukurūzas graudiem. Ikviens trauks bijis
šķēpa augstumā un tik plats, ka divi vīri izstieptām rokām tikko varējuši to
aptvert.
Templim piekļāvās Saules dievam veltītais «zelta dārzs», kurā atradās no zelta
kaldināti vai izlieti koki, krūmi, puķes, kā arī lamas, putni, rāpuļi un cilvēki.
Šajos hronistu sniegtajos aprakstos, iespējams, netrūkst arī pārspīlējumu, tomēr
nav nekādu šaubu, ka tempļos bija saplūdušas milzīgas bagātības, tos apkalpoja
liels skaits arhitektu, juvelieru, skulptoru, dažādu meistaru.
Visos svētkos Saules dievam upurēja ļoti daudz zelta un sudraba, un zeltkaļi
strādāja visu gadu, lai vēl krāšņāk izrotātu tempļus, lai izgatavotu tiem traukus
- podus, vāzes, ogļu pannas.
Visus šos brīnišķīgos mākslas darbus vēlāk nolaupīja un iznīcināja - salauza
vai pārkausēja alkatīgie konkistadori, vai arī noslēpa paši peruāņi - apraka vai
iesvieda ezeros un upēs, lai šie tautas dārgumi nenokļūtu laupītāju rokās.
Iekarotāji sagrāva un noplēsa pašus tempļus, izmantojot akmeņus kristīgo baznīcu
celšanai.
Peru galvaspilsētā un tās apkaimē atradās vēl daudzi citi - aptuveni trīssimt vai
pat četrsimt - mazāki tempļi un svētnīcas, jo Kusko bija ne vien inkas mājoklis, bet
arī svēta pilsēta, uz kuru plūda svētceļotāji. Šo pilsētu, pēc peruāņu
uzskatiem, iemīļojusi pati Saule; te lielo spīdekli godināja ar sevišķu cieņu, te
ikvienu avotu, ikvienu ielu un ikvienu mūri uzlūkoja kā svētu.
Arī visā Peru bija daudz tempļu - daži ļoti krāšņi, tā ka varēja sacensties ar
Kusko svētnīcām. Pie tempļiem mitinājās milzīgs pulks priesteru, zemāku un
augstāku, kas nestrādāja nekādu derīgu darbu. Visu šo hierarhiju vadīja augstākais
priesteris vil jaks umu, kas cieņas ziņā sekoja tūliņ aiz inkas. Par augstāko
priesteri parasti izraudzīja uz visu mūžu inkas brāli vai citu tuvāku valdnieka
radinieku. Viljaks umu savukārt iecēla augstākos priesterus provincēs - tāpat no
dižciltīgajiem. Inku zemē bija arī mūki - vientuļnieki, kas dažkārt apvienojās
brālībās.
Priesteri nenodarbojās ar zinātni, viņi nebija nekādi dvēseļu gani un
sprediķotāji, netērpās kādās īpašās drānās un nenēsāja nekādas atšķirības
zīmes. Viņi dzīvoja ļoti vienkārši un bieži gavēja. Priesteru uzdevums bija
apkalpot tempļus, vadīt reliģiskās ceremonijas un upurēšanu, uzklausīt grēksūdzi
un pareģot nākotni pēc upurējamo dzīvnieku iekšām un putnu lidojuma. Kusko lielajā
Korikančas templī esot kalpojuši četri tūkstoši priesteru.
Priesteri pārzināja gavēņus, svētkus un dažādus sarežģītus rituālus. Ikvienā
mēnesī bija īpaša viena vai arī vairākas svētku dienas. Pašas spožākās
svinības - Raimi svētki notika vasaras saulgriežos. Šajā reizē uz Kusko plūda
dižciltīgie, lai piedalītos Saules svētkos. Ļaudis trīs dienas pirms šiem svētkiem
gavēja un neiekūra uguni savos pavardos. Svētku rītā pirms saullēkta sapa inka ar
dižciltīgajiem un tauta sapulcējās Kusko lielajā laukumā. Uzlēcošo spīdekli
ļaudis apsveica ar skaļām gavilēm, dziesmām un mūziku. Inka upurēja lielajai
dievībai čiču, iedzēra pats kādu malku un izdalīja reibinošo dziru augstmaņiem.
Tad visi krāšņi tērptie ļaudis devās uz Korikančas templi, kur notika svinīga
upurēšana. Peru tempļos parasti upurēja dzīvniekus, lielāko tiesu lamas, trušus un
jūras cūciņas, tāpat čiču, graudus, kokas krūma lapas, puķes, smaržīgus sveķus
un audumus. Visu to, dziedot himnas Saules dievam, sadedzināja uz altāra kā pateicības
upuri.
Daži spāniešu vēsturnieki, kā jau tas allaž parasts, mēģinādami attaisnot
konkistadoru zvērības, pūlējušies attēlot iekarotās tautas, arī peruāņus, kā
tumšus, asinskārīgus mežoņus, cilvēkēdājus. Piemēram, hronists Heress rakstīja,
ka peruāņu upuri esot pretīgi un riebīgi: «Šie ļaudis katru mēnesi upurē viņu
pašu tuviniekus un bērnus, ar to asinīm aptriepj elku tēlu sejas un mošeju durvis un
apslaka ar tām arī aizgājēju kapus. Upurēšanai nolemtie labprāt ziedo savu
dzīvību, smejas, dejo un dzied, un pat pieprasa, pēc tam kad viņi papriekš krietni
piedzērušies, lai viņiem nocērt galvu. Bez tam upurē arī aitas.»
Tomēr inku zemē cilvēku upurēšana notikusi tikai ārkārtējos gadījumos - jauna
inkas kronēšanas svētkos, dabas katastrofu - zemestrīču, sausuma, plūdu, epidēmiju,
kara laikā, kad pats inka devās uz kaujas lauku. Tad uz Saules dieva altāra nogalināja
gūstekņus vai bērnus, ko pieprasīja no pakļautajām ciltīm. Ar cilvēku upuriem
inkas, acīm redzot, lūkoja iebiedēt pavalstniekus un nostiprināt savu despotisko varu.
Bez tam Raimi - Saules svētkos iededza svēto uguni. Ar ieliektu spoža metāla spoguli
savāca saules starus un aizdedzināja sausu kokvilnu. Ja debesis bija apmākušās un
Saules dieva spožais vaigs slēpās aiz mākoņiem, vēstīdams nelaimi, uguni ieguva ar
berzēšanu. Svēto liesmu, tāpat kā senajā Romā, uzticēja Saules jaunavām, kas to
rūpīgi glabāja visu gadu, lai tā nejauši neapdzistu, šādu nelaimi uzskatīja par
ļaunu zīmi, kas solīja postu visai valstij.
Pēc uguns iedegšanas uz altāra sadedzināja upurēto lamu. Bez tam vēl nokāva ļoti
daudz dzīvnieku no Saules ganāmpulka; un šajā dienā ar svaigo gaļu mielojās ne vien
valdnieks ar dižciltīgajiem, bet arī tauta. Svētki turpinājās vairākas dienas ar
mielastiem, dziesmām, dejām un mūziku. Šādas līksmas svinības ļāva tautas masām
uz laiciņu aizmirst sūra darba pilno dzīvi.
Spānieši, novērodami, ka peruāņi svētkos saņem īpaši ceptu maizi un reibinošu
dzērienu, ka viņi izsūdz priesteriem grēkus un saņem grēku piedošanu, ka priesteri
kristī bērnus, uzslakot tiem uz galvas svētītu ūdeni, ka, dievus pielūdzot,
peruāņi noslīgst ceļos un met kaut ko ;līdzīgu krusta zīmei, nosprieda, ka šie
rituāli esot visai līdzīgi kristīgo ceremonijām - kristīšanai, grēksūdzei un
svētajam vakarēdienam. Pats sātans, maskēdamies ar kristīgās ticības svētākajiem
iestādījumiem, pieviļot šos pagānus un pazudinot viņu dvēseles. Citi turpretim
sprieda, ka uz šejieni senos laikos jau pirms Kolumba būšot atburājuši kristīgās
ticības sludinātāji vai pat kāds apustulis un izsējuši priecas mācības sēklu.
Visai līdzīgi katoļu klosteriem bija arī klosteri, kuros mitinājās Saules jaunavas,
kuras jau agrā bērnībā bija atstājušas ģimeni un devušas šķīstības solījumu.
Jaunavas uzraudzīja vecākas sievietes mamakonas, kas aiz klostera mūriem bija
nosirmojušas. Saules jaunavas glabāja svēto uguni, ko aizdedzināja Raimi svētkos, kā
arī vērpa, auda un izšuva. Pēc ienākšanas klosterī jaunavas tika pilnīgi
nošķirtas no visas pasaules un vairs nesatikās ne ar radiniekiem, ne draugiem. Neviens,
atskaitot sapa inku un valdnieci koju, nedrīkstēja ienākt svētajās telpās, ne
uzlūkot Saules jaunavas. Ja kāda no viņām bija, par spīti augstajiem klostera mūriem
un modrajai sardzei, sastapusies ar vīrieti, vainīgo meiteni saskaņā ar stingrajiem
likumiem apraka dzīvu, viņas mīļāko pakāra un ciematu, kurā viņš bija dzīvojis,
nopostīja līdz pamatiem un apsēja ar akmeņiem. Garsilaso gan raksta, ka neesot bijis
gadījuma, kad būtu vajadzējis piespriest šādu šausmīgu sodu, turpretim citi
apgalvojuši, ka Saules jaunavas neesot pārāk stingri ievērojušas šķīstības
solījumu.
Klosteru telpas bija visai ērtas un tikpat krāšņas kā inkas pilis un tempļi.
Lielajā Saules jaunavu mājā Kusko mitušas vairāk nekā pusotra tūkstoša meiteņu,
kas nākušas vienīgi no dižciltīgo inkas radinieku ģimenēm. Provincēs Saules
jaunavas izraudzījās tiklab no kuraku un citu mazāk dižciltīgu ļaužu ģimenēm, kā
arī no vienkāršās tautas, ja tās bijušas ļoti skaistas.
Jāpiebilst, ka visas klosteru iemītnieces uzskatīja par valdnieka līgavām,
izredzētajām. Inka izraudzījās skaistākās jaunavas sev par sievām, kuru skaits
dažkārt sniedzās ne vien simtos, bet pat tūkstošos un kuras mitinājās valdnieka
pilīs visā zemē. Saules jaunavas dzemdēja inkam vairākus simtus bērnu, kuru
dzīslās tecēja inkas asinis; un tie bija likumīgi bērni, dižciltīgi ļaudis. Tomēr
troni varēja mantot vienīgi vecākais dēls, kurš bija dzimis no vienīgās likumīgās
sievas. Tai vajadzēja būt inkas māsai, tas ir, tā tēva vai mātes meitai, jo Peru
valstī sevišķi stingri rūpējās par savu valdnieku asiņu tīrību.
Ja inkam kāda no sievām apnika, viņš to nosūtīja nevis atpakaļ uz klosteri, bet gan
pie vecākiem, kur tā mita lielā godā un cieņā.
Arī augstmaņiem bija atļauta daudzsievība, turpretim vienkāršajiem ļaudīm likums
atļāva tikai vienu sievu. Noteiktā gada dienā visus laulības vecumu sasniegušos
jauniešus (jaunekļus divdesmit četru, jaunavas astoņpadsmit vai divdesmit gadu
vecumā) sapulcināja ciemata vai pilsētas galvenajā laukumā. Inka pats piedalījās
savu tuvāko radinieku laulības ceremonijā, salika kopā jauno laulāto pāru rokas un
pasludināja viņus par vīru un sievu. To pašu darīja ciematu un pilsētu priekšnieki
visā zemē. Neviens nedrīkstēja izraudzīties sievu ārpus savas kopienas. Laulības
netika noslēgtas bez vecāku piekrišanas, tomēr līgavas vai līgavaiņa vēlēšanos
varēja ievērot tikai retos gadījumos, kaut gan, pēc dažām ziņām, jauneklis,
pasniedzot ierēdnim labu dāvanu, varējis ņemt par sievu tieši to meiteni, kuru
ieskatījis.
Tātad valsts regulēja laulību noslēgšanu un indivīdiem atstāja tikai ierobežotu
izvēles brīvību. Kopiena ierādīja jaunajai ģimenei mājokli un piešķīra tai zemes
gabalu. Vienkāršajai laulību ceremonijai sekoja kopējas kāzu svinības visā zemē,
kas ilga vairākas dienas.
Īpaši uzraugi pārbaudīja, vai vīrs un sieva uztur kārtībā savu māju un māca
bērnus, vai drēbes, mājoklis un trauki ir tīri.
Inka Tupaks Jupanki, viens no slavenākajiem Peru valdniekiem, mēdzis atkārtot, ka
zināšanas neesot domātas tautai, tās paredzētas vienīgi dižciltīgajiem, inkām.
Zemāko slāņu pārstāvji, apguvuši zinātnes, kļūšot lepni un iedomīgi. Viņi
nedrīkstot jaukties arī valsts lietās un ieņemt augstus amatus, lai nenodarītu
ļaunumu valstij.
Turpretim dižciltīgie saviem zēniem ierīkoja skolas, kur tie mācījās četrus gadus
amautu («gudro vīru») uzraudzībā. Amautas - teiku un zināšanu glabātāji - veidoja
īpašu grupu, kas stāvēja atsevišķi no priesteriem. Arī pats sapa inka un citi
augstmaņi palīdzēja skolotājiem un mācīja audzēkņus, savus un savu radinieku
bērnus. Pirmo gadu zēni apguva kečuas valodu, jo arī pakļauto cilšu vadoņi kurakas
veda uz skolu savus bērnus.
Dižciltīgie audzēkņi kopā ar troņmantnieku - nākamo valdnieku studēja likumus un
pārvaldīšanas mākslu, jo daudzi pēc tam stājās augstos amatos. Skolnieki iepazinās
ar reliģiskajām ceremonijām. Amautas stāstīja viņiem par pagātni un senču
slavenajiem varoņdarbiem un mācīja tos atdarināt. Audzēkņi vingrinājās arī runas
mākslā un trešajā un ceturtajā mācību gadā apguva kipu («mezglu raksta»)
mākslas noslēpumus.
Piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumu sasniegušiem audzēkņiem vajadzēja izturēt
stingru pārbaudi - parādīt karavīra izturību un veiklību, cīnīties savā starpā
ar dūrēm un ar ieročiem, skriet garus gabalus, gulēt uz kailas zemes, iztikt ar
trūcīgu pārtiku un apģērbu.
Jaunekļiem pārbaudes laikā vajadzēja gavēt sešas dienas. Šajā laikā viņi
saņēma tikai sauju kukurūzas graudu un krūzīti ūdens dienā. Tā viņi pierādīja,
ka spēj paciest izsalkumu un slāpes.
Kaut arī pārbaudes cīņās jaunekļi lietoja neasus ieročus, tomēr viens otrs tika
nopietni ievainots un reizēm pat nogalināts, tik sparīgi cīnījās jaunie karavīri.
Tikai pēc šī stingrā pārbaudījuma, kas ilga veselu mēnesi, jaunekļus uzskatīja
par vīriem un izdūra viņiem ausīs caurumus, kuros vēlāk iekāra lielus zelta
auskarus - diskus, kas nostiepa ausis līdz pat pleciem. Tā bija dižciltīgo
atšķirības zīme.
Kipu - mezglu raksta noslēpumu apgūšana nebija viegla. No divu pēdu garas auklas, ko
veidoja cieši savīti krāsaini vilnas vai kokvilnas pavedieni, uz leju nokarājās
daudzi tievāki pavedieni dažādās krāsās. Šajos pavedienos kipu raksta zinātāji
iesēja mezglus, kas apzīmēja skaitļus un jēdzienus. Pats vārds kipu arī nozīmē
mezgls. Viens auklu saišķis svēris līdz piecdesmit kilogramu. Auklu krāsai un krāsu
salikumam, garumam un resnumam, mezglu izvietojumam bija nosacīta nozīme. Krāsas
apzīmēja dažādus konkrētus priekšmetus, piemēram, balts - sudrabu, dzeltens -
zeltu, zaļš - kukurūzu, brūns - kartupeļus, sarkans - karavīru skaitu, dažreiz arī
vispārējus jēdzienus, piemēram, balts - mieru, sarkans - karu, melns - laiku
(aizgājušo nakšu skaitu).
Tomēr kipu galvenokārt izmantoja rēķināšanai un skaitļu pierakstam. Mezgli
aizstāja ciparus, un tos varēja sasiet tā, ka bija iespējams ar mezgliem attēlot
jebkuru skaitli.
Spānieši brīnījās par to, cik ātri peruāņi ar kipu izdara sarežģītus
aprēķinus un cik daudz parādību iespējams apzīmēt ar kipu palīdzību. Tomēr šīs
auklas salīdzinājumā ar hieroglifiem, pat visai primitīviem, bija pavisam
neapmierinošs pieraksta līdzeklis un noderēja tikai mutvārdu ziņojumu
papildināšanai.
Katrā apriņķī un pilsētā dzīvoja īpaši ierēdņi - kipu kamajoki («kipu
glabātāji», «rēķinveži»), kuru uzdevums bija siet auklās mezglus un tos
izskaidrot. Ar kipu palīdzību ierēdņi sniedza dažādus pārskatus, piemēram,
atzīmēja ienākumus, izejvielas, kas sadalītas strādniekiem, krājumus, kas glabājas
inkas noliktavās, saņemtās nodevas. Citi pierakstīja jaunpiedzimušos un mirušos,
laulības, jaunekļus, kuri spēj nest ieročus, un tā tālāk.
Tātad ar kipu palīdzību galvenokārt glabāja dažādus statistiskus un kalendāra
datus, kā arī reizēm atzīmēja ievērojamus notikumus. Tomēr kipu nevarēja
atšifrēt bez mutvārdu paskaidrojumiem, ko deva kipu atnesēji; auklu raksts noderēja
vienīgi kā atmiņas palīglīdzeklis, un ar rakstību tam nebija nekā kopēja.
Senie peruāņi nav atstājuši nekādus rakstu pieminekļus, un tāpēc līdz šim
uzskatīja, ka Andu tautas nav izveidojušas savu rakstību. Tomēr ir ziņas, ka inkām
bijis slepens piktogrāfisks raksts un viņi pierakstījuši uz audekla teiksmas un ziņas
par vēsturiskiem notikumiem. Šos audeklus zelta rāmjos drīkstējis redzēt vienīgi
pats, valdnieks un īpaši vēsturnieki, šo hroniku glabātāji. Spānieši tos
iznīcinājuši pēc tam, kad norāvuši šīm «gleznā zelta ietvarus.
Skaitīšanai peruāņi izmantoja arī dēlīti (abaku), kas bija sadalīts joslās un
kvadrātos, kuros lika skaitīšanas vienības - apaļus akmentiņus. Skaitīšanā viņi
lietoja decimālo sistēmu.
Laiku inku zemē nosacīja pēc saules, bet ikdienas dzīvē to mērīja ar laika sprīdi,
kādā izvārās kartupeļi (aptuveni vienā stundā)
Peruāņu astronomija bija saistīta ar reliģiju. Viņiem bija kalendārs, kas
balstījās uz debess spīdekļu novērojumiem. Peruāņiem bija priekšstats par Saules
gadu (gada arums - 365 dienas un 6 stundas) un Mēness gadu (354 dienas). Gadu viņi
dalīja divpadsmit mēnešos, kam bija savs nosaukums un aša svētku diena. Mēnešus
peruāņi iedalīja nedēļās, bet nav zināms, vai tās bija septiņas, deviņas vai
desmit dienas garas.
Tā kā Mēness gads atpalika no patiesā laika, peruāņi izlaboja kalendāru pēc Saules
novērojumiem. Šim nolūkam pakalnos galvaspilsētas Kusko apkārtnē austrumos un
rietumos bija uzstādītas četras augstas kolonnas, lai pēc to ēnām noteiktu
saulgriežus. Bez tam novērojumus izdarīja arī pašā Kusko. Lielajā Saules templī
bija uzvilkts aplis, kura centrā atradās pīlārs un kuru no austrumiem uz rietumiem
šķērsoja līnija. Pēc šā Saules pulksteņa nosacīja gan saulgriežus, gan pavasara
un rudens ekvinokcijas. Pēc Saules stāvokļa peruāņi svinēja reliģiskas ceremonijas
un noteica lauka darbu termiņus. Vasaras saulgriežos, kad ekvatora tuvumā Saules stari
krita pavisam vertikāli un nebija nekādas ēnas, tika sarīkoti lieli svētki. Peruāņi
tad mēdza sacīt, ka Saules dievs sēžot visā savā spožumā uz Kusko tempļa
kolonnas. Saules kolonnām pakalnos uzlika ziedu vainagus, kā arī upurēja lielajai
dievībai puķes un augļus. Ziemas saulgriežus svinēja kā jauna gada sākumu.
Peruāņi pazina dažus zvaigznājus un novēroja planētu Venēru, tomēr viņu
zināšanas astronomijā bija daudz vājākas nekā actekiem un maijiem. Par to liecina
peruāņu izturēšanās Saules un Mēness aptumsumu laikā. Nezinādami šās parādības
cēloni, peruāņi domāja - Saule kļūstot tumša tāpēc, ka cilvēki kaut ko
noziegušies un lielais spīdeklis par to sadusmojies. Tālab gaidāma kāda liela
nelaime. To pašu solīja arī Mēness aptumsums. Šis spīdeklis esot smagi sasirdzis,
taisoties mirt un nogāzties no debesīm, un tad pasaulei būšot gals. Aptumsumam
sākoties, ļaudis vaimanāja, sita bungas un pūta taures, bērni raudāja un skaļā
balsī sauca Mēnesi, lai tas nemirstot. Viņi pēra suņus, lai tie gaudotu un tā
atmodinātu nemaņā guļošo spīdekli, jo domāja, ka Mēness ļoti mīlot suņus. Kad
spīdeklis no jauna atguva gaismu, ļaudis sacīja, ka Pačakamaka, lielais pasaules
valdnieks, to izdziedējis, un gavilēja aiz prieka.
Komētas parādīšanās, pēc ļaužu ieskatiem, vēstījot valdnieka nāvi vai valsts
bojā eju. Kad saule vakaros norietēja un nogrima jūrā, peruāņi sacīja, ka lielais
spīdeklis ejot dzestrajos ūdeņos atdzesēties, kā labs nirējs iznirstot cauri zemei
un otrā rītā atkal svaigs un spirgts parādoties austrumos.
Peruāņi prata dziedināt dažādas slimības, viņiem bija ļoti izveicīgi ķirurgi,
kuru zināšanas cilvēku anatomijā un zobu ārstēšanā bijušas krietni augstākas
nekā tālaika eiropiešu ārstiem. Peruāņu dziednieki izdarījuši pat galvaskausa
trepanāciju un lietojuši arī pretsāpju un caurejas līdzekļus, pratuši izdzīt zarnu
parazītus un nolaist asinis. Vienkāršajiem ļaudīm palīdzību lielāko tiesu sniedza
pūšļotāji, veci ļaudis, kas citu darbu vairs nespēja darīt. Dziedināšanā lietoti
dažādi augi, to skaitā arī tabaka.
Amautas - gudrie vīri rūpējās par to, lai no tautas atmiņas nepagaistu stāsti un
teiksmas par pagājušo laiku varoņdarbiem. Vēsturi savos darbos atspoguļoja arī
dzejnieki - aravesi. Viņu dziesmas skanēja lielajos tautas svētkos un sapa inkas
mielastos. Vēl pēc spāniešu iebrukuma bija saglabājušies fragmenti no himnām, kas
cildināja dievus, mītiskas teiksmas un vēsturiskas poēmas, kas tēloja cīņas ar
citām ciltīm un varoņdarbus kaujas laukā. Spāniešu hronisti pierakstījuši liriskas
dziesmas un romances, kā arī pieminējuši komēdijas un drāmas. Drāmas ar dziesmām
un dejām uzveduši aktieri kora pavadījumā.
Konkistadoru saujiņa - nežēlīgi, alkatīgi iekarotāji, kas bija atburājuši lielās,
varenās Saules bērnu zemes krastos, par visu to nekā nezināja. Teiksmainā,
noslēpumainā zeme - Peru jeb Piru, Eldorado - solīja iekarotājiem milzu bagātības.
Viņi nemaz nevēlējās iepazīties ar šīs zemes kultūru, paražām, reliģiju, kaut
ko izpētīt, saglabāt. Viņi bija nākuši sagrābt šo zemi un tās bagātības,
nolaupīt šai tautai zeltu un sudrabu, zemi un brīvību.
ZENONS KOSIDORSKIS
KAD SAULE BIJA DIEVS
KĀ KORTESS IEKARO ACTEKU VALSTI
Citēts no: Zenons Kosidorskis, Kad saule bija dievs. Rīga: izdevniecība "Zinātne", 1971.
Ferdinands Kortess, paputējuša Estramadūras spāniešu idalgo dēls, jaunības
dienās bija negants uzdzīvotājs. Ar dzīrēm tādu pašu dīkdieņu sabiedrībā,
tračiem un mīlas dēkām viņš beigu beigās tā nokaitināja godprātīgos pilsoņus,
ka, glābjoties no kārtības sargu dusmām, viņam vajadzēja ņemt kājas pār pleciem.
Nežēlastībā nokļuvušam jaunam spāņu aristokrātam tolaik bija plašas iespējas
doties piedzīvojumiem bagātos klejojumos. Tas taču bija 1504, gads; kopš Kolumba
pirmās ekspedīcijas uz Rietumindiju nebija pagājis pat ne divpadsmit gadu. Par Antiļu
salu zelta krājumiem klīda tādi nostāsti, ka no tiem varēja apreibt galva ne tikai
karstgalvīgajam Kortesam; bet pat visnosvērtākajiem Ibērijas pussalas iedzīvotājiem.
Kortess devās jūrā un izkāpa malā Sandomingo salā. 1511. gadā viņš kopā ar
Velaskesu sadomāja iekarot Kubu, kur iemantoja slavu ne tikai kā brašs cīnītājs, bet
arī kā nežēlīgs salas indiāņu apspiedējs, kad tie mēģināja nokratīt balto
iebrucēju jūgu.
Pēc salas sagrābšanas Velaskess kļuva par tās gubernatoru, savukārt arī Kortess
ieguva daudz zemju un zelta raktuves. Drīz vien viņš krietni iedzīvojās. «Dievs
vienīgais zina, cik indiāņu dzīvību maksāja šī bagātība,» rakstīja 16.
gadsimta spāniešu hronists Laskasass.
Iespējams, ka pēc apprecēšanās Kortess tāpat kā daudzi citi kolonizatori būtu
mierīgi nodzīvojis līdz mūža galam, baudīdams indiāņu vergu darba augļus, ja salu
zibens ātrumā neaplidotu vēsts par jauniem atklājumiem.
1518. gadā Huans de Grihalva izpētīja Jukatānas pussalas ziemeļu un rietumu krastus.
No turienes indiāņu ciltīm viņš uzzināja, ka kontinenta vidienē atrodoties varena,
biezi apdzīvota un ar zeltu bagātā acteku valsts. Šī ziņa iedarbojās uz Kortesu
gluži kā dzirkstele uz pulvera mucu.
Gubernators Velaskess nolēma nosūtīt uz turieni bruņotu ekspedīciju, un Kortess,
apsolījis segt daļu izdevumi, ar aizkulišu intrigām panāca to, ka viņu iecēla par
tās vadītāju.
Kubā ostas pilsētiņā Santjago jaunizceptais armādas admirālis sadabūja sešus
kuģus un savervēja trīssimt karavīru, bet tad Velaskess nožēloja savu lēmumu un
rīkojumu atsauca. Pazīdams Kortesa spītīgo un kaislo raksturu, gubernators uzlēca
zirgā un aizauļoja uz ostu, lai pats personiski atceltu no amata ekspedīcijas
komandieri.
Taču viņa ierašanās brīdī Kortess steigšus pacēla buras un, ņirgādamies par
Velaskesu, izgāja jūrā. Tomēr ekspedīcija ceļojumam vēl nebija gatava: trūka
kuģu, kareivju un, pats galvenais - pārtikas. Sarāvis saites ar varas pārstāvjiem,
Kortess bija spiests pielietot pirātu metodes, lai apgādātu sevi ar visu nepieciešamo.
Makakas ostā Kubā viņš konfiscēja visus pārtikas krājumus, pie kuriem varēja
piekļūt, netaupīdams pat karaļa muižas. Trinidadā Kortess sagrāba tikko no
Spānijas pienākušu tirdzniecības kuģi ar visām precēm. Par šīm izdarībām
pilsētas gubernators gribēja viņu apcietināt kā parastu laupītāju, taču
pārdrošais admirālis pavērsa pret pilsētu lielgabalus un piedraudēja, ka
neatstāšot akmeni uz akmens. Pārbiedētais augstmanis piekāpās un vairs
nestrīdējās ar bīstamo avantūristu.
Citā Kubas ostā - Keip-Sanantonio - armāda galu galā beidza sagatavošanās darbus un
1519. gada februāri izbrauca atklātā jūrā Jukatānas virzienā. Tajā ietilpa
vienpadsmit kuģu ar 110 matrožiem, 566 kareivjiem un 200 indiāņu nesējiem. Šīs
mazās armādas galvenais spēks bija jātnieku vienība ar vienpadsmit zirgiem, bet
pirmām kārtām - artilērija: desmit smagie un četri vieglie bronzas lielgabali.
Kājnieki bija apbruņoti ar lokiem, pīķiem, zobeniem, 32 arbaletiem un 13 arkebūzēm.
Flotile izmeta enkuru Jukatānā Tabasko upes grīvā. Upes gultne bija par seklu kuģiem,
tāpēc Kortess ar daļu ekipāžas devās augšup pa upi laivās, lai sasniegtu
tabaskiešu galvaspilsētu, kur, pēc Grihalvas stāstījuma, spānieši agrāk uzņemti
visai draudzīgi.
Taču Kortesu sagaidīja nepatīkams pārsteigums: no upes krastiem, kur mango koku un
1iānu biezoknī slēpās simtiem laivu ar indiāņiem, sāka lidot bultas un akmeni.
Drīz vien spāniešu laivas sadūrās ar indiāņu pirogām, un karavīri ievēlās
seklajā ūdenī, kur turpināja sīvo cīņu.
Pēc kāda laika spāniešiem izdevās izkļūt krastā, no kurienes tie sāka šaut ar
arkebūzēm. Nepazīstamo ieroču dārdoņa nobaidīja indiāņus: viņi bēga kur kurais,
un Kortess pēc strauja pārgājiena ieņēma viņu galvaspilsētu.
Nākamajā rītā tabaskieši savāca savu armiju - vairākus desmitus tūkstošu
karavīru. Briesmīgi kliedzot un svilpjot, indiāņi devās uzbrukumā; pat uguns no
lielgabalu rīklēm nespēja atturēt uzbrucējus, kaut gan zeme bija kā sētin nosēta
ar viņu līķiem. Pēdējā brīdī tabaskiešiem no aizmugures metās virsū spāniešu
ka alērija. Indiāņi nekad mūžā nebija redzējuši zirgus, tāpēc, ieraudzījuši
šos zviedzošos un sprauslājošos briesmoņus, viņi nosvieda ieročus un izklīda uz
visām pusēm.
Divus gūstā saņemtos virsaišus Kortess aizsūtīja pie tabaskiešu karaļa,
piedāvājot noslēgt mieru. Drīz vien ieradās pats karalis ar savu svītu un
bagātīgām zeltlietu dāvanām, turklāt atvezdams vēl divdesmit indiāņu verdzeņu,
tajā skaitā skaistuli Malincinu - spānieši to iesauca par Marinu, - kas vēlāk kļuva
par Kortesa tulku un mīļāko un palīdzēja viņam pakļaut savus ciltsbrāļus.
Noslēguši mieru ar tabaskiešiem, konkistadori no jauna sakāpa kuģos un 1519. gada 21.
aprīlī apmetās tajā vietā, kur tagad atrodas Verakrusas pilsēta. Visapkārt bez gala
un malas pletās bezgalīgas džungļu purvaines, no kurām pacēlās indīgi izgarojumi.
Par laimi, vietējie indiāņi bija laipnāki par tabaskiešiem. Tie īsā laikā uzcēla
ap nometni kādu tūkstoti zaru būdu un parūpējās par to, lai viesus pabarotu ar
augļiem, dārzeņiem un ceptiem mājputniem.
Indiāņu virsaitis Tehatlile pasniedza spāniešiem bagātīgas veltes: kokvilnas
audumus, apmetņus, kas bija krāšņi izrotāti ar eksotisku putnu spalvām, kā arī
grozus, pilnus ar zelta rotaslietām. Kortess lūdza, lai Tehatlile nosūta ziņnesi pie
acteku valdnieka Montesumas ar vēsti, ka ieradušies spānieši, kas vēlas apcienot
viņu galvaspilsētā.
Septiņas dienas konkistadori gaidīja atbildi. Visapkārt zaļoja krāšņi tropu meži,
kas uzdvesa skurbu dvingu un valgmi; tur auga mango un kupli sazarojuši sarkankoki,
palmas, augstas niedres un zāle, čūskveida liānas un eksotiskiem ziediem apbērti
vīteņaugi. Biežņā lidinājās kolibriji, mirdzēdami visās varavīksnes krāsās,
milzīgi tauriņi un putni ar košām spalvām.
Pa to laiku Montesumas pilī notika nepārtrauktas apspriedes. Acteku galvaspilsētu
Tenočtitlānu, kuru vēlāk iesauca par Mehiko, pārņēma bailes un nedrošība.
Valdnieks un galma augstmaņi nekādi nespēja izšķirties par noteiktu lēmumu.
Kālab gan vairākus miljonus lielā kareivīgā tauta tā nobijās no aizjūras
svešinieku saujiņas? Vainīgs bija acteku dievs Kecalkoatls. Acteki to iztēlojās kā
baltu cilvēku ar cirtainu bārdu, kaut gan viņiem pašiem bārda neauga. Leģenda
vēstīja, ka baltais dievs senos laikos ieradies no «zemes, kur lec saule», spārnotā
kuģī (paši acteki buras nepazina) un izkāpis krastā tieši tur, kur savu nometni
tagad bija ierīkojis Kortess. Baltais dievs iemācījis indiāņiem amatus un labas
ieražas, devis viņiem gudrus likumus un reliģiju, kā arī nodibinājis valsti, kur
audzēja dažādas krāsas kokvilnu un kukurūzas vālītes briedušas cilvēka augumā.
Paveicis savu misiju, baltais dievs atgriezies tur, no kurienes ieradies. Par viņa
nozušanu indiāņiem bija vairākas teiksmas.
Kāda no tām vēstīja, ka Kecalkoatls nokritis uz ceļiem šalcošā Atlantijas okeāna
krastā, sācis rūgti raudāt un tad meties liesmojošā ugunskurā. Viņa pelni
pacēlušies gaisā un pārvērtušies par putnu baru, bet sirds uzlidojusi debesīs un
kļuvusi par rīta zvaigzni.
Cita teiksma stāsta, ka nakts dievs, cenzdamies ar viltību padzīt balto dievu no
Meksikas, pasniedzis viņam kausu, kas bijis piepildīts it kā ar nemirstības eliksīru.
Bet īstenībā dzēriens pamodinājis dievā tik nepārvaramas ilgas pēc dzimtenes, ka
viņš spārnotā kuģī aizbraucis uz lēcošās saules pusi.
Taču visas teiksmas vienprātīgi apgalvoja: bārdainais dievs pareģojis, ka no
aizjūras ieradīšoties balti iekarotāji. Viņi pakļaušot visas indiāņu ciltis un
gāzīšot dievus, aizstājot tos ar svešzemju dievu. Šo teiku ietekmē acteki viegli
noticēja, ka piepildās senais pareģojums. Baltie svešinieki viņiem likās būtnes no
citas pasaules. Tie valdīja pār pērkonu un zibeni un bija savai varai pakļāvuši
neredzētus četrkājainus briesmoņus, bet tabaskiešus par spīti indiāņu milzīgajam
skaitliskajam pārsvaram sakāvuši gluži kā ar brīnumainas burvestības palīdzību.
Saglabājušies rakstveida avoti, no kuriem neapstrīdami izriet, ka aklā ticība
baltajam dievam bija viens no iemesliem, kāpēc spāniešiem tik viegli izdevās uzveikt
actekus un Peru inkus. Šī māņticība laupīja viņiem cīņas gribu un uzdvesa
grūtsirdību Montesumas kara padomei. Acteku valdnieks neapvienoja spēkus, lai
triecienā sakautu pārdrošo iebrucēju saujiņu, bet nolēma uzsākt sarunas. Viņš
nosūtīja vēstnešus, kuriem ar dāsnām veltēm vajadzēja pielabināt bargos
svešzemniekus, uzskatāmi parādot acteku bagātību un varenību, un pēc šādas
ietekmēšanas paziņot, ka viņiem aizliegts doties tālāk uz galvaspilsētu.
Pie svešzemniekiem nosūtītos augstmaņus pavadīja simts ar dāvanām apkrautu vergu.
Sūtņi bija tērpušies plati krokotās, krāšņi izšūtās drānās, viņu galvas
greznoja raibi papagaiļu spalvu pušķi. Rokas, kājas, kaklu un ausis bagātīgi rotāja
smagas zelta greznumlietas.
Viņi Kortesu apsveica, zemu klanīdamies, ar pirkstiem skarot te zemi, te savus deniņus.
Verģi aizdedzināja vīraku, kas izplatīja eksotisku augu smaržas, un salika uz pītiem
paklājiem Montesumas dāvanas: vairogus, ķiveres, bruņas, kakla rotas un rokassprādzes
visu no tīra zelta. Tur bija spalvu pušķi, pērles un pārsteidzoši daudz
dārgakmeņu, apbrīnojami smalki un prasmīgi darinātas zelta un sudraba statuetes,
meistarīgi izšūti kokvilnas tērpi, tik plāni kā zīds, bet pats galvenais - divas
apaļas zelta plāksnes dzirnakmens lielumā, kurās bija iegrebti daudzi augu un
dzīvnieku attēli.
Par šādām veltēm konkistadori nebija pat sapņojuši, un tās nepavisam neiedvesa
viņos bijību, kā bija cerējis Montesuma, bet, gluži otrādi, uzkurināja nevaldāmu
alkatību. Kortess laipni, taču noteikti noraidīja Montesumas prasību, paziņodams, ha
viņš atbraucis Spānijas karaļa uzdevumā un ka viņam jāizpildot sava valdnieka
rīkojumi.
Nākamās dienas rītausmā spānieši pamanīja, ka nozuduši indiāņi, kas parasti
gatavoja viņiem ēdienu. Drūmais klusums nevēstīja neko labu un brīdināja, ka
Montesumas prasības nedrīkst noniecināt. Pēc Montesumas rīkojuma viņi taču bija
pamesti vieni nāvējošā klimatā malārijas miasmu pilnajos džungļos, kur draudēja
bada nāve.
Kortesam vajadzēja atrisināt grūtu uzdevumu. Vai atgriezties Kubā, kā to aizvien
uzstājīgāk prasīja kareivji? Bet tur viņu gaidīja karātavas. No otras puses, būtu
tīrais neprāts doties dziļāk valstī ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju pretēji
tās valdnieka gribai.
Kad šķita, ka stāvoklis kļuvis gluži bezcerīgs, un Kortess, piekāpdamies savas
armijas prasībai, jau grasījās dot rīkojumu atgriezties uz kuģiem, bungām dārdot un
stabulēm skanot, negaidīti ieradās liels sūtņu pulks. Šie indiāņi runāja pavisam
citā valodā, un tikai divi kaut cik prata acteku valodu. Viņi sacīja, ka tos sūtījis
totonaku karalis, kura galvaspilsēta - Sempoala atradās Meksikas līča ziemeļos.
Totonaki bija pakļauti acteku varai, un viņiem nācās paciest pārestības, taču viņi
nezaudēja cerību, ka izdosies atgūt neatkarību. Viņu karalis, padzirdis par aizjūras
svešinieku brīnumaino uzvaru pār kareivīgajiem tabaskiešiem, aicināja tos pie sevis
un piedāvāja apvienot spēkus pret kopīgo ienaidnieku.
Kortess nekavējoties izmantoja šo izdevību un steigšus devās ar karaspēku uz
Sempoalu, jo bija pārliecināts, ka varēs viegli iekarot acteku valsti, kuru - kā
izrādījās - veidoja apspiestas ciltis, kas vienmēr bija gatavas sacelties.
Sempoalā dzīvoja gandrīz trīsdesmit tūkstoši cilvēku; tā bija gleznaina pilsēta
uzkalnu, dārzu un kukurūzas lauku vidū. Nobalsinātās mājas mirdzēja saulē kā
sudrabs. Galvenajā laukumā pret debesīm slējās balta piramīda ar terasēm tās
virsotnē pacēlās koka templis.
Iedzīvotāji spāniešus sagaidīja ar ziedu vijām, bet karalis, liela auguma, plecīgs
indiānis svētku tērpā, uzņēma viņus ļoti laipni, dāvinādams dārgas
greznumlietas un skaistus audumus. Viņš ne tikai apsolīja spāniešiem sūtīt palīgā
simts tūkstoš karavīru, bet arī pavēstīja tiem, ka actekiem ir vēl citi ienaidnieki
- tlakskalieši, uz kuru palīdzību varot cerēt.
Lai gan bija izveidojusies ļoti labvēlīga situācija, taču Kortesa kareivji turpināja
dumpoties. Liela nemiernieku grupa rīkoja sazvērestību, gatavodamās sagrābt kuģus un
atgriezties Kubā. Kortess to uzzināja, barvežiem piesprieda nāves sodu vai
spīdzināšanu, bet pēc tam spēra neticami pārdrošu soli. Viņš pavēlēja
«nodedzināt aiz sevis un sava karaspēka tiltus», un proti, lika izjaukt kuģus, koka
korpusus sadedzināt, bet dzelzs daļas, takelāžu un buras noglabāt.
Ierīkojis nocietinātu apmetni tajā vietā, kur konkistadori bija izkāpuši krastā, un
nosaucis to par «Villa Rica de Vera Cruz», t. i., «Īstenā krusta bagāto pilsētu»,
Kortess devās tālāk kontinenta vidienē, neredzams līdzi pusotra tūkstoša totonaku
karavīru. Tā kā indiāņu civilizācija nepazina riteni un nastu nesējus dzīvniekus,
bagāžu un lielgabalus stiepa tūkstošiem indiāņu nesēju.
Šis pārgājiens sākās 1519. gada 16. augustā.
Iesākumā Kortesa karaspēks gāja pa tropu džungļu zemienēm, cauri vaniļas un kakao
krūmiem, kur lidinājās papagaiļi, kolibriji un daudzkrāsaini taureņi. Bet jau pēc
dažām dienām nācās kāpt augšup pa plakankalnes nogāzēm, līdz parādījās pirmie
ozoli - mērenā klimata joslas vēstneši. Svešinieku acīm atklājās kalnu grēdas,
kas slējās augstu debesīs. Pa labi pletās mežiem apaugušais varenais Sjeramadres
kalnu masīvs, dienvidos vizēja Andu vientuļā milža - vulkāna Orisavas sniegotā
galotne, ko iezemieši godināja kā dievību.
Ceļā sastaptie indiāņi apsveica Kortesu ļoti draudzīgi. Ielejās un plakankalnēs
konkistadori redzēja biezi apdzīvotas pilsētiņas ar neiztrūkstošo piramīdu, klusus
ciemus, zeltainus kukurūzas tīrumus, aloju un kaktusu audzes, ar vārdu sakot, zem kalnu
saules dzīvinošajiem stariem krāšņi plaukstošu un ziedošu zemi.
Vēl pēc dažām dienām viņi nonāca draudīgu kalnu virsotņu zemē. Kareivju un
nesēju kolonna, izstiepusies gara jo gara, rāpās pa taciņām, kas līkločiem vijās
pāri kraujām, kurām līdzās dziļās gravās trakoja mutuļojošas straumes.
Lietusgāzes un salti vēji, krusa un sniegs ļoti novārdzināja spāniešus, bet īpaši
indiāņus, kas bija ģērbušies pavisam neatbilstoši bargajiem apstākļiem.
Paklausot totonaku padomam, Kortess devās uz tlakskaliešu zemi. Šie mūžsenie acteku
ienaidnieki nemitīgi cīnījās par savu neatkarību, tāpēc Kortess cerēja uz
militāru palīdzību.
Taču viņu sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Tiklīdz konkistadori pārgāja pāri
robežai, neliela indiāņu karavīru vienība uzbruka spāniešiem ar tādu niknumu, kura
priekšā nobālēja pat tabaskiešu kareivīgums. Jauno ienaidnieku vīrišķība un
nāves nicināšana stipri satrauca Kortesu. Tomēr vairāk par visu viņu pārsteidza
tas, ka tlakskalieši neizjuta ne mazākās bailes no zirgiem. Kaut arī indiāņi
redzēja zirgus pirmoreiz mūžā, viņi drošsirdīgi uzbruka jātniekiem, norāva tos
zemē un pat nogalināja divus rikšotājus, laižot darbā īpatnējus ieročus - kaujas
vāles ar dzelkšņiem bārdas naža asumā, kuri bija darināti no vulkāniskā stikla,
tā saucamā obsidiāna. Un nav zināms, kā būtu beigusies šī sadursme, ja uzbrucējus
neapturētu šāvieni no arkebūzēm un lielgabaliem.
Nākamajā rītā, vajājot indiāņu vienību, konkistadori nokļuva kādā aizā. Viņus
pārsteidza neredzēta aina: cik tālu vien sniedza skatiens, viņu priekšā stāvēja
milzīga tlakskaliešu armija. Baltām un dzeltenām svītrām izkrāsojušies karavīru
vidū īpaši izcēlās virsaiši. Zelta vai sudraba ķiveres un bruņas, vējā
plīvojoši raibi spalvu pušķi, taču galvenokārt visās varavīksnes krāsās
zaigojoši spalvu apmetņi - visa šī barbariskā godība padarīja tos līdzīgus
augstprātīgiem, eksotiskiem putniem. Pāri karaspēkam līgojās šķēpu mežs un
atsevišķu vienību emblēmas - zvēru attēli. Pašā priekšā stāvēja milzīga
auguma indiānis, garā kātā turēdams tlakskaliešu valsts ģerboni - pērlēm un
safīriem rotātu zelta ērgli.
Kortess uzreiz saprata, cik primitīva un naiva bija tlakskaliešu taktika.
Sadrūzmējušies aizā, karapulki, dabiski, nevarēja izvērsties, lai izmantotu savu
nomācošo skaitlisko pārsvaru. Tāpēc viņš lika konkistadoriem sakļauties ciešā
kolonnā un ielauzās ienaidnieka karaspēka pašā vidū. Šī taktika bija pareiza;
tiesa, kaujas haoss gluži kā sabangota jūra rītin aprija spāniešus, taču indiāņu
karavīri briesmīgajā šaurībā izrādījās gandrīz gluži nevarīgi.
Dzelzs bruņās tērptie spānieši lēni cirtās cauri indiāņu karavīru pūlim, kamēr
aizas otrā galā izkļuva klajā vietā un no turienes sāka dragāt ienaidnieku ar
biežām zalvēm. Tlakskalieši, ciezdami lielus zaudējumus, bija spiesti atstāt kaujas
lauku.
Trešajā dienā spāniešiem ceļā stājās vēl lielāka armija. Kortess ierakās
pakalnē un nolēma pielietot aizsargāšanās taktiku. Indiāņi strauji metās
uzbrukumā, bet arī šoreiz virzījās nekārtīgā blīvā pūlī bez jebkāda
stratēģiska plāna. Bultas no viņu lokiem un akmeņi no lingām iestrēga skanstēs vai
noslīdēja no spāniešu ķiverēm un krūšu bruņām. Krita gandrīz vienīgi
spāniešu sabiedroto totonaku karavīri.
Pēkšņi nodārdēja lielgabali un musketes. Tlakskalieši gāzās kā labība zem
izkapts cirtieniem, un, kad tie, kas priekšējās rindās vēl bija palikuši dzīvi,
pārbijušies no lielajiem zaudējumiem, sāka atkāpties, viņiem kā viesulis uzbruka
jātnieku vienība, kas cirta. un mīdīja panikā bēgošos karavīrus.
Augu dienu un visu nākamo nakti indiāņi ar neredzētu vīrišķību atkal un atkal no
jauna devās uzbrukumā, taču katrreiz tika atsviesti atpakaļ, un izšķīrēja nozīme
te bija spāniešu pārdomātajai taktikai un teicamai disciplīnai, taču galvenokārt
tam, ka indiāņi nepazina šaujamos ieročus. Drīz vien starp indiāņu virsaišiem
izcēlās strīdi, daži no viņiem, neveiksmes dēļ zaudējuši drosmi, savāca savas
kara draudzes un atstāja kaujas lauku.
Kad Kortess piedāvāja noslēgt mieru, tlakskalieši tūlīt piekrita; pat vēl vairāk,
viņi uzaicināja spāniešus uz savu galvaspilsētu. Un pēkšņi viņu ienaids ne no
šā, ne no tā pārvērtās impulsīvā draudzīgumā. Pilsētas iedzīvotāji izgāja
sagaidīt nesenos pretiniekus ar puķu klēpjiem, lika zirgiem un kareivjiem ap kaklu
ziedu vijas, bet baltās tunikās tērptie priesteri parādīja tiem godu, kvēpinot
vīraku.
Pilsētā skanēja skaļi saucieni, mūzika, dziesmas un bungu rīboņa. Pāri šaurajām
ieliņām šūpojās vītnes no ziediem, kādus spānieši nepazina. Vecais karalis
Šikotenkatls apkampa Kortesu un aicināja svešzemniekus uz dzīrēm.
Pilsētu ieskāva vareni, ar mūžīgu sniegu klāti kalni. Ielas bija šauras un stāvas.
No kaļķakmens celtajām mājām nebija ne logu, ne durvju. Ieejas aizsedza rakstaini
audumi, kas bija apkārti ar zvārgulīšiem, kuru sidrabainās skaņas plūda pāri visai
pilsētai. Iezemiešu aristokrāti un galma augstmaņi dzīvoja no aptēstiem akmeņiem
celtās pilīs. Pilsētas centrā slējās piramīda ar svētnīcu kara dievam, kuram
tlakskalieši katru dienu upurēja cilvēkus - galvenokārt kara gūstekņus.
Kopš pusgadsimta viņi bija karojuši ar actekiem, atvairīdami to postošos iebrukumus.
Acteki, ciešot sakāvi pēc sakāves, beigu beigās pielietoja pret viņiem ekonomiskās
blokādes taktiku. Starp citu, bija nogriezti sāls piegādes ceļi, tāpēc tlakskalieši
no tās atradinājās tik lielā mērā, ka pat spāniešu valdīšanas laikā vairākas
šo indiāņu paaudzes ēdienu joprojām nesālīja.
Vēsts par tlakskaliešu sakāvi, bet vēl jo vairāk par viņu draudīgo savienību ar
svešzemniekiem iedvesa Montesumam šausmas un pilnīgi laupīja drosmi. Viņam ienāca
prātā gluži aplama doma: ar milzīgu zelta daudzumu pielabināt konkistadorus, lai tie
atsakās no saviem sabiedrotajiem un pārtrauc gājienu uz Tenočtitlānu. Saņēmis
noraidošu atbildi, viņš lūdza spāniešus doties uz Čolulas pilsētu, kur tiem
sagatavotas mītnes.
Čolula bija acteku reliģiskā galvaspilsēta. Tur atradās mums jau pazīstamā dieva
Kecalkoatla templis, kas bija visu Meksikas indiāņu svētceļojumu vieta. Spānieši
apgalvoja, ka šī pilsēta bijusi skaistāka par Florenci, un to zināmā mērā
apstiprina drupas, kas saglabājušās līdz mūsu dienām. Piramīda; uz kuras pacēlies
templis, pat tagad izraisa apbrīnu ar saviem milzīgajiem apmēriem. Tās pamati
daudzkārt pārsniedza Heopsa piramīdas pamatus, kaut arī pati celtne bija mazliet
zemāka.
Šaurās ieliņas stipri atgādināja Meku, Jeruzalemi vai viduslaiku Romu. Pa tām plūda
nebeidzamas svētceļnieku un ubagu, prietseru un mūķeņu straumes. Pāri pilsētai pret
debesīm slējās četri simti svētnīcu torņu, kuros dega mūžīgā uguns. Dziedot un
kvēpinot vīraku, ik dienas pa pilsētu gāja procesijas.
Spānieši kopā ar totonakiem un tlakskaliešiem apmetās kāda tempļa pagalmā. Reiz
Marina no pilsētas augstmaņa sievas uzzināja, ka pret svešzemniekiem pēc Montesumas
pavēles gatavojoties sazvērestība. Kortess nolēma ar triecienu pasteigties pirmais un
izdomāja pārdrošu plānu, kā iznīcināt Čolulas aristokrātus, lai pilsēta
tādējādi paliktu bez vadītājiem. Viņš uzaicināja pie sevis visus augstmaņus it
kā svarīgas ziņas pavēstīšanai. Tiklīdz tie sapulcējās pagalmā, apbruņoti
spānieši negaidīti uzbruka tiem, un sākās slaktiņš. Šausmu kliedzieni izlauzās no
neapbruņoto indiāņu krūtīm. Izmisuma pārņemti, vieni kailām rokām metās virsū
uzbrucējiem, citi skraidīja pa pagalmu, meklēdami izeju no lamatām. Tomēr nevienam
neizdevās izbēgt no nāves. Spānieši, ar asinīm notašķījušies un aizelsušies,
kā šakāļi uzklupa līķiem, plēšot nost dārglietas un drānas.
Nelaimīgo cilvēku vaimanas sacēla kājās visu pilsētu.
Milzīgs pūlis ielenca tempļa pagalmu un centās ielauzties iekšā. Spānieši
atbildēja ar lielgabalu un arkebūžu zalvēm. Ieraudzījis līķus, pūlis metās bēgt.
Tad pa vārtiem izauļoja jātnieki, kā lavīna gāzās konkistadori un sabiedrotie
indiāņi. Iejaukušies mutuļojošā drūzmā, viņi cirta un kāva pa labi un pa kreisi.
Augu dienu tie nodevās māju un svētnīcu izlaupīšanai,- pielaida uguni visam, ko
nespēja aiznest, un atgriezās savās mītnēs, apkrāvušies ar trofejām. Pievakarē no
ziedošās pilsētas bija palikušas vienīgi drupas.
Divas nedēļas pēc šiem notikumiem spānieši devās tālāk. Tagad ceļš veda uz
pāreju pāri kalnu grēdai, kas ietvēra Meksikas ieleju. Ar katru soli gaiss kļuva
aizvien rēnāks un nemīlīgāks. Ledains vējš koda līdz kaulam. Abās pusēs
izslējās divi augstākie Ziemeļamerikas kontinenta kalni - vulkāni Popokatepetls un
Ikstaksihuatls.
Tikuši līdz pārejai, spānieši neticēja savām acīm. No krūtīm izlauzās sajūsmas
saucieni: «Apsolītā zeme!» Meksikas ielejā, kuru indiāņi sauca par Anavaku,
izraisīja neizdzēšanu iespaidu. Dzidrajā gaisā, spožās saules apstarota, kā uz
delnas bija saskatāma nelielu tīrumu, dārzu, mežu un debeszilu ezeru krāsainā
mozaīka. Lielākā ezera vidū kā uz kristālspoguļa mirdzoši gludās virsmas
neskaitāmu piramīdu ēnā vizēja sniegbaltā acteku galvaspilsēta Tenočtitlāna,
«Rietumu Venēcija», kā konkistadori to uzreiz nosauca.
1519. gada 8. novembrī spāniešu un viņu sabiedroto armija devās uz pilsētu. Pāri
Teskoko ezeram bultas taisnumā veda no akmeņiem un smiltīm uzbūvēts dambis. Abpus tam
peldēja neskaitāmas ar daždažādām precēm piekrautas laivas. Dambja galā svētku
apģērbos tērptu augstmaņu vidū, sēdēdams zeltītās nestuvēs, viņus sagaidīja
pats Montesuma. Tas bija apmēram četrdesmit gadus vecs štalta auguma vīrs ar
melnīgsnēju plēsīga putna seju. Viņa galvu greznoja milzīga purpursarkanu un zaļu
spalvu rota, kurā mirdzēja un laistījās pērles un tirkīzi. Montesumas apmetnis bija
īsts mākslas darbs: tūkstošiem spalvu visās paletes krāsās veidoja žilbinoši
bagātu ornamentu. Valdnieka tērps viscaur vizuļoja zeltā un dārgakmeņos. Pat viņa
kurpju zoles bija izgatavotas no zelta.
Montesuma apsveica Kortesu izmeklēti laipni un uzdāvināja tam slīpētu kristālu
virteni, ko acteki vērtēja augstāk par zeltu. Pēc tam viņš spāniešu priekšgalā
devās uz pilsētu. Karaspēks attina karogus un, taurēm skanot un bungām dārdot,
iegāja priekšpilsētā, kur indiāņu bari, sapulcējušies uz ielām un māju
lēzenajiem jumtiem, nolūkojās svešiniekos ar ziņkārību un bažām.
Beidzot visi apstājās pilsētas galvenajā laukumā. Vienā pusē spānieši ieraudzīja
milzīgu piramīdu, tai līdzās lepni slējās Montesumas pilis, kas bija celtas no
tēstiem akmeņiem. Pretējā pusē aiz varenās cietokšņa sienas atradās tagadējā
valdnieka tēva kādreizējā rezidence. Montesuma sagaidīja viesus pagalmā, lai .pats
personiski tiem ierādītu dzīvojamās telpas.
Nākamajā dienā Kortess paša valdnieka pavadībā kopā ar saviem virsniekiem
apstaigāja piramīdu. Celtne bija uzbūvēta plaša laukuma vidū, to ieskāva
aizsargsiena ar torņiem un šaujamlūkām. Šeit kaujas gatavībā dežurēja karaspēks
tādam gadījumam, ja tautā uzliesmotu dumpis.
Piramīdai bija pieci stāvi ar terasēm. Pašā virsotnē, kur pacēlās divas koka
torņiem līdzīgas svētnīcas, varēja nokļūt pa ļoti stāvām kāpnēm ar 340
pakāpieniem.
Galvu reibinošā augstumā piramīdas virsotnē Montesuma paņēma Kortesu zem rokas un
pastāstīja par visu, kas atklājās skatienam lejā. Acteku galvaspilsētā dzīvoja 300
tūkstoši cilvēku - tolaik tā bija viena no lielākajām pilsētām pasaulē (Londonā
dzīvoja tikai 200 tūkstoši cilvēku). Gar ezera krastu pacēlās citas, mazākas
pilsētas, to vidū prāvākā bija Teskoko. Visas šīs pilsētas bija cieši jo cieši
saistītas cita ar citu, tā ka būtībā Tenočtitlānas iedzīvotāju skaits sasniedza 3
miljonus.
No putna lidojuma pilsēta izskatījās tā:
Tenočtitlāna atradās ezera vidū uz ovālas salas, ko ar sauszemi savienoja trīs
dambji; tos šķērsoja kanāli, kam pāri varēja tikt pa paceļamiem tiltiem. Bez tam
pāri ezeram uz pilsētu stiepās liels akvedukts ar terakotas caurulēm, pa kurām
tecēja ūdens no tuvējiem kalniem, jo ezera ūdens bija sāļš. Spānieši ar bažām
ievēroja, ka bruņotas sadursmes gadījumā pilsēta var kļūt par slazdu, no kura
laukā tikt nebūtu viegli.
Tempļa priekšā zvilnēja milzīgs sarkanas jašmas bluķis, uz kura dieviem upurēja
cilvēkus. Vienā no svētnīcas torņiem atradās kara dievs Uicilopočtli - milzīgs un
kroplīgs elks, kam vienmēr slāpa pēc cilvēku asinīm.
«Šo tēlu,» raksta Kortesa biedrs Bernals Diass, «viscaur klāja zelts un
dārgakmeņi. Labajā rokā tas turēja loku, bet kreisajā - bultu saišķi. Milzīgo
elku greznoja kaklarota no cilvēku galvaskausiem, kas bija inkrustēti ar safīriem.»
Tomēr visdrausmīgāko iespaidu atstāja statujas priekšā stāvošā bļoda, kurā vēl
kūpēja trīs cilvēku sirdis. Piramīdas pakājē spānieši ieraudzīja koka paviljonu,
kurā saskaitīja 13 tūkstošus cilvēku galvaskausu, kas bija rūpīgi sakārtoti
plauktos.
Pavadījis vienu nedēļu galvaspilsētā, Kortess sāka gudrot, kā iekarot šo valsti un
sagrābt tās bagātības. No pieredzes viņš zināja, ka indiāņi parasti nonāk
panikā un pārtrauc cīņu, kolīdz nonāvēts vai kritis gūstā to vadonis. Tāpēc
viņš nolēma spert nepieredzēti pārdrošu soli; proti, sagūstīt Montesumu savā
mītnē un, rīkojoties viņa vārdā, sagrābt varu savās rokās.
Drīz vien notika atgadījums, kas deva ieganstu īstenot šo nodomu. Kāds no acteku
provinces gubernatoriem nogalināja dažus spāniešu gūstekņus. Zaudējis kauju, viņš
spīdzināts atzinās, ka esot to izdarījis, izpildot Montesumas norādījumu. Tad
Kortess ar vairākiem spāniešu zaldātiem ielauzās pilī, apvainoja valdnieku
nodevībā un, visam galmam vaimanājot un raudot, aizveda to uz savu mītni. Par sodu
viņš pašrocīgi iekala Montesumu uz vairākām stundām važās, kamēr laukumā uz
sārta sadedzināja nelaimīgo gubernatoru.
Piedzīvojis šādu nepieredzētu apkaunojumu, Montesuma ne tikvien neaicināja tautu
cīņā, bet pat vēl vairāk - kad pie pils sāka pulcēties satraukto pavalstnieku
pūļi, iznāca uz cietokšņa mūra un centās iegalvot tiem, ka ieradies pie saviem
viesiem labprātīgi. Bailēs no svešzemniekiem viņš bija zaudējis ne tikai
vīrišķību un pašcieņu, bet pat elementāru saprātu.
Valdnieka padevība un iedzīvotāju pasivitāte padarīja konkistadorus vēl
pārdrošākus. Drīz vien spānieši piespieda Montesumu nodot viņiem visu acteku
dārgumu krātuvi ar ieganstu, ka tā būšot nodeva Spānijas karalim. Taču nekaunības
kalngals bija kāda tempļa pārbūvēšana par katoļu baznīcu; turklāt spāniešu
algotņi visas pilsētas acu priekšā nogrūda acteku dieva statuju pa piramīdas
kāpnēm.
1520. gada maijā, tātad sešus mēnešus pēc tam, kad Kortess bija ieradies
galvaspilsētā, no Verakrusas pienāca satraucoša vēsts. Tur bija izkāpusi malā
prāva spāniešu vienība ar Narvaesu priekšgalā; to sūtīja Kubas gubernators
Velaskess, lai sagūstītu Kortesu un atņemtu viņam laupījumu.
Kortess atstāja savā vietā par komandieri Alvarado, bet pats nekavējoties ar 233
kareivjiem devās pretī jaunajam ienaidniekam. Narvaess bija sasniedzis totonaku
galvaspilsētu un nostiprinājies tur piramīdas virsotnē. Taču tas bija neapdāvināts
un neuzņēmīgs karotājs. Nakts aizsegā, tropiskās vētras un lietusgāzes laikā,
Kortesa karaspēks piezagās pie piramīdas un pēkšņā triecienā ieņēma pretinieka
pozīcijas. Narvaess tika smagi ievainots, bet viņa karavīri - 1200 kājnieku un simts
jātnieku - nolika ieročus. Kortess, neskopodamies ar dāvanām un apsolīdams bagātīgu
laupījumu, pārvilināja tos savā pusē, tādējādi ievērojami nostiprinot savu
karaspēku.
Tiklīdz viņš bija ticis galā ar šiem sarežģījumiem, atauļoja Alvarado ziņnesis
ar nelaimes vēsti. Tenočtitlānā uzliesmojusi sacelšanās. Satracinātie iedzīvotāji
sadzinuši spāniešus viņu mītnēs un nogriezuši ceļus pārtikas piegādei. Kuru
katru brīdi varēja sākt. uzbrukums, un aplenktos gaidīja droša nāve.
Kas tad īsti bija noticis? Sakarā ar gadskārtējām svinībām par godu kara dievam
laukumā pie piramīdas bija sapulcējušies seši simti visdižciltīgāko acteku
augstmaņu, lai piedalītos tradicionālajā rituālā - himnu dziedāšanā un
reliģiskajos gājienos. Izpildot Alvarado rīkojumu, konkistadori uzbrukuši
neapbruņotajiem actekiem un nonāvējuši tos līdz beidzamajam vīram. Pēc tam
norāvuši no līķiem dārglietas. Šī ļaundarība nekādi nebija izprovocēta,
zvērību iemesls bija viszemiskākā slepkavošanas un laupīšanas kāre.
Kortess straujā pārgājienā steidzās palīgā aplenktajiem un tā paša gada 24.
jūnijā sasniedza pilsētu. Tukšajās ielās un laukumos valdīja drūms klusums;
dīvainā kārtā neviens pat nemēģināja aizkavēt abu armiju apvienošanos.
Taču, kolīdz Kortess paguva aiz sevis aizvērt vārtus, pilsētā atskanēja draudīgi
saucieni. Pēc mirkļa cietokšņa sienām kā sabangotas jūras viļņi tuvojās
neskaitāmi līdz zobiem apbruņotu indiāņu pulki. Tuvējās ielas, māju jumti un pat
piramīda bija kā sētin nosēta ar vīriešiem, sievietēm un bērniem. Pāri aplenkto
spāniešu galvām vispirms nobira bultu un akmeņu krusa, bet pēc tam acteku karavīri
lielā nekārtībā, cits citu grūstīdami, metās uz sienām, nepievēršot uzmanību
tam, ka lielgabalu un muskešu zalves izrauj milzu robus viņu rindās.
Spānieši necieta kaut cik nopietnus zaudējumus, bet uzbrucēju niknums iedvesa viņiem
bailes. Kortess atkal un atkal raidīja pēkšņos triecienos kavalēristus un kājniekus,
taču būtībā tie bija veltīgi pūliņi. Kad indiāņus mīdīja ar zirgiem, dzina
atpakaļ un kapāja ar zobeniem, tie atkāpās, taču pēc brīža atgriezās atkal. Abām
rokām ieķērās zirgiem krēpēs, rāva jātniekus no sedliem un tos, kurus izdevās
sagūstīt dzīvus, nekavējoties aizveda pie kara dieva altāra un nodūra. Kanālos un
ezera ūdeņos mudžēt mudžēja laivas ar karavīriem. Uz dambjiem acteki izjauca tiltus
un cēla barikādes, nogriezdami spāniešiem atkāpšanās ceļu. Kortess trakoja un
ārdījās, sajuzdams savu bezspēcību, pavēlēja nodedzināt māju pēc mājas,
kvartālu pēc kvartāla, un drīz vien visa pilsēta pārvērtās par uguns jūru.
Beigu beigās Kortess noprata, ka vienīgā iespēja palikt dzīvam ir noslēgt pamieru un
netraucēti atstāt pilsētu. Viņš griezās pie Montesumas ar lūgumu uzņemties
vidutāja lomu. Acteku valdnieks, vai nu vēlēdamies paglābt galvaspilsētu no galīgas
iznīcināšanas, vai arī joprojām palikdams tās gļēvulīgās piekāpības varā,
kura visu laiku bija noteikusi viņa rīcību, apņēmās palīdzēt.
Uzvilcis mugurā pašu lepnāko karaļa tērpu, viņš parādījās uz cietokšņa mūra
un svinīgā balsī pavēlēja saviem pavalstniekiem pārtraukt cīņu. Taču dumpinieki
jau bija zaudējuši jebkādu cieņu pret karali. Laukumu pāršalca vienprātīga
sašutuma vētra, atskanēja apvainojoši saucieni. Montesumu apmētāja akmeņiem. Viens
no tiem trāpīja viņam tieši pierē, un nāvīgi ievainotais karalis saļima.
Savas dzīves pēdējos mirkļus Montesuma pavadīja vientulībā un izmisumā. Viņš
plēsa nost apsējus, atteicās no jebkura ēdiena, ar nepacietību gaidīdams nāvi.
Montesumas līķi spānieši izdeva actekiem, un viņi to tik labi noslēpa, ka tas nav
atrasts līdz pat mūsu dienām.
Tiklīdz pienāca tumšas naktis bez mēnesnīcas, Kortess nolēma slepšus izkļūt no
slazda. Tā kā indiāņi nemēdza miegā iegrimušajā pilsētā norīkot sargposteņus,
šāds nodoms varēja vainagoties ar panākumiem. Pa iepriekš sagatavotu pārnesamu tiltu
spānieši un viņu sabiedrotie indiāņi jau bija tikuši pāri pirmajam kanālam, kas
šķērsoja dambi, un patlaban tuvojās otrajam, kad pēkšņi kāda indiāniete, kas
šajā vēlajā stundā mazgāja veļu, tumsā pamanīja viņus un sacēla trauksmi.
Iedzīvotāji uztrūkās no miega un metās bēgļiem pakaļ. Uz dambja saskrēja
karavīru pūļi, ezerā parādījās laivas, un sākās kauja. Iekarotāju kolonna, kas
bija izstiepusies garumā, nokļuva zem bultu un akmeņu nāvējošās krusas. Acteku
karavīri, laivās braukdami, vilka spāniešus ūdenī un sagūstīja dzīvus, lai
upurētu dieviem.
Iebrucēji izmisīgi aizstāvējās, taču kritušo un ievainoto skaits auga baismīgā
ātrumā. No pilnīgas sagrāves viņus paglāba kavalērijas iznīcinošie triecieni un
lielgabalu zalves, kas sašķaidīja laivas un noslaucīja indiāņus no šaurā dambja.
Izmantodami acumirklīgu apjukumu, spānieši metās ūdenī, lai peldus izkļūtu
krastā, kur viņi varētu brīvāk manevrēt.
Pēc šīs kaujas no Kortesa karaspēka bija palicis pāri nožēlojams asinīm
noplūdušu, noskrandušu un izvārgušu salašņu pūlis. Spānieši bija zaudējuši
gandrīz trešo daļu kareivju, bet tlakskalieši - vairāk par pieciem tūkstošiem
vīru. Starp tiem, kas pēc sakāves palika dzīvi, nebija neviena, kam nebūtu vieglāka
vai smagāka ievainojuma. Gāja zudumā visi lielgabali, arkebūzes, daudz arbaletu un
lielākā daļa zirgu. Ezerā nogrima arī viss acteku zelts, kuru spānieši pirms kaujas
bija sadalījuši savā starpā, lai aiznestu no pilsētas.
Kortess devās uz tlakskaliešu galvaspilsētu. Pēc vairākām pārgājienos un atpūtā
pavadītām dienām konkistadori devās augšup pa nogāzi, lai tiktu pāri kalnu grēdai,
kas viņus šķīra no tlakskaliešu zemes. Sasnieguši kalnu pāreju, kas veda uz Otumbas
ieleju, tie sastinga, gluži kā pēkšņa zibens ķerti. Visa ieleja bija pilna ar
vatēta balta auduma kamzoļos tērptiem acteku karavīriem. Iztālēm šķita, ka ieleja
pieputināta ar sniegu. Virs indiāņu galvām slējās pīķi, kaujas emblēmas un raibu
raibie spalvu pušķi; virsaišiem bija spocīgas ķiveres, kas atgādināja zvēru
galvas.
Spānieši un tlakskalieši, izdzirduši apdullinošus bļāvienus un svilpienus, nolēma,
ka situsi viņu pēdējā stunda. Izmisumā cenšoties pēc iespējas dārgāk pārdot
savu dzīvību, kon.kistadori ielauzās šīs blīvās cilvēku masas pašā centrā.
Viņus veda Kortess, sēdot zirgā, aiz viņa virzījās spāniešu algotņi, cērtot
ceļu ar zobeniem, pīķiem un dunčiem, bet kolonnu noslēdza tlakskalieši, kuru rokās
bija šausmīgās vāles ar asajiem obsidiāna dzelkšņiem.
Acteku virsaiši iepriekšējās kaujās ar svešzemniekiem neko nebija mācījušies un
ar neizprotamu trulumu atkārtoja to pašu taktisko kļūdu, ko bija pieļāvuši
takskalieši, bet pēc tam viņi paši Tenočtitlānā ielu cīņās. Sadrūzmējušies
noslēgtajā, šaurajā ielejā, acteki nespēja izmantot savu skaitlisko pārsvaru un
raidīt kaujā vienlaikus tūkstošiem karavīru. Kauja notika atsevišķās grupiņās,
vīrs pret vīru, kur indiāņi nespēja tikt galā ar konkistadoriem, kas bija iekalti
dzelzs bruņās un veikli prata rīkoties ar zobeniem.
Tomēr par spīti visam bojāejai lemto spāniešu saujiņu galu galā ienaidnieka
pārspēks tomēr uzveiktu. Kareivjiem jau gura rokas, daudzi no viņiem bija smagi
ievainoti un tikko turējās kājās. Kortess nokrita no nogalinātā zirga un stipri
sasitās. Acteki aizvien neatlaidīgāk mācās virsū, spāniešiem draudēja pilnīga
sagrāve.
Pēdējā brīdī Kortess pamanīja kaut ko tādu, kas iedvesa spēkus uzņēmīgai
rīcībai, un proti: netālu no viņa savas svītas vidū stāvēja acteku armijas
virspavēlnieks. Kortess pazina to pēc milzīgā spalvu pušķa zelta kāta galā. Viņš
metās pie vadoņa un, iekams viņu paguva aizkavēt miesassargi, izdūra tam cauri
pīķi, bet karognesējam izrāva no rokām valsts karogu.
Atkal atkārtojās tas pats, kas bija raksturīgs tā laika indiāņu ciltīm: uzreiz zuda
armijas saliedētība, starp karavīriem, kas nule vēl bija rādījuši disciplīnas un
drošsirdības paraugus, sākās sajukums. Svīta un miesassargi aizbēga uz visām
pusēm. Panika pletās plašumā kā ugunsgrēks stepē, pārņemot pat
visdrošsirdīgākos karavīrus. Acteki izklīda kur kurais, atstājot kaujas lauku.
Šajā dienā, 1520. gada 8. novembrī, spānieši Meksikā izcīnīja savu vislielāko
uzvaru.
Tlakskaliešu zemē Kortess uzreiz sāka gatavoties jaunai kampaņai pret actekiem un
tāpēc sūtīja uz Verakrusu pēc papildspēkiem. Pa to laiku acteku vidū uzliesmoja
baku epidēmija; šo slimību no Eiropas bija ievazājuši iekarotāji. Sērgai par upuri
krita tūkstošiem indiāņu, tajā skaitā sacelšanās vadonis Montesumas brālis
Kvitlavaks. Un kaut arī viņa pēctecis Kvautemoks izsludināja tautas svēto karu,
cenzdamies dabūt savā pusē pat tlakskaliešus, - atsevišķas pilsētas un ciltis, cita
citu apsteidzot, sūtīja Kortesam padevības apliecinājumus, līdz ar to parakstot
spriedumu sev un saviem tautiešiem.
Likās, ka liktenis ir labvēlīgs Kortesam. No malu malām pienāca gluži negaidīti
papildspēki. Verakrusas ostā noenkurojās ar šaujamiem ieročiem un munīciju
bagātīgi piekrauts kuģis, kuru no Kubas bija atsūtījis Velaskess. Simts kājnieku un
divdesmit kavalēristu liela karaspēka vienība, ko Jamaikas gubernators ar kādu citu
kuģi bija norīkojis Jukatānas kolonizēšanai, nekavējoties pārgāja Kortesa pusē.
Kāds kuģīpašnieks pārdeva viņam savu kuģi ar ieroču kravu, bet apkalpe
pievienojās konkistadoriem. Jau Tenočtitlānas aplenkuma laikā Verakrusā nez no
kurienes iebrauca vēl trīs kuģi ar divi simtiem kājnieku un septiņdesmit jātniekiem.
Šo notikumu rezultātā Kortesa armija kļuva varenāka nekā jebkad agrāk, tajā
ietilpa 818 kājnieki, no tiem 118 apbruņoti ar arbaletiem un arkebūzēm, 110
kavalēristi, trīs smagie lielgabali - no dzelzs un 15 vieglie no bronzas, tā saucamie
falkoneti, kā arī 75 tūkstoši tlakskaliešu karavīru.
Kortess nebija aizmirsis, kādas nepatikšanas konkistadoriem sagādāja acteku laivu
flotile, tāpēc nolēma likt tai pretī pats savu floti. Viņš pavēlēja uzbūvēt 13
brigantīnas, izlietojot sadedzinātās armādas takelāžu, buras un dzelzs daļas.
Drīz vien acteku dumpinieki saņēma ļoti smagu triecienu: sabiedrotā kaimiņu pilsēta
Teskoko, kas atradās tā paša ezera krastā iepretī Tenočtitlānai, dinastisku intrigu
rezultātā piedāvāja Kortesam savienību un uzaicināja viņu pie sevis. Nodevība
pašā acteku valstī deva iespēju konkistadoriem iegūt bāzi turpat blakus tās
galvaspilsētai.
Smago brigantīnu pārvietošana simts kilometru attālumā no tlakskaliešu
galvaspilsētas uz Teskoko pāri augsto kalnu pārejām bija kaut kas nepieredzēts. Šo
uzdevumu paveica tūkstošiem indiāņu nesēju divdesmit tūkstoš tlakskaliešu
karavīru apsardzībā.
Vairākus mēnešus Kortess centās ielenkt Tenočtitlānu blokādes lokā - viņa ļaudis
ieņēma visas tuvējās pilsētiņās un ciematus un pirmām kārtām, izpostot
akveduktu, pārtrauca ūdens piegādi pilsētai. Gatavodamies triecienam, Kortess
sadalīja savu armiju trijās operatīvās grupās, kurām vajadzēja vienlaikus forsēt
trīs dambjus, kas pilsētu savienoja ar sauszemi.
Kvautemoks bija noorganizējis labi pārdomātu aizsardzību. Viņš nostiprināja dambjus
ar ierakumiem un dziļiem grāvjiem, kurus no flanga apsargāja milzum daudz laivu ar
karavīriem.
Kortess atkārtoja triecienu pēc trieciena, taču uzbrucēji, akmeņu un bultu krusas
sagaidīti, ikreiz bija spiesti atkāpties, nosējot ar līķiem dambjus. Taču drīzumā
stāvoklis izmainījās par labu konkistadoriem. No Teskoko pienāca brigantīnu flotile.
Kad pēkšņi parādījās milzīgās laivas ar baltajām burām, galvu reibinošā
ātrumā slīdot pa ezera virsmu, indiāņus sagrāba izbrīns un šausmas. Brigantīnas
kā vēja spārnos traucās pretī indiāņu nedrošajām laiviņām, nepārtraukti
apšaudīdamas tās ar falkonetiem un arkebūzēm. Ezers tūlīt pārklājās ar līķiem
un sadragātu laivu atliekām.
Acteku flotiles sagrāve atsedza uz dambjiem uzcelto barikāžu flangus un aizmuguri.
Tiesa, no visām pusei ielenktie acteku karavīri aizstāvējās ar nepieredzētu
bezbailību, taču nespēja atvairīt uzbrukumus un gāja bojā. Kortess citu pēc citas
sagrāba barikādes, virzīdamies pa dambi uz galvaspilsētu.
Pilsētā spāniešiem nācās triecienā ieņemt māju pēc mājas, piramīdu pēc
piramīdas. Nereti viņi nokļuva lamatās. No jumtiem, no piramīdu virsotnēm, no visiem
stūriem un kaktiem vīrieši, sievietes un bērni apmētāja viņus ar akmeņiem un
apbēra ar bultām. Iekarotājiem bija steigšus jāatkāpjas, pametot cilvēku un zirgu
līķus.
Nespēdams salauzt tautas pretestību, Kortess pavēlēja aizdedzināt pilsētu un atiet
uz dambja vidu. Ugunsgrēks pārvērta mājas par liesmojošu elli, no kuras uz visām
pusēm lidoja dzirksteļu spieti. Varonīgajiem iedzīvotājiem šķita, ka pienācis
pasaules gals. Grīļodamies aiz bada un noguruma, viņi kā rēgi klīda pa pilsētu un
gar kanāliem, kas bija pilni līķiem. Piramīdu virsotnēs priesteri drūmās balsīs
piesauca dievus, skanēja kara bungu dobjā rīboņa.
Kādu nakti spānieši notvēra sacelšanās vadoni Kvautemoku, kad viņš mēģināja
laivā izkļūt no aplenktās pilsētas. Kortess uzņēma viņu, parādot pienācīgu
godu, un apgalvoja, ka izturēšoties ar cieņu pret viņa karalisko kārtu. Kvautemoks
lūdza Kortesu, lai tas ļautu iedzīvotājiem atstāt pilsētu un apmesties apkārtējos
ciemos.
Rītausmā no kūpošajām krāsmatām iznāca pilsētas iemītnieki, kuri vēl bija
palikuši dzīvi. Septiņdesmit tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu trīs dienas un
naktis izmocīti vilkās pa dambi pretī nezināmai nākotnei.
Aplenkums ilga trīs mēnešus. Acteku zaudējumi bija 120 līdz 240 tūkstoši kritušo.
No tlakskaliešiem krita 30 tūkstoši. Un tikai spāniešu zaudējumi bija niecīgi.
Tātad viss kara smagums gūlās uz indiāņu cilšu pleciem, kaut gan labumu no tā guva
vienīgi baltie svešzemnieki.
Ieņēmuši pilsētu, konkistadori nekavējoties sāka meklēt ezerā nogremdētās
Montesumas bagātības. Nirēji pārbaudīja ezera dibenu un kanālus; kareivji izvandīja
pilsētā malu malas. Taču iznākums bija pavisam nožēlojams, izdevās atrast tikai
piekto daļu no dārgumiem, kas savā laikā bija paredzēti Spānijas karalim.
Un tad Kortess izdarīja nelietību, kas uz laiku laikiem viņu apkaunoja. Lauzdams paša
doto vārdu, viņš lika Kvautemoku spīdzināt, lai tas pateiktu, kur noslēptas
bagātības. Bet vīrišķīgais indiāņu vadonis nebija salaužams un klusēja. Pēc
vairākiem gadiem Kortess pavēlēja Kvautemoku pakārt it kā par tautas kūdīšanu uz
dumpi.
Acteku bagātību paliekas Kortess aizsūtīja uz Spāniju, taču tās tur nekad
nenokļuva. 1522. gada 15. maijā rakstītajā vēstulē kuģa kapteinis ziņoja, ka
nokļuvis korsāra, Francijas karaļa algotņa, varā. Tā nejaušībai labpatika
izspēlēt tādu joku, ka Montesumas zelts, kas bija domāts Kārlim V, nokļuva viņa
niknākā ienaidnieka Franciska I rokās.
Tenočtitlānas izpostīšana nesalauza indiāņu garu. Vēl ilgus gadus tie turpināja
nesaudzīgu partizāņu karu, kolonizatori nevarēja justies droši nevienu dienu, nevienu
stundu. Bernals Diass rakstīja: «It visā Jaunajā Spānijā ikkatrs mēģinājums
aplikt iezemiešus ar nodokļiem kļuva par sacelšanās iemeslu. Nodokļu vācēji, kas
centās izspiest tos ar varu, bieži vien tika nogalināti, galu galā tāpat kā visi
citi spānieši, kas nonāca indiāņu rokās.
Provincēs pretošanās bija parasta parādība, tā ka mums nācās šajā zemē sūtīt
patruļās lielas karaspēka vienības, lai noturētu tautu paklausībā.»
Tiklīdz bija izcīnīta uzvara, spānieši ķērās pie galvaspilsētas sistemātiskas
iznīcināšanas. Ar sagrauto piļu un tempļu drupām aizbēra kanālus, piramīdas
nolīdzināja ar zemi un Tenočtitlānas vietā uzbūvēja savu pilsētu, tagadējo
Mehiko. Tur, kur piramīdas virsotnē pacēlās kara dieva svētnīca, tagad stāv
katedrāle, bet uz Montesumas pils drupām uzbūvēta kādreizējā spāniešu gubernatora
rezidence. Nepagāja ne pieci gadi, un acteku galvaspilsēta ar visiem tās tēlniecības
un arhitektūras dārgumiem bija paslēpta zem spāniešu jaunajām celtnēm tik
pamatīgi, ka no tās nepalika ne miņas.
Lai gan indiāņu galvaspilsēta vairs neeksistēja, tomēr tās tauta nebija gājusi
bojā. Tā pārcieta ne tikai visgrūtākos nebrīves laikus, spāniešu pilsētas ielas
un tirgus atkal piepildīja raibā drūzmā indiāņu amatnieki un tirgotāji, audēji un
podnieki, juvelieri, dārznieki un zemnieki. Spāniešu pilis un savrupmājas bija tikai
saliņas plašās un varenās indiāņu jūras vidū. Svešinieku uzspiestie un pašu
īpatnējie elementi kļuva par pamatu jaunajai meksikāņu kultūrai ar tās savdabīgo
un dziļi nacionālo raksturu.
CILVĒKU SIRŽU RIJĒJU GALS
«Teskoko pilsētas valdnieks, kas, pārģērbies vienkāršās drānās, staigājis pa
savu valsti, reiz sastapis noskrandušu zēnu, kas klajā laukā cītīgi lasījis
žagarus. Valdnieks viņam vaicājis:
- Kāpēc tu nelasi žagarus, rau, tajā mežā? Tur taču ir vairāk nekā šeit.
- Man vēl nav apnicis dzīvot... Mežs pieder valdniekam, un, piedraudot ar nāvi, tur
aizliegts lasīt.
- Patiešām? Kas gan tas ir par cilvēku, šis jūsu valdnieks?
- Ak, tas ir bargs vīrs... Viņš liedz ļaudīm pat to, kas ir dieva dāvana.»
Šajā acteku nostāstā, kas sauc atmiņā kādu no «Tūkstots un vienas nakts»
pasakām par Bagdādes ielās klaiņojošo kalifu, spilgti atklājas tā laika indiāņu
sabiedrības šķiriskās pretrunas. Redzam tur nežēlīgu un mantkārīgu valdnieku,
redzam nabaga zēnu, kas pārstāv beztiesīgos, kuriem liegta pat žagaru nastiņa
kurināšanai un kuri asi izjūt tādas sabiedriskās iekārtas netaisnību.
Mums jau ir zināms, kādi bija tiešie cēloņi vēsturē nepieredzētajam faktam, ka,
neizturējuši spāniešu avantūristu saujiņas triecienus, īsā laikā sabruka liela,
kareivīga valsts ar deviņiem miljoniem iedzīvotāju.
Zinām, kādā mērā šis valsts likteņus ietekmēja tas, ka pašu indiāņu vidū rodas
nodevēji, ka indiāņu virsaiši ietiepīgi turējās pie vecās, primitīvās kara
taktikas, neprata piemēroties jaunajai situācijai un ka, visbeidzot, Montesuma
māņticīgi baidījās no svešzemniekiem un nespēja pieņemt noteiktus lēmumus.
Taču sakāves cēloņi - kā uz to norāda minētais nostāsts - meklējami daudz
dziļāk, proti, - sabiedrisko spēku savstarpējās attiecībās un indiāņu tautu
vēsturē.
Spāniešu iebrukuma laikā senā cilts kopiena, virsaišu ievēlēšana un zemes
sadalīšana starp ģintīm un dzimtām bija jau gluži formāla. Sākot ar to brīdi, kad
acteki iekarošanas ceļā nodibināja savu valsti, padziļinājās mantiskā un
šķiriskā nelīdztiesība un izveidojās spēcīga karotāju aristokrātu šķira, kas
ne tikai piesavinājās zemes īpašumus, bet arī iedzīvojās bagātībā, sagrābjot
kara laupījumu un gūstekņus. Dzimts pārvalde mantošanas kārtībā pārgāja nedaudzu
noteiktu ģimeņu rokās.
Reizē ar šo augstmaņu un bagātnieku ietekmi pieauga arī priesteru varenība.
Kārtējie valdnieki dāvāja tiem aizvien jaunas zemes, tā ka galu galā acteku valstī
nepalika ne stūrīša, kur tempļiem nepiederētu plašas muižas. Turklāt priesteri
cītīgi izmantoja tiesības ievākt desmito tiesu no visām zemnieku saimniecībām
attiecīgajam templim piederošajā novadā.
Divi virspriesteri ieņēma otro vietu valstī, tūlīt aiz karaļa. Viņu ietekme
sniedzās līdz pašiem attālākajiem nostūriem, jo tiem pakļauti bija milzum daudz
zemāko garīdznieku visās valsts malās. Jāatzīmē, ka galvenajā templī
Tenočtitlānā bija pieci tūkstoši dažnedažādu garīdznieku. Montesumas valdīšanas
laikā priesteri pat izvirzījās pirmajā vietā un nevis augstmaņiem, bet tieši
viņiem piederēja noteicošais vārds politiskos jautājumos.
Kādreizējie brīvie dzimtas locekļi, nonākdami aizvien lielākā ekonomiskā
atkarībā no augstmaņiem un priesteriem, pārvērtās par bezzemniekiem, un ar laiku
viņu stāvoklis ne ar ko neatšķīrās no verdzības. Līdzās šiem zemniekiem bija
arī īsto vergu šķira, kuras rindas pastāvīgi papildinājās ar kara gūstekņiem un
kādreizējām zemnieku ģimeņu atvasēm, ko trūkumā nonākušie vecāki jau bērnu
dienās bija pārdevuši verdzībā.
Indiāņu sabiedrība sašķēlās bagātniekos un plašās nabadzīgo ļaužu masās,
vienā pusē bija zemes īpašnieku aristokrātija un priesteri, otrā pusē - zemnieki un
amatnieki. Šīs divas sabiedrības pamatgrupas šķīra ne vien mantiskā
nevienlīdzība, bet pat dažādas ieražas: piemēram, aristokrāti valkāja pilnīgi
citādus apģērbus nekā zemnieki vai amatnieki.
Tajā pašā laikā, kad valdošo slāņu pārstāvji slīga greznībā un bagātībā,
tauta pūlējās vaiga sviedros, lai nopelnītu maizes kumosu. Konkistadori savās
dienasgrāmatās bieži atzīmēja, ka ap lepnajām pilīm čurnējušas neskaitāmas
kleķa un palmu lapu būdiņas, kurās mitinājās indiāņu lielum lielais vairākums.
Čolulā un Tenočtitlānā Kortesa uzmanību saistīja ubagu bari, kas neatlaidīgi
uzplijās garāmgājējiem. No indiāņu hronikām mums zināms, ka trūcīgie vecāki,
nonākuši galīgā nabadzībā, pārdevuši savus bērnus ne tikai verdzībā, bet pat
tempļiem asiņainajai upurēšanai. Nonācis tik tālu, ka dažās ģimenēs tas kļuvis
par profesionālu nodarbošanos, un bērni laisti pasaulē, lai vēlāk tos pārdotu
rituālai noduršanai.
No otras puses, zināmu priekšstatu par aristokrātijas bagātību dod kaut vai tas
fakts, ka vienā pašā Teskoko pilsētā bija trīssimt no tēstiem akmeņiem celtas
pilis ar parkiem, augļu dārziem, puķudobēm un strūklakām. Šo ēku dzīvojamās
telpas greznoja krāšņi plakanciļņi, dārgi audumi un rotājumi no tīra zelta.
Acteku karaļus godāja kā dievus. Kad nomira Teskoko valdnieks Nasavalpili, kopā ar
viņa līķi uz sārta sadedzināja divpadsmit vergu un verdzeņu. Karaļa pelnus ielika
ar dārgakmeņiem inkrustētā zelta urnā un novietoja kara dieva templī.
Montesuma sāka valdīt 1502. gadā un uzreiz izcēlās , ar īpašu despotismu. Juzdamies
līdzīgs dieviem, viņš, izturējās pret padotajiem augstprātīgi un nicinoši.
Kaujās rūdītus, slavenus kara veterānus, kuriem viņa tēvs bija piešķīris
dažādus galma amatus, Montesuma pavēlēja padzīt no pils tikai tālab, ka tie
cēlušies no vienkāršās tautas, nevis no aristokrātu dzimtām. Galminiekiem
vajadzēja krist uz vaiga viņa priekšā, griezties pie karaļa tie drīkstēja vienīgi
ar viņa sekretāra starpniecību. Montesuma izraisīja vispārēju kurnēšanu,
ievērojami palielinot nodokļu nastu. Šī iemesla dēļ neapmierināto iedzīvotāju
vidū bieži uzliesmoja nemieri, ko Montesumas kareivji asiņaini apspieda.
Nodokļu vākšanas ceļā iegūtos līdzekļus valdnieks lielākoties izlietoja, lai
uzturētu savu galmu: simtus ierēdņu, galminieku un sulaiņu, bet vispirms - vairākus
simtus piegulētāju, kuras mitinājās atsevišķā pils spārnā.
Montesumam bija vājība uz grezniem tērpiem. Viņš pārģērbās četras reizes dienā
un nekad nevilka mugurā otrreiz to pašu tērpu, lai gan katram no tiem prasmīgi
indiāņu amatnieki bija veltījuši vairākus mēnešus uzcītīga un rūpīga darba.
Pirms pusdienām ēdamistabā sanesa simtiem trauku ar daždažādiem smalkiem ēdieniem:
Montesuma izvēlējās to, ko šajā brīdī iekāroja, bet pārējais tika aiznests
galminiekiem. Tur bija medījumi un mājputni, zivis, kuras īpaši skrējēji piegādāja
no Atlantijas okeāna krastiem, dārzeņi un augļi.
Montesumu apkalpoja galminieki un skaistas indiāņu sievietes. Valdnieks sēdēja uz
spilveniem aiz apzeltīta aizslietņa, pie zema, kokgriezumiem bagātīgi izrotāta galda.
Smalkos keramikas vai zelta traukus drīkstēja likt valdnieka galdā vienu vienīgu
reizi, pēc tam tos atdeva lietošanai galminiekiem. Ēdamistabu apgaismoja sveķaina koka
skali, kas izplatīja -skurbinošu aromātu. Ēdot karalis piedzēra klāt šokolādi,
kurai bija pielikta vaniļa un eksotiskas garšvielas.
Pēc pusdienām Montesuma mazgāja rokas sudraba bļodā, aizsmēķēja pīpi un
noskatījās klaunu, punduru, ekvilibristu; burvju mākslinieku un dejotāju
priekšnesumus. Pēc tam viņš devās uz guļamistabu un vairākas stundas atpūtās.
Greznību, kurā slīga aristokrātija, ekspluatējot darbaļaužu masas, varēja
nosargāt tikai ar varmācības palīdzību. Lai nodrošinātos pret tautas sacelšanos,
aristokrāti dzīvoja atsevišķos pilsētas rajonos, kurus apjoza nocietinājuma mūri.
Tenočtitlānā šādu rajonu sauca par Teepanu. Tur atradās ne tikai pilis, bet arī
reliģiskā kulta galvenie centri. Kara dieva milzīgo piramīdu apjoza varena siena ar
torņiem; tās laukumā pastāvīgā cīņas gatavībā atradās kaujas vienība vairāku
simtu karavīru sastāvā.
Šo faktu gaismā mums vieglāk saprast pirmajā acumirklī šķietami dīvaino
vienaldzību, ar kādu pret konkistadoru provokatorisko rīcību izturējās indiāņu
tauta. Pat Montesumas ieslodzījums nespēja izraut tautu no apātijas, un, ja Alvarado
nebūtu sarīkojis asiņaino slaktiņu, iespējams, sacelšanās nebūtu uzliesmojusi.
Tautas vienaldzību pret savu valdnieku likteni uzskatāmi parāda šāds incidents.
Tenočtitlānas aplenkuma laikā Kortesa armija, kurā ietilpa spānieši un
tlakskalieši, ierīkoja nometni Teskoko pilsētā. Attiecības starp sabiedrotajiem
nebija nekādas labās, jo spāniešu algotņi nepalaida garām nevienu izdevību
apliecināt indiāņiem savu nicināšanu. Kāds spānietis pat nonāca tik tālu, ka
atļāvās parādīt necieņu tlakskaliešu virsaitim.
Apvainotais augstmanis gāja pie Kortesa sūdzēties. Neko nepanācis, viņš dziļā
sašutumā pameta Teskoko un devās uz mājām. Kortess pavēlēja viņu notvert un
piesprieda nāves sodu par dezertēšanu. Soda izpildīšana notika gaišā dienas laikā
5 tūkstošu tlakskaliešu karavīru acu priekšā, taču neviens no klātesošajiem
nepakustināja pat pirkstu, lai aizstāvētu savu virsaiti un ciltsbrāli.
Tikai ar dziļu šķirisku plaisu starp tautu un tās valdniekiem var izskaidrot kādu
citu dīvainu parādību, proti, to, ka indiāņu armijas, zaudējušas vadoni, uzreiz
izklīda un pameta kaujas lauku, it kā uzskatīdamas, ka karš ir virsaišu un nevis
visas armijas darīšana. Arī acteku karš ar spāniešiem bija aristokrātijas karš,
tajā tauta necīnījās par neatkarību. Vienīgi sacelšanās Tenočtitlānā ieguva
īstas, vispārējas tautas cīņas raksturu, bet tad jau bija par vēlu.
Atbildību par kara gaitu nesa vienīgi indiāņu cilšu aristokrātija. Mēs jau zinām,
kādas atpalikušas metodes lietoja indiāņu karavadoņi. Visās sadursmēs ar
konkistadoriem tabaskiešu, tlakskaliešu un acteku armijas sablīvējās ciešā masā,
tāpēc nespēja turēties pretī šaujamo ieroču zalvēm un spāniešu
mērķtiecīgajiem triecieniem. Šajā ziņā visnevarīgākie bija acteku karavadoņi.
Neizdarījuši nekādus secinājumus no agrākās pieredzes, viņi atkārtoja to pašu
liktenīgo kļūdu Otumbas ielejā, kur karaspēka izvietojums blīvā barā jau kļuva
par brēcošu nejēdzību.
Aristokrātijas kundzības nenovēršamas sekas bija laupīšanas kari, kas nepārtraukti
plosījās starp indiāņu ciltīm. Mantīgās šķiras, alkatības dzītas, uzbruka
saviem kaimiņiem, sagrāba labākās zemes un kā nodevas no tiem pieprasīja
dārgmetālus, amatnieku un zemnieku ražojumus, kā arī cilvēkus, ko varētu upurēt
dieviem vai izmantot vergu darbā uz laukiem.
Šajā cīņā par hegemoniju pamazām virsroku guva acteki, kas laikā no 1427. līdz
1440. gadam Meksikas, Jukatānas un Gvatemalas teritorijā izveidoja milzīgu valsti.
Atskaitot tlakskaliešus, viņi uzveica visas šo novadu ciltis - totonakus, tabaskiešus,
sapotekus, mikstekus un daudzas citas. Iekarotajās pilsētās apmetās acteku karavīru
garnizoni, bet nodokļu vācēji izspieda nodevas un sūtīja tās uz Tenočtitlānas
noliktavām. Par mēģinājumu izvairīties no meslu maksāšanas draudēja nāves sods,
par vismazāko pārkāpumu pakļautajām ciltīm nācās atdot savas jaunatnes ziedu par
asiņainu upuri acteku dieviem.
Acteki guva virsroku sava kareivīguma dēļ, kas visiem iedvesa bailes, taču
galvenokārt viņi varēja par to pateikties savas sabiedrības organizētībai un dzelzs
disciplīnai, kas atgādināja krustnešu disciplīnu. Vīrieši, atskaitot priesterus,
dzīvoja kopās, kas bija sadalītas vairākās pakāpēs un atšķīrās cita no citas
gan ar īpašām nozīmēm, gan ar tērpiem un apbruņojumu. Pašā augstākajā pakāpē
ietilpa aristokrātiskas cilmes karavīri, bet pat viņu rindās pastāvēja vairāki
rangi atkarībā no kaujas nopelniem. Acteku kara kodekss bija ārkārtīgi bargs: par
pašu niecīgāko pārkāpumu draudēja nāves sods. Kāds no Teskoko valdniekiem sodīja
ar nāvi divus savus dēlus par sīku disciplīnas pārkāpumu sadursmē ar ienaidnieku.
Acteki ar katru dienu pastiprināja politiskos un ekonomiskos spaidus, bet atsevišķas
indiāņu ciltis nespēja nomest nežēlīgo jūgu vienprātības trūkuma dēļ.
Montesumas priekštecim visā valdīšanas laikā nepārtraukti vajadzēja apspiest
dumpjus, arī Montesuma pastāvīgi karoja, sūtot vienu tautas daļu pret otru,
sacēlušos.
Ievērojot šos faktus, nav grūti saprast, kā Kortesam tik viegli izdevās sagraut
acteku valsti, kurā bija vairāki miljoni iedzīvotāju. Paverdzinātās ciltis,
piemēram, totonaki, apsveica Kortesu kā sabiedroto un atbrīvotāju, citas, kas sākumā
bija sīvi pretojušās, kā tas notika ar tlakskaliešiem, beigu beigās sūtīja viņam
palīgā milzīgas armijas cīņai pret kopīgo ienaidnieku. Ar laiku acteki nokļuva
izolācijā un skaitliskā mazākumā. Kortess izdarīja to, ko nebija spējušas paveikt
nomāktās indiāņu ciltis: viņš tās apvienoja saliedētā, varenā bruņotā spēkā.
Tenočtitlānas aplenkuma laikā Kortess jau komandēja simttūkstoš indiāņu karavīru,
kuri alka atriebties saviem apspiedējiem; Kortesa uzvara būtībā bija indiāņu uzvara
pār indiāņiem.
Acteku valsts politiskā stāvokļa aina nebūtu pilnīga, ja nepieminētu acteku
reliģiju, kura vēl lielākā mērā nekā jebkāda cita reliģija bija tautas
apspiešanas līdzeklis, kas vērsās gan pret pašiem actekiem, gan pret pakļautajām
indiāņu ciltīm. Nežēlīgais un asinskārais rituāls prasīja neskaitāmus cilvēku
upurus: vīriešus, sievietes un pat bērnus, tajā skaitā arī zīdaiņus.
Acteku reliģija bija politeistiska, viņu dievības valdīja pār dabas spēkiem un
cilvēkiem. Dievus acteki iztēlojās līdzīgus cilvēkiem, bet piešķīra tiem
groteskus, ērmīgus, dažkārt pat zvēriskus vaibstus. Dievu bija tik daudz, ka to
pieminējums vien prasītu veselu nodaļu.
Starp šīm bezgala daudzajām dievībām mēs jau pazīstam Kecalkoatlu, kuram par spīti
tā labsirdībai arī upurēja cilvēkus. Acteki augstu godāja saules dievu un tā sievu
- mēness dievieti. Saules lēktu priesteri sagaidīja ar reliģiskām dziesmām un
asiņainiem upuriem. Saules aptumsumu uzskatīja par lielu nelaimi: tad tempļos,
pavēstījot trauksmi, pūta taures un rībināja bungas, bet ļaudis skaļi vaimanāja un
plosīja sev lūpas.
Pats augstākais gan skaitījās saules dievs un visas dzīvības avots Teotls, taču
acteki visvairāk pielūdza bargo kara dievu Uicilopočtli. Godinot viņu un upurējot
viņam, acteki apmierināja savus asinskāros instinktus. Šis pretīgais dievs, tikko
radies pasaulē, tūlīt aptraipīja rokas ar paša dzimtas asinīm, nocērtot galvas
brāļiem un vienīgai māsai. Viņa māte bija derdzīga būtne, kas iedvesa šausmas, ar
miroņa galvaskausu un vanaga nagiem.
Cilvēkus acteki upurēja šādi. Četri priesteri, izkrāsojušies melnā krāsā un
tērpušies melnās drānās, satvēra jaunekli aiz rokām un kājām un nometa uz
ziedokļa akmens. Piektais priesteris, ģērbies purpursarkanā tērpā, ar asu obsidiāna
dunci pāršķēla viņam krūšu kurvi un ar roku izrāva sirdi, kuru pēc tam nosvieda
pie dieva statujas kājām. Acteki piekopa rituālo kanibālismu: sirdis aprija priesteri,
bet pa piramīdas kāpnēm lejā nogrūsto ķermeni aristokrātisko ģimeņu piederīgie
aiznesa uz mājām un apēda svētku dzīrēs.
Tā kā actekiem gadā bija ne tikai astoņpadsmit galvenie svētki, kas nereti ilga
vairākas dienas, bet arī jebkura cita diena tāpat bija veltīta kādam dievam, cilvēku
asinis tempļos plūda nepārtraukti.
Visinteresantākie bija svētki par godu dievam Teskatlipokam. Jau gadu iepriekš
izraudzījās upuri staltu, fiziski pilnīgi nevainojamu jaunekli. Izredzētais saņēma
dieva apģērbu, vārdu un visus pārējos tā atribūtus. Ļaudis svētā godbijībā
krita uz vaiga viņa priekšā, pielūdzot viņu kā Teskatlipoku zemes virsū. Visā
sagatavošanās periodā izredzētais dzīvoja greznībā un nepārtrauktās līksmēs;
viņu pastāvīgi aicināja uz dzīrēm aristokrātu namos.
Pēdējā mēnesī viņam par sievām izraudzījās četras jaunavas.
Jauneklim bija jāveic arī zināmi pienākumi atbilstoši leģendai par dievu
Teskatlipoku. Teiksma vēstīja, ka šis dievs naktīs klaiņojot apkārt, aiznesdams
ļaudis uz viņpasauli. Lai to pielabinātu, acteki gar ceļu malām nolika akmens solus,
kur nogurušajam dievam atpūsties. Par upuri izraudzītajam jauneklim naktīs līdzīgi
dievam vajadzēja iziet uz ceļa un laiku pa laikam apsēsties uz ceļmalas soliem.
Parasti viņu pavadīja plaša «zelta jaunatnes» svīta, iespējams, tālab, lai nāvei
nolemtais neaizbēgtu.
Svētku dienā jaunekli palankinā aiznesa uz templi, kur priesteri viņu nonāvēja mums
jau zināmajā kārtā. Laukkopības dievietei upurēja jaunu meiteni. Notrieptai ar
sarkanu un dzeltenu krāsu, kas simbolizēja kukurūzu, viņai bija jānodejo fantastiskas
rituālas dejas tempļu vidū, bet pēc tam jāiet bojā uz ziedokļu altāra.
Acteku reliģijā eksistēja pat īpašs cilvēku upuru aizstāvis - elks Hipe. Viņam par
godu priesteri dzīviem jaunekļiem novilka ādu, kurā ietērpās paši un valkāja to
divdesmit dienas. Pat karalis nēsāja ādu, kas bija nogriezta no jaunekļu pēdām un
plaukstām.
Mežonības kalngals bija ar uguns dieva kultu saistītais rituāls. Šī dieva templī
priesteri sakūra milzīgu sārtu. Pēc tam izģērba karagūstekņus kailus un sasietus
meta ugunī. Nenogaidījuši upuru nāvi, priesteri ar ķekšiem izvilka tos no liesmām,
cēla sev uz muguras un dejoja rituālu deju ap sārtu. Beidzot šos nelaimīgos nodūra
uz upuru akmens.
Acteku reliģija nesaudzēja pat bērnus. Ilgstoša sausuma laikā priesteri nogalināja
zēnus un meitenes, lai I iežēlinātu lietus dievu. No trūcīgiem vecākiem nopirktos
zīdaiņus ietērpa svētku drānās, izrotāja ar ziediem un šūpuļos aiznesa uz
templi. Rituālo ceremoniju nobeigumā viņus nodūra ar nažiem.
Tiklīdz parādījās pirmie kukurūzas asni, bērnus nonāvēja šādā veidā: tiem
nogrieza galvas, bet ķermeņus kā relikvijas glabāja kalnu alās. Kad kukurūza
gatavojās nobriest, priesteri nopirka četrus bērnus piecu, sešu gadu vecumā un
ieslodzīja pagrabos, nolemjot tos bada nāvei.
Savdabīga tradīcija bija kauja bez asinsizliešanas, ko acteki un tlakskalieši ik gadus
sarīkoja norunātā vietā. Tad karavīri nelietoja ieročus un cīnījās cits ar citu
kailām rokām kā atlēti, cenšoties saņemt pretinieku gūstā. Pēc tam gūstekņus
būros aizveda uz saviem tempļiem un tur upurēja dieviem.
Kāda cita ieraža atgādināja Romas gladiatoru cīņas. Gūstekni ar garu virvi piesēja
pie smaga akmens bluķa. Viņam rokās iedeva tik niecīgu vairogu un vāli, ka ar tiem
grūti aizsargāties. Kaujā pret viņu devās normāli apbruņots acteks. Piesietajam un
gandrīz neapbruņotajam gūsteknim nebija nekādu izredžu uzvarēt cīņā, taču, ja
viņam tomēr izdevās citu pēc cita pieveikt sešus pretiniekus, turklāt pašam
neiegūstot ne mazāko skrambiņu, tad viņš ieguva brīvību.
Šāds neikdienišķs atgadījums notika ar kādu tlakskaliešu virsaiti, kuram piemitis
pārcilvēcisks spēks, bet kurš tomēr bija kritis acteku gūstā. Uzveicis pēc kārtas
sešus pretiniekus, viņš ieguva tiesības uz brīvību, tomēr labāk izvēlējās
nāvi, jo pēc indiāņu ticējumiem karavīri, kas krituši šādā divcīņā,
nokļūstot īpašā paradīzē, kas mazliet atgādina ģermāņu Valhallu.
Precīzi nav zināms, cik cilvēku katru gadu upurēja, acteku valstī. Lietpratēji
uzskata, ka 20 līdz 30 tūkstošus. Lai arī pret šiem skaitļiem jāizturas
piesardzīgi, taču nav šaubu, ka upuru skaits bijis visai liels. Par to, starp citu,
liecina paviljoni ar desmitiem tūkstošiem cilvēku galvaskausu, kādus konkistadori
atrada visās acteku pilsētās, bet it īpaši jau pieminētajā Tenočtitlānas ēkā,
kur Bernals Diass saskaitījis 136 tūkstoš galvaskausu.
Acteku valstij pastāvīgi, vajadzēja rūpēties par to, lai sagādātu nesātīgajiem
dieviem upurus. Īpaša karavīru grupa tvarstīja karagūstekņus un piegādāja tos
tempļiem. Ne vienu vien karu acteki uzsāka tikai tālab, lai iegūtu upurēšanai
nepieciešamos gūstekņus. Acteku karaspēkā pagodinājumi, paaugstinājumi amatā un
apbalvojumi bija atkarīgi no gūstekņu skaita, kurus katrs karavīrs bija guvis, tāpēc
pretinieki centās nevis viens otru nogalināt vai ievainot, bet par katru cenu saņemt
gūstā. Ar šo dīvaino paradumu droši vien arī izskaidrojams tas, ka konkistadoriem
bija pārsteidzoši maz kritušo un ievainoto. Reiz Montesumam jautāts, kāpēc viņš
pieciešot tik tuvu kaimiņos neatkarīgo tlakskaliešu valsti, un viņš nevilcinoties
atbildējis: «Lai tā man piegādātu dieviem upurējamos cilvēkus.»
1479. gadā vajadzēja notikt lielām svinībām, iesvētot akmens plāksni, kurā iekalts
acteku kalendārs. Tas bija tagad slavenais «Saules akmens», kas vēlāk piedzīvoja
apbrīnojamu likteni un galu galā nonāca Meksikas Nacionālajā muzejā. Karalis
Ahajakatls sasauca uz apspriedi sabiedrotos valdniekus un karavadoņus, lai nolemtu, kam
pieteikt karu nepieciešamā gūstekņu skaita iegūšanai. Nolēma doties pie taraskanu
ciltīm. Taču acteku karaspēks cieta kaunpilnu sakāvi un atgriezās ar tukšām rokām.
Pēc ilgām apspriedēm nolēma, ka kauja jāizcīna pašiem sabiedrotajiem savā starpā.
Acteki saņēma gūstā septiņus simtus, bet viņu sabiedrotie - četri simti divdesmit
karavīru. Akmens iesvētīšanas svinības bija kopīgs pasākums, tāpēc nolēma
upurēt gan vienus, gan otrus. Sagūstītos karavīrus nostādīja rindā līdzās
«Saules akmenim», pēc tam karalis, priesteri un augstmaņi viņus nodūra ar dunčiem.
Dzīvs nepalika neviens.
Kad 1486. gadā Tenočtitlānā notika kara dieva tempļa iesvētīšana, tādā pašā
veidā nogalināja divdesmit tūkstoš gūstekņu, bet Montesuma, atzīmējot savu
kronēšanu, raidīja nāvē divpadsmit tūkstoš karavīru. Nav grūti iztēloties, kāds
naids un kāds terors valdīja indiāņu cilšu vidū Meksikā, kad tur ieradās
spānieši.
Vēsture liecina, ka cilvēku upurēšanu tik lielā skaitā acteki ieviesuši tikai 14.
gadsimta sākumā, tātad tajā laikposmā, kad cilts kopienas iziršana jau bija noticis
fakts un bija izveidojies valdošais karavīru slānis ar dalienas virsaiti priekšgalā.
Šis slānis seno, no pirmatnējās mežonības 1aikiem mantoto rituālu neapšaubāmi
izmantoja kā terora līdzekli, lai aizsargātu iegūtās privilēģijas un piesavinātos
cilts īpašumu.
Ikvienu, kas iedrošinājās protestēt pret karavīru privilēģijām, sagaidīja nāve
uz kara dieva upuru akmens. Jau priesteru ārējais izskats vien varēja izdzēst ļaudīs
jebkādu vēlēšanos pretoties. Ģērbušies melnos vai purpursarkanos tērpos, ar tādā
pašā krāsā notrieptām sejām un gariem, pinkainiem matiem, kas salipuši cilvēku
asiņu recekļos, viņi atgādināja plēsīgus dēmonus, kam svešas katras cilvēciskas
jūtas.
Kā uzzinām no konkistadoru ziņojumiem, reliģiskajos svētkos Čolulā un
Tenočtitlānā piedalījušies galvenokārt tikai aristokrātisko dzimtu piederīgie,
turpretī tauta pret viņu dievu un tempļu apgānīšanu visumā izturējusies apātiski
vai pat vienaldzīgi. Tātad tas nebūs kails apgalvojums, ja teiksim, ka acteku reliģija
bija vienīgi acteku aristokrātijas reliģija.
Tautas masu noskaņojums bija gluži pretējs tam, ko pārstāvēja reliģiskais kults ar
saviem upuriem un drūmajiem priesteriem. Vienkāršais indiānis neatkarīgi no
piederības tai vai citai ciltij izcēlās ar viesmīlību, labsirdīgu humoru un skudras
čaklumu. Viņš ar aizrautību un pat zināmu bezrūpību nodevās dzīves priekiem.
Labprāt paklejoja ļaužu drūzmā pa ielām vai tirgu, aizrautīgi piedalījās
spēlēs, tautas svētkos un masu dejās. Ar dedzīgu interesi vēroja ceļojošo aktieru,
burvju mākslinieku un ekvilibristu priekšnesumus, viņam patika mierīgās un
krāšņās reliģiskās ceremonijas, kurās piedalījās daudz ļaužu, skanēja dziesmas
un kurās lieviem upurēja ziedus un augļus.
Vairāk par visu viņš mīlēja ziedus. Šī mīlestība uz ziediem saglabājusies
Meksikā līdz mūsu dienām un ir pati valdzinošāka meksikāņu tautas iezīme. Visas
pilsētas, kurās ieradās konkistadori, vārda pilnā nozīmē slīga ziedos. Ziedi
rotāja ne tikai salas, laivas, ielas un laukumus, bet pat māju lēzenos jumtus un
veselām vijām šūpojās virs garāmgājēju galvām.
Visur, kur vien parādījās spānieši, tauta sagaidīja tos ar ziedu vijām un puķu
klēpjiem. Tas tika darīts labprātīgi, ļaujot brīvi izpausties savam iedzimtajam
dzīvespriekam.
Indiāņu vidū ļoti populāras bija visdažādākās sporta sacensības. Taču pirmo
vietu ieņēma bumbas spēle, tā saucamā tlačtli, kurai katrā pilsētā bija īpašs
stadions. Tā atgādināja basku pelotes spēli. Spēlētājiem vajadzēja iemest gumijas
bumbu (indiāņi jau pazina kaučuku) pie sienas horizontāli piestiprinātā aplī.
Noteikumi aizliedza spēlēt ar rokām, kājām un galvu; bumbu drīkstēja atsist
vienīgi ar gurniem. Daži spēlētāji, tāpat kā toreadori Spānijā, kļuva par tautas
iemīļotiem varoņiem, un tos visur uzņēma ar sajūsmu.
Kaut arī indiāņu raksturs bija bezrūpīgs, nepieciešamības gadījumā viņi
parādīja ārkārtīgu vīrišķību, kas robežojās ar nāves nicināšanu, un
drošsirdīgi cīnījās pret briesmīgajiem svešzemniekiem, ar vālēm nogalinot viņu
zirgus un bezbailīgi ejot triecienā pret konkistadoriem lielgabalu ugunī.
Indiāņu tauta šajā cīņā neaptraipīja savu godu. Iznīcības bezdibenī to ierāva
par mežoņiem pārvērtušos tumsonīgu un stulbu augstmaņu un priesteru nelielais
slānis, kuru rīcība vislielākajā briesmu brīdī pielīdzināma īstai nodevībai.
NEREDZĪGS ZINĀTNIEKS ATKLĀJ
BOJĀ GĀJUŠAS CIVILIZĀCIJAS
Spāniešu iekarojumu periodā Meksikas pilīs un tempļos glabājās daudz hroniku,
kurās priesteri bija aprakstījuši ne tikai acteku, bet arī seno indiāņu tautu maiju,
tolteku un miksteku - vēsturi. Viņi rakstīja ar dīvainām un sarežģītām bilžu
raksta zīmēm uz visdažādākajiem materiāliem: gan uz kokvilnas auduma, gan uz
mīkstas, labi apstrādātas ādas, bet visbiežāk - uz papīra, kas atgādināja
ēģiptiešu papirusu un bija izgatavots no agaves. Nesaprotamos indiāņu hieroglifus
māņticīgie spānieši uzskatīja par sātana zīmēm, kam piemīt ļaunas burvestības
spēks. Tāpēc konkistadori ar fanātisku dedzību meklēja un sistemātiski iznīcināja
tos, nemaz neraizēdamies, ka dažs labs no šiem dokumentiem, kaut vai krāsaino
ilustrāciju dēļ, ir visīstākais mākslas piemineklis.
Visā Meksikā sāka liesmot sārti, kuros uguns aprija no malu malām savāktos rakstus
un hronikas ar neizsmeļamām zināšanu bagātībām par iekaroto zemi. Tas, kas palika
pāri pēc dievam tīkamā grautiņa, noderēja vienīgi par nedrošu pamatu, restaurējot
šīs nelaimīgās civilizācijas vēsturi, kuras attīstība tik brutāli tika
pārtraukta.
Pirmais, kas aicināja uz vispārēju autodafē, bija Meksikas arhibīskaps dons Huans
Samaraga. Viņam par paraugu noderēja arhibīskaps Himeness, kurš jau pirms divdesmit
gadiem Spānijā bija iznīcinājis kādreiz lieliskās mauru kultūras manuskriptus.
Samaragam radās sekotāji. Tā, piemēram, gubernators dons Lorenso Savala iztukšoja
Tenočtitlānā visus acteku arhīvus un savāktos rokrakstus pārdeva sīktirgotājiem
kā ietinamo papīru.
Gluži tāpat spānieši izturējās pret indiāņu arhitektūras pieminekļiem: viņi
postīja tos ar tādu niknumu, ka jau piecus gadus pēc spāniešu valdīšanas sākuma no
acteku galvaspilsētas būtībā nekas nepalika pāri. Milzīgās drupu kaudzes, kas
radās pēc tempļu, piļu un statuju sagraušanas, izlietoja ezera un kanālu
aizbēršanai, un tāpēc drīz vien pilsēta ne ar ko vairs neatgādināja «Rietumu
Venēciju», kā to bija nosaukuši pirmie atnācēji spānieši. Nesaglabājās pat
varenās piramīdas: dažas no tām, piemēram, lielo kara dieva piramīdu, spānieši
nolīdzināja ar zemi, bet citas, ļaužu aizmirstas, sadēdēja, zaudēja kādreizējo
izskatu, apauga ar zāli, krūmiem un kokiem, pārvērzdamās par apaļiem pauguriem,
kuros neviens vairs nepazītu senās varenās celtnes.
Par to vienlīdz bija vainojama gan iekarotāju ignorance un reliģiskais fanātisms, gan
viņu politiskā ļaunpr4tība, raizējoties vienīgi par to, lai nepazaudētu laupījumu.
Indiāņiem atņēma zemi un pašus aizdzina vergu darbu plantācijās un raktuvēs,
tāpēc kolonizatoricentās izdzēst no zemes virsas visu, kas tautai atgādināja tās
kādreizējo diženumu. Kad 18. gadsimta vidū Čatapultekā atrada akmens plāksni ar
bareljefu, kurā bija attēlots Montesuma, Meksikas varas orgāni tūlīt pavēlēja
slepus sadauzīt to un aprakt nomaļā vietā.
Šādos apstākļos nepagāja ne simts gadu, un indiāņu tautu kultūra tika pavisam
aizmirsta. Neviens vairs nezināja indiāņu hieroglifu noslēpumu. Trīssimt gadus
vēsturnieki un arheologi ar neizprotamu vienaldzību izturējās pret šīm zudušajām,
senajām, ārkārtīgi bagātajām un savdabīgajām civilizācijām. Neskaidras atmiņas
par tām saglabājās tikai nomaļos indiāņu ciemos, kur cilvēki cits citam čukstus
stāstīja par senajiem dieviem un priesteriem, par Montesumu un indiāņu varonīgajām
kaujām pret konkistadoriem.
Šajā nožēlojamā stāvoklī lūzumu panāca Viljams Hiklings Preskots, 1843. gadā
Ņujorkā izdotā darba «Meksikas iekarošana» autors. Grāmata ar vairākiem simtiem
lappušu ciešā salikumā uzreiz ieguva lielu popularitāti un tagad ietilpst pasaules
klasiskajā literatūrā.
Ar ko gan izskaidrojami šie neparastie panākumi? Vispirms ar to, ka autors par
Centrālās Amerikas tautām jo čakli bija savācis visas ziņas, kādas vien atrodamas
pasaules bibliotēkās un arhīvos. Tie bija pavisam nepazīstami materiāli, vēl vairāk
- lielā mērā sensacionāli pat speciālistiem. Cilvēce it kā atvēra acis un ar,
izbrīnu ielūkojās aizmirstības dzelmē nogrimušās pasaulēs.
Turklāt izrādījās, ka autors bija ļoti talantīgs rakstnieks ar spēcīgu
temperamentu un bagātīgu iztēli. «Meksikas iekarošana» lasāma no sākuma līdz
beigām vienā elpas vilcienā kā romantisks piedzīvojumu stāsts. Saistošajā
vēstījumā mēs gluži kā dzīvu redzam Kortesu, Montesumu un apkārtējo vidi,
sasprindzināti sekojam kara ainām, aplūkojam pilsētas un to iedzīvotājus krāsainā
un dinamiskā atainojumā, iepazīstamies ar indiāņu tautas ieražām, reliģiju un
vēsturi - ar vārdu sakot, mums atklājas impozanta neparastas pasaules panorāma, kas
uzgleznota ar īsta epiķa dedzību.
Šajā grāmatā jauns bija arī tas, ka vēsturnieks pauda acīmredzamas simpātijas pret
indiāņiem. Autors ar simpātijām vēstīja par viņu civilizācijas lielajiem
sasniegumiem un drosmi cīņā pret iekarotājiem, kaut arī, protams, nenoklusēja viņu
vājības un pieļautās kļūdas. Attēlojot spāniešus, viņš nesaudzīgi norāva tiem
katoļu misionāru liekulīgās maskas, parādīja nežēlību un alkatību, kas slēpās
aiz šķietamās reliģiozitātes, visu konkistadoru karagājienu attēloja kā
ļaundarību, nodevību un zemisku nelietību virkni, taču vienlaikus atzina Kortesa
izcilās spējas un drošsirdību kaujas laukā.
Kas tad bija šis Viljams Hiklings Preskots? Islujorkas iedzīvotāji, uzzinājuši par
viņu šo to vairāk, jutās pārsteigti. Monumentālā vēsturiskā sacerējuma autors
dzīvoja vienkāršā mājelē kādā no Manhetenas šķērsielām. Pustumšā istabā
reportierus sagaidīja gandrīz akls apmēram 47 gadus vecs vīrietis.
Preskots labprāt pastāstīja par savu dzīvi. Dzimis 1796. gadā. Studējis tieslietas
Harvarda universitātē, bet pēc tam strādājis sava tēva advokāta kantorī. Studiju
gados kāds no draugiem, mezdams viņam ar maizes garozu, trāpījis kreisajā acī. Pēc
kāda laika šis joks izrādījies liktenīgs. Preskots kļuvis akls ar vienu aci, bet
vēlāk pakāpeniski redzes spējas zaudējusi arī otra acs. Tas piespiedis viņu pamest
advokāta darbu un doties uz Eiropu, kur viņš cerējis uz ievērojamu speciālistu
palīdzību.
Diemžēl ārstēšanās nav bijusi sekmīga. Pienākusi diena, kad Preskots ar
sirdssāpēm sapratis, ka kļuvis akls uz visiem laikiem. Taču viņš nav zaudējis
dūšu. Preskotu nomierinājuši divi apstākļi: tas, ka finansiālā ziņā viņš ne no
viena nebija atkarīgs, un tas, ka varēja dzīvei izvēlēties citu mērķi: aizrāvies
ar vēsturi, viņš nolēma pilnīgi nodoties vēsturiskiem pētījumiem.
Gadiem ilgi Preskots tikpat kā nav izgājis no savas pustumšās istabas: viņš
rakstīja, izmantodams neredzīgajiem domātu ierīci. Preskots algoja sekretāri, kas ik
dienas lasīja viņam priekšā vēsturiskus sacerējumus un dokumentus. Zaudējis redzi,
viņš attīstīja fenomenālu atmiņu, uz kuru savā darbā varēja pilnīgi paļauties.
Uzrakstījis «Ferdinanda un Izabellas valdīšanas vēsturi», viņš kādu laiku
strādāja pie Moljēra biogrāfijas, taču, uzdūries īsam rakstiņam par Kortesa
iekarojumiem Meksikā, tūlīt pameta šo tēmu.
Viņam iešāvās prātā doma, ka vēl joprojām trūkst zinātniski pamatotas Meksikas
vēstures un ka viņš varētu šo robu aizpildīt. Taču izrādījās, ka īstenot šo
ieceri nav viegli. Vēstures materiāli bija izkaisīti pa Spānijas, Itālijas, Anglijas
un Francijas bibliotēkām. Preskots nevarēja pat sapņot, ka viņam izdotos turp
aizbraukt pašam. Atlika tikai viena iespēja - sadabūt vajadzīgos materiālus sarakstes
ceļā, atvēlējot prāvus līdzekļus to meklēšanai un pārrakstīšanai. Par spīti
visiem šķēršļiem pašaizliedzīgais un pacietīgais pētnieks savāca savā darba
istabā astoņus tūkstošus lappušu dažādu dokumentu kopiju, kas likti pamatā viņa
lieliskajam darbam.
Kas tad tie bija par vēsturiskajiem avotiem? Tos var iedalīt divās kategorijās: pašu
acteku materiāli, kas bija paglābti no iznīcināšanas, un Meksikā rakstītās
spāniešu dienasgrāmatas. Pie pirmās kategorijas piederēja lorda Kingsboro kolekcija
un trīs tā dēvētie «Kodeksi» (Codigo de Mendoza, Codigo Vaticano un Codigo
Telleriano Remensis). Tiem pieskaitāma arī indiaņu tautu vēsture, ko spāņu valodā
sarakstījis Teskoko karaļa pēctecis, kasiks Ihtlilnočitls.
Pie otras - pirmām kārtām franciskāņa Bernarda de Sāhena raksti, kurš dzīvojis
Meksikā vienā laikā ar Kortesu un atstājis vērtīgu vēsturisku sacerējumu par
Meksiku (Historia Universale de Nueva Espana). Bagātīgs ziņu avots ir kāda cita
Meksikas misionāra Torkemadas apcerējums. Visbeidzot šeit jāpiemin arī mūsu vecā
paziņas, Kortesa karabiedra Bernala Diasa dienasgrāmatas, kas izdotas ar nosaukumu
«Jaunās Spānijas iekarošanas patiesa vēsture» (Historia verdadera de la conquista de
la Nueva Espana). Bez «Meksikas iekarošanas» Preskots uzrakstīja vēl vienu
monumentālu vēsturisku darbu - «Peru iekarošanas vēsturi», kurā parādīja, kā
spāniešu konkistadors Pisaro sagrāba Peru inku valsti. Tas bija rets gadījums, ka
neredzīgs cilvēks, neiziedams ārpus sava kabineta četrām sienām, izmantodams vecus
dokumentus un manuskriptus, uzbūra mutuļojošas dzīves ainu, parādot tādu tautu
civilizāciju, par kurām gandrīz trīssimt gadu nebija nekādu ziņu.
Pagāja ilgs laiks, līdz beidzot pie pētījumiem ķērās arheologi. Bet zeme, uz kuras
izaugusi mūsdienu spāņu Mehiko, bija vārda pilnā nozīmē gruvešu kaudze, kas
sastāvēja no skulptūru, statuju un uzrakstiem noklātu akmens plākšņu drumslām.
Katrs laužņa cirtiens izcēla dienas gaismā visdažādākos arheoloģiskos
pieminekļus, liecinot par acteku bagāto kultūru.
Nebūtu taisnīgi visu vainu uzvelt spāniešu iekarotāju nolaidībai un tumsonībai. Kā
jau norādījām, šeit darbojās stingri izteiktas politiskas tendences. Starp citu, to
apliecina slavenās akmens plāksnes, acteku kalendāra, dīvainais liktenis. Tas ir
milzīgs, no porfīra bluķa izkalts disks, kura diametrs sasniedz gandrīz četrus metrus
un svars - divdesmit tonnas. Uz diska redzams saules dieva plakancilnis ar simboliskām
figūrām un hieroglifu zīmēm ap to.
Milzīgo monolītu acteki atnesa no tālienes un 1509. gadā uzstādīja Tenočtitlānā
saules dieva tempļa priekšā. Konkistadori novēla to no piramīdas un apraka acteku
celtņu drupās. 1560. gadā, veicot rakšanas darbus Mehiko centrālajā laukumā,
strādnieki uzdūrās leģendārajam «Saules akmenim», un bīskaps, baidīdamies, ka
atradums varētu uzkurināt indiāņu patriotiskās jūtas, lika to atkal aprakt tai
pašā vieta. Pēc tam akmens vēl nogulēja tur vairāk par diviem gadsimtiem. Tikai
1790. gadā strādnieki izraka to otrreiz. Milzīgo disku sākumā iemūrēja katoļu
katedrāles fasādē, taču 1885. gadā no turienes aizvāca un novietoja Meksikas
Nacionālajā muzejā, un kopš tā laika tas kļuvis par vienu no acteku kultūras
vērtīgākajiem pieminekļiem.
Līdzīgs liktenis piemeklēja arī baismo kara dieva statuju, ko savās atmiņās
aprakstījis Bernals Diass. Spānieši labi zināja, ka šis vērtīgais arheoloģiskais
piemineklis aprakts starp drupām Mehiko centrālajā laukumā. Kad 1790. gadā to
nejauši izcēla dienas gaismā, spāniešu varas orgāni lika nekavējoties iemest
statuju atpakaļ bedrē un aizbērt. Tikai 1821. gadā skulptūru atkal atraka un aizveda
uz muzeju. Tagad statuja, kuras pakājē straumēm plūdušas cilvēku asinis, ir viena no
acteku reliģiskā kulta visbaismīgākajām paliekām.
Muzejā novietots arī drupās atrastais kara dieva upuru akmens, uz kura gada laikā
priesteri nodūruši tūkstošiem cilvēku. Tas ir metru augsts bluķis gandrīz trīs
metru diametrā. Tam sānos izkaltajos bareljefos attēlots dievu uzvaras gājiens, bet
augšējā plaknē ir padziļinājums, kas atgādina lielu bļodu, ar iedobi asiņu
notecēšanai.
1900. gadā, katedrāles tuvumā rokot dziļu aku, strādnieki uzdūrās milzīgas
piramīdas stūrim; ilgus gadus valdīja uzskats, ka tā ir pilnīgi iznīcināta. Celtnes
skaistie plakancilņi un masīvums liecina, ka, aprakstot piramīdas, konkistadori neko
nav pārspīlējuši. Tika atrastas arī šīs piramīdas kāpņu un balustrādes
atliekas; balustrāde noslēdzās ar lielu čūskas galvu.
Kopš tiem laikiem nav pagājusi ne diena bez jauniem arheoloģiskiem atklājumiem, kas
papildina mūsu zināšanas par actekiem. To sekmējusi talantīgu meksikāņu arheologu
plejāde: Hose Reihedess Vertess, Ignasio Markina, Alfonso Kaso, Eduardo Nogera u. c.
Pielietojot jaunākās zinātniskās metodes, šie zinātnieki guvuši savā darbā
lieliskus rezultātus. Šobrīd jau var aplūkot atraktās un sakopotās drupas, kas
palikušas pāri no tādām acteku pilsētām kā Čolula, Teskoko un Tlakskala.
Un tomēr meksikāņu arheoloģija vēl nav teikusi pēdējo vārdu. Mums ir pamats
gaidīt daudz jaunu, pat sensacionālu atklājumu; nedrīkst aizmirst, ka, piemēram,
līdz pat šim laikam nav atrasti Montesumas dārgumi. Un tas nemaz nav tik nereāli, kā
dažam labam varētu likties. To apliecina fakts, ka Mehiko pilsētas dažādos nostūros
atrod daudz no tīra zelta darinātu priekšmetu. 1932. gadā doktors Alfonso Kaso,
atracis vēl neskartu augstmaņa kapu, divkāršoja līdz tam uzieto acteku dārglietu
skaitu. Sarkofāgā glabājās zelta kakla rotas, auskari, gredzeni, diadēmas un
rokassprādzes, kas liecināja par acteku juvelieru augsto meistarību.
PASAULE PASTĀV TIKAI 52 GADUS
Meksikas ielejā decembris ir ziedu mēnesis. Daba tad kļūst pasakaini krāšņa,
tajā valda košas, sulīgas krāsas, kas spoži zaigo saules staros. Pie mājām kā
zvaigžņotas raķetes lepni zied tumšsarkanās puansetijas, bugenviliju zaros karājas
akāciju ziediem līdzīgi smagi ķekari. Cik tālu vien sniedzas skatiens, visur kokos
mirdz hibisku ziedu kausi dažnedažādās krāsās un toņos. Laukus, it īpaši
smilšainās atmatas, rotā ziedošu baltu, dzeltenu, rožainu un sarkanu kaktusu
paklāji.
Liktos, cilvēkiem, kas dzīvo šī valdzinošā skaistuma vidū, vajadzētu līksmoties.
Taču 1503. gada decembra beidzamajās dienās nekā tamlīdzīga nemanīja. Meksikas
ielejas iedzīvotāji pēkšņi it kā bija kļuvuši akli, viņi vairs neredzēja
apkārtējās dzīves saldkairo mirdzumu un skaistumu. Mājās un pilīs atskanēja
skaļas, izmisuma pilnas vaimanas. Pie mājas dievu statuetēm vienmēr degošās
uguntiņas nodzisa. Ļaudis pārņēma paniskas šausmas un neapvaldāma postīšanas
dziņa. Dziļās bēdās viņi skrāpēja ar nagiem seju, saplēsa skrandās apģērbu un,
iznesuši mājas priekšā visus traukus un mēbeles, plēsa un lauza tās.
Šajā nomāktības un bēdu laikā nekur nebija redzamas grūtnieces un mazi bērni.
Sievietes ieslodzīja pieliekamajos, lai, pasarg dievs, ļaunie gari nepārvērstu tās
par plēsīgiem zvēriem; bērniem neļāva gulēt, lai gan viņi žēli raudāja - miegā
bērni varētu pārvērsties par žurkām.
Pa pilsētu un ciematu ielām pusnesamaņā klaiņoja noskrandušu, asiņainu ļaužu
pūļi. Gan šur, gan tur draudīgā klusumā vilkās melnās un purpursarkanās drānās
tērptu priesteru drūmas procesijas. Bija redzams, kā piramīdu virsotnēs izplēn
svētā uguns, kuru parasti uzturēja acteku vestālietes.
Šādās vispārējās, neprātīgās sērās acteki ieslīga ik pēc 52 gadiem, svēti
ticēdami, ka reiz šāda piecdesmit divu gadu perioda beigās pienāks pasaules gals. Bet
tā kā pat priesteri nespēja paredzēt, kurš no šiem cikliem nesīs ļaudīm
apokaliptisko bojāeju, tad acteki uzskatīja par labāku katrreiz gatavoties pašam
ļaunākajam.
1507. gada pēdējā dienā pirms saules rieta priesteru procesija devās uz izdzisuša
vulkāna virsotni, kas pacēlās pāri Meksikas ielejai. Ļaudis pulcējās kalna
nogāzēs, uz māju jumtiem un piramīdu terasēm, baiļu pilnā sasprindzinājumā
gaidīdami katastrofu.
Priesteri sagatavoja žagarus sārtam un sāka vērot debesis. Tiklīdz Plejādu
zvaigznājs šķērsoja zenītu tas nozīmēja, ka 52 gadu cikls pagājis mierīgi, -
viņi uzšķīla dzirksti uz nogalināta kara gūstekņa krūtīm un iededza sārtu. Uguns
uzliesmošanu pūlis sagaidīja ar līksmiem atvieglinājuma saucieniem. Ziņneši, kas
bija atsūtīti no visām valsts malām, aizdedzināja lāpas un, turot svēto uguni
rokās, skrēja atpakaļ uz savām pilsētām un ciematiem; piramīdu virsotnēs un
mājās no jauna uzliesmoja nedziestošās ugunis.
Pēc sērām sākās trīspadsmit dienu ilgs līksmju periods - acteku karnevāls. Ļaudis
uzkopa un izbalsināja savas mītnes, iegādājās jaunus mājsaimniecības piederumus un
mēbeles, bet pēc tam uzvilka svētku drānas un greznojās ar ziedu vijām. Sākās
vispārējas izpriecas. Uz ielām līksmā dancī gāja dejotāji un dejotājas
fantastiskos tērpos un ērmotās mitoloģiskās maskās. Laukumos dienu un nakti
turpinājās rotaļas, līksmes un dejas orķestra pavadījumā, kurā varēja saklausīt
bungas, flautas, gliemežnīcas un stīgu instrumentus. Mūzika nebija melodiska, toties
pasvītroti ritmiska un skanēja tikpat trauksmaini, cik trauksmaini pukstēja šīs
talantīgās, bet dīvainās tautas sirdis.
1507. gadā svētki notika beidzamo reizi - 12 gadus vēlāk ieradās spānieši un
iznīcināja acteku kultūru. Taču savdabīgā tradīcija izdarīja lielu pakalpojumu
arheologiem. Acteki, vēlēdamies pateikties dieviem par papildus dāvātajiem 52 dzīves
gadiem, mēdza palielināt piramīdas, apbūvējot tās ar jaunu mūra kārtu. Ja izdevās
noskaidrot, cik mūra slāņu ir tai vai citai piramīdai, varēja precīzi uzzināt
celtnes vecumu.
Par to var pārliecināties, ņemot par piemēru piramīdu Tanojukā. Bernals Diass to gan
pieminējis savās dienasgrāmatās, bet pēc tam veselus četrsimt gadus par to nekas
netika dzirdēts. Šo piramīdu atklāja tikai 1925. gadā kādā paugurā, kuru visi
uzskatīja par dabas veidojumu. Pētījumi parādīja, ka celtne sastāv no sešām mūra
kārtām, kas uzceltas cita uz citas 1299., 1351., 1403., 1455. un 1507. gadā. Tas ļāva
ne tikai uzzināt piramīdas vecumu, bet arī noskaidrot ļoti interesantu faktu: celtnes
pamati likti pirms acteku ieceļošanas Meksikas ielejā, tātad to uzbūvējuši viņu
priekšgājēji - tolteki, kas pēc tam pārcēlās uz citu vietu.
Attīstīdamās savrupā kontinentā, kas bija atdalīts no pārējās pasaules, acteku
kultūra nevarēja izmantot citu tautu pieredzi un bija visā pilnībā atkarīga no pašu
acteku pūliņiem. No tā arī izriet savādas, dažbrīd pat grūti izskaidrojamas
disproporcijas tās attīstībā. Blakus augsti attīstītām nozarēm tajā atrodam
pārsteidzošas atpalicības un sastinguma izpausmes.
Acteki bija lieliski izkopuši celtniecības tehniku, sasnieguši augstu meistarību
tēlniecībā, lietišķajā mākslā, aušanā, zeltlietu darināšanā (kaut arī šo
prasmi daļēji aizguva no saviem priekšgājējiem - maijiem un toltekiem), viņi bija
izveidojuši savu rakstību un precīzu astronomisku novērojumu rezultātā
sastādījuši kalendāru - vārdu sakot, radījuši bagātīgu, īsti savdabīgu
kultūru, kas liecina par augstu garīgās attīstības pakāpi un radošajām spējām.
Tādēļ jo vairāk varam būt pārsteigti un izbrīnījušies par to, ka acteki
(nerunājot par viņu mežonīgo reliģisko rituālu) nebija pieradinājuši nevienu nastu
nesēju dzīvnieku, bet pats galvenais - nebija atraduši riteni smagumu pārvadāšanai
un podnieku ripu. Viņu metalurģija līdz pat beidzamajam laikam tā arī palika
iedīgļa stāvoklī: acteki neiemācījās kausēt bronzu, bet varu kala, nemaz
nesakarsējot. Tāpat viņi nepazina dzelzi, tādēļ viņu darba rīki un ieroči bija
ļoti primitīvi: dunčus izgatavoja no obsidiāna, adatas - no kādas agaves ērkšķiem,
bet bultu un pīķu uzgaļus - no kaula vai krama.
Ļoti īpatnēji bija arī acteku priekšstati par dažādu lietu vērtību. Augstāk par
visu viņi vērtēja jašmu, tālāk sekoja varš, pēc tam sudrabs un visbeidzot zelts.
No vara acteki kala mazus zvaniņus, ko izmantoja naudas vietā. Sudrabs Meksikā bija
sastopams daudz retāk nekā zelts, tāpēc no tā izgatavoja tikai dekoratīvus
priekšmetus un rotaslietas.
Jašma pastāvīgi izraisīja konkistadoru sapīkumu. Katrreiz, kad viņi pieprasīja no
kādas acteku pilsētas pārvaldes vērtslietas, kas glabājās dārgumu krātuvēs,
viņiem nesa no jašmas darinātus priekšmetus, un spāniešiem likās, ka acteki
tādējādi grib izvairīties no pieprasīto nodevu nomaksas. Vēlāk viņi veltīgi
mēģināja indiāņiem ieskaidrot, ka zelts spāniešiem nepieciešams kā zāles pret
slimību, kura viņus pastāvīgi mokot šajā argumentā, atklāti sakot, bija liela
daļa patiesības, jo viņu alkatīgo mantkārību patiešām varēja uzskatīt par
slimību.
Viens no pirmajiem, kas guva skaidrību par šiem vērtību samēriem, bija Bernals Diass.
Pirms atkāpšanās no aplenktās Tenočtitlānas spāniešu kareivji tā apkrāvās ar
Montesumas dārgumu krātuvē salaupīto zeltu, ka pārgājienos, sadursmju laikā un
vēlāk bēgot tikai ar grūtībām virzījās uz priekšu un beigu beigās bija spiesti
laupījumu pamest. Vienīgi Diass aiz jostas bija paslēpis četrus nelielus jašmas
gabaliņus. Viņa biedri nonāca pie tlakskaliešiem noplīsuši un nabagi, turpretī
viņš par jašmu dabūja visu, ko vien kāroja, pat diezgan daudz zelta.
Ieradušies Tenočtitlānā pirmoreiz, spānieši visvairāk bija pārsteigti par ezerā
peldošajām saliņām ar dārzeņu dobēm. Tur rosījās zemnieki baltās drānās,
kraudami laivās ražu vai arī stumdami ar garām kārtīm saliņas kā plostus.
Šīs saliņas acteki sauca par činampām (chinampas). Tās izveidoja tādejādi, ka uz
ūdenszāļu, niedru un ūdensliliju pinuma uzmeta dūnu kārtu no ezera dibena. Uz šāda
plosta audzēja dārzeņus un augļus. Lai iegūtu labu ražu, katru gadu vajadzēja
sagādāt jaunu dūņu kārtu; peldošās saliņas grima aizvien dziļāk un dziļāk,
līdz beidzot sasniedza ezera dibenu, pārvērzdamās par cietzemi. Šādas saliņas
pamazām savienojās cita ar citu, un tā radās milzīgā sala, uz kuras pacēlās
Tenočtitlānas pilsēta. Taču zemnieki izveidoja aizvien jaunas peldošas saliņas, un
šis process turpinājās arī tajā laikā, kad ieradās spānieši.
Šo saliņu izveidošana vispārliecinošāk parādīja acteku radošās spējas. Viņi
ieradās Meksikā 14. gadsimta sākumā kā skaitliski neliela un barbariska cilts.
Pamatiedzīvotāji piespieda viņus apmesties uz divām nelielām dabiskām, ar niedrēm
apaugušām saliņām. Šādos apstākļos actekiem draudēja bada nāve, un radās tik,
asa nepieciešamība pēc aramzemes, ka viņi sagudroja izveidot mākslīgas saliņas.
Iedzīvotāju skaitam pieaugot, radās aizvien vairāk šādu saliņu, un beigu beigās
izauga varenās acteku valsts galvaspilsēta. Tagadējās Meksikas provincēs Hočimilko
un Čalo, kur acteki audzē dārzeņus, izmantojot savu priekšteču paņēmienus,
peldošās salas atrodamas vēl šodien, un tur tās ikviens var aplūkot paša acīm.
Izcils acteku sasniegums bija viņu rakstība. Kortess sastapās ar to ārkārtējos un
ļoti interesantos apstākļos. Tas notika Verakrusā drīz pēc tam, kad konkistadori
bija izkāpuši krastā Jukatānas pussalā. Tabaskiešu sūtņu vidū Kortešs ievēroja
indiāni, kas ar kociņu uz auduma cītīgi zīmēja dažādas miniatūras bildītes.
Zīmējumi pārsteidzoši precīzi attēloja spāniešus, viņu apģērbus un ieročus,
lielgabalus un zirgus un pat sejas profilā - viss bija atbilstošās krāsās.
Kortess, šā smalkā darba savaldzināts, apvaicājās, kāda jēga ir šiem
zīmējumiem. Tabaskiešu virsaitis atbildēja, ka tā esot viņu rakstība un ka
indiānis rakstot ziņojumu Montesumam. Acteku rakstvedis pavadīja spāniešus Iīdz pat
Tenočtitlānai: viņa ziņojumu fragmenti vēl šobaltdien glabājas Meksikas
Nacionālajā muzejā.
Kāds komisks gadījums ļauj mums gūt priekšstatu, cik lielā mērā līdzīgi
oriģinālam bijuši zīmējumos attēlotie spānieši. Vai nu aiz humora sajūtas, vai
arī par diplomātiskas laipnības zīmi Montesuma otras vēstniecības sastāvā
nosūtījis kādu augstmani, kas bijis tik līdzīgs Kortesam, ka konkistadori to tūlīt
ievērojuši un iesaukuši par «meksikāņu Kortesu».
Diemžēl prasme izlasīt acteku rakstus gāja zudumā jau 17. gadsimtā. Pagaidām, par
spīti milzīgajiem pūliņiem, arheologi iemācījušies lasīt vienīgi skaitļus; tas
vismaz paver iespēju ar sarežģītiem aprēķiniem noteikt daudzu celtņu vecumu.
Atšifrēšanu sarežģī tas, ka acteku rakstībā ir visdažādāko elementu sajaukums.
Dažās zīmēs attēloti paši priekšmeti, tātad tie ir bilžu hieroglifi. Citās -
tādās, kas apzīmē gaisu, ūdeni, dienu, nakti u. tml., - ir izmantoti simboliski
attēli (piemēram, ūdens apzīmēts ar gaišzilu viļņainu līniju). Abstrakti
jēdzieni tika attēloti ar ideogrāfiskiem hieroglifiem. Bez tam bija arī vēl
fonētiskas zīmes, kas liecināja, ka acteku rakstībā jau iedibinājusies spēcīgi
izteikta tendence uz augstāku fonētisku formu attīstību.
Acteku kultūras lepnums, bez šaubām, ir lietišķā māksla. Jau iepriekšējās
nodaļās runājām par viņu apmetņiem un vairogiem, kurus rotāja ornaments, ko
izveidoja no tūkstošiem daudzkrāsainu putnu spalvu. Vispār, ja ir runa par mozaīkas
mākslu, tad neviens visā pasaulē nav varējis pārspēt actekus. Meksikas un Amerikas
Savienoto Valstu muzejos atradīsim daudz eksponātu, kas parāda acteku amatnieku
pacietību un meistarību, viņu māksliniecisko gaumi un pat vispārsteidzošāko
izsmalcinātību. Starp daudzajiem priekšmetiem, kurus rotā mozaīka no tirkīziem,
metāliem, perlamutra, dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem, sevišķi slavens ir vairogs,
kas glabājas Indiāņu kultūras muzejā Ņujorkā (Heye Foundation); šo vairogu klāj
sarežģīts, no piecpadsmit tūkstoš tirkīza gabaliņiem veidots figurāls ornaments.
Gluži tāpat izstrādājumi no gliemežvākiem, koka, kaula un akmens liecina par acteku
amatnieku augsto meistarību; viņiem neviens materiāls nebija par trauslu vai par cietu.
Muzejos glabājas daudzas cilvēku, dzīvnieku un elku skulptūriņas no kalnu kristāla:
figūriņas, pat vismazākās, ir lieliski izveidotas un noslīpētas. Acteku meistari
apstrādāja ne tikai kalnu kristālu, bet arī jašmu, ahātus, topāzus, safīrus,
ametistus un visus pārējos dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, kādi vien atrodami
Meksikā. Daži iegravējumi ir tik sīki, ka nav saprotams, kā tos varēja izgatavot bez
lupas.
Taču visvairāk daudzināti ir acteku juvelieri. Nesakarsējot metālu, viņi prata
izkalt tūkstošiem mākslas priekšmetu, kam bija ļoti sarežģīta un izsmalcināta
forma, kā arī izrotāja ar zeltu un sudrabu no akmens darinātos dievu tēlus, vārdu
sakot, radīja pārsteidzoši bagātīgu juveliermākslu, kas kļuvusi leģendāra. Šo
priekšmetu lielum lielā daļa diemžēl gājusi bojā acteku sacelšanās laikā vai
arī nokļuvusi Meksikas līča dibenā kopā ar nogremdēto kuģu vrakiem. Taču liecību
par šo mākslu mums snieguši divi viskompetentākie lietpratēji - Dīrers un Čellini.
Renesanses laikmeta vācu gleznotājs Alberts Dīrers 1520. gadā apskatīja pirmās
veltes, ko bija atsūtījis Kortess Spānijas karalim. Tūlīt pēc tam viņš uzrakstīja
šādus vārdus: «Vēl nekad mūžā mana sirds nav izjutusi tādu prieku. Dažādu
priekšmetu vidū es redzēju pārsteidzošus mākslas šedevrus un sajūsminājos par šo
tālo zemju ļaužu brīnišķīgo gaumi un izdomu.»
Ģeniālajam itāliešu juvelierim un tēlniekam Benvenuto Čellini pietrūka vārdu, lai
izteiktu sajūsmu par acteku metālgriezumu, ko Kārlis V bija atsūtījis pāvestam.
Tajā bija izveidota sudraba zivs ar zelta zvīņām. «Visi šie priekšmeti,» viņš
rakstīja, «ir neparasti smalki darināti. Savā mūžā līdz šim neesmu redzējis neko
tādu, kas tikpat lielā mērā būtu mani iepriecinājis. Tie ir apbrīnojami mākslas
darbi, kas modina cieņu pret šo nepazīstamo zemju ļaužu ģeniālajām spējām.»
Zinātnē acteki nevarēja lepoties ar sevišķiem sasniegumiem. Viņu matemātika
nepacēlās pāri elementāru aritmētisku darbību ietvariem, pie kam skaitīšanas
sistēmas pamatā viņiem bija skaitlis divdesmit. Acteku gadā bija astoņpadsmit
mēneši ar divdesmit dienām katrā, kas rezultātā deva tikai 360 dienas. Tāpēc, lai
kalendāru saskaņotu ar saules gadu, viņi katram gadam pievienoja vēl piecas nekur
neierēķinātas dienas, kad nestrādāja. Piedevām katriem četriem gadiem pielika klāt
vēl vienu dienu - tā radās garais gads, līdz ar to kalendārs pilnībā saskanēja ar
periodu, kurā Zeme apriņķo Sauli.
Ar medicīnu nodarbojās vienīgi priesteri, un tā balstījās galvenokārt uz maģiskām
izdarībām. Tomēr dažas slimības ārstēja ar dziedniecības augiem, masāžu,
kompresēm un tvaika vannām. Veica arī dažas ķirurģiskas operācijas - salika kopā
lauztus kaulus, izdarīja ķeizargriezienu un galvaskausa trepanāciju.
Ārkārtīgi interesanta bija acteku likumdošana. Tā, piemēram, žūpošanu uzskatīja
par vienu no smagākajiem noziegumiem, par ko sodīja ar nāvi. Ja ģimenes galva
piedzērās, tad ģimenes locekļiem bija tiesības viņu nosist ar vāli tajā vietā,
kur dzērājs bija palicis guļam nesamaņā. Piedzerties drīkstēja tikai vīrieši, kas
bija pārsnieguši septiņdesmit gadu vecumu, kā arī visi pārējie vīrieši dažu
reliģisko svētku laikā.
Par zādzību, it īpaši kukurūzas zagšanu no tīruma, tāpat draudēja nāves sods -
zagli nomētāja ar akmeņiem, vai arī dažos gadījumos viņš nokļuva verdzībā uz
mūžu; taču ceļinieki drīkstēja ņemt no lauka tikdaudz kukurūzas, cik viņiem
vajadzēja, lai remdētu acumirklīgu izsalkumu. Ar nāvi sodīja arī burvjus un
laulības pārkāpējus. Apmelotājiem nogrieza lūpas un ausis.
Līdzās šīm barbariski stingrajām tiesību normām pastāvēja arī humāni likumi.
Tā, piemēram, bērns, kas piedzimis no brīva pilsoņa sakara ar verdzeni, bija brīvs,
un tēvam vajadzēja to adoptēt. Izbēdzis vergs, ja tam izdevās patverties karaļa
pilī, ieguva brīvību.
Pati vērtīgākā velte, ko pasaule saņēma ja arī ne no pašiem actekiem, tad katrā
ziņā ar viņu starpniecību no Centrālās Amerikas indiāņu tautām, bija dažādi
kultūraugi, kurus mēs bieži lietojam uzturā, nemaz nezinot, no kurienes tie nākuši.
Daudzo dārzeņu un citu augu vidū vispirms jāmin kukurūza, tabaka, vaniļa, kakao,
melones, ananāsi, zaļie un sarkanie pipari, kā arī dažādas pupiņu šķirnes.
Kaut vai tikai par šīm lauksaimniecības kultūrām visa pasaule ir uz laiku laikiem
parādā pateicību actekiem un pārējām indiāņu tautām.
SADRAGĀTĀ BARKA ZAĻAJĀ DŽUNGĻU JŪRĀ
1836. gadā kāds meksikāņu pulkvedis, uzvārdā Garlindo, apceļoja nomaļus
Jukatānas un Centrālās Amerikas ciemus, vietējo indiāņu iezemiešu vidū vervēdams
rekrūšus armijai. Ziņojumā priekšniecībai pulkvedis ieminējās par kādu dīvainu
atklājumu: mūžameža bezgalīgajos plašumos viņš pēkšņi uzdūries mīklainām
džungļu augu biežņā slīkstošām ļoti senām drupām ar plakanciļņiem.
Pēc trim gadiem ziņojums nejauši nokļuva Ņujorkā un nonāca advokāta Džona Loida
Stefensa rokās. Lakoniskā piezīme par noslēpumainajām celtnēm viņu neparasti
satrauca. Jāteic, ka Stefenss bija aizrāvies ar arheoloģiju un seno laiku vēsturi un
šīm zinātnēm veltīja gandrīz visu laiku, pametot novārtā advokāta darbu. Viņš
jau bija apceļojis Ēģipti, Arābiju, Palestīnu, Grieķiju un Turciju. Par saviem
piedzīvojumiem Stefenss sarakstīja divas grāmatas, kas ieguva plašu popularitāti.
Taču viņa sapnis par kādu lielu atklājumu palika nepiepildīts. Un tad - tavu
brīnumu! - no nepazīstama karavīra ziņojuma Stefenss uzzināja, ka lielie atklājumi
viņu gaida, varētu sacīt, pavisam netālu, kaimiņzemē Meksikā.
Lēmums tika pieņemts vienā acumirklī: viņš brauks turp un paša acīm skatīs to, ko
atklājis Garlindo. Gatavodamies ceļam, Stefenss sadabūja visus pieejamos vēsturnieku
un ceļotāju darbus, lai iegūtu informāciju par zemi, kuru viņš posās apmeklēt. Un
te Stefensu gaidīja vilšanās. Atskaitot banālas piezīmes, viņš neatrada itin neko,
kas tā vai citādi varētu viņam palīdzēt. Par Meksikas, Jukatānas un Centrālās
Amerikas tautām gluži vienkārši nebija nekādu ziņu.
Bet cik viegli viņš būtu varējis dabūt visas nepieciešamās ziņas, ja vien zinātu,
ka tajā pašā pilsētā, gandrīz vai aiz sienas, dzīvo Viljams Hiklings Preskots, tā
laika vienīgais un lielākais speciālists acteku, maiju, tolteku un citu Amerikas
kontinenta indiāņu cilšu vēstures jautājumos.
Meklējot pieturas punktu, Stefenss kaut kur grāmatā uzdūrās kādai Fuentesa
piezīmei; šis Meksikas spānietis 1'00. gadā bija klaiņojis pa Hondurasu un pie
Kopanas atklājis lielu senlaicīgu, labi saglabājušos ēku un piramīdu ansambli.
Tālab Stefenss nolēma doties tieši uz Hondurasu, kaut arī viņam nebija ne mazākā
priekšstata par grūtībām, kas saistītas ar ceļojumu dziļi mežonīgos,
neapdzīvotos džungļos. Viņš pierunāja piedalīties ekspedīcijā savu draugu,
lielisku zīmētāju, Frederiku Kazervudu.
1839. gadā Stefensa nelielā karavāna, kurā ietilpa mūļi, ceļveži un indiāņu
nesēji, nokļuva līdz Hondurasas un Gvatemalas robežai. Tur, gluži tāpat, kā tas
gadījās Leijardam Tigras krastos, viņus pārsteidza revolūcija. Visa Centrālā
Amerika liesmoja politisko cīņu ugunīs. Visapkārt klejoja karaspēka vienības, kas
pārstāvēja visus trīs pretendentus, kuri cīnījās par varu: gan bijušo Salvadoras
prezidentu Morasanu, gan mulatu vadoni, nākamo Gvatemalas asiņaino diktatoru Fereru, gan
indiāņu revolucionāru Kareru.
Pa pilsētām un ciemiem klīda līdz zobiem apbruņoti nēģeri, indiāņi un mulati,
kuriem par barvežiem bija uzmetušies no Napoleona armijas dezertējuši karavīri vai
visādu pasugu avantūristi no Eiropas. Izpostītajā zemē valdīja terors, tā bija
palikusi bez pārtikas. Baiļu pārņemtie iezemieši aiz bada tikko turējās kājās;
nekur nebija iespējams dabūt pat sakaltušu maizes riecienu.
Tiesa, Stefensam bija caurlaides apliecība, ko tika parakstījis viens no revolūcijas
vadoņiem, taču praksē tā maz ko līdzēja. Patvaļīgas piedzērušu algotņu bandas
biedēja ceļotājus ar šaudīšanu un bieži uzmācās viņiem. Reiz kāds pavisam
bezkaunīgs priekšnieķelis, gribēdams izspiest izpirkšanas naudu, ieslodzīja visu
ekspedīciju šķūnī. Tikai tāpēc, ka iejaucās kāds augstāks virsnieks, kas tur
bija gadījies gluži nejauši, Stefensam izdevās izkļūt no šīs ķezas sveikam un
veselam.
Atkratījušies no uzmācīgajiem kareivjiem, draugi beidzot sasniedza džungļus, caur
kuriem uz Kopanu veda viens vienīgs ceļš. Virzīdamies aizvien dziļāk mūžameža
drūmajā biezoknī, Stefenss pamazām atskārta, kāpēc tālās drupas tik ilgi nebija
atklātas. Nepārvaramā džungļu siena sargāja to noslēpumu labāk par
visbiezākajiem, gadsimtos sanestajiem zemes un smilšu slāņiem.
Mazais drosminieku pulciņš ar neaprakstāmām grūtībām lauzās cauri zaļajai ellei.
Nastām apkrautie dzīvnieki līdz vēderam iegrima smirdīgajās dūkstīs. Dzelkšņiem
klātas liānas ķērās apģērbā un dūrās miesā, izplēsdamas negantas brūces.
Miklajā biezoknī uzdvesa tāda dvinga gluži kā verdošā katlā; trūdu un pelējumu
garaiņi saindēja organismu, novārdzināja ceļotājus, graujoši iedarbojās uz nervu
sistēmu. Naktīs džungļos baismīgi brēca un gaudoja tūkstošbalsīgs koris.
Pērtiķu nejēdzīgie spiedzieni, papagaiļu čērkstošās balsis, asinis stindzinoša
rēkoņa un vaidi, kad likās - tur, sāpēs locīdamies, smilkst un kauc tūkstošiem
ievainotu zvēru, - šis baigais koncerts neļāva ceļotājiem aizvērt acis.
Pēc dažām dienām, kas šķita garas kā mūžība, Stefenss, Kazervuds un indiāņi,
kas viņus pavadīja, pārklājušies krevelēm un dubļiem, izlauzās cauri džungļu
biežņai un nokļuva Kopanā. Ar bezmiegā iekaisušām acīm viņi aplūkoja nedaudzās
nabadzīgās kleķa būdiņas, kas saucās par Kopanu, un viņu sirdis pārņēma
izmisums. Izrādījās - tur nav ne miņas no kādām drupām, un viņiem radās aizdomas,
ka Fuentesa ziņojumā teiktais ir visparastākie meli. Par drupām izvaicātie iezemieši
raudzījās uz svešiniekiem platām acīm un raustīja plecus. Visa ekspedīcija šķita
viens vienīgs pārpratums.
Nomāktie ceļotāji nolēma uzkavēties ciemā dažas dienas, lai pēc nogurdinošā
gājiena atgūtu spēkus un tad apsvērtu, ko darīt tālāk. Stefensam radās
pārliecība, ka nenāktu par ļaunu papētīt tuvāko apkaimi. Džungļi bija tik
necaurejami, ka - ej nu sazini - tajos varētu kaut kas arī slēpties. Uz šādām domām
viņu uzvedināja paša novērots fakts, ka iezemieši vispār turējās savu būdu
tuvumā un no džungļiem baidījās kā no uguns.
Pēc īsas atpūtas pētnieki devās pirmatnējā mūžameža biezoknī. Indiāņi, kas
piedalījās ekspedīcijā, ar mačetēm cirta taciņu, bet Kopanas iedzīvotāji vēroja
viņus ar zobgalīgu ziņkārību. Bet jau drīz ekspedīcijas dalībnieki, kā zemē
ieauguši, palika stāvam pie varenas sienas; tā bija celta no tēstiem, cieši kopā
salaistiem akmens bluķiem, kurus nesastiprināja nekāda java. Stāvi pakāpieni veda
augšup, nezin uz kurieni, pašā džungļu biezoknī. Ceļotājiem likās pilnīgi
neticami, ka turpat blakus ciemam varēja slēpties drupas, par kuru esamību vietējiem
iedzīvotājiem nebija ne jausmas.
«Bet varbūt,» neticēdami pašu laimei, viņi nodomāja, «tās ir tikai kāda
spāniešu cietokšņa atliekas? Tieši šeit taču 1524. gadā Kortess steidzās uz
Hondurasu, lai sodītu turienes gubernatoru Olidu, kas bija sadumpojies. Arī vēlāk
spānieši šeit bija izcīnījuši sīvas kaujas ar iezemiešiem, pakļaudami tos savam
jūgam.»
Taču visas šīs šaubas izgaisa, kad viņi starp džungļu augiem pamanīja akmens
plāksni. Izcirtuši brikšņus, pētnieki ieraudzīja milzīgu četrus metrus augstu un
gandrīz metru platu un tikpat biezu stēlu. Plāksni no augšas līdz apakšai klāja
figurāli plakanciļņi ar dīvainiem groteskiem zīmējumiem. Stūros un padziļinājumos
varēja saskatīt košu krāsu paliekas; tas liecināja, ka stēla kādreiz bijusi
bagātīgi izkrāsota. Priekšpusē izcēlās augstcilnis - vīrietis ar svētsvinīgu,
bargu seju, kas spēja iedvest māņticīgas bailes.
Skulptūras stils un kompozīcija bija neparasta, taču senlaiku tēlnieku meistarība un
smalkā precizitāte izraisīja sajūsmu. Vissīkākās detaļas, visfiligrānākie
ornamenti izcēlās skaidri un izteiksmīgi, it kā būtu nevis izkalti cietā akmenī,
bet ar bārdas nazi izgriezti no kāda mīksta materiāla. No šiem groteskajiem
rotājumiem uzvēdīja senu gadsimtu elpa. Kas gan bija šie cilvēki, kas tik pacietīgi
sūros pūliņos iekala klintī ērmotos attēlus, bet pēc tam nozuda, izgaisdami sirmās
senatnes miglainajās tālēs? «Šī dīvainā cilvēka karikatūra,» rakstīja Stefenss
savā dienasgrāmatā, «bija it kā pagājībā aizgājušo tautu gars, kas vēl aizvien
stāv savu dzimto mājokļu sardzē.»
Dodamies vēl dziļāk džungļos, ceļotāji atklāja jaunas stēlas, un beigu beigās to
skaits sasniedza četrpadsmit. Tās atšķīrās cita no citas ar neredzētu
oriģinalitāti, taču visas bagātīgi greznoja attēli, rotājumi un simboli.
Iestājoties krēslai, ceļinieki, pārsteigti par panākumiem, bija spiesti pārtraukt
meklējumus un atgriezās nometnē.
Nākamās dienas rītausmā pie Stefensa ieradās vietējais drēbnieks - metiss dons
Hosē Marija un svinīgi paziņoja, ka visa zeme gar Riokopanas upi, kur atrastas drupas,
esot viņa īpašums. Stefenss sāka smieties - tik muļķīga viņam šķita pat doma par
to, ka drupas džungļos varētu kādam piederēt, vēl jo vairāk cilvēkam, kuram visu
laiku nav bijis ne jausmas, ka tādas vispār eksistē. Tāpēc viņš nicīgi izvadīja
ciemiņu.
Taču - kā drīz vien izrādījās -- tas nemaz nebija tik vienkārši. Kopš tā
brīža, kad Stefenss noraidīja drēbnieka pretenzijas, ekspedīcija sadūrās ar visa
ciema vienprātīgu boikotu. Stefenss nevarēja salīgt darbā nevienu strādnieku, ne
arī nopirkt kaut vai klaipu kukurūzas maizes. Neko nelīdzēja arī tas, ka viņš
piedāvāja medikamentus, spīdīgus nieciņus un pat naudu - iezemieši vienprātīgi no
visa atsacījās. Vairs nebija runa tikai par nepieciešamo palīdzību, ko varēja sniegt
vienīgi ciema iedzīvotāji; zemē, kur liesmoja revolūcija, konfliktam ar vietējiem
iedzīvotājiem varēja būt pavisam nevēlamas sekas. Tādēļ Stefenss nolēma, ka
jāpanāk vienošanās ar metisu.
Dons Hosē ielūgumu gan pieņēma, taču ļāva saprast, ka viņu bija dziļi
aizvainojusi Stefensa nevērīgā izturēšanās iepriekšējā reizē. Stefenss, kas bija
pieradis pie savas zemes kapitālistiskajām attiecībām, ar izbrīnu uzzināja, ka
metiss pat nav domājis par materiāliem labumiem. Par sava īpašuma tiesībām viņš
bija pavēstījis ar saimnieka nesavtīgo lepnumu, un tālab bija pārsteigts, kad
Stefenss piedāvājās drupas nopirkt. Metiss nespēja saprast, kālab kādam vajadzētu
pirkt šos nevērtīgos un nekur nederīgos akmeņus. Viņš kļuva aizdomīgs un
piesardzīgs. Mīņādamies metiss lūdza dot viņam laiku pārdomām: radās iespaids, ka
viņš vienkārši grib novilcināt laiku. Pievakarē drēbnieks atkal ieradās, joprojām
šaubīdamies un svārstīdamies, taču pēc ilgām un grūtām pārrunām izdevās
noslēgt darījumu: Stefenss par piecdesmit dolāriem drupas Kopanas pilsētas tuvumā
ieguva savā īpašumā. Vieglais smaids, kas pavīdēja metisa sejā, pauda viņa domas
par amerikāni: dons Hosē uzskatīja to par visīstāko nelgu, ko viegli var apvest ap
stūri.
Tirdzniecisko darījumu Stefenss atzīmēja ar lielām izlīguma dzīrēm, kurās ielūdza
visus ciema iedzīvotājus. Vakars pagāja draudzīgā saskaņā - kopīgās dejās un
dziesmās, notiesājot uz iesma ceptu sivēnu, kas izplatīja kārdinošu smaržu.
Iezemieši ļoti pārsteigti aplūkoja stēlas, nevarēdami vien nobrīnīties, ka tās
atradušās džungļos pavisam netālu no viņu ciema. Dzīru nobeigumā, pacienāti ar
cigāriem, tie devās katrs uz savām mājām, apņēmušies visādi palīdzēt
devīgajiem ārzemniekiem.
Nodibinājis draudzīgas attiecības ar iezemiešiem, Stefenss turpināja meklēšanu.
Viņš izlauzās cauri džungļiem līdz pašam Riokopanas upes krastam, kur izdarīja
savu svarīgāko atklājumu. Tā bija gigantiska, no milzīgiem akmens bluķiem uzcelta
piramīda ar skarbām formām. Stefenss un Kazervuds devās augšā pa kāpnēm, kas cauri
koku un liānu drūmajai biežņai veda kaut kur nezināmā tālē. Viņus visur pavadīja
pērtiķi tie kauca, spiedza un šķendējās par nelūgtajiem ciemiņiem kā saniknotas
tirgussievas.
No piramīdas virsotnes pētnieku priekšā atklājās brīnumaina ainava. Biezoknī kā
bangojošā jūrā, cik tālu vien sniedzās skatiens, slējās piramīdu, piļu, tempļu
drupas un atsevišķi monolīti. Ceļotājus pārņēma sajūta, it kā viņi būtu
pārkāpuši reālas dzīves robežu un nokļuvuši rēgu valstībā. Stefenss rakstīja:
«Pilsēta atgādināja okeāna vidū sadragātu barku, kurai nolauzti masti un kuru
nezināma apkalpe pametusi likteņa varā. Neviens vairs nevarēja pateikt, no kurienes
šī barka atbraukusi, kam tā piederējusi, cik ilgi bijusi ceļā un kas vainojams tās
bojā ejā.»
Nākamajās dienās abi draugi no Ņujorkas, pārmeklējot mūžameža tuvāko apkārtni,
atklāja aizvien jaunas statujas, plāksnes ar zemciļņiem, kāpnes un terases. No
atradumu daudzuma vien jau varēja apreibt galva. Vareni monolīti, kurus žuburainas koku
saknes bija izcēlušas no zemes, gulēja starp satrunējušām lapām un celmiem.
Šķita, ka statujas liānu un citu vīteņaugu nāvīgajos apkampienos izslienas no
zemes, cīnīdamās par gaismu un gaisu. Dažviet, mežonīgās dabas neskarts, stāvēja
akmens elks, bet tā pakājē brīnumainā kārtā bija saglabājies altāris, uz kura
kādreiz ziedoti upuri. Plāksnes visnotaļ klāja ornamenti un noslēpumaini hieroglifi,
kurus ar kaltu bija iecirtuši senie tēlnieki. Elku plakanciļņi bija veidoti tik
reljefi, ka, šķita, tie tūlīt atrausies no akmens pamata.
Drupas samulsināja Stefensu. Viņam ienāca prātā tūkstošiem jautājumu. Nevarēja
būt šaubu, ka atklāts kādas varenas, ar ģeniālām radošām spējām apveltītas
tautas nodibinātās valsts galvenais centrs. ī tēlnieku un celtnieku - ciklopu tauta
laikam dzīvojusi šeit gadsimtiem ilgi, jo, lai uzceltu tik daudz ēku, statuju un
piramīdu, bija nepieciešams neatlaidīgi strādāt un pūlēties paaudžu paaudzēm.
Kādā veidā tā laika cilvēki atgādājuši uz šejieni akmens bluķus, kas nereti
svēra pāri par desmit tonnām? Stefenss noskaidroja, ka tuvākās akmeņlauztuves
atrodas Riokopanas otrā krastā vairāku kilometru attālumā no upmalas. Tā bija
ārkārtīgi intriģējoša un gandrīz neizskaidrojama parādība: tā laika ļaudis bez
nastu nesējiem dzīvniekiem un jebkādām tehniskām ierīcēm spējuši tādus milzu
smagumus pārvietot lielā attālumā ne vien pa sauszemi, bet arī dabūt pāri upei.
Kazervuds tūlīt sāka zīmēt skulptūras un ornamentus, taču darbs virzījās uz
priekšu ar lielām grūtībām. Stils un kompozīcija bija tik neizprotami un tik sveši
baltā cilvēka mākslinieciskajiem priekšstatiem, ka ne vienreiz vien viņš jutās
pilnīgi bezpalīdzīgs un meta zīmuli pie malas. Turklāt, iekams ķerties pie darba,
vajadzēja ar mačetēm izcirst biezos brikšņus, lai tiktu pie nepieciešamā
apgaismojuma un piekļūtu attēlojamajam objektam. Un tomēr par spīti visām šīm
grūtībām Kazervuds īsā laikā dabūja gatavus piecdesmit ļoti rūpīgus zīmējumus,
kas vēlāk noderēja par ilustrācijām Stefensa grāmatā.
Atceļā abi pētnieki apmeklēja Gvatemalu, Čjapasu un Jukatānas pussalas ziemeļu
piekrasti. Visur viņi uzdūrās neskaitāmām drupām: piramīdām, pilīm, statujām,
veselām plašām pilsētām. Tās bija pavisam jaunas, noslēpumainas pasaules, kas
izvirzīja milzum daudz problēmu vēsturei un arheoloģijai.
Stefenss sūtīja saviem draugiem vēstules, kurās ar sajūsmu aprakstīja paveiktos
atklājumus. Bet tās uzņēma ar neticību. Taču viņa 1842. gadā izdotā grāmata
«Piedzīvojumi ceļojumā pa Centrālo Ameriku, Gvatemalu un Jukatānu» kļuva par lielu
sensāciju un izraisīja dedzīgu polemiku. Īsā laikā grāmata piedzīvoja vairākus
izdevumus, un to pārtulkoja citās valodās.
Šajā sakarībā saistīja uzmanību arī kāda pirms četriem gadiem Francijā izdota
grāmata, kas dīvainā kārtā nebija sev pievērsusi lasītāju uzmanību. Tas bija
francūža F. de Valdeka darbs «Romantisks un arheoloģisks ceļojums pa Jukatānas
provinci». Tas liecināja, ka drupu pirmatklājējs bijis francūzis, nevis amerikānis.
Tikai Valdekam nepalaimējās tai ziņā, ka savu darbu viņš laida klajā laikā, kad
Francijā visi tik lielā mērā bija aizrāvušies ar nesenajiem atklājumiem Ēģiptē,
ka viņa grāmatu pat neievēroja.
Stefensa grāmatas ietekmē vēsturnieki sāka aizrautīgi pētīt vecus spāniešu avotus
un nonāca pie pārliecības, ka šo brīnišķīgo pilsētu celtnieki bijuši maiji. Jau
daudzus gadsimtus pirms actekiem tie bija radījuši bagātu kultūru un Centrālajā
Amerikā un Jukatānā izveidojuši savas pilsētvalstis.
Par maijiem polemiskā kaismē tika izteiktas visfantastiskākās un pat gluži
bezjēdzīgas teorijas. Vieni apgalvoja, ka maiji ieradušies no Āzijas, glābdamies no
grēku plūdiem, citi turpretī uzskatīja, ka tie cēlušies no ļaudīm, kas palikuši
dzīvi, kad gājusi bojā leģendārā Atlantīda, kuru esot aprijuši Atlantijas okeāna
ūdeņi.
Spāniešu konkistadori savos ziņojumos pastāvīgi pievērsa uzmanību tam, ka maiju
reliģija pārsteidzoši atgādinot kristietību. Maiji pazinuši krusta zīmi,
mesiānisma idejas u. tml. Tas deva ieganstu vēl vienai teorijai, ka maiji it kā
cēlušies no Palestīnas un ka viņiem esot kaut kas kopīgs ar pirmajiem Kristus
piekritējiem. Jau mazāk fantastiski šķita to polemizētāju uzskati, kuri domāja, ka
atrasto celtņu piramīdveidīgā forma varētu liecināt par kaut kādām tuvāk
nenoskaidrojamām maiju radniecības saitēm ar senajiem ēģiptiešiem. Par to, kas maiji
bijuši īstenībā, mēs uzzināsim nākamajās nodaļās, kas balstās uz
visjaunākajiem stingri zinātniskiem vēsturnieku un arheologu pētījumiem.
LIELĀS ČŪSKAS KARALISTĒ
Virs Jukatānas džungļiem riņķoja neliela tūristu lidmašīna. Motora rūkoņa
daudzkārtīgi atbalsojās cilvēku neapdzīvotā mūžameža biezokņos. Lidmašīna
bieži nolaidās tik zemu, ka ar riteņiem gandrīz skāra vareno koku galotnes, kas sedza
zemi kā necaurredzams paklājs. Kad, džungļu zaļās rotas ieskautas, gan šur, gan tur
balti atmirdzēja piramīdas un pilis, lidmašīna nolaidās zemāk un meta virs tām
lokus.
Tas notika 1930. gadā. Lidmašīnas kabīnē sēdēja divi meksikāņu arheologi -
Madeiro un Masons. Pēc ilgiem pūliņiem beidzot piepildījies viņu sapnis. Valdība
viņiem bija piešķīrusi lidmašīnu, un tagad zinātnieki cītīgi fotografēja un
atzīmēja kartē vēl nezināmas maiju seno apmetņu salas.
Un patiešām, šeit bija, ko fotografēt un reģistrēt. Maiju kultūra kādreiz bija
aptvērusi gandrīz simt tūkstoš kvadrātkilometru lielu platību. Jukatānā vien bez
trim jau zināmiem centriem - Čičen-Icas, Maijapanas un Ušmalas - viņi saskaitīja
vēl septiņdesmit citas pilsētas. Šie milzīgie, vēl aizvien neizpētītie plašumi
kādreiz piederējuši «Lielās čūskas karalistei», kā savu valsti dēvējuši paši
maiji. 1947. gadā arheologu ekspedīcija, veicot pētījumus Meksikā Čjapasas un
Bonampakas štatos, atklāja vienpadsmit tempļus, kas uzcelti mūsu ēras pirmajos
gadsimtos. Uz to sienām bija redzami ar dzeltenu, sarkanu, brūnu, zaļu un gaišzilu
krāsu uzgleznoti karavīru, priesteru un karaļu attēli.
Maiju celtniecības raksturīgākā iezīme bija tā, ka ēkas būvētas uz mākslīgām
akmens platformām nošķeltas piramīdas veidā. Tempļu un piļu sienas vienmēr bija
ļoti biezas, tās klāja ar griezumiem rotātas akmens plāksnes. Celtnēs varēja
nokļūt pa neparasti šaurām un zemām ieejām. Telpu griestus veidoja smaili
spraišļi, kādi nav atrodami nekur citur kā vienīgi maiju arhitektūrā. Vispār šīs
ēkas varētu atgādināt zemei pieplakušus cietokšņus, ja to sienas no augšas līdz
apakšai nerotātu figurāli plakanciļņi un hieroglifi. Tajos redzam cilvēku un
dzīvnieku galvas, baismā izskatā veidotas čūskas un elkus, kas atgādina viduslaiku
baznīcu himēras. Plakanciļņu stils, lai gan izteiksmīgs un zīmējumā precīzs, ir
neapšaubāmi grotesks, it kā tēli būtu dzīvi iznākuši no murgainiem sapņiem.
Visa maiju civilizācija balstījās uz kukurūzas audzēšanu un plauka krāšņas dabas
vidū, tomēr viņu ornamentikā ir pārsteidzoši maz augu valsts motīvu. Pat kolonnas,
kas visur pasaulē atgādina koku stumbrus, lielāko tiesu palmas, maijiem veidotas kā
baismīgas čūskas ar ārup izšautām mēlēm. Slavenas ir divas šādas čūskveida
kolonnas, kas atrodas Čičen-Icā «Karavīru tempļa» fasādē. Čūsku galvas ar
atvērtajām mutēm pieplakušas zemei; spalvām klātais ķermenis vispirms nelielu
gabaliņu lokās pa zemi, bet pēc tam vertikāli slienas augšup, balstot tempļa jumtu.
Maiju pilsētu drupās sastopamas celtnes ar tik mazām ieejām un istabām, it kā tās
būtu celtas pigmejiem. Visplašāk pazīstamā no šādām ēkām ir tā saucamais
«Punduru nams» Ušmalā. Aprakstīdami šīs savdabīgās celtnes, arheologi izvirzīja
visdažādākās teorijas. Vieni, piemēram, apgalvoja, ka šajā apvidū kādreiz
dzīvojušas nepazīstamas punduru ciltis, taču tīkamāks šķiet pieņēmums, ka maiji
šos namus būvējuši gariem vai kādām citām teiksmainām pārcilvēciskām būtnēm,
kurām viņi vēlējušies dot pajumti.
Maiju lielākās pilsētas Čičen-Icas drupas pārspēj visas pārējās celtnes ar
arhitektūras krāšņumu, skulptūru bagātību, krāsaino fresku skaistumu, taču
pirmām kārtām ar apmēriem: tās aizņem gandrīz trīs ar pusi II kvadrātkilometru
lielu platību. Mūsdienu tūrists redz to pavisam citādā izskatā, nekā ieraudzīja
Stefenss un citi 19. gadsimta ceļotāji. Drupas tagad stāv klajā vietā, kur džungļi
nolīsti. Uz pilsētu ved rūpīgi kopts ceļš, un pa to kursē autobuss no Jukatānas
galvenās pilsētas Meridas.
Daudzo ēku un piramīdu vidū īpaši jāpiemin «Jaguāru templis», kas izceļas ar
dekoratīvo motīvu bagātību un brīnišķīgu, smalki izveidotu atiku, kas izcirsta no
cieta akmens. Ne mazāk slavens ir «Karavīru templis» ar kolonādi, kuras iekšpusē pa
kāpnēm var nokļūt uz piramīdas augšējām platformām. Pati augstākā ir
«Kastiljo» piramīda. Tai ir astoņi stāvi ar terasēm, bet virsotnē paceļas
svētnīca baltajam dievam Kukulkanam, kura emblēma bijusi «spalvainā čūska».
Aptuveni pilsētas centrā, it kā mākoņos ietiekdamās, augšup slejas apaļa celtne.
Tā bijusi maiju astronomiskā abservatorija. Šīs ēkas logi ir orientēti tieši uz
noteiktiem zvaigznājiem.
Taču visinteresantākais ir stadions. Maiji bijuši kaislīgi pelotei līdzīgas bumbas
spēles cienītāji. Stadionā redzam milzīgu plakanciļņiem izgreznotu sienu ar
karnīzi, kas veidota lienošas čūskas izskatā. Pie sienas horizontāli piestiprināts
akmens aplis ap pusotra metra diametrā.
Šajā stadionā Čičen-Icas iedzīvotāji noskatījušies dažādu komandu sīvas
sacensības, noslēguši derības, sajūsmināti sveikuši iemīļotos varoņus un
apbēruši lamu vārdiem tos, kas bija pievīluši viņu cerības. No hronikās teiktā
izriet, ka zaudētāju komandas dalībniekiem skatītāju acu priekšā vajadzējis
izģērbties gluži kailiem un atdot savas drēbes uzvarētājiem; šie noteikumi liecina,
ka maijiem piemitusi krietna humora izjūta.
Jukatānas ziemeļu daļā netālu viena no otras atrodas divas citas maiju metropoles:
Ušmala un Maijapana, kas arhitektūras un mākslas pieminekļu bagātības ziņā tikai
nedaudz atpaliek no Čičen-Icas. Sevišķi Ušmala slavena ar daudzām neparastām
celtnēm, kas bagātīgi izrotātas ornamentiem; tādas ir «Praviešu nams», «Mūķeņu
nams», «Gubernatora nams», «Bruņurupuča nams», «Vecās sievas nams», «Baložu
nams» u. c. Nosaukumus šiem namiem devuši arheologi, balstoties uz to, kādi
dekoratīvie motīvi tur ir pārsvarā.
Tagad pārcelsimies uz dienvidiem, uz Čjapasas štatu Meksikā. Tur, kur sākas dziļa
aiza, starp kalniem un mūžamežiem balti atmirdz maiju senā svētā pilsēta, ko tagad
sauc par Palenki - pēc tuvākā indiāņu ciematiņa nosaukuma. Ja ievēro to apstākli,
ka pilsētas daļā, kas celta no akmeņiem, bijis reliģiskais centrs, kur dzīvojuši
tikai priesteri un aristokrāti, bet visi pārējie iedzīvotāji mitinājušies kleķa
būdās, no kurām, protams, nav palicis ne miņas, jāsecina, ka pilsētā dzīvojuši ap
simt tūkstoš cilvēku. Šis vienā vietā savākto, cits uz cita sakrauto, rūpīgi
aptēsto vai attēliem izrotāto akmens bluķu milzīgais daudzums atstāj neaizmirstamu
iespaidu. Tur saglabājušās 18 krāšņas pilis un tempļi, kā arī 22 citas celtnes,
tajā skaitā augsts tornis astronomiskiem novērojumiem. Visas šīs ēkas uzbūvētas uz
pamatiem, kam ir piramīdas forma.
Arheologi uzskatīja, ka maiju piramīdas pretstatā ēģiptiešu piramīdām neesot
izmantotas kā valdnieku kapenes, bet noderējušas tikai par tempļu un piļu
mākslīgiem pamatiem. Taču 1952. gadā viņiem savus uzskatus nācās grozīt. Pirms
četriem gadiem arheologs Dž. Aldens Mezons ievēroja «Uzrakstu tempļa» grīdā
Palenkē kaut kādu plāksni ar spraugām. Kad to pacēla, atklājās šauras, akmens
šķembām aizbērtas kāpnes, kas veda piramīdā. Četrus gadus turpinājās rūpīgs
darbs, līdz beidzot arheologi nokļuva mazā kambarītī ar lielu akmens sarkofāgu,
kurā atrada piecu jaunu indiāņu - divu meiteņu un triju jaunekļu kaulus. Daudzie jo
daudzie no jašmas - to maiji vērtēja augstāk par zeltu - izgatavotie rotājumi lika
domāt, ka jaunie cilvēki droši vien ir no aristokrātiskām dzimtām cēlušies
reliģiska rituāla upuri. Pa trijstūra ieeju, ko aizsedza vairākas tonnas smags akmens
bluķis, pētnieki nokļuva plašā zālē. Tā pārsteidza ar kristāliskajiem
stalaktītiem, kas nokarājās no griestiem, un stalagmītiem, kuri slējās no grīdas
kā adatu mežs. Karbīda lampu gaismā viss žilbinoši iedzirkstījās, atgādinot
burvīgu feeriju.
Zāles vidū stāvēja smags akmens sarkofāgs, kurā atrada kāda karaļa vai augsta
priestera atliekas. Nelaiķis bija apbērts ar zaļas jašmas greznumlietām. Viņa seju
sedza maska, kas bija darināta mozaīkas veidā no jašmas plāksnītēm. Tērpa audums
bija pilnīgi satrunējis.
Sarkofāgu greznoja figurāli ornamenti un hieroglifi, Mezons prata atšifrēt no tiem
datumu - mūsu ēras 603. gada 27. janvāris. Tātad šajā dienā sarīkotas bēres šim
Palenkes pilsētas visievērojamākajam vīram, iespējams, pašam varenākajam valdniekam
un priesterim maiju vēsturē.
Palenke bija maiju vecās impērijas pilsēta. Jāzina, ka arheologi dala maiju vēsturi
divos lielos posmos: vecajā un jaunajā impērijā. Pirmatnējie maiji apdzīvoja
Jukatānas pussalas dienviddaļu, mūsdienu Hondurasu, Gvatemalu, kā arī Čjapasas un
Tabasko štatus Meksikā. Tas bija apmēram no 1000. gada pirms m. ē. līdz m. ē. 6.
gadsimtam. Pirmajos mūsu ēras gadsimtos vecā impērija sasniedza ziedu laikus.
Aptuveni m. ē. 610. gadā maiju valstī notika pasaules vēsturē kaut kas nepieredzēts.
Kādu rītu iedzīvotāji sakravāja savas mantas un uz visiem laikiem atstāja lieliski
izveidotās pilsētas, ielas un laukumus, tempļus un pilis, pametot to visu par
laupījumu džungļiem, bet paši Jukatānas ziemeļdaļā uzbūvēja pavisam jaunas
pilsētas - Čičen-Icu, Maijapanu un Ušmalu.
Kādā veidā izdevies uzzināt par pēkšņo un dīvaino veselas tautas pārvietošanos?
Daļēji par to varam pateikties Jukatānas arhibīskapam Djego de Landam, kas dzīvojis
16. gadsimtā un, iedraudzējies ar kādu indiāņu virsaiti, pierakstījis tā nostāstus
par maiju dieviem, kariem un paražām.
Landa savā darbā atveidojis arī hieroglifus, kas apzīmējuši dienas un mēnešus, un
tāpēc groteskie plakancilņi uz ēkām un stēlēm arheologu acīs ieguva noteiktu
jēgu. Dažas Djego de Landas sniegtās ziņas šķita pārsteidzošas un pat neticamas.
Tā kļuva zināms, ka maiju ornamentikā visi motīvi - lai tie būtu cilvēku vai
dzīvnieku attēli - vienmēr tieši saistīti ar noteiktu datumu. Turklāt katra ēka un
pat katra tās daļa būtībā bija akmens kalendārs, jo apzīmēja kādu datumu vai
astronomisku parādību.
Mūsdienu arheologu pētījumu rezultātā maiju hieroglifi, kas iekalti uz ēkām un
stēlām, tagad atšifrēti ar diezgan lielu precizitāti. Taču atšifrējumi sagādāja
vilšanos, jo izrādījās, ka visos uzrakstos bija tikai datumi. Pārskatot desmitiem
tūkstošu uzrakstu, nekur neizdevās atrast ne mazāko informāciju par maiju dzīvi un
ieražām. Tādēļ jāpieņem, ka šāda veida ziņas maiji nekad nav iekaluši akmenī.
Pamatojoties uz šiem faktiem, zinātnieki secināja, ka maiji kļuvuši par sava
kalendāra vergiem. Iespējams, ka arī ēkas viņi būvējuši ne tik daudz militāros
nolūkos, cik tālab; ka to prasīja kalendārs. Ik pēc pieciem, desmit vai divdesmit
gadiem maiji būvēja jaunu akmens struktūru un apzīmēja to ar attiecīgo datumu.
Dažreiz viņi vienkāršoja uzdevumu, uzceļot ap vecu ēku jaunu akmens apvalku un
apzīmējot to ar jauno datumu.
Bet tagad mēs tuvojamies jautājuma būtībai. Tā kā vecās impērijas celtnes, kas
atrodas dienvidu novadu pilsētās, datētas apmēram līdz 610. gadam un aptuveni ar to
pašu gadu datētas jaunceltnes Čičen-Icā, Maijapanā, Ušmalā un citās
Ziemeļjukatānas pilsētās, secinājums no šā pārsteidzošā fakta var būt tikai
viens: maiji atstājuši savas apmetnes pēkšņi un visi kopā. Šī emigrācija
neapšaubāmi bijusi simtiem tūkstošu iedzīvotāju brīvprātīga izceļošana, īsta
tautu staigāšana.
Tiklīdz vairs nebija šaubu par šā notikuma vēsturisko ticamību, no visām pusēm
sāka birt dažnedažādas teorijas, kas centās izskaidrot dīvaino faktu. Pati pirmā
hipotēze - it kā maiji bijuši spiesti bēgt no iebrucējiem - ātri nokļuva arhīvā.
Maiju valsts tolaik bija sasniegusi savas militārās varenības kalngalus, kaimiņos
nekad nav dzīvojusi tik spēcīga cilts, kas tai būtu varējusi dot iznīcinošu
triecienu, turklāt drupās nav atrastas itin nekādas iebrukuma pēdas, bet no
arheoloģijas viedokļa tas ir pilnīgi neiedomājami.
Ticamāks šķita apgalvojums, ka maijus aizdzinusi liela dabas katastrofa vai epidēmija,
taču šai teorijai runāja pretī vērā ņemami argumenti. Pirmkārt, tiklīdz briesmas
būtu garām, iedzīvotāji katrā ziņā atgrieztos savās senajās, brīnišķīgajās
pilsētās, taču tas nenotika. Bez tam ziemeļu pilsētu lielais iedzīvotāju skaits un
straujā attīstība, to kultūras un politiskās dzīves rosība - visi šie apstākļi
apgāž pieņēmumu, ka tur būtu dzīvojusi tauta, kas nule stipri cietusi stihiskā
nelaimē vai epidēmijā.
Tāpat neiztur kritiku uzskats, ka emigrācijas iemesls ; būtu pēkšņa klimata maiņa.
Šādas pārvērtības noteikti ; skartu arī Čičen-Icas pilsētu, kas taisnā līnijā
atradās tikai četrsimt kilometru attālumā.
Ilgu laiku neizdevās pietiekami pārliecinoši noskaidrot, kāpēc iestājies
nepieredzētais satricinājums maiju tautas likteņos. Un tikai pirms dažiem gadiem
arheologs Silvanuss Grisvolds Morlijs nāca klajā ar teoriju, kas tiek uzskatīta par
vispārliecinošāko. Īsos vārdos tā ir šāda.
Kaut arī maiji savā būtībā bija pilsētu iemītnieki, viņi tomēr nespēja eksistēt
bez zemkopja darba un tā rezultātā sagādātās pārtikas, kuras pamatu pamats bija
kukurūza. Visa maiju kultūra, attīstība un dzīve bija atkarīga no kukurūzas
audzēšanas.
Maiju sabiedrības struktūrā iezīmējās asas šķiru pretrunas, kas skaidri izpaudās
pilsētu celtniecībā. No aptēstiem akmeņiem celtās aristokrātu pilis un tempļi
veidoja atsevišķu rajonu, īstu citadeli, kas bija nocietināta, lai pasargātos no
neapmierināto darbaļaužu masu dusmām. Visapkārt šai akmens pilsētai drūzmējās
pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju nožēlojamās kleķa būdiņas, no kurām, protams,
šodien nav saglabājies itin nekas.
Zemkopju liktenis bija pavisam neapskaužams. Vienu trešdaļu ražas viņiem nācās
atdot augstmaņiem, otru priesteriem, un tikai atlikušo trešdaļu drīkstēja paturēt
pašu vajadzībām. Laikā starp sēju un ražas novākšanu viņus dzina darbos uz
akmeņlauztuvēm un jaunceltnēs.
Aristokrātijas inertums, augstprātība un atrautība no tautas masu dzīves noveda pie
tā, ka apstājās sabiedrības attīstība. Sevišķi skaidri tas atspoguļojās
lauksaimniecībā, kur zemes apstrādāšanas metodes bija ārkārtīgi primitīvas.
Norādīsim, ka maiji nepazina pat arklu.
Kukurūzas audzēšana notika tā: zemkopis izdedzināja džungļos klaju vietu un šādā
veidā iegūtajā lauciņā ar noasinātu nūju izdoba bedrītes, kurās iemeta graudus.
Kad augsne vienā tīrumā noplicinājās, viņš pārgāja uz citu vietu, jo zemi mēslot
maiji neprata. Atstātie lauki apauga ar savvaļas augiem, un tos varēja atkal
apstrādāt tikai pēc daudziem gadiem.
Meklējot auglīgu zemi, zemnieki aizgāja aizvien dziļāk džungļos, līdz ar to
attālinādamies no pilsētām, kuras viņiem vajadzēja ēdināt. Starp pilsētām un
laukiem, kas tās baroja, nemitīgi pletās plašumā izdedzinātas un neauglīgas stepes
joslas. Pilsētniekiem dzīvot kļuva aizvien grūtāk, un beigu beigās viņu mājās
ielūkojās bads. Milzīgas platības, kuru auglība kādreiz bijusi maiju kultūras
attīstības priekšnoteikums un pamats, pārvērtās par nederīgām zemēm, un visa
tauta saprata, ka vienīgais glābiņš ir emigrācija. Tajā laikā, kad ziemeļos radās
jauna impērija, senās pilsētas Vašaktuna, Tikala, Naranho, Kopana un Palenke nozuda
džungļu biezoknī, kaš atkal pārklāja šīs platības un vairāk nekā tūkstoš
gadus pasargāja vecās impērijas drupas no cilvēku acīm.
Vēsturisko ziņu avots, kas stāsta par jaunās impērijas pilsētām, ir «Čilama
Balama grāmatas» - maiju valodā latīņu burtiem uzrakstītās hronikas. Tās
pierakstījis garīdznieks Čilams Balams 16. gadsimtā. No tām uzzinām, ka
Ziemeļjukatānā pastāvējuši trīs galvenie politiskie centri: pilsētvalstis
Maijapana, Čičen-Ica un Ušmala. Maijapanas valdnieki bijuši priesteri ar karali
priekšgalā; viņi uzskatījuši sevi par baltā dieva Kukulkana tiešiem pēctečiem un
tālab nēsājuši mākslīgas bārdas. Turpretī čičen-Icā un Ušmalā valdījuši
karavīri, kas piederējuši pie militārās aristokrātijas kastas.
Mūsu ēras 1000. gadā minētās pilsētas apvienojušās federācijā. Taču jau ap
1200. gadu starp tām izcēlies karš. Maijapanas armijas virspavēlnieks Hunaks Kels,
izmantodams algotņus no tolteku cilts, ieņēma un nopostīja Čičen-Icu, bet tās
valdniekus aizveda uz savu galmu par ķīlniekiem. 1441. gadā nomāktajās pilsētās
uzliesmoja sacelšanās. Dumpinieku karaspēks, kura virspavēlnieks bija Ušmalas
valdnieks no dinastijas, pārvērta Maijapanu par drupu kaudzi. Pēc tam sagrautā un
novājinātā maiju valsts kļuva par vieglu laupījumu actekiem.
Kad ieradās spānieši, maiju kultūras vairs nebija. Lielo celtnieku, mākslinieku un
astronomu pēcteči bija pārvērtušies par vājām, primitīvām ciltīm, kas runāja
dažādos dialektos, atšķīrās cita no citas ar apģērbu un paražām un par savu
kopīgo slaveno vēsturi saglabāja pavisam miglainas atmiņas. Tiesa, viņiem bija
palikusi vecā reliģija, taču diezgan izkropļotā veidā.
Savukārt arī jaunās impērijas pilsētas pamazām nogrima džungļos kā jūras
dzelmē, un neviens vairs tās neatcerējās; par to esamību zināja tikai dažas
primitīvas indiāņu ciltis, kas šo pilsētu drupās rīkoja slepenas reliģiskas
ceremonijas.
LIETUS DIEVA SADERINĀŠANĀS
- Senjor, mēs esam galā!
Metisa sulīgajam basam nakts klusumā atsaucās daudzas atbalsis. Pinkainie meksikāņu
zirdziņi apstājās, kā zemē ieauguši, un tūlīt nokāra smagās galvas, lai
nosnaustos.
Jaunais amerikānis, pēkšņi uztrūcies no dziļa miega, salīgojās un laikam būtu
novēlies no sedliem, ja pavadonis viņu neatbalstītu. Pavēris plakstus, viņš
sastinga, brīnišķīgās ainavas savaldzināts.
Viņu priekšā pret debesīm slējās tumšzilgana meža siena, bet pāri koku galotnēm,
it kā peldot mākoņos, mēnesnīcas gaismā balti vizēja maiju celtne - templis vai
arī pils piramīdas virsotnē.
Tā 1885. gadā divdesmit piecus gadus vecais Edvards Herberts Tompsons nonāca
Čičen-Icā, maiju lielākajā un varenākajā pilsētā, par kuru klīda
visfantastiskākās leģendas.
Gaismai svīstot, Tompsons uzlēca no guļamvietas un, iedzēris dažus malkus kafijas,
tūlīt uzrāpās pirmajā piramīdā, kas pagadījās tuvāk. Ilgi nolūkojies drupu
panorāmā., kas pletās viņa acu priekšā, Tompsons ar sasprindzinātu uzmanību
paskatījās tālē. No viņa krūtīm izlauzās prieka sauciens. Starp kokiem kā sudraba
acs ievizējās neliels apaļš dīķis.
- Svētais ezers - lietus dieva miteklis, - viņš pačukstēja meksikānim.
Pavadoņa melnīgsnējā, uzburbusī seja iemirdzējās labsirdīgā smaidā.
- Jā, senjor, svētais ezers... Ļaudis visādi par to pļāpā... Vieni apgalvo, ka
ikkatru gadu zināmā laikā ezera ūdeņi pārvēršoties par asinīm. Bet citi atkal
esot redzējuši, kā no dzelmes iznirušas un gājienā virknējušās raudošas
jaunavas. Tad biezoknī esot dzirdamas neredzamu priesteru dziesmas, skanot flautas un
rībot bungas:
Pa to laiku rīts jau bija pilnīgi uzausis.
«Es stāvēju uz tempļa jumta,» Tompsons raksta savās atmiņās, «kad pirmie saules
stari lika sārtoties tālajam apvārsnim. Visapkārt valdīja dziļš rīta klusums;
nekur vēl neatbalsojās dienas trokšņi. Likās, ka zeme un debesis aizturējušas elpu,
gaidot kaut ko nezināmu. Bet tad, spoži kvēlodama, uzlēca milzīga saules ripa, un
vienā acumirklī visa plašā pasaule ieskanējās dziesmās. Putni kokos un kukaiņi uz
zemes uzsāka lielo himnu saulei.»
Pēc kāda laika svešinieki pa stāvajām kāpnēm devās lejup un pa šauro taciņu
aizgāja uz dīķi. Dīķis izskatījās ļoti drūms, un nebija brīnums, ka iezemiešiem
tas iedvesa māņticīgas bailes. Būtībā tas bija baismīgs bezdibenis - ar ūdeni
piepildīta bedre. Tā krastus veidoja stāvas, apmēram divdesmit metru augstas klinšu
sienas. Melnā ūdens virsmu klāja ūdensaugi, lapas un peldoši satrunējuši koku
stumbri. Tompsons iegremdēja ļoti un pārliecinājās, ka dīķis ir apmēram divdesmit
piecus metrus dziļš.
Krastā bija redzamas altāra drupas, no kurienes plakanciļņiem rotāts dambis veda uz
milzu templi, kas pacēlās piramīdas virsotnē.
Rūpīgi izpētījis ezera krastus, Tompsons apsēdās uz akmens un vēlreiz apsvēra
savas ekspedīcijas uzdevumu. Viņš izvilka no kabatas grāmatiņu ar arhibīskapa Djego
de Landas piezīmēm un jau nez kuro reizi pārlasīja šādas pārdomas: «Ja šajā
zemē kādreiz bijis zelts, tad lielākā daļa no tā laikam gan guļ Čičen-Icā ezera
dibenā.»
Maiju reliģija atšķirībā no acteku reliģijas bija miermīlīga un iztika gandrīz
bez asins izliešanas. Saviem daudzajiem elkiem maiji parasti upurēja ziedus un augļus.
Mēdza būt tikai viens izņēmuma gadījums: iestājoties ilgstošam sausumam, lai
iežēlinātu sadusmoto lietus dievu Čak-Molu, kurš, pēc seniem nostāstiem, dzīvojot
ezera dibenā, priesteri tam sūtīja pašu skaistāko meiteni par līgavu. Ļaudis deva
viņai līdzi ļoti bagātu pūru: meta ūdenī dārglietas un dažādus mājsaimniecības
piederumus.
Šai Landas piezīmei neviens lāgā neticēja. Uzskatīja, ka tā esot tipiska romantiska
tautas teiksma bez reāla pamatojuma.
Taču jaunais Tompsons uzreiz tai noticēja. Landas piezīme tik spēcīgi ietekmēja
jaunekļa spilgto iztēli un tā aizrāva viņu, ka viņš nolēma atminēt ezera
noslēpumu uz vietas, Kaut arī paziņas zobojās par Tompsona nodomu, viņš devās
ceļojumā uz Jukatānu, lai izstrādātu plānu, kā izcelt maiju senos dārgumus no
ezera dzelmes.
Kamēr metiss iededza ugunskuru, gatavodamies vārīt pusdienas, Tompsons atsēdās uz
upuru akmens un, raudzīdamies ezera ūdeņos, centās iztēloties, kā norisinājušās
svinības par godu lietus dievam.
Raugi - pa kāpnēm no piramīdas lejup nāk procesija ar karali, priesteriem un
augstmaņiem priekšgalā, visi krāšņos svētku tērpos, ar raibiem spalvu pušķiem
virs galvām. Svinīgā gājiena vidū nes cieši noslēgtu palankīnu, kurā sēd dieva
jaunā līgava.
Priesteru rituālajām dziesmām, orķestra flautām un bungām skanot, gājiens lēnām
virzās pa dambi. Apstājas pie altāra un klusējot gaida, kad virs apvāršņa pacelsies
saules sarkanā ripa un tās pirmie stari sāks laistīties ūdens spogulī.
Tad priesteri izved no palankīna bālu, nobijušos jaunavu, uzklāj viņai uz pleciem
krāšņu kāzu apmetni, bet galvu izrotā ar ziedu vainagu. Ieraudzījuši līgavu,
ļaudis pūlī cits pār citu skaļāk sauc apsveikumus, kā neprātīgas skan flautas,
bet bungu rīboņa atgādina krusas triekšanos pret jumtu barga negaisa laikā.
Izskan priesteru dziesmas un lūgšanas, iestājas kapa klusums. Četri priesteri uznes
meiteni pašā augšā un ar spēcīgu vēzienu iemet ezerā. Gaisu saviļņo nelaimīgā
upura šausmu kliedziens, un dobji, baismi nošļakst ūdens. Lietus dievs pieņēmis
savā valstībā jaunu izredzēto. Upurim pakaļ ezerā kā lietus nobirst kakla rotas,
rokassprādzes, plecu rotas, lādītes, ķemmes, sprādzes, keramikas vāzes un ar
skaistiem ornamentiem rotātas bļodas.
Kādas gan tagad bija izredzes noslēpumainos dārgumus izcelt no melnās sasmirdušās
dzelmes? Tompsons nāca pie atziņas, ka šim nolūkam nepieciešama speciāla
bagarmašīna un ūdenslīdēja skafandrs. Tas viss prasīja lielus naudas ieguldījumus.
Atgriezies Savienotajās Valstīs, Tompsons nenogurstoši lasīja lekcijas universitātēs
un zinātniskos kongresos, kamēr beidzot savāca nepieciešamos līdzekļus. Pēc tam
viņš devās uz Bostonu, kur pieredzējuša speciālista vadībā apguva grūto
ūdenslīdēja amata prasmi. Viņš sasniedza šajā nozarē atzīstamu meistarību, kaut
arī fiziski bija diezgan vārgs.
Īpašas cerības jaunais zinātnieks saistīja ar savu bagarmašīnu, kuru bija
pasūtījis rūpnīcā. Tai bija 10 metrus garš masts, kauss ar robainu malu, vinča,
tērauda troses, trīši un gredzeni.
Jukatānā amerikānis salīga vairākus strādniekus, pirmām kārtām pērļu zvejnieku,
pieredzējušu ūdenslīdēju, pēc tautības grieķi, kas bija strādājis Bahamas
salās. Kopā ar tiem viņš atkal ieradās Čičen-Icā.
Ezera diametrs bija apmēram septiņdesmit metru, tāpēc nevarēja būt ne runas par visa
ezera dibena pārmeklēšanu. Ar šīm grūtībām Tompsons tika galā ļoti atjautīgi.
Smagu koka stumbru, kas bija aptēsts tā, lai tas pēc apveidiem atgādinātu cilvēka
stāvu, viņš meta ūdenī tik ilgi, kamēr izdevās noteikt vietu, kur visticamāk
krituši dzīvie upuri. Tur Tompsons arī ķērās pie sūrā bagarēšanas darba.
Robainais kauss izcēla virspusē dūņas darvas melnumā, sapuvušus zarus,
satrūdējušus kokus un kādu reizi pat kopā saķērušos jaguāra un stirnas kaulus,
meža traģēdijas mēmos lieciniekus. Nežēlīgi svilināja saule; krastā auga dūņu
un dažādu drazu kaudzes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu.
Tā darbs turpinājās dienu no dienas, nedodot nekādus rezultātus. Taču beidzot
parādījās pirmais nedrošais panākumu vēstnesis. Dūņās izdevās atrast bāli
dzeltenus sveķainas masas gabaliņus. Kad tos sakarsēja ugunī, visapkārt izplatījās
saldens reibinošs aromāts. Tompsonam nebija ne mazāko šaubu, ka izsmelts vīraks, ko
priesteri lietojuši upurēšanas ceremonijā.
Drīz vien kā no pārpilnības raga sāka birt visdažādākie atradumi. Katrs kausa
smēliens cēla dienas gaismā ko jaunu: rotaslietas, vāzes, bultas un no obsidiāna vai
jašmas izgatavotus nažus un kausus. Landas piezīmēs teikto galīgi apstiprināja no
ezera dibena izvilkts jaunas meitenes skelets.
Tompsons triumfēja. Viņš atcerējās grūto ceļu, pa kuru nācās lauzties uz
panākumiem, vilšanās brīžus, atminējās, kā ļaudis viņu izsmēja, uzskatīdami
par blēdi vai nelabojamu sapņotāju. Un tagad viņš bija izdarījis vienu no
lielākajiem arheoloģijas atklājumiem Centrālajā Amerikā.
Tālākos meklējumus jaunais zinātnieks nolēma veikt, izmantojot ūdenslīdēja
skafandru. Savas izjūtas un piedzīvojumus zem ūdens viņš aprakstījis tik krāsaini
un ar tādu dramatisku sasprindzinājumu, ka labāk dot vārdu viņam pašam.
«Kad es spēru kāju uz kāpņu pirmā šķērskoka,» viņš rakstīja savās atmiņās,
«puiši, kas strādāja sūkņa apkalpes brigādē, pēc kārtas nāca klāt un ar
svinīgu izskatu spieda man roku. Nebija grūti uzminēt viņu domas: viņi atvadījās no
manis uz visiem laikiem, neticot, ka atgriezīšos dzīvs. Palaidis vaļā kāpnes, es
nogrimu kā ar svinu piebāzts maiss, atstādams aiz sevis sidrabainu burbulīšu virteni.
Gaisma kļuva vispirms dzeltena, pēc tam zaļa, tad sarkanīgi melna, un beidzot es
ieslīgu pilnīgā tumsā. Pieaugot spiedienam, sajutu ausīs asas sāpes. Grimdams lejup,
manīju, ka strauji kļūstu aizvien vieglāks, un beidzot, kad nostājos uz akmens
kolonnas, kas bija nolūzusi no altāra drupām ezera krastā, man šķita, ka esmu
drīzāk burbulis, nevis smagā skafandrā tērpies cilvēks.
Bija patīkami apzināties, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas dzīvs nolaidies
šajā vietā un dzīvs atkal atstās to. Man blakus parādījās ūdenslīdējs grieķis,
mēs paspiedām viens otram roku.
Dūņās un dubļos bagarmašīnas kauss bija izracis eju ar stāvām, sešus metrus
augstām sienām. Šajās sienās kā rozīnes mīklā vīdēja dažādas formas akmeņi.
Iztēlojieties, kā mēs tumsā virzījāmies, taustīdamies starp šīm dubļu sienām,
kā, meklēdami priekšmetus, kurus nebija izcēlis kauss, gramstījāmies pa kaļķakmens
spraugām un plaisām ezera dibenā. Iztēlojieties vēl, ka ik pa brīdim uz mūsu
galvām noslīdēja kāds izkustināts akmens. Taču tas nebija tik bīstami, kā varētu
likties. Kamēr turējāmies zināmi attālumā no sienas, mums briesmas nedraudēja.
Mūsu strādnieki tic, ka «svētā ezera» drūmajās dzīlēs mājo milzu čūskas un
briesmoņi. Abi ar ūdenslīdēju grieķi, vākdami senlaiku priekšmetus, reiz tā
aizrāvāmies ar dabu, ka aizmirsām ierasto piesardzību. Pēkšņi sajutu, ka kaut kas
milzīgs un glums noslīd man virsū un ar nepārvaramu spēku sāk spiest dubļos. Vienā
acumirklī mani sagrāba šausmas, šermuļi pārskrēja pār kauliem. Bet tad es sajutu,
ka grieķis bīda projām šo priekšmetu un atbrīvo mani no smaguma. Tas bija milzīgs
satrūdējis koka stumbrs, atdalījies no dūņu sienas un uzvēlies man virsū tieši
tajā brīdī, kad es noliecos.»
Pētījumu rezultāti bija patiešām sensacionāli un visā pilnībā apstiprināja, ka
maiji ezerā metuši jaunas meitenes. Virspusē izvilka tūkstošiem visdažādāko
priekšmetu: krelles, plecu rotas, no jašmas darinātus kausus un elku statuetes, zelta
vairogus ar figurāliem plakanciļņiem, nažus un lieliski nopulētus obsidiāna
spoguļus, bet galvenais - jaunu sieviešu galvaskausus.
Atrastie priekšmeti lielāko tiesu bija sadauzīti drumslās. Maiji ticēja, ka arī
nedzīviem priekšmetiem ir dvēseles, tāpēc pirms iemešanas ūdenī viņi atņēma
tām dzīvību, sasitot uz altāra, lai to dvēseles varētu labāk kalpot savai
saimniecei lietus dieva valstībā.
Jauno sieviešu skeletu vidū Tompsons atklāja kaut ko pavisam negaidītu: viņš atrada
galvaskausu, kas nepārprotami piederējis sirmgalvim.
Kas gan varētu būt tā īpašnieks?
Vai tiešām lietus dievam upurēts kāds priesteris? Protams, nē. Ne nostāstos, ne
hronikās šādi upuri ne reizes nav pieminēti.
Tādā gadījumā varbūt viņu iemetuši ūdenī iebrucēji tajā laikā, kad noticis
brāļu karš starp Maijapanu, Čičen-Icu un Ušmalu? Arī šī hipotēze neiztur
kritiku. Vai var noticēt, ka zaldāti, postīdami un izlaupīdami pilsētu, būtu
iemetuši ūdenī tikai vienu vienīgu cilvēku, turklāt vēl sirmgalvi?
Vispieņemamākā mums šķiet trešā teorija, un proti, ka meitenei pakaļ meties
izmisuma pārņemtais tēvs. Ne velti kādā senā indiāņu dziesmā teikts:
«Deg slāpēs kukurūza tīrumā,
Čak-Mols sauc tevi, meita mīļotā:
Bet kas ir lietus straumes lielākās
Pret rūgtām asarām, kas man no acīm lās.»
JAUNĀS PASAULES POMPEJA
Acteku Teskoko pilsētvalsts valdnieki bija dedzīgi mākslas atbalstītāji, viņu
galms izvērtās par kultūras dzīves centru. Viens no šīs dinastijas karaļiem kļuva
slavens kā liels tautas dzejnieks, kuru dziļi cienīja visi acteki.
Šīs karaļu dzimtas tiešs pēctecis bija virsaitis Ihtlilhočitls, ļoti apdāvināts
cilvēks, kas ātri iemācījās spāņu valodu un prata to tik labi, ka Meksikas
gubernators iecēla viņu tulka un sekretāra amatā.
Ihtlilhočitls sarakstīja spāņu valodā plašu savas zemes vēsturi. Tajā viņš
pastāstīja par tautām, kas pirms acteku ierašanās Meksikā cēlušas milzīgas
pilsētas ar daudzām jo daudzām bezgala augstām piramīdām. Taču spānieši tam
neticēja, domādami, ka acteku virsaitis stāsta pasakas. Visā Meksikā taču nebija
palicis ne miņas no kādreiz it kā bagāto pilsētu drupām. Tiesa, francūzis Derizē
Šurnejs, klejodams pa šo zemi un paslēptus dārgumus meklēdams, 1885. gadā Idalgo
štata Tula-de-Alendo miestiņa apkārtnē uzgāja piramīdas atliekas, taču spānieši
vēl arī tad nespēja iedomāties, ka šīs drupas varētu piederēt tolteku
galvaspilsētai Tulai, par kuru pārliecinoši vēstīja acteku virsaitis.
Stāvoklis mainījās tikai 1940. gadā, kad meksikāņu arheologi ķērās pie
sistemātiskiem izrakumiem tolteku senās apmetnes vietā. Noskaidrojās, ka 80 kilometru
attālumā no Mehiko pilsētas biežņā zem augsnes kārtas slēpjas varenas drupas. Tur
tika atrastas divas lielas piramīdas, kas bija veltītas saules un mēness dievam, daudz
skulptūru, plakanciļņu, kolonnu, kā arī plaši sazarots terakotas ūdensvads. Tomēr
par visinteresantāko atradumu uzskatāms sporta stadions ar akmens soliem; tas liecina,
ka bumbas spēle bijusi tradicionāla kaislība visām Centrālās Amerikas indiāņu
ciltīm.
Uz acteku vēsturnieku tagad sāka raudzīties citām acīm; katra, pat vissīkākā
autora informācija šķita ticama. No viņa mēs, starp citu, uzzinām, ka tolteki savu
galvaspilsētu uzcēluši 648. gadā, bet pametuši nezināmu iemeslu dēļ 1051. gadā.
Tolteki pazinuši rakstību un matemātiku, sastādījuši kalendāru, izmantojot par
pamatu Mēness apgriezienus ap Zemi, un bijuši lieliski celtnieki. Viņu reliģija un
likumdošana raksturojās ar cilvēcību, bet karaļi daudzināti par savu gudrību.
Tolteki acīmredzot krustošanas ceļā izaudzējuši kokvilnu vairākās dabiskās
krāsās.
Tolteku otro galvaspilsētu meksikāņu arheologi atklāja tagadējā Sanhuanas štatā.
Tā saukusies Teotihvakana un, spriežot pēc drupām, aizņēmusi apmēram divpadsmit
kvadrātkilometru lielu platību. Tur pusotra desmita greznu, ar plakanciļņiem un
freskām rotātu piļu vidū pacēlušās vairākas milzu piramīdas. Uz saules un mēness
piramīdām, kā apgalvoja Ihtlilhočitls, bijušas no pulētām zelta plāksnēm
izgatavotas emblēmas, kas spoži mirdzējušas gan dienu, gan nakti, noderot ceļiniekiem
par savdabīgiem ceļrāžiem.
Tāpat kā visās pārējās indiāņu pilsētās, arī Teotihvakanā dominējošais
dekoratīvais motīvs bija spalvainā čūska, baltā bārdainā dieva simbols. Taču tur
sastopami arī citi ļoti oriģināli temati. Daudzās freskās attēlota lietus dieva
dzīve, kā arī paradīze, kādu to iedomājušies tolteki: mirušie līksmi un priecīgi
norā spēlē bumbu.
Saules piramīdas pakājē stiepjas tā saucamais Nāves ceļš. Tā abās pusēs atrastas
neskaitāmas kapenes ar mirušo atliekām, mozaīkas maskām, groteskām terakotas
galviņām un bagātīgi izrotātu māla trauku lauskām.
Teotihvakana tika pamesta mūsu ēras desmitajā vai vienpadsmitajā gadsimtā.
Aiziešanas iemesls bija tas, ka tolteki iznīcināja visus mežus un pēc tam zeme
pilnīgi tika noplicināta; to apliecina senpilsētas tuvākajā apkaimē vēl šodien
pilnīgi kailie pauguri. Tolteki pārcēlās uz Jukatānu, kur apvienojās ar turienes
maiju ciltīm.
Tlakolulas ielejā, 30 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Meksikas pilsētas Oahakas, zem
bieza zemes slāņa arheologi atrada sapoteku galvaspilsētas Mitlas drupas. To pazinuši
jau acteki un nosaukuši par «Sēru vietu». Bez piramīdām un pilīm, kas parasti
sastopamas šādās pilsētās, īpašu uzmanību tur pelnījusi slavenā «Kolonnu
zāle» ar gigantiskiem falliskiem stabiem.
1831. gadā meksikāņu arheologs Alfonso Kaso izdarīja sensacionālu atklājumu. Veicot
izrakumus MonteAlbanā (Baltajā kalnā) Oahakas štatā, viņš uzdūrās milzīgai,
noslēpumainai pilsētai, par kuru daudzi arheologi domā, ka tā ir bijusi sapoteku senā
galvaspilsēta, kas vecāka par Mitlu. Šeit lielā platībā no vienas vietas redzamas
drupas - milzu tempļi un pilis, akmens plāksnes ar hieroglifiem un plakanciļņiem,
kuros attēloti dievi, statujas un ārkārtīgi skaisti keramikas izstrādājumi.
Taču Monte-Albana kļuvusi slavena galvenokārt tur atrasto dārglietu dēļ. Daudzajos
senajos kapos atdusējās skeleti, kas bija bagātīgi izrotāti ar greznumlietām no
brīnišķīgi noslīpēt kalnu kristāla, zelta, jašmas, pērlēm, dzintara,
koraļļiem, obsidiāna, perlamutra un jaguāru zobiem. Starp kakla rotām, sprādzēm,
auskariem, brošām, diadēmām, rokas sprādzēm un gredzeniem tur tika atrastas arī
zelta tabakdozes, daudzkrāsaini spalvu vēdekļi un zelta maskas ar precīzi atveidotiem
sejas vaibstiem. Ir ziņas, ka sapotekus no šīs pilsētas 12. gadsimtā padzinuši
tolteki.
No arheologu pētījumiem zināms, ka jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras Centrālo
Ameriku apdzīvojušas lielas un augsti attistītas tautas, ka to vēsturē bijis
neparasti daudz traģisku notikumu un katastrofu, kas dažkārt ieguvušas pat
apokaliptisku raksturu.
1942. gadā arheologs A. Hiats Verills Panamā atrada tā saucamās koklē kultūras
drupas. 1400 kvadrātkilometru liela platība bija vārda pilnā nozīmē nosēta ar
kapiem, statujām, tempļiem, bet galvenokārt - ar keramikas lauskām gluži neticamā
daudzumā, tāpat ar darba rīku un mājturības priekšmetu atliekām, pie kam kultūras
slānis vietumis sasniedza sešu metru biezumu.
Visbrīnumainākais arheoloģiskais piemineklis tur ir «Tūkstoš dievu templis», kas
atrodas starp divām upēm un aizņem simts akru lielu platību. Simtiem statuju un
milzīgu bazalta kolonnu, kas no augšas līdz apakšai pārklātas ar daudzkrāsainiem
plakanciļņiem un hieroglifiem, veido pareizu četrstūri. Kolonnām ir visdažādākā
forma: tās ir kvadrātveida, apaļas, astoņstūrainas un eliptiskas.
Visas statujas raugās uz austrumiem. Tajās attēloti ne tikai cilvēki, bet arī putni,
rāpuļi un visi Fanamā sastopamie četrkājainie dzīvnieki. Cilvēki atveidoti kaili,
tiem ir tikai kakla rotas un dīvainas galvassegas.
Ainas, ka ar kaltu akmenī iecirtuši nepazīstamie tēlnieki, iedveš šausmas.
Piemēram, kādā skulptūrā redzami «Siāmas dvīņi» ar kopā saaugušām mugurām.
Kādā citā jaguārs tur ķepu uz nogāzta vīrieša vai plosa zīdaini. Ļoti bieži
skulptūrās attēloti cienīgi vīri, kas ar roku glauda garas, cirtainas bārdas.
Tuvākās akmeņlauztuves, kur pilsētas iedzīvotāji ieguva būvmateriālus, atradās
upes otrajā krastā vairāk nekā desmit kilometru attālumā. Pat šodien nebūtu viegls
uzdevums nogādāt šos milzu bluķus tempļu celtniecības vietā, kur nu vēl tajos
tālajos, senajos laikos, kad droši vien vispār nebija it nekādu mehānisku
transportlīdzekļu un visu šo darbu veica cilvēki tikai ar savu fizisko spēku. Tikt
galā ar šo gigantisko uzdevumu varēja vienīgi plašas cilvēku masas saliedētos,
saskaņotos pūliņos. «Tūkstoš dievu templī» ieguldīts jau organizētas un
vēsturiskajā attīstībā diezgan tālu aizgājušas sabiedrības daudzu paaudžu darbs.
Kolonnu pakājē stāvēja labi aptēsti un noslīpēti bluķi no dzidra porfīra vai
dzeltenas un sarkanas jašmas. Uz tiem bija atrodamas cilvēku kaulu un zobu drumslas, pa
pusei sajaukušās ar pārakmeņota, pārogļota koka gabaliem, kas dod pamatu
secinājumam, ka tie bijuši altāri, uz kuriem dieviem upurēti cilvēki.
Zeme tempļa apkārtnē ir neauglīga un apstrādāšanai nederīga. Tāpēc rodas
jautājums, kā gan šeit varēja dzīvot tik daudz cilvēku. Atbildēt nav nemaz grūti:
kādreiz zeme tur bijusi auglīga, un tikai pelni no netālā Gvakamaijo vulkāna
Kordiljēru pakājē pārvērta to par tuksnesi.
Vulkāna krāteris līdz pat šai dienai rēgojas saārdīts, kails un nokvēpis, tā
dzīlēs atskan dobja dārdoņa; ārā plūst garaiņu mutuļi un karsts ūdens, bet
apkārtnē itin visu pārsedzis vulkānisko putekļu auts. Vasarā šis apvidus ir viens
vienīgs saulē izkveldēts tuksnesis, bet lietus periodā - neizbrienams dūksnājs.
Vairāki apstākļi liek domāt, ka Panamā atrodamās drupas radušās ļoti senos
laikos. Celtnes sedz no viena līdz trīs metrus biezs zemes slānis. Meksikāņu
arheologi ar sarežģītām aplēsēm, pie kurām mēs šeit nepakavēsimies,
noskaidrojuši, ka, lai izveidotos slānis viena metra biezumā, jāpaiet ne mazāk par
1200 gadiem.
No tā izriet, ka iedzīvotāji Panamas pilsētu galīgi pametuši ap mūsu ēras.
gadsimtu, bet daži rajoni, ko sedz trīs metrus bieza zemes kārta, atstāti 1300 gadus
pirms mūsu ēras.
Šī pilsēta, kad pienāca tās pēdējās dienas, neapšaubāmi jau bija bezgala veca.
Arī tad, ja vienlaikus būtu nodarbināti tūkstoši, pat desmit tūkstoši strādnieku,
milzīgo bluķu transportēšana un sakraušana būvēs nevarēja būt tikai dažu
paaudžu pūliņu rezultāts.
Viena no pārsteidzošākajām šo drupu īpatnībām ir tā, ka tur atrasts milzum daudz
keramikas lausku. Tās mētājas visur, bet visvairāk tempļa četrstūrī statuju un
kolonnu pakājē.
Ar ko izskaidrojams neparasti lielais lausku daudzums templī? Arheologiem šo mīklu
izdevās atminēt pavisam nejauši. Uz kolonnu un statuju virsmas viņi atrada daudz
skrambu, kas cēlušās no triecieniem ar glazētiem podiem. Acīmredzot reliģiskās
ieražas prasījušas, lai dieviem upurētu podnieku izstrādājumus.
Uz šīs reliģiskās ieražas vecumu norāda tas, ka dažviet lausku slānis sasniedz
sešu metru biezumu. Tas ļāva arheologiem izpētīt nepazīstamās kultūras
attīstību. Viszemākajos slāņos atrasti keramikas izstrādājumi ar ļoti primitīvu
līnijveida ornamentu, bet virsējos - podi ar apbrīnojami skaistu glazūru un
meistariski veidotiem krāšņiem rakstiem. Vajadzēja paiet daudziem gadsimtiem, lai
keramikas māksla tur sasniegtu neredzētas pilnības kalngalus.
Kādudien arheologus pārņēma neaprakstāms satraukums. Neticēdami savām acīm, viņi
uz kāda no neskaitāmajiem plakancilņiem ieraudzīja tik skaidri saskatāmu ziloņa
attēlu, ka par misekli nevarēja būt ne runas.
Ziloņi gan kādreiz dzīvojuši Centrālajā Amerikā, taču tie izmiruši apmēram pirms
10 tūkstoš gadiem. Netālu no Teotihvalianas ir Tepehpanas pilsētiņa. 1947. gadā tur
atrasti indiāņu mednieka kauli kopā ar ziloņa kauliem. Pētījumi liecināja, ka šie
atradumi attiecināmi uz piecpadsmito gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.
Bet kā lai izskaidro, ka Panamas senie iedzīvotāji pazinuši ziloni? Ir tikai viena
alternatīva: vai nu pilsēta pastāvējusi jau 10 tūkstoš gadu pirms mūsu ēras, vai
arī tās iedzīvotāji nodibinājuši tiešus kontaktus ar tālām Austrumu zemēm pa
jūras ceļu.
Par šo tautu mēs zinām pavisam maz. Ir skaidrs vienīgi tas, ka tā bijusi miermīlīga
tauta, jo izrakumos atrasts ļoti maz ieroču, ka tās kultūra bijusi pārsteidzoši
līdzīga maiju kultūrai, ka tā pielūgusi sauli un, tāpat kā visas pārējās
Centrālās Amerikas un Dienvidamerikas tautas, ticējusi «spalvainajai čūskai».
Spriežot pēc plakanciļņiem, vīrieši bijuši stalti, muskuļoti, ar apaļām galvām
un pēc rases pazīmēm atšķīrušies no Amerikas indiāņiem.
Kāda katastrofa uzbrukusi šai strauji plaukstošajai, vitālajai kultūrai un
iznīcinājusi to tik negaidīti, atstājot vienīgi milzīgus akmeņu krāvumus un
drupas? Uz šo jautājumu mums ir pavisam noteikta atbilde. To sniedz pašas drupas,
daiļrunīgi vēstījot par notikušo.
Milzīgās kolonnas, kas izmētātas un salauzītas kā sērkociņi, gigantiskie bluķi,
kurus it kā milžu rokas sadauzījušas un izsvaidījušas tālu no pjedestāliem,
apgāztās statujas, kas guļ ar kājām gaisā, dziļām krokām sacilātā zeme,
vulkānisko pelnu slāņi - vai tas viss neliecina par spēcīgu zemestrīci?
Nav grūti iztēloties, kas toreiz noticis. Gvakamaijo vulkāns, kas paceļas desmit
kilometru attālumā, reiz, pamodies no gadsimtu miega, ierēcās un izspļāva ugunīgu
strūklu. Zeme salīgojās kā apreibusi. Pārbiedētie iedzīvotāji, kas bija palikuši
dzīvi pēc pirmā pazemes grūdiena, kā neprātīgi metās uz templi, lai ar
neskaitāmiem cilvēku upuriem iežēlinātu sadusmotos dievus.
Bet dievi viņu lūgšanas neuzklausīja. Zeme joprojām drebēja un līgojās kā
sabangotas jūras virsma, vulkāns dunēja un dārdēja, apberot apkārtni ar balti
nokaitētiem pelniem. Ļaudis, kurus nesašķaidīja klinšu bluķi un nenoindēja
nāvējoši izgarojumi, iebēga dziļi džungļos un sajaucās ar mežonīgajām indiāņu
ciltīm.
Plašajā Panamas zemē, kur gadu tūkstošiem bija kūsājusi talantīgas tautas rosīgā
dzīve, iestājās kapa klusums.
APZELTĪTĀ CILVĒKA DĀRGUMI
1536. gada martā Kalifornijas līča tuvumā ar vairākiem spāniešu ceļotājiem
atgadījās neparasts notikums. Aiz uztraukuma kliegdams un strauji žestikulēdams, tiem
pēkšņi aizšķērsoja ceļu balts vīrietis vairāku indiāņu pavadībā. Ar bārdu un
garajiem matiem viņš atgādināja Vecās derības patriarhu.
Nepazīstamais juceklīgi stāstīja, ka viņa kuģis pie Florīdas krastiem gājis bojā
un no visas apkalpes palicis dzīvs tikai viņš. Izmantojot indiāņu cilšu
viesmīlību, viņš devies uz rietumiem, šķērsojis visu Amerikas kontinentu un beidzot
nokļuvis pie Klusā okeāna, Kalifornijā.
Taču vislielāko iespaidu uz spāniešiem atstāja viņa nostāsti par septiņām
brīnišķīgām Siboli pilsētām, kuras atrodoties kaut kur ziemeļos. To iedzīvotāji
mitinoties ar safīriem izgreznotās pilīs, bet zelta tiem esot tik, cik vien vajagot.
Baumas par leģendārajām pilsētām zibens ātrumā izplatījās pa visu Eiropu. Uz
turieni sāka doties daudzi jo daudzi piedzīvojumu meklētāji. Vislielāko ekspedīciju
noorganizēja Fransisko Vaskess de Koronado. Taču Arizonā viņš neatrada zeltu, safīru
un tirkīzus, bet gan nabadzīgas puskailu indiāņu cilšu kleķa būdiņas.
Izrādījās, ka septiņas Siboli pilsētas bija tikai izdomājums, sapņotāja
fantāzijas auglis.
Tālu Dienvidamerikas kontinentā bez tam vēl it kā eksistējusi teiksmainā Eldorado -
no tīra zelta uzcelta pilsēta, kas bijusi saskatāma daudzu jūdžu attālumā, jo
saulē tā mirdzējusi un laistījusies kā ugunīgs kalns. Brīnumainās pilsētas
iedzīvotāji tikko spējuši panest savas smagās zelta rotaslietas un smaragdus vistas
olas lielumā.
Eldorado valdzināja daudzus klejojošus bruņiniekus, klaidoņus un avantūristus,
sakveldējot viņu iztēli. Vairāk nekā simts gadu laikā tūkstošiem cilvēku,
meklējot izdomāto pilsētu, pieredzēja neizsakāmas grūtības un ciešamas, gāja
bojā no slimībām, dažnedažādiem mūdžiem un kareivīgo indiāņu saindētajām
bultām.
1536. gadā jauns spānietis Gonsalo Himeness de Kesada stājās 875 kareivju lielas
ekspedīcijas priekšgalā, lai uzmeklētu Eldorado. Viņa armija izskatījās varen
krāšņa. Pats virspavēlnieks bija ģērbies melnā, ar sudrabu izšūtā velveta
kamzolī; viņam galvā mirdzēja spoža tērauda ķivere. Virsnieki dižojās greznos, no
purpursarkana zīda šūtos tērpos un lielās platmalēs ar bramanīgiem spalvu
pušķiem. Kareivji visi kā viens bija iekalti rūdītā dzelzī.
Pārgājiens cauri Dienvidamerikas džungļiem, bet pēc tam pāri Andu augstajiem kalniem
bija īsta elle: Nelielā, bet teicamā armija saruka uz pusi, kareivji mira, slimoja un
dezertēja. Virspavēlnieka, virsnieku un kareivju lepnie, košie tērpi pārvērtās
skrandās.
Pēc vairākiem veltīgos pārgājienos pavadītiem mēnešiem izmocītajiem
konkistadoriem radās atkal cerības. Kādā no daudzajām sadursmēm ar indiāņiem kā
laupījumu ieguva smaragdus un zelta rotaslietas: tas sakairināja iekarotāju alkatību
un iedvesa viņiem jaunus spēkus. Taču līdz tam laikam no 875 kareivjiem bija palikuši
vairs tikai divi simti nožēlojamu, ubagiem līdzīgu salašņu.
Andu kalnu virsotnēs, kas iesniedzās mākoņos, mūsdienu Kolumbijas teritorijā,
viņiem ceļu aizšķērsoja čibču cilts indiāņu armija. Kauja bija īsa, toties
sīva. Indiāņi ar saviem šķēpiem un lingām nespēja turēties pretī ar arkebūzēm
apbruņotajiem spāniešiem, uzbrucēju uzvara bija neapstrīdama.
Čibču zemē plešas krauju klinšu ieskautais Gvatavitas ezers. Spānieši ierīkoja tur
nometni un metās laupīt pirmām kārtām zeltu, kur vien tas gadījās pa ķērienam.
Kad zelta vairs nebija, iekarotāji sāka spīdzināt indiāņu virsaišus, lai uzzinātu,
kur noslēpti zelta krājumi, kādiem, pēc viņu domām, vēl vajadzēja būt. Taču
vienīgā atbilde, ko iebrucēji saņēma, bija rokas mājiens uz ezera dzelmes pusi - tur
guļot viss cilts zelts.
Kādu rītu, flautām, bungām un dziesmām skanot, ezeram dejas solī tuvojās gara
indiāņu procesija, pašā gājiena vidū nesot palankīnu ar cilts valdnieku.
Krastmalā karali izcēla no palankīna, izģērba kailu, nozieda ar sveķiem un apbēra
ar biezu zelta pulvera kārtu. Apzeltītais cilvēks, saulē mirdzēdams, iekāpa laivā,
iebrauca ezera vidū un ienira ūdenī.
Pēc kāda brīža viņš parādījās virspusē, jau nomazgājis no sevis zeltu, un,
indiāņu skaļo saucienu sveikts, atgriezās krastā. Ceremonijas nobeigumā spāniešiem
par lielu pārsteigumu sāka birt īsts visdažādāko zelta dārglietu lietus: kakla
rotas, diadēmas, rokassprādzes, gredzeni un saktas, ko indiāņi bija izvilkuši. no
paslēptuvēm. Visi šie dārgumi nogrima ezera dzelmē.
Rituāla pamatā, kā spānieši uzzināja ar tulka starpniecību, bija sena čibču cilts
teiksma. Tas noticis ļoti sen: karalis Sipa uzsēdinājis uz mieta savas sievas mīļāko
un licis viņai ēst tā līķi. Sieva šīs vīra nežēlības dēļ sajukusi prātā,
paķērusi mazo meitiņu un metusies ezerā, kur tagad mitinoties kopā ar savu jauno
dzīvesbiedru «spalvaino čūsku».
Kopš tā laika ikkatru gadu, kā teikts priesteru dziesmā, čibču cilts karaļi
saskaņā ar tradīciju ienirst ezerā, lai, ziedojot zeltu un smaragdus, izlūgtos
piedošanu par sava priekšteča briesmīgo nodarījumu.
Tā kā šī ieraža pastāvēja jau vairākus gadsimtus, zelta krājumiem ezera dibenā
vajadzēja sasniegt neiedomājamus apmērus. Taču vispārsteidzošākais bija tas fakts,
ka čibčiem nebija zelta raktuvju. Zeltu viņi saņēma no kaimiņiem apmaiņā pret
kartupeļiem, kukurūzu, pupiņām, bet galvenokārt pret smaragdiem, kuru viņu kalnos
bija ļoti daudz. Maiņas ceļā čibču cilts smaragdi sasniedza koklē tautu Panamā un
pat Meksiku, kur Kortesa rokās, starp citu, nokļuva arī smaragds pīles olas lielumā.
Meklējot dārgumus, spānieši reiz iegriezās Tunhas ciemā austrumos no Gvatavitas
ezera. Viņi tur ieraudzīja neparastu ainu. Virs indiāņu būdu paviļām karājās
lielas zelta loksnes, kas bija papīra plānumā. Vējā zelts šūpojās, liegi
skanēdams, gluži kā arfa.
Priesterus rotāja smalki izkalti zelta auskari un ar daudzkrāsainām spalvām izrotātas
diadēmas. Visi iedzīvotāji greznoja savas drānas ar smaragdiem valrieksta lielumā.
Nāsīs ievērti, karājās groteski zelta izrotājumi, aizsedzot lūpas un piešķirot
viņu balsīm dīvainu metālisku pieskaņu.
Divus gadus konkistadori siroja pa šo zemi, laupīdami visu, kam vien tika klāt. Kā
ziņo Himeness Kesada, viņi savākuši tik daudz zelta, ka būtu varējuši līdz
griestiem piepildīt lielu istabu, bez tam piesavinājušies 1185 ļoti vērtīgus
smaragdus. Šo sirojumu laikā iekarotāji nodibināja Bogotu, pašreizējo Kolumbijas
galvaspilsētu, kura atrodas 2645 metru augstumā virs jūras līmeņa.
1539, gada februārī izplatījās vēsts, ka tuvojoties kāda nepazīstama spāniešu
armija. Izrādījās, ka tās pavēlnieks ir pieredzējis konkistadors Sebastjans de
Benalkasars, spēcīgs un pārgalvīgs vīrs, kura dzīslās ritēja ugunīgās mauru
asinis; arī viņu uz Andiem bija atvilinājusi 1eģenda par Eldorado. Benalkasara dzīve
bija visdažādāko piedzīvojumu pārpilna.
Viņš bija sācis kā nastu nesēju ēzeļu dzinējs. Reiz, kad ēzelis iegrimis
dūkstī, tas tik stipri nokaitinājis Benalkasaru, ka viņš dzīvnieku nositis ar vienu
dūres zvēlienu. Bīdamies soda, viņš aizbēdzis uz Kadisu un salīdzis darbā uz
kuģa, kas deries uz Ameriku.
Klaiņodams pa Dienvidameriku un Centrālo Ameriku, viņš 1534. gadā nodibināja Leonas
un Kito pilsētas: Tur no indiāņu gūstekņa Benalkasars uzzināja par «apzeltīto
cilvēku» un, ātri savācis visnegantāko kaušļu baru, nekavējoties devās ceļā.
Divas armijas sastapās pilnā kaujas gatavībā. Sadursmei indiāņu acu priekšā
tūlīt vajadzēja sākties, kad piepeši, iezemiešiem par neaprakstāmu izbrīnu, no
džungļiem iznira trešā armija - spāniešu skrandaiņi jāšus uz nodzītiem
zirģeļiem, kam bija tikai kauli un āda.
Šo karaspēku vadīja rudbārdains vācietis Nikolajs Federmans no Ulmas pilsētas.
Viņš rīkojās to veiklo vīru uzdevumā, kuri no Vācijas ķeizara bija saņēmuši
Venecuēlu lēņu īpašuma. Padzirdējis par čibču cilts zeltu, Federmans ar četrsimt
kareivjiem devās rietumu virzienā uz Andiem. Vairāk nekā trīs gadus viņš lauzās
cauri džungļiem, cīnīdamies ar kareivīgajiem indiāņiem un malāriju. Sadursmes un
slimības tiktāl izretināja viņa vienību, ka tad, kad tā nonāca pie Gvatavitas
ezera, tajā bija palicis vairs tikai simts galīgi novārgušu nāves kandidātu.
Trīs virspavēlnieki pēc sasprindzinājuma pilnām sarunām nolēma nesākt kauju, bet
griezties pie Spānijas karaļa, lai tas izlemtu, kas dabūs lēņu īpašumā šo novadu
ar čibču cilti. Taču pagāja gadi, un viņi visi trīs nomira Spānijā, tā arī
nesagaidījuši nekādu lēmumu.
Vienošanās, ko laupītāji noslēdza savā starpā, nenāca par labu čibču
indiāņiem. Galīgi nomākti, pazaudējuši visu savu mantību, iekalti važās un
sadzīti vergu darbā, viņi drīz vien izmira līdz pēdējam cilvēkam. Konkistadori
atņēma iezemiešiem visas rotaslietas un, nerēķinoties ar to mākslas vērtību,
pārkausēja zelta stieņos.
Taču vēl palika dārglietas ezera dibenā. 1580. gadā Antonio Sepulveda, tirgonis no
Limas, ieguva tiesības izcelt tās. Pie darba viņš ķērās visai savdabīgi. Savācis
vairākus simtus indiāņu, viņš pavēlēja tiem ezera klinšainajā krastā izka.lt
kanālu, lai nolaistu ezera ūdeni. Drīz vien gar krastiem parādījās melnas dūņas,
kurās kā rozīnes mīklā vīdēja neskaitāmas zeltlietas un smaragdi.
Bet ezera dibenam bija dziļas piltuves forma, un, lai tiktu līdz pašam vidum, kur
katrā ziņā slēpās vairums dārglietu, ūdens līmeni vajadzēja pazemināt vēl
vairāk. Ap to laiku, kad Sepulveda no ezera izvilka krāšņu, smaragdiem izrotātu
zizli, viņa līdzekļi izsīka. Karaļa ierēdņi konfiscēja atrastās dārglietas, bet
pats Sepulveda nomira nabagmājā. Viņa atrastās rotaslietas tagad var apskatīt
Kolumbijas muzejā.
No Kolumbijas arhīvu dokumentiem redzams, ka arī 17. un 18. gadsimtā vairākkārt
izdarīti mēģinājumi izcelt no ezera čibču dārglietas. Taču ar tā laika tehniku
nebija iespējams tiktāl nosusināt ezeru, lai sasniegtu piltuvveidīgās ūdens
krātuves pašu dziļāko vietu, kur atradās dārglietu lielum lielā daļa.
19. gadsimtā Gvatavitas ezeru atkal padarīja slavenu vācu ģeogrāfs un ceļotājs
Aleksandrs Humbolts, kas kopš jaunības bija sapņojis par Eldorado bagātību atrašanu.
1801. gadā viņš ieradās Bogotā, kur organizēja ekspedīciju uz čibču ezeru.
Ievērojamais ceļotājs uzzīmēja precīzu ezera karti un aprēķināja, ka tā dibena
vajadzētu būt ne mazāk par 50 miljoniem zelta rotaslietu.
1912. gadā Anglijā ezera bagātību izcelšanai nodibināja akciju sabiedrību ar 30
tūkstoš sterliņu mārciņu kapitālu. Modernie zelta meklētāji nolēma pilnīgi
nosusināt ezeru un tālab ar mūļiem nogādāja pāri Andiem milzīgus tvaika sūkņus.
Pagāja vairākas nedēļas sasprindzinātā darbā, ezers pārvērtās par nelielu
dīķi, kura līmenis bija krities par divpadsmit metriem. No biezās smirdošās dūņu
putras indiāņu strādnieki ar lāpstām rausa ārā pārsteidzoši daudz zelta
rotaslietu un smaragdu. Likās, ka nu gan ezeram beidzot vajadzēs atdot visus tik
skaudīgi glabātos dārgumus.
Taču, kad izdevās nokļūt līdz visdziļākajai vietai, radās jauni, pilnīgi
negaidīti sarežģījumi. Dūņas saulē vienā mirklī sakalta, sacietēdamas kā
betons, pret kuru pat jaunākā tehnika izrādījās bezspēcīga. Angļiem nācās
pārtraukt visus tālākos pūliņus.
Tā simti tūkstošu, bet varbūt pat miljoni zeltlietu ar milzīgu vēsturisku un
mākslas vērtību vē1 joprojām guļ Gvatavitas ezera dibenā. Nav šaubu, ka tuvākajā
laikā atkal tiks uzsākti mēģinājumi tās izcelt, pielietojot visjaunākās tehnikas
metodes. Taču tagad, zinātnes pašreizējā attīstības posmā, tās vairs nekļūs par
avantūristu neprātīgās alkatības upuriem, netiks pārkausētas zelta stieņos, bet,
arheologu rūpīgi sargātas, nokļūs pasaules muzejos par godu bojā gājušajai čibču
ciltij.
TŪKSTOŠ NOSLĒPUMU ZEMĒ
Lai gan zinātnieki, kas pētī Centrālo Ameriku un Dienvidameriku, kā tas redzams no
iepriekšējām nodaļām, var lepoties ar spožiem sasniegumiem arheoloģiskajos
izrakumos, tomēr būtībā mēs vēl ļoti maz zinām par tautām, kas apdzīvojušas
šīs zemes pirms balto cilvēku ierašanās. Šo tautu vēsture vēl aizvien tīta
aizraujošas noslēpumainības plīvurā.
Mēs neko nezinām par šo talantīgo tautu izcelšanos, nav zināms, kādi bijuši to
sabiedriskās un kultūras dzīves aizsākumi, un pagaidām arī nespējam noskaidrot pat
to bojāejas cēloņus un apstākļus.
Arheologi šeit vai pirmo reizi sastapās ar tādu parādību, ka kultūras slāņi, kas
parasti ir tik pamācoši, neko nestāsta par šo civilizāciju pakāpenisko evolūciju,
par to izaugsmi un attīstību daudzu gadsimtu laikā. Spriežot pēc atradumiem, tās
parādījušās pēkšņi jau ievērojami pilnveidotā formā un pazudušas tikpat
negaidot, kā uzradušās.
Maiju rakstība pieder pie cilvēces apbrīnojamākajiem sasniegumiem; tā varēja būt
vienīgi daudzu gadsimtu laikā norisušas sarežģītas evolūcijas rezultāts. Taču
uzrakstos nav šīs attīstības pēdu, tā guvusi atspoguļojumu jau visai pabeigtā
veidā. To pašu var sacīt par daudziem citiem indiāņu tautu sasniegumiem, piemēram,
astronomijā, matemātikā, mākslā vai celtniecībā.Skaidrs ir tikai viens: Amerikas
kontinenta tautas bija radniecīgās cita citai kā rases, tā kultūras ziņā. Tām
daudz kopīga gan paražās, gan reliģijā. Visi indiāņi cēla tempļus uz gigantiskām
piramīdveidīgām pamatnēm, pielūdza sauli un mēnesi un ticēja mītam par balto
bārdaino dievu, kura simbols bija «spalvainā čūska». Tāpat viņiem bija kopīgi
ļoti īpatnēji māņticīgi aizspriedumi, kas nav sastopami- nekur citur pasaulē. Tā,
piemēram, viņi dzīvoja pastāvīgās fatālās bailēs no pasaules gala, kam vajadzēja
pienākt kāda piecdesmit divu gadu cikla nogalē. Viņu hronikās, kalendāra
aprēķinos, leģendās un pareģojumos liela vieta ierādīta skaitlim «13», ko viņi
uzskatīja par svētu un laimīgu.
Kā to parādījuši arheoloģiskie izrakumi Palenkes un citu pilsētu drupās, visas
senās tautas Meksikā pazinušas un pielūgušas krusta zīmi. Viņu reliģijā sastopami
arī rituāli, kas atgādina grēksūdzi, grēku piedošanu, zīdaiņu kristīšanu un
tāpat kaut ko līdzīgu dievgaldam - viņi rituālā kārtā ēduši no kukurūzas
miltiem salipinātas elku figūriņas.
Šīs tautas, kas daudzās nozarēs bija sasniegušas augstu līmeni, tomēr nespēja
nonākt līdz domai par riteņa un podnieka ripas izmantošanu, nepieradināja nevienu
nastu nesēju dzīvnieku (izņemot Andu kalnu indiāņus, kas piejaucēja lamu). Indiāņi
meistariski apstrādāja varu, zeltu un sudrabu, taču neatklāja dzelzi, kas šķiet jo
dīvaināk tādēļ, ka pat visprimitīvākās Āfrikas nēģeru ciltis bija
iemācījušās to kausēt.
Šo attīstīto civilizāciju pēkšņā parādīšanās izskaidrojama tikai ar to, ka
indiāņi nav bijuši Amerikas kontinenta pamatiedzīvotāji, bet gan nokļuvuši tur kā
ienācēji jau ar samērā augstu savas rases kultūras attīstības pakāpi.
Bet no turienes viņi varēja ierasties?
Zinātnieki izvirza trīs hipotēzes. Nezināmas klaiņotāju ciltis, medībās vajājot
zvērus, šķērsojušas visu Sibīriju un reiz pārsteigtas apstājušās pie Bēringa
jūras šauruma. Tas ir tikai 50 kilometru plats, tāpēc saulainās dienās pretējā
pusē skaidri iezīmējas Aļaskas krasts. Redzot nepazīstamo zemi, kas vilināja ar savu
noslēpumainību, medniekus pārņēma nepārvarama vēlēšanās par katru cenu nokrīt
tur.
Brauciens ar laivām pāri jūras šaurumam toreiz nebija tik grūts kā šodien. Ūdens
līmenis tad bija ievērojami zemāks, tāpēc tagadējās Aleutu salas stiepās garā
virtenē, savienojot abus kontinentus.
Viens no argumentiem, kas runā par labu šim pieņēmumam, ir tas, ka daudzu indiāņu
sejas liecina par viņu mongolisko izcelsmi. Taču svarīgāks ir tas, ko atklāja
lietpratējs maiju rakstības jautājumos un maiju valodas gramatikas autors, padomju
etnogrāfs J. Knorozovs. Viņš konstatēja, ka maiju rakstība pašos pamatos
neatšķiras no seno ķīniešu rakstu zīmēm.
Kāda cita zinātnieku grupa uzskata, ka indiāņi Amerikas kontinentā ieradušies no
Okeānijas vai kāda cita arhipelāga, kura šobrīd vairs nav. Taču vai indiāņi būtu
spējuši kaut cik lielākā skaitā bez zaudējumiem pārvarēt milzīgos jūras
plašumus ar primitīviem, no palmu stumbriem sameistarotiem un ar vīteņaugu virvēm
sastiprinātiem plostiem?
Šīs hipotēzes piekritēji atbild šādi.
Jā, tas patiešām bija iespējams, jo neapšaubāmi pierādīts, ka Lieldienu sala ir
atliekas no milzīga arhipelāga, kas samērā nesen iegrimis Klusā okeāna dzelmēs.
Šis arhipelāgs stiepās ievērojamā attālumā uz Amerikas kontinenta pusi. Turklāt
arī vēji Klusajā okeānā visbiežāk pūš tajā pašā virzienā; tāpēc vajadzēja
tikai ļauties tiem, lai, burājot no salas uz salu, galu galā sasniegtu Amerikas
krastus.
Daži atklājumi diezgan pārliecinoši runā par labu šai hipotēzei. Vispirms ir
konstatēts, ka vairāki desmiti vārdu Amerikas cilšu valodās ne tikai skanējuma
ziņā līdzīgi Okeānijas dialektu vārdiem, bet tiem ir arī identiska nozīme.
Savus pierādījumus sniegusi arī arheoloģija: Kalifornijas aizvēsturiskajās kapenēs
atrasti cirvīši, kuri darināti no akmens, kas sastopams vienīgi Klusā okeāna salās.
Visbeidzot jāpiemin etnogrāfu novērojumi, un proti, ka ar ādas krāsu, sejas vaibstiem
un daudzām citām rases pazīmēm dažas indiāņu ciltis ļoti atgādina Okeānijas
iezemiešus.
Tomēr tuvāk patiesībai, šķiet, ir viedoklis, kuru pārstāv trešā zinātnieku
grupa, kas neredz nekādu pretrunu starp divām iepriekšējām hipotēzēm. Viņi
apgalvo, ka jau pati rases tipu dažādība indiāņu vidū norāda uz to, ka indiāņu
cilšu imigrācija notikusi daudzu jo daudzu gadsimtu laikā pa abiem augšminētajiem
ceļiem: gan pāri Bēringa jūras šaurumam, gan no Klusā okeāna salām.
Pilnīgi citās domās ir tie zinātnieki, kas apgalvo, ka indiāņi ieradušies no
austrumiem, t. i., no Eiropas, apguvuši Amerikas kontinentu, bet pēc tam ar primitīviem
plostiem pārbraukuši pāri Klusajam okeānam un apmetušies uz dzīvi Okeānijas salās.
Pie šīs grupas pieder norvēģu etnogrāfs Tūrs Heijerdāls, kurš, gribēdams
pierādīt šāda jūras brauciena iespējamību, uzbūvēja no balsas koka stumbriem
plostu un kopā ar vairākiem biedriem pārbrauca pāri Klusajam okeānam. Viņa grāmata
«Ceļojums ar «Kon-Tiki» iekaroja plašu popularitāti visā pasaulē.
Pasaules prese sniegusi ļoti interesantas ziņas par kādu Tūra Heijerdāla
arheoloģisku atklājumu. Cenzdamies rast iespējami pārliecinošākus pierādījumus par
labu savai hipotēzei, Heijerdāls devās uz Lieldienu salu, kas slavena ar to, ka tur ir
desmitiem gigantisku akmens tēlu, ko pirms gadsimtiem izcirtusi un tagadējās vietās
uzslējusi noslēpumaina, šodien nozudusi tauta.
Vulkāna Ranu Rarakas nogāzēs norvēģis izraka milzīgas akmens skulptūras. Tie ir
cilvēku tēli, kuriem uz krūtīm redzami kuģi ar paceltām burām. Citi ornamenti uz
šīm statujām stila un veidojuma ziņā pārsteidzoši atgādina Peru inku mākslu. Bez
tam kalnos atrastas ar mūriem apjoztas terases, kādas sastopamas arī inku zemē augstu
Andu kalnu nogāzēs.
Šim atklājumam ir svarīga nozīme, jo tas liecina, ka inki senos laikos kolonizējuši
Lieldienu salu. Tomēr šis fakts neatrisina problēmu par indiāņu izcelšanos: to var
izmantot par argumentu, lai pierādītu kā pirmo, tā arī otro no minētajām
migrācijas hipotēzēm.
Ja vaicāsim, kad indiāņi ieradušies Amerikas kontinentā, tad arheologu atbilde atkal
iesniedzas pieņēmumu sfērā. Neapstrīdams ir tikai tas, ka «koklē» kultūras
pilsēta Panamā pastāvējusi jau divus tūkstošus gadu pirms m. ē. Par sensāciju
kļuva tur atrastais bareljefs ar ziloņa attēlu: tas diezgan pārliecinoši varētu
liecināt, ka jau desmit tūkstoš gadu pirms m. ē., t. i., vēl tajos laikos, kad
Amerikā dzīvojuši ziloņi, cilvēki tur cēluši pilsētas.
Šo laiku zināmā mērā palīdzēja precizēt piramīda, kuru atrada Mehiko dienvidu
nomalē, Kikilko, starp neskaitāmiem apdrupušiem bazalta bluķiem un sacietējušas
lavas gabaliem. Arī šo piramīdu kopā ar ciematu, kas pletās tai apkārt,
piemeklējusi stihiska nelaime. Tuvējie, tagad jau apdzisušie vulkāni, Ahusko un Hitli,
kādu dienu izverduši uguni un appludinājuši visu apkārtni ar lāvas straumi desmit
metru augstumā.
Arheologi, vēlēdamies noskaidrot, kad norisusi katastrofa, griezās pēc palīdzības
pie ģeologiem, kas, pamatojoties uz sastingušās lāvas analīzēm, konstatēja, ka tas
noticis gandrīz pirms 8 tūkstošiem gadu.
Jā viņu aprēķini ir zinātniski pareizi (daži ģeologi tos apšauba), tad mēs šeit
esam sastapušies ar pašu senāko kultūru pasaulē, daudz senāku nekā Mezopotāmijas
un Ēģiptes kultūras.
VLADIMIRS KUZMIŠČEVS
MAIJU PRIESTERU NOSLĒPUMS
KETSALKOATLS
(Sena leģenda ko XVI gadsimtā pierakstījis kāds franciskāņu mūks)
Citēts no: Vladimirs Kuzmiščevs, Maiju priesteru noslēpums. Rīga:
Zinātne, 1971.
- Un bija viņiem dievs, un sauca viņu Ketsalkoatls, un Tollanas ļaudis godināja
viņu un uzskatīja par dievu, un pielūdza viņu kopš senseniem laikiem; un bija viņam
Ku, kas nozīmē templis, ļoti augsts un ar ļoti daudziem tik šauriem pakāpieniem, ka
uz tiem nevarēja nolikt pat kāju, un nēsāja viņš apsegu, kas slēpa viņa garo
augumu, bet seja viņam bija neglīta, galva gara un bārdaina, un iemācīja viņš
saviem vasaļiem celtniecības prasmi un daudzus amatus; viņi veikli slīpēja akmeni, ko
sauca par čalčihuitesu, kas nozīmē smaragds, un jašmu, un citus zaļus akmeņus; un
kausēja viņi sudrabu un gatavoja citas lietas, un visu šo mākslu sākums bija
Ketsalkoatls.
Un bija viņam nami, būvēti no zaļajiem dārgakmeņiem, kurus sauca par čalčihuitesu,
un citi (nami) no sudraba, un vēl citi, veidoti no baltiem un sarkaniem gliemežvākiem,
un vēl citi no (zelta) plāksnēm, un vēl citi no tirkīza, un vēl citi no krāšņām
spalvām; un viņa vasaļi bija veiklām kājām, un gāja viņi gan šurp, gan turp,
izplatīdami viņa labo slavu, un aizgāja viņi līdz pat tālajiem ciemiem, kurus sauca
Anahuaka un kuri atradās aiz vairāk nekā simts ligu, un pat tur uzmanīgi uzklausīja
viņa ziņnešus un ieradās no turienes, lai dzirdētu, ko pavēl Ketsalkoatls.
Un runā vēl, ka bijis viņš bezgala bagāts un ka viņam bijis viss nepieciešamais un
vēlamais no ēdamā un dzeramā, un ka viņa valdīšanas laikā maisa bijis papilnam,
bet ķirbji ļoti resni - veselu varu apkārtmērā -, bet maisa vālītes bijušas tik
lielas, ka cilvēks tik tikko varējis aiznest uz muguras vienu vālīti; bet niedres,
kuru serdes cepa un ēda, bijušas augstas un resnas, un tajās varēts uzrāpties kā
kokā; un ka viņi stādījuši un ievākuši visu krāsu kokvilnu: gan sarkanu, gan
dzeltenu, gan brūnu, gan baltu, gan zaļu, gan zilu, gan melnu, gan oranžu, un visas
šīs krāsas bijušas dabiskas, jo tādas tās izaugušas; un vēl runā, ka minētajā
Tollanas ciemā audzēti daudzi un dažādi putni ar greznām, krāsainām spalvām, un
šie putni saukti šiuhtotols - zilais putns, un ketsaltotols - putns ar smalkām
spalvām, un cakuans - putns ar melni zeltainām spalvām, un tlauhkečols - putns ar
sarkanām spalvām, un vēl citi putni, kas dziedājuši saldi un maigi.
Un vēl piederēja minētajam Ketsalkoatlam visas pasaules bagātības, zelts un sudrabs,
un zaļi akmeņi, kurus sauca par čalčihuitesu, un citas dārgas lietas, un milzīgs
daudzums dažādu krāsu kakao koku, kas saucās šočikakoatls; un minētā Ketsalkoatla
minētie vasaļi bija ļoti bagāti, un nekā viņiem netrūka; viņi necieta badu, un
viņiem netrūka maisa, un mazās maisa vālītes viņi neēda, bet kurināja ar tām
savas pirtis kā ar malku; un runā arī, ka minētais Ketsalkoatls esot nemitīgi
nožēlojis grēkus un dūris sev kājās; un lējis savas asinis, kas atstājušas
sarkanus plankumus uz magejas dzeloņainajām lapām, bet tieši pusnaktī viņš gājis
uz avotu, ko sauca Šipakai, un mazgājies tajā, bet šo ceremoniju un kārtību
pārņēmuši (arī) Meksikas elku pielūdzēju priesteri un ministri, un darījuši viņi
tā, kā šo ceremoniju pildījis minētais Ketsalkoatls.
Tas, ka Topilcins, kam bija piešķirts dievišķais vārds Ketsalkoatls, bijis
vēsturiska persona, tagad vairs neizraisa nekādas šaubas. Par viņu saglabājušās ne
tikai leģendas vien. Tollanā, Serrodelamalinčes klintī, viņa laikabiedri atstājuši
mums pat Ketsalkoatla attēlu kopā ar sava valdnieka kalendāra vārdu, ko piešķīra
atkarībā no dzimšanas dienas datuma - Se Akatls. Tomēr Se Akatla Topilcina
Ketsalkoatla vaibsti līdz mums nav atnākuši. Kaut gan Tollana valdnieka-pusdieva
attēls visumā saglabājies samērā labi, tieši sejas zīmējums ir iznīcināts.
Varbūt daba izspēlējusi sliktu joku ar šo portretu? Vai arī ļaudis tīšām
pacentušies to iznīcināt?
Otrajam minējumam ir ļoti nopietns pamats: ir zināms, ka Ketsalkoatlu no Tollanas
padzina. Nedaudzu uzticamu cilvēku pavadībā viņš bēga uz austrumiem, pie jūras.
Vēlāk viņš vai, iespējams, viņa dēls, kas arī bija pieņēmis Ketsalkoatla vārdu,
parādījās Jukatanā icu klejotāju cilšu priekšgalā, kuras dzīvoja Meksikas
kaimiņrajonos, un iekaroja to.
Kādēļ Tollanas valdnieks pusdievs bija spiests bēgt no savas valsts? Kas notika tajos
tālajos, nemierīgajos laikos, kad pāri tagadējās Meksikas teritorijai līdzīgi
milzīgiem viļņiem vēlās mežonīgo klejotāju čičimeku (pie viņiem piederēja arī
tolteki) pūļi? Uz šiem jautājumiem tagad grūti, varbūt pat neiespējami atbildēt.
Un tomēr, izmantojot visnenozīmīgākās drusciņas toreizējo notikumu atbalsis, kas
nokļuvušas līdz mums caur desmit gadsimtu biezu blīvu aizsegu -, gribas pamēģināt
atjaunot tās traģēdijas ainu, kas toreiz norisinājusies Tollanā. Jo vairāk tādēļ,
ka Ketsalkoatla aiziešana no Tollanas un viņa parādīšanās Jukatanā atstāja
iespaidu ne tikai uz tā sauktā maiju-tolteku laikmeta (un tas ir viens no
interesantākajiem seno maiju vēstures posmiem) attīstību. Leģenda par Ketsalkoatlu
vēlāk zināmā mērā ietekmēja arī Amerikas iekarošanu, kam cilvēces vēsturē bija
tik ievērojama loma. Bet par to, kā senā indiāņu leģenda palīdzēja spāniešu
konkistadoriem, mēs pastāstīsim nedaudz vēlāk.