Amerikas seno civilizāciju kultūra

Amerikas senās kultūras ir izzudušas jau apmēram pirms 400 gadiem, tomēr to pēdas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām seno arhitektonisko piļu un citu kultūras pieminekļu veidā. Atšķirībā no senās Indijas un Ķīnas impērijām, kas ir saglabājušās līdz pat mūsu dienām, Amerikas seno civilizāciju kultūras neveidoja iespaidīgas impērijas kā iepriekšminētās. Pie svarīgākajām var minēt acteku, inku un maiju civilizācijas, kas bija slavenas ar savu īpatnējo dzīvesveidu, reliģiju, mitoloģiju, arhitektūru u.c.
Pirms maiju, inku un acteku kultūras arheologi ir atraduši liecības vēl par dažiem kultūras centriem. Olmeku kultūra ar seno Amerikas pilsētu Laventu, kas bijusi vairāk kā reliģisks centrs, uz kuru devušās daudzās olmeku ciltis, nevis dzīvojamā vieta mūsdienu izpratnē. Laventā valdījusi piramīdveida arhitektūra, par kuras tapšanu var tikai brīnīties no mūsdienu cilvēku viedokļa - tajos laikos nebija praktiski nekādu darba rīku, būvkonstrukciju, kas atvieglotu smago darbu. Tas prasīja lielu darbaspēka daudzumu, ko nodrošināja priesteri piespiedu kārtā. Priesteri arī bija tie, kas rūpējas, uzturēja, plānoja reliģisko centru. Priesteru rokās tolaik bija gan laicīgā, gan arī reliģiskā vara. Viņu uzdevums bija uzturēt garīgo saikni ar dievišķajām sfērām; iepriekšminētā uzdevuma dēļ priesteri bija atbrīvoti no fiziskā darba, kā arī tādēļ tika attīstītas dažādas zinātņu sfēras: matemātika, astronomija.
Neskatoties uz atklājumiem zinātņu sfērās, saimniekošana palika pirmatnējās kopienas līmenī - zeme tika apstrādāta primitīvi. Senie iedzīvotāji praktiski nepazina darba rīkus, kā arī citas lietas, kas varētu atvieglot ikdienu.
Olmeku ietekme jūtama vēlākajās kultūrās gan Centrālajā Amerikā, gan arī Dienvidamerikā.

Teotivakanas pilsēta (dažādos avotos ir atrodams dažāda veida nosaukums, piem., Teutiakana u.tml.) ir vēl viens senās kultūras centrs, kura bijusi viena no lielākajām pilsētām pirmsindustriālajā sabiedrībā. Teotivakana tāpat kā Laventa bija iespaidīgs reliģiskais centrs, par ko liecina daudzi fakti: piramīdas (Saules un Mēness piramīdas kopā ar tempļiem ir veidojušas veselu kompleksu; Saules piramīdas augstums ir 63 metri, bet Mēness piramīda ir 42 metrus augsta. Tās tika novietotas tā, lai piramīdu virsotnes atrastos vienādā augstumā, veidojot kosmisko divdabību.), arhitektoniskais izkārtojums u.c.

Nākamā civilizācija bija tolteki, kas pastāvējuši no apmēram 10. gadsimta līdz pat 12. gadsimtam. Tula bija to laiku skaistākā un ievērojamākā pilsēta, kas savā ziņā tiek iztēlota kā miera un pieticības mala. Pilsētā atradusies piramīda, kā arī daudzas skulptūras, simboli. Plaši tika pārstāvētas karavīru skulptūras, kas liecināja par militārisma kultu. Tolteki, tāpat kā olmeki un vēlāk arī acteki, ziedoja dieviem arī cilvēkus. Varenajiem dieviem esot bijušas vajadzīgas cilvēku asinis, lai uzturētu to dzīvību.

Maiju kultūra

Maiji ir viena no senākajām Centrālās Amerikas civilizācijām, kas atstājusi ievērojamu ietekmi uz nākamajām civilizācijām. Maiji bija ievērojami ar saviem sasniegumiem dažādās zinātņu nozarēs, arhitektūrā un mākslā, maijiem bija pat divi kalendāri, kuriem tie pakārtoja visu savu dzīvi. Maijiem bija diezgan sarežģīti ģeogrāfiskie apstākļi - ilgās lietavas, kas mijās ar pusgada sausuma periodiem, dedzinošā saule, stāvie kalni.

Maiju hronoloģija:

* pirmsklasiskais periods - 15. gs. p.m.ē. - 2. gs. m. ē. Šajā periodā notiek maiju kultūras formēšanās un tikai maiju kultūras īpatnību nodalīšanās;
* klasiskais periods - 2. gs. m. ē. - 9. gs. m. ē. Šajā periodā bija vērojams maiju kultūras augstākie sasniegumi dažādās jomās, bet perioda beigās vērojams kultūras pagrimums;
* pēcklasiskais periods - 9. gs. m. ē. - 16. gs. m. ē. Šajā periodā vērojams tolteku iebrukums, kam seko tolteku - maiju renesanse, kā arī perioda beigās vērojams kultūras noriets.

Maiju kultūras vispārīgs raksturojums

Maiji nebija vienots valstisks veidojums, bet gan sastāvēja no atsevišķām etniskām grupām, kas runāja dažādās valodās un kas apvienojās vai nošķīrās laiku pa laikam. Maiju atsevišķo pilsētvalstiņu pārvaldē atradās viens cilvēks, kas apvienoja sevī gan laicīgo, gan arī reliģisko varu. Maiju sabiedrībā pastāvēja arī aristokrātija, kas bija diezgan mazs slānis un kas nestrādāja fizisku darbu, bet gan nodarbojās ar tempļu apkopšanu (iespaidīgi, grezni tempļi tika celti gandrīz katrā pilsētas un ciema centrā, lai tajos varētu pielūgt dievus), kā arī pārvaldi, aizsardzību, tiesu un reliģiski rituālajām funkcijām.
Maiju zemnieki dzīvoja ciemu un pilsētu nomalēs samērā sliktos apstākļos, veica smagu fizisku darbu, apstrādāja laukus, piedalījās dažādos celtniecības darbos, kā arī papildināja karaspēka rindas nepieciešamības gadījumā. Maiju zemkopības darbi tika veikti diezgan primitīvi. Nebija pat mājlopu, kurus varētu izmantot zemkopības darbos - visi darbi tika veikti ar pašu spēkiem. Kukurūza bija galvenā zemkopības kultūra, bet tika audzēta arī kokvilna, tomāti, tabaka u.c. Vienkāršie cilvēki nodarbojās arī ar zvejniecību un medniecību, tādējādi papildinot savus pārtikas krājumus, jo apmēram divas trešdaļas no izaudzētā tiem vajadzējis atdot nodevās.
Izglītību ieguva tikai aristokrātu bērni, lai tie varētu aizvietot savus vecākus prieteru, pētnieku u.c. amatos. Galvenais, kam skolā tika pievērsta uzmanība, bija astronomija un astroloģija, bet tika mācīta arī rakstīt un lasīt prasme, matemātika u.c. priekšmeti. Tomēr ne visu noteica aristokrātiskā izcelsme, ievērojama nozīme bija arī prāta spējām un talantam, arī tādā gadījumā varēja nokļūt labākā sociālā stāvoklī.
Reliģijai bija ievērojama vieta maiju sabiedrībā. Maijiem bija diezgan sarežģīts dievu un dievību panteons (dievu un dievību sakopojums), kas pārvaldīja debesu valstību un arī ietekmēja visas norises, kas bija uz zemes. Dievības bijušas visdažādākās: nāves, kara, uguns, zvaigžņu un citas. Vissvarīgākā no tām ir bijusi Icamma - pasaules radītājs, priesteru kārtas nodibinātājs, kā arī rakstītprasmes izgudrotājs; Icamma tika attēlota kā vecis vai divgalvains debesu pūķis. Pastāvēja arī ļaunie spēki, kuri bija jāpielabina. Parasti ar ļaunuma vārdu saistījās dievs Teskatlipoks, kura pārvaldībā atradās dažādas dabas stihijas un citas nelaimes. Prieteriem vajadzējis izzināt, kā pielabināt dievības, kā izzināt dažādas likumsakarības, kuras atklājot, varētu pareģot pārmaiņas, palīdzēt paši sev ar dažādiem rituāliem.
Maijiem pastāvēja savas rakstības zīmes, bet spāņu iekarotāji, uzskatot tās par sātana zīmēm, iznīcināja. Tie atrada daudz grāmatu, kuras sadedzināja. Līdz mūsu dienām ir saglabājušās tikai 3 - 4 grāmatas maiju rakstībā, bet ir saglabājušies arī dažādi uzraksti uz stēlām un tempļu sienām. Maiji esot sīki pierakstījuši savu vēsturi. Glipti - maiju rakstu zīmes, kas ir hieroglifiskais raksts un ko atšifrēt izdevās relatīvi nesen tolaiku padomju zinātniekam Jurijam Knozorovam.
Maijiem bija attīstīta arī matemātika. Maijiem bija izstrādāta sava sistēma, kas sastāvēja no trijām zīmēm - punkts apzīmēja vieninieku, bet svītra - pieciniekus. Maiji lietoja arī nulles jēdzienu. Cipari skaitļu zīmēs tika izkārtoti vertikāli, nevis horizontāli.
Matemātikas zināšanas bija nepieciešamas, lai radītu kalendāru, kam maiji bija pakārtojuši visu savu dzīvi. Maijiem bija divi kalendāri: solārais (saules) (360 dienas plus 5 liekās, kas sadalījās 18 mēnešos pa 20 dienām katrā) un rituālais (260 dienas, kas sadalījās 13 mēnešos pa 20 dienām katrā). Astronomiskajos aprēķinos maiji bijuši ļoti precīzi. Interesanti, ka maiji gadu skaitīšanu sāk ar 5041738. g. p. m. ē. pēc mūsu laika skaitīšanas sistēmas.
Maiji ir ievērojami arī ar savu arhitektūru. Tempļus u.c. ēkas, kas ir celtas no mūra, saista ar pilsētu celtniecību. Tempļi sākumā bija domāti kā reliģiskie kulta centri, tomēr tos nekad necēla vienu - tie saistījās ar veselu būvju kompleksu. Blakus templim atradās valdnieka (priestera) rezidence. Māju novietojumam nav strikta plānojuma, tomēr senie arhitekti mācējuši lieliski izveidot pilsētas ansambli, izmantojot dabīgo reljefu. Maiji cēla arī ceļu, pa kuriem ierasties svētceļniekiem, jo ne ratus, ne arī kādus citus pārvietošanās līdzekļus pa ceļiem senie maiji nepazina. Pārsteidzoši ir tas, kā senie maiji spējuši uzcelt tik iespaidīgas celtnes bez nopietniem darba rīkiem un papildierīcēm visu paveicot tikai ar fizisku darbu.
Katras jaunas mājas tapšana tika rūpīgi saskaņota ar kalendāru, tā noteiktajiem termiņiem. Kā apliecinājums tam ir piramīdu būve - piramīdas tika būvētas viena otrai apkārt strikti pēc kalendāra noteiktā grafika.
Klasiskajā periodā tika būvētas stēlas (augsti, vertikāli, novietoti akmens stabi ar reljefā iestrādātiem cilvēku, dzīvnieku ciļņiem, mīklainiem hieroglifiem un sarežģītiem ornamentiem). Lielākās no tām varēja pat sasniegt 4 metru augstumu.
Pārsteidzoši, ka krāšņās pilsētas tika pamestas, ko varētu izskaidrot ar izdzīvošanas grūtībām, kaut gan ir izteiktas visdažādākās versijas: epidēmijas, masu nemieri u.c.
Pirmā gadu tūkstoša beigās tur iebruka Tolteki. Tāpēc nākamo periodu sauc par maiju - tolteku periodu, kas iezīmē arī daļējas izmaiņas maiju kultūrā. Tolteki neiznīcināja maiju kultūru, bet tieši otrādi - pārņēma maiju rakstību un valodu, papildināja maiju dievu panteonu ar savējiem dieviem. Šis periods spilgti atklājas arhitektūrā un mākslā: rotājumos parādās jauni elementi: lietus dieva tēli u.c.

Acteku kultūra

Acteku valsts bija viena no varenākajām Centrālamerikā, kas pastāvēja līdz 14. gadsimtam mūsdienu Meksikas teritorijā. Tās galvaspilsēta bija Tenočtitlana (šodien Mehiko).
Acteki šajā teritorijā ieradās 13. gadsimta vidū,. kur savu pilsētu uzcēla uz salām liela ezera vidū. Pilsētas malās atradās greznas pilis un tempļi, bet pilsētu šķērsoja taisnas ielas un kanāli. Acteki nodarbojās ar zemkopību, bet tiem trūka zemes, kuru papildus ieguva uzberot no ezera dibena ņemtās izceltās ūdenszāles un auglīgās dūņas uz šaurajām pussalām. Dūņu kārta tika atjaunota katru gadu, kas nodrošināja labu ražu. Tāda veida ezerā peldošos plostus sauca arī par činampām. Actekiem, tāpat kā maijiem, nebija nekādu darbarīku, jo viņi nepazina dzelzi, arī bronzu kausēt neprata, bet varš tika apstrādāts nesakarsējot; tiem nebija nedz mājdzīvnieku, nedz braucamo ratu.
Acteki bija ļoti kareivīgi un bieži pakļāva sev tuvumā esošās kaimiņu ciltis.
Acteki izcēlās ar saviem plašajiem sasniegumiem dažādās zinātnes nozarēs. Tie guva ievērojamus panākumus astronomijā, pilsētbūvniecībā, amatniecībā.

Acteku sabiedrības un pārvaldes priekšgalā bija gandrīz neierobežots monarhs, kas varu mantoja. Monarha uzdevumos ietilpa iecelt amatos priesterus, kā arī pārvaldīt valsti. Valdnieka rokās bija visa likumdošana. Acteku valstī bija spēcīga armija, kuru veidoja galvenokārt aristokrāti. Armija ievāca nodevas no pakļautajām ciltīm. Šos līdzekļus tālāk izmantoja galma uzturēšanai un citām valsts vajadzībām. Karavīriem vajadzēja arī nodrošināt gūstekņus upurēšanas ceremonijām: acteku dievi bija allaž izslāpuši pēc cilvēku asinīm un, lai panāktu to labvēlību, tiem bija daudz jāupurē.
Actekiem bija labi nodrošināta armija, kas kara laikā varēja pat sasniegt līdz 150 000 vīru. Dažreiz iekarošana notika miermīlīgā ceļā: augstākie acteku virspavēlnieki nosūtīja saviem pretiniekiem ultimātu (kategorisku prasību) ar prasību padoties un maksāt nodokļus un pielūgt viņu dievus miermīlīgā ceļā.
Actekiem reliģija bija ļoti nozīmīga. Visu Centrālamerikas iedzīvotāju mitoloģijā ir līdzīgi elementi. Katra tauta par svarīgākajām ir izvirzījusi tādas dievības, kas to mentalitātei ir vistuvākās. Actekiem ir ļoti daudz dievību, bet galvenās no tām ir: Kecalkoatls, Uicilopočtli, Saules un kara dievs un citas. Kā jau tika minēts, Acteki upurēja arī cilvēkus dievu labvēlības panākšanai. Tie uzskatīja, ka cilvēka upuris, īpaši, ja tas vēl bija aristokrātiskas izcelsmes vai arī karā kritis kareivis, varēja ieiet Saules debesu sfērā, kur ir dievu sabiedrība, tādējādi pats kļūstot par pusdievišķu būtni. Apēdot asiņaino upurmielastu, cilvēks kaut uz mirkli savienojās ar dieviem. Acteki piekopa arī kanibālismu. Interesants ir fakts, ka upurējamo skaits nesniedzās tikai padsmitos vai simtos, bet gan tūkstošos, piemēram, valdnieks Montesums savā kronēšanas gadadienā upurējis 12 000 cilvēku, tai skaitā arī bērnus.

Acteki bijuši izcili meistari arhitektūrā. Diemžēl līdz mūsdienām gandrīz nekas nav saglabājies pēc spāņu iekarotāju iebrukuma. Iespaidīgās celtnes, skaistie tempļi, tilti, kas iekārti savienoja dažādas ēkas, kuru pamati atradās ūdenī un citi lieliskie arhitektoniskie veidojumi, kas mūsdienās vairs nav sastopami.
Acteki veidoja arī lieliskus mākslas darbus. Acteki prata izgatavot gan zelta, gan sudraba juvelierizstrādājumus: dažādus dievu tēlus, rotas lietas. Juvelierizstrādājumos tika iestrādāti arī dārgakmeņi ar lielu rūpību un precizitāti.
Mākslinieciski veidoti tika arī rituālu apmetņi, vairogi un citas greznumlietas.

Inku kultūra

Inki jeb inku tauta sākotnēji ir neliela indiāņu cilts, kas 12. - 13. gadsimtā izveido vienu no senākajām Dienvidamerikas civilizācijām. Inki kļūst par iepriekš minēto kultūru mantiniekiem. Inku valsts priekšgalā atrodas Inka, Saules dieva dēls, neierobežots valdnieks - augstākais inks.
Valsts pārvalde atradās viena valdnieka rokās. Tā bija lieliski organizēta kontrole, kas pilnībā pārraudzīja visas dzīves sfēras, arī privāto. Inki dzīvoja kopienās, ko veidoja zemkopju ģimenes. Tai bija pārvaldnieks, bez kura atļaujas inki nevarēja atstāt kopienu. Tie nodarbojās ar lauksaimniecību, bet visa zeme piederēja galvenajam inkam. Zeme bija sadalīta trijās kategorijās: Saules dieva, inkas un kopienas laukos. Zemnieki apstrādāja visu zemi, bet iegūto ražu atdeva atbilstoši iepriekšminētajām kategorijām. Galvenais Inka un priesteri dzīvoja un zemkopju rēķina,. kā arī no valsts klētīm izsniedza pārtiku karavīriem un ierēdņiem, bet neražas gadījumos - cietušajiem iedzīvotājiem. Visiem inkiem bija jāstrādā augstāko personu liktais darbs; valstī valdīja strikts darba dalījums un katrs darīja sev piemērotu darbu. Jāsāk strādāt jau bija no agras bērnības, piemēram, tiem, kuriem bija 9 - 12 gadi, bija jādzenā putni no sējumiem un jādara citi tiem piemēroti darbi. Astoņpadsmitgadīgie vai vecāki izpildīja ziņnešu pienākumus, bet šajā dzīves posmā vajadzēja arī apgūt vecāku profesiju vai nodarbošanos. Divdesmit piecu gadu vecumā bija jāprecas. Laulības notika kolektīvi, kur karam "piešķīra" sievu, neskatoties uz abu simpātijām vai antipātijām. Tas notika kopienas ietvaros un interesēs, jo tur bija kopienas uzceltā māja, iedalītais zemes gabals. Tālākais mūžs tika pavadīts pie zemes darbiem, bet pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas inki tika norīkoti pie vieglākiem darbiem; īpašā cieņā bija sirmgalvji no astoņdesmit līdz simts gadiem, tomēr arī viņiem vajadzējis strādāt - vīt auklas un darīt citus darbus. Cilvēki visu, kas bija nepieciešams sadzīvei, izgatavoja paši. Lauksamniecībā bija viss jāveic ar rokām, jo inkiem tam nebija piemērotu mājlopu. Vienīgi smagumu pārvadāšanai tika izmantotas lamas. Atšķirībā no iepriekšējām senajām civilizācijām inki pazina darbarīkus, kurus gatavoja no vara, bronzas un akmens. Lauksaimniecībā galvenokārt audzēja kukurūzu un kartupeļus. Senie iedzīvotāji nodarbojās arī ar zelta skalošanu upju ielejās, kas tika uzskatīts par svētu un atdots valdniekam, arī sudrabs tika uzskatīts par svētu metālu.
Aristokrāti bija īpašs slānis, kuri krasi atšķīrās no vienkāršajiem iedzīvotājiem apģērba un dzīvesveida ziņā. Tiem bija grezns apģērbs, izrotāts ar dārgakmeņiem un zeltu.
Apģērbu inku sievietes gatavoja ne tikai savām un savas ģimenes vajadzībām, bet arī valsts krājumiem.
Inkiem bija īpaša rakstība - mezglu rakstība: no garas auklas nokarājās uz leju daudzi krāsaini pavedieni, kuros pēc nepieciešamības iesēja mezglus. Tie apzīmēja gan skaitļus, gan arī jēdzienus. Katram pavedienam, katrai pavediena krāsai, kā arī novietojumam, bija sava nozīme, kuru varēja izlasīt ziņneši. Pasts un pasta stacijas bija augsti attīstīts senajā inku valstī, lai varētu pēc iespējas ātrāk izziņot valdnieka pavēstes un ziņojumus. Pastāv dažādi uzskati par inku rakstību: tradicionālais, ka inkiem nav bijis savas rakstības, tomēr pastāv arī viedoklis, ka ir pastāvējis piktogrāfiskais raksts. It kā māņticības dēļ inki iznīcinājuši visus rakstības pieminekļus.
Inkiem bija svarīga reliģija, kas balstījās uz senajām tradīcijām un ticējumiem. Svarīgākais no tiem ir bijis Saules kults. Saules tempļi tikuši celti katrā pilsētā, kur upurēja dzīvniekus un augļus varenajam Inti. Tikuši upurēti arī cilvēki, tomēr ne tik lielos apmēros, kā iepriekšminētajās kultūrās. Tempļi bija rotāti ar zeltu, bet visievērojamākais un bagātākais no tiem bija Kusko Saules templis, kur pat sienas bija apliktas ar zelta plāksnēm, bet tā tuvumā esot atradies zelta dārzs, kur visas skulptūras esot bijušas no zelta.
Senie indiāņi ticējuši pēckapa dzīvei; mirušo apglabājot devuši visu nepieciešamo līdz nākamajai dzīvei. Viņi pielūguši un upurējuši Zemes mātei, kas nodrošinājusi auglību. Inkiem bijuši arī citi dievi.
Tempļus apkalpoja priesteri, kuru uzdevums bija raudzīties, lai noritētu visi rituāli, atzīmētas svinamās dienas un veikti citi reliģiskie rituāli. Klosteros mitinājās arī saules jaunavas, kurām bija jāsargā svētā uguns un jānodarbojas ar rokdarbiem. Saules jaunavas bija pilnīgi nošķirtas no to tuviniekiem un laicīgās dzīves; viņas ir devušas solījumu, kuru pārkāpjot, tika sodītas ar nāvi - apraktas dzīvas zemē.
Greznos tempļus izlaupīja un izpostīja spāņu konkistadori (iekarotāji), kuri visu zelta pārkausēja stieņos, lai būtu ērtāk paņemt līdz. Tāpēc mūsdienās nekas neliecina par seno indiāņu arhitektūras prasmi, bet pilsētas viņi cēluši no milzīgiem, apstrādātiem akmens kvadriem, kuru svars pārsniedzis pat simts tonnas. Apbrīnojami, kā senajos laikos bez jebkādas tehnikas un citām palīgierīcēm senie indiāni spējuši uzcelt tādas celtnes. Tiem esot bijusi īpaša viela, ar kuras palīdzību senie inki spējuši padarīt akmens virsmu gandrīz mīkstu, kā rezultātā akmens bluķi cieši piegūluši viens otram. Ārēji ēkas nebija greznas, toties to iekšpuse fascinēja ar savu greznumu un neatkārtojamību.
Ievērojamas bija arī seno arhitektu pilsētas apūdeņošanas ierīces un citi ar pilsētas labiekārtošanu saistītas ierīces.
Maču Pikču ir vislabāk saglabājusies senā inku pilsēta mūsdienās. Protams, no tās ir saglabājušas tikai drupas, tomēr arī no drupām var spriest par senās pilsētas struktūru, līnijām, formām.

Jēdzieni:

Kecalkoatls (Kecaltkoatls) ("spalvainā čūska") - Acteku dievs. Montesums, Acteku karalis, domājot, ka Kortess, spāņu karavadonis un Amerikas seno civilizāciju iekarotājs, ir Kecalkoatls, ielūdz to impērijā.
Saules piramīda - viena no iespaidīgākajām piramīdām Teotivakanā. Tās četru terašu augstums ir 63 metri. Saules piramīdas pamatnes veido 222 x 225 metrus lielu taisnstūri. Templī, kas atradies 12 metrus augstā Saules piramīdas virsotnē, noritējušas priesteru vadītas dievu pielūgsmes ceremonijas.
Teotivakana (Teotiukana) - visiespaidīgākā pilsēta Amerikas kontinentā, bet Teotivakanas kultūra bija visietekmīgākā Vidusamerikā. Tās uzplaukums bija vērojams no m. ē. 1. līdz 750. gadam. Tā tika veltīta Kecalkoatlam.
Piktogrāfija - piktogrāfiskais raksts, kurā priekšmetus un parādības apzīmē ar stilizētiem konkrēto objektu attēliem.
Piktogramma - stilizēts attēls, ko piktogrāfijā izmanto rakstu zīmes vietā.
Kvadrs - liela izmēra apskaldīti akmeņi sienu mūrēšanai.