Citēts no: Ligita Zitāne. Kultūras vēsture.  Senie laiki. (Antīkā   kultūra un agrīnā  kristietība) 3. grāmata.  Raka, 1998.

10. nodaļa

SENGRIEĶU KULTŪRA

Sengrieķu kultūras avoti

Ievads

No trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras un vēl senākiem laikiem saglabājušās liecības par nozīmīgu kultūras centru pastāvēšanu Egejas jūras baseinā. Tomēr savu spēcīgāko uzplaukuma periodu tie sasniedza 2. gt. p.m.ē. Leģendārā Troja Mazāzijas pussalā, Knosa, Fiesta Krētas salā, Mikēnas, Tirinta, Pila Balkānu pussalas dienvidu daļā ir pazīstamākie no tiem, par kuru aizgājušās godības laikiem bagātīgas ziņas sniedz arheoloģiskais materiāls. Ar attīstītu kultūru lepojušās daudzas Egejas jūras salas - Dēla, Para, Mēla u.c. Bronzas apstrādes tehnika, rakstības pastāvēšana, ar podnieku ripas palīdzību darinātā keramika, arhitektūras sasniegumi, attīstītā tēlotājmāksla, kuģu būvniecības iemaņas ļauj izteikt apgalvojumu, ka Eiropas kultūras sākumi atrodami tieši šajā reģionā un tās ietekme jūtama arī vēlākajā grieķu civilizācijā. Tālākajā apskatā pakavēsimies pie divām no tām, kas veidojās Krētas salā un Mikēnās.

Krētas un Mikēnu kultūras hronoloģija

23. -15. gs. - Krētas kultūra
15. -12 gs. - Mikēnu kultūra

Krētas kultūra

Arheoloģiskie izrakumi angļu arheologa Artūra Evansa vadībā 20. gs.1. pusē (1899-1930) snieguši uzskatāmus pierādījumus patiesi augstas kultūras pastāvēšanai Krētas salā jau trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras otrajā pusē, bet par tās ziedu laikiem tiek uzskatīts periods no 17. -15. gs. p.m.ē. Cilvēku labklājību nodrošinājusi zemes auglība, sulīgās ganības, krāšņā augu valsts un olīvu birzis, kā arī izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums - Krētas sala atrodas Vidusjūras ūdensceļu krustpunktā, un īpaši nozīmīgi tās tirdznieciskie un kultūras sakari ar Senās Ēģiptes valsti. Varas centralizācija Krētas salā gan notikusi ap 16. gs. p.m.ē., kad pārējās valstis nonāk mītiskā Knosas valdnieka Minoja pakļautībā, bet iepriekš to starpā pastāvējusi savstarpēja uzticēšanās un sadarbība, tā ka Tuvajos Austrumos un kontinentālajā Grieķijā tik ierastie aizsargmūri pilsētu nodrošināšanai pret iebrucējiem esot bijuši lieki. Vislielākos uztraukumus krētiešiem sagādājuši vulkāniskie izvirdumi, un, kā liecina izrakumi, pēc šādiem dabas kataklizmu nodarītajiem postījumiem 16. gs. arī sācies Krētas kultūras noriets, kad tā pakāpeniski nonākusi mikēniešu pakļautībā.

Sasniegumi arhitektūrā. Par tiem liecina krāšņās un varenās valdnieku pilis ne tikai Knosā, bet arī Fiestā, Mallojā un citur, tādēļ, lai pakavējamies pie visvairāk izpētītās valdnieka Minoja rezidences Knosā, kas atradusies Krētas salas ziemeļu piekrastē.
Slavenā Knosas pils, saukta par Labirintu, bijusi varen iespaidīga jau ar saviem apjomiem. 16 tūkstošus kvadrātmetru lielu platību aizņēma divos trijos stāvos izvietotās zāles, gaiteņi, kāpnes, pārejas, saimniecības telpas un pagrabi. To plānojums bijis tik sarežģīts un haotisks, ka nezinātājam tajā gandrīz neiespējami bijis orientēties. Negaidīti pagriezieni, telpu apgaismojuma dažādā intensitāte, ar pārejām saistītie kāpumi un kritumi, kas telpu izvietojuma līmeņus sadalīja ne pa stāviem, bet pusstāviem un pat ceturtdaļstāviem. Par balsta elementiem izmantotas trīsmetrīgas koka kolonnas, savdabīgas ar to, ka sašaurinātas ne augšdaļā, bet lejasdaļā. Tās pretstatā gigantiskajām Ēģiptes tempļu kolonnām (atcerēsimies, ka uz vienas šādas kolonnas kapiteļa, kura diametrs ap seši metri, varējuši nostāties gandrīz simts cilvēki) bijušas nelielas un samērotas ar cilvēka augumu.

Mīts vēsta, ka šo pili būvējis leģendārais Atēnu mākslinieks, tēlnieks un celtnieks Dedals
(viņam piedēvē cirvja un urbja izgudrošanu), kurš pēc pārsteidzīgas slepkavības bijis spiests bēgt uz Krētu un lūgt patvērumu dievu dēlam valdniekam Minojam, kļūstot par tā gūstekni. Šī pati leģenda saistās ar nostāstu par briesmīgo Mīnotauru, valdnieka sievas Pasifajas dēlu, kurš pēc viņas sakara ar vērsi piedzimis pa pusei dzīvnieka, pa pusei cilvēka izskatā. Tādēļ pils tālākajā nostūri Dedals izbūvējis īpašas telpas sarežģīta labirinta veidā ar nolūku, lai neviens, kam gadījumā izdotos ieraudzīt valdnieces grēcīgā sakara atbaidošo augli, nespētu izkļūt no labirinta un šo negodu pavēstīt pasaulei.
Interesanti tajā bijusi risināta gaismas un gaisa piekļuves problēma. To nodrošinājušas visiem stāviem caurejošas gaismas akas, ap kurām grupējušās lielākas un mazākas telpas, kuru radīto noskaņojumu lielā mērā noteikusi dažādā apgaismojuma intensitāte. Vēl par seno arhitektu prasmēm liecina ūdens piegādes un kanalizācijas sistēma: iekštelpās bijuši baseini un vannas istabas, kā arī pirmais zināmais ūdens klozets.

Māksla. Sasniegumi mākslas jomā ir tie, kas Krētas kultūru ļauj ierindot dižāko senatnes kultūru skaitā. Freskas un apgleznoti bareljefi uz Knosas pils sienām liecina gan par seno krētiešu pasaules izjūtu, gan viņu māksliniecisko varēšanu, gan arī sniedz informāciju par tā laika ieražām, tradīcijām, sadzīvi un cilvēka darinātajām lietām, kā arī par dabas ietekmi uz māksliniecisko domāšanu. Gleznojumi vairāk vērsti uz cilvēku un viņa pasauli, ne saprātam pāri stāvošo dievu pasauli, kā tas bija vērojams citu seno kultūru mākslā.
Pils telpu greznošanai bieži izmantoti dabas motīvi un ornamentālās joslas. Te varam sastapt gan jūras dzīvnieku atveidu, gan dažādu ziedu vai spirāļu veidotos rakstus. Pārsteidzoša ir mākslinieku prasme tēlos ielikt plastiku un kustības dinamismu, likt runāt apjomiem, krāsām un līniju smalkumam.
Cilvēku tēlu atveidojumā redzam nepārprotamu līdzību ar ēģiptiešu mākslas kanoniem, arī krētieši cilvēka galvu un kājas mēdza tēlot profilā, bet plecu un acu izteiksmīgumu akcentēt ar to frontālo novietojumu, taču šie tēli ir vairāk piesātināti ar dzīvīgumu, dabiskumu, ārējām formām cauri jaušas katras personības savdabīgās iezīmes.
Krētas mākslinieku skulpturālie veidojumi savu apjomu ziņā ir pavisam nelieli, taču apbrīnojami plastiski un izteiksmīgi, liecina par māksliniecisko gaumi un prasmi pārvarēt materiāla pretestību.

Krētas keramika. Krētas keramikas attīstību sekmē tas, ka jau 3. gt. p.m.ē. viņi pazīst un savu darinājumu veidošanai izmanto podnieka ripu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ krētiešu māla trauki un vāzēs var lepoties ar savu plastiskumu. Apbrīnojamā viņu prasme mālam piešķirt trauslu smalkumu un eleganci. Sieniņu biezums bieži vien atgādina olas čaumalu.
Savu formu ziņā darinājumi ir visdažādākie, bet mākslinieciskajā apdarē vērojamas dažas kopīgas iezīmes. Vispirms tas jūtams dekoratīvo elementu izvēlē: augi, ziedi, putni, jūras zem ūdens pasaule, bet gandrīz nekad pats cilvēks. Visi šie elementi parasti tiek saskaņoti ar trauka plastisko formu. Spilgts piemērs tam ir vāze ar astoņkāja atveidojumu - šķiet, ka tas patiešām būtu ievietots gandrīz lodveidīgajā traukā un pakļāvies tā formai, vijīgos lokos izliecot savus daudzos taustekļus. Kāda cita vāze ar savu īpatno, netradicionālo
ārējo veidojumu atgādina jūras zirdziņa ragainos izaugumus.
Dekoratīvie elementi parasti izkārtoti asimetriski, jo pati daba, tāda būdama, piedāvā šīs attiecības. To raksturs liecina, ka cilvēks ir dziļi izjutis dabas nianses, priecājies par tās neatkārtojamību un uztvēris tai raksturīgo mainību un dinamiku. Tādēļ nekas krētiešu mākslā neatgādina sastingumu, bet gan kustībā tvertu dzīvi, lai vienu tās acumirkli fiksētu rakstos uz māla traukiem. Laika plūdums un nemiers jūtams pat ornamentālajās joslās, kur visbiežāk izmantotais motīvs ir spirāle, kas atgādina jūras viļņu nebeidzamās, ritmiskās kustības.
Krētas meistaru tradīciju pēctecība jūtama arī vēlākajā grieķu keramikā.

Krētas reliģija. Saglabājušies pierādījumi nesniedz drošas un izsmeļošas liecības par šajā salā pastāvējušajām reliģiskajām tradīcijām. Daudzus minējumus šodien varam izteikt vienīgi iespējamas varbūtības līmenī, kas izriet no Knosas pils fresku zīmējumiem un arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem skulpturālajiem veidojumiem.
Krētā, iespējams, pielūgtas sieviešu kārtas dievības, kas saistītas ar zemes un dabas auglības spēkiem, dažādām stihijām un maiņām kā dabas dzīvības un attīstības izteicējām. Šķiet, ka arī reliģiskās dzīves vadīšana bijusi sieviešu - priesterieņu rokās. To apliecina tā saucamās "Čūsku priesterienes" figūriņa. Čūska un vērsis bijuši viņas svētie dzīvnieki. Knosas pils telpas rotā freskas, kurās attēlotas rituālās cīņas ar vērsi. Izteiktas hipotēzes, ka vīriešu kārtas dievības parādījušās tikai pašā Krētas kultūras norieta periodā.
To, ka sporta spēles bijušas lielā cieņā, apliecina ne tikai šis, bet arī vairāki citi zīmējumi. Vienā no tiem attēlota divu jaunekļu dūru cīņa.
Krētā bijušas arī īpaši būvētas teātra celtnes rituālo procesiju vērošanai.

Mikēnu kultūra

Sākot ar 15. gs. p.m.ē., ietekme Egejas jūras baseinā pārgāja mikēniešu rokās. Tiesa, tas nebija uz ilgu laiku, jo jau 12. gs. p.m.ē. viņus pakļāva mazāk attīstītās doriešu ciltis, aizsākot šī reģiona vēsturē tā saucamos tumšos gadsimtus, kas ilga līdz pat 8. gs. p.m.ē.
Mikēnu kultūras atklāšanas gods pieder vācietim H.Šlīmanim. Nebūdams profesionāls arhitekts, pēc paša iniciatīvas viņš vadīja arheoloģiskos izrakumus leģendārajā Trojas pilsētā, vēlāk arī "zeltu bagātajās Mikēnās", kā tās tēlaini apzīmējis sengrieķu dzejnieks aklais Homērs savā eposā Iliāda. Viņš pats arī šo pasākumu finansēja. Šlīmaņa nopelns ir tas, ka viņš pārvērta leģendu par desmit gadus ilgo Trojas karu vēsturiskā patiesībā, līdz ar to paverot vēl nebijušas iespējas 19. gs. pasaulei savām acīm skatīt no aizmirstības dzīlēm izceltās lietas un priekšmetus, uzsākot dialogu ar leģendām apvītā Mikēnu laikmeta kultūru.
Salīdzinot Šlīmaņa atklājumus ar tikko aplūkoto Krētas kultūru, var secināt par to abu radniecību, tomēr nevar apgalvot, ka mikēniešu radītā būtu vienīgi savu priekšteču atstātā mantojuma vāja atblāzma. Tiesa, tā ir robustāka, piezemētāka, savās formās ne tik izsmalcināta, nebeidzamo savstarpējo karu ietekmēta, taču pietiekami iespaidīga un oriģinālām izpausmēm bagāta.

Arhitektūra. Mikēnas šajā periodā nav vienīgā nozīmīgā pilsēta Balkānu pussalas dienvidos. Līdzīgas kultūras izpausmes vērojamas arī Tīrintā un Pilā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka cietzemes grieķi, pretēji Krētas valdniekiem, savas pilsētas nocietinājuši ar bieziem un stipriem mūriem. To augstums sasniedzis pat astoņpadsmit metrus, bet biezums - desmit metrus. Tās būvētas grūti pieejamās vietās, cenšoties padarīt par neieņemamiem cietokšņiem. To acīmredzot diktējusi savstarpējos karos nokaitētā atmosfēra.
Pilsētas centru veidojusi nocietināta akropole (kalna pilsēta), aiz kuras biezajiem mūriem kara gadījumā varējuši paslēpties un atvairīt ienaidnieka uzbrukumu visi vietējā valdnieka pakļautībā esošie ļaudis. Apbrīnas vērtas ir šis tā saucamās ciklopiskās celtnes, kas veidotas no milzīgu akmeņu krāvumiem (pēc leģendas šādu smagumu pārvietot spējuši vienīgi gigantiskie milži ciklopi - tādēļ, arī šāds nosaukums). Milzīgie bluķi turējušies kopā bez saistvielām, tik labi bijuši pieslīpēti viens otram.
Par to, ka vieta izvēlēta pārdomāti un ar lielu rūpību, liecina kaut vai Mikēnu akropoles atrašanās vieta. Tā celta augstā uzkalnā, lai viegli būtu pārskatīt tuvējo apkārtni un rīkoties ienaidnieka draudu gadījumā. Dziļa dabiska aiza pasargājusi pilsētas vienu pusi, bet otru pieseguši biezie un augstie mūri. Lai nokļūtu līdz pilsētas vārtiem (sk. "Lauvu vārti"), ienaidniekam vajadzētu pakļaut sevi pilsētas aizsargu iznicinošajam triecienam no nocietinājumu augšas.

Atšķirībā no Krētas piļu asimetriskā plānojuma mikēnieši savējās projektējuši ap kopīgu centru - megaronu, no kurienes varējuši nokļūt pārējās dzīvojamajās un saimniecības telpās.
Par Mikēnu valdnieku dižmanību liecina arī reprezentablās šahtu un kupolveida kapenes. Pēc savām formām pēdējās atgādina iespaidīgas akmens krāvuma apaļas šahtas, kas dziļi ietiecas zemē. Augšpusē, laižot katru nākamo akmens krāvuma kārtu pāri iepriekšējai, panākts kupolveida noslēgums, kas no ārpuses apbērts ar zemi, veidojot kurgānveida uzbērumu. Uz ieeju kapenē vedis trīsdesmit sešus metrus garš un sešus metrus plats koridors.

Māksla. Veicot arheoloģiskos izrakumus valdnieku kapenēs, tika atrasti daudzi sadzīves priekšmeti: maskas, kausi, keramikas trauki, dunči, kam nepārprotami piemīt arī mākslinieciska vērtība. Salīdzinājumā ar Krētas darinājumiem šie ir raupjāki, masīvāki, bez dienvidu kaimiņiem piemītošās elegances, to var teikt īpaši par sienu gleznojumiem. Valdošā tajos ir cīņas tēma. Daudzās freskās jūtama Krētas mākslinieku ietekme, tomēr Mikēnu mākslinieku darbos trūkst tās atbrīvotibas, dinamikas un viegluma, kas piemita Krētas meistaru darbiem.
Tas pats sakāms arī par Mikēnās sastopamajām sīkplastikas figūrām. Atšķirīgi, ka Mikēnās Lauvu vārtu akmens reljefā sastopam arī monumentālo skulptūru. Masīvo akmens vārtu augšdaļā var redzēt divus lauvas, kas ar priekšķepām atbalstījušies uz postamenta, no kura izaug Krētas kultūrai raksturīgā apvērstā kolonna, ar to satapāmies jau Knosas pils arhitektūras apskatā.
Stipri atšķirīga no Krētas darinājumiem ir arī Mikēnu keramika. Masīvākas trauku formas, arī dekoratīvo elementu izkārtojums un veids pavisam atšķirīgs. Te vairāk izplatīts ģeometrizētais joslu raksts, kurā ritmiski atkārtojas stilizēti cilvēku, dzīvnieku tēli un ornamentālie elementi. Tāpat kā Krētā arī Mikēnās keramikas rotājumu sižetos izmantoti jūras dzīvnieku motīvi. Ja salīdzina attēlā redzamo astoņkāji uz Mikēnu vāzes ar tā "radinieku" Krētas keramikā, tad redzam, ka mikēniešu mākslinieku darinājumam vairāk piemīt ornamentāli dekoratīvs raksturs, jo zudis krētiešiem raksturīgais plastiskums, dzīvīgums, realitāte.
Mikēnu mākslinieki bijuši prasmīgi sudraba un zelta apstrādātāji. Kapenēs atrasts liels daudzums zelta, sudraba un alabastra kausu, kuri ne īpaši izceļas ar formu plastiku, drīzāk ar lakonismu un atturību, tomēr tajos var apjaust māksliniecisko mērķtiecību un domas skaidrību. Tajos darinātie ciļņi ar dinamiskiem cilvēku un dzīvnieku atveidojumiem šķiet īpaši meistarīgi. Ciļņos atveidotajās kompozīcijās bieži sastopams cilvēka tēls, kas Krētas keramikā pilnīgi izpalika. Parasti šie sižeti ataino kara notikumus.
Mākslinieciskās tendences redzamas arī zelta rotaslietās un maskās, ko saskaņā ar tradīciju lika mirušajam uz sejas. Pāragri būtu runāt par reālistiskā portreta aizsākumiem tajos, bet salīdzinot var redzēt, ka katrai no tām ir savas individuālas iezīmes. Šodien pazīstamākā ir tā saucamā Agamemnona maska, lai gan būtībā tās radīšanas laiks ietiecas dziļākā senatnē, nekā dzīvojis leģendārais valdnieks.
Vēl gribas pieminēt Mikēnu meistaru virtuozi darinātos dunčus ar inkrustāciju rotājumiem. Šajos miniatūrajos veidojumos redzam medību ainas, lēcienā izstiepušos lauvas vai citus dzīvniekus, ar kuriem viltībā un veiklībā mērojas cilvēks. Ir patiesi apbrīnojama mākslinieka meistarība šaurā dunča asmens strēlē ielikt nevainojamu sižetisku kompozīciju, neradot saspiestības iespaidu. To pašu var apgalvot par viņu prasmi inkrustācijā izmantot dažādas nokrāsas zelta sakausējumus.

Reliģija. Mikēnu reliģija pazīst arī vīriešu kārtas dievības. Vairākas no tām, kā Zevu, Hermeju, Poseidonu, vēlāk pārņēma grieķi, nedaudz pārveidojot to funkcijas.

Krētas un Mikēnu kultūras nozīme

Egejas baseina senajās civilizācijās meklējami eiropeiskās kultūras sākumi.
Krētas un Mikēnu kultūras radījušas paliekošas mākslinieciskas vērtības, kas savu nozīmi nav zaudējušas vēl šodien.
Samērā daudz no abu kultūru elementiem savā mantojumā pārņēmusi Senā Grieķija:

- vairākas no seno mikēniešu dievibām;
- kaislību pret teātri un sporta spēlēm;
- atsevišķus arhitektūras elementus;
- ģeometrisko rakstu keramikas rotājumos;
- orientāciju uz laicīgo dzīvi šajā pasaulē, cilvēku un apkārtējās dabas izzināšanu, domājot par pilnasinīgu un reizē komfortablu dzīvi.