APGAISMĪBA

Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Ligita Zitāne, "Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām 2", Rīga, RaKa, 1999.

Denī Didro, "Ramo brāļadēls", Rīga, Zvaigzne, 1988, Viļņa Zariņa priekšvārds.

Andris Rubenis, "Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā", Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.

Voltērs, ":Zadigs jeb liktenis. Mikromegs. Kandids", Rīga, Zvaigzne, 1979, no darba "Zadigs jeb liktenis".

Ārzemju literatūras vēsture. XVII un XVIII gadsimts", Rīga, Zvaigzne, 1971.

Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Ligita Zitāne, "Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām 2", Rīga, RaKa, 1999, [123]:

LAIKMETA KULTŪRAS SASAISTES

Pasaules lielākajā daļā 18. gadsimtā vēl valdīja feodālisms, taču Rietumeiropā turpināja attīstīties kapitālisms. 17. gadsimta revolūcija Anglijā bija radījusi visus priekšnoteikumus kapitālismam.
Savukārt Francija visu 18. gadsimtu traucās pretī pati savai - Lielajai Franču - revolūcijai, kas turpināja iepriekšējā gadsimta "revolucionāras" tradīcijas.
Rūpniecības apvērsums Anglijā un Lielā franču revolūcija satricināja visu Eiropu. Anglija un Francija progresēja gan sociālajā, gan ideoloģiskajā jomā, apsteidzot pārējās Eiropas valstis. Lielā franču revolūcija ieguva pasaules mēroga nozīmi, tā pierādīja monarhijas un feodālisma absolūto nevarību visās dzīves jomās. Sabiedrība bija nobriedusi jaunām, buržuāziskām attiecībām, jaunām ekonomiskām un sociālpolitiskām attiecībām.
Eiropā 18. gadsimtu dēvē par saprāta gadsimtu, lai gan racionālisma idejas nostiprinājās jau 17. gadsimtā. 18. gadsimta beigās I. Kants apgaismību nosauca par cilvēces nepilngadības pārvarēšanu. Plašākā nozīmē apgaismību saprot kā laikmetu, kas sekoja viduslaikiem. Šaurākā nozīmē apgaismība saistās ar 18. gadsimta filozofiskās domas attīstību Francijā un Vācijā.
18. gadsimts bija aktīvs un trauksmains laikmets, kas satricināja ne tikai Eiropu, bet arī visu pasauli. Kultūras dzīvē vērojama rosība un jaunu izteiksmes formu meklējumi. 18. gadsimts nāca ar jauniem atklājumiem zinātnē un teorētiskajā domā. Ideoloģiskajā un teorētiskajā, kā arī filozofiskajā plāksnē noteicošās bija apgaismības idejas. Tās atrada dzirdīgas ausis gan tālaika Eiropas valdnieku galmos, gan buržuāzijas vidū. Tās izplatījās visā Eiropā, un nebija tādas jomas, ko tās neietekmētu. Filozofija, zinātne, literatūra, māksla, mūzika un teātris attīstījās apgaismības ideju ietekmē. Apgaismotāji un filozofi dzīvoja jauna laika nojausmās, ar saviem darbiem un idejām gatavojot tam ceļu.

Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Ligita Zitāne, "Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām 2", Rīga, RaKa, 1999, [126 - 127]:

APGAISMĪBA

18. gadsimts ir apgaismības laikmets, kurā tehnikas progress, zinātņu straujā attīstība iet rokrokā ar Rietumeiropai raksturīgām apgaismības kultūras izpausmēm - antīko mantojumu, protestantisma un citām reformācijas izpausmēm. Apgaismība ir humānistiskās domas otrā renesanse, kas izriet no itāļu un ziemeļu atdzimšanas, Dekarta racionālisma, Loka politiskās filozofijas. Eiropas apgaismība ir ideju vēsturiskais komplekss, kas savukārt radīja vesela laikmeta kultūras sistēmu.
1. Apgaismībai raksturīgs t.s. deisms (daba - dievs, dievs - daba), kas 18. gadsimtā nozīmēja ļoti lielu brīvdomību, vienlaikus cīnoties pret reliģisko fanātismu. Apgaismības laikmetā deisms palīdzēja zinātnei un filozofijai atbrīvoties no baznīcas aizgādniecības. Voltērs un Ruso Francijā, Loks un Tolands Anglijā, Franklins un Džefersons Amerikā ironiski kritizēja jebkuru aklu pakļaušanos baznīcai, cīnījās pret māņticību, mēģināja ticību atspēkot ar prātu.
2. Patiesības meklējumi dabā noveda pie kristīgās idejas noliegšana un pat pie kosmopolītisma. Jebkura nacionālisma izpausme tika noraidīta, visas nācijas tika uzskatītas par vienlīdzīgām. Nantes edikta atcelšana nozīmēja arī franču nācijas intelektuālā un finanšu spēka aizplūšanu no Francijas. Reliģisko grautiņu laikā nacionalitātei vai nebija nekāda svara. Patriotisms zaudēja savu nozīmi. Svarīgs bija cilvēks, bet ne dzimtene.
3. 18. gadsimtā sākās dabaszinātņu renesanse. Zinātnieki alka visas dzīves norises, dabas parādības izskaidrot tikai ar zinātniski empīriskām metodēm. Dabaszinātnes praktiskajā dzīvē sāka iegūt tikpat lielu nozīmi kā filozofija un reliģija. Tas garīgais potenciāls pēc "Enciklopēdijas" iznākšanas bija pieejams daudz lielākam skaitam cilvēku nekā iepriekš. Enciklopēdija nāca tautā ne tikai ar milzīgu daudzumu faktu un zināšanu, bet pirmo reizi kultūras vēsturē arī ar konkrētu pasaules uzskatu.
4. Apgaismības laikmetu dēvē par prāta un racionālisma gadsimtu. Deisma pārstāvji gribēja uzrakstīt jaunu evaņģēliju - cilvēciskā prāta evaņģēliju. Par reformācijas turpinājumu jāuzskata apgaismotāju cīņa par zinātnes un prāta revolūciju.
5. Prāts tika uzskatīts par izziņas avotu un virzītājspēku, kas savukārt tālāk attīstītu ētiku un politiku. Cilvēks prot un spēj rīkoties saprātīgi, sabiedrībai ir jābūt iekārtotai racionāli. 18. gadsimta atdzimušais racionālisms kultūras vēsturē ir ietilpīgs laikā - tas cauri renesansei iestiepjas antīkajā filozofijā, bet raugās arī uz sava laika prāta kultu.
6. Ar prāta jēdzienu apgaismībā stingri savijas progresa idejas. Līdz pat 17. gadsimta vidum filozofi prātu traktē kā "dvēseles daļu". Pēc Loka, prāts kļūst par domāšanas procesu. Prāts saistībā ar zinātni kļūst par galveno kultūras sastāvdaļu.
7. Apgaismības kultūra visai kļūdaini absolutizēja audzināšanas lomu cilvēka dzīvē. Apgaismotājiem šķita, ka mērķtiecīga bērnu audzināšana ļaus vienā divās paaudzēs iznīdēt visas nelaimes. Apgaismotāji neņēma vērā iedzimtību un iepriekšējo paaudžu kļūdu pieredzi. Maldīgais priekšstats par jauno paaudzi, kas būs brīva no jebkurām filozofiskām, reliģiozām vai literārām tradīcijām, vēlākajā kultūras vēsturē izrādīsies traģisks. Mēģinājumi atbrīvot cilvēci no kultūras tradīcijas rītdienas vārdā arī nākamajos gadsimtos būs visai izplatīti. Apgaismotāju maldi un atklājumi ļauj šodienas cilvēkam apzināties ir neiespējami raudzīties nākotnē, neizjūtot kultūras vēsturi kā savas paša esības vēsturi.

Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Ligita Zitāne, "Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām II", Rīga, RaKa, 1999, [169 - 171]:

KOPSAVILKUMS

18: gadsimtu Eiropā dēvē par saprāta laikmetu. Zināmā mērā turpinājās Dekarta pasludinātais racionālisms, jo viņam piederēja ideja par saprāta neierobežotajām iespējām. Ar "Eseju par cilvēka sapratni" Dž. Loks. principā ievadīja apgaismību, jo viņa ietekmes augļi īsti nobrieda 18. gadsimtā.
18. gadsimts radīja lielas izmaiņas gandrīz ikvienā Eiropas valstī. Gadsimts sākās ar kariem un beidzās ar revolūciju Francijā, kam sekoja Napoleona impērijas laiks.
Mainījās spēku samērs starp dažādām Eiropas valstīm, kam sekoja ietekmju sfēru pārdalīšana. Anglija, atguvusies pēc 17. gadsimta revolūcijas un tai sekojošajiem juku laikiem, pirmā pārgāja uz kapitālistisko ražošanas veidu. Pēc rūpnieciskā apvērsuma tā, īstenojot arī veiksmīgu ārpolitiku, kļuva par vienu no attīstītākajām valstīm pasaulē.
Francija pārdzīvoja absolūtisma krīzi, kuras pirmās pazīmes parādījās jau 17. gadsimta beigās. Tukšā valsts kase, neveiksmīga ārpolitika un iekšpolitika, nevēlēšanās kaut ko mainīt noveda pie Lielās franču revolūcijas, kas kardināli mainīja valsts statusu.
18. gadsimtā Eiropā izveidojās jauna un spēcīga valsts - Prūsija - ar spēcīgu armiju un valsts aparātu, kas gadsimta beigās lika ar sevi rēķināties visām Eiropas valstīm. Vienlaikus pieauga arī Krievijas impēriskās tieksmes un nozīme, kas pierādījās Ziemeļu karā - cīņā par izeju uz Baltijas jūru, kas beidzās ar Baltijas zemju okupāciju.
Ideoloģiskajā un filozofiskajā plāksnē toni noteica apgaismības idejas. Apgaismotāju uzskati guva atsaucību gan tālaika Eiropas valdnieku galmos, gan buržuāzijas vidē. Apgaismības idejas izplatījās visā Eiropā, un tās ietekmēja ikvienu dzīves sfēru. Bez apgaismotājiem nav iedomājama neviena kultūras nozare. Filozofijas un zinātnes, literatūras un mākslas, mūzikas un teātra attīstību ietekmēja apgaismības idejas. Voltērs, Ž. Ž. Ruso, D. Didro, J. G. Herders, G. E. Lesings, Dž. Loks, D. Hjūms, I. Kants un citi bija 18. gadsimta galvenais virzītājspēks. Viņi dzīvoja jauna laika nojautās, ar saviem darbiem un idejām gatavojot tam ceļu. Turpināja attīstīties dabaszinātnes, pilnībā tās izvērsās nākamajā gadsimtā.
18 gadsimta apgaismības literatūra ne tikai ,garīgi bagātināja cilvēkus, bet radīja arī vērtības, kas nav zudušās vēl tagad. Uzplauka žurnālistika. 18. gadsimts radīja Dž. Sviftu - vienu no izcilākajiem satīras meistariem. Viņa pamfleti vērsās pret dzīves negācijām, šaustot gan "augstos", gan "zemos".
Izveidojās apgaismības romāns, sentimentālisms un citi virzieni. Līdzīgi kā franču, angļu un vācu literatūra attīstījās pārējo Eiropas valstu literatūra, kuras arī ietekmēja apgaismības idejas.
18. gadsimta arhitektūrai un tēlotājai mākslai nebija tādu panākumu kā mūzikā, taču vienalga gadsimts atstājis spilgtus arhitektūras un mākslas darbus. Par Eiropas mākslas dzīves centru izveidojās Francija. Mākslas skolas attīstījās nevienmērīgi - laikā, kad uzplauka. franču un angļu skolas, Flandrijā, Holandē, Spānijā un daļēji arī Itālijā bija jūtama mākslinieciskā lejupslīde.
Gadsimta sākumā vēl valdīja baroka stils; un dažās zemēs tā nozīme bija visai ievērojama. Taču jau ap divdesmitajiem gadiem baroka vietā nāca rokoko; vēlāk - klasicisms, kas veidojās un attīstījās apgaismības ideju ietekmē, iegūstot pilsonisku nokrāsu.
Arhitektūrā lielos pils ansambļus nomainīja intīmākas celtnes. Tās bija domātas nevis reprezentācijai, bet gan dzīvošanai. Interjeri kļuva gaišāki un vieglāki, tos papildināja izsmalcinātas mēbeles, bronzas un porcelāna izstrādājumi, gleznas. Gadsimta vidū arhitekti no jauna pievērsās klasicismam, atdzima interese par antīko mākslu.
Glezniecība, īpaši Francijā, 18. gadsimta sākumā pievērsās kolorītam. Rokoko lirisma pilnās, smalkām emocionālām niansēm apdvestās gleznas nevarēja radīt tumšos toņos. Vato izsmalcinātā palete glezniecībā ienesa līdz tam neredzētu toņu bagātību. Gadsimta otrajā pusē mākslinieki pievērsās arī reālistiskākam dzīves vērojumam. Šardēns Francijā un Hogārts Anglijā gleznoja darbus, kas atspoguļoja pavisam citu pasauli - buržuāzijas sadzīvi (Šardēns) un dzīves negācijas (Hogārts).
Plaša un sazarota bija 18. gadsimta Eiropas mūzikas dzīve. Uzplauka un attīstījās operas žanrs, instrumentālā, kamermūzika. un simfoniskā mūzika. Itālijā, Francijā; Anglijā, Vācijā un Austrijā strādāja lielākie tālaika mūziķi Dž. B. Pergolezi, F. Kuperēns, J. S. Bahs, G. F. Hendelis, K. V. Gluks, Vīnes klasiķi J. Haidns, V. A. Mocarts un L. van Bēthovens.
Teātra māksla jūtīgi reaģēja uz apgaismības idejām, kļūdama par apgaismotāju ideju izplatītāju. Savas pozīcijas saglabāja klasicisma teātris, kas vislabāk atbilda apgaismotāju racionālajai domāšanai. Taču arī teātris tuvinājās tautai un laikmetam, pievēršoties reālās dzīves un trešās kārtas cilvēkam. Attīstījās pilsoniskā drāma, kam līdzās nostājās P Bomaršē satīriskās komēdijas.
18. gadsimta kultūras un mākslas dzīvē bija vērojama liela dažādība, ko noteica katras valsts vai nacionālās skolas īpatnības.

Denī Didro, "Ramo brāļadēls", Rīga, Zvaigzne, 1988, Viļņa Zariņa priekšvārds, [20 - 22]:

Didro talanta cienītājiem var izvirzīties jautājums: kādēļ autors pats nav publicējis savus izcilākos sacerējumus? Cēlonis, protams, nav drosmes trūkums. Filozofa darbs, gatavojot Enciklopēdiju arī tad, kad šis izdevums tika aizliegts un vairāki līdzstrādnieki pārtrauca darbu pie tā, rāda, ka drosmes viņam bijis vairāk nekā daudziem citiem. Ticamāka šķiet versija, ka viņš par sava mūža galveno uzdevumu uzskatījis Enciklopēdijas izdošanu un centies izvairīties no visa, kas varētu apdraudēt šā galvenā mērķa piepildījumu (par to liecina arī vairākas viņa vēstules). Enciklopēdiju rakstīja vairāki simti autoru, izdevums atspoguļoja un veidoja tālāk jauno pasaules uzskatu visās dzīves jomās. Pastāvošajai feodālā absolūtisma ideoloģijai Enciklopēdija deva tādus triecienus, kādus nespētu dot neviena atsevišķa, lai arī cik ģeniāla autora darbi.
Tad, kad Enciklopēdijas izdevums bija aizliegts, apturēts un nebija zināms, vai nākamie sējumi vispār ieraudzīs dienas gaismu, Didro iecerēja un sarakstīja pret pastāvošo ideoloģiju visasāk vērstos sacerējumus. Nav šaubu, ka Nīderlandes vai Anglijas izdevēji peļņas nolūkā labprāt būtu šos darbus laiduši klajā. To publicēšana, iespējams, būtu atstājusi bumbas sprādziena iespaidu uz Francijas augstāko sabiedrību. Taču nebija grūti iedomāties, ka tad autoram nāktos vai nu doties uz ārzemēm, vai arī uz cietumu. Tad nevarētu būt vairs runas arī par puslegālu darbu pie Enciklopēdijas neatjauto sējumu gatavošanas. Šis grandiozais darbs paliktu nepabeigts. Turpmākajā notikumu gaitā izrādījās, ka šāda nostādne bijusi pareiza, jo darbs pie Enciklopēdijas pēc pārtraukuma tomēr tika turpināts un pabeigts.
Ap 1770. gadu kļuva vispār redzams, ka ideoloģiskajā cīņā apgaismotāji kopumā ir guvuši uzvaru, ka tradicionālo uzskatu ietekme krasi samazinājusies, pērkamajiem kritiķiem vairs nav ietekmes uz sabiedrisko domu un pastāvošā kārtība turas gandrīz vai vienīgi ar varas līdzekļu palīdzību. Šādos apstākļos Didro vēlēšanās sekmīgi laist klajā visu 35 sējumu izdevumu ir pilnīgi saprotama. Taču pēc tam viņam jau bija vāja veselība un dzīve emigrācijā nesolīja nekādas darba iespējas.
Didro savus neizdotos sacerējumus arvien pārrediģēja un uzlaboja. Sevišķi ilgi viņš pilnveidoja satīru «Ramo brāļadēls». Dažus no tiem Didro mūža pēdējos gados pavairoja vairākos eksemplāros ar pārrakstītāju palīdzību vai pašrocīgi. Ir pamats domāt, ka šādi pavairots arī "Ramo brāļadēls". Šie mūža beigās savairotie rokraksti nav pilnīgi identiski, un ikvienam no tiem pēc autora nāves bijis savs, dažkārt visai raibs liktenis.
Kad filozofs 1784. gadā nomira, viņa meita lielāko daļu manuskriptu kopā ar bibliotēku nosūtīja uz Pēterburgu Katrīnai II. Nosūtīto manuskriptu skaitā bija arī viens no «Ramo brāļadēla» eksemplāriem. Pētnieku vidū pieņemts uzskatīt, ka Veimāras sūtnis Pēterburgā 1803. gadā šo rokrakstu puslegāli izdabūjis no Aleksandra I arhīviem, dodams goda vārdu, ka to nepublicēs un nepārrakstīs. Šis eksemplārs nonācis Veimārā. F. Šillers un J. V. Gēte par to tik ļoti sajūsminājušies, ka Gēte darbu tūdaļ pārtulkojis vāciski un 1805. gadā to izdevis ar savām piezīmēm, jo tulkošanas ziņā sūtnis nebija uzņēmies nekādas saistības. Sūtnis atprasījis franču teksta eksemplāru un to aizvedis uz Pēterburgu. Veimārā no tā nav palikusi kopija.
Franču valodā satīra «Ramo brāļadēls» pirmo reizi izdota 1821. gadā. Vēlāk izrādījās, ka tās teksts bija Gētes izdevuma attulkojums franču valodā. Drīz pēc tam Didro meita Vandela kundze nodeva izdevējiem citu šā darba manuskriptu franču valodā. Tas publicēts 1823. gadā. Starp izdevējiem, kā arī literatūras cienītājiem sākās strīds par rokraksta īstumu, jo neviens no tiem nebija rakstīts ar Didro roku. Strīdu pārtrauca Gētes vēstule, kurā tika atzīts Vandela kundzes iesniegtā manuskripta autentiskums.
1875. gadā kāds no Didro pētniekiem Strasbūras antikvariātā atrada un drīz izdeva jaunu «Ramo brāļadēla» tekstu. Tas visumā sakrita ar to, ko kādreiz bija iesniegusi Vandela kundze, taču saturēja vairāku cilvēku vārdus un dažus frivolus izteicienus, kādu nebija iepriekšējā tekstā. No šā fakta literatūras zinātnieki secināja, ka Vandela kundzei bijis pilnīgs manuskripta teksts, taču viņa, pēc savas saprašanas rūpēdamās par tēva piemiņu un labo slavu, tekstu pirms nodošanas izdevējam likusi pārrakstīt, izmetot no tā visu, kas šķitis netaktisks vai nepieklājīgs. 1884. gadā pirmo reizi oriģinālā tika publicēts Pēterburgas satīras teksts, no kura Gēte bija veidojis vācu tulkojumu. Visbeidzot 1890. gadā bibliotekārs Ž. Monvals, caurskatot vecus papīrus, atrada Didro pašrocīgi rakstīto "Ramo brāļadēla" manuskriptu. Tas izdots 1891. gadā un kļuvis par pamatu visiem turpmākajiem šā darba izdevumiem (tagad glabājas Pīrponta Morgana bibliotēkā Ņujorkā).

Andris Rubenis, "Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā", Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, [163 - 169]:

APGAISMĪBAS AVOTI

Ernsts Trelčs (Troeltsch) apgaismību definēja šādi: "Apgaismība ir eiropeiskās kultūras un vēstures patiesi modernā perioda sākums un pamats: Tā nekādā gadījumā nav vienīgi .vai galvenokārt zinātniska kustība, bet ir universāls kultūras apvēsums visās dzīves sfērās. Tās tendence izpaužas kā tieksme panākt imanentu pasaules izskaidrojumu ar visās sfērās spēkā esošu izziņas līdzekļu palīdzību, kā arī racionālas dzīves kārtības iedibināšanā, pakļaujot to vispārnozīmīgiem mērķiem." Laikmetā, kad sākās Francijas kā politiska orientiera noriets; tā, pateicoties savai praktiskajai filozofijai un kritiskai ievirzei, kļuva par kvalitatīvi jaunu atskaites punktu visai Eiropai. Apgaismība dzima .Luija XIV valdīšanas laika otrajā pusē, proti, laikposmā no 1680. gada līdz 1715. gadam.

Franču apgaismībai ir dažādi avoti.

1. 17.gs. ievērojamākie domātāji un pētnieki sāka orientēties uz zinātnisku eksperimentu, atbrīvoja eksaktās zinātnes no tradīciju nastas (vispirms no antīko domātāju autoritātes), balstījās uz patstāvību domāšanā (sapere aude): un deva impulsu inovācijām tehnikas sfērā. Racionālisms; deduktīvā matemātika un fizika, kas pamatojās uz novērojumu un eksperimentu, bija apgaismotāju pasaules uzskata pamats.
2. Emancipāciju no klasiskās tradīcijas sloga veicināja 1688.g: publicētais Fontnela darbs "Digression des ancients et des modernes", kas bija veltīts teorētiskās un praktiskās filozofijas jautājumiem, vērsās pret sholastisko domāšanas veidu, kā arī iestājās par gara un viedokļu brīvību. Šis sacerējums iezīmēja pagrieziena punktu domāšanā.
3. Asai kritikai tika pakļauta arī reliģija un baznīca. Skepticisma garā tika apšaubītas baznīcas tradīcijas un dogmas, īpaši tās, kas attiecās uz reliģijas transcendento nopamatojumu un Svēto rakstu vēsturiskumu, to "saskaņotību" un "pretrunīgumu". Tādi autori kā Beils (Bayle, 1647-1706) un Monteskjē (Montesquieu,1689-1755) esošās kārtības ietvaros vērsa savu kritiku pret baznīcas reformām. Attiecībā uz šaubām par ticības patiesībām un vēstures svēto plānu īpaši negatīvu pārdzīvojumu radikālākajos apgaismotājos izraisīja 1755.g. zemestrīce Lisabonā.
4. Atsacīšanās no tradīcijas un autoritātēm bija saistīta ar telpiskās šaurības pārvarēšanu. Apgaismotāji vairs nebija cilvēki, kuri veidoja īpašu kopību, balstoties uz literāro darbību un savstarpējo korespondenci, kā tas bija vēlīnās renesanses vai agrīnā baroka laikmetā. Tie bija īpaši mobili ļaudis; kuri savos ceļojumos pa Eiropu un ārpus tās guva atziņas par dažādiem dzīves veidiem, kas noveda pie domas par Eiropas sociālās sistēmas relatīvo dabu. Līdz ar to pirmo reizi radās domas un nojautas par pasaules vēstures kopsakarībām. Turklāt pašu Eiropas vēsturi sāka saprast kā progresīvu procesu. Cilvēku redzesloks paplašinājās ārpus savas valsts un visa vecā kontinenta robežām, kas savukārt veicināja tolerances idejas iesakņošanos un nostiprināšanos.
5. Iepazinuši atšķirīgas politiskās sistēmas, domātāji sāka apšaubīt absolūtismu kā varas formu un pārvaldes sistēmu. Tā bija bumba ar laika degli. Francijā vispirms tika slavēta Anglijas konstitucionālā monarhija ar tās parlamentu, toleranci utt. Versaļā politisku apsvērumu dēļ vajāja Voltēra (Voltaire, 1694-I778) darbu "Filozofiskās vēstules" ("Lettres philosophiques ou Lettres sur les Anglais") Arī Ruso (Rousseau, 1712-1778) traktātu "Sabiedriskais līgums" ("Contract social", 1762), kurā tika izvērsta doma par cilvēku vienlīdzību un suverenitāti, absolūtisma režīms uzskatīja par sev bīstamu.
Paraugs visai Eiropai bija franču apgaismotāji, kuri nesaistīja sevi ne ar kādu sabiedrisko kārtu un darbībā un spriedumos, neņemot vērā visu savu patriotismu, vadījās vienīgi no ratio un kosmopolītisma idejas.
Līdz ar apgaismības sākumiem sociālās emancipācijas kustība Eiropā atgriezās pie kritiskā, uz šo pasauli orientētā humānisma, kas tiecas apstiprināt sevi. Pasaulīgā orientācija deva iespēju pārvarēt teoloģisko, konfesionālo un sholastisko kategoriju sistēmas robežas, atbrīvoties no autoritatīvās domāšanas un dogmatikas važām, balstīties uz uzticēšanos prātam. Šīs domāšanas revolūcijas filozofiskais pamats bija racionālisms un angļu empīrisms, kas balstījās uz induktīvo metodi (vispārēju likumu formulēšanu, sistematizējot atsevišķus eksperimentus un novērojumus) un uzskatīja par primāro izziņas avotu nevis reflektīvo prātu, bet ar sajūtām pastarpināto pieredzi.
Šī garīgā kustība, kuras priekšgalā atradās intelektuālā elite, pateicoties tās ideju plašai popularizācijai, pārtapa par vispārēju pasaules uzskatu. Tās vadmotīvs bija prāts kā regulatīvais princips visās dzīves sfērās. Prāts, drosme kritizēt, garīgā brīvība un reliģiskā tolerance tika pretstatīta tradīcijai, ticības dogmām, baznīcas un valsts autoritātei, tikumiskajiem un kārtu aizspriedumiem. Progresu, brālību (kosmopolītisms, brīvmūrniecība), personisko laimi un vispārējo labklājību bija jāgarantē cilvēka saprātīgajai un garīgajai audzināšanai, viņa humānistiskai izaugsmei.
Apgaismotāju ciešā pārliecība, ka ar prāta kā visu lietu mēra palīdzību var atklāt visus esamības noslēpumus, noveda arī pie ticības racionalizācijas. Deisma "prāta reliģija" atzīst Dievu kā radītāju un pasaules pirmpamatu, taču apstrīd Dieva iejaukšanos pasaules norisēs. Pasaule pēc radīšanas brīža funkcionē, pateicoties saviem imanentajiem likumiem.
Saskaņā ar deistu viedokli Dieva esamību pierāda kosmosa saprātīgums, harmoniskie dabas likumi, ko var novērot un pakļaut matemātiskajai izziņai. Ceļš no deisma līdz reliģiskajam indiferentismam un ateismam bija īss. Materiālismam un ateismam bija nozīmīga loma, īpaši vēlīnajā apgaismībā.
Vācu apgaismībai salīdzinājumā ar franču bija raksturīgas daudz spilgtākas utilitāri pedagoģiskas tendences. Tā sākās vēlāk un īpaši pēc 1763.g. atstāja lielu ietekmi .uz praktisko politiku. Vācu apgaismībā valdīja doma, ka tai piemīt pašatjaunošanās un evolucionāru pārmaiņu spēks. Tā pārorientējās no metafiziskajām idejām uz filozofiju, kas cieši saistīta ar praksi. Vadošais domātājs bija Kristiāns Volfs (Wolf, 1679-1754), kas ar skaidru jēdzienu palīdzību centās uzbūvēt. "vajadzīgu" mācību, kur būtu ierādīta vieta arī atklāsmes reliģijai. Vācijā apgaismībai bija antibaznīcas, bet ne antireliģiska ievirze.
Par mērķi vācu apgaismība izvirzīja audzināšanas programmu - cilvēka atsvabināšanu no nesaprātīgām autoritātēm, kā arī domāšanas un darbības patstāvības nodrošināšanu. Šī pašaudzināšanas prasība bija attiecināta ne tikai uz atsevišķu cilvēku. Saprātīgi domājošiem un darbspējīgiem pavalstniekiem patriotiem vajadzēja darboties arī valsts institūcijās, lai palīdzētu citiem attīstīt līdzīgas spējas. No valsts gaidīja skolu ierīkošanu, preses izdevumus apgaismības mērķu propagandai utt. .Apgaismotāji uzsvēra, ka tikai ar vācu valodas palīdzību var pietuvoties plašai publikai. Laikā no 1740. līdz I800.g. latīņu valodā publicēto darbu skaits Vācijas impērijā samazinājās no 27,7 % līdz 4 %. Vācu apgaismība ietekmēja arī valdniekus.
Apgaismības medijs Vācijā bija ne tik daudz brošūras, cik t.s. morāliskie nedēļraksti, kuru iznākšana aktivizējās pēc I790.g. (bieži gan tie bija visai īslaicīgi izdevumi). Tie sniedza tikumiskās pamācības un deva materiālu morālistiskajām sarunām, lai veicinātu cilvēku "svētlaimi", lai netieši pretstatītu pilsonisko vērtību pasauli nogurušajai un korumpētajai galma dzīvei. Bieži to nosaukumi bija visai pretenciozi - "Patriots" ("Patriot"),. "Cilvēku draugs" ("Menschenfreund"), "Pasaules pilsonis" ("Weltburger") vai arī orientēti uz noteiktu profesionālo pasauli - "Krodzinieks un krodziniece" ("Der Wirt und die Wirtin"), dzimumu - "Meiteņu draugs" ("Der Madschenfreund"). Šie nedēļas raksti īpaši populāri bija birģeru vidū, jo tie stiprināja viņu pašapziņu un pašvērtības apziņu. Liela daļa no lasītājiem bija sievietes; var pat apga1vot, ka šie nedēļraksti radīja jaunu lasošu publiku, kura aktīvi interesējas par aktuāliem, jautājumiem - praktiskā tikumība, bērnu audzināšana, sieviešu izglītība utt. Kopš 18.gs. 70. gadiem šie "morālistiskie nedēļraksti" no morāles un estētisko problēmu apspriešanas pārorientējās uz sabiedriskajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem.
Apgaismības ideju izplatīšanai Vācijā svarīga nozīme bija t.s. lasītāju biedrībām (Lesegesellschaften), kas aptvēra ļoti plašus slāņus un tiek uzskatītas par organizatoriskā ziņā visizplatītāko biedrību tipu. 18.gs. trešās trešdaļas sākumā Vācijā bija ap 500 šādu biedrību, kas reti kad apvienoja vairāk nekā 100 biedru. Tās pasūtīja laikrakstus un grāmatas un savos statūtos apgaismības garā fiksēja mērķi uzlabot tikumus, propagandēt zinātniskās atziņas utt. Lasītāju biedrības bija atklātas visām kārtām, un visiem to locekļiem bija vienādas tiesības. Tajās dzima kaut kas līdzīgs politiskai atklātībai, kas pārauga kārtu robežas. Īpaši nozīmīgi tas bija ļaudīm, kuriem nebija nekādu citu saietu iespēju,- tirgoņiem, pilsoņiem utt. Te viņi varēja būt līdzdalībnieki laikmeta garīgajām kustībām. Augšējais un vidējais birģeru slānis pirmo reizi praksē pārliecinājās, ka robežu nojaukšana starp kārtām nav tīra utopija. Šīm biedrībām bija liela loma "pārkārtu", t.i.., "starpkārtu" grupu izveidē, kas ar pieaugošu pašapziņu uzņēmās vadošo lomu kultūras dzīvē. Lasītāju sabiedrības kļuva par iedīgli jauna veida biedrībām, par centrālo faktoru, kas mobilizēja daudzus momentus pārejā no kārtu sabiedrības uz pilsonisko (buržuāzisko) sabiedrību.
Lasītāju biedrības bieži bija saistītas ar t.s. slepenajām biedrībām - otru lielāko apgaismības ideju nesēju. Paradokss ir tas, ka tieši "atklātajā" apgaismības laikmetā tā uzplauka slepenās biedrības. Tas notika tāpēc, ka absolūtisma valsts kritika sākotnēji paredzēja nepublisku (neatklātu) izskaidrošanas darbu. Vācijā vien bija vairāk nekā 300 brīvmūrnieku ložu, kas apvienoja 15000 - 20000 personu (Francijā bija 700 ložu, Anglijā to bija vēl vairāk). Garīgā elite - ierēdņi dižciltīgie, ārsti; profesori, tirgoņi - ložās meklēja ne tikai jaunas apgaismotās sabiedrības formas, bet arī atzina, ka ieaudzina savaldību, patstāvību, bezbailību, kas valsts dzīvē kļūst par vadoni darbībai. Brīvmūrnieku ložās nebija runas par kādas abstraktas apgaismības programmas realizāciju Tās bija mēģinājums, sākot ar iekšējo tikumisko telpu, reformēt ārējo pasauli; pakļaut valstisko un sociālo kārtību morāles maksimām. Tās veicināja apgaismotās buržuāziskas sabiedrības tapšanu, kas pārvarētu plaisu starp kārtām un novērstu konfesionālu diskrimināciju. Šai ziņā apgaismība bija kustība, kas pārvarēja kārtu ierobežotību (transcendēja to robežas).
Vairāk politizēts bija iluminātu ordenis, kas būtībā bija virzīts pret jezuītiem (antijezuītisks). Starp iluminātiem bija augsta ranga politiķi.
Apgaismības nesēji dažkārt bija arī universitātes profesori, taču pašas universitātes nebija tās centri. Apgaismību Vācijā izplatīja lasītāju biedrības, saloni, pat garīdznieki (protestantiskajos ziemeļos), kā arī zinātnieku biedrības, kuru skaits strauji pieauga pēc 1760:g.: Leipcigas ekonomistu biedrība, Lauksaimnieku biedrība Cellē; Patriotiskā sabiedrība Hamburgā utt., kur diskutēja par politisko un ekonomisko kārtību, reorganizācijām u.c. jautājumiem.
Apgaismības rezultātā Vācijā 18.gs. beigās lasīt mācēja I/4 - 1/3 iedzīvotāju. Taču apgaismībai bija savas robežas: pat slavenā avīze "Valsts ziņotājs" ("Staats-Anzeiger"), ko izdeva Šlēcers (Schlozer), nepārsniedza 3 - 4 tūkst: eksemplāru, un; labākajā gadījumā to lasīja ap 80000 cilvēku. Pastāvīgi lasošā publika bija ne vairāk kā 1 % iedzīvotāju.
Apgaismotajam absolūtismam īpaši panākumi bija izglītības jomā, tās propagandā un institualizētu priekšnoteikumu radīšanā, lai iedzīvotājiem paaugstinātu izglītības iespējas. Elemenentārskolas sāka veidoties visā Vācijā, īpaši uz laukiem, kas strauji samazināja analfabētu skaitu.

Andris Rubenis, "Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā", Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, [173 - 178]:

APGAISMĪBAS LAIKMETS

18.gs. bija īpašs garīgās aktivitātes kumulācijas laikmets, kas turēja sasprindzinājumā Eiropas lielāko daļu: franči to dēvēja par le siecle des lumieres, angļi - age of Enlightenment, itāļi - ilumi, spāņi - el siglo de las lucas. Apgaismība aptvēra gandrīz vai visas zinātnes - filozofiju, dabaszinātnes un sociālo refleksiju sfēru, kā arī to lietojumu dažādās dzīves jomās - tehnoloģijā, izglītībā, tiesībās, pārvaldē, arī starptautiskajās attiecībās. Fizikas jomā l8.gs. bija šveicieša Eilera (Euler,1707-1783), zibensnovadītāja izgudrotājā amerikāņa Franklina (Franklin, 1706-1790), "Analītiskās mehānikas" ("Mecanique analytique") autora francūža Lagranža (Lagrange, I736-I813) laikmets; šai pašā laikā Galvāni (Galvani, 1737-1798) un Voltas (Volta, 1745-1827) eksperimenti noveda pie elektriskās plūsmas atklāšanas, ķīmiķis Džozefs Bleks (Black, 1728-1799) atklāja latento siltumu (vēlāk arī ogļskābo gāzi), ko Džeimss Vats (Watt, 1736-1819) izmantoja kondensatora pagatavošanai un universālās tvaika mašīnas radīšanai. 1760.g. Kavendišs (Cavendisch) atklāja ūdeņradi, 1774.g. Prīstlijs (Priestley, 1733-1804) - skābekli; Lavuazjē tos saistīja vienu ar otru un 1789.g. traktātā "Traktāts par ķīmiskajiem elementiem" ("Traite elementaire de chimie") pirmo reizi formulēja masas saglabāšanās likumu ķīmiskajos procesos.
Botānikas sfērā zviedrs Linnejs (Linnaeus, I707-1778) izveidoja lielu augu kolekciju un 1735.g. publicēja savu "Dabas sistēmu" ("Systema naturae"); šai pašā laikā Remūzs sarakstīja "Histoire naturelle des insectes" (1732-1742); par bestselleru kļuva Bofona 1778.g. publicētais darbs "Histoire naturalle", kas piedāvāja jaunu zemes vēstures teoriju un radikāli atmeta vecos mītus. Sensuālistiskās psiholoģijas jomā Didro publicēja "Lettres sur les aveugles" (1749), Kondiljaks "Traite des sensations" (1754) un Helvēcijs "De l`esprit". Filozofs Hjūms 1739./40.g. sacerēja "Treatise on Human Nature", Voltērs 1764.g. izdeva "Dictionaire philosophique", Kants 1781.g. "Kritik der reinen Vernunft" u.c.
Spekulatīviem apsvērumiem un pārdomām bagāts 18.gs. bija sociālajās zinātnēs. 1725.g. parādījās Viko (Vico, 1668-1744) "Scienza nuova", kam sekoja Voltēra, Hjūma, Robertsona, Gibsona u.c. sacerējumi par vēsturi. Noziegumu un sodu tiesiskos jautājumus iztirzāja Bakaria darbā "Dei delitti e delle pene". Ekonomikas jomā Kenē (Quesnay 1694-1774) 1758.g. darbā "Tableau economiques" deva fiziokrātisma nopamatojumu; 1776.g. Ādams Smits sacerējumā "The Wealth of Nations" runāja par brīvo tirdzniecību un merkantilisma beigām. Izglītības un audzināšanas jautājumus risināja Ruso "Emile" (1762) un Lašalotē (La Chalotais) "Essai d`education nationale" (1763); literatūrzinātnē svarīga loma bija Lesinga darbam "Laokoon oder Uber die Grenzen der Malerei und Poesie" (1766). Politisko zinātņu jomā kā svarīgākie jāmin Monteskjē "De l`esprit des lois" (1748), Ruso "Discours sur l`origine et les fondements de l`inegalite" (1755) un viņa galvenais sacerējums "Du contrat social ou Principes du droit politique" (1762).
Daudzus zinātniekus un domātājus dēvēja par "filozofiem". Francijā darbojās Monteskjē, Voltērs, Ruso, Didro; Dalambērs, Holbahs, Helvēcijs, Kondiljaks, Tirgo, Kondorsē, Itālijā - Bekaria, Skotijā - Robertsons, Hjūms un Ādams Smits, Anglijā - Gibsons un Bentems, Amerikā - Franklins un Džefersons, Vācijā - Kants, Lesings, brāļi Grimmi, Mendelsons, Gēte, Herders, Vīlands, Šveicē - Vatels, Polijā - Kolontajs. Arī daudzi valdnieki apliecināja savu piederību šai garīgajai elitei.
Šiem filozofiem nebija vienotas programmas, un tos nevienoja kopīgi manifesti (daudzi apvienojās ap Didro un Dalambēra izdoto "Enciklopēdiju"). Starp viņu viedokļiem bija lielas atšķirības. Viko un Monteskjē aizstāvēja revolucionāru viedokli jautājumā par vēstures attīstību, ko lielākā daļa citu domātāju nepieņēma. Nedz Voltērs, nedz Hjūms nepiekrita Ruso un Kondorsē priekšstatiem par cilvēces progresu; Voltēra domas par to īpaši ietekmēja 1755.g. zemestrīce Lisabonā. Didro, Holbahs un Helvēcijs bija ateisti un materiālisti; Voltērs palika deists, kaut arī uzbruka baznīcai.
Voltērs strīdējās ar Didro: Voltērs bija Ņūtona pasaules mehānikas piekritējs; Didro bija pārliecināts, ka "kustība" ir matērijas būtība, kas aptver gan dabu, gan sabiedrību un savā attīstībā rada fluktuācijas. Viņi abi vērsās pret Ruso, kuru uzskatīja par "pazudušo dvēseli": Voltērs nozākāja "Sabiedrisko līgumu", Didro nopēla "Emīlu". Ruso Francijā vispār jutās kā autsaiders. Laikā, kad filozofu lielākais vairākums akcentēja prātu, Ruso vērsa uzmanību uz dabiskajiem instinktiem, jūtām, vienkāršā cilvēka tikumiem. Domātāju lielākā daļa bija urbanizēti kosmopolīti, kas bieži grozījās visdažādākos salonos un "labā sabiedrībā"; Ruso turpretim sabiedrības ietekmi uzskatīja par korupciju un pielīdzināja to mērim.
Neskatoties uz visām atšķirībām, tomēr filozofiskais izejas .punkts un pamats tiem bija kopīgs. Pirmām kārtām viņi apšaubīja pagātnes filozofisko; teoloģisko un politisko tradīciju, ieņemot noraidošu nostāju pret institucionalizēto reliģiju, kā. arī noraidot baznīcas sludināto "barbarisko" dogmu par pirmdzimto grēku; mistisko un teoloģisko pasaules izskaidrojumu. Domātāji balstījās uz racionālisma pamatprincipiem un ticēja, ka cilvēks pats saviem spēkiem ir spējīgs saprast pasaules veselumu. Tas deva pamatu optimistiskām cerībām, ka cilvēks; izpratis dabu un sabiedrību, spēs nodibināt savu varu pār to. Gandrīz visi bija pārliecināti par cilvēka iespējām kļūt laimīgam nākotnē. Viņi nebija aktīvi politiķi (izņemot Tirgo), taču arī ne rakstāmgalda filozofi, kas, sēžot pie apaļā galda, risinātu abstraktas, ar dzīvi nesaistītas problēmas; gluži pretēji, viņu teorijām bija galvenokārt praktiska un empīriska ievirze. Kā ierocis tika izmantota arī sabiedrības un politikas kritika, lai panāktu ietekmi uz valdniekiem un valdībām, piespiestu tos līdzdarboties, vadoties pēc lozunga: "Prāts, tolerance, humānisms!".
Filozofi veidoja eliti, kas apzinājās savu statusu, ar domu spēku un piemēru centās arī citus pievērst savam ideju un darbības lokam. Taču tieši tāpēc, ka tā bija elite, viņu ietekme bija ierobežota: nabagie saņēma mierinājumu un līdzcietību, taču ne rūpes par "tautas tiesībām". Voltērs rakstīja: "Jāizglīto ir nevis strādnieki; bet labie birģeri un tirgotāji". Arī Holbahs un Didro savā literārajā darbībā vērsās tikai pie izglītotās publikas. Tirgo, Voltēra atbalstīts, izrādīja lojalitāti pret fiziokrātu pamattēzēm un maz interesējās par lētākas maizes nodrošināšanu nabadzīgajiem iedzīvotāju slāņiem.
Apgaismotāju idejas guva lielu atsaucību tālaika Eiropas valdnieku prātos (tāpēc pēc revolūcijas Francijā apgaismotāji un. viņu idejas izraisīja lielas aizdomas). Vislielāko atzinību tās guva Vācijā. Prūsijā Frīdrihs II ne tikai Potsdamā uzņēma Voltēru, bet: arī iecēla Mupernī (Moupernis) par savas jaunās Berlīnes akadēmijas prezidentu un ·pēc viņa nāves piedāvāja šo vietu Dalambēram (viņš gan šo priekšlikumu noraidīja, taču bija gatavs doties uz .Berlīni kā padomdevējs zinātniskos jautājumos). Markgrāfs Karls Frīdrihs Vilhelms uz sava rakstāmgalda turēja Voltēra bisti. Zalcburgas valdnieks bīskaps grāfs Hieronīms Koloredo (Colloredo) uz sava rakstāmgalda novietoja Ruso bisti un kādu Kanta skolnieku nozīmēja par sava mācītāja semināra direktoru. Berlīnē markgrāfs Karls Frīdrihs gribēja praksē realizēt fiziokrātu idejas. Voltērs slavināja Frīdrihu II no Hesenes-Kaseles par viņa darbu "Valdnieka katķisms". Austrijā Jozefs II (Joseph II) apsūdzēja filozofus uzbrukumos reliģijai, taču savā darbībā vadījās pēc Monteskjē un Ruso darbiem. Parmas hercogistē Dons Filips Burbons nozīmēja Kondiljaku par sava mantinieka, jaunā hercoga Ferdinanda audzinātāju. Varētu minēt vēl daudz šādu piemēru.
Pret apgaismību, protams vērsās baznīca, īpaši katolicisms; kas sistemātiski nolādēja filozofu. sacerējumus un iekļāva tos aizliegto grāmatu sarakstā, kā arī reliģiskās minoritātes (piētisms, jansenisms u.c.). Taču gadījās arī tā; ka garīdznieki atbalstīja apgaismotājus (Kondiljaks pats bija garīdznieks).
Apgaismības idejas izplatīja galvenokārt galms, taču tās aptvēra arī plašākus slāņus. Filozofu darbi atradās aristokrātu grāmatu skapjos, un tos iegādājās arī bagāti ļaudis. Apgaismība lielā mērā bija pilsētu produkts. Galvenais komunikācijas kanāls bija tiešais autora un lasītāja kontakts. Monteskjē darbs "Par likumu garu" līdz 1751.g. Francijā tika izdots divdesmit divas reizes; Anglijā līdz 1773.g. to izdeva desmit reižu; septiņdesmitajos gados tas parādījās holandiešu, poļu un itāļu valodā. Voltēra "Candide" ("Kandidu") tikai 1759.g. izdeva astoņas reizes. Ruso "Contract social" ("Sabiedriskais līgums") 1762. - 1763.g. iznāca trīspadsmit izdevumos; 1764.g. parādījās trīs angļu izdevumi, kā arī izdevumi vācu un krievu valodā.
Netieši jaunās idejas izplatīja arī prese. Filozofu jaunākos darbus apskatīja nedēļas laikraksti un žurnāli Anglijā, Vācijā, Francijā. Pirmo mēnešrakstu 1686.g. sāka izlaist Holandē; pirmā ikdienas avīze Anglijā parādījās 1701.g. - tai laikā tur jau bija divdesmit pieci dažādi periodiski izdevumi (avīzes un žurnāli). Anglijā 1750.g. to skaits jau sasniedza 90, 1780.g. - 158, 1800.g. - 278. Francijā pirmais dienas laikraksts parādījās tikai 1777.g. ("Journal Paris"). Divus gadus vēlāk Francijā bija apmēram 35 avīzes un žurnāli, bet 1789.g. - jau 169. Vācijā 1780.g. iznāca 247 žurnāli.
Citi saziņas kanāli bija akadēmijas, universitātes, literārās biedrības, literārie saloni,. kā arī masonu ložas (Francijas universitātēs bija vērojami garīgās dzīves intensitātes atplūdi - no divdesmit divām universitātēm neviena nebija apgaismības centrs). Parīzē un Londonā apmainījās ar informāciju un noturēja diskusijas kafejnīcās.
Apgaismība bija iekšēji pretrunīga kustība. Kā zīmīgu piemēru var minēt Ruso darbu "Sabiedriskais līgums", kas sākās ar mūsdienās plaši pazīstamo konstatāciju: "Cilvēks ir dzimis brīvs, taču visur viņš ir važās!". Sākumā šķiet, ka Ruso uztver sabiedrību kā pilnīgi negatīvu lielumu. Taču analīzes gaitā autors parāda, ka vienkāršā cilvēka dabiskā brīvība ir pakļauta lieliem ierobežojumiem un tikai ar "sabiedriskā līguma" palīdzību cilvēks spēj uzsākt sabiedrisko dzīvi, sasniegt augstākās brīvības, drošības un kultūras formas. Sabiedriskais līgums, no vienas puses, atceļ sākotnējo cilvēka nevainību un brīvību, taču, no otras - dod pieeju augstākām sabiedriskām vērtībām. Dzīvei sabiedrībā ir priekšrocības, kuras nodrošina "kopīga griba" un labi formulēti likumi. Taču nekļūdīgā kopīgā griba nav vienkārši atsevišķo kļūdaino gribu summa: te runa ir par procesu, kura gaitā tiek destilēta sabiedriskās gribas būtība.
Ruso uzdod jautājumu: kā šo gribu ir iespējams fiksēt un padarīt par likuma formu? Viena no iespējām ir tautas sapulce un vairākuma lēmums, taču, norāda Ruso, to var pakļaut korupcijai ar melīgas propagandas palīdzību. Tāpēc viņš piedāvā šādu alternatīvu: Solona tipa likumdevējam ir jādarbojas visas sabiedrības vietā un tās interesēs. Šie likumi paudīs kopīgo gribu, un tautas vairākumam tie būs jāievēro. Tāpēc nav nekādas nepieciešamības paciest citādi domājošos un "novirzījušos", vispār pieļaut to darbību, jo viņiem jārespektē šie likumi: Faktiski atsevišķu indivīdu var "piespiest" būt brīvam; ekstremālos gadījumos, ja atsevišķs indivīds noraida pilsoniskos kultus, ar kuriem Ruso domāja aizvietot kristietību, to var sodīt ar nāvi.

Andris Rubenis, "Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā", Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, [318 - 321]:

GOTFRĪDS LEIBNICS (LEIBNIZ,1646-1716)
DZĪVE UN DARBĪBA

Viena no raksturīgākajām jauno laiku filozofijas iezīmēm ir pievēršanās subjektam. Kopš renesanses indivīds darbojas kā atskaites punkts domāšanā. Ņemot viņu par izejas punktu, tiek skaidrota pasaule un tās jēga. Šī indivīda substantizācija savu augstāko punktu sasniedz Leibnica filozofijā. Klasiskos priekšstatus par substanci aizvieto bezgalīgi daudz individuālo substanču, kas ir autonomas, nosaka pašas sevi un pakļaujas pašas saviem likumiem, savstarpējā harmonijā parādoties kā dabas likumi. Šo substanču kopdarbība ir pakļauta prāta izziņai. Jauno laiku cilvēka izpratne Leibnica monadoloģijā gūst savu atbilstīgu nopamatojumu. Viņš ir arī pirmais lielākais jauno laiku filozofs ar pasaules nozīmi Vācijā.
Leibnics dzimis Leipcigā 1646. gada 2. jūnijā - divus gadus pirms Trīsdesmitgadu kara beigām. Viņa tēvs, kas agri mira, bija jurists un morālās filozofijas profesors, māte - ievērojama tiesību zinātnieka meita. Tēvs mantojumā atstāja milzīgu bibliotēku, kura Leibnicam bija pieejama jau astoņu gadu vecumā. Kad Leibnicam bija divpadsmit gadu, viņu sāka nodarbināt loģikas problēmas. Kā jebkurš pārāk agri attīstījies bērns viņš savā sākotnējā izglītībā bija autodidakts. Vēl nesasniedzis piecpadsmit gadu vecumu, Leibnics uzsāka mācības Leipcigas universitātē, kur studēja jurisprudenci, filozofiju un matemātiku. Pamatīgu ievadu sholastiskajā tradīcijā un filozofijas vēsturē viņam sniedza teologs Ādams Šercers un filozofijas vēsturnieks Jēkabs Tomaziuss. Līdzās tradicionālajai shoastiskajai filozofijai viņš apguva arī jaunāko angļu un franču filozofiju, ko nekavējoties gribēja samierināt ar kristīgās ticības tradicionālo domu.1663.g. Leibnics ieguva bakalaura grādu ar darbu "De principio individui". Tad viņš devās uz Jēnu pie matemātiķa, astronoma un fiziķa Erharda Veigela; kurš, būdams Pitagora mācības piekritējs, iepazīstināja Leibnicu ar mācību par skaitļu noteikto pasaules harmoniju. Pēc atgriešanās Leipcigā viņš nodevās juridiskajām studijām, taču jaunības dēļ netika pielaists pie promocijas. Leibnicam zinātnisko grādu juridiskajās zinātnēs piešķīra 1667.g. Nirnbergā un apsolīja, ka viņš varēs ieņemt profesora vietu tad, kad kāda no tām atbrīvosies.
Leibnics noraidīja profesūru un devās uz Frankfurti un Maincu. Tur viņš - vienlaicīgi būdams personiskais referents ministram Boineburgam -, kaut arī bija luterānis, kalpoja par līdzstrādnieku katoļu kūrfirstam, kurš bija ķēries pie jauna Corpus juris izveidošanas. Pateicoties Boineburgam, Leibnics guva priekšstatu par lielās politikas mehānismu (gan reliģiskajā, gan tiesiskajā sfērā), kas vedināja viņu uz domām par konfesiju vienotības atjaunošanu un politikas racionalizāciju. Pirms tam Leibnics bija jau izstrādājis plānu sabiedrības pārveidošanai uz zinātniskiem pamatiem, kā arī pamatojis savas kustības teorijas un filozofijas pamattēzes.
1672.g. Leibnics ar nolūku novērst Luija XIV uzbrukumu Vācijai devās uz Parīzi. Misija bija neveiksmīga, taču Parīzē viņam bija iespēja iepazīties ar tālaika zinātnes spīdekļiem. Tas pamudināja Leibnicu padziļināt savas zināšanas matemātikā, kā rezultātā viņš atklāja bezgalīgi mazos lielumus. Parīzē un Londonā viņš demonstrēja skaitļošanas mašīnas darbību, kurai projektu bija izstrādājis jau Maincā. Pēc sava labvēļa nāves Leibnicam zuda iespēja atgriezties Maincā, arī Parīzē viņš vietu sev sameklēt nevarēja. Tāpēc Leibnics pieņēma Hannoveres hercoga Johana Frīdriha piedāvājumu kļūt par bibliotekāru un juristu un 1676.g. devās uz turieni caur Angliju un Holandi, kur sastapa Spinozu un iepazinās ar tā "Ētiku". Filozofs kļuva par galma ierēdni un galminieku, taču tas nebija pretrunā ar viņa vēlmi iemantot sev aizbildni. Hannovere, kurai Leibnics palika piesaistīts līdz mūža beigām, nospieda viņu ar savu provinciālo šaurību. No garīgās izolācijas viņam izdevās izvairīties ar plašas zinātniskās korespondences palīdzību (galvenokārt franču un .latīņu valodā), kā arī pateicoties ceļojumiem.
Ernesta Augusta laikā Leibnics, lai demonstrētu savas zināšanas un spējas, mēģināja uzlabot raktuvju darbu, taču piedzīvoja neveiksmi.1687.-1690.g. viņš apmeklēja Vīni un Romu, kur politisko misiju apvienoja ar mēģinājumiem īstenot privātus zinātniskos darbus. Leibnics pievērsās arī politiskai darbībai, sacerēja politisku pamfletu, kas bija vērsts pret Luiju XIV ("Mars christianissimus"), studēja valodas vēsturi un ģeoloģiju, publicēja atklājumus matemātikā (1684), kas 1686.g, izraisīja strīdu par prioritāti ar Ņūtonu. Šajā gadā viņš izstrādāja arī savas filozofijas pamatus (darbs ar virsrakstu "Discours de Metaphysique" tika publicēts tikai 1846.g.).
l7.gs. Leibnics kā zinātnieks bija iemantojis starptautisku atzinību, taču Hannoverē par filozofiskām tēmām un sarunām interesējās vienīgi kūrfirst Sofija un viņas meita Šarlote. Hannoveres jaunais kūrfirsts Georgs Ludvigs (1698) Leibnicā saskatīja tikai ierēdni, kas turklāt vēl nemitīgi ceļo. Leibnics savu ceļojumu laikā algu vairs nesaņēma.1700.g. nodibinājās Prūsijas Zinātņu akadēmija. Tās iniciators un mūža prezidents bija Leibnics, taču 1711.g. kā persona non grata viņš nevarēja ņemt līdzdalību akadēmijas atklāšanā. Pēc sarunām ar Prūsijas karali Frīdrihu I tapa vienīgais lielais Leibnica paša publicētais darbs "Theodizee" ("Teodiceja",1710), kuru l8.gs. daudz lasīja. Leibnics atteicās publicēt ne mazāk apjomīgo darbu, kas bija radies strīdā ar Loka empīrismu ("Nouveaux essais sur l`entendement humain" - "Jaunā eseja par cilvēka saprātu", 1703-1705). Savas pēdējās uzturēšanās laikā Vīnē 1714.g. viņš sacerēja slaveno "Monadologie" ("Monadoloģija"), kā arī "Principes de la naturae et de la grace, fondees en raison" ("Prātā pamatoti dabas un žēlastības principi").
Savus pēdējos dzīves gadus Leibnics ārēji nemanāmi un klusi aizvadīja Hannoverē, jo viss galms bija devies uz Angliju. Strādāja viņš nemitīgi un kādu dienu vairs nepiecēlās no sava rakstāmgalda. Leibnics mira 1716. gada 14. novembrī. Viņa bēru ceremoniju neviens no galminiekiem nepagodināja ar savu klātbūtni.
Pamatojoties uz aizdomām vai ar ieganstu, ka Leibnica atstātais mantojums satur valsts noslēpumus, uzreiz pēc nāves tas tika konfiscēts. Šodien to saprast grūti, jo daudzu problēmu risinājumi bija atbilde uz laikmeta izvirzītajiem jautājumiem, saistīti ar konkrētām vēsturiskām realitātēm un sacerēti augstā abstrakcijas pakāpē. Tos papildina Leibnica nerimtīgā dziņa dot jaunus uzmetumus, formulējumus, atrast precīzāku izteiksmes veidu, pēkšņi izdarīt negaidītu domas pagriezienu un piedāvāt citu formulējumu. Viņa domāšana bija eksperimentāla, kas vienlaicīgi izvirzīja pretenzijas maksimāli precīzi fiksēt savu saturu. Leibnica filozofiju ietekmēja arī tas, ka viņš bija galminieks. Harmonijas un taktisku apsvērumu vadīts, viņš centās maksimāli pielāgoties saviem sarunu biedriem, lai kopā ar tiem tiektos pēc patiesības, kas būtu vienojoša visiem. Viņš it kā runāja daudzās valodās.
Vēl mūsdienās nav publicēts viss Leibnica atstātais mantojums. Savas idejas viņš pauda daudzajās vēstulēs un darbu uzmetumos. Viņa mantojums ir milzīgs, taču izkaisīts visdažādākajos sacerējumos, no kuriem daudzi plašai publikai nav pieejami. Šā gadsimta sākumā Prūsijas akadēmija sāka publicēt Leibnica rakstu zinātnisku izdevumu, taču darbs vēl nav pabeigts.

Andris Rubenis "Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā", Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, [334 - 339]:

MORĀLE

Praktiskās filozofijas problēmas Leibnics risina ciešā vienotībā ar metafiziskajām, vienmēr uzsverot teorijas un prakses vienību: Prakse viņu interesē vispirms no tā aspekta, kādā mērā tā ir racionalizējama, organizējama, pakļaujama tehnizācijai gan zinātnes un ekonomiskās dzīves, gan izziņas mehanizācijas aspektā. Arī te augstākā instance paliek prāts, un praktisko filozofiju Leibnics vispirms pamato kā gara filozofiju.
Visi praktiskās filozofijas jautājumi ir saistīti ar diviem galvenajiem: kas ir labā un taisnīgā galvenais pamats, un kāds ir labā un taisnīgā galvenais pamatlikums? Leibnics tos mēģina atrisināt, vadoties no prāta varas principa, izvirzot par mērķi mathesis moralis - zināšanas, kas nosaka cilvēka darbību. Patiesai politikai ir jābalstās uz saprātīgu morāli un pareizām tiesībām.
Leibnics vadās no pārliecības, ka pastāv nemainīgas un nepieciešamas prasības pret cilvēka darbību, t.i., no cilvēka gribas un dabas neatkarīgas pareizas uzvedības normas. Pats par sevi saprotams ir tas, ka tikumiski labajam un taisnīgajam ir transcendents avots, proti, Dievs. Viņš ir darbīgais cēlonis (causa effeciens) attiecībā pret faktiem, t.i., visām tiesībām un pienākumiem, jeb visu likumu galvenais pamats (ratio essendi), pienākuma pamats (causa obligationis). Dievs ir visu taisnīgo normu galvenais avots.
Leibnica filozofijā mācība par radīšanu, dabisko tiesību pamatojums un Dieva attaisnošana, ciktāl tā ir theologia naturalis vai theologia rationalis, veido nesaraujamu vienību. Ar Dieva gudrību viņš izskaidro arī cilvēka darbības normas. Dievs, kas ir izdomājis un radījis labāko no iespējamajām pasaulēm, ir priekšrakstījis savas valstības pilsoņiem arī pareizas uzvedības normas. Dievs nav tikai augstākais intelekts, bet arī augstākais normatīvais prāts. Tāpēc baušļi ir augstākā prāta priekšraksti.
Savu viedokli Leibnics nopamato polemikā ar voluntāristiem Kalvinu, Dekartu, Pufendorfu; saskaņā ar kuru domām Dievs ir radījis pasauli, vadoties no brīvas gribas, kuru nekas nenosaka. Viņš varēja radīt pavisam citu pasauli, kur cilvēkam būtu nozīmīgas pavisam citas patiesības un vērtības. Tikai Dieva gribas pastāvība un labums garantē realitātes eksistenci un mērķtiecību. Leibnics cīnās ar šāda tipa koncepcijām kā ar iracionālismu. Tās atņem Dievam jebkuru prātu, rada nepārvaramu bezdibeni starp Dieva un cilvēka saprātu; grauj pašu prāta jēdzienu. Prāts. galu galā, uzsver Leibnics, ir tikai viens. Loģiskie un matemātiskie likumi ir viennozīmīgi gan attiecībā pret cilvēku, gan Dievu, pretējā gadījumā tiem vispār nebūtu patiesības statusa. Tas pats ir spēkā attiecībā uz taisnīguma likumiem, morāli tiesiskajām normām, kas ir Dieva gudrības un nevis patvaļas izpausme. Dievs nav despots.
Leibnics aizstāv tēzi, ka Dievs rada labāko no pasaulēm saskaņā ar mūžīgo patiesību likumiem - ex aeternis sapientia regulis - un dod garīgajām substancēm arī saprātīgas normas, proti, dabiskās tiesības kā augstākā prāta pavēles - jussum supremae rationis Līdzīgi tam kā lietas saskaņā ar to dabu ir labas vai sliktas, tā arī darbība saskaņā ar tās dabu ir laba vai slikta un ne tikai tāpēc, ka Dievs to grib. Dievs atrod labā pamatlikumus pats savā prātā, un tas, ka tos nosaka prāts, neatceļ Dieva brīvību, jo tā ir Dieva pašnoteiksme. Dievs ir labā un taisnīgā pamats, bet nevis tādēļ, ka patiesībai nebūtu pamata, bet sava prāta vai būtības dēļ - Dievs tos nav radījis, tie jau ir. Dieva brīvība ir Dieva saskaņa ar savu prātu, pašam ar sevi.
Tikumiska rīcība ir brīva un saprātīga. Baušļi un tikumi, kuru pamats ir Dieva prāts, liek darboties atbilstīgi Dieva un cilvēka prātam. Tiktāl labais un taisnīgais ir saprātīgais. Taisnīgs ir tas, kas ir saprātīga - quod rationis est; sekošana saprātam nozīmē tikumību - rationem sequi, id est virtutem colere. Baušļi ir pareiza prāta pavēles (dictata rationis) jeb gudrības pavēles (dictata sapientiae).
Atsevišķos baušļos Leibnics neiedziļinās. Pašos vispārīgākos vilcienos taisnīgo saskaņā ar dabu viņš iedala trīs pakāpēs: taisnīgums jeb tiesiskums šaurā nozīmē (ius strictum), taisnīgums jeb godīgums (aequitas, prolitas) un dievbijība (pietas). Taisnīguma augstākā norma ir saistīta ar kopīgu labumu: kas ir visiem labs vai publiski vajadzīgs (publice utile), tas ir arī labs taisnīguma nozīmē. Tas attiecas ne tikai uz valsti, bet arī uz cilvēci, visu pasauli Dieva vadībā. Tas, kas kalpo pasaules veseluma harmonijai, ir arī labs. Gudri cilvēki (sapiens) ir arī tikumiski (vir bonus) un ir paraugs citiem to darbībā (sekundāras normas ziņā).
Taisnīguma tikums ir saistīts ar divām lietām: pasaules izziņu jeb gudrību un labu gribu jeb mīlestību. Mīlestība ir ne tikai kristīgās reliģijas, bet arī prāta bauslis, proti, augstākais prāta priekšraksts - supremae rationis praeceptum. Leibnics saprot taisnīgumu kā pareizi sakārtotu mīlestību (caritas ordinata), kas paredz arī labo gribu uz to: tikai labais un griba kopā rada taisnīgumu. Taisnīgums ir gudro mīlestība (saritas sapientis). Mīlestību nosaka prāts, tā ir apgaismota mīlestība (amor eclaire). Šajā saprātīgajā mīlestībā prāts ir noteicošais moments. Mīlestība ir pareizas izziņas sekas. Mīlestība ir tikums, ciktāl to pieļauj prāts - quantum ratio permittit.
Kā cilvēks uzzina to, kas ir labākais, kā jārīkojas, kā jāpiemēro vispārējie likumi? Atbilde uz šo jautājumu Leibnicam nav liela problēma. Praktiskajai prāta izziņai tiesiski tikumiskās normas sagādā tādas pašas grūtības kā teorētiskajai prāta izziņai. Līdzīgi tam, kā prāts dod teorētiskos principus un patiesības, tas sniedz arī praktiskus principus un patiesības. Tās ir klātesošas kā iedzimtas idejas un prasa tikai sistemātisku refleksiju. Prāts atrod savas rīcības principus pats sevī.
Praksē Leibnics dod padomu mēģināt sevi nostādīt cita pozīcijā. Konkrētās tikumiskās izziņas jautājumā cita cilvēka viedoklis ir patiesība. Ir jātiecas pieņemt visu ļaužu viedokli un galu galā nonākt absolūtā jeb Dieva pozīcijā. Izzinot pamatnormas, cilvēks paceļ sevi līdz Dieva pozīcijai un līdz ar to arī līdz Dieva izziņai.
Galvenais ir precīzi fiksēt faktus, no kā automātiski izrietētu rezultāts un kas, piemēram, par nevajadzīgu instanci padarītu tiesnesi. Visbeidzot spriest tiesu varēs arī mašīna. Leibnics, nenodalot tiesības un morāli, izvirza cerības izstrādāt totālu un pedantisku tikumisko kazuistiku, mathensis moralis kā mathensis universalis praktisku secinājumu. Taisnīgums ir gudro mīlestība. Leibnics ir ceļā uz mīlestības zinātni - scientia caritatis - būtībā izskaitļojamu mīlestību, mīlestības kazuistiku. Viņa praktiskais racionālisms ved pie mīlestības matematizācijas.

POLITIKA

Atšķirība starp dabas valstību un morāles valstību nozīmē atšķirību starp diviem prāta veidiem - starp prātu kā pasaules kārtību un prātu kā normu sistēmu. Pirmajā gadījumā prāts ir īstens, otrajā tas par īstenu ir jāpadara. Īstenošanā piedalās ne tikai izziņa un tikumi, bet arī tehnika un politika. Tehnika ir praksē iemiesota racionalitāte, un par tādu šajā procesā jākļūst arī politikai.
Morāles valstība, kurā atrod savu piepildījumu prāta valstība kā gudrības valstība, ir vienlaicīgi arī žēlastības valstība, t.i., visu garu kopība Dievā: Dievs kā žēlastība dod iespēju garīgajām substancēm jeb personām ar izziņas un mīlestības palīdzību apvienoties īpašā kopībā. Tikai gari, pie kuriem pieder cilvēki un citas garīgas substances (eņģeļi, ģēniji), var izzināt un mīlēt Dievu. Tāpēc tie Dieva vadībā izveido sava veida Dieva valstību (civitas Dei) - lielāko un labāko sabiedrību (res publica universalis, res publica optima). Dieva valstības likumi nav nekas cits kā morāles un dabisko tiesību likumi.
Dieva valstība stingrā nozīmē ir teokrātija, politiskā - apgaismotas absolūtas monarhijas paveids. Dievs ir apgaismotais monarhs (monarque eclaire) vislabākajā nozīmē. Pēc Dieva valstības parauga izveidotā labākā cilvēku valsts būtu absolūtā monarhija, kuras virsotnē atrastos kvalificēts reģents. Ideāls monarhs būtu karalis priesteris vai karalis filozofs. Leibnics ir pārliecināts, ka pats prāts prasa gudro kundzību. Prāts prasa varas un gudrības vienību, tas izvirza savas pretenzijas uz varu. Šai ziņā tieša politiska loma tiek piešķirta zinātnei. Leibnics mēģināja paaugstināt garīgā darba efektivitāti ar racionālas darba organizācijas un darba dalīšanas palīdzību. Viņš uzsver matemātikas un dabaszinātņu nozīmi politikā, kam ir jākalpo iedzīvotāju statistiskajai uzskaitei un citiem politiskajiem aprēķiniem (calculi politici).
Leibnica racionālā metafizika izrāda tendenci uz absolūtas zināšanu sistēmas radīšanu. Dieva prāta vara ir pamats cilvēka prāta varai. Leibnics gan pats nepretendē uz absolūtu izziņu, jo to kavē viņa reliģiskā pārliecība par cilvēka prāta galīgumu un ierobežotību. Taču viņš pieprasa pielīdzināt cilvēka prātu dievišķajam.

Andris Rubenis, "Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā", Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, [352 - 355]:

KAS IR APGAISMĪBA?

I. Kants rakstīja: "Apgaismība ir cilvēka izeja no nepilngadības vainas. Nepilngadība ir nespēja bez cita palīdzības kalpot savam prātam... Lai tev būtu drosme kalpot savam prātam! - tā ir apgaismības devīze." Apgaismotāji - nesamierināmi cīnītāji pret aizspriedumu varu - paši kļuva par nepārvarētu aizspriedumu upuriem.
Apgaismotāji - Voltērs, Ruso, Dalambērs, Lametrī, Bufons u.c. - nebija diletanti., un starp viņiem pastāvēja pietiekami lielas atšķirības. Parasti norāda uz viņu domāšanas praktisko raksturu un individuālismu. Atsevišķa cilvēka prātu viņi pacēla līdz augstākā tiesneša pozīcijai, neatzīstot nekādas autoritātes pastāvēšanu pāri tam. Voltērs norādīja: "Atsaukšanos uz seno autoru atziņām es nevaru nosaukt par domāšanu."
Kā raksturot franču apgaismību kā vienotu veselumu? Visus apgaismotājus vienoja tieksme dot izšķirošu triecienu spekulatīvajām blēņām, aplamībām un visdažādākajiem aizspriedumiem. Orientācija uz pagātni ir galvenais kavēklis, jo tikai jaunākie atklājumi dabaszinātnēs paver labākas nākotnes perspektīvas. Strīdā starp "vecajiem un jaunajiem" apgaismība nešaubīgi nostājās pēdējo pusē. Pretēji l7.gs. nevarīgajam, no pasaules atsvešinātajam honnete homme tā propagandēja aktīvistisko Societe des Gens le Lettres garu, pretstatot, Holbaha vārdiem runājot, astronomiju astroloģijai. Apgaismība pārnesa analītisko un eksperimentālo metodi, kas bija guvusi panākumus dabaszinātnēs, uz cilvēka un cilvēcisko attiecību izpēti, tiecoties apstiprināt jaunu kosmopolītisku humānismu. Valdīja pārliecība, ka Visums un arī cilvēks kā tā daļiņa ir pakļauts vispārējiem likumiem, kurus var atklāt ar novērojuma un eksperimenta palīdzību. Šis determinisms, kas Holbaham pāriet fatālismā, dīvainā kārtā savienojas ar morālās un sociālās brīvības, tolerances un vienlīdzības prasībām.

ENCIKLOPĒDIJA

"Le Siecle des lumieres", "the age of Reason", "filozofu gadsimts", balstoties uz grāmatu iespiešanas mākslu, radīja kopīgu monumentālu darbu, kam kā "progresa atsperei" bija jāveicina zināšanu izplatība visās cilvēka darbības jomās. Trīsdesmit piecu apjomīgu sējumu darbs "Encyclopedie ou Dictionnaire Raisonne des Sciences, des Arts et des Metiers" (1775-1780) radās no visai pieticīgas, nelielas ieceres, kurai turklāt vēl bija komerciāls raksturs: pārtulkot un izdot ar papildinājumiem 1727.g. Londonā iznākušo angļa Efraima Šambēra darbu "Cyclopaedie or a Universal Dictionary of Arts and Sciences". Kā enciklopēdijas priekšteči jāmin arī Fontnela un Beila darbi "Histoire des Orades" (1687, anonīms izdevums) un "Dictionnaire historique et critique" (1696/97). Tās rašanās un pabeigšanas vēsture būtu dramatiskām epizodēm bagāts piedzīvojumu romāns, kur atklātos gan cilvēku heroisms, gan arī viņu vājums. Galvenās darbojošās personas un redaktori bija D. Didro (Diderot 1713-1784) un Ž. Dalambērs (D`Alembert,1717-1783). Sākotnēji darbu iecerēja nedaudz jukušais matemātiķis Žans Pols de Malvē (Jean-Paul de Malves). No sava posteņa viņš ātri tika izspiests: Nākamie izdevēji atcēla pirmo pieticīgo plāna projektu un 1750.g. pasludināja jaunu, patiesi universālu darbu: Turklāt Didro uzsvēra, ka tā nebūs vienkārša kompilācija; bet filozofiski sistematizēts zināšanu kopojums.
Cilvēka zināšanu klasifikācijas shēmu Dalambērs aizguva no Bēkona; par ko izpelnījās apsūdzību plaģiātā: Dalambēra dotais iedalījums tomēr ir daudz pamatīgāks: garīgā darbība, kas balstās uz juteklisko uztveri, atklājas kā atmiņa, prāts un iztēlē, kam atbilst vēsture, filozofija un dzejas māksla. Kā īpašs jautājumu loks ir izdalītas problēmas; kas saistītas ar praksi un tehniku.
Pirmos septiņus sējumus .publicēja laikposmā no 1751. gada līdz I757. gadam, un atlikušie. pieci iznāca 1767. gadā. No 1762. līdz 1772: gadam izdeva vienpadsmit tabulu un zīmējumu grāmatu. Vēl iznāca pieci papildu sējumi un divi Table generale (1776-1780) sējumi, atbildību par kuriem Didro vairs neuzņēmās un ar savu vārdu neparakstīja.
Darbs bija ne tikai izcils veikums teorētiski organizatoriskajā aspektā. Tas lielā mērā veicināja franču revolūciju un pilsoņu emancipāciju .gan Francijā, gan arī citās zemēs. Izdevējam Anrī Fransuā Lebretonam pārmeta, ka viņš, koriģējot tekstus bez autoru ziņas, daudzus rakstus ir padarījis trulākus, atņēmis tiem polemisko asumu. Jāsaka gan, ka šis pārmetums nav īsti korekts, jo paši autori rīkojās piesardzīgi un taktiski gudri, lai izvairītos no cenzūras un iespējamās vajāšanas. Viņi paši dramatizēja savu ciešanu ceļu, lai izmantotu to propagandas nolūkos.
Sekas neizpalika. Opozīcijā vispirms nostājās baznīca, kura 1752.g. panāca izdevuma aizliegumu; taču, pateicoties protekcionismam, to neievēroja un aizmirsa. Pēc Dalambēra raksta par Ženēvu, kurā viņš apšaubīja kalvinisma sludinātāju ticību un piedāvāja ierīkot pilsētā teātri (tas izraisīja dziļu Ruso sarūgtinājumu), izdevuma tapšanā iestājās krīze. Dalambērs bija spiests atkāpties. Neņemot vērā vilšanos un sarūgtinājumu, Didro izdevumu turpināja. Tā metiens bija vairāk nekā 4000 eksemplāru, un to varēja vērtēt kā panākumiem bagātu pasākumu.
Līdzās Didro un Dalambēram kā autori darbojas vairāk nekā 150 identificējamu personu no dažādām valstīm, kas pārstāvēja visas zinātnes nozares. Tas gan noveda pie priekšmetiskiem un stilistiskiem trūkumiem, par kuriem žēlojās jau Voltērs. Ļoti daudzi teksti (veltīti pavārmākslai, dārza mākslai u.c.); kas aptver simtiem lappušu, ir vienkārši garlaicīgi un pat frivoli. Daudz ir parastu kompilāciju un pat plaģiāta (citēšanas noteikumi l8.gs. bija nepavisam ne tik stingri kā mūsdienās). Tomēr darbam, pateicoties autoru intelektuālajai drosmei un virzībai uz praksi, bija liela nozīme visas Eiropas kultūras mērogā.

Voltērs, ":Zadigs jeb liktenis. Mikromegs. Kandids", Rīga, Zvaigzne, 1979, no darba "Zadigs jeb liktenis", [52 - 57]:

SĀRTS

Sajūsminātais Setoks padarīja savu vergu par tuvu draugu; viņš vairs nevarēja bez tā iztikt, tāpat kā tas bija bijis ar Babilonas Ķēniņu; un Zadigs bija laimīgs, ka Setokam nav sievas. Viņš atklāja, ka viņa kungam ir labsirdīga daba, daudz taisnīguma un veselīga saprāta. Viņš tikai bija apbēdināts, redzot, ka Setoks pēc seno arābu paražas pielūdz debesu spīdekļus, tas ir, Sauli, Mēnesi un zvaigznes. Viņš reizēm ļoti piesardzīgi runāja ar Setoku par šo jautājumu. Beidzot viņš tam teica, ka tie ir tādi paši ķermeņi kā pārējie un nepelna godināšanu vairāk kā koks vai kāda klints. "Bet tās taču ir mūžīgās būtnes, no kurām mēs gūstam visu, kas mums ir labs," teica Setoks; tās iedveš dabā dzīvību, tās regulē gadalaikus; turklāt tās atrodas tik tālu no mums, ka tās nemaz nevar negodināt." "Jūs gūstiet vairāk labuma no Sarkanās Jūras ūdeņiem, kas aizved jūsu preces uz Indiju," atbildēja Zadigs. "Kādēļ lai šī jūra arī nebūtu tikpat sena kā zvaigznes? Un, ja jūs pielūdzat to, kas ir tālu no jums, tad jums jāpielūdz Gangarīdu zeme, kura atrodas pasaules galā." "Nē," teica Setoks, "zvaigznes ir pārāk spožas, lai es tās nepielūgtu." Kad pienāca vakars, Zadigs aizdedza lielu skaitu sveču teltī, kur viņam vajadzēja vakariņot kopā ar Setoku, un, tiklīdz saimnieks ieradās, viņš metās ceļos aizdegto sveču priekšā, sacīdams tām: "Mūžīgās un spožās gaismas, esat man vienmēr žēlīgas!" Izteicis šos vārdus, viņš sēdās pie galda, neuzlūkodams Setoku. "Ko jūs darāt?" izbrīnījies teica Setoks. "Es daru to pašu, ko jūs," atbildēja Zadigs; "es pielūdzu šīs sveces un neievēroju viņu un manu kungu." Setoks saprata šīs līdzības dziļo jēgu. Verga gudrība iegāja viņa dvēselē; viņš vairs nešķieda vīraku veidojumiem un pielūdza Mūžīgo būtni, kas tās veidojusi.
Tolaik Arābijā pastāvēja briesmīgs ieradums, kas, sākotnēji cēlies no Skitijas un brahmaņu ietekmē ieviesies Indijā, draudēja izplatīties visā Orientā. Kad nomira kāds precējies vīrs un viņa mīļotā sieva gribēja kļūt svēta, viņa publiski sadedzinājās uz sava vīra bēru sārta. Tie bija lieli svētki, un tos sauca par atraitnības sārtu. Tā cilts, kurai bija visvairāk sadedzinājušos sieviešu, bija visgodājamākā. Tā kā bija miris kāds arābs no Setoka cilts, tad viņa atraitne, vārdā Almona, kas bija ļoti dievbijīga, paziņoja dienu un stundu, kad viņa, bungām un bazūnēm skanot, metīsies ugunī. Zadigs aizrādīja Setokam, cik ļoti šis briesmīgais likums ir pretrunā ar cilvēces labumu; jo tas ik dienas ļauj sadegt jaunām atraitnēm, kas varētu dot valstij bērnus vai vismaz audzināt savējos; un viņš centās to pārliecināt, ka, ja vien iespējams, vajadzētu iznīcināt tik barbarisku ieradumu. Setoks atbildēja: "Jau vairāk kā tūkstoš gadu sievietēm ir paradums sadedzināties. Kas iedrošināsies grozīt likumu, ko laiks darījis svētu? Vai gan ir vēl kas cienījamāks par seniem maldiem?" "Saprāts ir senāks," atteica Zadigs. "Runājiet ar cilšu vecajiem, bet es apmeklēšu jauno atraitni.»
Viņš lūdza, lai viņu ar to iepazīstina, un, noskaņojis to sev labvēlīgi, cildinādams tās skaistumu, un pateicis tai, cik žēl būtu mest ugunī tik daudz jaukumu, viņš vēl uzslavēja to par tās patstāvību un drosmi. "Tātad jūs ārkārtīgi mīlējāt savu vīru?" viņš tai teica- "Es? Bet it nemaz," atbildēja arābu dāma, "viņš bija brutāls, greizsirdīgs, neciešams cilvēks; taču esmu stingri apņēmusies mesties uz viņa sārta." "Tad jau laikam tā ir liela bauda," teica Zadigs, "dzīvai sadedzināties." "Ak," teica dāma, "doma par to liek dabai nodrebēt; bet tas jāpārvar. Esmu dievbijīga; es zaudēšu savu labo slavu, un visi mani izsmies, ja nesadedzināšos." Zadigs, pārliecinājis viņu, ka tā grib sadedzināties citu dēļ un aiz godkārības, ilgi runāja ar viņu, liekot viņai mazliet iemīlēt dzīvi, un panāca pat to, ka iedvesa viņai zināmu labvēlību pret runātāju. "Ko jūs galu galā darītu," viņš tai teica, "ja iedomība jums neliktu sadedzināties?" "Ak," nopūtās dāma, "man šķiet, ka tad es lūgtu, lai jūs mani precat."
Zadigs bija aizņemts ar domām par Astarti, tādēļ taktiski izvairījās no šī priekšlikuma; taču viņš tūdaļ devās pie cilts vecajiem, izstāstīja, kas noticis, un ieteica viņiem izdot likumu, kurš neļautu atraitnei sadedzināties, pirms viņa nav veselu stundu netraucēti sarunājusies ar kādu jaunu cilvēku. Kopš šī laika Arābijā vairs nededzinājās neviena sieviete. Tikai pateicoties Zadigam, vienā dienā tika iznīcināts tik nežēlīgs ieradums, kas bija pastāvējis daudzus gadsimtus ilgi. Tā Zadigs kļuva par Arābijas labdari.

VAKARIŅAS

Setoks, negribēdams šķirties no šī vīra, kurā mājoja tāda gudrība, aizveda viņu uz lielo gada tirgu Basrā, kur mēdza ierasties visas pasaules lielākie tirgotāji. Zadigam tas bija liels mierinājums redzēt tik daudz dažādu zemju cilvēku sapulcējušos vienuviet. Viņam šķita, ka cilvēki ir liela ģimene, kas Basrā sanākusi kopā. Jau otrā dienā viņš sēdēja pie viena galda ar kādu ēģiptieti, kādu gandarītu indieti, vienu Katajas iedzīvotāju, vienu grieķi, vienu ķeltu un vairākiem citiem ārzemniekiem, kuri savos biežajos ceļojumos uz Arābijas jūras līci bija pietiekami iemācījušies arābiski, lai varētu saprasties. Ēģiptietis rādījās gaužām sadusmots. "Kāda nekrietna zeme ir Basra!" viņš teica, "man šeit liedzas dot tūkstoš unces zelta pret labāko ķīlu pasaulē." "Kā tad tā!?" teica Setoks, "pret kādu ķīlu tad jums atteicās dot šo summu?" "Pret manas krustmātes līķī," atbildēja ēģiptietis; "tā bija viskrietnākā sieviete Ēģiptē. Viņa mani vienmēr pavadīja; ceļā viņa nomira; es no tās iztaisīju lielisku mūmiju; ieķīlājot to, es savā zemē dabūtu visu, ko vien gribētu. Ir ļoti dīvaini, ka šeit pret tik solīdu drošību man negrib dot pat tūkstoš unces zelta." Tā sirdīdamies, viņš taisījās ēst lielisku vārītu vistu, kad indietis, satverdams viņa roku, sāpīgi iesaucās: "Ak, ko jūs gribat darīt?" "Ēst šo vistu," teica vīrs ar mūmiju. "Sargieties to darīt," sacīja gangarīds; "varētu gadīties, ka nelaiķes dvēsele pārgājusi šīs vistas ķermenī, un jūs taču negribēsiet riskēt apēst savu krustmāti? Vārīt vistas nozīmē acīm redzami apvainot dabu." "Ko jūs man uzmācaties ar savu dabu un savām vistām?" atteica holēriskais ēģiptietis; "mēs pielūdzam vērsi un tomēr to ēdam." "Jūs pielūdzat vērsi! Vai tas iespējams?" teica vīrs no Gangas. "Nekas nav iespējamāks," atteica otrs; "jau simt trīsdesmit piecus tūkstošus gadu mēs tā mēdzam darīt, un neviens no mums pret to neiebilst." "Ak! Simt trīsdesmit piecus tūkstošus gadu!" sacīja indietis; "šis skaits gan mazliet pārspīlēts; ir tikai astoņdesmit tūkstoši gadu, kopš Indija apdzīvota, un katrā ziņā mūsu tauta pastāv senāk par jūsējo; bet Brahma mums bija aizliedzis ēst vēršus, vēl pirms jums bija ienācis prātā likt tos uz altāriem un uz iesma." "Lūk, kāds jocīgs dzīvnieks izradās šis jūsu Brahma salīdzinājumā ar Apisu!" sacīja ēģiptietis; "ko tad viņš tik jauku izdarījis?" Brahmanis atbildēja: "Viņš ir tas, kas iemācījis cilvēkiem lasīt un rakstīt un kam visa pasaule var pateikties par šaha spēli." "Jūs maldāties," sacīja kāds haldietis, kas sēdēja viņam līdzās, "tā ir zivs Oannesa, kam jāpateicas par tik lieliem un labiem darbiem, un godināt pienākas vienīgi viņu. Ikviens jums pateiks, ka tā ir bijusi dievišķa būtne, kam bija zeltīta aste un skaista cilvēka galva, un kā viņa iznākusi no ūdens, lai trīs stundas dienā dotos virs zemes sludināt. Viņai bija vairāki dēli, kas visi bija ķēniņi, kā tas katram zināms. Man mājās ir viņas attēls, un es to kā nākas pielūdzu. Vērsi var ēst, cik vien gribas, bet zivju vārīšana katrā ziņā ir svētuma zaimošana, turklāt jūsu abu izcelšanās ir pārāk maz dižciltīga un pārāk nesena, lai jūs varētu mani apstrīdēt. Ēģiptiešu tautai nav vairāk kā simt trīsdesmit pieci tūkstoši gadu, un indieši lepojas tikai ar astoņdesmit tūkstoš gadiem, turpretī mums ir četrtūkstoš gadsimtu veci kalendāri. Ticiet man, atsakieties no savām muļķīgajām iedomām, un es jums katram došu skaistu Oannesas attēlu."
Tad sāka runāt vīrs no Kambalu un teica: "Es ļoti cienu ēģiptiešus, haldiešus, grieķus, ķeltus, Brahmu, vērsi Apisu, skaisto zivi Oannesu, bet laikam gan Li jeb Tjens, lai to sauc, kā grib, ir vēršu un zivju vērts. Es neko neteikšu par savu zemi; tā ir tik liela kā Ēģiptes, Haldejas un Indijas zemes kopā. Es nestrīdos par senumu, jo pietiek būt laimīgam un ir visai nenozīmīgi būt senam; taču, ja runājam par kalendāriem, tad varu teikt, ka visa Āzija lieto mūsējos un ka mums tie bija ļoti labi jau pirms tam, kad Haldejā vispār prata aritmētiku." "Jūs visi esat nejēgas, cik vien jūsu šeit ir!" iesaucās grieķis. "Vai tad jūs nezināt, ka Haoss ir visa tēvs un ka forma un matērija radījušas pasaulē tādu stāvokli, kāds tajā pastāv?" Šis grieķis runāja ilgi, bet viņu beidzot pārtrauca ķelts, kurš, būdams vairāk iedzēris pa to laiku, kamēr citi strīdējās, iedomājās sevi gudrāku par visiem pārējiem un dievodamies teica, ka tikai Teutahs un ozola āmuļi ir tie, par ko vispār vērts runāt; viņam arvien esot kabatā āmuļa zars; viņa senči skiti esot vienīgie kārtīgie cilvēki, kas jebkad dzīvojuši pasaulē; viņi gan reizēm ēduši cilvēkus, bet tas neesot par šķērsli tam, ka viņu tauta esot ļoti cienījama; un, beidzot, ja kāds teiktu ko ļaunu par Teutahu, tad viņš gan to pārmācītu. Strīds kļuva arvien asāks, un Setokam šķita, ka tuvojas tas brīdis, kad galds sārtosies asinīm. Beidzot piecēlās Zadigs, kas visu strīda laiku bija klusējis: vispirms viņš griezās pie ķelta kā visniknākā; viņš tam teica, ka tam taisnība, un lūdza no viņa āmuļa zariņu; viņš slavēja grieķi par tā daiļrunību un nomierināja visus iekarsušos prātus. Vīram no Katajas viņš sacīja ļoti maz, jo tas bija no visiem visprātīgākais. Pēc tam viņš tiem teica: "Mani draugi, jūs veltīgi strīdaties, jo visi esat vienis prātis." Pie šiem vārdiem visi protestēja. "Vai nav tiesa," viņš teica ķeltam, ka jūs pielūdzat nevis šo āmuli, bet to, kas radījis āmuli un ozolu?" "Pareizi," atbildēja ķelts. "Un jūs, ēģiptieša kungs, jūs gan laikam kādā noteiktā vērsī cienījat to, kas jums devis vēršus?" "Jā," teica ēģiptietis. "Oannesas zivij jāpiekāpjas tā priekšā, kas radījis jūru un zivis." "Tam es piekrītu," teica haldietis. "Indietis un katajietis," piebilda Zadigs, "atzīst vienotu pirmcēloni, tāpat kā jūs; es visai labi nesaprotu tās apbrīnojamās lietas, ko teica grieķis, bet esmu pārliecināts, ka arī viņš atzīst kādu augstāku būtni, no kuras atkarīga forma un matērija." Apbrīnu izpelnījušais grieķis teica, ka Zadigs ļoti labi izpratis viņa domu. "Tātad jūs visi esat vienis prātis," atteica Zadigs, "un nav par ko strīdēties." Visi viņu apkampa. Setoks, pēc tam kad bija krietni dārgi pārdevis savas preces, aizveda Zadigu atpakaļ savā ciltī. Atgriezies Zadigs uzzināja, ka viņa prombūtnē iztiesāta viņa prāva un ka viņam piespriesta sadedzināšana uz lēnas uguns.

Voltērs, "Zadigs jeb liktenis. Mikromegs. Kandids", Rīga, Zvaigzne, 1979, no stāsta "Mikromegs", [98 - 104]:

KAS AR VIŅIEM NOTIKA PIE CILVĒKIEM

Mikromegs, būdams daudz labāks novērotājs nekā viņa punduris, skaidri redzēja, ka puteklīši sarunājas, un viņš pievērsa šim faktam sava biedra uzmanību, bet tas nokaunējies par to, ka kļūdījies vairošanās ziņā, negribēja ticēt, ka tamlīdzīgi radījumi spētu viens otram pateikt savas domas. Viņam bija spējas valodās, tāpat kā sīrijietim; bet viņš nedzirdēja mūsu puteklīšus runājam un pieņēma, ka tie nerunā: turklāt kādi gan šīm tikko pamanāmajām būtnēm varētu būt runas orgāni un ko tās varētu viena otrai teikt? Lai runātu, vajag kaut cik domāt; bet, ja viņi domātu, tad jau viņiem būtu kaut kas līdzvērtīgs dvēselei; taču piedēvēt šai sugai kaut ko dvēselei līdzvērtīgu viņam šķita absurdi. "Bet jūs nule domājāt," teica sīrijietis, "ka viņi mīlējās; vai tad jūs uzskatāt, ka var nodoties mīlai, nedomājot un neizrunājot kādu vārdu vai vismaz kaut kādā veidā nepanākot saprašanos? Vai tad jūs domājat, ka pierādījumu radīt grūtāk nekā bērnu?" "Man tiklab viens, kā otrs šķiet liels noslēpums: es vairs neuzdrošinos nedz ticēt, nedz noliegt," teica punduris, "man vairs nav pārliecības; jācenšas izpētīt šos insektus, prātosim pēc tam." "Tas ir ļoti labi teikts," atbildēja Mikromegs un tūdaļ izvilka no kabatas šķēres, ar kurām mēdza apgriezt sev nagus, un no sava īkšķa naga atgriezuma viņš turpat uz vietas izgatavoja kaut ko lielam ruporam līdzīgu, plašas piltuves veidā, kuras tievo galu viņš ielika savā ausī. Piltuves platais gals apņēma kuģi ar visiem kuģa ļaudīm. Tagad pat klusa balss varēja iespiesties naga apļveidīgajās šķiedrās, un tādējādi, pateicoties savai atjautībai, filozofs no augšas gluži labi dzirdēja mūsu kukaiņu sīkšanu lejā. Dažās stundās viņam izdevās atšķirt vārdus un beidzot sadzirdēt franču valodu. Tāpat rīkojās arī punduris, kaut gan viņam tas prasīja vairāk pūļu. Ceļotāju pārsteigums pieauga ik brīdi. Viņi dzirdēja knišļus diezgan saprātīgi runājam: šī dabas rotaļa viņiem šķita neizskaidrojama. Jūs jau varat iedomāties, ka sīrijietis un punduris dega nepacietībā uzsākt ar puteklīšiem sarunu; punduris bažījās, ka viņa un sevišķi Mikromega pērkonīgās balsis varētu apdullināt kukainīšus, pirms viņi no tām varētu ko saprast; vajadzēja pamazināt to skaļumu. Viņi katrs ielika sev mutē kaut ko līdzīgu nelielam zobu bakstāmajam, kura nosmailinātais gals izbeidzās pie kuģa. Sīrijietis turēja punduri klēpī un kuģi ar kuģa ļaudīm uz sava naga; viņš nolieca galvu un runāja klusu. Beidzot, izlietodams šāda un vēl cita rakstura piesardzību, viņš iesāka savu runu šādiem vārdiem:
"Neredzamie kukaiņi, kuriem radītāja rokai labpaticis likt rasties bezgalīgi mazo būtņu bezdibenī; esmu viņam pateicīgs, ka viņš uzskatījis par iespējamu atklāt man šādu noslēpumu, kas šķita neizdibināms. Varbūt manā galmā jūs neuzskatītu par ievērības cienīgiem, bet es nenicinu nevienu un piedāvāju jums savu aizsardzību."
Ja kādreiz kāds ir bijis pārsteigts, tad tādi bija cilvēki, kas izdzirda šos vārdus: viņi nevarēja uzminēt, no kurienes tie nāk. Kuģa priesteris skaitīja lūgšanas un eksorcismus, matroži lādējās, bet kuģa filozofi veidoja sistēmas; taču, lai arī kādu sistēmu viņi radīja, viņi nekādi nevarēja tikt skaidrībā, kas ar viņiem runā. Tad Saturna punduris, kuram bija maigāka balss nekā Mikromegam, viņiem dažos vārdos paskaidroja, ar kādām būtnēm viņiem darīšana. Viņš tiem pastāstīja par ceļojumu no Saturna, informēja viņus par to, kas ir Mikromega kungs, un, izteicis viņiem līdzjūtību par to, ka tie ir tik mazi, jautāja, vai tie vienmēr bijuši šajā nožēlojamajā stāvoklī, kurš tik tuvs pilnīgai iznīcībai, un ko viņi dara uz planētas, kura, kā šķiet, pieder vaļiem; vai viņi ir laimīgi, vai viņi vairojas, vai viņiem ir dvēsele, un simts citu šādas dabas jautājumu.
Kāds prātotājs ļaužu pūlī, būdams drosmīgāks nekā pārējie un juzdamies aizskarts par to, ka tiek apšaubīta viņa dvēsele, novēroja runātāju caur alidādes dioptru ar iedalījuma apli, pārvietoja šo instrumentu divās pozīcijās un no trešās viņam teica: "Vai jūs tiešām iedomājaties, kungs, ka tādēļ vien, ka jums ir tūkstoš asu no galvas līdz kājām, jūs esat..." "Tūkstoš asu!" izsaucās punduris. "Taisnīgās debesis! Kā viņš var zināt manu garumu? Tūkstoš asu! Viņš nekļūdās ne par collu. Ko! Šis puteklītis ir mani izmērījis! Viņš ir ģeometrs, viņš zina manu lielumu, bet es, kas redzu viņu tikai caur mikroskopu, es viņa lielumu vēl nezinu!" "Jā, es jūs izmērīju," teica fiziķis, "un es izmērīšu arī jūsu lielo biedru." Priekšlikumu pieņēma; viņa ekselence nogūlās visā garumā; ja viņš būtu stāvējis, tad viņa galva sniegtos pārāk tālu virs mākoņiem. Mūsu filozofi iesprauda viņam lielu koku tādā vietā, ko doktors Svifts būtu nosaucis vārdā, bet ko es sargāšos minēt aiz lielas cienības pret dāmām. Pēc tam ar savstarpēji saistītas trīsstūru virknes palīdzību viņi secināja, ka tas, ko viņi redz, patiešām ir simtdivdesmit tūkstoši karaļa pēdu garš jauneklis.
Tad Mikromegs teica šādus vārdus: "Tagad es vairāk kā jebkad saprotu, ka ne par ko nevajag spriest pēc šķietamā dižuma. Ak dievs, kas esi devis gudrību būtnēm, kuras varētu likties tik nicināmas, bezgalīgi mazais tev tikpat nozīmīgs kā bezgalīgi lielais; bet vai varētu būt iespējams, ka ir vēl mazākas būtnes par šīm un tām varētu būt pārāks gars nekā tiem lieliskajiem dzīvniekiem, ko esmu redzējis debesīs un kuru kāja viena pati apklātu planētu, uz kuras esmu uzkāpis."
Viens no filozofiem viņam atbildēja, ka viņš var pilnīgi droši ticēt tam, ka tiešām ir saprātīgas būtnes, kas daudz mazākas par cilvēku. Viņš pastāstīja viņam ne visu to pasakaino, ko par bitēm teicis Vergīlijs, bet to, ko atklājis Svammerdams un ko anatomiski pētījis Reomīrs. Beidzot viņš tam pastāstīja, ka esot arī tādi dzīvnieki, kas salīdzinājumā ar bitēm ir tas pats, kas bites cilvēkam, kas sīrijietis pats esot šiem tik lielajiem dzīvniekiem, par kuriem viņš runājis, un kas šie lielie dzīvnieki ir citām būtnēm, kuru priekšā viņi šķiet tikai puteklīši. Pamazām saruna kļuva arvien interesantāka un Mikromegs teica šādus vārdus:

SARUNA AR CILVĒKIEM

"Saprātīgie puteklīši, kuros Mūžīgajai būtnei labpaticis parādīt savu izveicību un varenību, jūs, bez šaubām, baudāt skaidrus priekus uz savas planētas; jo, tā kā jums ir tik maz matērijas un jūs šķietat kā tīri gari, jūs droši vien pavadāt savu dzīvi mīlot un domājot; tā ir īsta garu dzīve. Es nekur neesmu redzējis īstu laimi, bet tā, bez šaubām, atrodama šeit." Pie šiem vārdiem visi filozofi kratīja galvu; un viens no viņiem, būdams vaļsirdīgāks nekā pārējie, atklāti atzinās, ka, izņemot nelielu skaitu visai maz ievērotu iedzīvotāju, visi pārējie esot neprātīgo, neliešu un nelaimīgo pulks. "Mums ir vairāk matērijas, nekā mums tās vajadzīgs," viņš teica, "lai darītu daudz ļauna, ja ļaunums nāk no matērijas, un pārāk daudz gara, ja ļaunums nāk no gara. Vai jūs, piemēram, zināt, ka šajā brīdī, kad es ar jums runāju, ir simttūkstoš mūsu sugas neprātīgo cepurēs, kuri nogalina simttūkstoš citu dzīvnieku turbānos vai arī tie nogalina viņus, un ka tā rīkojas gandrīz uz visas Zemes kopš neatminamiem laikiem?" Sīrijietis nodrebēja un jautāja, kāds iemesls varētu būt tik briesmīgiem strīdiem tik vārgu dzīvnieku starpā.
"Jautājums ir par dažām dubļu kaudzēm," teica filozofs, "kas ir tik lielas kā jūsu papēdis. Ne jau tādēļ, ka no cilvēku miljoniem, kas tur ļaujas nokauties, kaut vienam šīs dubļu kaudzes būtu vajadzīgas. Svarīgi tikai zināt, vai tā piederēs kādam zināmam vīram, ko sauc par sultānu, vai arī kādam otram, ko, es nezinu kāpēc, sauc par Cēzaru. Nedz viens, nedz otrs nekad nav redzējis un neredzēs mazo zemes gabaliņu, par ko te ir runa, un gandrīz neviens no šiem dzīvnieciņiem, kas viens otru nonāvē, nekad nav redzējis to dzīvnieku, kura dēj viņi kaujas."
"Ak nelaimīgie!" sašutumā izsaucās sīrijietis, "kā lai izprot šo pārmērīgo, neprātīgo trakumu! Man rodas vēlēšanās paiet trīs soļus un ar trim kājas spērieniem sabradāt visu šo smieklīgo slepkavu pūli." "Nemaz neraizējieties," viņam atbildēja, "viņi paši pietiekami pūlas lai sevi nobendētu. Ziniet, ka pēc desmit gadiem nepaliks ne simtā daļa šo nožēlojamo; jums jāzina, ka pat tad, ja viņi nebūtu izvilkuši zobenus, izsalkums, pārpūlēšanās vai negausība tos iznīcinātu gandrīz visus. Turklāt ne jau viņus vajag sodīt, bet gan tos barbarus, kas, savos kabinetos sēdēdami, nodarbodamies ar gremošanu, pavēl slepkavot miljonu cilvēku un pēc tam liek par to svinīgi pateikties dievam." Ceļotājā pamodās līdzjūtība pret mazo cilvēku cilti, kurā viņš atklāja tik dīvainus kontrastus. "Tā kā jūs esat no nelielā saprātīgo skaita," viņš teica šiem kungiem, "un, kā šķiet, naudas dēļ jūs nevienu nenokaujat, tad pasakiet man, lūdzu, ar ko nodarbojaties jūs." "Mēs secējam mušas," teica filozofs, "mēs mērām līnijas, mēs reizinām skaitļus; mēs esam vienis prātis divos vai trijos jautājumos, kurus mēs saprotam, un strīdamies par diviem vai trim tūkstošiem jautājumu, kurus nesaprotam." Sīrijietim un saturnietim tūliņ ienāca prātā iztaujāt šos domātājus puteklīšus, lai zinātu, par ko viņi ir vienprātīgi. "Kāds, pēc jūsu domām, ir attālums no Sīriusa līdz lielajai Dvīņu zvaigznei?" teica otrs. Viņi atbildēja visi reizē: "Trīsdesmit divi un pus grāda." "Cik tālu no šejienes līdz mēnesim?" "Sešdesmit Zemes pusdiametru apaļā skaitā." "Cik sver jūsu gaiss?" Viņš cerēja tos samulsināt, taču visi atbildēja, ka gaiss sver apmēram deviņsimt reižu mazāk nekā tāds pats tilpums visvieglākā ūdens un deviņpadsmit tūkstošus reižu mazāk nekā viena dukāta zelts. Mazais Saturna punduris, izbrīnījies par viņu atbildēm, gandrīz vai noturēja par burvjiem tos pašus cilvēkus, kuriem viņš pirms ceturtdaļstundas bija noliedzis dvēseli.
Beidzot Mikromegs viņiem teica: "Tā kā jūs tik labi zināt to, kas ir ārpus jums, tad jūs katrā ziņā vēl labāk zināsiet to, kas ir jūsu iekšienē. Sakiet man, kāda ir jūsu dvēsele un kā jums veidojas domas." Tāpat kā agrāk, filozofi runāja visi reizē, tikai tagad viņiem bija ļoti atšķirīgi uzskati. Visvecākais citēja Aristoteli, otrs minēja Dekarta vārdu, viens Malbranšu, cits Leibnicu, cits - Loku. Kāds vecs pašpaļāvības pilns peripatētiķis skaļi teica: "Dvēsele ir entelehija un cēlonis, kura dēļ tā spēj būt tas, kas tā ir. Tā noteikti apgalvo Aristolelis, Luvras izdevuma 633. lappusē." Viņš citēja šo vietu. "Es visai labi neprotu grieķiski," atzinās milzis. "Es arī nē," sacīja filozofiskais knislis. "Bet kāpēc tad jūs citējāt šo Aristoteli grieķu valodā?" "Tas ir tādēļ," atteica mācītais vīrs, "ka to, ko nemaz nesaprot, pieklājas citēt tajā valodā, ko zina vismazāk."
Tad sāka runāt kartēzietis, teikdams: "Dvēsele ir tīrais gars, kas savas mātes miesās saņēmis visas metafiziskās idejas un kas, no turienes iznācis, ir spiests iet skolā un mācīties pilnīgi no jauna to, ko šī dvēsele jau labi zinājusi un ko tā vairs nezinās." "Tad jau nebija vērts," atteica astoņjūdžu dzīvnieks, "tavai dvēselei būt tik gudrai mātes miesās, lai tā kļūtu tik nezinoša, kad tev uz zoda augs bārda. Bet ko tu saproti ar garu?" "Ko jūs man tur jautājat?" teica prātnieks, "par to man nav jēgas; stāsta, ka tas neesot matērija." "Bet vai tu vismaz zini, kas ir matērija?" "Ļoti labi," viņam atbildēja cilvēks. "Piemēram, šis akmens ir pelēks, tam ir šāda forma un trīs dimensijas, tam piemīt smagums un dalāmība." "Nu, labi," teica sīrijietis, "vai tu man vari pateikt, kas ir šī lieta, kas tev šķiet dalāma, smaga un pelēka? Tu redzi dažus atribūtus, bet vai tu zini lietas būtību?" "Nē," teica otrs. "Tātad tu nezini, kas ir matērija."
Tad Mikromega kungs uzrunāja citu gudro, ko viņš turēja uz sava īkšķa, un jautāja viņam, kas ir viņa dvēsele un ko tā dara. "Itin neko," teica Malbranša sekotājs; "dievs ir tas, kas visu dara manā vietā; es visu redzu viņā, visu es daru viņā; viņš ir tas, kas dara visu, man neiejaucoties." "Tikpat daudz būtu vērts nemaz neeksistēt," atteica gudrais no Sīriusa. "Un tu, mans draugs," teica viņš leibnicietim, kas tur atradās, "kāda ir tava dvēsele?" "Tā ir kā radītājs," atbildēja leibnicietis, "kas rāda laiku, kamēr mana miesa zvana stundas; vai arī, ja jums patīk, tā zvana, kamēr mana miesa rāda laiku; vai arī mana dvēsele ir pasaules spogulis un mana miesa ir spoguļa ietvars: tas viss ir skaidri."
Sīks Loka piekritējs, kas atradās tuvumā, beidzot uzrunāts, sacīja: "Es nezinu, kā notiek mana domāšana, bet zinu, ka varu domāt tikai tādēļ, ka man ir sajūtas. Es neapšaubu, ka ir nemateriālas domājošas būtnes, taču ļoti šaubos par to, ka dievam varētu būt neiespējami piešķirt matērijai spēju domāt. Es godinu Mūžīgo Visvarenību; man neklājas to ierobežot: es neko neapgalvoju, man pietiek ar ticību, ka iespējamā ir daudz vairāk, nekā to mēdz domāt."
Sīriusa dzīvnieks pasmaidīja: viņam šķita, ka šis vīrs gudrības ziņā nav no pēdējiem, un Saturna punduris būtu apkampis Loka piekritēju, ja netraucētu pārāk lielā augumu nesamērība. Taču nelaimīgā kārtā tur atradās maziņš dzīvnieciņš četrstūrainā cepurē, kurš pārtrauca visus pārējos filozofiskos dzīvnieciņus; viņš apgalvoja, ka zinot visu noslēpumu; tas viss esot atrodams Svētā Toma Summā, uz abiem debesu iedzīvotājiem viņš noraudzījās itin kā no augšas; viņš tiem apgalvoja, ka viņu personas, viņu planētas, viņu saules, viņu zvaigznes, tas viss esot radīts vienīgi cilvēkiem. Izdzirduši šos vārdus, abi mūsu ceļotāji uzkrita viens otram virsū, raustīdamies tajos nevaldāmajos smieklos, kas, pēc Homēra domām, esot dievu daļa; viņu pleci un viņu vēderi kratījās, un šajās konvulsijās kuģis, ko sīrijietis bija turējis uz naga, iekrita saturnietim bikšu kabatā. Abi labsirdīgie vīri to ilgi meklēja; beidzot viņi atrada arī kuģa ļaudis un tos pienācīgi sakārtoja. Sīrijietis atkal paņēma mazos kukainīšus; viņš tos vēl uzrunāja ar lielu laipnību, kaut gan sirds dziļumos jutās mazliet aizskarts, redzēdams, ka tik bezgalīgi maziem radījumiem ir gandrīz tikpat bezgalīgi liela iedomība. Viņš apsolīja sacerēt viņiem skaistu filozofijas grāmatu, kas būtu sarakstīta ļoti sīkiem burtiem, lai viņi to varētu lietot, un šajā grāmatā viņi redzēšot visu lietu robežas. Un, patiesi, pirms aizbraukšanas viņš tiem iedeva šo sējumu: to aizveda uz Parīzi Zinātņu akadēmijai, bet, kad vecais sekretārs to uzšķīra, viņš neredzēja neko vairāk kā pavisam neaprakstītas lapas. "Aha," viņš teica, "es jau tā domāju!"

Ārzemju literatūras vēsture. XVII un XVIII gadsimts", Rīga, Zvaigzne, 1971, [424 - 425]:

VOLTĒRS (1694 - 1778)

Voltēra dzīve. Voltērs dzimis Parīzē. Viņa īstais vārds ir Fransuā Marī Aruē (Voltērs ir literārs pseidonīms). Viņa tēvs, turīgs buržuā, sākumā bija tiesu palātas notārs, vēlāk rentejas ierēdnis. Izglītību Voltērs ieguva aristokrātiskā skolā - Ludviķa Lielā jezuītu koledžā. Vēlāk Voltērs visai bargi nosodīja skolu, kurā bija mācījies un kura viņam neko nebija devusi: "Es nepazinu pat to zemi, kurā piedzimu; es nezināju ne savas dzimtenes galvenos likumus, ne tās vajadzības; es nekā nezināju no matemātikas un nekā par veselīgu filozofiju. Es zināju tikai latīņu valodu un muļķības."
Jau bērnībā Voltērs parādīja lieliskas spējas un lielu tieksmi uz lasīšanu. Viņš agri sāka vingrināties dzejošanā. Jau koledžā viņu vilināja sapnis kļūt par dramatisku dzejnieku. Taču, tikko viņš bija pabeidzis koledžu, tēvs piespieda viņu iestāties juridiskā skolā.
Voltēru labprāt savā pulkā aicināja aristokrātiskā zelta jaunatne; viņš bija jautrs, viņa valoda bija pilna epigrammu un asprātību, viņa satīriskie ekspromti izplatījās no mutes mutē.
Kāda nikna satīra par Orleānas Filipu viņa meitu - hercogieni Berī nonāca reģenta ausīs, un jaunais dzejnieks 1717. gadā tika ieslodzīts Bastīlijā, kur nosēdēja gandrīz vienpadsmit mēnešus. Tā Voltērs pirmoreiz sadūrās ar franču absolūtismu.
Dzejnieks jau sen bija iecerējis episku poēmu par Indriķi IV un traģēdiju "Edips". Cietumā viņš pie tām strādāja. 1718. gada beigās notika traģēdijas pirmā izrāde Parīzes teātrī. Pirmo reizi rakstnieks nosauca sevi par Voltēru, un pēc "Edipa" šis vārds stabili ienāca literatūrā. Uz jauno dzejnieku sāka skatīties kā uz cienīgu Korneja un Rasina pēcteci.
Pēc pieciem gadiem Voltērs izdeva "Poēmu par ligu" - pirmo nākamās "Anriādas" variantu. Tā tika slepeni iespiesta Ruānā. Voltērs sacīja: "Savā darbā es pārāk kategoriski prasīju iecietību un miermīlību reliģijas jomā, izteicu pārāk daudz rūgtu patiesību Romas galmam un izlēju pārāk maz žults pār reformatoriem, lai lolotu cerību, ka darbu atļaus iespiest dzimtenē."
Norakstos izplatīta, Voltēra poēma drīz kļuva plaši pazīstama. Voltēru pasludināja par labāko Francijas dzejnieku, nācijas lepnumu, vērtēja augstāk par Homēru un Vergīliju. Jaunais dzejnieks atradās slavas kalngalos. Aristokrāti viņam glaimoja, hercogs Silī, kura senčus Voltērs poēmā bija slavinājis, parādīja viņam draudzīgu labvēlību.
Taču, lai kādi būtu cilvēka talanti un nopelni dzimtenes priekšā, viņš bija neaizsargāts pret augstākās sabiedrības nekauņu intrigām, ja viņa vārds nebija saistīts ar titulētu senču virkni. Tā notika arī ar Voltēru. Viņš aizvainoja muižnieķeli de Rogānu, un tā kalpi hercoga de Silī mājas priekšā piekāva dzejnieku ar nūjām. Cilvēka apvainošana palika nesodīta, lai gan šis cilvēks bija nācijas lepnums. Voltēra augstāko aprindu "draugos un "cienītājos", to skaitā arī hercoga de Silī, notikums izraisīja tikai smaidu.
Lai pasargātu de Rogānu no Voltēra atriebības, valdība pasteidzās dzejnieku ieslodzīt Bastīlijā un pēc tam izsūtīja no Francijas. Tā Voltērs vēlreiz sadūrās ar absolūtismu, kastu privilēģijām un vienkāršā cilvēka beztiesību feodālisma apstākļos.