APGAISMĪBA

Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē.
18.gs. filozofijā turpinās 17.gs. ideju pilnveidošanās. Pasaule tiek uztverta kā labi konstruēta un racionāli organizēta mašīna. Laiks tiek uztverts kā vienaldzīgs pulkstenis, bet telpa - kā bezgalīga, viendabīga un nepārtraukta substance. Telpa un laiks ir vienlīdz labi visās vietās. Cilvēka uzdevums ir izdibināt šīs mašīnas mehānismu, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties, kā arī apgūt to. Saprāts kļūst par vienīgo noteicošo kritēriju. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Galvenie atzinumi par cilvēka dabu ir: nepieciešama pašapziņa jeb spēja izzināt sevi, viss tiek skaidrots kā objektīvas nejaušības, ja gadījumā notiek kas neparedzēts. Augstākais princips - automātisms (tāpēc, ka tajā nekas nebojājas, un tātad viss ir kārtībā). Viss tiek pielīdzināts mašīnai, - šo domu līdz galējībai noved Renē Dekarts, kurš uzskata, ka pastāv materiālā un garīgā substance, kas tiek pielīdzināta subjektīvai parādībai. 18.gs. šo ideju līdz pilnīgai mašinizācijai noved La Metrs (darbs "Cilvēks - mašīna"). Tāpat tiek skaidroti pat vēstures notikumi. Parādās jēdziens "saprāta varas palielināšanās laika vienībā". Ja tur kaut kas neietilpst, tad tas tiek pasludināts par māņiem. Rodas doma, ka turpmākā vēsture būs progresīva, jo palielinās saprāta vara. Ja tā nenotiek, tad vainīgs ir cilvēks, nevis šis mehānisms. Arī valsts pārvalde un ekonomika ir jāveido pēc šiem principiem; Sen Simons paziņo, ka valsts un sabiedrības ideāls ir - valstij ir jāatdarina rūpnīca. Par reliģiju Voltērs saka: "Reliģija radās tad, kad satikās muļķis ar krāpnieku". Reliģija tiek stipri kritizēta un pieskaitīta māņiem, bet tajā pašā laikā Dievs it kā eksistē, jo tieši Viņš ir radījis šo mašīnu. Dievs tiek pasludināts par racionāli organizētu dabu - tas ir panteisms.
Tomēr visas šīs idejas izplatās tikai ierobežotā sabiedrībā, jo tauta kopumā ņemot ir neizglītota. Gala rezultātā izkristalizējas uzskats, ka masas ir aizspriedumu nesējas savas nezināšanas dēļ. Parādās uzdevums, ka inteliģencei būtu jāizglīto masas, jānes idejas tiem, kas paši tās nevar sasniegt - tas ir apgaismības sākotnējais mērķis un arī ideāls. Par sabiedrības sirdsapziņu tiek pasludināts intelekts; galvenā privilēģija ir domāt par citiem, tomēr tālākā gaitā šīs idejas piedzīvo galīgu krahu. 18.gs. beigās nāk otrais apgaismības vilnis, pa vidu ir rokoko, kura attieksme pret apgaismību ir pilnīga vienaldzība ("pēc mums kaut vai grēku plūdi"). Apgaismības praktiskais rezultāts - franču apgaismotāji rada pasaulē pirmo lielo enciklopēdiju. 18.gs. beigās par otro apgaismības vilni var teikt, ka tas ir monologa laikmets (gan literatūrā, gan mākslā) - vienīgi autors zina patiesību, un tāpēc tas ir autora monologs ar pārējiem. Vienpersonīgi tiek skaidrota visa pasaule un tās būtība.
Apgaismības idejas visātrāk izplatījās Anglijā, tad Francijā un pēc tam tikai Vācijā. Galvenais jautājums, kas interesēja apgaismotājus, bija zinātnes attiecība pret ticību, dabaszinātnes attiecība pret pārdabisko. Tika apšaubīti Bībelē attēlotie pārdabiskie un fantastiskie notikumi, tomēr šajā kritikā bija zināmas robežas, ko pat visprogresīvākie apgaismotāji neuzdrošinājās pārkāpt. Tā kā Anglijā bija salīdzinoši radikālāka attieksme pret brīvdomātājiem, tad tur attīstījās jauna idejiska kustība - deisms. Deisms ir tāda ticības forma, kur reliģijā tiek atzīts Dievs kā visa pirmcēlonis, bet tiek atmestas visas reliģiskās dogmas, kuras ir pretrunā ar prātu. Savu augstāko pakāpi deisms sasniedza 18.gs. pirmajā ceturksnī (pārstāvji - Tolands un Loks, kuri bija arī materiālisti).
Ja salīdzina ar Angliju, tad var teikt, ka Vācija 17.gs. bija atpalikusi zeme. Bija notikusi politiskā sadrumstalošanās pēc neveiksmīgā Trīsdesmitgadu kara, kas neveicināja starpvalstiskos sakarus. Tādēļ Vācijā saglabājās reliģiskā ideoloģija, pret kuru pirmais vērsās Gotfrīds Vilhelms Leibnics.
Francijā 17. un 18.gs. valdīja absolūtisms, bet tomēr sabiedrībā brieda jauna kapitālistiska iekārta. Notika strauja matemātikas un dabaszinātņu attīstība, kā arī zinātnes attīstība kopumā, kas, savukārt, veicināja apgaismības attīstību. Francijā zinātnieki bija arī apgaismotāji un filozofi, tomēr pašu apgaismotāju starpā nevaldīja vienprātība, jo nodalījās divi virzieni - materiālisms un ideālisms jeb ateisms un deisms. Franču apgaismības ideju avots bija angļu apgaismotāju mācības, jo šīm abām valstīm pamatā bija buržuāziskā sabiedrības kustība. Pirmie franču apgaismotāji bija Voltērs un Monteskjē.
18. gadsimtu Eiropas vēsturē pieņemts dēvēt par saprāta laikmetu, jo prāts tika pasludināts par galveno cilvēka dzīves noteicēju. Šajā gadsimtā notika lielas izmaiņas ikvienā Eiropas valstī - notika vairākas revolucionāra rakstura sacelšanās, kas beidzās ar revolūciju Francijā. Anglija pilnībā pārgāja uz kapitālismu, izveidoja veiksmīgu ārpolitiku un izvirzījās par vienu no vadošajām Eiropas valstīm attīstības ziņā. Šajā gadsimtā izvirzījās vēl viena spēcīga valsts - Prūsija, kurai bija ļoti spēcīga armija, kā arī Krievija palielināja savu ietekmi Eiropā, ko pierādīja Ziemeļu karš.
Filozofiskajā ziņā pilnībā valdīja apgaismības idejas, šajā gadsimtā dzīvoja daudzi ļoti gudri un izglītoti cilvēki, kas gribēja šīs zināšanas izplatīt arī vienkāršās tautas vidū, kādēļ jebkura dzīves sfēra tika iespaidota no apgaismības idejām. Tas varbūt nedeva gaidītos rezultātus, jo tautas masas, kopumā ņemot, bija diezgan neizglītotas, tomēr deva nenovērtējamu ieguldījumu kultūras vēstures attīstībā kopumā. Gan filozofijā, gan mūzikā, mākslā, literatūrā, teātrī un zinātnē tika izdarīti ļoti daudzi atklājumi un tika radīti darbi, kuriem ir liela nozīme arī mūsdienās. Slavenākie apgaismotāji ir: Voltērs, Ž. Ž. Ruso, D. Didro, J. G. Herders, G. E. Lesings, Dž. Loks, D. Hjūms, I. Kants, Monteskjē, J. V. Gēte, F. Šillers un citi Eiropā, kā arī B. Franklins, T. Peins un T. Džefersons Amerikā. Šie inteliģentie cilvēki nojauta, ka sekos pavisam jauns laikmets, un tieši viņi ar saviem atklājumiem un drosmīgajām progresīvajām idejām bruģēja ceļu šim jaunajam laikmetam.
Runājot par apgaismību nevar aizmirst enciklopēdistus ar Denī Didro priekšgalā, kuri deva milzīgu ieguldījumu visas sabiedrības attīstības labā. Par "enciklopēdistiem" sauc cilvēkus, kuri sastādīja "Enciklopēdiju jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošo vārdnīcu" (1751 - 1780), kurai bija liela loma Francijas revolūcijas ideoloģiskajā sagatavošanā. Pirmo reizi tika sistemātiski apkopoti tā laika zinātņu sasniegumi.

VOLTĒRS

Ievērojamākais franču apgaismotājs un idejiskās dzīves ietekmētājs ir Voltērs, īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē (1694. - 1778.). Voltēru sauc gan par rakstnieku, gan par psihologu, kultūras filozofu un vēsturnieku. Viņš ir arī nepārspējams polemiķis, satīriķis, pamfletists un publicists. Viņa galvenais uzdevums bija cīnīties pret baznīcu un klerikālismu, pret vienpersonisku (karaļa) varu un augstmaņiem. Šo apsvērumu dēļ viņu vajāja pastāvošās varas pārstāvji un trīs gadus (1726. - 1729.) viņš bija spiests pavadīt Anglijā. Neilgi viņš uzturējās Berlīnē, bet vēlāk apmetās uz dzīvi savā muižā Ženēvā. Neilgi pirms nāves Voltērs atgriezās Parīzē, kur viņu sagaidīja ar lielu triumfu.
Lai gan Voltērs nebija filozofs, viņš daudz darīja sabiedrības filozofiskās domas attīstības labā. Uz atklāsmi dibinātajai reliģijai viņš pretstatīja deistisku saprāta reliģiju. Voltērs nespēja samierināties ar pastāvošo ļaunumu un nevainīgu cilvēku ciešanām, tādēļ asi izsmēja visas pastāvošās pozitīvās reliģijas (īpaši darbā "Kandids"). Voltērs atbalsta uzskatu, ka ļaunuma pastāvēšana nav cilvēka prātam atrisināma, bet noliedz visus sofismus un Dieva attaisnošanas teorijas (piemēram, Leibnica teoriju).
Voltēra psiholoģijā stipri manāma Loka ietekme, viņš uzskata, ka mēs neko nezinām par garīgās substances dabu un dvēseli. Viņš piekrīt uzskatam, ka cilvēki ir saprātīgi automāti vai dzīvnieki, kuriem ir augstāks intelekts nekā dzīvniekiem, taču vājāks instinkts. Par cilvēka gribas brīvību Voltērs saka: "Reāls ir tikai domājošais un gribošais cilvēks, un viņa brīvība ir tikai tur, kur viņš spēj darīt to, ko viņš grib".
Runājot par dabas filozofiju, Voltērs piekrīt Ņūtona idejām, bet mācībā par zināšanām viņš cenšas apvienot sensuālistisko empīrismu ar racionālisma elementiem (tēze - "visas zināšanas cēlušās no sajūtām").
Lai gan Voltērs asi vērsās pret reliģiju un baznīcām, tomēr arī viņš atzina Dieva kā Augstākās būtnes eksistenci - viņš bija deists. Viņš uzskatīja, ka Dievs ir radījis pasauli, bet pēc tam vairs neiejaucas tās lietās, Voltērs tomēr nenoliedza Dieva kā soģa lomu cilvēka dzīvē. Voltēram pieder teiciens: "Ja Dieva nebūtu, to vajadzētu izdomāt".
Voltērs ir rakstījis arī darbus par vēsturi, kas tā laika Francijā bija izcili un populāri, viņš centās izveidot zinātnisku pamatu vēstures pētīšanai. Voltēra pētījumiem par vēsturi bija audzinošs mērķis - viņš uzskatīja, ja cilvēks zina pagātni, tad var mācīties no tās, un nepieļaut turpmāk tās pašas kļūdas. Par Voltēra vēsturiskajiem darbiem īpaši sajūsminājās Didro, kurš rakstīja: "Citi vēsturnieki stāsta par faktiem tikai tādēļ, lai mums parādītu šos faktus. Jūs - tādēļ, lai mūs līdz dvēseles dziļumiem noskaņotu pret meliem, gara tumsību, liekulību, māņticību, fanātismu un tirāniju".
Lai gan Voltērs kritizēja klasicisma estētiku, tomēr tieši no turienes ir ņemts pamats viņa paša estētiskajiem uzskatiem, piemēram, viņš piekrita atziņai, ka "skaistais ir idealizēta patiesība, kas sniedz mums baudu" un ka "mākslai jābūt idealizētam dabas atdarinājumam". Voltēra estētiskajiem uzskatiem salīdzinājumā ar klasicisma estētiku ir daudz revolucionārāks raksturs. Voltērs uzskata, ka vajag sajūsmināties par klasiski skaistajiem antīkās mākslas paraugiem, bet nevajag tos akli atdarināt, jo dzīve ir gājusi tālu uz priekšu un daudz kas ir mainījies. Kā klasicisma pārstāvjus Voltērs augstu vērtēja Korneju un Rasinu, kā arī sajūsminājās par Šekspīra daiļradi. Pats Voltērs savos dramaturģijas darbos centās apvienot klasicisma un Šekspīra dramaturģijas elementus un reizēm pat pieļāva traģiskā un komiskā sajaukumu, kas īpaši raksturīgs Šekspīra darbiem.
Tā kā Voltērs bija vecākais no franču apgaismotājiem, tad viņš nepārtraukti mudināja savus jaunākos biedrus nepakļauties valdības spiedienam un turpināt iesākto darbu ar vēl lielāku cīņas sparu, viņš tiem rakstīja: "Drosmīgais Didro un bezbailīgais Dalambēr, steidzieties uzbrukt fanātiķiem un neliešiem: atspēkojiet viņu muļķīgos spriedelējumus, viņu nicināmos sofismus, vēstures melus, pretrunas, neskaitāmās aplamības; neļaujiet cilvēkiem ar veselu prātu kļūt par vergiem tiem, kuriem nav prāta; nākamā paaudze būs jums pateicīga par savām tiesībām un savu brīvību".

ŽANS ŽAKS RUSO

Arī Žans Žaks Ruso (1712. - 1778.) ir viens no ievērojamākajiem franču apgaismotājiem, lai gan viņa uzskati nesaskan ar Voltēru. Ruso dzimtene ir Ženēva, kas ir kalvinistiskās morāles centrs. Savu jaunību Ruso pavada trūkumā un klejojumos. 1750.g. viņš debitē ar īsu disertāciju "Pārdomas par zinātnēm un mākslām", kas bija rakstīta, lai iegūtu Dižonas akadēmijas prēmiju. Šis darbs viņam atnesa pēkšņu slavu, jo Ruso bija izcils rakstnieks. Ruso filozofisko pārdomu centrā atrodas personība, tās liktenis sabiedrībā. Tomēr Ruso galvenā vēsturiskā nozīme ir meklējama nevis viņa filozofiskajās pārdomās, bet socioloģiskajās, politiskajās, psiholoģiskajās un pedagoģiskajās idejās. Ruso ļoti drosmīgi kritizē Francijas sabiedrisko iekārtu, pie kam viņš vēršas ne tikai pret pastāvošo iekārtu, bet arī pret opozīciju. Ruso domāja tālu uz priekšu un aicināja gāzt pastāvošo sabiedrisko iekārtu, kuras galvenā pretruna bija starp kultūru un dabu, starp jūtām un racionālo domāšanu. Izeju no visām šīm pretrunām Ruso saskatīja audzināšanas sistēmas un metožu grozīšanā (darbs "Emīls" - audzināšana, kas balstīta uz jūtām).
Ruso nekad nav bijis īsti pieskaitāms franču enciklopēdistu pulkam, jo daudzas viņu idejas un atzinumi bija pretrunīgi (piemēram, enciklopēdistu drosmīgā ateisma propaganda, pret kuru Ruso asi protestēja).
Ruso ir liela loma franču buržuāziskās revolūcijas ideoloģijas sagatavošanā, lai gan viņš pats to neapzinājās.

DENĪ DIDRO

Denī Didro (1713. - 1784.) ir viens no izcilākajiem franču filozofiem, rakstniekiem un kultūras darbiniekiem. Viņa veikums ir nozīmīgs arī mūsdienās, īpaši zinātņu sistematizācijā, filozofijas metodoloģijas jautājumos, estētikā un literatūrā. Didro mūža darbs bija Enciklopēdijas sastādīšana, kur vēl jāmin arī Ruso, Dalambērs un daudzi citi.
Didro vecāki bija viņam paredzējuši garīdznieka amatu, taču viņš pats to nevēlējās. Liela nozīme viņa karjerā bija Dārkura koledžā (Parīzē) apgūtajai angļu valodai. Tad, kad Didro vēl nebija slavens un viņam vajadzēja iztikas līdzekļus, viņš piepelnījās ar tulkošanu.
Gatavojot Enciklopēdiju, Didro cieši sadarbojās ar matemātiķi Dalambēru, vēlāk ar Holbahu un Ruso, lai gan ar laiku šīs saites pārtrūka. 40-to gadu vidū nostabilizējās Didro materiālais stāvoklis un viņš varēja pilnībā pievērsties Enciklopēdijas veidošanai. Tomēr Francijā radās grūtības ar tās izdošanu, kas tika vairākkārt varmācīgi pārtraukta. Par spīti visam Didro, riskējot pat ar nokļūšanu cietumā, turpināja rakstīt Enciklopēdiju, nezinādams, vai vispār jebkad izdosies iespiest šos rakstus. Tieši šajā drūmajā laikā Didro sacer arī savus visasākos pret feodālo ideoloģiju vērstos darbus - "Mūķeni" un "Ramo brāļadēlu".
Pēc Enciklopēdijas pabeigšanas Didro sacerēja vēl vairākus darbus, kam ir liela nozīme arī mūsdienu filozofijas vēsturē un literatūrā: "Dalambēra un Didro saruna", "Dalambēra sapnis", "Sarunas turpinājums", "Tēva saruna ar bērniem" un "Žaks Fatālists un viņa saimnieks". Mūža pēdējos gados Didro pievērsās Senās Romas vēsturei un ateisma problēmām. Pēc Didro nāves viņa bibliotēka un vairums rokrakstu nosūtīti uz Krieviju (pateicoties viņa draudzībai ar Katrīnu II), kur to lielākā daļa tagad glabājas Sanktpēterburgā Saltikova - Ščedrina bibliotēkā.

GOTFRĪDS VILHELMS LEIBNICS

Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646. - 1716.) ir ģeniāls Vācijas zinātnieks un filozofs. Jau agrā bērnībā viņu interesēja dažādi filozofiski jautājumi; pabeidzis Leipcigas universitāti, viņš atteicās no profesora karjeras un sāka strādāt Hanoveres hercoga galmā par diplomātu un vēsturnieku. Šajā laikā viņš daudz ceļoja un iepazina dažādas filozofiskās mācības un zinātniskus atklājumus. Viens no Leibnica darbības pamatprincipiem bija apvienot teoriju ar praksi - visās zinātnēs viņš centās izveidot plašas apkopojošas uzskatu sistēmas. Tas viņu noveda pie atziņas par visas zinātnes organizāciju. Leibnics izgudroja skaitļojamo mašīnu, kura derēja operācijām ar lieliem skaitļiem un sakņu izvilkšanai. Leibnics izgudroja vēl dažādas tehniskas ierīces, piemēram, dzirnavas un sūkņus apakšzemes ūdens izsūknēšanai. Savam laikam Leibnics bija ļoti zinošs un progresīvs, tomēr daudzu viņa izgudrojumu nozīmi apkārtējie savas nezināšanas dēļ nespēja novērtēt.
Viņš pievērsās arī sociālajiem jautājumiem, piemēram, izstrādāja projektu apdrošināšanas biedrību dibināšanai.
Leibnica mācība par esamību būtībā ir mācība par substanci. Leibnics uzskatīja, ka no izplatības var tikt atvasinātas tikai to ģeometriskās īpašības, no kā izriet secinājums, ka substancei piemīt īpašības, no kurām varētu atvasināt ķermeņu galvenos fizikālos raksturojumus. Leibnics uzskatīja, ka visas lietas ir spēki un substanču (visas lietas ir substances) skaits ir bezgalīgs. Tālāk Leibnics secināja, ka katra substance jeb spēks veido monādi, kas ir garīga esamības vienība, pie kam katra atsevišķa monāde ir gan dvēsele, gan ķermenis vienlaicīgi. Leibnics apgalvoja, ka skaitlis ir monādes pasivitātes un tās aprobežotības ārējā izteiksme. Leibnics monādi dēvēja par Visuma "dzīvo spoguli".
Attīstību Leibnics skaidroja ļoti plaši, viņš uzskatīja, ka attīstība ir sākotnējo formu mainīšanās bezgalīgi mazu pārmaiņu rezultātā, bet lielus attīstības lēcienus viņš noliedz, tā likdams pamatus metafiziskajai un ideālistiskajai izpratnei bioloģiskās attīstības jomā. Viņš teica, ka bioloģiskais indivīds nevis piedzimst, bet izveidojas no jau iepriekš pastāvoša dīgļa - tā ir performisma teorija. Vēl attīstības teorijā viņš piedāvāja shēmu, pēc kuras notiek pāreja no neorganiskās un organisko pasauli. Viņa attīstības teorijas centrālais jēdziens ir jēdziens par "mazām percepcijām" - bezgalīgi mazām starpībām attīstībā esošās apziņas pakāpēs. Leibnics izdarīja secinājumu, ka jebkurš pašreizējs monādes stāvoklis vienmēr slēpj sevī nākotni un ietver visu pagātni.
Izziņas teorijā Leibnics ievieš jēdzienu "refleksija", kas nozīmē pāreju uz izzināšanu, kas piemīt vienīgi augstākajām monādēm - dvēselēm. Leibnics apgalvoja, ka prātā nav nekā, kas iepriekš nebūtu bijis sajūtās, izņemot pašu prātu. Vēl Leibnics izstrādāja teoriju par fakta patiesībām un mūžīgām jeb metafiziskām patiesībām.
Ētikā Leibnics piedāvāja optimisma teoriju, kas kļuva plaši pazīstama (darbs "Teodiceja"). Leibnics pieturējās apgalvojumam, ka mēs dzīvojam "labākajā no iespējamajām pasaulēm".
Par Dievu Leibnics rakstīja, ka "cilvēka un Dieva prāts atšķiras tikai ar pakāpi... Labākā no iespējamajām pasaulēm nav pasaule, kas satur tikai patiesību (pretējā gadījumā notiktu Dieva dubultošanās). Ja Dievs vispār rada pasauli, tad tikai pieļaujot ļaunā pastāvēšanu. Turklāt ir jāatšķir metafiziskais ļaunais kā nepilnība, kas piemīt visām galīgām būtnēm, fiziskais ļaunums kā ciešanas un morālais ļaunums kā grēks. Metafiziskais ļaunums ir nenovēršams, jo katrai radībai esamībā ir ierobežots saturs, ko nosaka Dievs. Tas kā metafiziska labuma trūkums ir nepieciešams, lai labākajā no pasaulēm būtu iespējams labais. Argumentācija attiecībā uz fizisko un morālo ļaunumu ir analoģiska: ciktāl ciešanas nav grēka sekas, Dievs tās neizvēlās kā ļauno, bet pieļauj to, lai palīdzētu eksistēt lielākam labumam." Leibnics uzskata, ka Dievs, kurš ir izdomājis "labāko no pasaulēm", ir arī noteicis saviem iedzīvotājiem zināmas uzvedības normas, kuras ir formulētas desmit baušļu veidā. Pats Dievs ir arī augstākais normatīvais prāts, bet baušļi - augstākā prāta priekšraksti.

GOTHOLDS EFRAIMS LESINGS

Gotholds Efraims Lesings (1729. - 1781.) ir viens no galvenajiem vācu apgaismības pārstāvjiem. Lesings dzimis Saksijas pilsētiņā Kamencā mācītāja ģimenē, guvis ļoti labu izglītību, bet pārsvarā pašmācības ceļā. Pēc skolas Lesings iestājās Leipcigas universitātē, kur divus gadus neatlaidīgi un dziļi studēja zinātnes, kas viņu interesēja. Šajā laikā Lesings sāka interesēties par teātri un iemēģināja spēkus dramaturģijā. Viņa pirmā komēdija "Jaunais zinātnieks" bija sarakstīta Moljēra garā un guva lielus panākumus.
Viņa darbi iemūžināja Lesinga vārdu un tālu pavirzīja viņa dzimtenes kultūras dzīvi. Savā darbībā Lesings deva priekšroku neatkarīga literāta statusam. No 1767. līdz 1769. gadam viņš dzīvoja Hamburgā un aktīvi piedalījās teātra organizēšanā. Viņa recenzijas vēlāk tika sakopotas grāmatā "Hamburgas dramaturģija", kas ietilpst teātra mākslai veltītās teorētiskās literatūras zelta fondā.
Lesinga darbā "Laokoons" izskaidrota atšķirība starp vārda mākslas un glezniecības izteiksmes līdzekļiem. Lesings atbalstīja tādu vārda mākslu, kas neatdarina klasicistu glezniecības un tēlniecības statiskos paraugus, bet ar saviem specifiskiem līdzekļiem ataino cilvēku dzīvi un darbību tajā. Lesings raksta, ka katrai mākslas sfērai ir sava specifika un likumi, kurus nedrīkst neievērot, piemēram, glezniecībā galvenais ir telpa, bet dzejā - laiks. Viņš atgādina, ka vienmēr jāatceras atšķirība starp plastisko un tonisko mākslu. Runājot par dzeju, Lesings uzstājas pret pasīvu aprakstīšanu, bet atzīst, ka tajā ir jāieliek jūtas un emocijas. Ar savu darbu "Laokoons" Lesings radīja jaunu dzejas teoriju, ienesa tajā reālo dzīvi ar visiem tās notikumiem.
Filozofijā Lesings bija pret ortodoksālajiem teologiem, bet pieņēma Dievu kā "pasaules dvēseli". Tomēr reliģijai, pēc Lesinga domām, ir tikai ētiska nozīme.
Lesings vācu dramaturģijā radīja drāmas žanru, pie kam viņa pirmā drāma "Mis Zāra Sampsone" tika sarakstīta vēl pirms Didro lugām (Didro to akceptēja un augstu novērtēja). Lesinga otra luga ir "Minna fon Barnhelma", kas ir komēdija. Šajā lugā atspoguļota Vācijas tā laika dzīve un tikumi, pie kam šī luga atvēra jaunu lappusi Vācijas oriģinālliteratūrā, jo šeit parādījās nacionālā varoņa tēls, kas vēlāk arī citus rakstniekus iedvesmoja pievērsties šai tēmai.
Lesinga pēdējais darbs bija drāma "Nātans Gudrais" (1779.g.), kas veltīta reliģiskām pārdomām. Šis darbs, kur reizēm ir izteikti visai ateistiski uzskati, ieņem īpašu vietu vācu apgaismības humānismā.

JOHANS GOTFRĪDS HERDERS

Johans Gotfrīds Herders (1744. - 1803.) ir vācu filozofijas apgaismotājs, rakstnieks, literatūrzinātnieks, filozofs, kritiķis un garīdznieks. Savā laikā viņš bija ietekmīgs kritiķis un Vētras un dziņu kustības līderis. No 1762. līdz 1764. gadam viņš studēja Kēnigsbergā, kur klausījās Imanuela Kanta lekcijas. Tomēr Herders nepiekrita Kanta prāta "kritikai", bet izveidoja savu teoriju par izzināšanas spēju "fizioloģiju" un mācību par valodas primaritāti attiecībā pret prātu. Telpas un laika jēdzienu Herders atvasināja no pieredzes, viņš aizstāvēja matērijas un izziņas formas vienotību. Herderu interesēja dažādu tautu kultūras īpatnības, pie kam īpaši viņš pievērsās dienvidslāvu tautām.
Gētes ietekmē Herders kļuva par tiesas sprediķotāju Veimārā, kur kļuva par galveno Vācu romantisma teorētiķi un izdeva ārzemju tautas dziesmu antoloģiju "Cilvēku balsis" (1778/79).
Herders izdarīja filozofijā svarīgu secinājumu, ka cilvēka rīcības subjektīvie mērķi nesakrīt ar rīcības objektīvo vēsturisko rezultātu. Vēl Herders izveidoja mācību par progresu vēsturē, par ko sarakstīja grāmatu "Idejas jautājumā par cilvēces vēstures filozofiju" (1784 - 1791).

HENRIJS FĪLDINGS

Henrijs Fīldings (1707. - 1754.) dzimis Anglijā, trūkumā nonākušu muižnieku ģimenē, vidējo izglītību ieguvis Ītonas koledžā, kur intensīvi lasījis Rablē, Servantesa, Moljēra un Šekspīra darbus. 1728. gadā Fīldings iestājās Leidenes universitātes filoloģijas fakultātē Holandē, bet 1730. gadā atgriezās Anglijā materiālu apstākļu dēļ. Anglijā desmit gados viņš sarakstīja 25 komēdijas un farsus. Pie Fīldinga slavenākajiem darbiem jāmin komēdijas "Dons Kihots Anglijā" un "Paskvins", kurās atspoguļota tā laika Anglijas korupcija.
Tā kā Fīldinga finansiālais stāvoklis neko daudz nebija uzlabojies, viņš nolēma iegūt juridisko izglītību, un 1740. gadā viņš ieguva advokāta tiesības. Tomēr arī tas nepalīdzēja uzlabot Fīldinga materiālos apstākļus, jo pēc savas būtības viņš bija ļoti atvērts cilvēks un pārlieku uzticējās cilvēkiem, ko apkārtējie arī izmantoja. Tad Fīldinga dzīvē nāca smagākais trieciens - nomira viņa jaunā un skaistā sieva. Sievas nāvi viņš pārdzīvoja ļoti smagi un ilgi sēroja, pie kam vairākos viņa darbos parādās mirušās sievas tēls (Amēlija un Sofija Vesterna).
Viens no Fīldinga slavenākajiem darbiem ir romāns "Stāsts par Tomu Džonsu atradeni", kas guva milzīgu atsaucību jau tā laika lasītājos. Lai cik arī slavens nebūtu Fīldings, tomēr naudu par šiem viņa panākumiem saņēma vienīgi izdevēji, un kopš 1748. gada viņš bija spiests strādāt par Vestminsteras miertiesnesi. Fīldings ievēroja, cik netaisna ir visa valsts nostāja pret nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, un 1751. gadā viņš publicēja "Pētījumu par laupīšanas pieauguma cēloņiem", kur centās atklāti runāt par sociālo ļaunumu. Fīldings tomēr norāda, ka arī paši nabadzīgie cilvēki pie daudz kā ir vainīgi - viņi nododas dzeršanai, zagšanai un izlaidīgam dzīvesveidam.
Fīldinga politiskā nostāja bija vērsta gan pret torijiem, gan pret vigiem, bet īpaši asi viņš vērsās pret Volpolu, kurš nāca no vigu partijas un bija premjerministrs. Arī savās komēdijās viņš vērsās ne tikai pret visu pastāvošo iekārtu, bet arī pret pašu Volpolu. Savus politiskos uzskatus Fīldings vistiešāk izklāsta darbā "Džonatans Vailds". Savu attieksmi pret valsts politiku Fīldings izsaka arī savā izcilajā romānā "Stāsts par Tomu Džonsu atradeni", kurš izceļas ar īpašu sociālo asumu un konkrētību.
Fīldinga ievērojamākais romāns ir "Stāsts par Tomu Džonsu Atradeni" (1749), kurā viņš turpina polemiku ar Ričardsonu. Romāna sižetam ir plašs sociāls un vēsturisks fons - darbība norisinās 1745. gadā, kas ir jakobītu sacelšanās gads. Romānā darbojošās personas runā par šo tēmu, un tas ļauj autoram izteikt savu viedokli. Fīldings ļoti spilgti parāda, kā konkrēti vēsturiskie notikumi var iespaidot atsevišķu cilvēku dzīvi, kas varbūt nemaz nav iesaistīti šajos notikumos. Romāna galvenais tēls ir Toms Džonss ar visiem saviem tikumiem un netikumiem, kura darbību galvenokārt nosaka jūtas un emocijas. Pretstats Tomam Džonsam ir viņa brālis Blaifils, kurš ir ļoti cietsirdīgs un egoistisks - ar šo tēlu Fīldings izsaka savu naidu pret buržuāzisko liekulību. Šajā romānā vispār tiek bargi kritizēta 18. gadsimta Anglijas sociālā dzīve, pie kam autora naids pārsvarā tiek vērsts pret bagātniekiem un augstdzimušiem ļaudīm, kas patiesībā ir liekuļi un cietsirdīgi despoti. Šajā romānā ir vēl viens pozitīvs un pievilcīgs tēls, kuram nav sveša mīlestība - tā ir Toma Džonsa iemīļotā Sofija Vesterna, kas ir tikumīga un krietna meitene, bet kurai piemīt arī dzīvesprieks, milzīga iecietība un spēja piedot. Salīdzinājumā ar Ričardsona varoņiem Fīldinga romāna varoņi ir reāli, dzīvi cilvēki ar "miesu un asinīm", spējīgi just gan mīlestību, gan kaisli.

BENDŽAMINS FRANKLINS

Bendžamins Franklins (1706. - 1790.) ir viens no izcilākajiem amerikāņu apgaismotājiem, kā arī ir zinātnieks, enciklopēdists, publicists un nacionālās atbrīvošanas kustības ideologs. Franklins aktīvi piedalījās amerikāņu tautas cīņa par neatkarību, kā arī asi nosodīja verdzību un nacionālo minoritāšu apspiešanu. Līdzās tam visam Franklins savā ziņā bija arī filozofs - viņa filozofiskos uzskatus ietekmēja franču apgaismotāji, Loks, Šeftsberijs, Mandevils un Prīstlijs. Franklins cīnījās pret māņticību, tumsonību un teoloģijas iejaukšanos zinātnē. Par sabiedriskā progresa virzītājspēku Franklins uzskata zināšanu izplatību un sirdsapziņas brīvību. Nevarētu teikt, ka Franklins bija deists, tomēr viņš lielā mērā piekrita deistu uzskatiem, tomēr viņš nepiekrita, ka cilvēka morāles uzturēšanai ir vajadzīgas kādas īpašas reliģiskas dogmas vai piespiedu reliģiskās sankcijas. Runājot par ekonomiju, Franklins viens no pirmajiem izteica tēzi, ka "vērtības būtība ir darbs". Pie galvenajiem viņa darbiem ir jāmin "Traktāts par brīvību un nepieciešamību, baudu un ciešanām" un "Ceļš uz pārpilnību".

TOMASS PEINS

Tomass Peins ir dzimis 1737. gadā Tetfordā, Norfolkā Anglijā kvēkera ģimenē, pēc iegūtās pamatizglītības viņš uzreiz sāka strādāt, bet šajā laikā viņam dzīvē īpaši neveicās. 1774. gadā Londonā Peins satiek Bendžaminu Franklinu, kurš viņam piedāvā emigrēt uz Ameriku, iedodams līdzi rekomendācijas vēstules. 1774. gada 30. novembrī Peins ierodas Filadelfijā, kur kļūst par publicistu un kā pirmo publicē darbu "Afrikāņu vergi Amerikā". Aptuveni tajā pašā laikā viņš kļūst par līdzīpašnieku "Pennsylvania Magazine" izdevniecībā. Atgriežoties atpakaļ Filadelfijā, Peins sastopas ar koloniju iemītnieku rīkotajiem nemieriem, bet 1775. gada aprīlī jau pieredz īstas kaujas Leksingtonā un Konkordā. Peins pilnībā atbalsta šos nemierus un atzīst, ka koloniju iemītniekiem ir visas tiesības cīnīties pret valdību. Peins šo savu nostāju izklāsta publiski - viņš pasaka, ka nav nekāda iemesla, lai kolonijas piederētu Anglijai un 1776. gadā savas idejas formulēja pamfletā par Amerikas neatkarību "Kopības izjūta".
"Kopības izjūtā" Peins raksta, ka agri vai vēlu Amerikai pienāks neatkarības laiks, kad tā būs brīva no Anglijas virskundzības. Par valdību Peins izsakās kā par nepieciešamu ļaunumu, kurš ir jāpiecieš, bet tam ir jābūt pārstāvnieciskam un ar biežām vēlēšanām.
Vēl Peins ir slavens ar savu 1776. gada 4. maija "Neatkarības deklarāciju", kura bija ļoti populāra.
Amerikas Neatkarības kara laikā Tomass Peins darbojās kā brīvprātīgais Kontinentālajā armijā un sāka rakstīt sešpadsmit "Amerikas krīzes" dokumentus, kuri tika publicēti no 1776. līdz 1783. gadam. 1777. gadā Peins kļuva par kongresa Ārlietu komisijas sekretāru, bet jau 1779. gadā viņš bija spiests atkāpties, jo atklāja kādu slepenu informāciju. Nākamos deviņus gadus viņš strādāja Pensilvānijas Asamblejā par klerku un izdeva savus darbus.
1787. gadā Peins atgriezās Anglijā, lai piedalītos sevis konstruētā tilta pamatu likšanas ceremonijā, bet pēc Franču revolūcijas viņš nolēma palikt Anglijā. No 1791. līdz 1792. gadam Peins publicēja vairākus izdevumus "Cilvēku tiesībām", kurās viņš aizstāvēja Franču revolūciju no Edmunda Burkē uzbrukumiem, kā arī runāja par vispārējās neapmierinātības cēloņiem Eiropā. Par šīs grāmatas publicēšanu un balsošanu pret karaļa Luija XVI sodīšanu ar nāvi Peins nokļuva cietumā 1793. gadā. Pa šo laiku sāka publicēt viņa darbu "Saprāta gadsimts", kurā bija paustas apgaismības idejas.
Pēc atbrīvošanas no cietuma viņš līdz 1802. gadam uzturējās Francijā, bet pēc tam pēc Tomasa Džefersona ielūguma atkal devās uz Ameriku. Amerikā viņš atklāja, ka viņa devums tai ir aizmirsts un viņu pašu te uzskata par lielu bezdievi. Tomass Peins mirst Ņujorkā 1809. gadā.

TOMASS DŽEFERSONS

Tomass Džefersons dzimis 1743. gadā Albermarlē Virdžīnijā, mantojis no sava tēva plantatora un mērnieka 5000 akrus zemes. Džefersons studējis Viljama un Marijas koledžā un pašmācības ceļā apguvis likumus, darbojies Amerikas kongresā, kur bija pazīstams kā "klusais loceklis". Džefersons nav bijis liels runātājs, bet popularitāti ieguvis ar sarakstītajiem darbiem, īpaši ar 1776. gadā sarakstīto "Neatkarības deklarāciju".
1785. gadā Džefersons nomaina Bendžaminu Franklinu un vēlāk strādā par Valsts sekretāru Vašingtona valdībā, bet 1793. gadā viņš atkāpjas no amata.
Kad sāka veidoties divas partijas - federālisti un demokrātiskie republikāņi - Džefersons kļuva par republikāņu līderi. Republikāņi atbalstīja Franču revolūciju.
Lai gan Džefersons bija Adamsa oponents, tomēr viņš tika ievēlēts viņa valdībā par viceprezidentu. No 1801. līdz 1809. gadam Džefersons pats bija Amerikas prezidents. Savas valdības laikā viņš samazināja armijas un flotes izdevumus, samazināja budžetu, likvidēja nodokli viskijam un par trešdaļu samazināja valsts parādu. 1803. gadā Džefersons no Napoleona atguva Luisiānas teritoriju.
Kā Amerikas apgaismības pārstāvis Džefersons ir pazīstams ar saviem darbiem, īpaši ar "Neatkarības deklarāciju" un demokrātiskajiem uzskatiem, un progresīvajām idejām. Sava mūža pēdējos gadus Džefersons pavadīja savā mājā Monticello, kas tagad ir kļuvusi par muzeju. Viņš mira 1826. gada 4. jūlijā.