ARHITEKTŪRA EIROPĀ UN ASV 20. GADSIMTĀ

XX gadsimta sākumā jaunās arhitektūras pārstāvju skaits nebija liels. Redzamākās personības Amerikas arhitektu saimē tajā laikā bija Lūiss Salivans (1856 –1924) un viņa skolnieks Frenks Loids Raits (1869 – 1959). Salivans noveda līdz mākslinieciskai pilnībai Čikāgas skolas racionālo lakonismu [racionāls – lietderīgs, ērti lietojams; lakonisks – īss, kodolīgs] debesskrāpju celtniecībā, mēreni iekļaujot to dekorā jūgendstila ornamentiku. Savukārt Raits atteicās no tradicionālās mājas formas un radīja jaunu nelielas dzīvojamās mājas (kotedžas tipu) ar brīvu plānojumu. Ar dabisko materiālu izmantojumu, terašu, plakano jumtu brīvu izkārtojumu viņš panāca celtnes organisku saliedētību ar dabu, tādējādi likdams pamatus organiskajai arhitektūrai. Raita radītās vērtības lielu atbalsi rada Eiropas arhitektūrā – XX gadsimta sākumā konstruktīvā virziena tradīcijas, kas Eiropā bija izkoptas galvenokārt rūpniecības objektu būvē, bagātinājās ar Amerikas arhitektu dzīvojamo māju celtniecībā izstrādātajām tradīcijām. Vācijā, kur gadsimtu mijā radās plašas attīstības iespējas celtniecībai, jauno ieceru realizācijai vispirms nodevās sākotnējie jūgendstila aizstāvji, jo viņi šajā laikā sāka kritizēt jūgendstilu tā pārmērību dēļ. Meklējumiem pēc lakoniskākiem un celtņu funkcijām atbilstošākiem risinājumiem pievērsās arī mākslinieks un dizaina meistars Pēters Bērenss (1868 – 1940). Jaunu darbības posmu viņš sāka, cīnoties par arhitektūras atbrīvošanu no dekoratīviem elementiem un konstrukcijas nozīmes palielināšanu. Bērensa uzcelto firmas AEG (Allgemeine Elektrizitäts – Gesellschaft) turbīnu cehu (1908 –1909), kā arī elektrorūpnīcu (1911 – 1912), kur viņš izmantoja visjaunākās metodes konstrukcijā un tai pašā laikā panāca klasiskām celtnēm piemītošu monumentalitātes iespaidu, var uzskatīt par tālaika nozīmīgākajiem jaunās arhitektūras sasniegumiem. Bērenss darbojās arī kā pedagogs un savā darbnīcā izaudzināja to arhitektu saimi, kas 20. gadu otrajā pusē spēja izdarīt radikālu pagriezienu arhitektūras attīstībā – viņa darbnīcā strādāja L. Mīss van der Roe, V. Gropiuss un arī Lekorbizjē.

XX gadsimta 20. – 30. gados par arhitektu galveno uzdevumu kļuva daudzstāvu un daudzdzīvokļu māju celtniecība, kā arī jaunajiem dzīves apstākļiem atbilstošs telpu izkārtojums tajās. Veidojot jaunās modernisma virziena arhitektūras principus, arhitekti paplašināja savu uzdevumu loku tai ziņā, ka sāka rūpēties ne tikai par celtnes eksterjera [arhitektoniski un mākslinieciski izveidots ēkas ārskats] izveidi, bet arī par iekštelpas raksturu. Telpas organizācija kļuva par vienu no jaunās arhitektūras pamatuzdevumiem, ko arī savos darbos popularizēja 20. – 30. gadu slavenākie arhitekti - V. Gropiuss, Mīss van der Roe un Lekorbizjē.

Augsti vērtējama ir funkcionālisma virziena pamatlicēja VALTERA GROPIUSA (1883 – 1969) nozīme arhitektūras attīstībā – viņš ne tikai bija praktiķis, bet arī teorētiķis, kas attīstīja arhitektūras filozofiju. Pēc Gropiusa domām, funkcionāli nepamatotas celtnes formas, kā arī visāda veida izrotājumi ne vien pieblīvē arhitektūru, bet, iedarbojoties uz cilvēku, piesārņo tā psihi. Turpretī taisno un skaidro formu loģiski apkopojumi ir ne tikai praktiski un lietderīgi, bet arī noskaņo apziņu skaidrai un loģiskai domāšanai.. Gropiuss bija pārliecināts, ka funkcionāla pilnība jau nodrošina celtnes estētiskās kvalitātes.

Pēc Gropiusa projektiem celta skolas “Bauhaus” ēka Desavā (1926), Dammerštokas dzīvojamais masīvs Karlsrūē (1928). Kopā ar citiem arhitektiem projektējis Hārvarda universitātes (1950) un Bagdādes universitātes kompleksus (1961), ASV vēstniecību Atēnās (1961) un aviokompānijas “Panamerican Airlines” ēku Ņujorkā (1963).

LUDVIGS MĪSS VAN DER ROE (1886 – 1969), Bauhaus skolas pēdējais direktors un funkcionālisma virziena pārstāvis, jaunībā apguva vairākas celtniecības profesijas, prata strādāt ar akmeni, koku, veidot dekoru, bija specializējies arī mēbeļu projektēšanā. Šīs zināšanas deva viņam drošu pamatu izvēlētās arhitekta profesijas apgūšanai.

Par savu galveno uzdevumu Mīss van der Roe uzskatīja daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecību, un savu celtņu realizācijā arhitekts tikai daļēji vadījās pēc funkcionālām prasībām, bet galveno uzmanību pievērsa lakonisko, kristāliski skaidro formu proporcijām un konstruktīvo daļu apdares kvalitātei. Šāda pieredze ļāva arhitektam realizēt savu ieceri un uzcelt 22 stāvu dzīvojamo māju kompleksu Mičigana ezera krastā (komplekss Lake Shore Drive), veiksmīgi tajā saliedējot mūsdienīgās būvražošanas augsto mehanizācijas līmeni ar māksliniecisko ieceru programmu. Mīsa van der Roes izkoptās sistēmas pamatā bija vienveidīgo elementu patstāvīgums. Par veidojamās celtnes arhitektonisko pamatu viņš uzskatīja loga taisnstūri, un šādu elementu atkārtojot pēc vajadzības horizontālā un vertikālā virzienā, meistars guva iespēju rast matemātiski skaidru un nosvērtu celtnes apjomu. Elementāro ģeometrisko figūru abstraktajā raksturā, taisno leņķu skaidrībā, iekšējās formas nosvērtībā, tās proporciju precizitātē arhitektam atklājās vērtības, kas atbilda priekšstatiem par meklēto harmoniju.

Pie Mīsa van der Roes ievērojamākajiem darbiem pieder: “Seagram” ēka Ņujorkā (1958, kopā ar F. K. Džonsonu), Fārnvērta māja Ilinoisas štatā (1950), Ilinoisas Tehnoloģiskā institūta ēku komplekss (1944 – 1957), Valdības centrs Toronto (1967), Nacionālās mākslas galerija Berlīnē (1968).

LEKORBIZJĒ (īstajā vārdā Šarls Eduārs Žanerē; 1887 – 1965), tāpat kā Gropiuss, bija ne tikai funkcionālisma virziena arhitekts, bet arī ievērojams teorētiķis. Viņa mantojumā ir arhitektūras teorijas apcerējumi un problēmu raksti. Tomēr, atšķirībā no Gropiusa, Lekorbizjē apgalvoja, ka, veidojot celtni, jārisina reizē kā funkcionālas, tā arī emocionāla rakstura problēmas. Lekorbizjē par svarīgām uzskatīja proporcijas un savas darbības sākumā cīnījās par to, lai ģeometriskie un matemātiskie principi kļūtu par arhitektūras galveno pamatu. Visā darbības laikā arhitektu saistīja dzīvojamo māju un pilsētu celtniecība. Ierosinājumus Lekorbizjē guva gan senās arhitektūras mantojumā, gan arī lauku celtniecības tradīcijās, neatstājot bez ievērības arī rūpniecisko arhitektūru. Savā darbības viņš tiecās pēc jaunas telpiskas koncepcijas un izstrādāja piecus principus, kas nodrošināja konstrukcijas drošību un arhitektūras izskatīgumu:

1. celtnei jāpaceļas uz brīvi stāvošiem betona balstiem, kas kopā ar karkasu iztur visu celtnes slodzi;
2. ēkas pārsegumam jābūt līmeniskam, lai uz tā varētu izveidot dārzu;
3. iekštelpu sienas jāatbrīvo no nesošām funkcijām, lai varētu veidot brīvu plānojumu;
4. nenoslogotās ārsienas jāpiepilda ar nepārtrauktām horizontālām logu rindām;
5. fasādei jābūt veidotai brīvi, jo tās stabilitāti nodrošina karkasa konstrukcijas.

Celtne, uzcelta atbilstoši šiem principiem, paceļas virs zemes, zem tās ir zālāji, uz jumta – dārzs, tās horizontālie logi ļauj brīvi ieplūst gaismai. Nekas apkārtējā vidē nav izolēts, viss ir savstarpēji saistīts un cilvēks tādā mājā, nebūdams izolēts no dabas, gūst pozitīvas emocijas.

Lekorbizjē izveidojis Parīzes, Barselonas, Riodežaneiro, Buenosairesas, Alžīras, Antverpenes, Stokholmas pilsētbūvnieciskos risinājumus. Nozīmīgākās arhitekta celtnes ir: Tautu Savienības pils Ženēvā (1927, projekts), Savojas villa Puasī (1929), šveiciešu studentu kopmītne Parīzē (1932), ANO ēka Ņujorkā (1947), kapela Ronšānā (1955).

Modernisma arhitektūrai raksturīgas gan absolūti ģeometriskas, gan organiskas [saliedētas, vienotas] formas, izplatot gan starptautiskās formu vērtības, gan uzsverot nacionālās, apspēlējot gan tehnisko, gan dabisko materiālu iespējas. Jaunajai arhitektūrai īpaši svarīgs bija funkcionālisms [celtnes ārējā izskata nosacītība atkarībā no tās konstrukcijas un iekšējā plānojuma, kas savukārt atkarīgi no celtnes funkcijas] un tektoniskā [tektonika – celtnes konstruktīvā uzbūve] programma, par kuras pirmo principu var uzskatīt sienu nesošo funkciju noliegumu, par otro – atteikšanos no dekora, absolūtu klasisko arhitektūras formu noliegumu.

Plašu iespēju reāli izmantot jaunās idejas deva 1919. gadā dibinātās augstākās celtniecības un mākslinieciskās konstruēšanas skolas Bauhaus darbība Veimārā (1925. gadā politiska spiediena dēļ skola pārcēlās uz Desavu, kur 1933. gadā nacisti skolu slēdza). Skolā bija iecerēts rast tēlotājmākslas, projektēšanas, arhitektūras un amatniecības sakausējumu vienā veselumā. Bauhaus skolas apmācību pamatā bija likta prasība izprast ražojamo objektu mākslinieciskos uzdevumus un pārzināt ražošanas tehnoloģiju, tādēļ vienu un to pašu priekšmetu tajā pasniedza gan tēlotājas mākslas meistars, gan arī amatnieks. Tā, piemēram, skolā strādāja gan jaunais Šveices gleznotājs J. Itens, kas izstrādāja krāsas, telpas un kompozīcijas funkciju apguves sektoram jaunu to uztveršanas metodi, gan gleznotājs P. Klē, gan abstrakcionisma izveidotājs V. Kandinskis.

Jaunā, organiskā arhitektūra iekaroja sev tiesības kļūt par mākslu, jo stilistiskās vienotības pamatā lika tādas vērtības kā nosvērtība, saskaņa un jauniem līdzekļiem radīts pievilcīgums.

Pēc Otrā pasaules kara beigām pārvērtējot un tālāk attīstot 20. – 30. gadu arhitektūras sasniegumus, 50. gadu periods arhitektūrā nereti tiek dēvēts par vēlīno modernismu, savukārt periods, kas sākas ar 70. gadiem, ir postmodernisma laiks.

VĒLĪNAIS MODERNISMS. Pēc Otrā pasaules kara beigām par vienu no svarīgākajām karā sagrauto vērtību atjaunošanas laika problēmām arhitektūrā kļuva veco pilsētu rekonstrukcijas un pārplānojuma problēma. Taču savu nozīmi saglabāja arī dzīvojamo māju un jauno administratīvo ēku celtniecība, kas īpaši aktīvi izvērsās 50. gados. Par tipiskiem vēlīnā modernisma arhitektūras piemēriem 50. gados uzskatāmi Ālto ansamblis Seinetsalo, Lekorbizjē celtā Ronšānas kapela, Raita veidotais Gugenheima muzejs Ņujorkā ar spirālveida sienām, vācu modernās arhitektūras līdera H. Šarūna Berlīnes filharmonijas ēka, kā arī Mīsa van der Roes principu garā celtais debesskrāpis Lever – House (arhitekts G. Banšafts) – gigantiskam spogulim līdzīgs 22 stāvu tornis no akvamarīna [jūraszaļš vai gaišzils minerāls] stikla.

50. gadu vidū starptautiskajā arhitektūrā vērojama šķelšanās un atšķirīgu virzienu rašanās, tā savdabīgi sadalot ASV un Eiropas arhitektoniskās tendences.

AMERIKAS arhitektūrā laikā pēc Otrā pasaules kara vērojama lielāka aktivitāte un stilistiskā dažādība nekā Eiropā. Pie tam, it sevišķi ASV, iezīmējās tendence arhitektiem specializēties konkrētas kategorijas celtņu radīšanā. Daļa celtnieku, pievērsušies debesskrāpju celtniecības problēmām, apvienoja Mīsa van der Roes tradīcijas ar Bauhaus un Lekorbizjē tradīcijām, daļa, atskatoties uz klasikas piemēriem vai meklējot jaunas idejas un iespējas, specializējās dzīvojamo māju, rūpniecības kompleksu, teātru un muzeju celtniecībā.

Viens no arhitektūras attīstībai svarīgākajiem ASV arhitektiem gadsimta vidū bija Lūiss Kāns (1901 –1974), kaut arī viņa celtņu skaits nav liels. Kāns projektēja galvenokārt skolas, koledžu ēkas, slimnīcas, dzīvojamās mājas, savos risinājumos tiecoties uz harmoniskas iedarbības monumentalitāti, celtniecībā izmantojot betonu. Nozīmīgākais Kāna sniegums – Pensilvānijas universitātes Ričardsa medicīnas laboratorija Filadelfijā, kuras kompleksu veido četri septiņstāvu torņi (trīs no tiem stikloti).

Lielus panākumus starptautiskā stila principu īstenošanā guva Latīņamerikas (Brazīlijas) arhitekti L. Kosta un O. Nīmeiers.

L. Kosta (1902) tiecās rast jaunas vērtības, apvienojot starptautiskai un brazīliskai (koloniālā baroka) arhitektūrai piemītošas iezīmes. Savukārt Oskars Nīmeiers (1907), ietekmējies no Lekorbizjē un L. Kostas darbiem, jau kopš pirmajiem patstāvīgajiem soļiem mākslā centās izcelt celtņu plastiskās kvalitātes, kā arī izmantot simboliski nozīmīgas formas ēku plānos un atveidos (piemēram, Venecuēlas galvaspilsētai Karakasai iecerētā muzeja projekts milzīga kausa formā). Nīmeiers atzina nevis pakļaušanos tehnikas un funkcionālisma apsvērumiem, bet gan gandrīz neierobežotu brīvību plastisko formu izmantojumā un to apliecina visa viņa arhitekta prakse gan sabiedrisko ēku celtniecībā, gan pilsētu plānojumā. It sevišķi tas vērojams grandiozajā projektā pie Brazīlijas jaunās galvaspilsētas Braziljas celtniecības, ko Nīmeiers veica kopā ar Kostu.

EIROPĀ savukārt vistiešāk sevi apliecināja brutālisma virziens.

BRUTĀLISMS (arī neobrutālisms) veidojās, noliedzot Amerikas dārgo stikla un tērauda arhitektūru, un aicināja lietot betonu – lētāku materiālu, kas ar smagnējās masas izteiksmību ļautu paredzēt arhitektūras formu iespējamās izmaiņas. Brutālismu attīstot, arhitekti tiecās atsegt celtnē ne tikai konstrukciju, bet arī praktiskām vajadzībām izmantojamos elementus – elektriskos kabeļus, ventilācijas ierīces u. c.

Starptautiskais vēlīnā modernisma stils bija ļoti stabili iesakņojies 50. gadu arhitektu praksē, tomēr 70. gadu sākumā tā radošās idejas sāka apsīkt un vadošo vietu pārējo virzienu grupā ieņēma postmodernisms.

POSTMODERNISMA aizsācējs ir amerikāņu arhitekts un teorētiķis R. Venturi (1925), kas māksliniecisko darbību sāka popārta [popārts – XX gs. mākslas virziens, kura pārstāvji dažādos materiālos apspēlēja masu kultūras tēlus un motīvus] ietekmē, tādējādi apliecinot tieksmi uz visu pieņemto normu neievērošanu. Venturi ietekmē, atšķirībā no visiem ierastajiem arhitektūras virzieniem, it sevišķi no starptautiskā vēlīnā modernisma stila, kas pauda saprātīgu, loģisku attieksmi pret konkrētajiem uzdevumiem, postmodernisms attīstīja iracionālu [neatbilstošu saprāta likumiem, neloģisku] pieeju, atzina pat haosu, jo uztvēra to kā vērtību, kas bija pretstatāma mehānistiskās kārtības nedzīvīgumam. Reakcija uz modernismam raksturīgajām standartizētajām, vienveidīgajām ēkām izpaudās organisko formu sarežģīšanā, neuzticībā vienam stilam. Līdz ar to 70. gados notika eklektisma [eklektisms – dažādu mākslas un arhitektūras stilu apvienošana un atdarināšana] jēdziena pārvērtēšana un atzīšana. Eklektisms pavēra arī plašākas iespējas dekoratīvo efektu radīšanai. Ja 60. gados vienkāršība tika uzskatīta par arhitektūras neatņemamu sastāvdaļu, tad 70. gados turpretī par raksturīgu pazīmi kļuva intriģējoša sarežģītība. Postmodernisma pārstāvjiem patika pajokoties par aizmirstiem, vairs nevienu nesaistošiem simboliem un zīmēm, tādējādi piešķirot saviem veidojumiem divnozīmību. Svarīgs šai ziņā bija arī masu kultūras (popārta) iespaids.

Postmodernismasm raksturīga personība ir amerikāņu arhitekts, pedagogs, teorētiķis un praktiķis Čārlzs Mūrs (1925). Viņa darbos eklektisms guvis visspilgtāko izpausmi. Tā, piemēram, Kalifornijas universitātes Kresge koledžas (Santakrusā) studentu kopmītnes kompleksa koka celtnes vietām atgādina triumfa arkas, barokālās Spānijas kāpnes Romā, mauru pils ēkas Alhambrā, vietām – ar humoristiski uztveramus ikdienas veidojumus, kā, piemēram, oratora katedrai līdzīgo mehāniskās veļas mazgātavas fasādi. Komplekss ir pilns ar tādiem pārsteigumiem un studentu aprindās tas ieguvis “klauna pilsētas” nosaukumu.

Dažādie aizgūtie eklektiskie elementi postmodernisma arhitektūrā izmantoti nevis kā materiāls, no kura jāveido vesela celtne, bet tikai kā informācijas līdzeklis. Par galveno mērķi tiek izvirzīts pārsteigt skatītāju, nereti šos elementus ironiski izkārtojot vai pretstatot. Postmodernisms, tiecoties pēc monumentalitātes un simbolikas, bet nespējot to pilnā mērā sasniegt, spiests apmierināties ar asprātīgu joku un ironijas ceļā izraisītiem efektiem.

JĒDZIENI

“Bauhaus” – vācu arhitektūras un projektēšanas augstskola, ko 1919. g. Veimārā (Vācijā) dibinājis arhitekts Valters Gropiuss, lai īstenotu savus centienus tēlotājmākslu, projektēšanu, arhitektūru un amatniecību sakausēt vienā veselumā. 1925. g. politiska spiediena dēļ skola pārcēlās uz Desavu, bet 1933. g. nacisti skolu slēdza. Ar “Bauhaus” saistījušos mākslinieku vidū bija gleznotāji Klē un Kandinskis, kā arī arhitekts Mīss van der Roe.

Konstruktīvisms – revolucionārs virziens Krievijas tēlotājmākslā un arhitektūrā, ko 1917. g. Maskavā iedibināja dizainers, scenogrāfs un grafiķis Vladimirs Tatļins. Iedvesmodamies no kubisma un futūrisma, konstruktīvisti centās no rūpnieciskiem materiāliem radīt abstraktas formas. Arhitektūrā šis virziens radīja tehnoloģiski progresīvas, mašīnām līdzīgas celtnes. Ar šo virzienu saistīti bija tēlnieki Naums Gabo (ASV) un Antuāns Pevzners (Francija), arhitekti Vladimirs Meļņikovs un brāļi Vesņini.

Modernisms – XX gadsimta mākslā plaši izplatīti centieni saraut saites ar XIX gadsimta mākslinieciskajām tradīcijām. Atsacīdamies no tradicionālās intereses par saturu un sižetu, modernisms galvenokārt pievērsās formai un subjektīvajiem pārdzīvojumiem, pētīja mākslinieciskās tehnikas iespējas. Vizuālajā mākslā tas tiešo attēlojumu aizstāja ar abstrakciju; literatūrā rakstnieki eksperimentēja ar apziņas plūsmu un citām vispārpieņemtā secīgā stāstījuma alternatīvām; arhitektūrā dekorativitāti kā galveno mērķi izstūma funkcionalitāte.

Organiskā arhitektūra – XX gadsimta arhitektūras virziens, ko pēc L. H. Salivana organiskās arhitektūras koncepcijas XX gadsimta sākumā konkretizēja un pilnveidoja arhitekts F. L. Raits. Šo teoriju F. L. Raits formulēja darbā “Organiskā arhitektūra, demokrātijas arhitektūra” (1939): arhitektoniskai telpai jābūt individualizētai, nepārtrauktai un plūstošai; celtne organiski jāiekļauj ainavā, lietojot dabiskos materiālus.

Popārts (angliski pop art ‘populāra tautas māksla’) – avangardisma virziens, kas XX gadsimta 50. – 60. gados aizsākās ASV un Rietumeiropas tēlotājmākslā; tam raksturīgi veidojumi no reāliem priekšmetiem, kolāžas, patvaļīgas elementu kombinācijas. Popārta tēli nāca no reklāmām, komiksiem, filmām un televīzijas. Pirmie tā pārstāvji Lielbritānijā bija R. Hamiltons, P. Bleiks un E. Paolocio, Savienotajās Valstīs – Džaspers Džonss, Džims Dains, Andijs Vorhols, Rojs Lihtensteins un Klāss Oldenburgs. Ar savu eklektismu, ironijas izjūtu un rotaļīgumu popārts palīdzēja gatavot ceļu 70. Un 80. gadu postmodernismam.

Postmodernisms – XX gadsimta otrajā pusē (sākot ar 70. gadiem) radies mākslas, arhitektūras, kultūras, ideoloģijas, politikas u. tml. Virziens, kas radies kā reakcija uz modernismu un modernajām sabiedrības attīstības tendencēm (piemēram, pārspīlētu ticību progresam un zinātnes atziņu absolūtam patiesumam); postmodernisti mākslā noraida aizraušanos ar formas un tehnikas tīrību, arhitektūrā un dizainā novēršas no funkcionālisma, apvieno elementus, kas pārstāv dažādus pagātnes stilus (klasicismu, baroku u. tml.), tos izmanto rotaļīgi un asprātīgi, uzsvaru liekot uz virspusējību, nevis dziļumu.