Ieskats baroka mūzikā
Lapiņa M., Blūma D., Zitāne L. Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām. - R: RaKa, 1999.
Morozovs S. Johans Sebastiāns Bahs. - Rīga: Liesma, 1979.
Universāls palīglīdzeklis skolēniem. Literatūra Māksla. - R: Juventa, 1997.
Citēts no: Lapiņa M., Blūma D., Zitāne L. Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām. - R: RaKa, 1999.
Mūzika
1600. gads iezīmēja robežšķirtni, kas diezgan krasi nodalīja iepriekšējo laiku
mūziku no jaunas muzikālās kultūras meklējumiem. Baroka jauninājumi tomēr bija
saistīti arī ar pagātnes sasniegumiem.
Tieksme pēc atbalss efektiem, ko Venēcijā, Svētā Marka katedrālē, panāca ar
dubultkora izmantojumu un divu ērģelnieku savstarpējo sacensību, bija kā signāls
instrumentālo ansambļu izveidei. Te arī meklējami pirmsākumi gan orķestrim, gan
koncertizpildījumam. Vokālajos žanros iecienītais caurviju melodijas motīvs rodams
jau 16. gadsimta dziesmās, ko izpildīja liras pavadījumā.
17. gadsimts apkopoja mūzikas kultūras vēsturē iepriekšējos gadsimtos uzkrāto
pieredzi. Beidzās ieilgusī laicīgās un garīgās mūzikas norobežošanās, kas
sekmēja operas rašanos.
Jaunā virziena piekritēji atsaucās uz Antīkās Grieķijas teātri, kurā ikviens
komponents, arī mūzika, kalpoja galvenajam - darbības un teksta atklāsmei. Tas bija
operas idejas pamats. Pirmie kautrīgie mēģinājumi aprobežojās ar dziedošo runu
(rečitatīvu), ko papildināja (un reizēm arī pārtrauca) kora iestarpinājumi.
Instrumentu skaitam un to izmantojumam vēl nebija lielas nozīmes. Taču, neraugoties uz
visai primitīvo sākumu, jaunais žanrs ātri vien nostiprinājās un kļuva populārs.
Operas žanra izveidošanās liecināja par skaņu mākslas evolūciju, par izmaiņām
sabiedrības apziņā, kas izpaudās laicīgo elementu lomas pieaugumā. Opera veidojās
kā sintētisks mākslas veids, tā apvienoja teātri, dzeju, deju un mūziku. Tās
mākslinieciskā iedarbība bija ļoti spēcīga. Opera ietekmēja arī pārējās
mūzikas sfēras. Pateicoties tai, radās jauni instrumentālās mūzikas žanri -
uvertīra, orķestra un baleta svīta. Simfonija veidojās, līdzīgi operai izmantojot
muzikālo dramaturģiju un tēlu sistēmu. Operai raksturīgās formas, koncerttipa
vokālais stils un kompozīcijas principi ienāca arī garīgajā mūzikā - oratorijā un
kantātē. Jauno žanru aizsāka Klaudio Monteverdi (1567 - 1643) operā
"Orfejs", ko 1617. gadā iestudēja Mantujā. Moteverdi bija izcils vokālās
polifonijas meistars. Viņš kļuva par pirmo muzikālās drāmas autoru. Monteverdi bija
pārliecināts, ka melodijas raksturu nosaka vārds, dzejas valoda. Viņš uzskatīja, ka
operas kopnoskaņa ir atkarīga no tajā ietvertās drāmas psiholoģiskajām kolīzijām,
kas pamatā nosaka varoņu rīcību. Mūzikai vajadzēja izteikt un atklāt cilvēku
raksturu daudzveidību sarežģītās situācijās.
17. gadsimta vidū par opermākslas centru kļuva Venēcija. Līdz tam opera sev mājvietu
bija atradusi augstdzimušo pilīs, bet Venēcijā tā pārcēlās uz pilsētas teātriem.
Līdz ar to teātru eksistenci noteica to ieņēmumi, nevis kāds bagāts mecenāts. Pirmo
publisko Sankasjāno operteātri atklāja 1637. gadā, un tā milzīgie panākumi
veicināja teātru attīstību. Venēcijas itāļu operā sākās dramatiskās
dziedāšanas mākslas uzplaukums. Muzikālā drāma pārvērtās par spožu koncertu,
kura dalībnieki bija tērpti operas kostīmos.
17 . gadsimta otrajā pusē Neapolē izveidojās t. s. nopietnā opera - opera seria - ar
mitoloģisku vai vēsturisku sižetu, ko izveidoja Alesandro Skarlati (Scarlatti, 1660 -
1725). Skarlati radīja operā jaunu vokālo stilu. Viņa skaistās un plūstošās
melodijas bija poētiskas un lirisku jūtu piepildītas. Skarlati ļoti nopietni
pievērsās orķestra partijai, ar skopiem līdzekļiem panākot oriģinālu un jaunu
orķestra skanējumu. Lielu uzmanību viņš veltīja orķestra priekšspēlēm, sekmējot
itāļu trīsdaļīgās uvertīras - klasiskās simfonijas aizsācējas - izveidi.
* * *
Instrumentālā mūzika par patstāvīgu nozari nekļuva uzreiz. Ilgu laiku tā kalpoja
kā dziedājuma pavadījums. Tieši 17. gadsimtā notika izmaiņas arī šajā žanrā, jo
pamazām attīstījās dažādās sadzīviskās un koncerttipa muzicēšanas formas.
Attīstījās polifonās un homofonās mūzikas formas. Garīgajā mūzikā dominēja
polifonija, bet homofonija, kas sakņojās dziesmā un dejā, bija tuvāka sadzīves
mūzikai, tādējādi veicinot koncertžanru izveidošanos.
Instrumentālā polifonija saistījās ar ērģeļmūzikas attīstību. Baznīcas
ērģeles pavadīja dziedājumu, un ērģelnieki no kora pārņēma vokālās
daudzbalsības formas un paņēmienus. Ērģeļmūzikai ir gara attīstības vēsture.
Sākot ar 17. gadsimta otro pusi, tajā ienāca daudz jauna. Itālijā, piemēram,
lielākā cieņā bija graciozā, melodiski izteiksmīgā un viegli pārnēsājamā
vijole. Francijā populārāka bija laicīgā mūzika, ko noteica klavesīna mūzikas
attīstība. Pilnīgi pretēji tas bija Vācijā, kur ērģelnieki diriģēja kori,
spēlēja pavadījumu draudzes lūgšanām, atskaņoja instrumentālus skaņdarbus. Šis
instruments piesaistīja izcilākos vācu mūzikas talantus. Citās zemēs ērģeļmūzika
savu nozīmi pamazām zaudēja, turpretī Vācijā tā ar katru jaunu paaudzi radīja
citus meistarus. Virsotne bija J. S. Bahs.
Mūzika XVII gadsimtā
XVII gadsimts ir instrumentālo žanru patstāvīgas attīstības pirmais periods.
Instrumentālā sfēra no baznīcas un sadzīves mūzikas, kur tai bija lielākoties
pakļauta loma, laika ritumā no XVI līdz XVIII gadsimtam pārauga laicīgā
koncertmuzicēšanā. Tieši šajā periodā veidojās patstāvīgs, no vokālās
polifonijas neatkarīgs instrumentālais stils, kristalizējās nozīmīgas
instrumentālās mūzikas formas.
Skaidri iezīmējās divas ievirzes: no vienas puses, polifonie žanri, kuru attīstība
veda no senākās monotematiskās kanconas uz klasisko fūgu, no otras puses, homofonie
žanri, kas attīstījās no sadzīves mūzikas deju formām uz svītu. Taču šīs
ievirzes reizēm saskārās un krustojās, bagātinoties viena ar otras sasniegumiem. Par
svarīgu instrumentālu žanru XVII gadsimtā kļuva sonāte, kas pakāpeniski sintezēja
arī citu žanru sasniegumus.
Instrumentālo formu kristalizēšanās process norisēja paralēli atsevišķu
instrumentu un to ansambļu specifikas izkopšanai, instrumentālā stila attīstībai.
Tā, piemēram, attīstība no ričerkara un kanconas uz fūgu pirmām kārtām norisa
ērģeļmūzikas novadā. Savukārt svītas tapšana vistiešāk bija saistīta ar
klavesīna repertuāru, bet sonātes un koncerta attīstības pamatlīnija raisījās
vijoļmūzikā un uz stīgu instrumentu bāzes veidoto orķestru repertuārā.
Ērģeles XVII gadsimtā bija sarežģīts instruments ar ievērojamām mākslinieciskām
iespējām un izkoptām tradīcijām, ar savu "stilu". Pats nozīmīgākais
process gadsimta gaitā bija ērģeļu pakāpeniska atbrīvošanās no baznīcas diktāta,
no dievkalpojuma tiešajiem uzdevumiem. Ērģeļmūzikas koncerti, kas šajā laikā
notika baznīcā, ar to bija saistīti vairs tikai formāli. Dažādu zemju
ērģeļspēles meistari dažādā mērā piedalījušies šo procesu veidošanā,
pakāpeniski padziļinot ērģeļmūzikas satura sfēru un līdz ar to piešķirot tai
individuālu raksturu. Tas saistīts arī ar izteiksmīgas tēmas rašanos šā vārda
muzikālajā nozīmē, ar šīs tēmas attīstību, kas savukārt veido jaunu veselā -
kopuma izpratni.
Minētās parādības vērojamas jau Jana Pītera Svēlinka (1562 - 1621) daiļradē,
kurš pārtvēra Venēcijas ērģeļskolas sasniegumus (XIV-XVII gs. mijā) un anticipēja
ērģeļmūzikas tālāko attīstību ievērojamam laikposmam.
* * *
J. P. Svēlinks aizsāka lielo fūgu un korāļu variāciju tradīciju, uz kuras pamata vēlāk izauga J. S. Baha ērģeļmūzika, turpretī itālis Džirolāmo Freskobaldi (1583-1643) veidoja citu strāvojumu, kura centrā bija daudzveidīgas "jauktās polifonās formas (kanconas) un patētiskas improvizācijas (tokātas). Arī šis virziens veda uz J. S. Baha ērģeļmūziku, tikai pa citu ceļu.
* * *
Lai gan klavesīna mūzika kā patstāvīgs žanrs sāka attīstīties vēlāk nekā
ērģeļmūzika, XVII gadsimtā šī disproporcija izlīdzinājās - gandrīz ikviens no
redzamākajiem autoriem (to skaitā arī ērģeļmūzikas speciālisti) ir komponējis
mūziku klavesīnam. Faktiski būtu jārunā par klavīra mūziku (lat. clavis - atslēga,
resp. taustiņš, kas "atslēdz" to vai citu skaņu), ja ar klavīru saprotam
veselu taustiņinstrumentu grupu, kuras galvenie paveidi bija klavihords (skaņa rodas,
metāla plāksnītei uzsitot pa stīgu un paliekot pie tās) un klavesīns (skaņa rodas,
stīgu aizķerot ar putna spalvu, vēlāk - ar ādas plektru). Savukārt arī klavesīnam
ir vairāki paveidi (spinets, virdžināls, čembalo, harpsihords u. c.). Vairums
skaņdarbu tomēr bija iecerēti klavesīnam, tādēļ arī lietojam šo skanīgo un
pierastāko vārdu.
Pēc angļu virdžinālistu skolas, kas izveidojās XVI gadsimtā, klavesīna mūzikas
tālākā attīstība it kā izkliedējās pa dažādām Eiropas zemēm. Priekšplānā
izvirzījās divi žanri: variācijas un svīta. Svīta apmēram XVII gadsimta vidū
izveidoja savu normatīvo uzbūvi no četrām pamatdejām: no vācu alemandes, franču
kurantes, spāņu sarabandas un angļu žīgas. Dejas svītā jau atbrīvojušās no sava
tiešā sadzīves uzdevuma un kļuvušas par koncertskaņdarbiem. Tāds koncertskaņdarbs
ir arī pati svīta, kurā dejas sakārtotas pēc kontrastu principa. Kontrastē gan deju
raksturs un temps, gan arī metrs un ritms, ,pie tam kontrastu asums uz beigām pieaug -
šis princips paliek būtisks arī vēlākajos ciklos līdz pat sonātes un simfonijas
ciklam.
Sākot ar XVII gadsimta vidu, klavesīna mūzikas avangardā izvirzījās franču
klavesīnistu skola. Tās nozīmīgākie, redzamākie pārstāvji darbojās nākamā
gadsimta hronoloģiskajos un stilistiskajos ietvaros, taču arī šīs skolas aizsācēji
Žaks Šambonjērs (1602-1672) un Luijs Kuperēns (1626-1661) pelna ievērību ar rūpīgu
darbu svītas žanrā. Viens no svarīgākajiem momentiem - jauna tipa ornamentētas
melodijas veidošanās, kas bija iespējama tikai jaunā akordiskā stila apstākļos.
Otrs iezīmīgs moments - blakus dejām svītās tiek iekļautas programmatiskas
miniatūras: nelielas skaņu gleznas, portreti, kas paplašina svītas tēlu loku.
Līdztekus variācijām svītās izplatījās arī rondo forma.
* * *
Paši "modernākie" XVII gadsimta žanri - koncerts un sonāte visagrāk,
visplašāk un mākslinieciski visnozīmīgāk attīstījās instrumentālā ansambļa
sfērā. Ansambļu sastāvs šajā laikā joprojām bija ļoti daudzveidīgs un
nenoteikts: grūti novilkt skaidru robežlīniju starp kameransambli un orķestri, reizēm
pat nebija norādīts instrumentu sastāvs. Ansambļu tipi vēl tikai kristalizējās.
Tieši šajā atlases un tipizācijas procesā pakāpeniski izvirzījās soloinstrumenti
kā melodiskās funkcijas paudēji. Tas liecina par monodiskā (homofoni harmoniskā)
stila uzvaru arī šajā mūzikas nozarē. Priekšplānā izvirzījās izteikti melodisks
instruments - vijole, kas ar savām mākslinieciskajām iespējām atstāja ēnā agrāk
pazīstamākos instrumentus violu un lautu.
Vijoļmūzikas dzimtene ir Itālija, kur tā bija pazīstama jau XVI gadsimtā. XVII
gadsimtā Itālijā secīgi izveidojās vairākas skolas (Venēcijas, Boloņas u. c.),
kuru darbībā izkristalizējās divi galvenie sonātes paveidi, kas bija dominējošie
līdz pat J. S. Baham. Pirmais paveids - baznīcas sonāte (sonata da chiesa), kas bija
rakstīta trim instrumentālām partijām (triosonāte): parasti divām vijolēm un basam,
ko sauca par continuo un ko atskaņoja čells un taustiņinstruments, šajā gadījumā -
ērģeles, jo sonātes bija iecerētas baznīcas koncertiem. Otrais paveids - kamersonāte
(sonata da camera), kas bija atskaņojama mājas apstākļos ar klavesīnu. Šīs sonātes
arī rakstīja vai nu trio sastāvam, vai soloinstrumentam un basam (continuo). Tas bija
gluži jauns laicīgs žanrs, kas bija pilnīgi brīvs no baznīcas gan tēlainā satura
ievirzes, gan atskaņojuma apstākļu ziņā (galvenokārt šīs sonātes izpildīja
mecenātu salonos ar izmeklētu sabiedrību) .
Viens no redzamākajiem vijoļmūzikas meistariem XVII gadsimtā ir Arkandželo Korelli
(1653-1713). Apguvis vijoļspēles mākslu Boloņā, Korelli drīz guva ievērību arī
Romā, kur, strādādams par kapelmeistaru pie mecenātiem B. Panfīli un vēlāk pie P.
Otoboni, viņš ņēma dalību arī slavenās "Arkādijas akadēmijas" darbā.
* * *
A. Korelli var droši dēvēt par senās sonātes klasiķi, bet viņa sacerējumi senā
orķestra koncerta žanrā līdz ar G. F. Hendeļa un J. S. Baha koncertiem ir
pirmsklasiskā laikmeta augstākās virsotnes. Šā senā koncerta apzīmējums ir
concerto grosso - lielais koncerts. Ar šo apzīmējumu vispirms saprotam ansambļa tipu -
visu orķestri (grosso, tutti), no kura atsevišķi izdalīta koncertējoša grupa
(concertino): parasti divas vijoles ar melodiski attīstītākām, izvērstākām
partijām un bass. Concertino grupa spēlē nepārtraukti. Pārējo instrumentu (tutti)
iestāšanās izraisa dinamikas, kolorīta, faktūras (skaņuraksta blīvuma) kontrastus.
Ar koncertēšanu tolaik saprata arī jebkādu balssvedības aktivizāciju un
individualizāciju. Tādējādi instrumentu koncertēšana, to specifikas izpratne un
izmantošana visnotaļ bagātināja skaņurakstu ar kontrasta elementiem, padziļināja
individuālās ekspresijas izpausmes, veicināja kustīgo balsu patstāvību, sagatavojot
vēlāko atteikšanos no ciparotā basa (conlinuo) zināmā mērā stindzinošās
smagnējības.
A. Korelli concerti grossi salīdzinājumā ar sonātēm ir atturīgāki un vienkāršāki
melodikas ziņā. Arī harmoniskajā valodā komponists izmantojis skaidras, līdzsvarotas
krāsas, kas veicina koncertu dominējošo īpašību - cildena miera un harmonijas
izjūtu.
Concerto grosso uzplaukums bija straujš un plašs, taču ne visai ilgs. Drīz vien
jaunā, topošā simfonija guva virsroku pār orķestra koncertu, bet koncertēšanas
princips, savdabīgi transformējoties viena instrumenta izcelšanā, noveda pie
solokoncerta žanra. Par tā pamatlicēju uzskatāms A. Vivaldi, kurš turpināja itāļu
vijoļspēles labākās tradīcijas un kura daiļrade ietilpa jaunā XVIII gadsimta
hronoloģiskajos un stilistiskajos ietvaros.
Antonio Vivaldi (ap 1680-1741) dzimis Venēcijā; šeit sākusies arī viņa
mākslinieciskā darbība - nākamais komponists bija slavens vijoļvirtuozs un
diriģents. Kaut arī XVIII gadsimta pirmajā trešdaļā A. Vivaldi slava bija
aizskanējusi jau līdz Parīzei, Austrijai un Vācijai, komponists palika uzticīgs
dzimtajai pilsētai (tikai dažus gadus viņš darbojās Mantujā, 1718-1722). A. Vivaldi
bija temperamentīgs, ļoti dzīvs un kustīgs cilvēks ar lielisku organizatora prasmi un
lietišķu ķērienu. Galu galā šī komponista rosīgā praktiskā darbība tomēr
nevarēja neiespaidot viņa attiecības ar baznīcu, kuras ietekme Venēcijā joprojām
bija milzīga, tādēļ mūža nogali, sākot ar 30. gadu beigām, viņš pavadīja
Vīnē.
A. Vivaldi plašajā daiļrades mantojumā (apmēram 40 operas, garīgi skaņdarbi,
kantātes, vairāk nekā 20 simfonijas, virkne sonātu u. c.) goda vietu ieņem komponista
mīļākais žanrs - koncerts. Ar savu pacilātību, spožumu, artistiskumu koncerts bija
ļoti piemērots gan Vivaldi mākslinieciskajai individualitātei, gan plašajai
demokrātiskajai auditorijai, uz kuru komponists apzināti orientējās, A. Vivaldi
sarakstījis milzīgu skaitu koncertu - ap 50 concerti grossi un ap 410 (!) solokoncertu.
Komponista solokoncerti radīti visdažādākajiem soloinstrumentiem: blakus
vijoļkoncertiem (228) ir koncerti čellam, flautai, fagotam, mandolīnai, mežragam utt.
Acīmredzot Vivaldi piemitusi sevišķi attīstīta tembrālā uztvere, jo viņa
meklējumi šajā sfērā izceļas ar konsekvenci un spožiem panākumiem.
Salīdzinājumā ar A. Korelli mūzikas cildeno vispārinātību un līdzsvarotību
Vivaldi māksla ir konkrētāka, lakoniskāka, tā ļoti tieši balstīta uz žanriska
pamata. Arī cikla arhitektonikā Vivaldi nostabilizējis lakonisko, trīsdaļīgo uzbūvi
ar spēcīgi izteiktiem kontrastiem daļu starpā (ātri - lēni - ātri). Varbūt
visspilgtākais elements viņa koncertos ir tematisms, pati mūzikas doma tās
sākotnējā izklāstā: ļoti reljefa, dzīva, ekspresīva - pat līdz vizuālu
asociāciju robežai. Viens no spilgtākajiem šā tematisma vaibstiem ir ass, reizēm
specifisks ritms, kas iegūst ostinato nozīmi zināmā attīstības posmā. Vivaldi
izstrādāto kompozīcijas likumsakarību vidū jāatzīmē pirmās daļas rondoveida
uzbūve, kur pamatmateriāls parasti uzticēts tutti.
Daudzi no Vivaldi koncertiem ir programmatiski - autors devis klausītājiem noteiktu
ievirzi ar nosaukumiem gan visam koncertam, gan dažkārt pat tā daļām. Plaši
pārstāvēti dabas tēli (slavenais koncertu cikls "Gadalaiki", koncerts
"Vētra uz jūras"), dažkārt ar samērā spēcīgu psiholoģisku zemtekstu
("Nakts"). Sastopam arī lirisko izjūtu atspoguļojumu ("Atpūta",
"Nemiers"), mitoloģisku un reliģisku sižetu metus. Vivaldi darbi spēcīgi
iesakņojušies koncertpraksē un gūst aizvien jaunus cienītājus.
A. Vivaldi daiļrade praktiski izvērtās XVIII gadsimtā. Viņa, tāpat kā A. Korelli un
citu itāļu komponistu veikumi instrumentālajā mūzikā, īpaši koncerta žanrā,
nozīmīgi ietekmēja Baha un Hendeļa darbību. Viņu daiļradē asimilējās arī
svarīgākās XVII gadsimta stilistiskās izpausmes, pilnveidojās ar tām saistītie
tehnikas principi un rakstības paņēmieni. Šo komponistu aizsāktie procesi
Rietumeiropas mūzikā turpinājās līdz XVIII gadsimta vidum.
Citēts no: Morozovs S. Johans Sebastiāns Bahs. - Rīga: Liesma, 1979.
Galvenie J. S. Baha dzīves dati
l685, 21. marts (pēc Gregora kalendāra 31. marts) - Tīringenes pilsētā Eizenahā
piedzimst Johans Sebastiāns Bahs, pilsētas mūziķa Johana Ambrozija dēls.
1693-1695 - Mācības skolā.
l694 - Mātes Elizabetes, dzimušas Lemmerhirtas nāve. Tēva otrās laulības.
1695 - Tēva nāve; pārcelšanās pie vecākā brāļa Johana Kristofa Ordrufā.
1696 - 1700 sākums - Mācības Ordrufas licejā; nodarbības dziedāšanā un mūzikā.
1700, 15. marts - Pārcelšanās uz Līneburgu, ieskaitīšana par stipendiātu
(dziedāšanas) Sv. Miķeļa baznīcas skolā.
1703, aprīlis - Pārcelšanās uz Veimāru, dienests "Sarkanās pils" kapelā.
Augusts - Pārcelšanās uz Arnštati; Bahs - ērģelnieks un dziedāšanas skolotājs.
1704, aprīlis - Pirmās savas kantātes atskaņojums.
1705-1706, oktobris - februāris - Brauciens uz Lībeku, Dītrihē Bukstehūdes
ērģeļmākslas studijas. Konflikts ar Arnštates konsistoriju.
1707, 15. jūnijs - Baha apstiprināšana ērģelnieka amatā Milhauzenē.
17. oktobris - Precības ar Mariju Barbaru Bahu.
1708, pavasaris -- Izdots pirmais skaņdarbs - "Vēlēšanu kantāte".
Jūlijs - pārcelšanās uz Veimāru par hercoga kapelas galma ērģelnieku.
1710, 22. novembris - Pirmā dēla Vilhelma Frīdemaņa (nākamā "Halles Baha")
piedzimšana.
1714, 8. marts - Otrā dēla Kārļa Fīlipa Emanuela (nākamā "Hamburgas
Baha") piedzimšana. Brauciens uz Kaseli.
1715, 11. maijs - Trešā dēla Johana Gotfrida Bernharda piedzimšana.
1717, jūlijs - Bahs pieņem Kētenes firsta Leopolda priekšlikumu kļūt par galma
kapelas kapelmeistaru.
Septembris - Brauciens uz Drēzdeni, Baha - virtuoza panākums.
Oktobris - Atgriešanās Veimārā; lūgums par atbrīvošanu no amata, pēc hercoga
pavēles arests no 6. novembra līdz 2. decembrim. Pārcelšanās uz Kēteni. Brauciens uz
Leipcigu.
1720, maijs - Brauciens ar firstu Leopoldu uz Karlsbādi.
Jūlija sākums - Sievas Marijas Barbaras nāve.
1721, 3. decembris - Laulības ar Annu Magdalēnu Vilki.
1723, 7. februāris - Pārbaudes spēle Toma baznīcas kantora amatam, atskaņojot
Leipcigā kantāti Nr. 22.
26. marts - "Sv. Jāņa pasijas" pirmais izpildījums.
Maijs - Bahs stājas Sv. Toma baznīcas kantora un skolas pasniedzēja amatā.
1729, februāris - "Mednieku kantātes" izpildījums Veisenfelsā,
Saksijas-Veisenfelsas galma kapelmeistara nosaukuma piešķiršana.
15. aprīlis - "Sv. Mateja pasijas" pirmais izpildījums Toma baznīcā.
Domstarpības ar Toma skolas padomi. Bahs vada studentu biedrību Colleglum musicum.
1730, 28. oktobris - Vēstule bijušajam skolasbiedram G. Erdmanam, kurā aprakstīti
neciešamie dzīves apstākļi Leipcigā.
1731, janvāris - Dēls Kārlis Fīlips Emanuels kļūst par čembalistu Torna baznīcā.
1732 - "Kafijas kantātes" izpildījums.
21. jūnijs - Dēla Johana Kristofa Fridriha (nākamā "Biksburgas Baha")
piedzimšana.
1734, decembra nogale - "Ziemassvētku oratorijas" atskaņojums.
1735, jūnijs - Bahs ar dēlu Gotfrīdu Bernhardu Mīlhauzenē. Dēls iztur
pārbaudījumus ērģelnieka amatam.
5. septembrī piedzimst pēdējais dēls Johans Kristians (nākamais "Londonas
Bahs").
1736 - Sākums divu gadu "cīņai par prefektu" ar Toma skolas rektoru J.
Ernesti.
19. novembrī Drēzdenē tiek parakstīts dekrēts par karaļa galma komponista nosaukuma
piešķiršanu Baham. Draudzība ar krievu sūtni G. Keizerlingu.
1. decembris - Divu stundu ilgs koncerts Drēzdenē uz Zilbermaņa ērģelēm.
1738, 28. aprīlis - "Nakts mūzika" Leipcigā. Bahs pabeidz "Augsto
mesu".
1739. 27, maijs - Johana Gotfrīda Bernharda nāve Jēnā
1740 - Bahs pārtrauc "Mūzikas kolēģijas" vadību.
1741 - Vasarā Bahs viesojas pie dēla Emanuela Berlīnē. Brauciens uz Drēzdeni.
1742 - Iznāk "Klaviervingrinājumu" pēdējais ceturtais sējums,
30, augusts - "Zemnieku kantātes" izpildījums.
1745 - Drēzdenes jauno ērģeļu izmēģinājums.
1746 - Dēls Vilhelms Frīdemanis kļūst par pilsētas mūzikas direktoru Hallē. Baha
brauciens uz Sčortavu un Naumburgu.
1349, 20. Janvāris - Meitas Elizabetes saderināšanās ar Baha skolnieku Altnikolu.
Iesākta "Fūgas māksla".
Vasara - slimība, aklums. Johans Frīdrihs sāk spēlēt Biksburgas kapelā
1750, Janvāris - Neveiksmīgas acu operācijas, pilnīgs aklums. Kontrapunktu sacerējums
"Fūgas māksla" un fūgas par tēmu B-A·C-H. Korāļu apdaru pabeigšana.
28. jūlijs -· Johana Sebastiāna Baha nāve.
31. jūlijs - Apbedīšana pie Sv. Jāņa baznīcas.
ĪSS JOHANA SEBASTIANA BAHA SKAŅDARBU SARAKSTS
Vokāli instrumentālie skaņdarbi: ap 300 garīgo kantātu (saglabājušās 199); 24
laicīgās kantātes (to skaitā Mednieku, Kafijas, Zemnieku kantāte); motetes, korāļi;
Ziemassvētku oratorija; "Sv. Jāņa pasija", "Sv. Mateja pasija",
"Magnifikāts", Mesa si minorā ("Augstā mesa"). 4 īsās mesas.
Ārijas un dziesmas - no Annas Magdalēnas Bahas otrās "Nošu burtnīcas".
Orķestrim un orķestrim ar soloinstrumentiem: 6 Brandenburgas koncerti; 4 svītas
("uvertīras"); 3 koncerti klavesīnam ar orķestri; 3 koncerti diviem
klavesīniem ar orķestri; 2 koncerti trim klavesīniem ar orķestri; 1 koncerts četriem
klavesīniem ar orķestri; 3 koncerti vijolei ar orķestri; koncerts flautai, vijolei un
klavesīnam.
Skaņdarbi vijolei, čellam, flautai ar taustiņinstrumentu (klavesīnu) un solo: 6
sonātes vijolei un klavesīnam; 6 sonātes flautai un klavesīnam; 3 sonātes violai da
gambai (čellam) un klavesīnam; trio - sonātes; 6 sonātes un partitas vijoles solo; 6
svītas (sonātes) čella solo.
Taustiņinstrumentam (klavesīnam): 6 "angļu" svītas; 6 "franču"
svītas; 6 partitas; Hromatiskā fantāzija un fūga; Itāļu koncerts; Labi temperētais
klavesīns (2 sējumi, 48 prelūdijas un fūgas); Goldberga variācijas; Invencijas divām
un trim balsīm; fantāzijas, fūgas, tokātas, uvertīras, kapričo u. c.
Ērģelēm: 18 prelūdijas un fūgas; 3 fantāzijas un fūgas; fūgas; 6 koncerti;
Pasakalja; pastorāle; fantāzijas, sonātes, kanconas, trio; 46 korāļu prelūdijas (no
Vilhelmam Frīdemanim Baham veltītās Ērģeļu grāmatiņas); "Šūblera
korāļi"; 18 korāļi ("Leipcigas"); daži korāļu variāciju cikli.
Muzikālais upurējums. Fūgas māksla.
DIVAS JOHANA SEBASTIĀNA VĒSTULES
Ir saglabājušās divas Johana Sebastiāna vēstules. Šie divi dokumenti, datēti ar
1729. gada augustu un septembri, jo labi parāda patiesos Baha tālaika pārdzīvojumus.
Pirmā vēstule - plašs vēstījums Leipcigas pilsētas rātei, vēstule, kurā Bahs
cīnās par "noregulētu mūziku". Viņš saglabā pedagoga, kapelmeistara,
garīgajai mūzikai uzticama mākslinieka izturību un cieņu. Šīs vēstules nosaukums
skan tā: "Īss, bet augstākā mērā nepieciešams projekts baznīcas mūzikas
labākai apkalpošanai kopā ar objektīviem spriedumiem par tās panīkumu".
Vēstulē runāts par instrumentālās mūzikas izpildītāju vijolnieku, altistu,
čellistu, kontrabasistu un flautistu trūkumu. Bahs piemin pilsētas mūziķus, tomēr
piemetina: "...kautrīgums man liedz izteikties kaut cik patiesi par viņu vērtību
un mūzikas zināšanām." Viņš nemet visus mūziķus pār vienu kārti un tālab
raksta, ka "šīs personas, ko bieži vien godā par nopelniem bagātām, bieži vien
neprot, kā tas pienāktos, savu amatu".
Kantors ir pārliecināts par nenovēršamu; strauju mākslas progresu. Viņš tuvu
iepazinies ar "Mūzikas kolēģijas" jauniešiem - ar apdāvinātiem,
zinātkāriem, izglītotiem, labas gaumes cilvēkiem. Viņš uzstājas par viņu iesaisti
Leipcigas koros un orķestros. Bet turpat piebilst: ne stipendijas, ne honorārus viņiem
nemaksā; pat "mazās benefices" viņš nav tiesīgs tiem izmaksāt. "Kurš
gan par velti strādās vai veiks savu pienākumu?" - lietišķi; bet jau
kaujinieciskā tonī vaicā vēstules autors.
Apvaldīti, taču pārliecinoši viņš pierāda, ka, uzņemot skolā "daudzus
necienīgus un mūzikai vispār nepiemērotus zēnus, tai vajadzēja pasliktināties un
samazināties" un "mūzikas korim vajadzēja iet pretī panīkumam". No
piecdesmit četriem audzēkņiem kantors izceļ "septiņpadsmit derīgos",
divdesmit uzskata par nesagatavotiem, pārējos septiņpadsmit par
"nepiemērotiem". Viņš aicina "rūpīgi apspriest, vai var tālāk
līdzīgos apstākļos pastāvēt mūzika"...
Citu Vācijas pilsētu materiāli nodrošinātos mūziķus viņš nenosauc par svešzemju
māksliniekiem, bet taisni par viņiem domā, pieminēdams Saksijas galvaspilsētu:
"Pietiek aizbraukt uz. Drēzdeni un paskatīties, kādu atalgojumu no karaliskās
augstības tur saņem mūziķi." Vēstules autors ar rūgtumu runā par tēvzemes
mūziķu likteni: vācu mūziķi "rūpēs par dienišķo maizi nevar i domāt par
savu pilnveidošanos vai par to, lai izvirzītos".
"Un tāpat jau apbrīnu rada," lappusi tālāk atzīmē Bahs, "ka no . . .
vācu mūziķiem prasa, lai viņi būtu spējīgi tūliņ ex tempore (ar improvizatorisku
ātrumu. S. M.) izpildīt visdažādākos mūzikas veidus, vai nu tie būtu no Itālijas,
Francijas, Anglijas, vai no Polijas . . ."
"Īso projektu" izlasīja mūzikā mazzinīgi Leipcigas ierēdņi. Taču kantors
nepiekāpās.
"Mūzika patlaban atrodas pavisam citos apstākļos nekā agrāk; māksla
pilnveidojusies visai spēcīgi, apbrīnas gaume pietiekami mainījusies, tā ka arī
mūzika savā iepriekšējā veidā mūsu ausīm vairs neskan un tādēļ prasa nozīmīgu
palīdzību, lai būtu iespējams izmeklēt un norīkot tādus izpildītājus (subjektus),
kuri apmierinātu pašreizējo mūzikas gaumi un tiktu galā ar jaunajiem mūzikas
veidiem, ar to apmierinot gan komponistu, gan viņa darbu."
Rets Baha izteikums par mūzikas mākslas progresu. Kā labs Eiropas pagātnes mūzikas
pazinējs viņš savus radošos nodomus saista ar tās nākotni. Bahs uzrakstīja
lappuses, kurās ar lietišķu precizitāti un lakonismu izsacīta ģēnija bezizeja
pedantiski mietpilsoniskajos apstākļos, varizejiski aprobežotajā toreizējā vācu
sabiedrībā.
Vēstule datēta ar 1730. gada 23. augustu. Dienu iepriekš sava dzīvokļa kabinetā, aiz
kura logiem saulrieta krāsās laistījās dārzi, Johans Sebastiāns to pārrakstīja
tīrrakstā. Deviņarpus lappuses ciešiem gotiskiem burtiem, debeszilā aploksnē.
* * *
Oktobrī ir uzrakstīta otra vēstule, kas nav gājusi zudumā. Bahs tajā stāsta par personisko ģimenes dzīvi, stāsta par neapskaužamo mūziķa likteni un ar neslēptu rūgtumu vēstī par savu bezcerīgo stāvokli Leipcigā. Viņš nelūdz palīdzību no kāda vācu zemju vai pilsētu valdnieka, bet lūdz to no bērnības un jaunības drauga Georga Erdmana, Ordrufas skolas un Līneburgas liceja klasesbiedra.
* * *
Pelēks, pat mazlietiņ netīra toņa papīrs, nelīdzeni apgriezts labajā malā,
tieši tāds pats, uz kāda uzrakstīts mūzikas atskaņojuma uzlabošanas
"Projekts". Vēstule sākas ar prāvu atkāpi, kas aizņem vismaz trešdaļu
lapas, tajā atstātas platas, tukšas malas. Četras lappuses - bez viena svītrojuma.
Pārsmalcināti izzīmēti atsevišķi burti. Pēdējā lapā tik tikko pieticis vietas
noslēguma rindām. Prāviem burtiem - vēlreiz! - godpilna uzruna, bet sīkiem,
sīkākiem par visām citām vēstules rindām paraksts.
Nocitēsim pilnībā šo vēstuli.
"Jūsu augstdzimtība.
Atvainojiet mani, Jūsu veco, uzticamo kalpu un draugu, ka atļāvos Jūs traucēt. Jau
četri gadi pagājuši no tā laika, kad Jūs mani aplaimojāt ar atbildi uz manu
vēstuli. Cik es atminos, Jūs lūdzāt pastāstīt par dažiem liktenīgiem notikumiem.
Mans liktenis no jaunības gadiem, ieskaitot mutation (pārmaiņu), kuras rezultātā
kļuvu par kapelmeistaru Kētenē, Jums zināms. Tur man bija žēlsirdīgs un mūziku
mīlošs firsts, kura dienestā es domāju nokalpot visu mūžu. Bet lemts bija notikt
tā, ka pieminētais Serenissimus (Viņa gaišība) apprecējās ar Bērenburgas princesi,
un tad sāka likties, ka pieminētā firsta noslieksme uz mūziku sāk dzist, jo vairāk
tāpēc, ka jaunā princese izrādījās amusa (nemuzikāla); tālab Dievam labpatikās,.
lai es izrādītos šeit par mūzikas direktoru un kantoru Sv. Toma skolā, kaut arī
sākumā man likās pavisam dīvaini, ka es no kapelmeistara vietas tiku aicināts par
kantoru; tādēļ es vilcinājos ar savu lēmumu ceturtdaļgada garumā, bet man šo darbu
aprakstīja par tik izdevīgu, ka beigu beigās - bez tam maniem dēliem vajadzēja sākt
mācīties - nolēmu Visuaugstā vārdā doties uz Leipcigu, piekritu pārbaudei, pēc
kuras pieņēmu šo pārmaiņu. Šeit pēc Dieva gribas atrodos arī patlaban. Bet, tā
kā 1) es uzskatu, ka šis darbs nepavisam nav tik vērtīgs, kā man to aprakstīja, 2)
man atņemti daudzi dienesta ienākumi, kuri pienākas pēc šā amata, 3) ļoti dārga
šeit dzīve, 4) dīvaina un mazuzticīga mūzikai priekšniecība, - kālab esmu spiests
dzīvot pastāvīgos sarūgtinājumos, starp skauģiem un vajātājiem, tālab es būšu
spiests ar Visuaugstā palīdzību meklēt savu laimi citā vietā. Ja nu Jūs, Jūsu
augstdzimtība, uzzinātu kaut ko noderīgu Jūsu vecajam, uzticamajam kalpam, tad es
pazemīgi lūgtu dot man labvēlīgu rekomendāciju. No savas puses es varu apsolīt
pacensties nepievilt un attaisnot Jūsu līdzdalību un rekomendāciju.
Mans pašreizējais dienests dod ap 700 dālderu, un, ja ir bēru vairāk kā parasti, tad
akcidences proporcionāli palielinās; bet labos laika apstākļos tās zūd, piemēram,
pagājušajā gadā es pazaudēju ordinārās bērēs vairāk par 100 dālderu akcidences.
Tīringenē es varu iztikt ar 400 dālderiem vieglāk nekā šeit ar divreiz lielāku
summu ārkārtīgi augstās dzīves dārdzības dēļ.
Gribu vēl ieminēties par savām ģimenes lietām. Mana sieva nomira Kētenē, un es
apprecējos otrreiz. No pirmās laulības man palika dzīvi trīs dēli un meita, kurus,
ja vien atminaties, redzējāt Veimārā. No otrās laulības man ir viens dēls un divas
meitas. Mans vecākais dēls patlaban ir Studiosus Juris (juridiskās fakultātes
students), divi pārējie apmeklē skolu - viens pirmo, otrs otro klasi, bet vecākā
meita nav vēl precējusies. Bērni no otrās laulības vēl ir mazi, vecākajam puikam
seši gadi. Bet visi viņi ir dzimuši mūziķi, un es uzdrošinos Jums apgalvot, ka varu
savā ģimenē sarīkot vokālo un instrumentālo koncertu, vēl jo vairāk tāpēc, ka
mana tagadējā sieva dzied tīru soprānu, bet vecākā meita viņai visumā labi
palīdz.
Es gandrīz vai pārsniedzu pieļaujamo pieklājības mēru, traucēdams Jūs tik daudz,
kālab arī steidzos beigt, palikdams nemainīgas cieņas pilns uz visu mūžu.
Jūsu augstdzimtības padevīgi uzticamais kalps Joh. Sebast. Bahs
Leipcigā 1330. gada 28. oktobrī."
Citēts no: Universāls palīglīdzeklis skolēniem, Literatūra Māksla, 1997.
Georgs Frīdrihs Hendelis [1685 - 1759]
Hendelis piedzima Hallē, Vācijas ziemeļos, kur viņa tēvs strādāja par galma
ķirurgu. Šeit viņš ieguva muzikālo izglītību, apguva kompozīcijas pamatus,
ērģeļu un klavīra (toreizējo klavieru) spēles tehniku. Septiņpadsmit gadu vecumā
viņš sāka strādāt Hallē par ērģelnieku, bet 18 gados - par vijolnieku Hamburgas
operteātrī. Šeit viņš uzveda pirmās opera seria (nopietnās operas)
"Almīra", "Nerons". Divdesmit viena gada vecumā Hendelis jau bija
Itālijā, bet 1710. gadā viņš kādu laiku uzturējās Hannoverē. Tanī pašā gadā
viņš devās uz Londonu, kur arī nodzīvoja visu atlikušo mūžu, laiku pa laikam
veicot īsus ceļojumus uz kontinentu.
Londonā Hendelis ilgus gadus vadīja operteātrus, komponēja operas. Pirmā no tām
saucās "Rinaldo" (1711). Rinaldo ir tanī laikā populārā itāļu dzejnieka
Torkvato Taso poēmas "Atbrīvotā Jeruzāleme" varonis. Viņš devies bīstamā
un piedzīvojumiem bagātā ceļojumā pēc savas līgavas Almirēnas, kuru nolaupījusi
ļaunā burve Armīda. Kaut gan sižets bija īsta pasaka, arī pieaugušajiem poēma
ļoti patika, tāpēc nav brīnums, ka tā neatstāja vienaldzīgu arī Hendeli. Opera
publikai patika ne mazāk kā Torkvato Taso sacerējums. It visur skanēja ārijas no
"Rinaldo": Almirēnas žēlabu pilnā dziesma "Ļauj man ar as'rām
izraudāt bēdas", Rinaldo uzvaras ārija un citas.
Tā Hendelis kļuva slavens. Viņam bija daudz pasūtījumu, viņa operas uzveda Londonas
teātros.
Augstu novērtējumu guva Hendeļa klavesīna un ērģeļspēles prasme. Viņš bieži
uzstājās un tika uzskatīts par izcilāko ērģelnieku Eiropā, tieši Hendelis ir
ieviesis ērģeļkoncerta žanru. Stāsta, ka pats Johans Sebastiāns Bahs karsti
vēlējies klausīties viņa spēli.
Hendelis uzskatāms par klasiskās oratorijas izveidotāju. Tajā viņš attīstīja vācu
polifonijas un angļu kora mākslas tradīcijas. Tie ir plaši vokāli simfoniskie
sacerējumi ar attīstītu dramaturģisko sižetu, kas vēl spilgtāk nekā opera atklāja
komponista izcilo talantu. Viņa oratorijas "Samsons", abas "Mesijas",
"Jūdass Makabejs" joprojām priecē klasiskās mūzikas cienītājus.
Hendelis sacerējis 46 operas, apmēram 30 oratorijas, 20 koncertus ērģelēm un
orķestrim.