Baroka laikmeta mūzika

XVII gadsimtā, baroka laikmetā, veidojās augsti attīstītas nacionālās mūzikas kultūras. Itālijā izveidojās stabili operas žanri, kas izplatījās visā Eiropā - radās oratorija [plašs vokāli instrumentāls darbs, parasti ar noteiktu sižetu], kantāte [apjomīgs vokāli instrumentāls skaņdarbs, kas tuvs oratorijai, bet mazāk izvērsts] un simfonija [galvenais simfoniskās mūzikas žanrs - paredzēts orķestrim un korim, parasti vairākdaļīgs skaņdarbs, kam tipisks dziļš un nopietns saturs], kas veidojās līdzīgi operai, izmantojot muzikālo dramaturģiju un tēlu sistēmu. Uz ērģeļu un stīgu instrumentu mūzikas pamata intensīvi attīstījās instrumentālā mūzika, tapa orķestra koncerta un kamermūzikas žanri. Aizvien vairāk nostiprinājās laicīgās mūzikas vadošā loma, lai gan dažās zemēs, piemēram, Vācijā, baznīcas mūzika vēl saglabāja savu lielo ietekmi. Līdztekus operai un oratorijai veidojās arī jaunas mūzikas formas un žanri - svīta [ciklisks skaņdarbs, ko veido vairākas patstāvīgas daļas], fūga [daudzbalsīgās mūzikas forma, kuras pamatā ir vienas vai vairāku tēmu imitācijas veida attīstība], koncerts [izvērsts skaņdarbs solistam un orķestrim, parasti ar efektīgu, greznu un virtuozu skaņurakstu] un citi.
Mūzikas pasaules demokratizēšanās, mākslas pakāpeniska atbrīvošanās no reliģiskām dogmām saistījās ar jauna daudzbalsīga mūzikas veida, kurā viena balss izteikti dominē, harmonisku nostiprināšanos. Tas izpaudās melodijas apstiprināšanā - vienbalsīga dziedājuma izvirzīšanā par galveno satura paudēju. Solista, vijolnieka vai operdziedātāja, izpildījumā melodija izteica individuālo, personisko un vienlaikus arī demokrātisko.
Ar baroka estētiku saskārās virkne komponistu: no Monteverdi un Lulli līdz pat Baham un Hendelim, taču neviens no viņiem neatbilst šim stilam viennozīmīgi.
Tieši itāļu mūzikai bija lemts piesaistīt visas Eiropas uzmanību, jo Itālijā radītais operas žanrs bija šā laikmeta visneparastākais, progresīvākais un aktīvākais mākslas virziens. Jaunā žanra atbalstītāji atsaucās uz Antīkās Grieķijas teātri, kurā ikviens komponents, arī mūzika, kalpoja galvenajam - darbības un uzvestā scenārija atklāsmei, tas arī bija operas idejas pamats. Pirmie kautrīgie mēģinājumi operas žanrā aprobežojās ar dziedošo runu [rečitatīvu], ko papildināja un reizēm arī pārtrauca kora iestarpinājumi. Instrumentu skaitam un to izmantojumam vēl nebija lielas nozīmes, taču, neraugoties uz neveiklo sākumu, jaunais žanrs ātri vien ieguva popularitāti klausītāju vidū.
Jauno mūzikas stilu aizsāka Klaudio Monteverdi [Monteverdi, 1567 - 1643] operā "Orfejs", ko 1617. gadā iestudēja Mantujā. Viņš bija izcils vokālās polifonijas meistars un kļuva par pirmo muzikālās drāmas autoru. Monteverdi bija pārliecināts, ka melodijas raksturu nosaka vārds un dzejas valoda, viņš arī centās atklāt mūzikā cilvēku jūtas, pārdzīvojumus, iekšējo pasauli. Mūzikai vajadzēja izteikt un atklāt cilvēku raksturu daudzveidību sarežģītās situācijās. Cilvēka kaislību dramatismu K. Monteverdi ietvēra gan madrigālos [laicīga dziesma, domāta visbiežāk korim], gan operās [muzikāli dramatisks sacerējums dažādās izpausmēs].
XVII gadsimta vidū par opermākslas centru kļuva Venēcija. Līdz tam operas izrādes notika aristokrātu salonos, bet Venēcijā tās pārcēlās uz pilsētas teātriem. Līdz ar to teātru dzīvotspēja bija atkarīga no to ieņēmumiem, nevis no kāda bagāta mākslas atbalstītāja. Pirmo publisko Sankasjāno operteātri atklāja 1637. gadā, un tā milzīgie panākumi ievadīja teātru mākslu straujā attīstībā. Venēcijas itāļu operā sākās dramatiskās dziedāšanas mākslas uzplaukums - muzikālā drāma pārvērtās par spožu koncertu, kura dalībnieki bija tērpti operas kostīmos.
XVII gadsimta otrajā pusē Neapolē radās tā sauktā nopietnā opera - opera seria - ar mitoloģisku vai vēsturisku sižetu, ko izveidoja Alesandro Skarlati [Scarlatti, 1600 - 1725]. Skarlati operā radīja jaunu vokālo stilu - viņa skaistās un plūstošās melodijas bija poētikas un lirisku jūtu piepildītas. Skarlati izveidoja oriģinālu un jaunu orķestra skanējumu, lielu uzmanību veltot orķestra priekšspēlēm, tā sekmējot itāļu trīsdaļīgās uvertīras - klasiskās simfonijas aizsācējas - izveidi. Meistara daiļrades mantojumā ietilpst apmēram 120 operu, vairāk nekā 600 kantāšu un daudz citu vokālo darbu.
Arī Francijas muzikālajā dzīvē bija vērojama liela rosība. XVII gadsimtā vienīgi Francija nepakļāvās spēcīgajai itāļu mūzikas ietekmei, un radīja savu nacionālo operu. Franču operas žanra tapšanas gaitā vērojamas saites ar jau nobriedušiem un sen pieņemtiem franču mākslas trijiem principiem - klasisko traģēdiju, baletu un solodziedāšanu. Balstoties uz šiem trim elementiem, visai strauji, apmēram gadsimta ceturksnī, izveidojās franču opera. Franču opera jau no paša sākuma baudīja valsts labvēlību: 1669. gadā dzejnieks, libretists Pjērs Perēns no Ludviķa XIV ieguva atļauju operu uzvešanai un jau pēc diviem gadiem Francijā atklāja "Karalisko mūzikas akadēmiju" ar Robēra Kambēra operu "Pomona", kas veidota dekoratīvas mitoloģiskas pastorāles [neliels muzikāli dramatisks darbs, kurā idilliski atainota lauku dzīve un daba] garā. 1672. gadā par teātra vadītāju kļuva Džovanni Batista Lulli [Lully, 1632 - 1687] - Ludviķa XIV galma kapelmeistars. Viņš iedibināja "lirisko traģēdiju" [monumentāli dramatisku sacerējumu ar antīku sižetu], kā arī izveidoja klasisko franču uvertīru [viendaļīgs ievads muzikāli dramatiskiem darbiem vai patstāvīgs skaņdarbs]. Lulli "lirisko traģēdiju" dramaturģijas pamatā bija tematika, saturs, tēlu iztirzājums, varonība un lirisms, prāta un jūtu, kaislību un pienākuma pretstati. Operu Lulli apvienoja ar baletu, kas atbilda nacionālajai gaumei un vispārējai dejas mīlestībai. Balets [muzikāli horeogrāfiska dejas izrāde] franču operu padarīja skatāmāku, akcentējot operas centrālos un skatuviskos elementus.
Anglijā nacionālās operas īstais un vienīgais aizsācējs bija Henrijs Pērsels [Percell, 1658 - 1695], Vestminsteras abatijas un Karaliskās baznīcas ērģelnieks. Pērsels savā daiļradē prasmīgi izmantoja itāļu un franču operas sasniegumus, apvienojot tos ar sava talanta īpatnībām. Viņš rakstīja psalmus [himnai radniecīgi reliģiski dziedājumi], himnas [svinīgas dziesmas], instrumentālo mūziku un muzikāli dramatiskus sacerējumus, arī operas, slavenākās no tām: "Didona un Enejs", "Feju karaliene". Ar Pērsela nāvi angļu opera beidza pastāvēt, tas lielā mērā izskaidrojams ar puritāņu negatīvo attieksmi pret mūziku un teātri, izraisot profesionālās mākslas degradāciju.
Vācijā muzikālā teātra tradīcijas mēģināja iedibināt komponists Heinrihs Šics [Schutz, 1585 - 1672]. Viņš minams kā pirmās vācu operas "Dafne" un pirmā vācu baleta "Orfejs un Eiridike" komponists, kā arī vācu oratorijas pamatlicējs. Komponista darbu vokālā melodika ir spilgta un spraiga, tai pašā laikā brīva no virtuozi bagātīga ietērpa un greznas ornamentikas, cieši saistīta ar vācu valodas prasībām. Īpašu vietu H. Šica daiļradē ieņem viņa pasijas [oratorijai tuvi skaņdarbi par Kristus ciešanām un nāvi], kurās dominē vienbalsīga dziedājuma izklāsts - rečitatīvs, kas pat nav ritmizēts. Tomēr visa mūzika ir dziļu cilvēcisku jūtu piesātināta.
Vienlaikus ar H. Šica darbību joprojām veidojās svarīga vācu mūzikas līnija - sadzīves dziesma. Tās attīstībā izpaudās itāļu vienbalsīgā dziedājuma ietekme, tomēr vācu melodiskais stils netika apslāpēts. Līdztekus kora mūzikas formām veidojās arī solodziesmu lirika.
Vācu agrīnajai nacionālajai operai neizdevās gūt ilgstošus panākumus, jo daudzās pilsētās joprojām valdošā bija itāļu opera un arī no garīdzniecības puses tika izrādīta neapmierinātība. XVII gadsimtā Vācijā vēl nebija tādu sabiedriski vēsturisku labvēlīgu apstākļu kā Itālijā un Anglijā, kas dotu iespēju izveidot stabilu nacionālās operas kultūru, tādi radās tikai XVIII gadsimta otrajā pusē.
XVII gadsimts Krievijā bija liela vēsturiska perioda noslēguma posms, kas iezīmēja viduslaiku beigas un jauna laikmeta sākumu. Mūzika šajā gadsimtā daļēji sāka atbrīvoties no baznīcas kundzības, manāmi pieauga laicīgo elementu loma, parādījās simtiem jaunu, tautas sacerētu dziesmu. Izplatījās vokālās muzicēšanas žanrs - kanti [vairākbalsīga, visbiežāk trīsbalsīga dziesma]. XVII gadsimtā Krievijā kanti žanrs bija trijām balsīm paredzētas dziesmas ar brīvi iztirzātiem reliģiskiem sižetiem, kā arī ar izteiktu patriotismu un lirisku saturu.
1682. gadā V. Titovs sarakstīja mūziku Simeona Polocka tulkotajiem Dāvida psalmiem. Galma aprindās un izglītotu bajāru namos parādījās klavesīns, ērģeles un citi Rietumeiropas mūzikas instrumenti, veidojās mājas kapelas.
XVII gadsimta vidū tika pilnveidoti baznīcas dziedājumu nošu rakstu pieraksti, kuru principi izklāstīti mūka A. Mezeņeca "Zīmju dziedāšanas ābecē". "Zīmju dziedāšanas" praksē parādījās divbalsīgu un trīsbalsīgu salikumu paraugi un nostiprinājās tā saucamā trijrindība, kur galvenā balss ir vidējā [kā Rietumeiropas cantus firmus], bet augšējā un apakšējā balss to pastiprina.
Gadsimta otrajā pusē priekšplānā izvirzījās jauns daudzbalsības veids - partesu dziedājums, kas tika ieviests no Rietumeiropas caur Poliju un Ukrainu. Šajā dziedājumā vadošā bija augšējā balss un četrbalsīgais akordu salikums ieņēma galveno lomu. Drīz vien partesu dziedāšana sasniedza lielu izplatību un radās krāšņi kora sacerējumi ne tikai četrām, bet pat astoņām, divpadsmit un vairāk balsīm - tā saucamie partesu koncerti.
Viens no ievērojamākajiem partesu koncertu autoriem ir Vasilijs Titovs (1650 - 1710), pirmais krievu polifonijas meistars, kas radījis apmēram 12 šādu koncertu.
Liela nozīme gan partesu dziedāšanas, gan mūzikas izglītības tālākajā uzplaukumā bija ukraiņu izcelsmes mūziķa Nikolaja Diļecka (1630 - 1680) teorētiskajam darbam "Mūzikas gramatika", kas aptver plašu jautājumu loku no tehniskām un kompozicionālām problēmām līdz estētiska rakstura skaidrojumiem. Partesu dziedāšanas attīstība nodrošināja krievu mūzikas kultūrai krāšņu uzplaukumu nākamajā gadsimtā.

Skaņu mākslā instrumentālā mūzika par patstāvīgu nozari nekļuva uzreiz - ilgu laiku tā kalpoja kā dziedājuma pavadījums. Tikai XVII gadsimta laikā šajā žanrā notika izmaiņas, jo pamazām attīstījās dažādās sadzīviskās un koncerttipa muzicēšanas formas. Attīstījās homofonā [daudzbalsības veids, kurā viena balss izteikti dominē] un polifonā [daudzbalsības veids, kura pamatā ir vairāku patstāvīgu balsu vienlaicīgs skanējums] dziedājuma mūzikas formas. Garīgajā mūzikā dominēja polifonija, bet homofonija, kas sakņojās dziesmā un dejā, pārvaldīja sadzīves mūziku, tādējādi veicinot koncertžanru izveidošanos. Instrumentālā polifonija saistījās ar ērģeļmūzikas attīstību. Baznīcas ērģeles pavadīja dziedājumu un ērģelnieki no kora pārņēma vokālās daudzbalsības formas un paņēmienus.
Sākot ar XVII gadsimta otro pusi, Itālijā lielā cieņā bija graciozā, melodiski izteiksmīgā un viegli pārnēsājamā vijole. Slavenākie baroka laikmeta itāļu vijoļmūzikas meistari ir Arkandželo Korelli [Corelli, 1653 - 1713], kas atstāja lielu iespaidu uz visu vijoļmūzikas attīstību, un Antonio Vivaldi [Vivaldi, 1680 - 1741]. Vivaldi bija slavens vijoļvirtuozs un diriģents. XVIII gadsimta sākumā viņa slava bija aizskanējusi jau līdz Parīzei, Austrijai un Vācijai. A. Vivaldi plašajā daiļrades mantojumā (apmēram 40 operas, garīgi skaņdarbi, kantātes, vairāk nekā 20 simfonijas, virkne sonāšu u. c.) goda vietu ieņem komponista mīļākais žanrs koncerts. A. Vivaldi sakomponējis lielu koncertu skaitu: apmēram 50 concerti grossi un apmēram 410 solokoncertu! Komponista solokoncerti radīti visdažādākajiem soloinstrumentiem: blakus 228 vijoļkoncertiem ir koncerti čellam, flautai, fagotam, mandolīnai, mežragam un citiem mūzikas instrumentiem. Vivaldi māksla ir konkrēta, lakoniska un tieši balstīta uz žanriska pamata. Ļoti spilgts elements viņa koncertos ir tematisms, pati mūzikas doma tās sākotnējā izklāstā: izteiksmīga, dzīva un spraiga.
Daudzi no A. Vivaldi koncertiem ir programmatiski. Autors devis noteiktu ievirzi gan visam koncertam, gan dažkārt pat tā daļām. Plaši pārstāvēti dabas tēli (slavenais koncertu cikls "Gadalaiki"), dažkārt ar samērā spēcīgu psiholoģisko zemtekstu ("Nakts"). Sastopami arī lirisko izjūtu atspoguļojumi un mitoloģisku, kā arī reliģisku sižetu meti.
A. Vivaldi daiļrade izvērtās XVIII gadsimtā. Viņa, tāpat kā A. Korelli un citu itāļu komponistu veikumi instrumentālajā mūzikā, īpaši koncerta žanrā, nozīmīgi ietekmēja Baha un Hendeļa darbību.
Francijā, atšķirībā no Itālijas, populārāka bija klavesīna mūzika, kas būtiski ietekmēja laicīgās mūzikas attīstību.
Savukārt Vācijā, kur ērģelnieki diriģēja kori, spēlēja pavadījumu draudzes lūgšanām, atskaņoja instrumentālus skaņdarbus. Ērģeles piesaistīja izcilākos vācu mūzikas talantus. Ja citās zemēs ērģeļmūzika savu nozīmi pamazām zaudēja, tad Vācijā tā ar katru jauno paaudzi radīja citus slavenus meistarus, no kuriem visizcilākais bija Johans Sebastians Bahs [Bach, 1685 - 1750].
Komponista mūzikā visaugstāko pilnību sasniedza viduslaiku un renesanses kompozīcijas polifonais stils un tehnika, savukārt viņa skaņdarbu drošā harmoniskā valoda jau pavēra ceļu vēlāko laiku mūzikai. Diemžēl laikabiedri nespēja novērtēt Baha mākslu - viņiem tā šķita dīvaina un pārgudra, viņi nevēlējās saprast, ka komponists sacer nevis fonu lūgšanām un dziesmu pavadījumus, bet savā mākslā atspoguļo dziļas pārdomas par svarīgākajām dzīves norisēm. Baha dzīves laikā tika izdotas tikai dažas viņa kompozīcijas.
J. S. Bahs strādāja gandrīz visos tolaik pazīstamajos žanros, izņemot operu. Viņš rakstīja mūziku ērģelēm, orķestrim, korim, klavierēm. Starp viņa kompozīcijām ir tādi izcili darbi kā "Jāņa pasija", "Mateja pasija", "Ziemassvētku oratorija", 300 garīgās un 24 laicīgās kantātes, 6 Branderburgas koncerti, 4 svītas orķestrim un daudzi citi skaņdarbi.
J. S. Baha mūzikā var saskatīt visu viņam raksturīgo žanru mijiedarbību. Nav būtiskas atšķirības starp plaši izvērstajiem lielas formas darbiem un miniatūrām, kā arī starp laicīgas un garīgas ievirzes mūziku, jo nereti, nemainot kompozīcijas raksturu, Bahs pārnesis atsevišķas tēmas vai epizodes no laicīgiem skaņdarbiem uz garīgajiem.
Komponista skaņdarbos bieži sastopams protestantu korālis [garīga dziesma vienbalsīgam vai daudzbalsīgam korim, kurai raksturīgs miers, apcerīgums, vienmērīgs akordisks izklāsts], kas iemiesoja sevī vācu tautas daiļrades intonācijas.
Visu savu dzīvi J. S. Bahs ir komponējis ērģeļmūzikas darbus, jo ērģeles palīdzēja komponistam rast kontaktu ar plašāku auditoriju. Baha ērģeļkompozīcijas ir veidotas lielās, iespaidīgās līnijās, sasniedzot lielu patētiku un dramatismu, tāpat arī pacilātību un virtuozitāti.
Otrs slavenais baroka laikmeta komponists ir Georgs Fridrihs Hendelis [Händel, 1685 - 1759]. Izaudzis vācu polifonijas tradīcijās, attīstījis itāļu operas labākos elementus, savas dzīves laikā Anglijā pārtvēris arī angļu kora kultūras tradīcijas, Hendelis spēji ietekmēja visu apgaismības laikmeta un franču buržuāziskās revolūcijas laika klasisko mūziku. Hendelis atšķirībā no J. S. Baha caurcaurēm ir laicīgas mūzikas mākslinieks, kas savus darbus komponējis ar ieceri teātrim un koncertestrādei. Viņa mūzikā apvienojās Opera seria varonība un galma baleta svinīgums, tautasdziesmu lirika un citas laicīgās mūzikas kultūras iezīmes. Hendeļa mūzikai raksturīga vitalitāte, iekšējs temperaments un koncentrēts, lepns spēks. Komponista mūzikā, pilnīgi citādi nekā Baha daiļradē, izpaužas viengabalaina melodika, monumentālas akordu kolonnas un homofono posmu brāzmojumi kontrastē ar polifono posmu dinamiku, spožumu un varenību.
Dzīvodams Anglijā, Londonā, Hendelis ilgus gadus vadīja operteātrus un komponēja operas, pirmā no tām bija "Rinaldo". Ar šo operu Hendelis arī kļuva slavens, viņam pienāca daudz pasūtījumu un komponista operas uzveda visos Londonas teātros.
Augstu novērtējumu guva komponista klavesīna un ērģeļspēles prasme. Hendelis bieži uzstājās un tika uzskatīts par izcilāko ērģelnieku Eiropā. Tieši Hendelis ieviesa ērģeļkoncerta žanru.
Būtiskākās Hendeļa daiļrades iezīmes vispilnīgāk guvušas izpausmi viņa monumentālajās oratorijās. Tajās komponists attīstīja vācu polifonijas un angļu kora mākslas tradīcijas, papildinādams tās ar plašiem vokāli simfoniskiem sacerējumiem un attīstītu dramatisko sižetu, kas vēl vairāk nekā opera atklāja komponista izcilo talantu. Liela tēlu un formu daudzveidība īpaši raksturīga Hendeļa daiļrades pēdējā posma oratorijām - "Izraēlieši Ēģiptē", "Zauls", "Mesija", "Samsons", "Jūda Makabejs".