Citēts no: Ojārs Spārītis "Bizantijas kultūra", Rīga, 1989

No Tudelas Benjamina ceļojuma piezīmēm 1171.gadā

Konstntinopole - tā ir visu grieķu zemju galvaspilsēta. Tās apkārtmērs vienāds ar 18 jūdzēm. Pusi pilsētas ieskauj jūra, otru pusi - sauszeme. Tur atrodas Sv.Sofijas templis un tur dzīvo grieķu pāvests tāpēc, ka viņš nepakļaujas Romas pāvestam. Šajā baznīcā tik altāru, cik gadā dienu. Tās bagātības ir neskaitāmas. Tempļa iekšienē kolonas un lampas no zelta un sudraba tādā daudzumā, ka ne saskaitīt.
Pilij blakus atrodas valdnieka izpriecu būve, ko sauc par hipodromu. Katru gadu Kristus dzimšanas dienā valdniek tur rīko lieliskas izrādes. Imperatora un imperatrises klātbūtnē tiek rādīti priekšnesumi gan ar burvestībām, gan bez tām, tiek rādīti gan cilvēki, gan lauvas, leopardi, lāči, ēzeļi un putni jāšus viens uz otra un nevienā zemē nevar redzēt līdzīgas izpriecas.
Valdnieks Manuils uzcēlis jūras krastā savai rezidencei milzīgu pili. Sienas un kolonas viņš pārklāja ar zeltu un sudrabu, attēlojot tur gan senus notikumus, gan tās cīņas, kurās piedalījies pats imperators. Viņš ierīkojis sev zelta troni un licis to izrotāt ar dārgakmeņiem. Virs troņa zelta ķēdē karājas zelta kronis, kurā pērles vien tik dārgas, ka to cenu cilvēks nevar noteikt. Šo pērļu gaišums tik spilgts, ka nav nepieciešams pat nakts apgaismojums. Neviens nevar saskaitīt ēkas, kas saistītas ar pili. No visām grieķu zemēm tiek nestas nodevas, torņi pildās ar zeltu, zīda un purpura audumiem. Šī zeme ir plaša un dažādu augļu pārpilna. Netrūkst arī maizes, gaļas un vīna, tā kā neviena cita zeme nevar ar to mēroties bagātībā. Iedzīvotāji zina visu grieķu literatūru, dzīvo mierīgi un laimīgi.
Lai karotu ar turku sultānu, viņi algo dažādu tautu karavīrus, jo viņiem pašiem trūkst karam nepieciešamās vīrišķības. Viņi līdzīgi sievietēm, kurām nav spēka militārai pretestībai.

Itāļu karaļa Berengera sūtņa Liutpranda pieņemšana Konstantinopolē
Galma ceremoniāls 949.gadā.

Imperatora pilij Konstantinopolē cieši piekļaujas pārsteidzoša skaistuma zāle, ko grieķi sauca par Magnauru vai Zelta zāli. Imperators Konstantīns pavēlēja to sakārtot vienlaicīgi ar mani ieradušos spāņu kalifa sūtņa un Liutfreda - bagāta tirgotāja no Maincas, kas savukārt bija vācu imperatora sūtnis - vajadzībām.
Imperatora troņa priekšā stāvēja apzeltīta vara koks, kura zaros sēdēja dažādi putni no bronzas un arī zeltīti. Putni atskaņoja katrs savu īpašu melodiju, bet imperatora sēdeklis bija ierīkots tik gudri, ka no sākuma tas šķita zems, gandrīz līdz zemei, tad nedaudz augstāks un beidzot - pacēlies gaisā. Kolosālo troni līdzīgi sargiem ietvēra vara vai koka, bet visādā ziņā zeltīti lauvas, kuri ar astēm kūla zemi, atplēta rīkles, kustināja mēli un izdvesa skaļus rēcienus. Es atbalstījos uz divu einuhu pleciem un tādā veidā tiku aizvests viņa imperatoriskās augstības priekšā. Man parādoties ierēcās lauvas un putni iedziedājās katrs savā balsī.
Pēc tam, kad pēc tradīcijas trešo reizi paklanījos valdniekam sveicinādams, pacēlis galvu, es viņu ieraudzīju pavisam citās drēbēs augstu pie zāles griestiem, lai gan tikko biju redzējis viņu pavisam tuvu tronī sēdošu. Nevarēju saprast, kā tas iespējams: varbūt valdnieks bija pacelts augšā ar kādas mašīnas palīdzību. Viņš nerunāja ne vārda, bet ja arī gribētu ko sacīt, tad tāds ceremonijas traucējums tiktu uzskatīts par augstākā mērā nepieklājīgu.

Citēts no: R.Egle, A.Upīts "Pasaules rakstniecības vēsture", I sēj., Rīga, 1930

" Mināms Pauls Silenciārijs, augsts ierēdnis Justiniāna galmā. Zināma viņa dzeja Sofijas baznīcas iesvētīšanā, lasīta Bizantijas ķeizara, patriarhu un visas augstās aristokrātijas auditorijai:
"Negribu dziedāt par vairogu skaņu, kas dziesmām dod spārnus,
ne ar par uzvarām Rietumos, Lībijas tuksnešu klajā,
ne ar par mantām, kas gūtas, kad tirāni zemē bij' gāzti,
arī par meiešiem, kurus mēs satriecām, šodien nav vēstāms.
Svētības atnesējs, miers tu un pasaules pilsētu glābējs,
Vairāk tu kārots un ilgots kā uzvaras spožajās bruņās -
tevi lai sveicam, tu vienīgais laimi un labklāji nesi!
Šodien lai dziedam tam jaunajam nama, kas uguņos staro
līdzīgi saulei pār debesu plašajiem zvaigznājiem pāri,
ēnā kur pamests tiek, cilvēka roka ko līdz šim te cēla.
Krāšņajā Roma, sniedz vaiņagu glābējam varenam savam,
himnas un slava kam ķeizara godu steidz pasaulei izpaust.
Tikai ne tāpēc, ka tautām visapkārt viņš zemoties licis,
robežas valstij ka pletis viņš plašajai pasaulei pāri,
meži kur drūmi šalc, okeāns krastus kur bezgalē stiepis -
tāpēc, ka templi viņš milzīgu Bizantē uzbūvēt licis,
apēnot nolemts tam visus, kas celti, kur Tibra sen pludo.
Kapitol Romā, pie malas tu virzies ar savējo slavu!
Tici, mans ķeizars ir pārkāpis tevi un visus tik tālu,
pagānu dieviem cik pāri Dievs vienīgais kristītiem stādāms.
Tāpēc es vēlētos šodien, lai velves kur zeltotas slejas,
atbalso slavu, kas vareni izpausta manējā dziesmā."

"Turpretī pilnīgi katoļu meses veidā un garā sarakstīta viena no viskuriozākajām bizantiešu parodijām (laikam 14.gs.) - satīra par bezbārdi. Sacerējums sastāv no veselas virknes bieži atkārtotu lādēšanās formulu, kas stipri atgādina papirusa dokumentos sastopamos grieķu burvju vārdus. Pāris paraugu no tiem:
"Ak, kāds neredzēts brīnums! Kad tu sastopi kādu bezbārdi, kam bārda svīst, tad apsveicini viņu šādi: Tu, bezmiesi, kas vardei līdzīgs, un kuprainis, kā veca sieva! Nelieša bezbārdi, taisies prom, tu ķēms, un Dievs lai samin Tevi!
Šodien bezbārdis velkas prom, it kā meklētu savas skaistās bārdas galu; šodien līksmo visas vardes un bruņu rupuči dzied, tāpēc ka dabūjuši redzēt pretdabīgo brīnumu; jūra to bij' ieraudzījusi un aizbēga prom, bet mēness apslēpa savu gaismu. Bezbārdis nelietis - sāksim lādēt viņu!"

Citēts no: Sergejs Averincevs "Cilvēks un vārds", Rīga, 1998

" Kā estētika var attīstīties askētisku noskaņu ietvaros, ja pats tās nosaukums saistīts ar juteklību? Kā lai izprot askētiskās estētikas paradoksu - to, ka tā vērsta pati pret sevi?
Kā labi zināms, kristietība sāka ar vēlā antīkā estētisma bargu kritiku. Šajā jautājumā jaunā ticība nebūt nebija grieķu un romiešu kultūrai ārējs, nez no kurienes radies graujošs spēks; nepavisam ne: kristietība tikai loģiski noslēdza senseno estētisma filozofisko kritiku, ko aizsāka jau Platons, kurš izdzina dzejniekus no savas ideālās valsts.
Jaunums, tiesa ne mazsvarīgs bija tikai tas, ka kristīgie domātāji prasīja pāriet no vārdiem pie darbiem: "Un tomēr filozofi, daiļrunīgi aicinot mūs nicināt zemes priekus un raudzīties debesīs, paši nebūt nevairās no sabiedriskajām izrādēm, gūst tajās baudu un labprāt tajās piedalās - bet mums tajā laikā no šīm izrādēm jāvairās, jo tās sēj netikumus un ļaunāko dvēseles izvirtību." Kristietība it kā turēja pagānisko pasauli pie vārda, pieprasot, lai vārds kļūtu darbs. Būtiskā atšķirība starp estētisma filozofisko un patristisko kritiku meklējama ne tik daudz argumentācijas veidā, cik sociāli praktiskās konkrētības līmenī. Kad antīkie filozofi aicināja atteikties no izrādēm un izpriecām, viņi jau iepriekš zināja, ka viņus var paklausīt atsevišķi mācekļi, bet nekad nepaklausīs visa sabiedrība. Pretstatā tam baznīcas darbinieki juta savās rokās pilnīgi reālu varu pār sabiedrību, un turklāt tās apmēri sākotnēji vispār nebija noskaidroti. Antīkās sabiedrības sabrukums izraisīja tādu krīzi, kuras apstākļos varēja likties, ka nu ir īstais laiks īstenot utopijas. Tādēļ mākslinieciskās kultūras kristīgā kritika nebija tik bezspēcīga, bet nebija arī tik "nevainīga" kā filozofiskie uzbrukumi estētismam; šoreiz runa bija ne vairs par tīru teoretizēšanu, ne par akadēmiskām diskusijām bez jebkādām sekām, bet gan par kultūras politiku ļoti spēcīgā sociālā organizācijā, kas nevairītos arī no bargām sankcijām.
Bizantiskajos Austrumos kultūras pēctecības patoss pārāk cieši saistījās ar valstiskuma pēctecības patosu; pasaulīgās hellēņu izsmalcinātības spožums bija it kā viena no romeju monarhijas reliģijām. Tas pats Justiniāns I, kurš 259.gadā slēdz Atēnu pagāniski Akadēmiju un daudzkārt represēja pagānus, kas vēl arvien bija sastopami augstākajā administrācijā, poēzijā veicināja tēlu un metaforu valodas attīstību, kam nav nekā kopīga ar kristietību. Šī dievu slavinošā imperatora galma epigrammu meistari izkopa savas spējas un asināja stilu tēmās, kuras, šķiet labākajā gadījumā, bija nesavlaicīgas: "Veltījums Afrodītei", "Veltījums Dionīsam", bukoliski āžkāja Pāna un nimfu slavinājumi; bet, kad viņi ķeras pie kristīgas tēmas, tad visbiežāk pārvērš to skaistā prāta spēlē. Laikā, kad baznīcas un laicīgās varas iestādes pielika visus spēkus, lai izdeldētu no tautas apziņas paradumu svinēt pagāniskos svētkus, Joanns Gramatiķis skoloto lasītāju vajadzībām apdziedāja vienus no tādiem svētkiem - rozes svētkus, kas veltīti Afrodītei:
Sniedziet man Kitairas ziedu,
Bites, jūs dziedones gudrās;
Es slavēšu dziesmā rozi:
Jel uzsmaidi man, Kiprida!

Protams, gan Justiniāns, gan viņa priekšteči un pēcteči labi zināja, ko dara, kad pieļāva un pat veicināja poēziju, kas bija sveša kristīgajiem ideāliem, spēlējās ar grāmatu mitoloģiju un grāmatu erotiku. Nav jāaizmirst, ka agrīnās Bizantijas imperators pretendēja ne vien uz "dievu mīlošā" un "Kristu mīlošā" baznīcas aizbildņa, tās "ārlietu bīskapa" titulu, bet arī uz seno pagānisko cēzaru likumīgā mantinieka rangu. Attiecīgi arī viņa galma dzejniekam vajadzēja būt ne tikai paklausīgam baznīcas dēlam (sadzīvē), bet arī seno pagānisko dzejnieku likumīgam mantiniekam (pie savas rakstāmpults). Visam atvēlēja savu vietu: kristīgajām autoritātēm - baznīcas dzīvi, grāmatu pagānismam - skolu un literatūras pasaulīti. Ne velti Justinians lika apdziedāt tikko uzcelto Sv.Sofijas katedrāli nevis kādam no baznīcas "dzejdariem" un "salddziežiem" kā Romanam vai Anastasijam, ne klēriķim un ne mūkam, bet gan galma augstmanim un erotisku epigrammu autoram Paulam Silenciārijam, kurš gandrīz vai vislabāko savas heksametriskās poēmas daļu - kupola nakts iluminācijas aprakstu - sāk ar mitoloģisko Hēlija - Saules dēla Faetonta tēlu:
Ir visa elpā rozes zieds, tu brīnīsies ne mazums;
Te vārds ir bezspēcīgs, tas nespēj teikt, ar kādu mirdzu
Ir naktī dieva templis gaisi apstarots. Tu sacīsi:
Te būs kāds pusnakts Faetonts pār svētumu šo spozmi lējis!..."

"Šeit būtu vietā atcerēties klusēšanas idejas lomu visdažādākajās doktrīnās tajā laikmetā, kurš iezīmē antīkās pasaules beigas un viduslaiku sākumu. Pieminēsim Klusēšanu kā Dziļuma pirmo domu gnostiķa Valentīna aionu sistēmā; Plotīna Dabas vārdus: "Nevis iztaujāt mani vajag, bet apjēgt pašam klusējot, tāpat kā es klusēju un nemēdzu runāt"; kāda sinkrētiska teksta formulu: "Klusēšana ir dzīvā Dieva simbols"; jaunplatoniķa Prokla izteikumu: "Pirms logosa ir jābūt klusēšanai, kurā tas sakņojas": un, beidzot, kristīgās askēzes izstrādāto mācību par "isihasmu", kā arī "klusēšanas" askētisko praksi visburtiskākajā nozīmē. Nazianzes Gregorijs vēlējās godināt Dievu kā absolūto esamību ar "klusējošu slavinājumu". Mūsu priekšā ir pirmšķirīgs kultūrvēsturisks simbols.
"Klusēšanas" klātbūtnē runai pieklājas godbijīgi atkāpties. "Mēs gremdējamies tumsā, kas ir augstāka par prātu," saka Preudo-Areopagīts, "un tur gūstam ne vairs atturību vārdos, bet absolūtu bezvārdību...". Tas, protams, nav jāsaprot pārāk burtiski; viduslaiku kultūra, tāpat kā citas kultūras, nekļuva un nevarēja kļūt "bezvārdiska"; tās filozofi, dzejnieki un zinību vīri gan daudzināja savu vārdu satura "neizsakāmību" un "neizpaužamību", tomēr nepārtrauca atkal un atkal "izteikt" un "izpaust" šo saturu. Visi tie agrīnās Bizantijas un viduslaiku autori, kas rakstīja uzteikšanas un slavas dziesmas dažādām svētām personām un priekšmetiem, vienmēr sāk savus darbus ar dramatisku dilemmu: no vienas puses rakstnieks apzinās, ka nav ne cienīgs, ne spējīgs izteikt savu tēmu vārdos, ka viņš var godāt to tikai klusējot; no otras puses, viņš jūt pienākumu tomēr izmantot vārdus.
Šīs dilemmas klasisks formulējums rodams vienā no Damaskas Joanna sprediķiem sakarā ar Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkiem: "To, kurā mums dāvāta spēja Kunga slavu skaidri skatīt, ne cilvēku valoda, ne pārpasaulīgo eņģeļu prāts pienācīgi slavināt nespēs. Ko tad? Vai klusēsim, baiļu mākti, ja pienācīgi slavēt nespējam? Nepavisam. Vai arī liksim droši soļus un nevērosim mums atvēlētās robežas, un neatturami skarsim neaizskaramo, laužot bikluma važas? Nepavisam. Tad, kliedējot bailes mīlestībā un abas vienā vainagā vijot, ar svētu biklumu un trīsošu roku, ar mūsu nodoma dēļ drebošu dvēseli mazu velti ikkatras dabas Valdniecei, Mātei, Labdarei kā mūsu pateicības pienākumu ziedosim."
Jā, viduslaiku kultūra vispār un sevišķi bizantiskā kultūra nepārtrauca lolot vārdu, turklāt izrotātu, retorisku vārdu, kas nepavisam nav teikts "vienkāršībā", dažkārt tas ir pat uzkrītošāk, nekā mums patiktu. Bet pašam "vārdiskajam" šajā kultūras pasaulē ir īpaša uzbūve, tas tuvinās ārpusvārda semiotisko līdzekļu izteiksmīgumam - piemēram, ceremoniālo žestu nozīmīgumam vai insigniju blīvajai materialitātei. Tāpat arī eidosu saskatīšana gūst citu modu esamības vērojuma priekšā. Šā esamības vērojuma rūpīgi koptais primāts ir viens no viduslaiku kultūras savdabības svarīgākajiem faktoriem."

"Viduslaiku apziņa pārņēma lietu visaptverošas un saprātīgas sakārtotības ideju un izjuta to vēl asāk nekā senatnē, ja vien kaut kas tāds ir iespējams. Bet kristietība šo ideju pārveidoja. Tagad kārtību nosaka absolūti transcendents, absolūti pārpasaulīgs Dievs, kas atrodas gan viņpus kosma materiālajām, gan ideālajām robežām. Pret šo personisko Dievu kosmam var būt tikai personiska attieksme - proti, padevības attieksme. Pasaules procesu atbilstība likumiem tiek izprasta kā debess sfēru un četru stihiju paklausība, kā mūku pazemība, atteikšanās no patvaļas, to askētisms.
Lūk, kā agrās kristietības autors apraksta pasauli, kas pakļaujas Dievam: "Viņš valda debesis, un tās iet viņa pēdās ar mieru. Dienu un nakti tās veic viņa paredzēto ceļu un nekavē cita citu. Saule un Mēness, un visi zvaigžņu pulki pēc viņa gribas saskaņā griežas pa apli - bez novirzīšanās un noteiktā kārtībā. Pēc viņa prāta Zeme nes barību savā klēpī un savā laikā dala to papilnam - ļaudīm un zvēriem, un visām radībām, kas mājo uz tās, - tā neiebilst un nenovēršas no tai noliktā. Vien viņa prāts uztur bezdibeņu neizpētāmos dziļumus un dzīļu neizskaidrojamās strāvas. Bezgala jūra it visā savā telpā, pēc viņa prāta kopā savākt, neiet pāri pār viņa vēlēto, bet, kā viņš ir licis, tā dara, jo viņš teica: "Tiktāl nāc, bet tālāk ne, te slej savus aušīgos viļņus." Valdnieks valda pār Okeānu, ko cilvēks nevar šķērsot, un pasaules ap Okeānu esošas tāpat viņam pakļaujas. Cits aiz cita pasaulē nāk pavasaris un vasara, rudens un ziema, un vēju brāzmas veic savu darbu vienmēr ikkatra savā laikā. Mūžīgie dzīvības avoti, dziedināt visus kas radīti, savas neizsīkstošās krūtis cilvēku dzīvībai sniedz. Visniecīgākās radības kārto savas lietas mierā un vienprātībā. Dižais Radītājs un visa Valdnieks tam visam licis šādi notikt - mierā un vienprātība, visiem labu darot..."
Saule vairs nav pagānu dievs Hēlijs, bet tas nepavisam nenozīmē, kā šķiet Origenam, ka tā ir "nekas" vai - pēc Anaksagora - nedzīvs un bezdvēselisks "uguns pikucis", nē, visi debess spīdekļi ir Dieva kalpi, kas spēj viņu lūgt un saprātīgi pakļauties. Tie nebūt nekustas akli, tomēr ne arī pēc savas gribas, ne no sevis un ne sev, bet gan Dievam. Nazianzes Gregorijs vienā no saviem dzejoļiem vēršas pie Kristus:
Tevis dēļ ātrgaitas Titāns ar mirdzumu savu
Zvaigznājus aizsedz, kur rit viņu uguns loks.
Tevis dēļ Mēnas acis pusnaktī kvēlo.
Te satumst, te atkal deg pilnslavas staros...

Tātad debess ķermeņu kustība, mirdzums un pati to esamība ir mūku paklausība, kas ar skumjām, bet arī ar pateicību pieņemta no Dieva cilvēka labā. Tie vēlētos "atraisīties un būt kopā ar Kristu", nometot "niecības" jūgu - "neatbrīvotas" radības kosmiskās mokas; tomēr tie izvēlas sava darba piepūli, nevis savas garīgās tieksmes.
Šai izpratnē kosmoloģiskais princips kļūst par baznīcas disciplīnas analogu, bet baznīca - par sava veida kosma modeli jeb "kosam kosmu"...
Agrīnās Bizantijas ideoloģijā šī interese [par kosma kārtību] gūst jaunas nokrāsas sakarā ar tā bojāeju, kas vēl bija atlicis no polisu kārtības. Zemes kārtības "izteiktais nepastāvīgums" kļuva vēl acīm redzamāks, debess likumu negrozāmība - vēl ilgotāka. Cilvēkiem jāmācās paklausīt, kā zvaigznes paklausa, - tāda ir evaņģēliskās lūgsnas "tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes" agrīni biznatiskā transkripcija. Kosmoloģisko motīvu sabalsotība ar sociālajām problēmām jūtama Nazianzes Gregorija vārdos: "Lai netiek pārkāpts pakļautības likums, uz kā balstās zeme un debesis, ka nenoved daudzsākumība pie bezsākumības." Katrs vārds par pasaules kārtības reālumu vēršas līdzībā un alegorijā par cilvēku sabiedriskās kārtības vēlamību, turklāt sabiedriskā kārtība tiek domāta kā hierarhizēta ("pakļautības likums" - autoritārs princips). Agrīnās Bizantijas impēriskās mākslas tēlu nepielūdzamā, stingrā simetrija, kas pakļaujas galma ceremoniāla un militārās parādes estētikai, ir šāds kosmoloģijas vizuālā atbilstība. Platons varēja tikai sapņot par tik augstu formalizācijas līmeni nesaraujamai saistībai starp mākslas kanonu un valsts iekārtu; šeit tas zināmā mērā kļuvis par realitāti."

"Nepietiek tikai konstatēt, ka agrīnajam bizantiešu pasaules skatījumam raksturīga mistiskā vēsturisma un eshatoloģisma dinamikas pieklusinātība. Pat tas intereses minimums par "svētās vēstures" kustību, kas agrās Bizantijas kultūras sastāvā ietilpst, gadsimtu gaitā samazinās. Uzskatāms piemērs, baznīcas poēzijas žanru evolūcija. Šo evolūciju aizsāk tā saucamā kondaka uzplaukums. Runa ir par poēmu, kas ietver vēstošas un dramatizētas, dialoģizētas daļas, tās personāžs apmainās ar replikām, atklāj savu dvēseles stāvokli patētiskos monologos, spriež vai strīdas. Tādas poēzijas slavens meistars ir Romans Melods. Viņš "svētajai vēsturei" piešķir tādas drāmas iezīmes, kas it kā tiek spēlēta pēc gatava teksta, kurš pastāvējis jau pirms laiku sākuma; un tomēr tā ir drāma, un to vismaz patiešām izspēlē. Notikums gūst rituālas "darbības", savdabīgas mistērijas nokrāsu, bet to attēlo tieši kā notikumu. Tam ir sava noskaņa, sava emocionālā atmosfēra, kas izteikta personāža runās vai autora starpsaucienos, to izpušķo ar apokrifiskiem uzskatāmiem sīkumiem, un vajadzīgais pamācošais moments it kā atbilst notikumu konkrētībai. Sīrijā dzimušais Romans to aizguva no sīriešu dzejniekiem, kas izveidoja formu tā dēvētajai sugitai - bībeliskas vai svēto dzīves epizodes dalībnieku patētiskam dialogam. Pēcteči pret Romana mantojumu izturējās savdabīgi. Viņi to kanonizēja un deva viņam pagodinošu iesauku "Melods" (Salddziedis vai Dziedonis), sacerēja par viņu leģendas; taču baznīcas rituālos viņi nesaglabāja nevienu viņa poēmu. Tur, kur Romans iesāka stāstu ar meditāciju par tā jēgu, viņi atmeta stāstu un atstāja meditāciju. Dramatizētu vēstījumu un ainu laiks bija pagājis; sākās pārdomu un slavinājumu laikmets. Kondaku kā žanra formu izspieda kanons kā žanra forma. Tās klasiķis bija Krētas Andrejs. Viņš uzrakstīja "Lielo kanonu", kur nebeidzamā virknē mijas Vecās un Jaunās derības tēli, kas reducējami uz vienkāršām jēdzieniskām shēmām. Piemēram, Ieva - tā vairs nav Ieva; tā ir sievišķīgas viltības sākums katra cilvēka dvēselē:
"Ne miesīgā, bet domu Ieva manī valda.
Un manā miesā kaislīgs nodoms zeļ..."

Īstenībā tā varēja teikt arī Romans, bet viņam tā būtu fabuliska "morāle" vēstījums pielikumā. Krētas Andreju neinteresē vēstījums, viņu interesē "morāle". Viss "Lielais kanons" ir kā morāļu sakopojums pie desmitiem tur iztrūkstošu "fabulu".
Turpmāko gadsimtu baznīcas dzejnieki Damaskas Joanns un Maiumas Kosms, Josifs Himnografs un Teofans Grapts un vēl daudzi citi - tie nav Romana mantinieki; tie ir Andreja tradīcijas turpinātāji. Kanona struktūra prasa, lai katra no deviņām "dziesmām" pēc sava vārdiski tēlainā sastāva atbilstu kādam no Bībeles momentiem (pirmā - Sarkanās jūras šķērsošanai, otrā - Mozus bargajam sprediķim tuksnesī, trešā - Annas, Samuēla mātes pateicībai, ceturtā - Habakuka pravietojumam un tā tālāk bez izņēmuma). Tas nozīmē, ka Ziemassvētku kanonā pirmā dziesma risina Ziemassvētku tēmu, tā sakot, Sarkanās jūras šķērsošanas modā:
Reiz senatnē Tu savu tautu glābi, Kungs,
Tu nāci brīnumpilnu roku viļņus šķirt;
Nu sauc pie sevis, glābējceļu vaļā ver,
No Jaunavas šai saulē lemts Tev bija dzimt,
Kur cilvēks pilnībā, Tu tomēr patiess Dievs.

Notikums pārstāj būt notikums un pārvēršas par vienas un tās pašas jēgas modu uz visiem laikiem. Kanona uzvara pār kondaku - tā ir "aleksandriskās" tendences uzvara pār "antiohisko".

"Taču, vai runājam par pasauli telpā vai par pasauli laikā, šīs pasaules tēlam bizantiskajā apziņā piemīt dažas nepieciešamas īpašības. Ja atstājam aiz iekavām visu, kas netika uzskatīts par sākotnēji piemītošu Dieva radošajam nodomam - kritušu eņģeļu un cilvēku gribas nepareizo izvēli, šīs izvēles radīto pekli, vispār morālo un fizisko ļaunumu -, tad pasaules pilnība kopumā tiek vērtēta kā kaut kas "labs", kā kaut kas "sakārtots", kaut kas likumsakarīgs un jēzieniski saskaņots, t.i. atbilstošs eshatoloģiskajam izdevumam un simboliskajam saturam.
Viduslaiku domai, kā vispār arī antīkajai domai "labais" - tas ir izveidotais un noapaļotais, pilnīgais un pabeigtais un tādēļ nepieciešami galīgais telpā un laikā.
Sakārtotais - tas ir sadalītais, "artikulētais". Pasaule ir "artikulēta", kā artikulēts ir "Vārds", kas izraisījis tās eksistenci. Bībelē pasaules radīšana aprakstīta kā dažādu lietu "nošķiršanas" aktu virkne ("...un Dievs atšķīra gaismu no tumsas", "...un Dievs izveidoja izplatījumu, lai tas šķirtu... ūdeņus no ūdeņiem..."); un tā prasa no cilvēka "izšķirt svētu no nesvēta un nešķīstu no šķīsta". Dievs "atšķīra" - un arī cilvēkam "jāizšķir".
Viduslaiku pasaules tēls laikā un telpā dalās divās daļās, un šīs daļas pēc savas vērtības nav vienādas; to attiecības ir hierarhiskas.
Laikam ir divi stāvi: "šis laiks" un "nākotnes laiks", kas pārspēj pirmo.
Telpai arī ir divi stāvi: "laicīgā pasaule" un par to vērtīgākā "debesu pasaule".

"Klasiskie tēli derēja nosacītiem režīma slavinājumiem; kad vajadzēja nopietni atrast kaut kādu jēgu cilvēka dzīvei šajā režīmā, tie darbojās slikti. No Konstantīna līdz Justiniānam galma klasicisma intelektuālais un artistiskai spožums bija it kā šaura varavīksnes lentīte pār tumšu, tomēr auglīgu dzelmi. Taču dzīlēs jau pirms vairākiem gadsimtiem sākās, bet tagad ar visu dzīves iekārtojumu tika stimulēta Tuvajos Austrumos atklāto radošo iespēju apgūšana.
Ceļš, ko nogājis Romans Melods, kurš ieradās galvaspilsētā pie Bospora (Bosfora) no Berītas (Beirutas), ir ietilpīgs simbols. Agrīnās Bizantijas literatūra pārņēma daudzus svarīgus aspektus no tradicionālās Tuvo Austrumu pieejas cilvēka tēlam viņa "kaunā" un viņa "godā", "pamācošajam" vārdam, grafiski realizētam tekstam. Iezīmējas viens un tas pats vienveidīgais maršruts: senebreju literatūra, kas ietvēra Ēģiptes, Divupes, Ugaritas pieredzi, - Efream Sīrieša laiku sīriešu literatūra - biznatiskā sintēze. Sīrija ir nepieciešams posms starp "bībeliskajām" tūkstošgadēm un grieķiski pagāniskajiem viduslaikiem; ne velti pati valoda, kurā rakstīja sīriešu autori, nav nekas cits kā aramiešu valodas vēlīna fāze. Kristietība izrādījās noslēgusi savienību ar laika garu un uz īsu, bet nozīmīgu vēsturisku brīdi piešķīra sīriešiem autoritatīvu skolotāju stāvokli. Agrīnās Bizantijas kultūras pētnieks neko nespēs saprast, ja pastāvīgi neskatīsies uz Nisibiju un Edesu.
Sīrija balstījās ne tikai uz palestīniešu-aramiešu tradīciju, tā balstījās arī uz Irānu, Sīriešu kultūra attīstījās galvenokārt Sasanidu valsts teritorijā; Afraatu bija iesaukuši par "persiešu gudro", bet Īzāks Sīrieties darbojās klosterī Huzistānas kalnu vidū. Irāna, kurā uz zaratustrisma pamata bija izstrādāta sakrālās lielvalsts un reliģiskā kara ideoloģija, deva svarīgas "paradigmas" ne tikai bizantiskajai, bet arī viduslaiku civilizācijai kopumā. Šaha Hosrova II Parviza karagājiens uz Jeruzalemi (614.g.) bija attāls Krusta karu prototips, tika tas bija karagājiens pret "Krustu". Imperators Hēraklijs karoja, lai aizstāvētu "Krustu", taču viņš domāja tajās pašās kategorijās, kādās domāja viņa Austrumu antagonists. Kultūras vēsturnieki daudz ko var pastāstīt par to, kā Romas noriets un agrīnās Bizantijas valstiskums no Diokleciāna līdz Justiniānam apguva Sasanidu galma rituālu stilu; mākslas vēsturnieki var vēl vairāk pastāstīt par irāņu ietekmi uz parādes un sakrālās glezniecības un plastikas ikonogrāfiju un stilistiku, uz dekoratīvajiem motīviem.
Jā, agrīnās Bizantijas kultūra plaši aizguva austrumnieciskās formas. Taču par literāro jaunradi var ar vēl lielākām tiesībām teikt to, ko O.Demī teicis par Bizantijas mākslu: "Šo austrumniecisko formu pārstrāde norisinājās stingras atlases apstākļos, izvēloties to, ko varēja savienot ar antīko tradīciju".

"Ja mēs nosauksim agrīno Bizantiju par "robežparādību", tad tas būs pareizi gan attiecībā pret robežu telpā, kura atdala Rietumus (Balkānus un Itāliju) no Austrumiem (Anatolija un Levante), gan attiecība pret laika robežu, kura atdala antīko pasauli no viduslaikiem. Bizantija īstenoja sevi kā daļēju abu robežu atcelšanu; tā bija Grieķijas un Āzijas pāreja no vienas otrā, kuru apgrūtināja klasiskās pēctecības un jauninājumu sajaukšanās."
"Kultūras un tikumu vēsture", A.Grīna redakcijā, Rīga, 1931

"Bizantijas visos kvartālos var atrast tā sauktos "kaupo", kaut ko līdzīgu mūsdienu trešās šķiras restorāniem. Šīs iestādes celtas zvejnieku, ostas strādnieku, matrožu un kalpotāju vajadzībām un viņu apmeklēšana skaitās piedauzīga lieta, tāpat kā Senajā Romā. Visai bieži šo iestāžu viesi ir karavīri un viņās var dabūt ne vien ēdienus un dzērienus, bet arī mīlas priekus. Labākās sabiedrības ļaudis šos lokālus neapmeklē, bet sastopas viesībās, kuras šis sabiedrībā notiek ļoti bieži. Savās pilīs bieži rīko lielus mielastus arī ķeizari, sevišķi lielajās svētku dienās, kuru bizantiešiem nav trūkums, tāpat kā mūsdienu pareizticīgajiem."

"Citas dabas izpriecas, tās, ko bizantieši bauda, apmeklējot ceļojošo artistu izrādes. Šie artisti parasti nāk no Āzijas un līdzinās mūsu cirka māksliniekiem. Viņu starpā ir akrobāti, ģimnisti, voltižieri un virvju dejotāji. Tautas vidū šo artistu izrādes ir ļoti iecienītas. Paši veiklākie artisti nākuši no Arābijas."

"Divu pasaules daļu un divu jūru produkti ir šīs pilsētas [Konstantinopoles] apgādātāju rīcībā. Viņas tirgos dabūjama visu mājas un medījamo dzīvnieku gaļa, visādi putni, zivis, ēdami gliemeži, visas labības sugas, labākie kviešu milti, cildenākie dienvidu augļi, kurus sūta Mazāzija un Sīrija un dažādi dārzāji. Pārpilnībā dabūjamas arī sālītas zivis, žāvēta cūkgaļa un garšīgi aitu sieri, kas nāk no Arkādijas un Maķedonijas. Sevišķi bagātas ar produktiem ir Mazāzijas Ziemeļu piekrastes zemes."

"Ķeizaru kronēšana lielajā Sofijas katedrālē saistīta ar grandiozām svinībām: kronē pats patriarhs. Arī rezidences iedzīvotājiem tad rīko svētkus, jo tauta parasti gaida no jaunā valdnieka labākus laikus un liek uz to jaukas cerības.
Svarīgākais ķeizara tērpa piederums, ko tas nēsā ik dienas, ar to atšķirdamies no augstākiem ierēdņiem, ir sarkani zābaki; tos citam nevienam nav atļauts nēsāt...
Ar pārējām ķeizara insignijām, diadēmu, purpura mēteli un scepteri ķeizars rotājies tikai lielās svinībās vai arī nosēžoties tronī, lai pieņemti audiencē sūtņus vai uzvarām bagātus karavadoņus. Svinīgos izjājienos ķeizara zirgu rotā dārgām zeltaustām, pērlēm un dārgakmeņiem izšūtām segām."

"Acu izduršana ir viens no Bizantijā parastākajiem sodiem, kas ķer gan augstus, gan zemus. 1000 gadus ilgajā Bizantijas pastāvēšanas laikā šis sods droši vien ķēris vairākus tūkstošus gluži nevainīgu cilvēku. Šī soda galvenais mērķis ir padarīt nosodīto nekaitīgu."

"Mozaīkas rotā nevien baznīcas, bet arī ķeizara pils istabas un zāles; sevišķi krāšņi bijusi tanī izrotāta ķeizara Bazilija guļamistaba. Viņas mozaīkas grīdā bijis redzams pāvs ar garu raibkrāsaino astes vēdekli. Ap lepno putnu bijis aptaisīts marmora loks, un ap to atkal otrs, lielāks. Ārpus šī divkārtējā riņķa bijuši redzami četri no zaļa Tesālijas marmora veidoti strauti, kas plūdušu katrs uz savu istabas stūri. Četros šo strautu ietvertos laukumos bijuši izveidoti četri ērgļi, tik dabīgi, ka licies , viņi tūliņ celsies lidojumam. Istabas sienas bijušas izliktas ar krāsotu stiklu uz kura ziedējušas mākslīgas puķes. Starp tām bijuši redzami ķeizara un ķeizarienes attēli, ar kroņiem galvās un ķeizara nama prinči. Istabas griesti bijuši no zelta plāksnēm, bet pašā vidū no stikla un smaragdiem izveidots zaļš pestītāja krusts, ap to mirdzējušas safīra zvaigznes kā nakts spīdekļi pie debesīm."

Citēts no: "Pasaules civilizācijas, to vēsture un kultūra", Rīga, 1998

"Viens no Justiniāna iespaidīgākajiem un noturīgākajiem sasniegumiem bija romiešu likumu kodifikācija. Šis projekts bija iecerēts kā mēģinājums akcentēt saistību ar bijušo Romas impēriju un kā līdzeklis imperatora prestiža un absolūtās varas nostiprināšanai. Nepieciešamību pēc likumu kodifikācijas noteica fakts, ka laikā starp trešo un sesto gadsimtu likumdošanas aktu skaits bija turpinājis augt, un to vidū bija atrodami gan gluži pretrunīgi, gan pagalam novecojuši dekrēti. Vēl vairāk: austrumnieciskās despotijas nodibināšanās un kristietības atzīšanas par oficiālo ticību dēļ apstākļi bija mainījusies tik spēji, ka daudzi no vecajiem likumdošanas principiem vairs nebija pielietojami. Kad 527.gadā tronī sēdās Justiniāns, viņš pastāvošo likumdošanu nekavējoties nosprieda pārskatīt un kodificēt, lai saskaņotu to ar jauno situāciju un ieliktu savai varai autoritatīvu pamatu. Darba īstenošanai imperators iecēla juristu komisiju, ko uzraudzīja viņa ministrs Triboniāns. Pēc diviem gadiem komisijas darbs bija vainagojies ar pirmajiem rezultātiem - Kodeksu, kurā sistemātiski bija sakārtoti visi dekrēti, kas laisti klajā no Adriāna līdz pat Justiniāna laikam. Vēlāk kā kodeksa pielikums tika izstrādāts Papildinājums, kurā ietverti Justiniāna un viņa pēcteču laikā izdotie likumi. 532.gadā komisija pabeidza darbu pie Digestiem, visu dižāko juristu darbu kopsavilkuma. Pēdējās revīzijas darba auglis bija Likumu krājums - mācību grāmata, kurā iekļauti juridiskie principi, kas atspoguļoti gan Digestos, gan Kodeksā. Visi četri revīzijas programmas ietvaros izstrādātie darbi sastāda Corpus Iuris Civilis jeb Justiniāna civillikumu krājumu.
Justiniāna likumu krājums bija spožs sasniegums ne tikai sava laika ietvaros: jau Digesti vien tikuši godam dēvēti par "izcilāko un nozīmīgāko jurisprudences darbu, kādu pasaule jebkad redzējusi". Turklāt Justiniāna likumi ārkārtīgi spēcīgi ietekmējuši visu turpmāko likumdošanas un pārvaldes vēsturi. Sākot ar vienpadsmito gadsimtu, Justiniāna krājums Rietumeiropā ticis lasīts un studēts aizvien no jauna, tā ka kalpojis kā likumdošanas un jurisprudences pamats visās Eiropas valstīs, izņemot Angliju, kura ievēroja pašas "ierastos likumus". Pat deviņpadsmitā gadsimta Napoleona kodekss, kurš iestrādāts gan mūsdienu Eiropas, gan Latīņamerikas valstu pamatlikumos, nav nekas vairāk kā cita laika prasībām pielāgots Justiniāna "Likumu krājums".
Šeit varam minēt tikai dažas no tām ietekmēm, kādas vēsturē atstājis Justiniāna veikums likumdošanas jomā. Vispirms jāpaskaidro, ka attieksmē pret pārvaldes jautājumiem Justiniāns bijis nepiekāpīgs absolūtisma aizstāvis. No maksimas "likuma spēks ir visam, ko grib princis" izriet imperatora varas neierobežotība, un tālab Justiniāna likumus dedzīgi atbalstīja visi vēlākie Eiropas monarhi un patvaldnieki. Tomēr te iestrādāts arī zināms atbalsts konstitucionālismam, jo lasām, ka sākotnēji valdniekam varu piešķīris nevis Dievs, bet gan tauta. Ja jau vara nākusi no tautas, to teorētiski iespējams atdod tai atpakaļ. Nozīmīgākais un ietekmīgākais no visiem, iespējams, ir Justiniāna likumos paustais viedoklis par valsti kā abstraktu un pasaulīgu sabiedrības kopumu. Viduslaikos nereti pārsvaru guva ieskats, ka valsts ir valdnieka privātīpašums vai arī ka tā ir pārdabisks veidojums, kas radīta, lai savaldītu grēku.

Citēts no: A.Rubenis "Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā", Rīga, 1997

"Mūku kustība radās Austrumos un izpaudās divās formās: eremītu, kas tiecās, atsakoties no pasaules, dzīvot vienatnē un nošķirtībā, un koinolītu (vispirms Pahomija variantā) kustībā, kas propogandēja reliģisko dzīvi kopienā un kļuva par ietekmīgāko novirzienu Rietumos: tās galvenā iezīme ir vita communis.
Eremīti parādījās jau 1.gs. un izpelnījās cieņu no baznīcas puses. Šīs kustības šūpulis ir Ēģiptes tuksnesis, uz kuru devās anahorēti, kuru lielākā daļa mira pilnīgā vientulībā. Viņi dzīvoja līdzās ūdens avotiem, pie dateļpalmām, alās vai pamestos kapos, kā arī zem klajas debess nožēlojamās teltīs. Eksistences līdzekļus viņi sev sagādāja, tuvējos ciematos iemainot pašu pītus grozus pret ēdienu, vācot dabas veltes. Vieni pilnīgi pārtrauca jebkādus sakarus ar pasauli, citi sevi iemūrēja uz mūžu un saņēma ēdienu pa nelielām atverēm. Trešie sasēja sevi ar ķēdēm un varēja staigāt tikai saliekušies. 5.gs. Sīrijā radās īpaša vientuļnieku dzīves forma - dzīve uz kolonnas. Daudzi askēti no pasaulīgās dzīves tā nenorobežojās, dzīvoja pilsētās vai to tuvumā pa vairākiem kopā.
Eremīts apzināti demonstrē ekstremālo situāciju: viņš dzīvo mežonīgos apstākļos, neviens nerūpējas par viņa ēdienu, apģērbu, par dzīves nosacījumiem (piemēram, aukstums, slapjums). Tas, kas iestājās klosterī, pievienojās stingri reglamentētai kopīgai dzīves formai, kas deva viņiem drošību. Benedikts norāda, ka eremīts ved "atsevišķu cīņu" pretstatā "brālībai kaujas ierindā". Viņš visu liek uz vienas kārts, jo askēta svētuma pamats - ārēja nedrošība, ekstremāla bēgšana no pasaules, absolūta vientulība. Jānorāda, ka dažkārt klosterī bargs sods bija neilga vientulība: ilgstoša vientulība šā laikmeta cilvēkam diezin vai bija panesama. Ne vienmēr partneris bija Dievs, bieži tie bija dēmoni vai pats velns, ar ko bija jāstājas cīņā. Nav brīnums, ka svētie procentuāli vairāk nāca no eremītu, nevis no mūku vidus. Garīgie vientuļnieki bija dižciltīgo dzīves veida pretmets, konsekvents tā noliegums, un tomēr to dzīves veids paredzēja specifisku elitāru apziņu.
Eremītu apvienības (bīstamās stundās viņi aicināja cits citu palīgā, kopīgi lūdz Dievu, deva padomus cits citam, taču pretstatīja sevi klosteriem) savos pamatos bija "brīvas no kundzības", t.i. nebija neviena abata ar pavēlnieka tiesībām; labākajā gadījumā bija tikai garīgie padomdevēji. Viņi neveica arī nekādu darbu. Katrs eremīts paēdināja sevi, lasot kastaņus, ķerot strautos ar rokām zivis, utt.
Laikabiedru attieksme pret eremītiem bija dažāda: tā svārstījās no godbijības līdz prasībai nepieskarties tiem ar rokām. Askētus to neierastā dzīves stila dēļ uzskatīja par varonīgiem cīnītājiem pret ļauno. Eremītiem un mūkiem kopīga bija tieksme pārvarēt "veco Ādamu", atcelt cilvēka egoistisko būtību un par savas dzīves centru padarīt Dievu. Šo jauno cilvēciskumu vajadzēja uzvilkt kā apģērbu. Mūki to darīja soli pa solim. Eremītiem tas viss bija svešs, viņi cerēja sasniegt savu mērķi ātri un kaislību pilni. Ilgu laiku tika propagandēts mocekļa ideāls, kas sevi upurēja ticībai. Eremītu kustība bija pilnīga sevis upurēšanas gatavības pārstāve. Lielākā daļa svēto bija eremīti, tādi bija arī daži bīskapi, taču starp tiem bija relatīvi maz mūku un pavisam maz laju.
Tāpēc pāreja no tīra anahorēmisma uz mūku kopdzīves formām ir nemanāma, pakāpeniska. Nostāsti saista pirmās anahorētu apvienības ar Antoniju Lieko no Ēģiptes (Antonius, ap 251 - 356). Antonijs ir pirmais un arī pazīstamākais vientuļnieks, kuram bija daudzi sekotāji. Viņa popularitāti veicināja 360.g. latīniski pārtulkotā Atanasija (Atahanasius, ap 296 - 373) "Vita", kurā parakstīta Antonija dzīve. Vēlāk aktīvi šai virzienā darbojās, piemēram, sv. Hieronīms (Hieronimus, ap 342 - 420), kas 382.gadā no Austrumiem ieradās Romā.
Antonija mācekļi un sekotāji turpināja viņa darbu, radot eremītu kolonijas, kurās cilvēki dzīvoja un strādāja, lai iegūtu sev pārtiku un apģērbu. No plkst. 9 rītā viņi savās cellēs sāka dziedāt psalmus. 4.gs. eremītu skaits sasniedza 5000 cilvēku; Antonijam esot bijis 6000 skolnieku.
Pahomijs, kas pirms tam bija karavīrs, par askētu kļuva vēl pirms kristietības pieņemšanas. Viņš dzīvoja tuksnesī Nīlas krastā. Pieņēmis kristietību, Pahomijs nonāca pie domas par mūku kopdzīves izveidošanu, kurā kopā dzīvojošos mūkus apvienotu ne tikai kopdzīves fakts, bet arī kopīga kalpošana Dievam. Ar skolnieku palīdzību Pahomijs uzbūvēja dažas celtnes mūku vajadzībām, kuru centrā atradās baznīca. Tā ap 328.gadu radās pirmais klosteris Tabennīzē. Vēlāk izveidojās vēl deviņi klosteri, vēl vēlāk Pahomijs nodibināja arī divus sieviešu klosterus."



Citēts no: A.Rubenis "Bizantijas kultūra", Rīga, 1994

" 11 gadsimtu laikā ievērojami izmainījās ārējie dzīves apstākļi. Bizantijas pilsoņi - vieni no sava laika kulturālākajiem cilvēces pārstāvjiem, kas savienoja sevī romiešu un grieķu mantojumu, ko pārstrādāja ortodoksijas garā. Taču 4.gs. gludi skūtos, krokainās togās tērptos, skanīgā latīņu valodā runājošos priekštečus vairs neatzina 15.gs. mantinieki, kas nēsāja bārdas, turbānus, tērpās stīvos brokāta mēteļos un runāja grieķu valodā, kuras patskaņiem bija zudusi daudzveidība.
Sākotnēji Bizantijas valsts bija, kā izteicās grieķi, kosmopolītiski ekumeniska un ietvēra sevī visu civilizēto pasauli. Nācijas, nacionalitātes jēdzieni tur bija sveši. Jaunā impērija 5.gs. balstījās nevis uz nāciju, bet uz ortodoksiju un no 7.gs. - uz grieķu valodu. Tā etniski palika daudzveidīga, un "tīro" grieķu iedzīvotāju procents bija neievērojams. Bizantijā rasistisku aizspriedumu bija maz. Katru cilvēku akceptēja kā pilsoni, ja tas piederēja ortodoksijai vai runāja grieķiski. Viņi uzmanīgi izturējās pret tiem, kas bija ķeceri vai barbari, kuri nepazina impērijas kultūru. Ārzemnieks bez bažām, ja tikai tas bija kristietis, varēja stāties laulībā ar bizantieti. Vienīgā tauta impērijā, kas, reliģisku apsvērumu vadīta, nesajaucās ar citām, bija jūdi, kaut arī tie dzīvoja visās Bizantijas pilsētās. Īpaši liels tautu sajaukums bija Konstantinopolē, kur jau 5.gs. dzīvoja apmēram 1 miljons cilvēku (neņemot vērā priekšpilsētas).
Konstantinopole pēc sava plānojuma bija trīsstūris, kura pamatne bija 7-8 km gara. Mūra iekšienē bija it kā mazītiņas pilsētiņas un ciemi, ko augļu dārzi un parki nodalīja citu no cita. Arī Jaunā Roma slavēja savus septiņus pakalnus.
Gar centrālo pakalnu rindu, sākot ar ieeju pilsētā, rietumu virzienā divu jūdžu garumā, izstiepās Mesē ("Vidējā") - plata iela ar arkādēm abās pusēs, kas divas reizes paplašinājās līdz forumam, lieliem statujām greznotiem laukumiem 0 tuvāk pilij bija Konstantīna forums, tālāk - Teodosija, pēc tam iela sadalījās divās. Zem arkādēm atradās lieli veikali, no sākuma zeltkaļu, tad sudrabkaļu, vadmalu tirgotāju, galdnieku utt. Vistuvāk pilij atradās visbagātākais Konstantinopoles zīda magazīns vai bazārs, ko dēvēja par gaismas namu, jo tā logus naktī apgaismoja.
Priviliģēto rajonu nebija. Pilis, nabadzīgo ļaužu mitekļi un dzīvojamās mājas atradās cieši viena pie otras. Bagāto mājas bija celtas romiešu stilā, tās no ārpuses izgreznotas nebija. Dzīve tajās koncentrējās ap iekšējo pagalmu, kas dažkārt tika pārsegts. Tur bieži bija akas. Ielas un dzīvojamās mājas ierīkoja privātā kārtā. Zenons centās ieviest celtniecības kārtību. Ielām vajadzēja būt 3-7 m platām, balkoniem - 4.6 m virs zemes, un tie nedrīkstēja pietuvoties pretējai mājai tuvāk par 3 m. Ārējās trepes aizliedza. Tur, kur ielas bija šaurākas par 6, 7 m, nedrīkstēja būt logi, pa kuriem skatīties, bet tikai režģi vēdināšanai. Šie likumi bija bizantiešu pilsētu plānošanas pamatā. Stingri likumi bija kanalizācijai; visus kanalizācijas ūdeņus pa kanāliem ievadīja jūrā. Pilsētas iekšienē nevienu neapglabāja. Amatpersonas rūpīgi uzmanīja higiēnas noteikumus.
Higiēnas normām raksturīgi, ka iedzīvotāji atbilstoši gadalaikam trīs līdz astoņas reizes mēnesī devās uz pirti. Mazgāties tur biežāk vērtēja kā izlaidību un veselībai kaitīgu ieradumu. Nodalīts bija vīriešu un sieviešu pirts laiks. Antīkā pirts tradīcija saglabājās, tajā ietilpa masāžas, nelielas uzkodas, tērzēšana atdzišanas laikā utt.
Kontrasts šaurajām ielām bija publiskās celtnes, ko uzturēja pilsēta, it īpaši Lielā pils, Patriarha pils, kā arī baznīcas - Hagia Sophia [Sv. Sofijas katedrāle], Svēto Apustuļu Bazileja, jaunā Bazilika, kurām līdzās bija ap simts mazāku svētnīcu. Daudz bija klosteru, slimnīcu, bāreņu patvertņu. Jāmin vēl universitātes celtne, bibliotēka, akvedukti, publiskās pirtis un lielais hipodroms. Afrodītes statuja apzīmēaj vienīgo publisko namu pilsētā, kas atradās pie Zelta Raga. Galvenā iela, laukumi, hipodroms bija kā muzeji, kur izstādīja mākslas paraugus ( vienīgais īstais muzejs nodega 476.g.). Statujas uz ielām stāvēja gadsimtiem, līdz tās iznīcināja krusta karu dalībnieki.
Pils bija Konstantinopoles centrālais punkts. No turienes pārvaldīja visu valsti. Kas valdīja pilī, tas arī valstī. Tas bija arī bagātākais tirdzniecības nams impērijā. Zīda tirdzniecība bija imperatora monopols. Līdzās oficiālajām telpām pilī bija arī imperatora laulātās draudzenes telpas, kur pat imperators bez atļaujas nedrīkstēja ieiet.
Līdzās imperatora pilij divi galvenie centri pilsētā bija Sv. Sofijas katedrāle, kā arī cirks vai hipodroms.
Hipodromā bija 40 000 sēdvietu; tam līdzās atradās staļļi zvēriem, kas bija paredzēti gladiatoru cīņām, un piebūves neskaitāmiem kalpotājiem. Cirkus izrādēs ieeja bija par velti, tās finansēja valsts. Cīņas ar plēsīgiem zvēriem un pajūgu sacīkstes bija galvenais tautas izklaidēšanās veids. Sacensības starp galvenajām cirkus partijām - zilajiem un zaļajiem - tā sakarsēja prātus, ka radās pat politiski sarežģījumi. Arī imperators bieži noskatījās izrādēs; ieeja imperatora ložā bija tieši no pils."

" Visiem dižciltīgajiem Konstantinopolē bija dzīvojamās mājas. Tas, kurš bija spiests ilgi dzīvot laukos, šādu dzīvi vērtēja kā kaunu un trimdu. Vīriešiem galmā parasti bija kāds amats un tie bija nodarbināti. Katrs, cik vien iespējams, centās pielīdzināt savas pilis imperatora pilij, pieaicināt tajās svētos vīrus, dzejniekus utt.
Zīmīgi, ka bizantiešu aristokrātija līdz par pašām beigām bija naudas aristokrātija. Katrs, kam bija pietiekami daudz naudas, varēja nodibināt dižciltīgo dinastiju, nopērkot titulu. Viņa bērni skaitījās senatoru kārtas pārstāvji. Līdzīgi imperatora pilij, arī dižciltīgo mājokļi bija sadalīti sieviešu un vīriešu daļās un sievas ņēma aktīvu dalību vīru lietās.
Nabadzīgo ļaužu dzīve ir daudzmaz līdzīga visos laikos, bet Konstantinopolē tiem bija viena privilēģija, proti, cirks. Tas bija par brīvu, tā bija vienīgā atpūta tautai. Pilsētā bija aizliegts ierasties tam, kas nebija nodrošināts ar darbu. Nabago bērniem bija bāreņu nami, kuru vadītājs kļuva par svarīgu personu valsts hierarhijā, jo viņš varēja izrīkoties ar milzīgām summām.
Badu cieta tikai nedaudzi. Līdzās brīvajiem cilvēkiem bija arī vergi, bet to skaits nav zināms. Ātri noskaidrojās, ka kristieti padarīt par vergu ir netaisnīgi. Vergi galvenokārt nāca no pagāniem vai islama piekritējiem. Verdzība mazinājās, tomēr pastāvēja līdz pat 14.gs.
Lai nodrošinātu bērniem panākumiem bagātu karjeru, tos bieži vien lika kastrēt, jo Bizantija bija einuhu paradīze. Einuhs nevarēja turpināt dzimtu un ieņemt troni, bet toties visi pārējie amati bija tam pieejami. Arī daudzi patriarhi bija einuhi. Titula īpašniekam kastrātam bija priekšrocības, salīdzinot ar nekastrēto, un daudzi no amatiem vispār bija paredzēti tikai einuhiem. Pat armiju un floti bieži komandēja kastrāti. Tikai tad, kad bruņinieku dzīves un erotikas izpratne sāka izplatīties Bizantijā, sabiedriskā doma uzlika einuhiem kauna zīmi. Einuhi bieži bija ārsti, jo pretējā gadījumā sieviešu klosteri un slimnīcas tiem bija slēgtas."

"Arī Bizantijas sabiedrības pamatšūniņa bija ģimene, kuras tiesiskais pamats nedaudz mainījās kristietības ietekmē. Saderināšanos svētīja priesteri, un tās saraušanu kāda no partnera vainas dēļ sodīja ar naudas sodu vai baznīcas sodiem. Baznīca noteica, ka par septiņiem gadiem jaunākus bērnus nevarēja saderināt. Meitenes parasti stājās laulībā 12 gadu vecumā, zēni - 14, kas tā laika apstākļiem nebija kas pārmērīgi agrs.
Laulību ceremoniju atbilstoši senām paražām svinēja baltās drēbēs. Laulību rītā līgavainis muzikantu pavadībā ieradās oficiāli iepazīties ar savu līgavu. Tā sava tēva mājās devās tam pretī bagātīgi izgreznojusies un ar aizklātu seju. Līgavainis pacēla līgavai plīvuru un faktiski pirmo reizi ( bieži tā bija fikcija, bet paraža saglabājās) to ieraudzīja. Tad sākās laulību ceremonija. Līgava vecāku, piederīgo, draugu pavadībā devās uz baznīcu. Baznīcas ceremonijā laulātie apmainījās ar gredzeniem. Pēc tam visi devās uz vīra māju, kur kā neatņemama svētku sastāvdaļa notika maltīte (vīrieši bija nodalīti no sievietēm). Svētkus svinēja līdz pat naktij. Tad līgavu un līgavaini pavadīja gulēt un no rīta ar dziesmām modināja. Baznīca centās aizliegt vecās laulību dziesmas, bet tai tas neizdevās. Īpašu pretestību baznīcā izraisīja pēdējā daļa, kurā tika apspēlētas un dziedātas frivolas, paražai atbilstošas dziesmas, taču šīs no antīkās pasaules nākošās paražas saglabājās visā Bizantijas vēsturē."