BIZANTIJAS KULTŪRA

 

Ievads

Uz pārējās viduslaiku pasaules fona Bizantija izcēlās ar savdabīgām tradīcijām, kuras noteica gan tās ģeogrāfiskais novietojums, gan iedzīvotāju un valodu daudzveidība, dažādu kultūras līmeņu un tradīciju saplūšana, politiskā un reliģiskā situācija.
Līdzīgi, kā citas valstis saņēma spēcīgu Bizantijas tradīciju ietekmi, arī bizantiešu kultūra, kas pamatā mantoja antīkās kultūras tradīcijas, saskārās ar spēcīgiem ārējiem impulsiem no Irānas, Ēģiptes, Sīrijas, vēlāk arī no Rietumeiropas un Senās Krievijas, un zemākas attīstības tautām, ko paši bizantieši dēvēja par barbariem - no armēņiem, gruzīniem, slāviem, gotiem, huņņiem u.c.
Bizantija bija kosmopolītiska valsts, kurā nebija nedz dominējošās nācijas, nedz bizantiešu tautas etniskā ziņā. Līdz ar to kultūru, kas izveidojās Bizantijā, var uzskatīt par pārnacionālu, jo tajā kā vienā veselumā iekļāvās visu jau pieminēto tautu ieguldījums, kā arī kristīgā, antīkā un austrumu tradīcija.
Bizantija aizsargāja Rietumeiropas civilizāciju un kultūru no arābu un turku iebrukumiem, savā teritorijā saglabāja un attīstīja romiešu politiskās un juridiskās tradīcijas, nosargāja antīkās kultūras mantojumu. Vairāk nekā 1000 gadus ilgajā Bizantijas pastāvēšanas laikā tieši tur norisinājās pakāpeniska pāreja no antīkās uz moderno Eiropas civilizāciju jeb no pagāniskās uz kristīgo tradīciju.

 

Impērijas vēsturiskās attīstības, kultūras un sadzīves vispārējs raksturojums

 

Bizantijas impērija un bizantiešu jeb kristīgā kultūra veidojās uz divu laikmetu robežas, kad sabruka antīkā pasaule un sāka nostabilizēties viduslaiku sabiedrība un kristīgā reliģija.
Pastāv divas versijas par impērijas rašanās gadu. Vieni uzskata, ka tas sakrīt ar Konstantinopoles dibināšanu, citi - ar Romas impērijas sabrukumu 395. gadā, pēc pēdējā Romas imperatora Teodosija I (valdīšanas laiks 379. - 395.) nāves. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas noteica jaunās valsts rašanos bija Romas impērijas pakāpeniska sašķelšanās Rietumu un Austrumu impērijā (4.gs.).
Tā kā Austrumu impērija pastāvēja un attīstījās daudz sekmīgāk, imperators Konstantīns I (306. - 337.g.) (valdīšanas laiks 324. - 337.g.) lēma par politiskā centra pārcelšanu no Romas uz Austrumiem. Sava loma šī lēmuma pieņemšanā bija tam, ka Konstantīns pieņēma kristīgo ticību, bet jaunās reliģijas šūpulis bija kārts tieši Austrumu provincēs. Par vietu Austrumu impērijas galvaspilsētas celšanai Konstantīns izvēlējās Bizantijas pilsētu, ko 657.g. p.m.ē. augstu kalnos, Bosforas jūras šauruma Eiropas daļā, dibināja Megāras jūrnieki. Pilsētu, kas tika celta 6 gadus (324. - 330.) imperators nosauca savā vārdā - par Konstantinopoli. Senās Bizantijas pilsētas nosaukumu, savukārt, pamazām pārņēma visa impērija. Tomēr agrīnajā periodā vēl ilgi bizantieši sauca sevi par romiešiem, bet galvaspilsētu - par Jauno Romu.
Bizantijas teritoriālā un etniskā struktūra mainījās atkarībā no vēsturiskās situācijas, attiecīgā imperatora aktivitātēm, karadarbības intensitātes. Tas, protams, ietekmēja arī sabiedrisko un kultūras dzīvi. Agrīnajā periodā Bizantijas sastāvā ietilpa Balkānu pussala ar centru Grieķijā, Egejas jūras salas, Mazāzija, Sīrija, Palestīna, Ēģipte, Krētas un Kipras sala, Mezopotāmijas un Armēnijas daļas, atsevišķas Arāvijas teritorijas, Krima un Kaukāzs. Imperatora Justiniāna (valdīšanas laiks 527. - 565.) laikā impērijas teritorijas iestiepās pat Ziemeļāfrikā un Dienviditālijā. Tomēr neskaitāmie kari, Justiniāna galma izšķērdība un greznais dzīvesveids pēc imperatora nāves noveda valsti bankrota priekšā. Finansiālo novājinātību izmantoja barbari un strauji atkaroja lielu daļu teritorijas. 7. un 8.gs. mijā impērija sastāvēja no Vidusāzijas, Balkāniem, Krētas un Dienviditālijas. No 1350. gada Bizantijas kultūra vairs bija dzīva atsevišķā teritorijā, ko sauc par Nīkejas impēriju. 1453.gadā turki iekaroja un izpostīja Konstantinopoli. Tā pienāca šīs varenās impērijas 1123 gadus un 8 dienas ilgās vēstures gals.
Konstantinopoles atrašanās vieta bija viens no priekšnosacījumiem tās straujai attīstībai un uzplaukumam. Pilsēta, kuru no trim pusēm apskaloja ūdens, no ceturtās - aizsargāja mūris, pārraudzīja ārkārtīgi aktīvos tirdzniecības un kara ceļus no Eiropas uz Āziju, no Egejas uz Melno jūru. Šīs funkcijas, kā arī tas, ka galvaspilsētā atradās imperatora sēdeklis, garantēja to, ka Konstantinopole kļuva par lielāko un ietekmīgāko valsts politisko, reliģisko, kultūras, izglītības un saimniecisko centru. Tomēr līdzās Konstantinopolei dažādos laika periodos pastāvēja arī citi kultūras centri - Saloniki Maķedonijā, Antiohija Sīrijā, Nīkeja Mazāzijā, Aleksandrija Ēģiptē, Ravenna Itālijā.
Imperators bija pasludināts par "Dieva vietnieku zemes virsū", vienīgo valdnieku un likumdevēju. Līdz ar to viņš vadīja ne vien impērijas politisko, bet arī baznīcas un reliģisko dzīvi. Baznīca kļuva par vienu no valsts aparāta sastāvdaļām. Arī patriarhu pēc saviem ieskatiem iecēla imperators. Valdību veidoja īpaši izstrādāta departamentu sistēma, civilie un militārie ierēdņi.
Viena no nozīmīgākajām sociālās struktūras daļām bija mūku kārta un klosteri. Tie veidojās, balstoties uz seno eremītu (no grieķu val. vārda 'eremos' - tuksnesis. Eremīti bija askēti, kas pameta pilsētas un dzīvoja alās, tuksnešos vai kalnos, pilnībā atsakoties no pasaulīgajiem labumiem) askētiskajiem ideāliem, un īpaši izplatījās 3., 4.gs. un 8.,9.gs. Liela daļa bīskapu un Konstantinopoles patriarhu nāca no klosteriem. Ļaudis mūkus cienīja, jo pastāvēja uzskats, ka viņu lūgšanas radīja to garīgo spēku, no kura bija atkarīga valsts stabilitāte un drošība.
Bizantiešu vidū ļoti augstu tika vērtēta izglītība, kā arī lasīšanas tradīcija. Agrīnajā periodā savu nozīmi vēl saglabāja antīkās izglītības un zinātnes centri Atēnās un Aleksandrijā, tomēr ar laiku, nostiprinoties kristietībai, tie panīka vai tika aizliegti. Arī šajā jomā triumfēja Konstantinopole - tika nodibinātas vairākas augstākās izglītības iestādes, kur mācīja ne tikai teoloģiju, bet arī laicīgās zinātnes - filozofiju, jurisprudenci, medicīnu, sengrieķu valodu, kas atšķīrās no tās grieķu valodas, kurā sazinājās parastie bizantieši. Sengrieķu un latīņu valodu lietoja politiķi, zinātnieki, juristi, filozofi.
Īpašs pilsētnieku slānis bija Venēcijas un Austrumzemju tirgoņi un vietējie amatnieki, kas dzīvoja un strādāja savos veikalos. No Ķīnas tika importēti zīda diegi, garšvielas, luksuspreces, no Rietumeiropas - kokmateriāli un zvērādas. 500. gadā, kad zīda kāpuri tika ievesti Bizantijā, tā pati kļuva par nozīmīgu zīda rūpniecības centru un sūtīja uz Rietumeiropu un pārējo pasauli zīdu, ziloņkaula, emaljas, bronzas un stikla izstrādājumus.
Līdzās imperatora galma sabiedriskajai dzīvei ar tās politiskajām intrigām un krāšņajām izpriecām, tirgus plaču kņadai un klosteriem, aiz kuru sienām norisinājās teoloģiska rakstura diskusijas, ritēja parasto bizantiešu dzīve. Liela daļa bizantiešu bija trūcīgie iedzīvotāji. Viņi dzīvoja nelielās koka vai māla ķieģeļu mājās un apstrādāja zemi, audzēja vīnogas, olīvas, lopus. Bizantieši valkāja no romiešiem mantotas vienkāršas lina vai vilnas tunikas.
Zemākais sabiedrības slānis bija kalpi, kuru vidū varēja būt arī vergi. Tomēr ar laiku verdzība zaudēja jēgu un vergus sāka pielīdzināt kalpiem vai zemniecības zemākajiem slāņiem.
Pilsētu apbūvē dominēja koks, uz kā fona izcēlās bagāto iedzīvotāju un imperatora greznās akmens pilis ar iekšējo pagalmu, dārziem, strūklakām un baseiniem. Namos atradās galerijas, lielas pieņemšanas zāles, vairākas guļamistabas, t.s. kabineti, pirtis un kapelas, kur visi ģimenes locekļi pulcējās uz regulārām lūgšanām. Aristokrāti tērpās smagos zīda talāros vai bagātīgi rotātās mantijās. Ierēdņi, valsts kalpotāji un tirgoņi dzīvoja cieši kopā celtos vairākstāvu namos.
Galvenās izklaides iespējas Bizantijā saistījās ar pilsētu dzīvi un kultūru. Gan bagāto, gan trūcīgo bizantiešu iecienītākās izpriecas bija pirtis, zirgu skriešanās sacīkstes un cirka izrādes. Imperatora galmā skanēja dažādas slavinājuma dziesmas, iecienīti bija instrumentālo ansambļu un vēlāk arī pneimatisko ērģeļu spēlētāju priekšnesumi. Uzstājās klejojoši mākslinieki - histrioni, mīmi un citi.
Sabiedriskajā hierarhijā savdabīga vieta bija ierādīta sievietēm. Sievietes varēja būt gan ietekmīgas valsts darbinieces (piem., imperatora Justiniāna sieva valdniece Teodora, valdniece Zoja), gan brīvās sievietes jeb hetēras, kas uzturējās sabiedrības augstākajos slāņos un arī bija spējīgas ietekmēt ne viena vien politiķa vai aristokrāta darbību. Parastās sievietes, savukārt, bija pilnībā nošķirtas no sabiedriskās dzīves. Privātmājās bija īpaši sievietes apartamenti (t.s. gynaikonitis). Šādas izolācijas galvenais iemesls bija ģimenes gods. Kā 11.gs. rakstījis kāds bizantiešu autors, netikla meita nodara postu un ļaunumu ne vien sev pašai, bet arī saviem vecākiem un radiniekiem. Teorētiski sieviete nepieņēma viesus. Sieviete drīkstēja piedalīties ģimenes viesībās, tomēr tai bija jāpazūd, ja tika pasniegts vīns vai sākās izpriecas. Jebkāda šo noteikumu pārkāpšana deva vīram tiesības šķirties.
Sabiedrībā par augstāko tikumu uzskatīja padevību kristīgajai baznīcai un imperatoram, par pamata kvalitāti - turību un sociālo stāvokli. Tomēr šajā sabiedrībā netrūka izcilu mākslinieku un amatnieku, kas radīja nemirstīgus mākslas darbus, zinātnieku un domātāju, kas deva paliekošu ieguldījumu rakstniecības un filozofijas, historiogrāfijas un kristīgās ideoloģijas, matemātikas, kara mākslas, ģeogrāfijas un citu zinātņu attīstībā.

Sakrālā arhitektūra, monumentālā un stājglezniecība, daiļamatniecība

Bizantijas mākslinieku radītie darbi ir vērtības, kas emocionāli visspilgtāk raksturo impērijā valdošos reliģiskos un estētiskos ideālus, tajā mītošo cilvēku, vēsturisko attīstību. Ievērojami viduslaiku mākslas darbi radās sakrālajā arhitektūrā un tēlotājā mākslā, kas attīstījās kā sarežģīta antīkās tradīcijas (Konstantinopolē un citās pilsētās tika savākta un saglabāta izcila antīko mākslas darbu kolekcija), Austrumu mākslas elementu un kristīgās simbolikas sintēze. Šos darbus vislielākā mērā var uzskatīt par ortodoksāli kristīgo mākslu. Atklājumi arhitektūras jomā un iedibinātās tēlotājas mākslas tradīcijas spēcīgi ietekmēja mākslas procesu attīstību pārējā viduslaiku pasaulē.
Jaunrade Bizantijā balstījās uz pilnīgi jaunu idejisko pamatu un tendencēm, kas bija svešas antīkajai pasaulei. Pirmkārt, tas bija gara un miesas duālisms. Materiālo skaistumu sāka aplūkot nevis kā patstāvīgu kategoriju, bet gan kā simbolu, kas atspoguļo garīgo, nemateriālo skaistumu. Tādēļ pakāpeniski izzuda jebkādas attēlojamās personas portretiskās iezīmes, vairs netika izceltas ķermeniskās īpatnības, izzuda tēlu kustība un vitalitāte. Mozaīku un ikonu kompozīcijās parādījās statiskas, stipri izstieptas un skarbas svēto un valdnieku figūras, ko līdz pat zemei klāja apjomīgi tērpi, radot skatītājā šaubas vai zem tiem vispār atrodas ķermenis. Sejās izzuda vaibsti vai emocionāla pārdzīvojuma iezīmes. Tajās ievilka mazas mutītes, plānus degunus, īpaši akcentēja acis, kas bija nedabīgi lielas, eksaltēti ieplestas. Oficiālā māksla gandrīz pilnībā atteicās no laicīgajiem sižetiem, par attēlojamiem objektiem kļuva Bībeles varoņi, svēto tēli, imperators un galma locekļi (Imperatora Justiniāna un valdnieces Teodoras mozaīkas Ravennā (6.gs.), Sofijas katedrālei darinātā imperatoru portretu galerija (11.,12.gs.)).
Mākslinieka darbība pakāpeniski tika pakļauta aizvien stingrākam reglamentam. Jebkuri jauninājumi bija iespējami tikai saņemot galma vai baznīcas piekrišanu. Atbilstoši kristīgajai ideoloģijai, paša mākslinieka personībai nebija nozīmes. Darbi netika parakstīti, tādēļ no viduslaiku perioda nav zināms gandrīz neviena mākslinieka vārds.
Tomēr impērijas pastāvēšanas laikā bija vairāki periodi, kad mākslinieciskā jaunrade ieguva zināmu brīvību un iespēju atteikties no stingrajiem kanoniem. Tie bija gadsimti līdz Justiniāna valdīšanas laikam, kad impērija tikai veidojās un vēl bija dzīva antīkā tradīcija, kā arī impērijas norieta laiks, t.s. Paleologu renesanse (13.,14.gs.), kad baznīcas dogmas tika pakļautas kritikai, atkal pastiprinājās interese par antīko zinātni un kultūru. Šajā laikā figūras kļuva dinamiskākas, brīvākas un atraisītākas, sejas - dzīvākas. Vienmērīgos zelta fonus atkal nomainīja ainavas. Krāsas kļuva spilgtākas un tīrākas.
Runājot par laicīgo mākslu, iespējams, ka tās uzplaukums notika 8.,9.gs. mijā, kad vairāk nekā simts gadus ilga t.s. ikonu grautiņi (726. - 843.). Šo procesu aizsāka ikonu idejiskie pretinieki, kas uzskatīja, ka svēto tēlus nedrīkst attēlot cilvēka izskatā (šī paša iemesla dēļ Bizantijā nepastāvēja tēlniecība, baznīcās nedrīkstēja novietot skulptūras). Ikonas tika aizliegtas, bet mākslinieki pievērsās sadzīvisku ainu un dabas ainavu gleznošanai, ornamentu mākslai. Diemžēl šie darbi tikpat kā nav saglabājušies, jo kad tika atcelts aizliegums pielūgt svētās ikonas, visas tā dēvētās "sātaniskās ainas" iznīcināja.
No konkrētiem mākslas veidiem īpaši jāuzsver sakrālā arhitektūra, monumentālā glezniecība - mozaīka un freska (sienu gleznojumi), stājglezniecība jeb ikonas un grāmatu miniatūra. Bizantijā radās jauna sakrālo celtņu funkcionālā nozīme. Senajā Grieķijā tempļus cēla kā Olimpa dievību mitekļus. Tā kā reliģiskie rituāli risinājās zem klajas debess, tad galvenā uzmanība tika pievērsta tempļa ārējam risinājumam. Iekštelpa bija salīdzinoši vienkārša, vienīgais dekoratīvais elements tajā bija dievības statuja. Bizantijā baznīca nebija vieta, kur mīt Kristus, bet gan svētā telpa, kurā norisinājās reliģiskās ceremonijas. Līdz ar to visa uzmanība tika pievērsta interjeram un tā dekoratīvajai apdarei. Obligātas prasības bija ietilpība, piemērotība rituālu veikšanai, kristīgās simbolikas ievērošana.
Dievnamus cēla saskaņā ar diviem plānojuma principiem. Sākotnēji būvēja bazilikas tipa celtnes, kuru plānojums un nosaukums tika aizgūts no Senajā Grieķijā populārajām sapulču zālēm. Bazilika bija taisnstūrveida celtne, sadalīta trīs vai piecos jomos, ko norobežoja kolonnu rinda. Vidusjoms parasti bija platāks un augstāks par malējiem. Celtnes rietumu galā atradās ieeja, austrumu daļu noslēdza pusapļa niša jeb apsīda, kurā atradās altāris. Impērijas Rietumu apgabalos bazilikas būvēja no koka, Austrumos - no akmens.
Otrs baznīcu arhitektoniskais risinājums, kas kā tīra forma parādījās ap 11.-13.gs. un kļuva par dominējošo ne vien Bizantijā, bet arī Senajā Krievijā, bija krusta kupola tips (pirmā krusta kupola celtne - Sv.Dievmātes Debesbraukšanas baznīca Nīkejā - uzcelta jau 7.gs.). Kvadrātveida telpa ar kolonnu palīdzību tika dalīta trīs vai piecos jomos. Ēka bija segta ar vienu vai vairākiem kupoliem. Ap zemkupola telpu (telpa, kas atrodas zem centrālā kupola) grupējās pārējie jomi, it kā veidodami krusta atzarojumus. Sānu telpas sedza cilindriskas velves, mazāki kupoli vai puskupoli, kas piekļāvās centrālajam. Tādējādi celtnei bija piramidāls raksturs, tā radīja vertikālu, augšupejošu iespaidu. Iekšpusē vislielākā uzmanība tika pievērsta zemkupola telpai un paša kupola iekšējai apdarei.
Krusta kupola plānojums tika pārņemts no Austrumiem, jo par agrīniem tā paraugiem uzskata Seno mošeju un Derviša mošeju Konstantinopolē.
Sīrijā, Mazāzijā un Aizkaukāzā parādījās abu veidu apvienojumi - bazilikas tipa celtnes ar kupola segumu. Šāds arhitektoniskais risinājums izmantots arī būvējot slavenāko pieminekli Bizantijas mākslas vēsturē - Svētās Sofijas katedrāli (Hagia Sophia) Konstantinopolē. 532.gadā impērijas galvaspilsētā nodega Konstantīna laikā celtā "Svētās Visgudrības" jeb Mazā Sv.Sofijas bazilika. Imperators Justiniāns nolēma tās vietā uzcelt dievnamu, kas simbolizētu impērijas un baznīcas varenību. Šo uzdevumu veikt uzticēja Mazāzijas arhitektiem Trallu Antēmijam un Milētas Izidoram. Viņi grandiozo ieceri realizēja no 532.-537.gadam.
Ārēji katedrāle ir vienkārša. Iekšējā telpa, savukārt, pārsteidz ar savu plašumu un greznību. Baznīcas plānojums atbilst trīsjomu bazilikas principam. Galveno jomu sedz centrālais kupols, kura diametrs ir 31,5 metri, zemkupola telpas augstums - 55 metri. Centrālajam kupolam piekļaujas divi zemāki puskupoli, kam blakus ir vēl divi puskupoli. Satriecošu efektu rada īpaši novatoriski risinātā kupola pamatne, ko veido 40 logailas. Logu atstarpes ir aprēķinātas tā, ka brīžos, kad telpā iespīd saule, rodas izjūta, ka kupolu balsta nepārtraukts gaismas aplis un tas it kā peld gaisā. Baznīcas sienas ir apšūtas ar dārgām krāsaina marmora plāksnēm, vairāk nekā simts kolonnas veidotas no malahīta un porfika. Malahītu kolonnu diametrs ir 1,33 metri. Detaļas rotātas ar smalku marmora ornamentu un mozaīkām.
Par katedrāles iespaidu uz cilvēka apziņu liecina leģenda, kas stāsta, ka 10.gs., kad Kijevas kņaza Vladimira sūtņi apmeklēja Cargradu (tā Kijevā tika dēvēta Konstantinopole), saviļņojums, ko viesos izraisīja Sofijas katedrāles apmeklējums bijis iemesls Vladimira izvēlei par labu pareizticībai nevis Romas katolicismam.
Kad Konstantinopoli iekaroja turki, mozaīkas tika aizkrāsotas, bazilikai piebūvēja četrus minaretus un pareizticīgo katedrāle tika pārveidota par mošeju.
6.gadsimtā impērijas sastāvā tika iekļauta Dienviditālija. Itālijas austrumu piekrastes galvaspilsētā Ravennā attīstījās savdabīgas arhitektūras un monumentālās glezniecības tradīcijas. Nozīmīgākie dievnami šeit ir Svētā Vitālija baznīca (San Vitale) un Sv. Apollinārija bazilika Klāsē (6.gs. pirmā puse). Sv.Vitālija baznīcai, pateicoties novatoriskam arhitektoniskam risinājumam, piemīt efektīgs telpiskais iespaids. Apaļajai zemkupola telpai, ko ietver kupola balsti, apkārt stiepjas apeja ar galerijām otrā stāva līmenī. Pārējo telpu aizpilda divas plašas sānu arkādes.
Pie baznīcām vai kā atsevišķas sakrālās celtnes Bizantijā būvēja īpašas kristīšanas telpas - baptistērijus, kas parasti bija centriska plānojuma ar kupola segumu. Sākot ar 9.gs. izplatīta bija lielu klostera ansambļu celtniecība. Kompleksa centrā parasti atradās galvenais dievnams jeb katolikons.
11.,12.gs. Bizantijas meistari strādāja ārpus impērijas robežām un uzcēla Sv. Marka katedrāli Venēcijā.
Cieši saistīta ar sakrālo arhitektūru ir mozaīku un fresku māksla, jo šajā tehnikā parasti tika veiktas baznīcu, baptistēriju un kapeņu iekšējās apdares. Sākotnēji baznīcu velves un sienu augšējās daļas greznoja mozaīkas, sienu apakšējās daļas noklāja ar krāsainām akmens plāksnēm, dažreiz lietojot inkrustāciju un ornamentālus gleznojumus. 9.-10.gs. radās tendence gan baznīcu sienas, gan velves, kupolus, griestus un apsīdu pilnībā noklāt ar freskām un mozaīkām. Valdīja stingra svēto tēlu izvietojuma kārtība - centrālā kupola vidū atradās Kristus Visuvaldītājs, uz kupola burām - evaņģēlisti, apsīdas centrā - Dievmāte, tai blakus abās pusēs kā sargi tika gleznoti erceņģeļu tēli, uz citām arhitektoniskajām detaļām - arī daudzfigūru kompozīcijas - Kristīšanas aina, skati no Kristus un Jaunavas Marijas dzīves, Pastarā tiesa (parasti uz rietumu sienas).
Saglabājušies mozaīku paraugi liecina, ka ar tām bija smalki greznot arī laicīgās celtnes (aristokrātu un imperatoru pilis). Nesen Konstantinopolē atklāja pēc satura daudzveidīgas grīdu mozaīkas ar medību skatiem, reālu un fantastisku dzīvnieku attēliem, bērnu, kas jāj uz kamieļiem, muzikantu, zvejnieku, ganu u.c. tēliem, kurās jūtams reālisma un spēcīgu antīko tradīciju strāvojums.
Mozaīkas veidoja no sīkiem daudzkrāsainiem smaltas (stikla un minerālo krāsu sakausējums) gabaliņiem. Sākotnēji mozaīkas veidoja tā sauktajā "impresionistiskajā manierē" - krāsainie gabaliņi tika izvietoti pamīšus, noteiktas kontūras bija mazsvarīgas. Pateicoties smaltas īpatnībām, iespējām veidot nenoteiktas, improvizētas krāsu pārejas, mākslinieki iemācījās panākt iespaidīgus gleznieciskos efektus (divas eņģeļu figūras no Sv.Dievmātes Debesbraukšanas baznīcas, 7.gs.).
Vieni no slavenākajiem mozaīku paraugiem saglabājušies Ravennas arhitektūras pieminekļos - Gallas Placīdijas kapenēs un Svētā Vitālija baznīcā (divas ceremoniālas kompozīcijas uz apsīdas sānsienām - imperators Justinians ar svītu un viņa sieva valdniece Teodora ar svītu. Tēlu grupējumā ievērota etiķete un protokols).
10.-12.gs. mozaīku cikli kļuva par nobrieduša un nobeigta Bizantijas stila paraugiem. Tajos valda stingri noteikta hierarhiskā sistēma sižetu izkārtojumā. Smaltas gabaliņi vairs netiek izkārtoti brīvi, bet stingrās līnijās, ievērojot noteiktas krāsu pārejas. Dabas vai arhitektūras elementu, ainavas attēlojumu nomaina gluds zelta fons. Tēli ir kļuvuši stingri un abstrakti, sejas - askētiskas un nekustīgas. Mozaīkas tehnikā no kniepadatas galviņas lieluma smaltas gabaliņiem darināja arī nelielas ikoniņas.
13.-15.gs. veidojās tradicionālā ikonu glezniecība. Pirmās ikonas parādījās jau 2.gs. Ēģiptē un vēlāk izplatījās visā Bizantijā. Taču liela daļa darbu, kas radās līdz 10.gs., domājams, tika iznīcināta ikonu grautiņu laikā. Par vienu no senākajiem ikonu glezniecības paraugiem tiek uzskatīta ikona "Vladimiras Dievmāte", kas datēta ar 12.gs. Šī ikona tika aizvesta uz Kijevas Krievzemi un, iespējams, nokļuva Vladimirā, kļūstot par etalonu daudziem Senās Krievijas ikonu meistariem. Bizantijas ikonu glezniecībai raksturīgi kanoni, kas izceļ garīgumu un pārcilvēcisko ideju, atsakoties no individuālo vaibstu akcentēšanas, drūms kolorīts, bargi svēto tēli.
Paleologu renesanses laikā ikonu tēlu pozas kļuva brīvākas, sejas izteiksmes - atšķirīgākas ("12 apustuļi", 14.gs., "Kristus Visuvaldītājs", 14.gs.), krāsu toņi - bagātāki. Īpaši populārs kļuva t.s. spīdu jeb atsevišķu gaišākas krāsa plankumu lietojums, tādējādi paspilgtinot krāsu kontrastus.
9.-10.gs. uzplauka grāmatu miniatūras - nelieli, kaligrāfiski un ļoti sarežģīti zīmējumi (figūras, iniciāļi vai ornamentāli iespraudumi) uz pergamenta lapu malām vai tekstā (Hludova Psalmu grāmata ar vairāk nekā 200 zīmējumiem, Parīzes Psalmu grāmata).
Galma un baznīcu ceremoniāla vajadzībām radās dažādi augsta līmeņa daiļamatniecības izstrādājumi - emaljas māksla, inkrustācijas no dārgakmeņiem, ziloņkaula griezumi (plāksnītes, šķirstiņi), dekoratīvi zīda audumi.

 

Literatūra un filozofija

 

Salīdzinājumā ar antīko kultūru, kad paralēli uzplauka un līdz augstākajai pakāpei attīstījās daudzveidīgi literārie žanri un filozofiskā doma, Bizantijas impērijā rakstītā vārda, kā arī filozofisko tradīciju jomā, vērojams pagrimums. Faktiski impērijas pastāvēšanas laikā neradās neviens literārs sacerējums vai filozofiskā tradīcija, kas tādā pašā mērā kā antīkā literatūra ietekmētu rakstniecības procesus visā pasaulē līdz pat mūsdienām. Tam pamatā nebija talantīgu autoru vai domātāju trūkums, bet gan etniskā, vēsturiskā un politiskā situācija Bizantijā, kā arī pilnīgi jauna pasaules uzskata, ētisko ideālu un reliģijas pakāpeniska nostiprināšanās. Un tomēr arī Bizantijā radās jauni žanri, savdabīgas literārās tradīcijas, ko vēlāk pārņēma visa Viduslaiku pasaule.
Lai gan tā saucamā bizantiešu literatūra parasti tiek saistīta ar grieķu valodu un tradīcijām, jāpiemin, ka paralēli attīstījās vēl divi spēcīgi literatūras atzari: sīriešu un koptu literatūra, oficiāli dēvēta par barbaru literatūru. Ņemot vērā to, ka impērijas etniskā struktūra bija ļoti daudzveidīga, bet valdošā reliģija - viena, pie tam tikko dzimusi, visā impērijas teritorijā ļoti strauji attīstījās tulkošana - dažādās valodās tika tulkots liels daudzums svēto rakstu paraugu.
Agrīnajā periodā (3.-7.gs.) divi pamatvirzieni bija kristīgā sludināšana jeb pātari un klasiskā retorika. Par īpaši izplatītu un iecienītu žanru kļuva historiogrāfija. Kaut arī neilgi pastāvējusi, jau 3.,4.gs. mijā baznīca juta nepieciešamību iemūžināt savu vēsturi. Tā radās pirmais darbs baznīcas historiogrāfijā "Baznīcas vēsture" 10 sējumos, kurā tā izklāstīta līdz 323.gadam. Tās autors bija Eisēbijs no Cēzarejas (~260. - 339. g.).
Paralēli tika sacerēti arī pirmie laicīgās vēsturiskās prozas darbi, piemēram, "Dievišķā ķeizara Konstantīna dzīve". Interesanti, ka uzbūves ziņā darbs nemaz neatšķīrās no antīkās retorikas, tomēr ja tajā cildināmais personāžs parasti tika pielīdzināts kādai no Olimpa dievībām, tad šeit imperators tiek salīdzināts ar Dievu To Kungu.
Tā kā agrīnajā periodā antīkā tradīcija vēl nebija aizliegta ar likumu, daudzreiz filozofija un retorika tika lietota kā cīņas ieroči pret kristietības dogmām. Arī pirmās epigrammas līdzīgi retoriskajai prozai apraudāja aizejošās antīkās pasaules dievības un izsmēja kristietību. Vienīgā filozofiskā skola, par kuru iespējams runāt, radās tieši šajā laikā. Skolas spilgtākais pārstāvis bija Platona sekotājs Prokls Diadohs (ap 410. - 485. g.), kurš noslēdza un sistematizēja pagānisko jaunplatonismu. Tomēr 529.gadā ar imperatora Justiniana pavēli Prokla pārstāvētā Atēnu skola tika slēgta. Līdz ar to var runāt par antīkās filozofijas galu.
Līdzās filozofiski teorētiskajiem traktātiem, Prokls ir sacerējis sešas himnas sengrieķu dievībām, kuru ietekmē radās viens no nozīmīgākajiem darbiem visā viduslaiku literatūrā, kristīgās filozofijas prozas darbs "Areopagitikas", kas sastāv no četriem traktātiem un vēstulēm. Ir zināms, ka autors, kas lietoja pseidonīmu Dionīsijs Areopagits, nāca no impērijas Austrumu provincēm. Tādējādi šo darbu, kas sarakstīts īpatnējā grieķu valodā un runā par viduslaiku estētikas būtiskākajām tēmām: "Par dievišķajiem vārdiem", "Par debesu hierarhiju", "Par baznīcas hierarhiju" un "Par mistisko dieva vārdu", var uzskatīt par vienu no spilgtākajiem Bizantijas kultūrai tik būtiskās Rietumu un Austrumu tradīciju sintēzes paraugu.
Justiniāna I valdīšanas laikā tika uzsāktas radikālas aktivitātes, kas stiprināja kristīgās reliģijas iesakņošanos un jebkādi pretošanās mēģinājumi tika apkaroti. Šajā laikā attīstījās historiogrāfija un epigrammu dzeja. Epigramma ir liriska miniatūra, kam nepieciešams ļoti augstvērtīgs māksliniecisks izpildījums. To autoriem vajadzēja būt apveltītiem ar izsmalcinātai gaumi un estētisko izjūtu. Tādēļ epigrammas galvenokārt rakstīja vai nu pārstāvji no imperatora galma vai izcili galvaspilsētas advokāti.
Lai slavinātu kristietību attīstījās liturģiskā poēzija jeb himnas. Spilgtākais žanra pārstāvis bija sīrietis Romans Melods (5.gs.beigas - ap 560.g.). Romans izstrādāja vienu no divām vadošajām bizantiešu himnogrāfijas žanra formām - kondaku. Viņa himnas sākotnēji vērtēja ļoti augstu, tomēr kanona žanra uzplaukuma laikā tās tika izspiestas no baznīcas dziesmu prakses.
Runājot par vēsturiskās prozas sacerējumiem Justiniāna laikā, jāpiemin Prokopijs no Cēzarejas (starp 490. g. un 507. g. - pēc 562. g.), kura darbi liecina par to, ka paralēli oficiālajai literatūrai pastāvēja arī tā saucamie pagrīdes sacerējumi, kas bija domāti noteiktai sabiedrības daļai. Šī vēsturnieka spalvai pieder pilnīgi pretrunīgi sacerējumi: cildinošā "Justiniana karu vēsture" 8 sējumos un oficiālais "Traktāts par celtnēm" un "Slepenā vēsture" - skandaloza galma hronika, kurā tiek atklātas valdnieka personības un darbības negatīvās un nosodāmās puses. Pats Justiniāns, savukārt, iemantoja nemirstību ne vien pateicoties savai aktīvajai politiskajai un karadarbībai, bet arī "Likumu krājumam" (529. g.), kurā viņš apkopoja Senās Romas impērijas likumu kodeksus un citus juridiskos dokumentus.
Historiogrāfijai pievērsās arī mūki. Viņu darbi bija ļoti populāri, tomēr to pamatā nebija objektīvs vērtējums, bet gan brīvs fantāzijas lidojums.
Kad 7.gs. impērijas lielākās pilsētas un kultūras centrus iekaroja arābi un persieši, pilsētu dzīve un līdz ar to arī literārās aktivitātes panīka. Jauni sacerējumi radās klosteros un literatūra pilnībā sakralizējās. Mūku literatūras jomā radās visiem viduslaikiem raksturīgs literatūras žanrs - "Norādījumi mūku ētikā". Ļoti intensīvi tika sacerēti darbi, kas slavināja askētismu un misticismu. 7.-9.gs. īpaši populāras kļuva hagiogrāfijas jeb svēto dzīves apraksti.
Ikonu grautiņu laikā veidojās asa diskusija par svēto ikonu nozīmi un nepieciešamību. Savus uzskatus opozicionāri publiskoja arī ar rakstītā vārda starpniecību. Viens no aktīvākajiem ikonu aizstāvjiem bija mūks Damaskas Joanns (ap 650. - 754. g.). Joanns ir teicis vārdus, kas dziļi raksturo baznīcas un sabiedrības attieksmi pret radošo cilvēku un viņa paša attieksmi pret savu darbu: "Es neteikšu neko savā vārdā".
9.,10.gs. mijā atdzima interese par klasisko tradīciju. Radās kāds darbs, ko varētu raksturot kā pirmo mēģinājumu pasaules literatūrzinātnes un kritikas vēsturē. Tās ir patriarha Fotija (~820. - 891. g.) piezīmes par senām antīkajām un kristīgajām grāmatām. Pārdomas par kopumā 280 sacerējumiem Fotijs apkopoja un nosauca par "Miriobiblionu jeb Bibliotēku".
10.gs. vērojama intensīva enciklopēdiju attīstība. Interesanti kultūrvēsturiski darbi pieder imperatoram Konstantīnam VII - traktāts "Par ceremonijām" un "Par valsts pārvaldīšanu".
Pateicoties zināmām demokrātijas iezīmēm, šajā laikā uzplauka folklora un laicīgās literatūras žanri. To sintēzes rezultātā radās savdabīgi varoņeposi, kuros darbojās ideāls varonis - jauns, dzīvespriecīgs, drosmīgs karotājs, kurš, protams, būdams dziļi ticīgs, tomēr smejas par askētismu un nepazīst pazemību. Pie šī žanra pieskaitāms eposs par Digenisu Akritu (10.,11.gs.).
Viena no spilgtākajām personībām kultūrā un rakstniecībā bija filozofs, zinātnieks, enciklopēdists, orators, vēsturnieks un politiskais darbinieks Mihails Psells (1018. g. - 1078. g. vai 1096. g.). Psells uzrakstīja "Hronogrāfiju", kurā vēstures notikumi no 976.-1077. gadam ir aplūkoti pilnīgi jaunā manierē, akcentējot stāstnieka personību un tā viedokli par notikušo.
Līdz ar impērijas valstiskā aparāta lēnu sabrukumu, parādījās vēl nebijusi žanriskā daudzveidība: dialogi dzejā un prozā, didaktiskās poēmas, romāni (t.sk. mīlas un dēku romāni) dzejā, erotiski vēstījumi, kuros ietvertie ķermeņa un miesas slavinājumi liecināja par atgriešanos pie klasiskās tradīcijas, parodija, sadzīviskais žanrs.