BIZANTIJAS KULTŪRA
Ievads
Uz pārējās viduslaiku pasaules fona Bizantija izcēlās ar savdabīgām
tradīcijām, kuras noteica gan tās ģeogrāfiskais novietojums, gan iedzīvotāju un
valodu daudzveidība, dažādu kultūras līmeņu un tradīciju saplūšana, politiskā un
reliģiskā situācija.
Līdzīgi, kā citas valstis saņēma spēcīgu Bizantijas tradīciju ietekmi, arī
bizantiešu kultūra, kas pamatā mantoja antīkās kultūras tradīcijas, saskārās ar
spēcīgiem ārējiem impulsiem no Irānas, Ēģiptes, Sīrijas, vēlāk arī no
Rietumeiropas un Senās Krievijas, un zemākas attīstības tautām, ko paši bizantieši
dēvēja par barbariem - no armēņiem, gruzīniem, slāviem, gotiem, huņņiem u.c.
Bizantija bija kosmopolītiska valsts, kurā nebija nedz dominējošās nācijas, nedz
bizantiešu tautas etniskā ziņā. Līdz ar to kultūru, kas izveidojās Bizantijā, var
uzskatīt par pārnacionālu, jo tajā kā vienā veselumā iekļāvās visu jau
pieminēto tautu ieguldījums, kā arī kristīgā, antīkā un austrumu tradīcija.
Bizantija aizsargāja Rietumeiropas civilizāciju un kultūru no arābu un turku
iebrukumiem, savā teritorijā saglabāja un attīstīja romiešu politiskās un
juridiskās tradīcijas, nosargāja antīkās kultūras mantojumu. Vairāk nekā 1000
gadus ilgajā Bizantijas pastāvēšanas laikā tieši tur norisinājās pakāpeniska
pāreja no antīkās uz moderno Eiropas civilizāciju jeb no pagāniskās uz kristīgo
tradīciju.
Impērijas vēsturiskās attīstības, kultūras un sadzīves vispārējs raksturojums
Bizantijas impērija un bizantiešu jeb kristīgā kultūra veidojās uz divu laikmetu
robežas, kad sabruka antīkā pasaule un sāka nostabilizēties viduslaiku sabiedrība un
kristīgā reliģija.
Pastāv divas versijas par impērijas rašanās gadu. Vieni uzskata, ka tas sakrīt ar
Konstantinopoles dibināšanu, citi - ar Romas impērijas sabrukumu 395. gadā, pēc
pēdējā Romas imperatora Teodosija I (valdīšanas laiks 379. - 395.) nāves. Viens no
būtiskākajiem faktoriem, kas noteica jaunās valsts rašanos bija Romas impērijas
pakāpeniska sašķelšanās Rietumu un Austrumu impērijā (4.gs.).
Tā kā Austrumu impērija pastāvēja un attīstījās daudz sekmīgāk, imperators
Konstantīns I (306. - 337.g.) (valdīšanas laiks 324. - 337.g.) lēma par politiskā
centra pārcelšanu no Romas uz Austrumiem. Sava loma šī lēmuma pieņemšanā bija tam,
ka Konstantīns pieņēma kristīgo ticību, bet jaunās reliģijas šūpulis bija kārts
tieši Austrumu provincēs. Par vietu Austrumu impērijas galvaspilsētas celšanai
Konstantīns izvēlējās Bizantijas pilsētu, ko 657.g. p.m.ē. augstu kalnos, Bosforas
jūras šauruma Eiropas daļā, dibināja Megāras jūrnieki. Pilsētu, kas tika celta 6
gadus (324. - 330.) imperators nosauca savā vārdā - par Konstantinopoli. Senās
Bizantijas pilsētas nosaukumu, savukārt, pamazām pārņēma visa impērija. Tomēr
agrīnajā periodā vēl ilgi bizantieši sauca sevi par romiešiem, bet galvaspilsētu -
par Jauno Romu.
Bizantijas teritoriālā un etniskā struktūra mainījās atkarībā no vēsturiskās
situācijas, attiecīgā imperatora aktivitātēm, karadarbības intensitātes. Tas,
protams, ietekmēja arī sabiedrisko un kultūras dzīvi. Agrīnajā periodā Bizantijas
sastāvā ietilpa Balkānu pussala ar centru Grieķijā, Egejas jūras salas, Mazāzija,
Sīrija, Palestīna, Ēģipte, Krētas un Kipras sala, Mezopotāmijas un Armēnijas
daļas, atsevišķas Arāvijas teritorijas, Krima un Kaukāzs. Imperatora Justiniāna
(valdīšanas laiks 527. - 565.) laikā impērijas teritorijas iestiepās pat
Ziemeļāfrikā un Dienviditālijā. Tomēr neskaitāmie kari, Justiniāna galma
izšķērdība un greznais dzīvesveids pēc imperatora nāves noveda valsti bankrota
priekšā. Finansiālo novājinātību izmantoja barbari un strauji atkaroja lielu daļu
teritorijas. 7. un 8.gs. mijā impērija sastāvēja no Vidusāzijas, Balkāniem, Krētas
un Dienviditālijas. No 1350. gada Bizantijas kultūra vairs bija dzīva atsevišķā
teritorijā, ko sauc par Nīkejas impēriju. 1453.gadā turki iekaroja un izpostīja
Konstantinopoli. Tā pienāca šīs varenās impērijas 1123 gadus un 8 dienas ilgās
vēstures gals.
Konstantinopoles atrašanās vieta bija viens no priekšnosacījumiem tās straujai
attīstībai un uzplaukumam. Pilsēta, kuru no trim pusēm apskaloja ūdens, no ceturtās
- aizsargāja mūris, pārraudzīja ārkārtīgi aktīvos tirdzniecības un kara ceļus no
Eiropas uz Āziju, no Egejas uz Melno jūru. Šīs funkcijas, kā arī tas, ka
galvaspilsētā atradās imperatora sēdeklis, garantēja to, ka Konstantinopole kļuva
par lielāko un ietekmīgāko valsts politisko, reliģisko, kultūras, izglītības un
saimniecisko centru. Tomēr līdzās Konstantinopolei dažādos laika periodos pastāvēja
arī citi kultūras centri - Saloniki Maķedonijā, Antiohija Sīrijā, Nīkeja
Mazāzijā, Aleksandrija Ēģiptē, Ravenna Itālijā.
Imperators bija pasludināts par "Dieva vietnieku zemes virsū", vienīgo
valdnieku un likumdevēju. Līdz ar to viņš vadīja ne vien impērijas politisko, bet
arī baznīcas un reliģisko dzīvi. Baznīca kļuva par vienu no valsts aparāta
sastāvdaļām. Arī patriarhu pēc saviem ieskatiem iecēla imperators. Valdību veidoja
īpaši izstrādāta departamentu sistēma, civilie un militārie ierēdņi.
Viena no nozīmīgākajām sociālās struktūras daļām bija mūku kārta un klosteri.
Tie veidojās, balstoties uz seno eremītu (no grieķu val. vārda 'eremos' - tuksnesis.
Eremīti bija askēti, kas pameta pilsētas un dzīvoja alās, tuksnešos vai kalnos,
pilnībā atsakoties no pasaulīgajiem labumiem) askētiskajiem ideāliem, un īpaši
izplatījās 3., 4.gs. un 8.,9.gs. Liela daļa bīskapu un Konstantinopoles patriarhu
nāca no klosteriem. Ļaudis mūkus cienīja, jo pastāvēja uzskats, ka viņu lūgšanas
radīja to garīgo spēku, no kura bija atkarīga valsts stabilitāte un drošība.
Bizantiešu vidū ļoti augstu tika vērtēta izglītība, kā arī lasīšanas
tradīcija. Agrīnajā periodā savu nozīmi vēl saglabāja antīkās izglītības un
zinātnes centri Atēnās un Aleksandrijā, tomēr ar laiku, nostiprinoties kristietībai,
tie panīka vai tika aizliegti. Arī šajā jomā triumfēja Konstantinopole - tika
nodibinātas vairākas augstākās izglītības iestādes, kur mācīja ne tikai
teoloģiju, bet arī laicīgās zinātnes - filozofiju, jurisprudenci, medicīnu,
sengrieķu valodu, kas atšķīrās no tās grieķu valodas, kurā sazinājās parastie
bizantieši. Sengrieķu un latīņu valodu lietoja politiķi, zinātnieki, juristi,
filozofi.
Īpašs pilsētnieku slānis bija Venēcijas un Austrumzemju tirgoņi un vietējie
amatnieki, kas dzīvoja un strādāja savos veikalos. No Ķīnas tika importēti zīda
diegi, garšvielas, luksuspreces, no Rietumeiropas - kokmateriāli un zvērādas. 500.
gadā, kad zīda kāpuri tika ievesti Bizantijā, tā pati kļuva par nozīmīgu zīda
rūpniecības centru un sūtīja uz Rietumeiropu un pārējo pasauli zīdu, ziloņkaula,
emaljas, bronzas un stikla izstrādājumus.
Līdzās imperatora galma sabiedriskajai dzīvei ar tās politiskajām intrigām un
krāšņajām izpriecām, tirgus plaču kņadai un klosteriem, aiz kuru sienām
norisinājās teoloģiska rakstura diskusijas, ritēja parasto bizantiešu dzīve. Liela
daļa bizantiešu bija trūcīgie iedzīvotāji. Viņi dzīvoja nelielās koka vai māla
ķieģeļu mājās un apstrādāja zemi, audzēja vīnogas, olīvas, lopus. Bizantieši
valkāja no romiešiem mantotas vienkāršas lina vai vilnas tunikas.
Zemākais sabiedrības slānis bija kalpi, kuru vidū varēja būt arī vergi. Tomēr ar
laiku verdzība zaudēja jēgu un vergus sāka pielīdzināt kalpiem vai zemniecības
zemākajiem slāņiem.
Pilsētu apbūvē dominēja koks, uz kā fona izcēlās bagāto iedzīvotāju un
imperatora greznās akmens pilis ar iekšējo pagalmu, dārziem, strūklakām un
baseiniem. Namos atradās galerijas, lielas pieņemšanas zāles, vairākas guļamistabas,
t.s. kabineti, pirtis un kapelas, kur visi ģimenes locekļi pulcējās uz regulārām
lūgšanām. Aristokrāti tērpās smagos zīda talāros vai bagātīgi rotātās
mantijās. Ierēdņi, valsts kalpotāji un tirgoņi dzīvoja cieši kopā celtos
vairākstāvu namos.
Galvenās izklaides iespējas Bizantijā saistījās ar pilsētu dzīvi un kultūru. Gan
bagāto, gan trūcīgo bizantiešu iecienītākās izpriecas bija pirtis, zirgu
skriešanās sacīkstes un cirka izrādes. Imperatora galmā skanēja dažādas
slavinājuma dziesmas, iecienīti bija instrumentālo ansambļu un vēlāk arī
pneimatisko ērģeļu spēlētāju priekšnesumi. Uzstājās klejojoši mākslinieki -
histrioni, mīmi un citi.
Sabiedriskajā hierarhijā savdabīga vieta bija ierādīta sievietēm. Sievietes varēja
būt gan ietekmīgas valsts darbinieces (piem., imperatora Justiniāna sieva valdniece
Teodora, valdniece Zoja), gan brīvās sievietes jeb hetēras, kas uzturējās
sabiedrības augstākajos slāņos un arī bija spējīgas ietekmēt ne viena vien
politiķa vai aristokrāta darbību. Parastās sievietes, savukārt, bija pilnībā
nošķirtas no sabiedriskās dzīves. Privātmājās bija īpaši sievietes apartamenti
(t.s. gynaikonitis). Šādas izolācijas galvenais iemesls bija ģimenes gods. Kā 11.gs.
rakstījis kāds bizantiešu autors, netikla meita nodara postu un ļaunumu ne vien sev
pašai, bet arī saviem vecākiem un radiniekiem. Teorētiski sieviete nepieņēma viesus.
Sieviete drīkstēja piedalīties ģimenes viesībās, tomēr tai bija jāpazūd, ja tika
pasniegts vīns vai sākās izpriecas. Jebkāda šo noteikumu pārkāpšana deva vīram
tiesības šķirties.
Sabiedrībā par augstāko tikumu uzskatīja padevību kristīgajai baznīcai un
imperatoram, par pamata kvalitāti - turību un sociālo stāvokli. Tomēr šajā
sabiedrībā netrūka izcilu mākslinieku un amatnieku, kas radīja nemirstīgus mākslas
darbus, zinātnieku un domātāju, kas deva paliekošu ieguldījumu rakstniecības un
filozofijas, historiogrāfijas un kristīgās ideoloģijas, matemātikas, kara mākslas,
ģeogrāfijas un citu zinātņu attīstībā.
Sakrālā arhitektūra, monumentālā un stājglezniecība, daiļamatniecība
Bizantijas mākslinieku radītie darbi ir vērtības, kas emocionāli visspilgtāk
raksturo impērijā valdošos reliģiskos un estētiskos ideālus, tajā mītošo
cilvēku, vēsturisko attīstību. Ievērojami viduslaiku mākslas darbi radās
sakrālajā arhitektūrā un tēlotājā mākslā, kas attīstījās kā sarežģīta
antīkās tradīcijas (Konstantinopolē un citās pilsētās tika savākta un saglabāta
izcila antīko mākslas darbu kolekcija), Austrumu mākslas elementu un kristīgās
simbolikas sintēze. Šos darbus vislielākā mērā var uzskatīt par ortodoksāli
kristīgo mākslu. Atklājumi arhitektūras jomā un iedibinātās tēlotājas mākslas
tradīcijas spēcīgi ietekmēja mākslas procesu attīstību pārējā viduslaiku
pasaulē.
Jaunrade Bizantijā balstījās uz pilnīgi jaunu idejisko pamatu un tendencēm, kas bija
svešas antīkajai pasaulei. Pirmkārt, tas bija gara un miesas duālisms. Materiālo
skaistumu sāka aplūkot nevis kā patstāvīgu kategoriju, bet gan kā simbolu, kas
atspoguļo garīgo, nemateriālo skaistumu. Tādēļ pakāpeniski izzuda jebkādas
attēlojamās personas portretiskās iezīmes, vairs netika izceltas ķermeniskās
īpatnības, izzuda tēlu kustība un vitalitāte. Mozaīku un ikonu kompozīcijās
parādījās statiskas, stipri izstieptas un skarbas svēto un valdnieku figūras, ko
līdz pat zemei klāja apjomīgi tērpi, radot skatītājā šaubas vai zem tiem vispār
atrodas ķermenis. Sejās izzuda vaibsti vai emocionāla pārdzīvojuma iezīmes. Tajās
ievilka mazas mutītes, plānus degunus, īpaši akcentēja acis, kas bija nedabīgi
lielas, eksaltēti ieplestas. Oficiālā māksla gandrīz pilnībā atteicās no
laicīgajiem sižetiem, par attēlojamiem objektiem kļuva Bībeles varoņi, svēto tēli,
imperators un galma locekļi (Imperatora Justiniāna un valdnieces Teodoras mozaīkas
Ravennā (6.gs.), Sofijas katedrālei darinātā imperatoru portretu galerija
(11.,12.gs.)).
Mākslinieka darbība pakāpeniski tika pakļauta aizvien stingrākam reglamentam. Jebkuri
jauninājumi bija iespējami tikai saņemot galma vai baznīcas piekrišanu. Atbilstoši
kristīgajai ideoloģijai, paša mākslinieka personībai nebija nozīmes. Darbi netika
parakstīti, tādēļ no viduslaiku perioda nav zināms gandrīz neviena mākslinieka
vārds.
Tomēr impērijas pastāvēšanas laikā bija vairāki periodi, kad mākslinieciskā
jaunrade ieguva zināmu brīvību un iespēju atteikties no stingrajiem kanoniem. Tie bija
gadsimti līdz Justiniāna valdīšanas laikam, kad impērija tikai veidojās un vēl bija
dzīva antīkā tradīcija, kā arī impērijas norieta laiks, t.s. Paleologu renesanse
(13.,14.gs.), kad baznīcas dogmas tika pakļautas kritikai, atkal pastiprinājās
interese par antīko zinātni un kultūru. Šajā laikā figūras kļuva dinamiskākas,
brīvākas un atraisītākas, sejas - dzīvākas. Vienmērīgos zelta fonus atkal
nomainīja ainavas. Krāsas kļuva spilgtākas un tīrākas.
Runājot par laicīgo mākslu, iespējams, ka tās uzplaukums notika 8.,9.gs. mijā, kad
vairāk nekā simts gadus ilga t.s. ikonu grautiņi (726. - 843.). Šo procesu aizsāka
ikonu idejiskie pretinieki, kas uzskatīja, ka svēto tēlus nedrīkst attēlot cilvēka
izskatā (šī paša iemesla dēļ Bizantijā nepastāvēja tēlniecība, baznīcās
nedrīkstēja novietot skulptūras). Ikonas tika aizliegtas, bet mākslinieki pievērsās
sadzīvisku ainu un dabas ainavu gleznošanai, ornamentu mākslai. Diemžēl šie darbi
tikpat kā nav saglabājušies, jo kad tika atcelts aizliegums pielūgt svētās ikonas,
visas tā dēvētās "sātaniskās ainas" iznīcināja.
No konkrētiem mākslas veidiem īpaši jāuzsver sakrālā arhitektūra, monumentālā
glezniecība - mozaīka un freska (sienu gleznojumi), stājglezniecība jeb ikonas un
grāmatu miniatūra. Bizantijā radās jauna sakrālo celtņu funkcionālā nozīme.
Senajā Grieķijā tempļus cēla kā Olimpa dievību mitekļus. Tā kā reliģiskie
rituāli risinājās zem klajas debess, tad galvenā uzmanība tika pievērsta tempļa
ārējam risinājumam. Iekštelpa bija salīdzinoši vienkārša, vienīgais dekoratīvais
elements tajā bija dievības statuja. Bizantijā baznīca nebija vieta, kur mīt Kristus,
bet gan svētā telpa, kurā norisinājās reliģiskās ceremonijas. Līdz ar to visa
uzmanība tika pievērsta interjeram un tā dekoratīvajai apdarei. Obligātas prasības
bija ietilpība, piemērotība rituālu veikšanai, kristīgās simbolikas ievērošana.
Dievnamus cēla saskaņā ar diviem plānojuma principiem. Sākotnēji būvēja bazilikas
tipa celtnes, kuru plānojums un nosaukums tika aizgūts no Senajā Grieķijā
populārajām sapulču zālēm. Bazilika bija taisnstūrveida celtne, sadalīta trīs vai
piecos jomos, ko norobežoja kolonnu rinda. Vidusjoms parasti bija platāks un augstāks
par malējiem. Celtnes rietumu galā atradās ieeja, austrumu daļu noslēdza pusapļa
niša jeb apsīda, kurā atradās altāris. Impērijas Rietumu apgabalos bazilikas
būvēja no koka, Austrumos - no akmens.
Otrs baznīcu arhitektoniskais risinājums, kas kā tīra forma parādījās ap 11.-13.gs.
un kļuva par dominējošo ne vien Bizantijā, bet arī Senajā Krievijā, bija krusta
kupola tips (pirmā krusta kupola celtne - Sv.Dievmātes Debesbraukšanas baznīca
Nīkejā - uzcelta jau 7.gs.). Kvadrātveida telpa ar kolonnu palīdzību tika dalīta
trīs vai piecos jomos. Ēka bija segta ar vienu vai vairākiem kupoliem. Ap zemkupola
telpu (telpa, kas atrodas zem centrālā kupola) grupējās pārējie jomi, it kā
veidodami krusta atzarojumus. Sānu telpas sedza cilindriskas velves, mazāki kupoli vai
puskupoli, kas piekļāvās centrālajam. Tādējādi celtnei bija piramidāls raksturs,
tā radīja vertikālu, augšupejošu iespaidu. Iekšpusē vislielākā uzmanība tika
pievērsta zemkupola telpai un paša kupola iekšējai apdarei.
Krusta kupola plānojums tika pārņemts no Austrumiem, jo par agrīniem tā paraugiem
uzskata Seno mošeju un Derviša mošeju Konstantinopolē.
Sīrijā, Mazāzijā un Aizkaukāzā parādījās abu veidu apvienojumi - bazilikas tipa
celtnes ar kupola segumu. Šāds arhitektoniskais risinājums izmantots arī būvējot
slavenāko pieminekli Bizantijas mākslas vēsturē - Svētās Sofijas katedrāli (Hagia
Sophia) Konstantinopolē. 532.gadā impērijas galvaspilsētā nodega Konstantīna laikā
celtā "Svētās Visgudrības" jeb Mazā Sv.Sofijas bazilika. Imperators
Justiniāns nolēma tās vietā uzcelt dievnamu, kas simbolizētu impērijas un baznīcas
varenību. Šo uzdevumu veikt uzticēja Mazāzijas arhitektiem Trallu Antēmijam un
Milētas Izidoram. Viņi grandiozo ieceri realizēja no 532.-537.gadam.
Ārēji katedrāle ir vienkārša. Iekšējā telpa, savukārt, pārsteidz ar savu
plašumu un greznību. Baznīcas plānojums atbilst trīsjomu bazilikas principam. Galveno
jomu sedz centrālais kupols, kura diametrs ir 31,5 metri, zemkupola telpas augstums - 55
metri. Centrālajam kupolam piekļaujas divi zemāki puskupoli, kam blakus ir vēl divi
puskupoli. Satriecošu efektu rada īpaši novatoriski risinātā kupola pamatne, ko veido
40 logailas. Logu atstarpes ir aprēķinātas tā, ka brīžos, kad telpā iespīd saule,
rodas izjūta, ka kupolu balsta nepārtraukts gaismas aplis un tas it kā peld gaisā.
Baznīcas sienas ir apšūtas ar dārgām krāsaina marmora plāksnēm, vairāk nekā
simts kolonnas veidotas no malahīta un porfika. Malahītu kolonnu diametrs ir 1,33 metri.
Detaļas rotātas ar smalku marmora ornamentu un mozaīkām.
Par katedrāles iespaidu uz cilvēka apziņu liecina leģenda, kas stāsta, ka 10.gs., kad
Kijevas kņaza Vladimira sūtņi apmeklēja Cargradu (tā Kijevā tika dēvēta
Konstantinopole), saviļņojums, ko viesos izraisīja Sofijas katedrāles apmeklējums
bijis iemesls Vladimira izvēlei par labu pareizticībai nevis Romas katolicismam.
Kad Konstantinopoli iekaroja turki, mozaīkas tika aizkrāsotas, bazilikai piebūvēja
četrus minaretus un pareizticīgo katedrāle tika pārveidota par mošeju.
6.gadsimtā impērijas sastāvā tika iekļauta Dienviditālija. Itālijas austrumu
piekrastes galvaspilsētā Ravennā attīstījās savdabīgas arhitektūras un
monumentālās glezniecības tradīcijas. Nozīmīgākie dievnami šeit ir Svētā
Vitālija baznīca (San Vitale) un Sv. Apollinārija bazilika Klāsē (6.gs. pirmā puse).
Sv.Vitālija baznīcai, pateicoties novatoriskam arhitektoniskam risinājumam, piemīt
efektīgs telpiskais iespaids. Apaļajai zemkupola telpai, ko ietver kupola balsti,
apkārt stiepjas apeja ar galerijām otrā stāva līmenī. Pārējo telpu aizpilda divas
plašas sānu arkādes.
Pie baznīcām vai kā atsevišķas sakrālās celtnes Bizantijā būvēja īpašas
kristīšanas telpas - baptistērijus, kas parasti bija centriska plānojuma ar kupola
segumu. Sākot ar 9.gs. izplatīta bija lielu klostera ansambļu celtniecība. Kompleksa
centrā parasti atradās galvenais dievnams jeb katolikons.
11.,12.gs. Bizantijas meistari strādāja ārpus impērijas robežām un uzcēla Sv. Marka
katedrāli Venēcijā.
Cieši saistīta ar sakrālo arhitektūru ir mozaīku un fresku māksla, jo šajā
tehnikā parasti tika veiktas baznīcu, baptistēriju un kapeņu iekšējās apdares.
Sākotnēji baznīcu velves un sienu augšējās daļas greznoja mozaīkas, sienu
apakšējās daļas noklāja ar krāsainām akmens plāksnēm, dažreiz lietojot
inkrustāciju un ornamentālus gleznojumus. 9.-10.gs. radās tendence gan baznīcu sienas,
gan velves, kupolus, griestus un apsīdu pilnībā noklāt ar freskām un mozaīkām.
Valdīja stingra svēto tēlu izvietojuma kārtība - centrālā kupola vidū atradās
Kristus Visuvaldītājs, uz kupola burām - evaņģēlisti, apsīdas centrā - Dievmāte,
tai blakus abās pusēs kā sargi tika gleznoti erceņģeļu tēli, uz citām
arhitektoniskajām detaļām - arī daudzfigūru kompozīcijas - Kristīšanas aina, skati
no Kristus un Jaunavas Marijas dzīves, Pastarā tiesa (parasti uz rietumu sienas).
Saglabājušies mozaīku paraugi liecina, ka ar tām bija smalki greznot arī laicīgās
celtnes (aristokrātu un imperatoru pilis). Nesen Konstantinopolē atklāja pēc satura
daudzveidīgas grīdu mozaīkas ar medību skatiem, reālu un fantastisku dzīvnieku
attēliem, bērnu, kas jāj uz kamieļiem, muzikantu, zvejnieku, ganu u.c. tēliem, kurās
jūtams reālisma un spēcīgu antīko tradīciju strāvojums.
Mozaīkas veidoja no sīkiem daudzkrāsainiem smaltas (stikla un minerālo krāsu
sakausējums) gabaliņiem. Sākotnēji mozaīkas veidoja tā sauktajā
"impresionistiskajā manierē" - krāsainie gabaliņi tika izvietoti pamīšus,
noteiktas kontūras bija mazsvarīgas. Pateicoties smaltas īpatnībām, iespējām veidot
nenoteiktas, improvizētas krāsu pārejas, mākslinieki iemācījās panākt iespaidīgus
gleznieciskos efektus (divas eņģeļu figūras no Sv.Dievmātes Debesbraukšanas
baznīcas, 7.gs.).
Vieni no slavenākajiem mozaīku paraugiem saglabājušies Ravennas arhitektūras
pieminekļos - Gallas Placīdijas kapenēs un Svētā Vitālija baznīcā (divas
ceremoniālas kompozīcijas uz apsīdas sānsienām - imperators Justinians ar svītu un
viņa sieva valdniece Teodora ar svītu. Tēlu grupējumā ievērota etiķete un
protokols).
10.-12.gs. mozaīku cikli kļuva par nobrieduša un nobeigta Bizantijas stila paraugiem.
Tajos valda stingri noteikta hierarhiskā sistēma sižetu izkārtojumā. Smaltas
gabaliņi vairs netiek izkārtoti brīvi, bet stingrās līnijās, ievērojot noteiktas
krāsu pārejas. Dabas vai arhitektūras elementu, ainavas attēlojumu nomaina gluds zelta
fons. Tēli ir kļuvuši stingri un abstrakti, sejas - askētiskas un nekustīgas.
Mozaīkas tehnikā no kniepadatas galviņas lieluma smaltas gabaliņiem darināja arī
nelielas ikoniņas.
13.-15.gs. veidojās tradicionālā ikonu glezniecība. Pirmās ikonas parādījās jau
2.gs. Ēģiptē un vēlāk izplatījās visā Bizantijā. Taču liela daļa darbu, kas
radās līdz 10.gs., domājams, tika iznīcināta ikonu grautiņu laikā. Par vienu no
senākajiem ikonu glezniecības paraugiem tiek uzskatīta ikona "Vladimiras
Dievmāte", kas datēta ar 12.gs. Šī ikona tika aizvesta uz Kijevas Krievzemi un,
iespējams, nokļuva Vladimirā, kļūstot par etalonu daudziem Senās Krievijas ikonu
meistariem. Bizantijas ikonu glezniecībai raksturīgi kanoni, kas izceļ garīgumu un
pārcilvēcisko ideju, atsakoties no individuālo vaibstu akcentēšanas, drūms
kolorīts, bargi svēto tēli.
Paleologu renesanses laikā ikonu tēlu pozas kļuva brīvākas, sejas izteiksmes -
atšķirīgākas ("12 apustuļi", 14.gs., "Kristus Visuvaldītājs",
14.gs.), krāsu toņi - bagātāki. Īpaši populārs kļuva t.s. spīdu jeb atsevišķu
gaišākas krāsa plankumu lietojums, tādējādi paspilgtinot krāsu kontrastus.
9.-10.gs. uzplauka grāmatu miniatūras - nelieli, kaligrāfiski un ļoti sarežģīti
zīmējumi (figūras, iniciāļi vai ornamentāli iespraudumi) uz pergamenta lapu malām
vai tekstā (Hludova Psalmu grāmata ar vairāk nekā 200 zīmējumiem, Parīzes Psalmu
grāmata).
Galma un baznīcu ceremoniāla vajadzībām radās dažādi augsta līmeņa
daiļamatniecības izstrādājumi - emaljas māksla, inkrustācijas no dārgakmeņiem,
ziloņkaula griezumi (plāksnītes, šķirstiņi), dekoratīvi zīda audumi.
Literatūra un filozofija
Salīdzinājumā ar antīko kultūru, kad paralēli uzplauka un līdz augstākajai
pakāpei attīstījās daudzveidīgi literārie žanri un filozofiskā doma, Bizantijas
impērijā rakstītā vārda, kā arī filozofisko tradīciju jomā, vērojams pagrimums.
Faktiski impērijas pastāvēšanas laikā neradās neviens literārs sacerējums vai
filozofiskā tradīcija, kas tādā pašā mērā kā antīkā literatūra ietekmētu
rakstniecības procesus visā pasaulē līdz pat mūsdienām. Tam pamatā nebija
talantīgu autoru vai domātāju trūkums, bet gan etniskā, vēsturiskā un politiskā
situācija Bizantijā, kā arī pilnīgi jauna pasaules uzskata, ētisko ideālu un
reliģijas pakāpeniska nostiprināšanās. Un tomēr arī Bizantijā radās jauni žanri,
savdabīgas literārās tradīcijas, ko vēlāk pārņēma visa Viduslaiku pasaule.
Lai gan tā saucamā bizantiešu literatūra parasti tiek saistīta ar grieķu valodu un
tradīcijām, jāpiemin, ka paralēli attīstījās vēl divi spēcīgi literatūras
atzari: sīriešu un koptu literatūra, oficiāli dēvēta par barbaru literatūru. Ņemot
vērā to, ka impērijas etniskā struktūra bija ļoti daudzveidīga, bet valdošā
reliģija - viena, pie tam tikko dzimusi, visā impērijas teritorijā ļoti strauji
attīstījās tulkošana - dažādās valodās tika tulkots liels daudzums svēto rakstu
paraugu.
Agrīnajā periodā (3.-7.gs.) divi pamatvirzieni bija kristīgā sludināšana jeb
pātari un klasiskā retorika. Par īpaši izplatītu un iecienītu žanru kļuva
historiogrāfija. Kaut arī neilgi pastāvējusi, jau 3.,4.gs. mijā baznīca juta
nepieciešamību iemūžināt savu vēsturi. Tā radās pirmais darbs baznīcas
historiogrāfijā "Baznīcas vēsture" 10 sējumos, kurā tā izklāstīta līdz
323.gadam. Tās autors bija Eisēbijs no Cēzarejas (~260. - 339. g.).
Paralēli tika sacerēti arī pirmie laicīgās vēsturiskās prozas darbi, piemēram,
"Dievišķā ķeizara Konstantīna dzīve". Interesanti, ka uzbūves ziņā
darbs nemaz neatšķīrās no antīkās retorikas, tomēr ja tajā cildināmais
personāžs parasti tika pielīdzināts kādai no Olimpa dievībām, tad šeit imperators
tiek salīdzināts ar Dievu To Kungu.
Tā kā agrīnajā periodā antīkā tradīcija vēl nebija aizliegta ar likumu, daudzreiz
filozofija un retorika tika lietota kā cīņas ieroči pret kristietības dogmām. Arī
pirmās epigrammas līdzīgi retoriskajai prozai apraudāja aizejošās antīkās pasaules
dievības un izsmēja kristietību. Vienīgā filozofiskā skola, par kuru iespējams
runāt, radās tieši šajā laikā. Skolas spilgtākais pārstāvis bija Platona
sekotājs Prokls Diadohs (ap 410. - 485. g.), kurš noslēdza un sistematizēja pagānisko
jaunplatonismu. Tomēr 529.gadā ar imperatora Justiniana pavēli Prokla pārstāvētā
Atēnu skola tika slēgta. Līdz ar to var runāt par antīkās filozofijas galu.
Līdzās filozofiski teorētiskajiem traktātiem, Prokls ir sacerējis sešas himnas
sengrieķu dievībām, kuru ietekmē radās viens no nozīmīgākajiem darbiem visā
viduslaiku literatūrā, kristīgās filozofijas prozas darbs "Areopagitikas",
kas sastāv no četriem traktātiem un vēstulēm. Ir zināms, ka autors, kas lietoja
pseidonīmu Dionīsijs Areopagits, nāca no impērijas Austrumu provincēm. Tādējādi
šo darbu, kas sarakstīts īpatnējā grieķu valodā un runā par viduslaiku estētikas
būtiskākajām tēmām: "Par dievišķajiem vārdiem", "Par debesu
hierarhiju", "Par baznīcas hierarhiju" un "Par mistisko dieva
vārdu", var uzskatīt par vienu no spilgtākajiem Bizantijas kultūrai tik
būtiskās Rietumu un Austrumu tradīciju sintēzes paraugu.
Justiniāna I valdīšanas laikā tika uzsāktas radikālas aktivitātes, kas stiprināja
kristīgās reliģijas iesakņošanos un jebkādi pretošanās mēģinājumi tika
apkaroti. Šajā laikā attīstījās historiogrāfija un epigrammu dzeja. Epigramma ir
liriska miniatūra, kam nepieciešams ļoti augstvērtīgs māksliniecisks izpildījums.
To autoriem vajadzēja būt apveltītiem ar izsmalcinātai gaumi un estētisko izjūtu.
Tādēļ epigrammas galvenokārt rakstīja vai nu pārstāvji no imperatora galma vai
izcili galvaspilsētas advokāti.
Lai slavinātu kristietību attīstījās liturģiskā poēzija jeb himnas. Spilgtākais
žanra pārstāvis bija sīrietis Romans Melods (5.gs.beigas - ap 560.g.). Romans
izstrādāja vienu no divām vadošajām bizantiešu himnogrāfijas žanra formām -
kondaku. Viņa himnas sākotnēji vērtēja ļoti augstu, tomēr kanona žanra uzplaukuma
laikā tās tika izspiestas no baznīcas dziesmu prakses.
Runājot par vēsturiskās prozas sacerējumiem Justiniāna laikā, jāpiemin Prokopijs no
Cēzarejas (starp 490. g. un 507. g. - pēc 562. g.), kura darbi liecina par to, ka
paralēli oficiālajai literatūrai pastāvēja arī tā saucamie pagrīdes sacerējumi,
kas bija domāti noteiktai sabiedrības daļai. Šī vēsturnieka spalvai pieder pilnīgi
pretrunīgi sacerējumi: cildinošā "Justiniana karu vēsture" 8 sējumos un
oficiālais "Traktāts par celtnēm" un "Slepenā vēsture" -
skandaloza galma hronika, kurā tiek atklātas valdnieka personības un darbības
negatīvās un nosodāmās puses. Pats Justiniāns, savukārt, iemantoja nemirstību ne
vien pateicoties savai aktīvajai politiskajai un karadarbībai, bet arī "Likumu
krājumam" (529. g.), kurā viņš apkopoja Senās Romas impērijas likumu kodeksus
un citus juridiskos dokumentus.
Historiogrāfijai pievērsās arī mūki. Viņu darbi bija ļoti populāri, tomēr to
pamatā nebija objektīvs vērtējums, bet gan brīvs fantāzijas lidojums.
Kad 7.gs. impērijas lielākās pilsētas un kultūras centrus iekaroja arābi un
persieši, pilsētu dzīve un līdz ar to arī literārās aktivitātes panīka. Jauni
sacerējumi radās klosteros un literatūra pilnībā sakralizējās. Mūku literatūras
jomā radās visiem viduslaikiem raksturīgs literatūras žanrs - "Norādījumi
mūku ētikā". Ļoti intensīvi tika sacerēti darbi, kas slavināja askētismu un
misticismu. 7.-9.gs. īpaši populāras kļuva hagiogrāfijas jeb svēto dzīves apraksti.
Ikonu grautiņu laikā veidojās asa diskusija par svēto ikonu nozīmi un
nepieciešamību. Savus uzskatus opozicionāri publiskoja arī ar rakstītā vārda
starpniecību. Viens no aktīvākajiem ikonu aizstāvjiem bija mūks Damaskas Joanns (ap
650. - 754. g.). Joanns ir teicis vārdus, kas dziļi raksturo baznīcas un sabiedrības
attieksmi pret radošo cilvēku un viņa paša attieksmi pret savu darbu: "Es
neteikšu neko savā vārdā".
9.,10.gs. mijā atdzima interese par klasisko tradīciju. Radās kāds darbs, ko varētu
raksturot kā pirmo mēģinājumu pasaules literatūrzinātnes un kritikas vēsturē. Tās
ir patriarha Fotija (~820. - 891. g.) piezīmes par senām antīkajām un kristīgajām
grāmatām. Pārdomas par kopumā 280 sacerējumiem Fotijs apkopoja un nosauca par
"Miriobiblionu jeb Bibliotēku".
10.gs. vērojama intensīva enciklopēdiju attīstība. Interesanti kultūrvēsturiski
darbi pieder imperatoram Konstantīnam VII - traktāts "Par ceremonijām" un
"Par valsts pārvaldīšanu".
Pateicoties zināmām demokrātijas iezīmēm, šajā laikā uzplauka folklora un
laicīgās literatūras žanri. To sintēzes rezultātā radās savdabīgi varoņeposi,
kuros darbojās ideāls varonis - jauns, dzīvespriecīgs, drosmīgs karotājs, kurš,
protams, būdams dziļi ticīgs, tomēr smejas par askētismu un nepazīst pazemību. Pie
šī žanra pieskaitāms eposs par Digenisu Akritu (10.,11.gs.).
Viena no spilgtākajām personībām kultūrā un rakstniecībā bija filozofs,
zinātnieks, enciklopēdists, orators, vēsturnieks un politiskais darbinieks Mihails
Psells (1018. g. - 1078. g. vai 1096. g.). Psells uzrakstīja "Hronogrāfiju",
kurā vēstures notikumi no 976.-1077. gadam ir aplūkoti pilnīgi jaunā manierē,
akcentējot stāstnieka personību un tā viedokli par notikušo.
Līdz ar impērijas valstiskā aparāta lēnu sabrukumu, parādījās vēl nebijusi
žanriskā daudzveidība: dialogi dzejā un prozā, didaktiskās poēmas, romāni (t.sk.
mīlas un dēku romāni) dzejā, erotiski vēstījumi, kuros ietvertie ķermeņa un miesas
slavinājumi liecināja par atgriešanos pie klasiskās tradīcijas, parodija,
sadzīviskais žanrs.